Sapņu mirdzums ceļu apgaismo

Jāņa Akuratera personības atklāsme vēstulēs Marijai Dišlerei–Akuraterei

Literātu vēstules sniedz interesantus biogrāfiskus datus, bet ir autori, kuru korespondenci varam lasīt kā viņu dvēseles procesu atspoguļojumu. Te ieraugām vēl neapstrādātu vai daļēji apstrādātu to vielu, no kuras veidojas mākslas darbi. Tādas ir Jāņa Akuratera vēstules līgavai Marijai Dišlerei, vēlākajai Marijai Akuraterei. Šos materiālus rūpīgi glabājuši piederīgie, bet 1975.gadā tie nodoti Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam.

Marija Dišlere dzimusi 1887.gada 19.septembrī. Beigusi Liepājas sieviešu ģimnāziju un ieguvusi mājskolotājas tiesības. Taču par skolotāju strādājusi ar pārtraukumu, jo pēc mātes nāves bija jāatgriežas mājās Seces pagasta Birzniekos, netālu no Staburaga. Šīs mājas jāpiemin arī tādēļ, ka tur J.Akuraters radījis lielu daļu savu literāro darbu. Marija Dišlere dzejnieku iepazinusi 1905.gadā.

Pēc revolūcijas notikumiem dzejnieks tiek ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vēlāk izsūtīts uz Pleskavu, no kurienes viņam izdodas aizbēgt uz Somiju un pēc tam uz Norvēģiju. Nebrīve, atšķirtība no dzimtenes, bads, emigrācijas laika bēguļošana no vienas vietas uz citu veido dzejnieka dzīvi grūti panesamu, pat traģisku. Marijas vēstules dod viņam spēku pārvarēt grūtības, rada ticību talantam.

Piemēram, 1906.gada 10.februārī vēstulē no Centrālcietuma viņš raksta: "Man ir tā, ka līdz ar Tavām vēstulēm Tu pati būtu ienākusi manā kamerā, un es dzirdētu, ka Tu runā man gluži tuvu pie auss... Bet, mana mīļā, kāpēc tik daudz lūgties, ja Tevi nelaiž? Es nevaru iedomāties to pazemināšanos — iet un lūgties."

Arī no izsūtījuma Pleskavā (1907.gada 28.jūlijā) rakstītas līdzīgas rindas: "Bet tikai lūdzu nedari nekā manis labā, nekādus upurus. Ja Tev nekā no manis nav ko ņemt, kas tev par labu nāktu, tad es negribu."

Šajās un citās vēstulēs atklājas zīmīga J.Akuratera rakstura īpašība — no dzimtā Sēlijas novada mantotais gara lepnums, kas vienmēr stāv nomodā par cilvēka pašcieņu. Pētot dzejnieka arhīvu, nācies ievērot, ka viņš aicina atšķirt tādus jēdzienus kā lepnums un iedomība (mūsdienās mēs teiktu — tie nekādā gadījumā nav sinonīmi). Lepnums ir katra cilvēka pašcieņa, mēs nedrīkstam pazemot sevi, jāprot sevi cienīt, tikai tad arī citi mūs cienīs. Tas ir viens no J.Akuratera dzīves vadmotīviem, kas izpaužas arī daiļradē. Tā krājumā "Bez svētnīcas" ir rindas:

Tavs lepnums vien vēl augstāk galvu cels,

Vēl dziļāk sāpju melno kausu smels.

Bet dzejnieka dzīves noslēgumā rodas dzejolis "Lūgšana". Ko tad viņš lūdz Augstākajam?

Un lepnuma vēl mazliet atstāj man.

Kas bez šī valdnieka es būtu gan!

Lai manu galvu sedz tā turbāns balts,

Kā kalnu vējš lai viņa sauciens šalc...

Ak, māci, Kungs, man māci izvairīties,

Kad nelgu vārdi sāk ap mani tīties.

("Dzejas un balādes", 1938)

Un vai šāds lepns, sevi cienošs nav arī kalps Jānis stāstā "Kalpa zēna vasara"?

