Jānis Akuraters un ideju vēsture Latvijā

Viens no galvenajiem ideju vēstures avotiem Latvijā ir literatūra, un savukārt Jānis Akuraters (1876–1937) ir viens no tiem rakstniekiem, kura literārais mantojums tiek pētīts un apzināts filozofijas doktores Ellas Bucenieces vadītā projekta "Ideju vēsture Latvijā" ietvaros. Šoreiz uzmanības centrā esmu izvirzījusi jautājumu par J.Akuratera daiļrades idejisko jeb filozofisko uzstādījumu, vienlaikus apzinoties, ka viņa dzīves un literārās darbības laiks ir viens no ideju aktivitātes ziņā visblīvākajiem un pretrunīgākajiem periodiem latviešu garīgās kultūras, sociālpolitiskajā un līdz ar to arī ideju vēsturē.

Jāņa Akuratera iesaiste sava laika idejiskajos meklējumos izpaužas vismaz četru Latvijai šobrīd kultūrvēsturiski aktuālu jautājumu kontekstā, un tie ir: 1) 1905.gada revolūcija, 2) dekadence, 3) nacionālā kultūridentitāte un valsts, 4) J.Akuratera dzīve latviešu literatūras socioloģijas, kā arī tautas likteņtēmas aspektā, jo tautas vēsture visspilgtāk izpaužas tieši cilvēku, īpaši radošo personību biogrāfijās. Visi minētie jautājumi savu atspulgu raduši rakstnieka publicētajos tekstos, kuru pilnīgākais apkopojums atrodams J.Akuratera Kopoto rakstu 12 sējumos, kas nāca klajā no 1923. līdz 1928. gadam Rīgā. Jāatzīmē, ka J.Akuraters bija pirmais Tēvzemes balvas laureāts rakstniecībā (1937). Par J.Akurateru var teikt to pašu, kas sakāms par katru garīgi aktīvu mūžu un spilgtu radošo individualitāti: viņš ir nogājis sāpīgām domu un ideju pretrunām plosītu dzīves ceļu, gūstot visnotaļ neviennozīmīgu rezonansi sava laika sabiedrībā un atstājot bagātu vielu pārdomām nākamajām paaudzēm.

J.Akuraters ir dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs, tulkotājs un publicists, tātad žanriskajā ziņā daudzveidīgs autors. Viņa pirmā grāmata(dzejoļu krājums "Zvaigžņu naktis") nāk klajā 1905.gadā, un tā virsraksts nepārprotami sasaucas ar tajā pašā gadā publicētā Haralda Eldgasta pašanalīzes romāna "Zvaigžņotās naktis" nosaukumu un savā ziņā arī pasaules izjūtu. J.Akuratera agrīnajā dzejā brandiskā maksimālismā ar jaunu spēku uzliesmo Aspazijas mestā nemiera dzirksts latviešu literatūrā. J.Akuratera biogrāfi un literatūrvēsturnieki Pēteris Ērmanis, Teodors Zeiferts u.c. viņa literārajā biogrāfijā saskata trīs kvalitatīvi atšķirīgus periodus, kam diezgan precīzas laika aprises savā dzīvesstāstā "Dienu atspīdumi" (1924) ir iezīmējis arī pats J.Akuraters.

Agrīnajā daiļrades periodā, kas noslēdzas līdz ar 1905.gadu, J.Akuraters ir aktīvs sociāldemokrātijas ideju iedvesmots sociālā taisnīguma meklētājs. Nākamais, tā sauktais dekadentiskais, periods spilgti iezīmējas līdz ar 1906. gadu, kad žurnālā "Dzelme" parādās J.Akuratera sagatavotā un kopā ar astoņiem viņa domubiedriem parakstītā publikācija "Mūsu mākslas motīvi", kam ir ļoti spēcīgas literatūrvēsturiskas sekas: pateicoties modernās mākslas tendenču ideoloģiskajiem pretiniekiem, sevišķi Andrejam Upītim un Janim Jansonam(Braunam), laika gaitā šis raksts iegūst dekadences manifesta nosaukumu. Otrais J.Akuratera daiļrades periods nosacīti turpinās līdz Pirmā pasaules kara sākumam, un tas ir radošām veiksmēm visbagātākais laiks, kurā tapušie teksti dod galveno pienesumu arī "ideju vēsturei Latvijā". Šajā laikā dienas gaismu ierauga viņa neoromantisma prozas šedevri "Kalpa zēna vasara" un "Degoša sala", H.Ibsena ideju drāmu "Brands" un "Pērs Gints" tulkojumi latviešu valodā, kā arī mākslinieciski spilgti dzejdarbi un literatūrfilozofiski raksti. Trešo posmu ievada zināms tukšuma periods, par kuru pats rakstnieks saka:"Viss, kas rakstīts no 1915. līdz 1920.gadam, ir gandrīz vienīgi fragmenti, garāmskrejošas domas. Dzīve bija piepildīta ar daudz nevajadzīgiem un rūgtiem pienākumiem un pārdzīvojumiem." Trešo elpu J.Akuraters iegūst 20.gados līdz ar Latvijas neatkarību, kad klajā nāk virkne viņa dzejoļu krājumu un dramatisko darbu, kuru centrā ir tautas senatne un nacionāli motīvi.

