• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
9. un 10. augusta sēde. Stenogramma. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.08.1995., Nr. 124 https://www.vestnesis.lv/ta/id/27470

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Deputātu iesniegumi

Vēl šajā numurā

18.08.1995., Nr. 124

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

9. un 10. augusta sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums “LV” nr.120., 121., 122., 123.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

I.Kreituse (DPS). Cienījamie kolēģi! Es gribu teikt, ka šodien mēs radam ļoti nepatīkamu precedentu, kad pēkšņi Latvijā parādās kāda augstskola, kas stāv pāri visām citām. Un tai tiek pieņemts likums. Latvijā augstskolu darbību reglamentē satversme, un katrai augstskolai tāda ir. Kāpēc šo augstskolu neregulē un nereglamentē satversme, bet likums? Tas man ir pirmais jautājums.

Mēs jau vakar piedzīvojām ļoti nepatīkamu precedentu manā uztverē, ka četrus mēnešus pa Ministru kabinetu klīst skolu likums. Un mēs vakar pieņēmām labojumus, sarakstot iekšā visādas funkcijas, ko mēs uzticam pašvaldībām, kurām nav ne kapeikas naudas, lai tās realizētu. Es uzskatu, ka vakar tas bija pilnīgi neveiksmīgi izdarīts un pilnīgi lieki izdarīts. Likums, kas paliks ar visiem labojumiem uz papīra. Un tā mēs arī nedzirdējām atbildi, kāpēc Izglītības likums četrus mēnešus klīst pa Ministru kabinetu. Tāpēc, ka tas nav izstrādāts, vai tāpēc, ka Ministru kabinetu neinteresē šis likums? Tas notiek pašlaik ar augstskolām. Tas ir otrs precedents. Tātad tāds īpašs likums, un nepieņemsim augstskolu likumu! Tā nedrīkst notikt valstī! Un nedrīkst šādā veidā izturēties arī pret augstskolām. Pietiek jau, ka skolas saņēma vakar šādu negodīgu rīcību pret viņām. Tas ir viens punkts.

Otra lieta. Tātad ir jautājums, kāpēc šeit ir likums un nevis Satversme?

Nākamais jautājums ir tāds. Es vispār nesaprotu, ko mēs pašlaik šeit apspriežam. Par Rīgas Ekonomisko augstskolu vai par Stokholmas ekonomisko skolu Rīgā? Jo tik daudz angliski, man liekas, zālē saprot visi. Un es ceru, ka Vaivada kunga vadītajā komisijā visi saprot angļu valodu, lai saprastu, ka šie nosaukumi ir dažādi. Tie nav vieni un tie paši. Tāpēc es nevaru šodien balsot par šo likumprojektu. Ieskatieties tekstā!

Nākamais moments. Jūs sakāt - piedalījās ārzemju juristi izstrādē. Bet paskatieties sadaļā, kādas ir studentu tiesības! Cik es zinu, pasaules praksē, uz ko pāriet arī vismaz Latvijas Universitāte, maģistra grāds ir zinātniskais grāds. Bet šī augstskola atsevišķi dos maģistra grādu vai? Es te nevaru saprast, te rakstīts ir, jā, maģistra grādu, un pēc tam atsevišķs punkts - iegūt augstākai kvalifikācijai zinātnisko grādu. Vai tad maģistra grāds tur neietilpst? Manā uztverē šis likumprojekts ir sasteigts, nepārdomāts, nesaskaņots ar Latvijā eksistējošo citu augstskolu satversmēm un šodien arī konceptuāli tas nav pieņemams. Ir jāizstrādā un jādod uz Saeimu augstskolu likums. Šeit ir jāizstrādā Ministru kabineta nolikums par šo augstskolu, nevis Saeimas likums, un tas ir jādod apstiprināšanai, lai šī augstskola varētu strādāt ar pilnu atdevi.

Un vēl viena lieta. Es vēlreiz gribu, lai šeit precizē, kādas ir šīs augstskolas tiesības Zviedrijā? Jo man ir aizdomas, ka šī nosaukumu nesaskaņa ir daļēji saistīta ar to, ka Zviedrijā šai augstskolai nav tik daudz tiesību studentu un zinātnieku sagatavošanā, kā tas tiek piešķirts Latvijā. Tāpēc varbūt ir radusies arī šī nesaskaņa nosaukumos, lai tās neliktu kā identiskas vienības, bet lai tās atdalītu kā divas dažādas vienības. Tāpēc, kolēģi, es vēlreiz aicinu konceptuāli noraidīt, pieprasīt augstskolu likumu nodot apspriešanai un saskaņot to ar Latvijā eksistējošo augstskolu satversmes kārtību.

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam - Anta Rugāte.

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Protams, situācija nav absolūti viennozīmīga jeb nepārprotama, pareizāk sakot latviešu valodā, jo šeit tā galvenā problēma sakņojas vienā apstāklī, kāpēc arī šai attiecīgajai augstskolai ir vajadzīgs atsevišķs likums. Tāpēc, ka šī augstskola pēc savas būtības nespēs pilnībā pakārtoties tai sistēmai, kas mums vispār ir augstākajā izglītībā. Tā nekad neiekļausies tajos pašos rāmjos kā visas pārējās augstskolas. Es gribu atgādināt šīs augstskolas tapšanas vēsturi, un par to jau te runāja Vaivada kungs, ka šī augstskola ir īpaša. Ka šī augstskola ir izveidota, pateicoties tikai tam, ka zviedru valdība ir ieguldījusi tik lielus līdzekļus šīs augstskolas tapšanā. Un tas ir lielākais izglītības un kultūras projekts, ko Zviedrija realizē ārzemēs visā savas pastāvēšanas vēsturē. Bez tam vēl šī augstskola izdalās pārējo šobrīd Latvijā esošo augstskolu vidū kā augstskola, kura ir tendēta kā starptautiska augstskola, kurā būs zināmas garantijas dotas mācīties arī studentiem no pārējām divām Baltijas valstīm - no Lietuvas un Igaunijas. Tāpēc es gribu atgādināt, ka šī augstskola ir īpaša augstskola.

Tāpat arī attiecībā uz mācību valodu. Mums ir noteikts likumdošanā, ka Latvijas augstskolās mācību valoda, sākot no 2.kursa, pamatā ir latviešu valoda. Šī augstskola prasa īpašu attieksmi un, ņemot vērā ka tā faktiski ir starptautiska augstskola, kurā mācīsies arī igauņi un lietuvieši, un mācības notiek angļu valodā, tā prasa arī līdz ar to īpašu likumdošanas aktu. Faktiski citādi tā lieta būtu pretlikumīga.

Protams, es domāju, ka šajā likumprojektā ir diezgan daudz trūkumu, un to arī nenoliedz komisija, jo komisijā šis likumprojekts tika diezgan rūpīgi izskatīts. Tāpēc, panākot pretim soli visām pārējām Latvijas augstskolām, mēs komisijā vienojāmies, ka otrajā lasījumā šo likumu neizskatīsim, pirms komisija nebūs saņēmusi Rektoru padomes slēdzienu, proti, Rektoru padomes atsauksmi par šo likumprojektu. Jo tiešām pilnīgi pamatoti es uzskatu, ka, piemēram, tās priekšrocības, ko varētu teorētiski pēc šī likuma pieņemšanas baudīt Rīgas Ekonomikas augstskola un ko paredz 41.pants, piemēram, ka augstskolā uzaicinātie ārvalstu mācību spēki Latvijā nemaksā nodokļus un ir atbrīvoti no valsts nodevām par vīzām, atļaujām dzīvot un strādāt Latvijā darba līgumā paredzētajā laikā, protams, ka, simtprocentīgi būtu pareizi, ja mēs šādas pašas priekšrocības šobrīd, kad mēs esam tomēr noteikuši, un tam tā ir jābūt, ka izglītība valstī ir prioritāte nr.1, dotu arī visām pārējām Latvijas augstskolām. Un noteikti tas mūsu likumdošanā ir jāparedz. Tā ka, ņemot vērā šīs augstskolas unikalitāti un arī to, ka neapšaubāmi tuvākajā laikā mēs skatīsim augstskolu likumu, tomēr es aicinu pirmajā lasījumā šo zināmā mērā īpašo un unikālo likumprojektu atbalstīt, paturot prātā, ka, strādājot pie šā likumprojekta, apspriežot to, mēs varam smelties ļoti daudz ideju, kuras varētu izmantot, lai sekmīgāk attīstītos un strādātu arī visas pārējās Latvijas augstskolas un, piedodiet man par izteicienu, lai tiešām pārējām Latvijas augstskolām šī augstskola nebūtu zināmā mērā kā dadzis acīs. Mēs nekādā gadījumā šādu situāciju nevaram pieļaut.

