Dr.philol. Silvestrs Gaižūns:

Latviešu jaunromantiķa atbalss lietuviešu literatūrā

Referāts konferencē "Jānis Akuraters un skrējošais laiks" 2001.gada 24.janvārī

Runājot par Jāņa Akuratera sakariem ar lietuviešu literatūru, sākumā gribētu uzsvērt, ka šo referātu esmu domājis kā problēmas formulējumu vai mēģinājumu raksturot problēmu. Tādējādi tas orientēts ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni — uz to, kas šinī jomā varētu būt pētījumu objekts nākotnē. Un vēl viena piezīme: tas ir skats uz Jāņa Akuratera sakariem ar lietuviešu kultūru tikai no Lietuvas puses.

Cienījamie kolēģi! 1907.gadā tālajā Amerikā Plimutas pilsētā, kur bija diezgan rosīga lietuviešu kultūras dzīve, iznāca maza pēlēkā grāmatiņa, uz kuras vāka bija rakstīts: "Jānis Akurateris. Žmogus. Vertē Julius Baniulis." Tātad Jāņa Akuratera stāsta "Cilvēks" tulkojums ir uzskatāms par vēsturisku tādā ziņā, ka tas bija ne tikai pirmais šī rakstnieka tulkojums lietuviešu valodā, bet arī pirmais nopietnais latviešu literatūras tulkojums lietuviešu valodā. Varam droši konstatēt, ka šis latviešu klasiķis bija viens no tiem, kura darbus XX gadsimta pirmajā pusē tulkoja samērā regulāri. Tulkotāju pulciņā redzam izcilas personības. Es nosaukšu galvenās: B. Mickeviču, K. Korsaku, J. Baņuli un A. Geruti. B. Mickevičs, kas tulkoja "Degošu salu", bija tulkotājs un rakstnieks. K. Korsaks, "Kalpa zēna vasaras" tulkotājs, bija arī kritiķis un rakstnieks. J. Baņulis — redaktors, dzejnieks un tulkotājs, A. Gerutis — Rīgā dzimušais lietuvietis, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks 1919.gadā, "Rīgas Balss" un telegrāfa aģentūras LETA līdzstrādnieks, tikai kopš 1924.gada dzīvoja Kauņā un pēc kara kļuva par trimdas lietuviešu politiķi un kultūras darbinieku. Plaša bija Jāņa Akuratera darbu tulkojumu ģeogrāfija: stāsts "Sniega zvaigznītes" parādījās avīzē "Vilniaus žinios" 1909.gadā (tātad Viļņa), "Vijolnieks un velns" — Telšu avīzē "Telši naujienos" 1935.gadā, citi darbi — Kauņā un vēlāk Viļņā.

Šķiet, ka lietderīgi būtu ne tikai nosaukt tulkojumus, bet arī saistīt tos ar dominējošām estētiskām tendencēm. Interesanti šeit tipoloģiskie novērojumi. Svarīgi uzsvērt, ka tieši tad, kad tiek tulkots J. Akuratera "Cilvēks" (1907), lietuviešu presē parādās pirmās K. Hamsuna tulkojumu publikācijas. Bet lietuviešu prozā, vispirms stāsta žanrā, redzamu vietu ieņem sabiedrības autsaiders, tāds kā Akuratera stāsta "Cilvēks" galvenais varonis. Spilgtākā paralēle te ir Jona Biļūna stāsts "Bez darba" (1904).

Jānis Akuraters savu stāstu uzrakstīja 1902.gadā, bet J. Biļūna stāsts nāca klajā 1904.gadā. Abos stāstos galvenais varonis ir cilvēks, kas zaudējis darbu un līdz ar to — cerību, nākotnes perspektīvu. J.Akuratera stāsts vairāk niansēts, mēs jūtam arī galvenā varoņa iekšējo balsi, iekšējā monologa ritumu, toties J. Biļūna stāsts tuvāks reālisma tradīcijai, proti, stāstītājs it kā novēro savu nelaimīgo varoni un ļauj dominēt pesimismam, tumšām krāsām. Akuratera tēlotais Bergs ir romantiska dvēselē, inteliģents, un stāstītājam ir svarīgi paskatīties, kas notiek viņa gara labirintos, J. Biļūna Laurīns nāk no "zemākiem slāņiem". Abi varoņi bezdarba situācijā jūtas vientuļi, abi domā par draugiem, kuri varētu palīdzēt, abos stāstos viens no dominējošiem ir maizes motīvs: Bergs maizi iet meklēt pie drauga, Laurīns maizi pērk pirms nāves. J.Akuratera stāstā nāves tuvumu simbolizē dzelzceļš, J.Biļūna stāstā — virve un zars. J. Biļūna darbs beidzas ar pilnīgas bezizejas skatu, turpretim J. Akuratera stāsta "Cilvēks" fināls skan kā daudzbalsīga partitūra, kur pavīd visādi varianti, kāda varētu būt izeja no dramatiskās situācijas.