Veidojot sava laikabiedra J. Akuratera literāro portretu, T. Zeiferts sāk ar nemiera motīva izcēlumu viņa dzejā: "Pārejas laikmetā vecajiem pamatiem sabrūkot un pēc jauniem meklējot, rodas nedrošība, nemiers. (..) Šādam pārejas laika nemieram dod jo spilgtu izteiksmi savos darbos Akuraters. Visu pārbaudot, viņam nepaliek nekā, kā tikai viņš pats." (T.Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture, III,1925). Tas norāda uz J.Akuratera pasaules izjūtas un daiļrades motīvu neviendabību un evolūciju (pat lūzumu) — no spilgti izteikta sabiedriska temperamenta dzejnieka (kas atklājas 1905.gada 13.janvāra upuriem veltītajā dzejolī "Ar kaujas saucieniem uz lūpām") līdz galējam individuālismam, ko deklarē stāsta "Nepazīstamais" galvenais varonis: "Nost no pūļa! Stiprs ir tas, kas ir viens, un daiļš katrs tikai sevī!" Līdzās individuālisma akcentējumam T.Zeiferts atgādina otru, J.Akuratera radošajam garam ne mazāk būtisku momentu, proti, "nemieru un sāpes kā personiskus pārdzīvojumus", kas saistīti tiklab ar laikmeta sabiedriskajām norisēm, kā ar cilvēciskās esības dziļuma un traģikas apjautu.

Cits J.Akuratera laikabiedrs P. Rozītis savai kritiskajai studijai par J.Akuratera dzeju ir licis virsrakstu "Sāpju nemiers"(1913), akcentējot, ka J.Akuraters "mīl asus kontrastus, paātrinātu dzīves tempu, (..) jo nemiers ir viņa radošā spēka avots", bet šai dinamikai un ārējam nemieram "cauri kā sarkans pavediens velkas viņa dziļais dvēseles sāpju nemiers". J.Akuratera dzejā diezgan spilgti iezīmējas arī citi gadsimta sākuma dzejai raksturīgie rainiskie motīvi: brīvība, mīlestība, nāve, gara cēlums un vientulība, radoša cilvēka pašsadedzināšanās, dzīves alkas un naids pret visu paverdzinošo, zemisko un sīko, ideāla un skarbās realitātes pretmeti. Kā latviešu romantisma kontekstā savdabīgs daiļrades motīvs parādās šīs zemes dzīves un dzīvības skaistuma apskurbums. Šo J.Akuratera pasaules izjūtas un arī viņa romantisma poētikas savdabību esejā "Ugunīgu ziedu dzejnieks" ir akcentējusi Zenta Mauriņa: "Skaistuma un dzīvības apskurbušais dzejnieks dzīves mērķi nemeklē viņpasaulē. (..) Akuraters ir šīs pasaules romantiķis (..), un tas viņu atšķir no Poruka."

Domājot par motīvu analoģijām vai sava veida jaunrades arhetipiem, kas parādās dažādu laikmetu rakstnieku darbos, jāatzīmē, ka emocionālās ekspresivitātes, mīlestības un naida pretstatījumā, kā arī deklaratīvā patosa ziņā Jānis Akuraters šķiet tuvs Ojāra Vācieša trauksmainajam liriskajam "es". Diezgan tieša motīvu sabalsošanās jūtama arī viņu dabas dzejā. Piemēram, J.Akuraters savulaik ir izsaucies: " Ak, Gauja,Vidzemes josta, / Kas daiļāks par tevi vēl!", bet O.Vācietis Gaujai veltījis apzīmējumus: "Vidzemes asinsrite,/ Latvijas kaklarota."