Un pašās beigās tāda mazliet atkāpe no teiktā. Es tomēr negribētu piekrist Kreituses kundzei, ka vakar mēs pieņēmām absurdas lietas, ka mēs labojām Izglītības likumu un ieviesām tajā labojumus, kas saistās, pirmkārt, ar saskaņošanu ar likumu par pašvaldībām, ar šo dažādu valsts iestāžu un institūciju funkciju pārdali un šī mehānisma salikšanu zināmos rāmjos, noteikumos. Es domāju, un jūs man piekritīsiet, ka izglītības sistēma nav revolucionējoša, izglītības sistēmā ir evolucionējoša un mums ir ļoti prātīgi, ļoti uzmanīgi jāpieiet likumdošanai izglītībā, lai mēs nesagrautu to labo, kas mums ir. Un es nedomāju, ka pareizākais variants būtu pa galvu pa kaklu tagad dzīties pēc tā zaķa un pieņemt obligāti atkal jaunu likumu, Izglītības likumu tādā priekšvēlēšanu gaisotnē milzīgā tempā. Es domāju, ka tas nebūtu pareizi. Labāk mēs uzlabojam pagaidām veco un darām to ļoti lēni, pamatīgi, konsekventi, izvairoties no visādām galējībām, jo, galējības ieviešot izglītības sistēmā, mēs ļoti ātri varam sagraut to labo, kas mums ir.

Es aicinātu tomēr kolēģus nobalsot pirmajā lasījumā par šo likumprojektu un aicinu savus kolēģus komisijā un arī visus Saeimas kolēģus, kuriem lielākajai daļai ir bijusi saskarsme ar augstāko izglītību un no kuriem daudzi, kā Kreituses kundze, strādā joprojām augstākās izglītības sistēmā, rūpīgi izanalizēt likumprojektu un iesniegt labojumus. Un varbūt arī Kreituses kundzei es ieteiktu pakonsultēties ar savu rektoru, un, es domāju, arī Rektoru padome dos slēdzienu. Tātad strādāt ļoti lēni, pamatīgi, uzmanīgi arī pie šī likumprojekta, lai mēs nepieļautu nekādas pārsteidzīgas kļūdas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Anta Rugāte, Kristīgo demokrātu savienība. Lūdzu! Pēc tam — Andrejs Siliņš.

 

A.Rugāte (KDS). Labrīt, godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi deputāti! Es ļoti gribētu, lai viss, ko es teikšu, būtu mana kļūda. Taču man šķiet ar visu cieņu pret ziemeļvalstīm, un to, kā mēs šobrīd ar viņām sadarbojamies, es šajā piedāvātajā likumprojektā saskatu zviedru laiku atgriešanos Latvijā. Tam ir vēsturiska saistība un vēsturiska nozīme. Un es negribētu neko pārspīlēt, un lai šī mana frāze ir tikai labākajā gadījumā varbūt, kā jau es teicu, kļūda, bet es neredzu šobrīd to kā kļūdu un redzu to kā tīšu, apzinātu rīcību, kuru centīšos pamatot. Ja jau īsti vēsturiska situācija, tad patiešām tā tāda arī ir attiecībā uz šo augstskolu. Vispirms ir līgums, tad ir statūti un visbeidzot vēl arī likums. Nostiprināt visu to, kas ir izņēmuma situāciju, salīdzinot ar visām pārējām augstskolām, kas ir mūsu valstī. Jautājums - kādēļ? Ar kādu nolūku? Un, ja referents mums centās skaidrot un pamatot, kāpēc vajag šo īpašo likumu, un pamatojums, kas bija viskorektākais un patiesībā tāds, uz kuru mēs allaž ejam pieņemot katru likumu, proti, lai nostiprinātu arī augstskolu juridisko bāzi, tas ir pieņemams kā formāls pamatojums. Taču pēc būtības es diemžēl nesaskatu, ka tas tā būtu. Es saskatu šajā piedāvātajā likumprojektā, ka tie ir apstākļi, kuros Zviedrija, darīdama labu darbu, piedāvā veiksmīgu projektu ekonomikas augstskolai. Lai gan es nezinu, par kuru no augstskolām man tagad runāt — par Stokholmas vai par Rīgas. Negribu atkārtot, ko teica Kreituses kundze, bet patiešām to nevar izsecināt, vai šeit ir likums divām augstskolām. Un ja vienai, tad kurai? Nosaukumi ir pilnīgi atšķirīgi, tātad, iespējams, arī mērķi ir atšķirīgi, atbilstoši nosaukumam katrā reizē citi. Tad es varu secināt tikai to, ka Zviedrijā acīmredzot vairs nav bijis iespējas, nav bijis bāzes, nav bijis teritorijas dažādās nozīmēs, kur izvietot šāda veida augstskolu. Taču savas valsts vārda popularitāti vairot arī citur var, ja tam dod atļāvumu.

Es saprastu tad, ja mūsu līgumā būtu paredzēta 51 daļa Latvijas tiesībām un 49 daļas Zviedrijai, taču viss ir pilnīgi otrādi. Ja mums būtu Latvijā augstskolu likums, kuram tiktu pielāgoti šie statūti un šis līgums pat arī tad, ja tas būtu noslēgts, pirms mēs pieņemam augstskolu likumu, tas būtu jāsalāgo atbilstoši mūsu valstī arī tad, ja mēs piedalāmies kādā starptautiskā projektā. Nākamais mans jautājums - kāda tad ir Latvijas ieinteresētā daļa šajā ekonomiskajā augstskolā? Man ļoti gribētos redzēt, lai patiešām būtu tas bāzes pamats, kurā mēs varam cerēt arī uz Latvijai nepieciešamo ekonomiski izglītoto cilvēku rezultātu, bet pagaidām es to tā neredzu. Tādēļ ka, ja šis kritērijs, un pilnībā piekrītu, ka tādam tam vajadzētu būt, ir angļu valoda kā mācību valoda, tad, atceroties vakardienas mūsu diskusijas un analizējot to, ko mēs šobrīd piedāvājam pēc struktūras izglītības politikai valstī kā tādai, diez vai mēs no Latvijas novadiem varēsim ar šāda līmeņa prasībām atlasīt šos studentus, kuri būs spējīgi šajā augstskolā pretendēt iekļūt un līdzvērtīgi mūsu ārzemju kolēģiem iegūt šo izglītību šajā augstskolā.

Es varbūt nedaudz pārspīlēšu, bet es saskatu šajā piedāvātajā likumprojektā nelielu ļaunprātību attiecībā pret pārējām Latvijas augstskolām. Varbūt par stipru teikts, vēlreiz atvainojos, taču citādi es to pagaidām neredzu. Un, ja mēs runājam par priekšrocībām, lai tad būtu pamatojums šīm manām bažām un aizdomām ar šī likuma 35.pantu par īpašumu, finansēm un saimniecisko darbību. 35.pants: “Rīgas Ekonomikas augstskolas īpašums var būt zeme, kustamais, nekustamais un intelektuālais īpašums, kā arī naudas līdzekļi Latvijā un ārvalstīs.” Par procentu daļām un tātad ietekmes sfērām un interesēm es minēju jums atbilstoši procentiem - 51 un 49 par sliktu Latvijai. Un 41.pants, kurš pilnā redakcijā skan ārkārtīgi pārliecinoši un iespaidīgi: “Rīgas Ekonomikas augstskolai ir tiesības uz atvieglojumiem un priekšrocībām, kādas ar likumu noteiktas augstskolām un zinātniskajām iestādēm nodokļu maksājumos, īpašuma pārvietošanā pāri valsts robežai un citās jomās, kā arī citas tiesības un privilēģijas, kas ar likumu piešķirtas augstskolām un zinātniskajām iestādēm.” Tas jau ir un vēl klāt saskaņā ar līguma pantu. Un te nu ir tas līgums, kurš parādās, kuram ir nepieciešams likums kā pastiprinājums, lai patiešām nevarētu vairs ne pret ko iebilst, ir 4.8.pants ar it sevišķi šādiem atvieglojumiem augstskolai. Kā bezpeļņas sabiedrība tā ir atbrīvota no visiem nodokļu maksājumiem. Otrkārt, augstskolas uzaicinātie ārvalstu mācību spēki Latvijā nemaksā nodokļus un ir atbrīvoti no valsts nodevām par vīzām, atļaujām dzīvot un strādāt Latvijā darba līgumā paredzētajā laikā. Un, visbeidzot, trešais: augstskola ir atbrīvota no visiem muitas un ievedmuitas nodokļiem un nodevām, kā arī nodokļiem par skolas rekonstrukcijas materiālu un aprīkojuma importu.

Šis ir likumprojekts, kuru konceptuāli es nevaru atbalstīt tādēļ, ka tas piedāvātajā variantā nav par labu Latvijas valstij. Taču likums vai, pareizāk sakot, augstskolu likums, kurā būtu vieta arī ekonomikas augstskolai Latvijas interesēs, mums ir ārkārtīgi nepieciešams. Un, jo ātrāk būs augstskolu likums, kurā būs līdzsvarota un līdzvērtīga augstskolu pārstāvēšana un kurā būs ņemtas vērā arī tās intereses, kuras mums ir starptautisko līgumu sakarā, kāds tātad ir bijis arī šis, jo vairāk mēs salāgosim mūsu valsts intereses ar to, ko mums piedāvā tad, kad citiem vairs nav teritoriālās iespējas izvietot savas intereses, jo mēs vairāk iegūsim. Paldies! Es aicinu neatbalstīt konceptuāli šo likumprojektu un sagatavot viņu atbilstoši cieņai pret valsti.