Lietuviešu literatūras kontekstā J. Akuraters vislabāk iekļaujas ar savu romantismu, ar tādiem neoromantisma šedevriem kā "Kalpa zēna vasara" un "Degoša sala". Šajā plāksnē iespējami dažādi salīdzinājuma aspekti: Akuratera prozu var salīdzināt ar lietuviešu agrīno neoromantismu gadsimta sākumā un ar vēlīno neoromantismu, kas uzplauka trīsdesmitajos gados. Jāņa Akuratera un lietuviešu neoromantiķu prozā ir dažādu motīvu (bērnības, sapņa), stāstījuma subjektivizācijas un panteisma variantu paralēles. Tieši šādiem salīdzinājumiem veltīts baltistes A. Žentelītes darbs "Lietuviešu un latviešu neoromantiķu proza" (1989), kur tiek aplūkoti bērnības motīvi J. Akuratera "Degošā salā" un Vaižganta romānā "Plaisas mākoņos". A. Žentelīte "Degošu salu" interpretē kā darbu, kurā redzami visi baltu neoromantismam raksturīgie bērnības poetizācijas tipi: bernība kā pretstats materiālistiskajiem pieaugušajiem, bērnība kā augstākās cilvēka esamības atbalss, bērnība kā tilts uz tautas bērnību. Tieši dvēselisko tiltu uz tautas bērnību iemieso Vaižganta neoromantiskajā romānā tēlotais Sauļus.

Kā lietuviešu, tā arī latviešu literatūrā XX gadsimta sākumā izceļas neoromantiskās prozas virsotnes, kuras var uztvert arī kā daudzu literāro strāvojumu epicentrus vai žanra transformācijas paraugus. Manuprāt, tieši par tādiem var uzskatīt J. Akuratera "Degošu salu" Latvijā un I. Šeiņus romānu "Kuprītis" Lietuvā. Jāuzsver, ka abi darbi izdoti vienā un tajā pašā 1912.gadā. Tas ir laiks, kad latviešu un lietuviešu literatūras laukā daudz kas izaug no ilgām. Pārfrazējot lietuviešu literatūras zinātnieces A. Jurgutienes monogrāfijas nosaukumu, arī pats neoromantisms izaug no ilgām: viņas monogrāfija saucas "Neoromantisms — no ilgām". Ilgas nosaka daudzus prozas motīvus, stila subjektīvizāciju, žanra modeli, pašas esamības koncepciju, laika un telpas kontrastus. "Degošas salas" un "Kuprīša" varoņi dzīvo divās laika dimensijās: pagātnē, kura solīja gaišu nākotni, kam pieder skaistākie sapņi, un tagadnē, kuras... it kā nav, jo, kā konstatē "Degošas salas" varonis Smailis, arī mīlestības nav, tā visu laiku ir tikai bijusi. J.Akuratera un I.Šeiņus varoņi atceras savu bērnību un jaunību, skumst par zaudēto mīlestību: Smailis pēc 40 gadiem staigā pa bērnības takām un vēlreiz pārdzīvo pirmo mīlestību, Kuprītis dzirnavās jaunajam draugam atklāj savu nelaimīgās mīlestības stāstu. Abu stāstu varoņi sadeg mīlestībā un apliecina mīlestības un laimes nesavienojamību.

Var teikt, ka atmiņu tēlojums "Degoša sala" ir romantiska himna pasakai un sapnim. Pasaka un sapnis šeit ir augstākās eksistences formas. Arī I.Šeiņus tā laika darbos glorificē sapni kā eksistences formu, atklāj sapņa jēgu cilvēka garīgajā dzīvē. Stāstā "Degoša sala" būtībā nav nekādu notikumu, galvenais varonis ir pilnīgi pakļauts sapņa varai, sapnis ved viņu, un tādi kā viņš pamostas tikai reizi simtgadē. Viņa atgriešanās savā skolā un bērnības zemē — tā ir atgriešanās sapņa valstībā, sapņa mājās. Smailis cenšas ar visiem dvēseles spēkiem vēlreiz piedzīvot bērnību kā sapni un saplūst ar to. Sapnis izgaismo varoņa dzīvi, pārvērš to par dzejnieku. Savukārt I. Šeiņus romāna galvenais varonis ērģelnieks Olesis ne tikai sapņo, bet arī zinātniski pēta sapņa jēgu, domā par sapņa metafiziku ("Varbūt mūsu dzīve ir tikai ilūzija, kaut kāds garš mokošs sapnis?"), bet romāna beigās viņš sapņo par laimīgu dzīvi ar savu Gundi un dēlu Olesīti un pilnīgi kā Jāņa Akuratera Smailim viņam sapni grūti atšķirt no dzīves.