Vēstulēs Marijai vairākkārt izteikta pārliecība, ka augstākā dāvana, ko mums piešķīris Radītājs, ir dzīvība. Cauri skaudrām sāpēm, vientulības mokām un trūkumam atkal un atkal tomēr uzvar dzīves mīlestība. 1906.gada 10.maijā vēstulē no Centrālcietuma J.Akuraters raksta:

"Man tomēr patīk, ka mani draugi nodevušies dzīvei, kaut neviens vairs man neraksta. Tāds es arī būtu, ja dzīvotu tur, ārā. Dzīve tak ir tik īsa!

Vienīgi Tu atrodi laiku rakstīt man vēstules, bet tici man, ja viņas Tev atņem laiku dzīvot, tad labāk nerakstīt."

Un tā paša gada 16.maijā: "Nāks, dzīvība nāks. Jā, Mare, ja es neticētu, ka viņa nāks, tad sen jau zāle augtu uz mana kapa. Bet es ticu spītīgi kā Prometejs, kas gatavs gaidīt un ciest, pie klints piekalts... Tādi sapņi, tāda dzīvības mīlestība liek man dzīvot."

9.jūlija vēstulē:

"Un es gribu dzīvot! Viss bijušais ir kā pa nakti gājis. Es tā gribu dzīvot! Es gribētu, kaut arī Tu atrastu ceļu uz zvaigžņu kalniem un ziedošiem dzīvības dārziem. Tad es būtu tik līksms kā Dievs."

Gadu vēlāk viņš raksta no Pleskavas: "Dzīvību es gribu salīdzināt ar līgavu — tik dārga tā man ir.

Uz tevi, līgava mana,

Sirds sarkanie strauti steidz,

Un tavu dievīgo vārdu

Man zvaigznes un zeme teic.

Dēļ tevis dzimst karsta dziesma

Un gavilēs jauns kļūst prāts,

Dēļ tevis es saukts un mīlēts,

Dēļ tevis es pazudināts."

(Dzejolis "Dzīvībai" vēlāk iekļauts

krājumā "Bez svētnīcas", 1907)

Dzīve dzejniekam ir "brīnuma sapnis", jo šajos gados viņam jāizcīna skaudra cīņa par eksistenci. Tāpat kā daudzi romantiķi, viņš mierinājumu rod sapnī, īpaši tad, kad "dzīves ieguvums iet garām", kā raksta dzejnieks. Šādos brīžos "sapņu mirdzums ceļu apgaismo". 1906.gada 23.martā dzejnieks Marijai raksta:

"Es sapnī aizeju aiz mūriem un sētām, man ir tā, it kā kāda mīļa roka mani apglaustu. Sirdī krājas sapņi par mūžīgu ziedoni un tad sirds atdzīvojas kā atkusis avots no ledus nastām. Saldas trīsas līst dvēselē."

Arī Marija šajā drūmajā laikā ir dzejnieka sapnis. 1906. gada 6. septembrī viņš raksta: "Tu neesi priekš manis sieviete vien, Tu esi mans netverams skaistuma un skaidrības gars — mans sapnis."

Jānis Akuraters allaž centies spītēt liktenim. Cauri traģikai un dziļām sāpēm, kas izpaužas arī vēstulēs, jūtam arī prieku par skaistajiem brīžiem Norvēģijas dabas tuvumā. Dzejnieks iemīl vareno ziemeļu dabu — fjordus, kalnus, upes, kaut arī nekad neaizmirst dzimteni, atkal un atkal atceras, kas tur pārdzīvots un pieredzēts.

No Norvēģijas viņš 1908.gada 20.februārī raksta: "Debess zilums te ir neaptverams, nepārredzams (..) Sirds dej vien. Viegls prieks kā sniegs nāk virsū. Lūk, es saku: es brīvs un dzīvs, man visa zeme pieder. Mana dzīve ir galīgi nenodrošināta... bads ir klāt... Bet man gribas rakstīt, man acumirklī ir tik labi."