Sēdes vadītājs. Andrejs Siliņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam - deputāts Kiršteins.

 

A.Siliņš (LC). Paldies! Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Runājot par šo likumprojektu konceptuāli, mums jārunā pavisam par citām lietām, jo šeit ļoti labi izgaismojas mūsu vēlme kaut kur būt vai kaut kur nebūt. Ir viens variants — palēnām no visa kā norobežoties un dzīvot tā, kā ir, un varbūt vēl sliktāk. Ar laiku taisīsim robežu ciet, un visa tā lieta te apstāsies. Un uz to aicina tie kolēģi, kuri ļoti slimīgi uztver šādu likumprojektu. Kādēļ slimīgi? Tādēļ, ka šeit praktiski iezīmējas praktiskā integrācija Baltijā un Ziemeļvalstīs. Strādājot Baltijas asamblejas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, mēs šo problēmu ļoti aktuāli risinām un ļoti priecājāmies, ka Ziemeļvalstis nāk pretī un paredz, ka Latvija drīz kā pirmā Eiropā varēs iekļauties tieši Ziemeļvalstīs. Arī šim pasākumam no Zviedrijas puses ir pamatā ļoti liela labdarība. Ņoti liela labdarība, kuru mums pirmkārt vajadzēja saprast. Un, ja to nesaprot, bet saprot šeit kaut ko citu, tad tā ir manā uztverē ļoti īpatnēja pieeja. Te jau minēja un droši vien vēl varēs precizēt, cik daudz tomēr līdzekļu tiek likti no Zviedrijas puses šajā augstskolā. Bet kas nepatīk? Droši vien nepatīk tas, ka beidzot Latvijā parādīsies viena normāla institūcija, kur cilvēki strādās un veiks augstākās izglītības darbu un zinātnisko darbu Eiropas līmenī. Un tas ir skaidrs, kāpēc tas nepatīk. Mēs nesen mūsu komisijā, Saeimas komisijā, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, izanalizējām zinātnes stāvokli Latvijā. Un jūs zināt, ka, salīdzinot ar Ziemeļvalstīm, Latvijā uz vienu zinātnieku viens iedzīvotājs velk 80 reizes mazāk nekā Ziemeļvalstīs. Un viens zinātnieks saņem 30 reizes mazāk nekā Ziemeļvalstīs. Tāpēc es ļoti saprotu uztraukumu, ka,nedod Dievs, kaut kur Latvijā parādīsies normāla vieta, kur arī Latvijā latvieši varēs strādāt kā normālā Eiropā. Tas, ka mēs šo te aizliegsim, tas nozīmē, ka Latvijas gudrie cilvēki, sākot ar studentiem un beidzot ar pasniedzējiem un zinātniekiem, aizbrauks uz Ziemeļvalstīm un citur un viņiem to Latviju nevajadzēs. Un šeit paliks Latvija ar savu ļoti jauko un skaisto augstākās izglītības likumu, kur nekas nebūs ielikts iekšā no progresīvām domām, un tā arī turpināsies.

Kādēļ uztraucas Rektoru padome? Rektoru padome uztraucas, protams, tādēļ, ka varbūt šī likuma tapšanas gaitā viņai nebija pietiekamas iesaistes, bet, izprotot Rektoru padomes jeb uzklausot Rektoru padomes iebildumus, galvenais tur ir nevis tas, ka ir slikta kaut kas tam likumam, bet tas, ka ir slikta pašreizējā augstskolu likumdošana, ka augstskolām nav pietiekoši daudz iespēju strādāt tā, kā strādā augstskolas Ziemeļvalstīs. Un tādēļ šis likums varētu kalpot kā labs piemērs, lai augstskolu likumā pēc tam iestrādātu to, kas šeit tiks pieņemts.

Par Zviedrijas attieksmi pret Latviju. Tikai viens piemērs. Šajā augstskolā studenti tiek kreditēti, kamēr viņi mācās, un zviedriem ir tāds noteikums, ka studentam, kurš šo skolu beidz un paliek strādāt Latvijā, šis kredīts nav jāatmaksā. Tātad kur šeit ir šī ļaunprātība? Šeit ir tiešām palīdzība Latvijai, palīdzība citām Baltijas valstīm. Mēs runājam un ar lielām pūlēm esam noorganizējuši šo militāro Baltijas bataljonu. Šeit būtu līdzīga lieta augstākajai izglītībai un zinātnei, pirmais kopējais Baltijas mēroga pasākums, kurš ar Ziemeļvalstu labu paraugu tiek uzsākts, ir jau ļoti labi uzsākts, ir ļoti populārs. Ja šī augstskola būtu slikta, tad kāpēc studenti no visas Latvijas un citām Baltijas valstīm tur tik ļoti vēlas iestāties? Ja kaut kas būtu slikts, tad taču viņi tur neietu. Tātad tur nav nekā slikta. Vai tad studenti un jaunieši mums ir tādi muļķi? Bet šeit, protams, ir ļoti būtiska un principiāla konkurence ar tām augstskolām, kuras varbūt nav spējušas piemēroties pasaules līmeņa augstākās izglītības sniegšanai. Ja viņas nav spējušas piemēroties, tad nevajag ļoti uztraukties. Un, ja tāda piemēra Latvijā nebūs, tad, es vēlreiz gribu atkārtot, ar šo noslēgšanos mēs riskējam ar to, ka no Latvijas vispār visi gudrākie cilvēki aizbrauks uz ārzemēm, ja Latvijā tādas vietas, kur pašiem strādāt, nebūs. Es noteikti aicinu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā un ļoti aktīvi piedalīties viņa pilnveidošanā otrajam lasījumam un līdz ar to arī augstskolu likuma pilnveidošanā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aleksandrs Kiršteins, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam — Gunārs Meierovics.

 

A.Kiršteins (LNNK). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Šodienas diskusija man atkal nedaudz atgādina iepriekšējo diskusiju par “Telekom”. Zobu birstīti gan iztaisīt nemākam, bet padod mums priekšā kosmiskās sakaru centrāles! Ar to arī sāksim. Mēs paši šeit pielaidām lielu kļūdu, 1990.— 1991.gadā varbūt nesalauzdami šo padomju augstākās izglītības sistēmas monopolu, neradījām, teiksim, paralēlas augstskolas uzreiz, vismaz juridiskajās un ekonomiskajās specialitātēs. Kas notika? Marksisma “vecie buki” sanāca kopā, paši sev radīja autonomiju un tagad sēž pilnīgi neaizskarami. Ja runā par šo ekonomikas augstskolu, tad es gribētu tikai pateikt varbūt dažas lietas.

Pirmais - nosaukums Stokholmas ekonomiskā skola. Tas ir pasaulē atzīts diploms. Šeit ir divas iespējas. Vai nu mēs sūtām latviešu studentus uz turieni, kas ir nesalīdzināmi dārgāk, vai, protams, lietojam šo pašu nosaukumu šeit kā Rīgas filiāli, kas ir varbūt sarežģītāk. Bet es domāju, to varētu līdz otrajam lasījumam apsvērt un lietot šo Rīgas Ekonomikas augstskolu, Rīgas Ekonomikas skolu vienkārši kā saīsinātu nosaukumu. Ja vajag, var lietot, protams, arī šo pilno nosaukumu. Bet es domāju, ka ir diezgan smieklīgi konceptuālajā sanāksmē jeb pirmajā lasījumā apspriest, teiksim, tādus jautājumus - kādas muitas nodevas iekasēt vēl par būvmateriāliem, vai tur tramvajs iet vai neiet, kādā krāsā ir fasāde un kas tur vēl notiks. Var būt, ka pirmajā lasījumā vajadzētu šeit dažām dāmām, kas runāja pirms manis, uzdot sev divus trīs jautājumus. Ņoti elementārus. Pirmais - vai vispār mums ir vajadzīga moderna ekonomikas skola? Otrais - vai nākošajos 10 gados Latvija pati saviem spēkiem šādu skolu spēj radīt? Kā te teica godājamā Rugātes kundze, kuru es ļoti cienu, Latvijas interesēm atbilstošu, tātad no pašu lieliskajiem ekonomikas speciālistiem, kas sava mūža lielāko daļu ir pavadījuši šajos padomju ekonomiskās sistēmas apstākļos.