Tai pašā 1912.gadā I. Šeiņus uzraksta alegorisku stāstu "Sapnis", kur darbojas divi varoņi — Cilvēks un Sapnis. Un sapnis ir tas labais spēks, kas nelaimīgo cilvēku paceļ, apskauj ar mīlestību un ved savā valstībā. Sapnis cilvēku izņem no Likteņa rokām un aizved tur, kur dzīvo dvēseles, kur mājo mūžība. Tomēr cilvēks tur negrib palikt un atgriežas savā zemē.

Salīdzinot sapņa poētiku J. Akuratera un I. Šeiņus 1912.gada darbos, var pamanīt būtiskas atšķirības: J. Akuratera stāstā sapnis savieno fiziku un metafiziku, tas ir ceļš uz pasaules harmoniju, bet I. Šeiņus prozā sapnis diezgan kategoriski norobežo šo pasauli no viņpasaules.

J. Akuratera neoromantisma darbi "Kalpa zēna vasara" un "Degoša sala" Lietuvu sasniedz diezgan vēlu, tikai trīsdesmitajos gados. Bet tieši šie gadi ir uzskatāmi par otrā lietuviešu neoromantisma viļņa posmu. Iznāk slaveni lietuviešu neoromantiķu darbi: K. Borutas romāns "Koka brīnumi", K. Jankauska romāns "Jaunība pie dzelzceļa" un viens no mūsu neoromantisma šedevriem — A. Vaičulaiša (1906) garais stāsts "Valentīna" (1936),kas latviski tulkots 1939.gadā. "Valentīnu" uzskata par izcilu Knuta Hamsuna skolas darbu, un arī "Kalpa zēna vasaras" konteksts nav iedomājams bez Skandināvijas, bez K.Hamsuna, bez impresionisma tradīcijas.

Starp citu, A. Vaičulaitis, viens no spožākajiem lietuviešu stilistiem, 1933.gadā žurnālā "Židinys" J. Akurateru nosauc par "lielu stilistu". Tā nav nejaušība: A. Vaičulaitis latviešu rakstnieka daiļradi izlasa ne tikai kā kritiķis, bet arī kā radniecīga dvēsele, kā skolnieks, kas meklē savu ceļu uz literatūru, savu stilu un žanru (lietuviešu rakstniekam ir tikai 24 gadi). Meklējumu rezultāts ir arī minētais stāsts "Valentīna", kas uzrakstīts trīs gadus pēc "Kalpa zēna vasaras" iznākšanas lietuviešu valodā.

Par "Kalpa zēna vasaru" rakstīja arī citi lietuviešu rakstnieki un kritiķi: A. Venclova, K. Korsaks, vēlāk K. Nastopka un A. Žentelīte. A. Venclova šo J. Akuratera garo stāstu nosauca par "brīnišķīgu lirisko dziesmu ar tūkstošiem krāsu degošai vasarai", bet K. Korsaks to salīdzināja ar minēto "Valentīnu" un uzsvēra stila atšķirības: viņaprāt, J. Akuraters māksliniecisko efektu sasniedz ar vienkāršiem līdzekļiem, bet A. Vaičulaitim raksturīgs ornamentāls stils. Savukārt K. Nastopkas vērtējums ir gluži pretējs. Viņš "Kalpa zēna vasaru" salīdzina ar V. Krēves prozu un apgalvo, ka J. Akuratera garajā stāstā cilvēks attēlots racionālistiski, kā konstrukcija. Es pievienotos K. Korsaka pozīcijai.

1937.gadā lietuviešu literārā prese ziņoja par Jāņa Akuratera nāvi. Justs Paleckis publicēja nekrologa tipa rakstu ar diezgan intriģējošu nosaukumu — "Baltās lilijas bruņinieks", taču savā publikācijā uzsvēra nevis rakstnieka literāros nopelnus, bet viņa lomu tautas cīņās.

Pārlapojot tā laika lietuviešu literāro presi, izdevās atrast arī vienu Akuratera fotogrāfiju, kas attiecas uz 1928.gadu. Šajā fotogrāfijā viņš kā žurnāla "Mūsu Diena" viesis redzams kopā ar tā redaktoru, slaveno lietuviešu rakstnieku K. Binķi.

Jānis Akuraters Lietuvā gandrīz nemaz nav pazīstams kā dzejnieks. Ir tulkots tikai viens viņa dzejolis.Viņa dramaturģiju baltu vēsturiskās drāmas kontekstā ir aplūkojis V.Butkus. Domāju, ka interesanti būtu salīdzināt J.Akuratera "Aptumšošanos" un K.Binķa "ģenerālmēģinājumu"— tās ir lugas, ko var nosaukt par avangarda darbiem abās baltu literatūrās.