Jānis Akuraters līdzās Kārlim Skalbem un Antonam Austriņam pieder pie tiem latviešu rakstniekiem, kam 1905.gada revolūcija bija vislielākais pārdzīvojums un piedzīvojums viņu mūžā. Par to liecina viņa dzeja, proza un biogrāfiskās pārdomas "Dienu atspīdumi"(1924). J.Akuraters bija iesaistījies sociāldemokrātiskajā kustībā, bet kā viņš pats apgalvo: "No sociāldemokrātu dogmām mani galīgi atrāva 1905.gada notikumi Rīgā, kad strādnieki tukšām rokām tika izdzīti uz ielas pretī karaspēkam un krita no zaldātu lodēm." Domubiedrus saviem centieniem viņš atradis Latvijas Sociāldemokrātu savienībā, kura " ietvēra savā progrāmmā lielo prasību par Latvijas autonomo valsti". Pēc 1905.gada nemieriem dzejnieks nonāca centrālcietumā un bija spiests Latviju atstāt. 1907.gadā viņu izraida uz Krieviju, no turienes viņam izdodas nokļūt Somijā, bet vēlāk Zviedrijā un Norvēģijā. "Latvija ar saviem nodevējiem, vergiem un revolūcijas mutes bajāriem man tā bija apnikusi, ka nejutu sevišķu skumju aizbraucot,"raksta J.Akuraters, savās revolucionāra atmiņās ļaujot ienākt arī pa dēku epizodei. Piemēram, "Stokholmā drīz apnika tādēļ, ka kādā dienā mūsu dzīvoklī ieradās zviedru "karaliskā" policija (..), bet caur kādu adresi no Helsinkiem nokļuvām bagātu dāmu sabiedrībā. Tās mūs vadāja pa pilsētu, pirka ložu karaliskajā operā un vispārīgi it kā dzina labdarības sportu ar Krievijas revolucionāriem." Tomēr, tieši būdams trimdā, J.Akuraters ierauga Latviju un viņā dzimst pārliecība, ka "cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālo mākslu". J. Akuraters ir viens no pirmajiem, kas, vērtējot 1905.gada notikumus Latvijā (sevišķi salīdzinājumā ar 1917.gada revolūciju), uzsver, ka tā bija nevis šķiru cīņas vadīta revolūcija, bet gan visas tautas garīgā atmoda.

Arī tā sauktais dekadences manifests "Mūsu mākslas motīvi" ir sava veida 1905.gada revolūcijas jeb garīgās atmodas produkts. Tā kā šo tekstu ir parakstījuši deviņi rakstnieki, J.Akuraters nereti tiek uzskatīts nevis viennozīmīgi par tā autoru, bet gan par manifesta pamatteksta galveno autoru (P. Ērmanis, T.Zeiferts, V.Vāvere, G.Berelis u.c.), bet A.Upīts "Mūsu mākslas motīvus" raksturo vissirdīgāk un viennozīmīgāk: "Tas uzskatāms par jaunā virziena [dekadences] manifestu, nepārprotami Akuratera roku darinātu." (A.Upīts. Latviešu literatura,I,1951). Izlasot "Mūsu mākslas motīvus" šodien, īstenībā ir jābrīnās, kāpēc tas izraisījs tik lielu rezonansi sava laika kritikā un ieguvis dekadences manifesta apzīmējumu, jo dekadences jēdziens tajā nav minēts ne ar pušplēstu vārdu. Tieši otrādi — rakstu ievada sengrieķu mākslas personāža un Olimpa augstumu atgādinājums, nonākot pie secinājuma, ka cilvēka "dvēseles atsvabināšanas" interesēs māksla ir jāpaceļ reliģijas līmenī: "Vienīgā dziļākā un patiesā nākotnes reliģija būs skaistuma reliģija. Māksla būs kā šķīstoša liesma, un dziļākās dzīvības stundas tiklab mākslinieks, kā visa tauta izdzīvos mākslā. (..) Mākslas būtība ir pa gadu tūkstošiem bijusi un būs viena un tā pati. Visiem spēkiem mēs centīsimies vest tautu pie patiesa skaistuma un mākslas atzīšanas."

Pilnīgi jāpiekrīt literatūrzinātnieces Veras Vāveres uzskatam, ka raksta "Mūsu mākslas motīvi" autori nebija izstrādājuši kādu teorētiski pārdomātu programmu, drīzāk "viņi fiksēja savu emocionālo mākslas situācijas izpratni" (Latviešu literatūras vēsture, I, 1998). Ja runājam par J.Akurateru kā šī teksta autoru, varam teikt, ka viņš te fiksējis savu emocionālo mākslas situācijas izpratni, un viņa rakstītajā nav nekā nepatiesa, bet arī nekā pārsteidzoša.