Nākošais jautājums - vai mums pašiem ir pietiekami finansiālie līdzekļi, lai uzreiz iegūtu augstskolu, kura spēj izsniegt starptautiski atzītus ekonomistu diplomus un kurai ir prestižs? Jo ar to vien, ka jūs šo diplomu izsniegsiet, un ar to vien, ka viņu pat atzīs varbūt citas augstskolas, ar to jau vēl nekas nebūs līdzēts. Jūs jau neko bez šīs pasaulē pazīstamās skolas diploma, ar savu diplomu nekur netiksiet tālāk. Tā ir prestiža lieta, un to nevar iekarot viena gada laikā. Varbūt mums ekonomiskās reformas notiek pārāk ātri un mēs te varētu kādus divus trīs gadus sēdēt un pļāpāt, teiksim, vai tādu skolu vajag vai nevajag? Varbūt aizliegsim vispār braukt latviešu studentiem uz ārzemēm? Jūs zināt, mēs varam baukt uz Stokholmu un uz citām valstīm, un tur ir angļu valodā šādas pašas fakultātes. Mēs varam šo pašu izglītību iegūt arī Stokholmā angļu valodā. Tikai tas būs nesalīdzināmi dārgāk latviešu studentiem, kas uz turieni brauks. Ja tomēr mēs uzskatām, ka šīs ekonomiskās reformas iet jeb notiek nepietiekoši ātri pašreiz Latvijā, tad mums, protams, šajā pirmajā lasījumā likumprojekts jāatbalsta, un es aicinu jūs to darīt. Un pēc tam mēs varam šeit izskatīt dažādus ekspertu slēdzienus, ieviest dažādus uzlabojumus un otrajā lasījumā strīdēties par šīm tehniskajām detaļām.

Un pēdējais. Es domāju, ka tā tomēr ir vienreizēja iespēja iegūt pasaulē atzītas augstskolas diplomu šeit uzreiz un ne par savu naudu. To arī vajadzētu atcerēties. Jo, lai šādu skolu mēs izveidotu, tur ir vajadzīgi miljoniem un miljoniem latu. Un tāpēc ir pilnīgi nevietā šeit runāt par kaut kādām muitām un uztraukties par to, ka, lūk, šeit ir nodokļu atvieglojumi. Tas varbūt ir neliels ieguldījums, ko Latvija var dot pretī šai skolai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Gunārs Meierovics, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam Voldemārs Novakšānovs.

 

G.Meierovics (LC). Godājamais priekšsēdi! Dārgie kolēģi! Es nerunāšu par konstitucionālām lietām un par likumiem, bet es gribu runāt tikai kā sadarbības ministrs, valsts ministrs ar Ziemeļu zemēm. Un šis, man liekas, ir zināmā mērā viens politisks jautājums, ko mēs patlaban šeit apspriežam un runājam. Patlaban mēs esam jau otro gadu iekšā vienā politiskā gājienā, lai mēs varētu sadarboties ar Ziemeļu nācijām. “5 + 3” — trīs Baltijas valstis un piecas Ziemeļvalstis. Zviedri nāca mums lielākajā vajadzībā palīgā, jo viņi atrada un mēs paši to lūdzāmies, ka mums vajag rast jaunus tautsaimniekus pārejai no vecās iekārtas uz jauno, mums vajag rast jaunus, modernus tautsaimniekus, kas varētu palīdzēt celt mūsu Baltijas valstis. Zviedrija tajā laikā un arī vēl tagad neskaitās viena no bagātajām zemēm, tomēr viņa atsaucās un ziedoja neiedomājami lielas summas, lai šo iestādi radītu, lai palīdzētu Baltijas valstīm tikt atkal uz kājām saimnieciskajā ziņā. Un mēs šeit tagad, visai tautai klausoties, sakām — vai tas ir pareizi vai nepareizi, ka Zviedrija kaut ko tamlīdzīgu ir darījusi. Mēs esam saņēmuši vienu ārkārtīgi lielu dāvanu, kur mūsu jaunatne, studenti jau tagad tiek ņemti studēt. No ārzemju firmām tiek piedāvāti darbi, lai nāktu ārā no šejienes un strādātu, jo tā ir viena moderna, pasaulei piemērota skola. Kāpēc mēs liedzam mūsu jaunatnei kaut ko tamlīdzīgu tagad ar tādām formalitātēm? Es domāju, ka tas ir pilnīgi nepieņemami.

Ievērosim arīdzan to, ka Zviedrija šai lietai piegriež ļoti lielu vērību, jo atklāšanā ieradās pats karalis. Tas jums ir jāņem vērā. Mēs nevaram tagad pieiet šeit un visas tautas priekšā kritizēt visas šīs lietas. Jūs domājat, ka tas ir politiski? Galīgi nepareizi! Padomājiet, kā zviedri lai jūtas tagad, pēc šīm debatēm, kas notiek. Un viņi noteikti dzird šito un klausās. Tā ka, mīļie kolēģi, es tiešām lūdzu, ja ir kaut kas darāms, aizejiet savās komisijās, aizbrauciet, apmeklējiet to telpu, apskatieties, kā tur strādā studenti. Viņi mācoties arī iegūst vienu gadu. Viņi var nobeigt gadu īsāku kursu, dabūt savus grādus. Katram no viņiem ir savs kompjūters uz galda. Tā ir pilnīgi moderna. Tādas Latvijā otras vairs nav. Arī Baltijas valstīs nav. Mēs aicinām igauņu un lietuviešu studentus tur studēt. Tagad mēs Saeimā ienākam un sākam ārdīt nost šo lietu. Kungi, tā mēs nevaram darīties! Lūdzu, aizejiet komisijās, apmeklējiet šo skolu, iepazīstieties, un tad nāciet ar slēdzieniem! Paldies!

Sēdes vadītājs. Voldemārs Novakšānovs, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam — deputāts Kreituss.

 

V.Novakšānovs (LZS). Godājamais Prezidij! Godājamais Ministru prezident! Cienījamie kolēģi! Atļaujiet man par šo lietu parunāt ar tādu laucinieka domāšanu. Ko lasot likumprojektu par Rīgas Ekonomisko augstkolu, nolēma Latvijas Rektoru padome? “A” punktā viņi saka, ka viņi ir sagatavojuši iesniegšanai augstskolu likumprojektu un gatavo vēl. Un man ir lūgums - kur tad viņi bija agrāk? Un es domāju, ka jaunā Saeima šo jauno likumprojektu, dod Dievs, ja apstiprinās tikai nākošā gada martā.

Tālāk. Viņi saka, ka likumprojektu Latvijas augstskolu rektoru padome nav skatījusi un par to izteikusi savu viedokli. Nu viņa tagad jau ir izteikusi pretēji, bet es redzu, ka viņi raksta: “Šis likumprojekts aizskar visu Latvijas augstskolu intereses.” Jā, aizskar, jo ir cīņa par studentiem un konkursiem! Bet patiesībā ir cīņa par augstskolu prestižu. Un es šeit redzu kā mazu uguntiņu, šis likumprojekts gan rāda ceļu jaunajam likumprojektam, ko apspriedīs nākošreiz, tā es saprotu, deputāti, gan arī to, kādām augstskolām jābūt Latvijā. Un šeit nav ko uztraukties. Vienīgais, es domāju, man jau dzīvē bijusi pieredze, kad kaut kas jauns augstskolu sistēmā dzimst, tad profesori un patiesībā vadītāji ir nostājušies pret. Un viskonservatīvākais sabiedrības slānis ir tieši augstskolu pasniedzēji. Jo viņiem, nedod Dievs, ka rodas kaut kas jauns. Jo viņi uzskata, ka viņi ir Latvijas Olimpā. Es uzskatu, ka tās privilēģijas, kuras tiek piešķirtas Rīgas Ekonomiskajai augstskolai, noteikti nekas neliedz iestrādāt arī jaunajā likumprojektā. Un, ja runā šeit par monopola zaudēšanu, tad to visu var novērst likumā par augstskolu. Un es jums gribu teikt tā, kā jau šeit tikko izteicās. Cienījamie kolēģi, padomājiet, kā pēc 10 gadiem šīs plenārsēdes pierakstu lasīs šo augstkolu beigušie studenti un ko viņi par mums domās! Jo šis diploms ir pasaulē atzīts diploms, un tas nozīmē, ka mēs, latvieši, ar ātrāku tempu zinātnē iesim uz priekšu. Un man atgādina šodienas sanāksme 17.gadsimtu Maskavā. Es jūs lūdzu būt progresīvākiem, drošākiem un iet uz priekšu tur, kur tauta ātrāk dabūs zinības un arī praksi, un arī atzīšanu pasaulē. Lūdzu atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Deputāts Kreituss, Demokrātiskā partija “Saimnieks”! Pēc tam — Aivars Berķis.