Interesanti, ka diezgan daudzās Jāņa Akuratera vēstulēs ir arī dzejoļi vai vārdi par saviem jaunrades nodomiem. Pēc Marijas ciemošanās pie viņa Pleskavā dzejnieks 1907.gada 25.jūnijā raksta:

"Mana mīļā, nakts stiepjas garumā, lai gan ir tik īsa, un es nevaru gulēt. Un tad es rakstu tev dzejoli.

Ziemeļnakšu baltā krēslībā

Sēdu svešs pie loga atvērtā —

Mana mīla, mana mīla

Ziedēt sāk.

Pilns mans kauss jau sēru rūgtāko,

Pilns mans vaiņags ziedu baltāko —

Laika soļi aši, aši

Garām steidz.

Dārzs no baltas rasas aprasots,

Ko tu, sāpe, manā sirdī roc?

Mana sirds, tā mirkļus skaita:

Tik... tik... tik...

Nu, pēc dzejoļa, Mare, Tev taču būs jābrauc ciemos, kamēr vēl vasara. Un es atkal gaidu un izvērtēju acumirkļus. "

Jāpiebilst, ka šis dzejolis paplašinātā veidā iekļauts krājumā "Astras" (1909).

Nav mazsvarīgs fakts, ka dzejolis "Ziemeļnakts" paticis arī Rūdolfam Blaumanim, kas 1907.gada 9.augusta vēstulē raksta: "Es tavu dzeju baudīju, tikai tas "tik, tik, tik" mani traucēja un maitāja jutoņu (štimmungu)."

Man personīgi liekas, ka vārdi "tik... tik... tik..." ir gluži vietā — tie asociējas ar nepielūdzami straujo laika ritējumu. Jāņa Akuratera draugs Kārlis Skalbe savās atmiņās raksta: "Akuraters mīlēja dzīvi un dzīvību." Tā tiešām dzejnieka dzīves un daiļrades neatraujama stīga.

Slimību, bada un izmisuma brīžos dzejnieks lūdzis palīdzību diviem cilvēkiem — sievai Marijai un savam literārajam audžutēvam Rūdolfam Blaumanim.

Šķiet, Blaumaņa labvēlība dzejniekam bijusi sevišķi dārga. Viņu sarakste sākusies jau 1904.gadā. Kad Akuraters saslimis, Blaumanis aizvedis viņu uz "Brakiem" un kopā ar savu māti palīdzējis izveseļoties. 1906.gadā Rūdolfs Blaumanis draugu apmeklējis Centrālcietumā un iedevis viņam arī mazliet naudas. Sarakste turpinājusies līdz pat Blaumaņa aiziešanai mūžībā. Pats būdams jau smagi slims, viņš 1908.gada janvārī nosūtīja Jānim Akurateram uz Norvēģiju vēstuli, aploksnē ielikdams ozollapu kā sveicienu no dzimtenes. Vēstulē viņš izteicis novēlējumu: "Kaut Tu jaunajā gadā būtu ražīgs un izkļūtu laukā no savas hipohondrijas!". Liekas, ka Jānis Akuraters to tiešām ņēmis vērā un centies pārvarēt sava beztiesīgā stāvokļa un trūkuma radīto melanholiju. Jau pēc dažām nedēļām viņš piecu sešu nedēļu laikā uzrakstīja stāstu "Kalpa zēna vasara". Jāņa Akuratera arhīvā Rūdolfa Blaumaņa vēstulēm bija ierādīta īpaša vieta: tās atradās baltā kastītē aizslēgtā atvilktnē. Un uz kastītes dzejnieks ar savu roku uzrakstījis "Rūdolfa Blaumaņa vēstules. Ļoti lūdzu saglabāt!" Dzejnieks nav atstājis norādījumus, kas vēl no viņa arhīva būtu saglabājams, tāpēc vēl jo būtiskāks liekas šis viņa izteiktais lūgums. Domāju, ka Blaumaņa loma "Kalpa zēna vasaras" tapšanā nav mazsvarīga. Kā jauno talantu atbalstītājs un audzinātājs viņš centās pacelt latviešu kultūras (ne tikai literatūras) līmeni. Iespējams, ka tieši to mums Jānis Akuraters vēlējies atgādināt.