Domājams, ka kaislības uzjundīja daži ārpusliterāri, no paša teksta neizrietoši faktori. Proti, "Mūsu mākslas motīvi" ir "mēs" formā rakstīts vēstījums, kolektīvi parakstīts teksts, un parakstītāju vidū ir arī vairāki 1905. gada revolūcijā iesaistīti autori. "Mēs uzstājamies nevis kā mākslas artelis, bet kā atsevišķi indivīdi, kuriem kopēja ir viena jūta: karot pret mākslas un mākslinieka profanāciju," teikts manifestā. Tātad vismaz deklarācijas līmenī tā tomēr bija kolektīva darbība. Kaislības uzkurināja J.Jansona (Brauna) apjomīgā apcere "Fauni vai klauni? Piezīmes par mūsu jaunāko literatūru" (1908), kur autors izsaucas: "Mūsu dekadentus mēs vairs nevaram vienkārši atstāt tikai dažādu "zobgaļu kalendāru" jociņiem (..) uz tautas brīvības koka ir ieperinājušies šie kaitīgie kāpuri, tāpēc te ar asu nazi jāizgriež viņu saēstās lapas un zariņi un jāaizmet projām." Un tā visus padomju gadus raksts "Mūsu mākslas motīvi" tika lasīts un interpretēts, būtībā pulgots kā dekadences manifests, loģiski domājošam lasītājam radot problēmas dekadences jēdziena izpratnē un identificēšanā šajā tekstā un latviešu rakstniecībā vispār.

Valsts neatkarības laikā karš ar dekadenci pierima. Karojošo frontes līniju starp reālismu un moderno mākslu uz karstām pēdām atjaunoja padomju Latvijas literatūrzinātne, "dekadentiskā smilkstēšanā" apvainojot arī Jāni Poruku, Edvartu Virzu, Kārli Skalbi un citus izcilākos gadsimta sākuma rakstniekus. Ir pavisam skaidrs, ka dekadences jēdzienam sākotnēji un līdz pat mūsdienām latviešu rakstniecībā ir negatīvs piesitiens. Atjaunotās Latvijas literatūrzinātnē par latviešu dekadences paradoksu savu vārdu jau ir teikuši literatūrpētnieki D.Ūdre, J. Kursīte,V.Vāvere, G.Berelis, J.Kastiņš, tomēr gluži skaidrs nav viens: ko mēs šodien domājam, meklējot atbildi uz jautājumu, vai latviešu literatūrā ir vai nav bijusi dekadence. Proti, kas tā īsti ir par parādību, kas ir vai nav bijusi gadsimta sākuma latviešu rakstniecībā? Šo jautājumu, protams, gribētos atrisināt par labu latviešu rakstniecībai. Bet vai tas nozīmētu atzīt dekadenci par bijušu vai nebijušu? Pirmkārt, pat marksisma estētika runā par vērā ņemamo dekadences filozofisko pamatu: Dekartu, Šopenhaueru, Nīči, Bergsonu u.c. (tātad min autorus, uz kuriem lielā mērā balstījās tā laika Latvijas filozofiskā doma un garīgā kultūra). Otrkārt, mūsdienu Rietumu literatūrzinātnē dekadence saistās ar pašu izcilāko rakstnieku vārdiem 19. un 20. gadsimta mijas Eiropas literatūrā, piemēram, Bodlēru, Malarmē, Rembo, Edgaru Po, Verlēnu, Oskaru Vaildu, Māterlinku, Rilki, Prustu, Psibiševski, Baļmontu u.c. Tātad dekadences jautājumu varētu konkretizēt šādi: vai gadsimta sākuma latviešu rakstniecībā izpaužas tā pasaules izjūta, filozofiskā un poētiskā kapacitāte, no kā izauga 20.gadsimta modernā māksla? Es atbildu apstiprinoši.

Jāņa Akuratera jaunības maksimālismā rakstītie "Mūsu mākslas motīvi" iestājās pret mākslas un mākslinieka profanāciju, kas bijusi dzīvelīga parādība visos laikos un ko, iespējams, nespēj izskaust neviens manifests. Bet sevišķu aktualitāti šis jautājums ieguva konkrētajā Latvijas situācijā, kad mākslas un mākslinieka profanācija draudēja kļūt un kļuva par totalitāras valsts ideoloģiju. Dekadences mīkla latviešu rakstniecībā ir raudzēta gandrīz 100 gadu garumā, un savā ziņā, tieši pateicoties šiem paradoksiem, J.Akuratera vārds ir neizdzēšami ierakstīts Latvijas ideju vēsturē.

Dr. philol. Ausma Cimdiņa, — "Latvijas Vēstnesim"