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj un cienījamie deputāti! Es esmu visnotaļ priecīgs, ka Rīgā ir izveidota šāda skola, un es esmu viņu apskatījis un redzējis, arī kādas tur ir auditorijas. Tas viss ir visnotaļ labi, bet es esmu diezgan pārsteigts par attieksmi pret šo jautājumu vispār. Vai tad šis jautājums nav virzāms tālāk un gan naudiski, gan visādi citādi uzpošams, un arī tālāk privatizējams bez speciāla likuma pieņemšanas? Mums ir jāpaskatās uz šiem dokumentiem, kas mums ir priekšā nolikti. Vispirms šī ir SIA - statūtsabiedrība ar ierobežotu atbildību, tā viņa ir reģistrēta. Ja SIA, tad teikt, ka tā būs vismaz starptautiski atzīta augstskola, ir pašreiz diezgan pagrūti. Un es gribētu dažas domas izteikt tāpēc, ka man rada pārsteigumu vienā otrā gadījumā attieksme pret augstāko izglītību Latvijā vispār, jo šodien mums ir saradušās visādas akadēmijas, viena pēc otras. Katra, kas grib, sevi nosauc par akadēmiju, kaut vai Aviācijas institūts, kurš agrāk bija, kurā gatavoja tiešām augstas klases speciālistus. Tagad mēs sakām, ka tā ir Aviācijas akadēmija, kur gatavo starptautiski atzītus speciālistus. Es gribētu zināt, kas tad viņus gatavo tagad, jo tie mācību spēki, kas tur agrāk strādāja, visi ir prom. Tagad būtībā būtu pareizi, ja šāda fakultāte tiktu izveidota universitātē. Un man ir žēl, ka es no šīs tribīnes nedzirdu kādu, kas iznāktu priekšā un es domāju, ka noteikti tas varētu būt Vaivada kungs, kas varētu pastāstīt, kāda ir kārtība, piemēram, Amerikā augstskolās. Universitāte — tā stāv pāri visām, un Latvijā arī ir universitāte, kas stāvēja pāri visam kādreiz, brīvvalsts gados, pirmajos brīvvalsts gados. Un, ja ir universitāte, tad universitātē var iegūt visa veida izglītību. Bet mēs esam maza valstiņa, un mums ir tāda gribēšana visiem būt par priekšniekiem. Un tā gribēšana visiem būt par priekšniekiem ar augstiem nosaukumiem iztaisa to, ka ir rektori, ir milzīgi daudz profesoru, Zinātņu akadēmijā tagad ir vesels organisms, kur ir milzīgs skaits akadēmiķu. Agrāk tā nebija. Agrāk bija limitēts skaits. 28 akadēmiķi drīkstēja vispār būt. Un tikai tad, ja kāds nomira, drīkstēja izvēlēt jaunu klāt. Tagad vēlē visus, kurus grib, paši savā starpā. Līdz ar to mēs esam visu šo sistēmu Latvijas ietvaros pataisījuši, manuprāt vispirms jau neatbilstošu starptautiskajai kārtībai. Un, otrkārt, mēs viņu esam pataisījuši par švaku. Jo, ja katrs var būt kaut kādā nelielā, skaitliski nelielā organismā gan par rektoru, gan par profesoru un visus šos titulus var samērā vienkārši dabūt, tad arī visām tām organizācijām nekāda īpaša spēka nav. Latvijā ir būtībā divas lielas augstskolas, tā ir Latvijas Universitāte un tā ir Rīgas Tehniskā universitāte, kuras ir ar lielām, vecām tradīcijām. Un mani pārsteidz arī šajā gadījumā Siliņa runa, ka viņš saka, ka beidzot Latvijā parādīsies augstskola normālā Eiropas līmenī un tā tālāk. Kāpēc tad mēs nepieliekam pūles, lai šajā Latvijas Universitātē attiecīgajā fakultātē normālā Eiropas līmenī gatavotu cilvēkus? Es neredzu šķēršļus, lai uz šejieni arī nevarētu uzaicināt ārzemju pasniedzējus, profesorus, un, ja nu mēs tā nolemjam, ja tas veicinātu Latvijas izglītības attīstību, tad atbrīvot viņus visus no nodokļu maksāšanas. Arī to varētu darīt universitātes gadījumā. Un tad šie paši profesori lasītu lekcijas arī universitāte. Un kāpēc ne? Bet šāds jautājums vispār netiek apspriests. Tātad šī universitāte tiek atstāta tādā pabērna lomā, lai viņa ķepurojas tur pati, kā viņa var un māk, lai viņa saņem tās mazās algas, kā viņa var un māk, un lai viņa cīnās ar tiem nedabūjamajiem budžeta līdzekļiem priekš remontiem, kā viņa var un māk, bet mēs veidojam vienu elites skolu atsevišķi.

Tagad par šo elites skolu. Es jau pašā sākumā teicu, ka man nav nekas pretim, ja šāda skola izveidojas. Bet ir vairāki momenti, uz kuriem es vienkārši gribētu vērst uzmanību. Ne tikai man nav nekas pretim, man viņa patīk, man viņa ļoti patīk, ir ļoti labi, ka Zviedrija ir izdalījusi naudu, un tas ir visnotaļ apsveicami. Bet nevar būt tomēr tāda lieta, ka mēs kaut ko dibinām, nosaucot viņu tādos vārdos, kādos viņa nesaucas Zviedrijā. Zviedrijā viņa nesaucas augstskola, un tam ir ļoti nopietni iemesli. Es jau jums teicu, es varu sākt ar Amerikas sistēmu un es varu Eiropas augstākās izglītības sistēmu jums paskaidrot ar visiem zīmējumiem, ja vajag, un shēmam, kur katra lieta iederas. Un universitāte ir tā, kur var iegūt augstākās visa veida izglītības, un ja citās, tad tam ir nepieciešami ļoti lieli un ļoti nopietni lēmumi, lai varētu iegūt, piemēram, doktora diplomus.

Es domāju, ka šajā Stokholmas skolā doktora diplomu iegūt nevar, un tāpēc, neskatoties uz to, ka mēs šeit arī dibinām tādu filiāli, mums būtu jābūt tomēr kaut kādai ekvivalentai attieksmei pret šo Stokholmas skolu. Un tāpēc, ja Kiršteina kungs teica, ka tur būtu ļoti dārga braukšana un mācīšanās, nu, tad labi, lai tā lētākā lieta būtu Latvijā, bet ar tādu pašu grādu sistēmu un tādu pašu kārtību, kāda Eiropā tiešām ir. Un, ja jūs apelējat, ka šis diploms tad būs Eiropā tiešām ļoti ievērojams, nu, tad es jums varu pateikt, ka tas viss vēl ir visai apšaubāmi, jo katrai skolai, katrai augstskolai ilgu gadu gaitā ir jāiekaro sava diploma slava vispār. Amerikā starp milzīgo skaitu augstskolu ir tikai 10 AIVI līgas Universitātes. Tikai desmit. Un tikai šo universitāšu beidzēji saņem pēc beigšanas uzreiz lielu algu. Un Masačūsetsas tehnoloģiskais institūts, kurš ir ar ārkārtas pilnvarām. Vispār ir tikai daži tehnoloģiskie institūti, par to mēs varētu runāt ļoti daudz. Bet šajā gadījumā, visnotaļ atbalstot šo lietu, mani uztrauc tikai tas, ka mēs mēģinām taisīt atsevišķu likumu, kuru, man liekas, nemaz nevajadzētu. Pirmkārt, šī skola varētu visnotaļ zelt un plaukt arī bez šī likuma. Vajadzētu iztrādāt kopēju augstskolu likumu, un ļoti ātri. Mani uztrauc tas, ka, radot šādu izņēmumu, mēs būtībā noplicinām universitāti, mēs viņai pagriežam muguru gan, teiksim, nodokļu likumdošanas ziņā, šeit atļaujot vieniem nodokļus nemaksāt un tiem atkal liekot maksāt, un tieši nemaksāt tiem, kas ir bagātāki. Latvijā iebrauc ārzemju cilvēki, kas saņem lielas algas, tāpat kā “Lattelekom” gadījumā, mēs viņiem garantējam tādu pašu algu kā pasaulē, bet mēs no viņiem pat nodokļus neņemam. Bet savās mītnes zemēs viņi visi taču nodokļus maksā! Mūsu profesors, kas saņem 60 un 70 latus, maksā nodokļus, tas, kas šeit saņems 10 tūkstošus, teiksim, dolāru varbūt par pusgadu, es domāju, ka pat par mazāku periodu, tas nemaksās nodokļus. Tas ir pilnīgs absurds. Tādā veidā mēs visur tāpēc vien, ka mēs paši piedalāmies šo institūciju radīšanā, būtībā apzogam Latvijas budžeta kasi. Un tādā veidā mēs nekādīgi to budžeta kasi arī nepiepildīsim.

Es zinu, ka šeit zālē cilvēki, kas šo augstskolu ir radījuši, kas par viņas sekmīgu darbību deg un ir gatavi cīnīties. Es visnotaļ to arī atbalstu, bet es tikai domāju, ka tas nav iemesls, lai šādas anormālības rakstītu likumā iekšā un līdz ar to taisītu tādu situāciju, kā es jau vienreiz teicu, ka mūsu universitāte līdz ar to ir daudz sliktākā stāvoklī.

Tagad man ir priekšā statūti. Man ir priekšā šīs ekonomikas skolas jeb augstskolas statūti un šeit ir rakstīts: punkts 1.3.d. — veikt darbības veidus saskaņā ar... un kurus paredz līguma un satversmes noteikumi. Tātad ir viss jau, ir līgums un satversme, nav saprotams, kāpēc jārodas šādam atsevišķam likumam. Un it īpaši es to nesaprotu tādā situācijā, kad Latvijā ļoti švakā stāvoklī ir esošās divas lielās augstskolas, kuras krasi atšķiras no visādām citām akadēmijām.