Par Marijas īpašo lomu sava līgavaiņa gara stiprināšanā viņa apcietinājuma laikā un trimdas gados esmu varējusi spriest gan no dzejnieka vēstulēm, gan pašas Marijas stāstījuma. Sevišķi palikušas atmiņā epizodes no viņas brauciena uz Somiju 1907. gada rudenī. Dzejnieks tajā laikā uzturējās Terijoki pilsētā. Kad Marija te ieradās, mājā, kuras adrese bija uzdota, viņa to nesastapa. Mājā nesen bija notikusi kratīšana. Kur meklēt? Kādam vaicāt viņa baidījusies - ne sevis, bet dzejnieka dēļ. Marija klīdusi pa ielām, galīgi izmirkusi, jo nepārtraukti lijis. Vēlā vakara stundā viņa apstājusies pie kāda koka namiņa un sākusi raudāt. Sabiezējot tumsai, viņu pārņēmis izmisums. Pēkšņi durvis atvērušās, no mājas plūdis pretim spilgts gaismas kūlis - un uz sliekšņa stāvējis Jānis Akuraters! Esmu pierakstījusi Marijas kundzes atmiņas. Tur par šo apmeklējumu ir šādas rindas: "Mēs bijām nabagi, bez jebkādas drošības sajūtas, bez mājām, bet tajā naktī bijām paši laimīgākie cilvēki pasaulē. Un laimīgs cilvēks patiesībā nav nabags."

Jānis Akuraters piepilda savu sapni apgūt norvēģu valodu, iepazīt ziemeļtautu kultūru, īpaši literatūru. Sevišķi tuvi kļūst Knuts Hamsuns un Henriks Ibsens. 1908. gada 20. februārī dzejnieks Marijai raksta: "Tagad es Hamsunu lasu oriģinālā — apreibinoši labs tas ir! Man uz valodām vienmēr veicas. Es līdz pavasarim būšu īsts norvēģis. Un tad es domāju svētceļojumu taisīt uz Grīga kapu pāri pār kalniem uz Bergeni. Biju pie Ibsena. Zem baltiem bērziem guļ šis milzis. Melna obeliska no Norvēģijas granīta un uz obeliskas zeltā zīmēts vesers — vairāk nekā. Ir skaisti. Liela kapsēta pilsētas vidū. Esmu pilns jaunu domu, sapņu." Velāk Jānis Akuraters piepilda arī savu sapni atdzejot Ibsena "Pēru Gintu" un "Brandu".

1909. gada rudenī dzejnieks atgriežas dzimtenē, salaulājas ar Mariju, un sākas viņu kopdzīve. To grūti nosaukt par skaistu un harmonisku, drīzāk gan vēstules norāda uz pretējo — pretrunām, domstarpībām. Zināmā mērā spriedzi un nervozitāti dzejniekā rada viss pārdzīvotais, kam pievienojas aizliegums Rīgā strādāt par skolotāju, jo viņš tiek uzskatīts par politiski neuzticamu. Neveicas ar dzīvokļa meklēšanu sev, sievai un meitiņai Laimai. Jānis Akuraters ļoti cenšas rūpēties par ģimeni un uzskata, ka Marija ir pārāk inerta un vienaldzīga. Tā 1912. gada 26. novembra vēstulē no Rīgas viņš raksta: "Tavas vēstules man laikam drīz paliks tik retas, ka varēšu tās dot muzejā".

Dzejnieks pārsteigts par to, ka kalpones Birzniekos bieži tiek mainītas, nepelnīti rātas. 1912. gada 2. oktobrī viņš raksta: "Nežēlīga, ja gribi, Tu vari būt tikai pret vistuvākiem cilvēkiem."

Jā, Seces pagasta Birzniekos rodas liela daļa literāro darbu, bet nevar teikt, ka tas būtu sevišķi laimīgs laiks personīgajā dzīvē. Gaišs posms sākas 1913. gada nogalē, kad dzejnieks vairākus mēnešus uzturas Parīzē. 27. oktobrī viņš sievai raksta: "Man liekas, ka pasaule pilnīgāka un bagātāka tikusi priekš manis. Parīze man patīk — man pat drošāk ap sirdi te."