Ja mēs runājam par mācībām angļu valodā, es domāju, to šodien vairs nekur nevajadzētu īpaši uzsvērt. Šādas mācības ir saņemamas arī citās skolās un augstskolās, tas nav precedents, lai runātu par atbrīvošanu no nodokļiem vai par kaut kādas ekskluzīvas situācijas radīšanu. Es domāju, ka šeit ir tieksme radīt privātu, vēlāk privātu ekonomisko augstskolu, kura šobrīd pēc starptautiskā standarta nav augstskola, atvainojiet mani, viņa nav augstskola. Ja mēs viņu salīdzinām ar Zviedriju, viņa nav augstskola, viņu varētu censties radīt par augstskolu, bet nevis ar šāda likuma palīdzību. Es domāju, ka to visu var darīt šajā augstskolā, pasludinot iespējas, arī līgumā ierakstot, ka var aizstāvēt doktora grādu, un pēc tam šos diplomus attiecīgas izglītības, teiksim, kvalifikācijas dēļ mēģinot augstāk celt bet tas notiek ilgu gadu laikā, tad to var darīt tie cilvēki, kuriem šie diplomi jau ir.

Es domāju, ka šī augstskola, protams, ir iecerēta arī kā vieta, kur varētu tikt rakstītas labas programmas un starptautiski atzītas ekonomiskas dabas programmas pašreizējai valdošajai partijai, nu, vēlāk, es domāju, ka ne tikai tai. Es domāju, ka tur arī citi varēs strādāt, arī tāda vieta ir vajadzīga, jo būtībā pašreiz, divos gados, ir jāatzīst, nekādas īpaši tādas nopietnas ekonomiskas programmas uzrakstītas par valsts taktiskas dabas un stratēģiskas dabas attīstību nav. Ir tikai tādas īslaicīgas programmas, un ir tikai stumdīšanās un stāvokļa izskaidrošana. No šāda viedokļa, protams, to visu varētu atbalstīt. Un vēlreiz es lūdzu ar šāda likuma palīdzību nenoniecināt esošās divas milzīgās augstskolas - Universitāti un Tehnisko universitāti. Es esmu pārsteigts par to, kādu es dzirdēju šeit viņu neaizstāvēšanu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Aivars Berķis, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam - Pauls Putniņš.

 

A.Berķis (LZS). Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Laikam gan nav tādas akas, ko mēs sava pašlepnuma principa pēc nebūtu gatavi piespļaut. Par spīti tam, ka mūsu pašu akās vēl joprojām ir tā pati sarkanā rāva. Es nevainošu mūsu augstskolas par to, kādas viņas ir, jo nav iespējams īsā laikā tur neko pārkārtot. Es negribu sacīt, ka mūsu augtskolās gatavo slikti studentus un ka mums nebūtu vispusīga sagatavošana, bet ir lietas uz kurām ir jāspēj paskatīties, nu, kaut vai no dažādām pusēm. Un mēs arī zinām, kā ir visās pasaules augstskolās un pasaules zinātniskajās iestādēs, ka cilvēki cenšas, studenti cenšas, pēc tam jaunie pasniedzēji cenšas nokļūt dažādās vietās, pamācīties gadu vienā vietā un pamācīties gadu citā valstī un citā vietā, jo tad viņiem šis dažādais skatījums rodas un paplašinās viņu interešu loks. Un saprotams, ka daudz labāk būtu varbūt, lai Latvija paliek tāda, kāda ir, bet mēs savus bērnus sūtām pamācīties arī vienu gadu uz Angliju un vienu gadu uz Zviedriju, un vienu gadu varbūt uz Itāliju, bet mēs jau to nespējam, un, ja kāds to spēj, tad tas patiešām ir tikai tas visbagātākais cilvēks. Un, ja nu tagad ir tāda iespēja, ja Zviedrija tik nesavtīgi paņem un savu augstskolu, savas augstskolas filiāli ieliek šeit, Latvijā, kur mēs par velti varam dabūt to pašu, ko par dārgu naudu sūtīdami savus jauniešus uz Zviedriju, tad tik tiešām es nezinu, kas varētu būt pretī pret to, ka mēs šādu sistēmu pieņemam, ka mēs pasakam paldies un darbojamies. Un tur arī mūsu pasniedzēji var paskatīties, gūt vieglāk pieejamus visus šos mācību līdzekļus, arī to pašu algu salīdzināt un arī sev prasīt vairāk, jo tad tas ir uzskatāmi tepat blakus.

Un atcerēsimies arī neatkarīgās Latvijas gadus, kad mums nācās norīt šo krupi un saukt šeit uz Latviju profesorus gan no Polijas, gan no Vācijas, gan no tās pašas Krievijas, jo mums nebija šo cilvēku, kas varētu mūsu, jauniešus audzēt, un tad mēs audzināt.. Un tad mēs sagatavojām savu jauno maiņu un beigās radās tas izglītības līmenis, ar ko Latvija aizgāja pasaulē un ar ko šie uz ārzemēm aizbraukušie Latvijas profesori spēja arī tur sevi pierādīt.

Tā ka es domāju, nevar īstenot to Hodžas Nasredina principu, lai cik labs viņš šķiet, ka labāk gan bagātam un veselam, nevis slimam un nabagam. Mēs visu laiku mēģinām sacīt, ka labi gan veselam, bet bagātam. Bet jāsaprot arī, ka, ja tu esi reizēm nabagāks, tev jācenšas arī izdzīvot arī tad un meklēt šīs iespējas.

Es katrā ziņā aicinu atbalstīt šo Rīgas Ekonomiskās augstskolas likumu, un tad, protams, par detaļām var strīdēties, kas un kā.

Sēdes vadītājs. Pauls Putniņš, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam - Jānis Kokins.

 

P.Putniņš (LZS). Godāto priekšsēdētāj, cienītie, godātie kolēģi! Es pievienojos Andrejam Siliņam tajā, viņa uzstāšanās daļā, kas apliecināja mūsu nepieciešamību un mūsu praktiskos soļus integrēties šajā gadījumā Ziemeļvalstu sistēmā, šajā gadījumā Ziemeļvalstu izglītības sistēmā. Un, lūk, šis ir viens no pirmajiem soļiem. Un tas var nest tikai augļus mūsu valstij un mūsu tautai.

Bet, runājot jau konkrētāk, jāteic tā, ka es ļoti dalos ar Rektoru padomes iebildumiem, un tāpēc arī tas zināmā mērā mums bija, varētu teikt, pat negaidīti un mēs ļoti ar to rēķināsimies, izskatot likumprojektu, sagatavojot likumprojektu uz otro lasijumu. Tāpēc arī šis termiņš šeit ir ieprojektēts pietiekoši liels, saskaņojot to ar Rektoru padomes jau minēto pārstāvi.

Un es gribu šeit tomēr akcentēt tādu vienu momentu. Lūk, tagad šī likumprojekta rašanās un iespēlēšana mūsu aktīvajā apritē, redziet, tas jau ir kā tāds katalizators iestrēgušajam augstskolu likumam. Un ir pareizas tādas domas, ka, lūk, tas jau ir precedents, lai mēs, veidojot likumu par mūsu augstskolām, arī ļoti rūpīgi tur ieprogrammētu tās, nu, teiksim kaut vai priekšrocības un to augsto statusu, ko ir pelnījušas mūsu augstskolas, kā jau to Kreitusa kungs šeit arī norādīja. Un šajā gadījumā tas ir pat ļoti labi, jo mēs paši savā nabadzībā to nebūtu varējuši pārvarēt, bet tagad mums ir šis precedents, un lai tāds arī būtu.

Bet, kā jau es teicu, mēs ļoti rēķināsimies ar Rektoru padomes iebildumiem līdz konsekvencei, taču mēģināsim arī pārliecināt, ka nevajadzētu šos griestus stipri pazemināt, bet, kā jau es teicu, celt augstskolu likumā tādā pašā līmenī.

Un atbildot Kreituses kundzei. Jā, protams, tā ir problēma — par “jumta likumiem” un par šiem pakļautajiem likumiem. Mūsu komisija arī saskārās ar problēmu. Piemēram, ir iecerēts “jumta likums” par kultūras mantojuma aizsardzību. Tas ir ļoti sarežģīts un aptverošs likums. Un vai mēs tik ātrā laikā to varam sagatavot? Bet vai tāpēc mēs drīkstam aizkavēt likumu rašanos par muzejiem, par bibliotēkām, par atsevišķām mākslas nozarēm un laukiem? Bet faktiski jau tā ir zināmā mērā arī problēma, un zināmā mērā mēs skatāmies uz šo procesu kā vienotu. Tātad, domājot par “jumta likumu”, mēs uzreiz jau projektējam šos pakļautos likumus. Un, ja mēs radām vienu konktētu nelielu likumu, ierobežotu likumu, tad mēs to jau saskaņojam faktiski savos centienos ar “jumta likumu”. Un faktiski arī šis ir tas gadījums, jo noteiktas sistēmas jau šajā ziņā nav un Dievs vien zina, vai tāda arī var būt. Šis process jāskata, kā saka, kompleksi visu laiku, jau no pašiem sākumiem. Un varbūt tas arī lai mūs tā nesatrauc, jo es domāju — es atkārtoju, ar to es gribu beigt — ka šā likuma radīšana, kaut pašlaik tā vēl nav pilnīga un šis likumprojekts nav pilnīgs, dos lielu un būtisku labumu topošajam augstskolu likumam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Kokins, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu! Pēc tam - Ojārs Kehris.

 

J.Kokins (LZS). Augsti godātie kolēģi! Šodien mēs diskutējam par vienu no likumprojektiem, kas pasludina perspektīvā vienu topošu augstskolu, kura būs citas ārzemju augstskolas filiāle ar īpašu statusu. Augstskola savu īpašo statusu iegūst ne jau ar likuma pieņemšanu. bet ar sava mācību un zinātniskā darba kvalitāti. Pie tam īpašs augstskolas statuss veidojas gadu desmitos un reizēm gadsimtos. Pietiek minēt tādas augstskolas — es lietošu profesionāļu žargonu šoreiz - kā Sorbona, Oksforda, Getingena matemātikā, piemēram, Imperatora augstākā tehniskā skola, kas tautā pazīstama kā Baumaņa tehniskā skola, Maskavas Universitāte un tā tālāk. Šīs augstskolas ir ieguvušas īpašu statusu gadu desmitu vai pat gadsimtu gaitā, un pirmām kārtām tikai ar savu mācību un zinātniskā darba kvalitāti.

Pilnīgi saprotams, ka, pieņemot perspektīvā šo likumprojektu, mēs uzreiz izdodam milzīgu avansu šai augstskolai, kura vienlaikus ir filiāle citai augstskolai. Un, kā zināms, filiālēs mācību un zinātniskā darba līmenis vienmēr ir zemāks, tā ir absolūta patiesība. Tie, kas ir strādājuši augstskolu sistēmā, zina, kā ir ar filiālēm. Man ir saprotamas Rektoru padomes raizes, jo Rektoru padome, dabiski, apzinās, ka, ja topošai augstskolai mēs iedodam ekonomikas jomā īpašu statusu, tad līdz ar to mēs diskriminējam mūsu Universitātes attiecīgās fakultātes, Tehniskās universitātes, Lauksaimniecības universitātes, Daugavpils Pedagoģiskās universitātes un Rēzeknes augstskolas attiecīgās fakultātes. Es minēju tikai piecas augstskolas Latvijā, kur šobrīd gatavo ekonomistus. Vai tiešām nebūtu jāpadomā, kā uzlabot ekonomiskās izglītības līmeni mūsu bāzes augstskolās? Mūsu bāzes augstskolās, kas jebkurā gadījumā ir mūsu un būs mūsu bāze. Nevis tie nedaudzie desmiti studentu, kas varbūt tik tiešām iegūs augstu līmeni šajā topošajā augstskolā. Tādēļ, principā atbalstot tādas augstskolas pastāvēšanu, es tomēr uzskatu, ka tai īpašs statuss nebūtu jādod, ka tai ir jābūt līdzīgai starp līdzīgām mūsu valstī. Un lai ar savu darbu tā tiešām pierāda, ka tā ir īpaša, ka tā būs Getingena matemātikas izpratnē, kā saka, ekonomikā mūsu valstī. Lai pārējās tad tiešām cenšas panākt. Bet, ja tā nevarēs to pierādīt, nu ko, tā būs viena no daudzajām ekonomiskajām augstskolām. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Līdz pārtraukumam septiņas minūtes. Vai Ojārs Kehris runās? Nerunās. Deputāts Lambergs nevēlas septiņas minūtes izmantot? Arī vairāk vajag. Neviens nevēlas izmantot septiņas minūtes.

Deputāts Siliņš - lūdzu, piecas minūtes! Jums nepienākas septiņas minūtes, jo jūs runājat otrreiz. Lūdzu!

 

A.Siliņš (LC). Paldies! Izmantosim laiku lietderīgi. Es savas piecas minūtes izmantošu, nedaudz komentējot varbūt iepriekšējos runātājus un zināmā mērā pirmkārt atgādinot un visiem pasakot, ka es esmu fiziķis un uzskatu sevi par speciālistu un tādā ziņā es nekādā veidā neesmu personīgi ieinteresēts tādas vai citādas ekonomikas attīstībā.

Bet diemžēl šeit runātāji... Un zināmā mērā man jāatbild būtu Kreitusu ģimenei, ja viņi klausās pilnā skaitā, par aizrādījumiem. Man arī bija tā laime strādāt AV ligā Amerikā, Brauna universitātē, un Kreitusa kungs jau pats pēc tam savā runā pateica, ka nebūt ne visas vispopulārākās augstskolas Amerikā saucas par universitātēm. Šajā AV ligā vispopulārākais ir un visaugstāk kotējas Masačūsetsas tehnoloģiskais institūts. Un to arī Kreitusa kungs pats teica. Bet šeit bija pretruna, jo, no otras puses, tika paziņots, ka tikai universitāte ir tas svētais nosaukums. Tā ka, kolēģi, lūdzu, varbūt būsim korekti savos argumentos.

Šeit es saprotu, no vienas puses, kāpēc ir šīs asās diskusijas? Tādēļ, ka visus baida konkurence. Es vēlreiz gribu atgādināt, ka droši vien baida arī konkurence sakarā ar to, ka Zinātņu akadēmija nebūt nav pārvērsta par tādu vietu, kur visus var ievēlēt. Joprojām tur locekļu skaits ir ierobežots un ievēlē tikai nedaudzus. Tā ka šī informācija arī, es domāju, visiem ir jāzina. Zinātņu akadēmijas prestižs arvien paaugstinās. Tādēļ, ka tik tiešām pašreiz tiek ievēlēti gan redzamākie ārzemju, gan latviešu zinātnieki.

Ko dod šis likums, kāpēc tas ir vajadzīgs? Šis likums tiešām ir vajadzīgs tādēļ, lai šo problēmu izkustinātu un izkustinātu likumdošanu augstākajā izglītībā. Šeit rodas iespēja ar vienu piemēru, ar šīs augstskolas piemēru pārādīt, kādai vajadzētu būt likumdošanai un attieksmei, galvenokārt valsts attieksmei pret augstāko izglītību. Kādēļ šeit varbūt daži uztraucas? Uztraucas tieši tādēļ, ka šai attieksmei, ja mēs gribam augstāko izglītību vispār Latvijā uzlabot, tad attieksmei, sākot ar Saeimu un valdību, ir jābūt pavisam citai. Es jau vēlreiz atgādinu, ka mēs izanalizējām Ziemeļvalstu attieksmi pret zinātni un redzējām, ka tur attieksme ir desmitiem reižu labāka, 30 reizes — pret zinātnieku un katrs iedzīvotājs dod 80 reizes vairāk šajā sfērā. Tāda pati ir attieksme pret augstāko izglītību. Ja mēs gribam, lai tāda attieksme rastos arī Latvijā, tad mums ir jābūt tādiem piemēriem, kaut šoreiz tas nāk ar Zviedrijas palīdzību, kur ir redzams, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret normālu augstāko izglītību. Ir jābūt, protams, ļoti normālai un saskaņotai likumdošanai, bet ar likumdošanu vien nepietiek. Neviens likums nestrādā, ja viņam nav finansiāla seguma. Kas notika zinātnē? Mēs pieņēmām ļoti labu likumu zinātnē savā laikā, lai izvērtētu, lai atbalstītu pašus labākos, bet finansējums tika samazināts desmitiem reižu. Līdz ar to vairs nebija ko atbalstīt. Tā ka es vēlreiz aicinu pārdomāt tiešām šī stāvokļa nopietnību, jo šī jautājuma, šīs lietas būtība ir valsts attieksmē — šoreiz pret augstāko izglītību. Šeit ir piemērs, kurš ne visiem patīk. Un tiem, kas uzskata, ka šāds likums nav vajadzīgs, acīmredzot patīk pašreizējā valsts attieksme pret augstāko izglītību, kura ir nepieņemama. Absolūti nepieņemama. Šis piemērs parādīs, kādai īsti ir jābūt valsts attieksmei, kāda tā ir ziemeļvalstīs un visā pasulē, kuru mēs kā piemēru parasti gribam lietot. Tā ka šeit tiešām parādīsies šī attieksme no deputātu puses. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debatēs pieteikušies vēl ir daudzi deputāti. Bet tagad zvanu reģistrācijai! Un ir divi paziņojumi.

Pirmais. Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Kiršteins. Lūdzu!

 

A.Kiršteins (LNNK). Godājamie Ārlietu komisijas dalībnieki! Pulksten 10.35 Ārlietu komisijas sēde komisijas sēžu zālē. Paldies!