Jānis Akuraters iepazīst franču kultūru, īpaši literatūru un mākslu, pēta franču dzejnieku daiļradi. Tuvs kļūst Alfrēds de Misē. Viņš raksta, ka apmeklējis kapsētu, kur dzejnieks atdusas, nolicis ziedu pušķīšus no sevis un saviem piederīgajiem. Zīmīgas ir 1913. gada 5. novembrī rakstītās rindas: "To daiļumu, kas te sakrāts, cilvēks nevar vienā mūžā apskatīt. Runāju jau franciski ar pilnu muti, un dažs labs parīzietis mani tur par īstu. Protams, garās sarunās neielaižos vēl."

Nākamajā vēstulē dzejnieks ziņo: "Es neesmu vēl nevienu minūti bez darba bijis. Un darbi te veselam gadam."

Vai Marija bija priecīga par šādu vēstuli? Domāju, ka ne, jo viņai tas nozīmēja, ka vīrs vismaz gadu nebūs pie savējiem, mājās. Viņa lielā zinātkāre sievai acīmredzot nebija izprotama. Bija taču jau panākumi dzimtenē — bija stāsti, dzeja, lugas, tulkojumi. Kāpēc vēl Parīze? Turklāt dzejniekam tuvojas četrdesmit — kāda tur vairs mācīšanās! Bet J. Akuraters 1913. gada 21. novembrī raksta: "Un tad es eju uz lekcijām Sorbonnā. Klausos visu to labāko: 1) Mākslas vēsturi; 2) franču poēziju; 3) franču lielie stilisti; 4) franču valodas vēsturi... Bez tam te tikdaudz lekciju par brīvu, ka nezinu, kur iet, kur ne. Esmu tā aizņemts kā vēl nekad manā dzīvē..."

Liela ir zinātkāre, bet tad aptrūkst naudas, jo ne jau viss iekrātais paņemts līdzi. Ir vairāki lūgumi bez atbildes. 1913. gada 18. decembrī dzejnieks raksta: "Ja Tev tas vienalga, tad es saprotu, citādi ne."

Beidzot Gulbis piesūta naudu par "Pēra Ginta" atdzejojumu, arī ilgi gaidītais sūtījums no ģimenes pienāk. Tomēr kaut kas dzejniekā ir aizlūzis. Viņš jūtas kā lūdzējs. Domāju, ka pie radušās situācijas vainojams nav neviens un var saprast gan dzejnieku, gan arī viņa dzīvesbiedri. Gluži vienkārši — ir saskārušās divas pasaules, diezgan atšķirīgas savā izpratnē par garīgām vērtībām.

Kā varam pārliecināties no manuskripta, liela daļa dzejoļu, kas radušies Parīzē, iekļauti krājumā "Dienu prieks" (1918), jo dzejnieks ne tikai datējis darbu tapšanas laiku, bet arī vietu — Parīze. Protams, Pirmajam pasaules karam un strēlnieku cīņām veltītie dzejoļi rakstīti dzimtenē. Franču dzejas ietekme jūtama arī krājumos "Rožains vējs" (1922) un "Elēģiski momenti" (1925).

Kopumā Jāņa Akuratera vēstules ļauj secināt, ka raksturīgākās dzejnieka personības iezīmes ir dzīves un dzīvības mīlestība, lepnums, tieksme pēc neatkarības, zinātkāre, darba prieks un neapšaubāmi — literāta talants.

Pēc dzejnieka nāves 1937. gada 25. jūlijā meita Laima rakstīja: "Nekad viņam netrūka jaunu ideju, nodomu, plānu, sapņu. Jau samierinājies ar nāvi, vēl savas dzīves pēdējā dienā viņš teica: "Cik dzīvība ir skaista!".

Es par Jāni Akurateru gribētu teikt īsi: mūžīgais meklētājs.

Dipl. philol. Anita Banga — "Latvijas Vēstnesim"