Sēdes vadītājs. Otrs lūdz vārdu informatīvam paziņojumam par iespējām izglītoties. Dzintars Ābiķis, lūdzu!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi! Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē jau ilgus gadus darbojas Jauno ģeogrāfu skola, kurā vecāko klašu pamatskolēni un vidusskolēni apgūst elementāras zināšanas ekonomiskajā ģeogrāfijā, tajā skaitā arī ģeopolitikā. Varu sarunāt iespējas piedalīties šajās atsevišķajās nodarbībās arī deputātiem, jo, noklausoties Rugātes kundzes uzstāšanos par briesmām, kas Latvijai draud no Zviedrijas, es domāju, ka tas būtu ļoti svētīgi. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrēties! Reģistrācija! Imantu Daudišu, Saeimas sekretāru, lūdzu nolasīt un nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies un nepiedalās sēdē! Lūdzu uzmanību!

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Mariss Andersons, Alfreds Čepānis, Irēna Folkmane, Andris Grots, Mārtiņš Ādams Kalniņš, Odisejs Kostanda, Kārlis Leiškalns, Roberts Milbergs, Oļģerts Pavlovskis, Valdis Pavlovskis, Aida Prēdele, Jānis Ritenis, Andris Rozentāls, Indra Sāmīte, Juris Sinka, Dainis Stalts, Anita Stankeviča, Joahims Zīgerists, Alfrēds Žīgurs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

 

P ā r t r a u k u m s

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Reģistrācija kvorumam! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 55 deputāti. Turpinām sēdi. Turpinām debates par likumprojektu “Par Rīgas Ekonomikas augstskolu”. Ojārs Kehris, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam - izglītības un zinātnes ministrs Gaigals.

 

O.Kehris (LC). Godātais priekšsēdētāj! Godātie Saeimas deputāti! Te, Saeimas zālē, skan tādas domas, ka varbūt žēl, ka ir iznākušas tik lielas diskusijas par šo likumprojektu un ka tas arī aizņem daudz laika. Es domāju, ka tas varbūt tomēr arī šoreiz ir diezgan labi, ka notiek šī diskusija, jo tik tiešām var būt, ka, neskatoties uz tādām skaļām lietām kā, teiksim, karaļa vizīte, Zviedrijas karaļa vizīte, kurš atklāja šo skolu, un daudzām citām lietām, pēc būtības tas, ko dara šī skola, kāda ir viņas izcelsme, kāda ir viņas tagadne un nākotne, nav pietiekoši daudz izrunāts. Un arī tieši tāpēc es pieņemu, ka tas tikai nāktu par labu izpratnei, stabilitātei un nākotnei, ka šīs diskusijas noteikti šeit notiek. Jo jāiesāk pieeja šai skolai, manuprāt, būtu tieši ar galveno problēmu mūsu ekonomikā, ko vismaz es pats esmu vienmēr uzsvēris, proti, ka galvenā problēma mūsu ekonomikā pašreizējā laikā Latvijā nebūt nav naudas trūkums, nebūt nav kaut kādas tehnoloģijas trūkums, bet gan tādu cilvēku trūkums, kas māk rīkoties ar naudu un kas māk rīkoties ar šo jauno ražošanas vai cita veida tehnoloģiju. Un līdz ar to tā problēma ir tā, ka mēs, latvieši, nemākam rīkoties ar naudu, ar tehnoloģiju, jo vairāk tur, kur tas saskaras ar starptautisko ekonomiku. Un tik mazai valstij kā Latvijai visa ekonomika praktiski saskaras ar starptautisko ekonomiku. Un šeit mēs nevaram sevi vainot vai arī kādam citam ļaut vainot, ka latvieši, lūk, to neprot, jo latvieši, lūk, to neprot tādēļ, ka apmēram līdz 1989.gada robežai, kad šis “dzelzs aizkars” sāka pacelties, starptautiskās ekonomikas speciālistus mūsu Latvijā nevarēja gatavot, tāpat kā viņus nevarēja sagatavot nevienā citā vietā bijušajā Padomju Savienībā kā tikai Maskavā un Ņeņingradā. Un, lai no Latvijas cilvēki uz turieni tiktu mācīties, vajadzēja tādas institūcijas rekomendāciju, ko sauca par Latvijas Centrālās komitejas nevis politbiroju, bet sekretariātu laikam. Un līdz ar to tāpat kā latvieši nevarēja kļūt par jūrniekiem, latvieši nevarēja kļūt par speciālistiem šajā jomā. Un, manuprāt, šodienas ekonomiskajās problēmās, kas ir saistītas ar šīm banku lietām un citām, mēs tomēr redzam, ka blakus visādām citādām lietām nekompetence un atbilstošu cilvēku trūkums banku un citu institūciju vadībā, tajā skaitā valdībā, ir viens no galvenajiem iemesliem veselai virknei mūsu problēmu. Tāpēc jautājums, vai mums vajadzētu veicināt, par ko es arī esmu centies aģitēt, lai mūsu studenti, lai mūsu jaunie cilvēki brauc mācīties uz ārzemēm, mēģina iekļūt turienes labākajās skolās, arī ir atbalstāms, bet tas, ka šeit, Latvijā, var sagatavot atbilstošas kvalifikācijas studentus un nākamos profesionāļus, nākamos speciālistus, ir viens no ļoti svarīgiem, ļoti, ļoti svarīgiem mērķiem. Jo jau pašlaik, kad pirmais gads šajā skolā ir beidzies, šie studenti raksta kursa darbus, un, protams, viņi raksta tos par Latvijas uzņēmumiem, viņi dziļi iet Latvijas ekonomikā iekšā. Jā, protams, izglītības metodika ir tā, kas ir Rietumos, tā šajā gadījumā ir pārņemta pilnā mērā no Stokholmas ekonomiskās skolas.

Otrs punkts, par ko šeit būtu jārunā ir stāvoklis mūsu ekonomiskajā izglītībā, es neuzdrīkstētos šeit runāt par visas izglītības stāvokli. Bet par ekonomisko izglītību, kur es pats esmu bijis iesaistīts diezgan cieši, es varu runāt, jo vairāk es varu atsaukties uz konferenci “Ekonomiskā izglītība pārejas ekonomikās”, kas notika Rīgā šā gada vasarā, uz tajā notikušo apspriešanu un arī tās secinājumiem. Un mums diemžēl ir jāatzīst tas, ka mūsu augstskolās, šeit es runāju par ekonomisko izglītību, ka mūsu augstskolās diemžēl gan studentu, gan profesoru viedokļi saskan tajā ziņā, ka abi atzīstas viens otru nepietiekami nopietni ņemam. Profesori neņem nopietni studentus un pētniecību, jo esošās algas neļauj kvalificēti sagatavot lekcijas un veikt pētījumus. Studenti neņem nopietni profesorus un mācības un jau otrā kursa beigās aktīvi strādā uzņēmumos vai firmās. Tā ir mūsu problēma, un tā ir arī mūsu šī sāpe, kas ir augstskolās. Bet vai tādējādi ekonomiskā izglītība nepilda vienīgi tīri formālas funkcijas lielā mērā, proti, tikai iedodot diplomu par augstāko izglītību? Jautājums kā to pārveidot? Protams, ka tam ir vajadzīgi ļoti nopietni līdzekļi. Es šeit varu teikt, ka personiski es vēl 1988.-1989.gadā, kad vadīju, tikko tas Latvijas Universitātē bija iespējams, starptautisko ekonomisko attiecību katedru, centos izmainīt, teiksim, nu, pašas universitātes iekšienē šīs lietas. Neskatoties uz to, ka man bija gan rektora, gan dekāna atbalsts visos, būtībā visos jautājumos, tas nav iespējams apstākļos, kad tev ir, nu, ir objektīvas lietas, ka tie paši mūsu kolēģi profesori, kuri līdz tam ir lasījuši centrālo plānošanu vai ir lasījuši līdzīgus priekšmetus, nevar vienā dienā pārorientēties un sākt lasīt marketingu vai starptautiskās finanses. Viņi var nomainīt virsrakstus, bet viņi nevar pēc būtības to sākt lasīt tik īsā laikā, jo, lai sagatavotu akadēmiski izglītotu pasniedzēju ar attiecīgām kvalifikācijām, ir nepieciešami desmit un vairāk gadu. Tā diemžēl ir tiešām patiesība. Un tāpēc... Jā, kas pastāv pašlaik mūsu skolās, proti, mācību iestāžu pašpārvalde, kas ir pamatā mūsu augstskolas izglītības pārvaldei, tā paredz to, ka nevis rektors... Jā, kā tas ir paredzēts šīs augstskolas likumā, rektors, kuru ieceļ īpašnieku pārstāvji, šajā gadījumā saskaņojot ar Latvijas valdību un ar Zviedrijas pusi, izvēlas tātad metodiku un izvēlas būtībā profesorus, kuriem ir sava ļoti nozīmīga loma akadēmiskajā procesā, bet nevis visā universitātes vadības noteikšanā. Pie mums atbilstoši izglītības likumam ir šī pašpārvalde, kas var — būt bija ļoti laba tajā 1988.-1989.gadā, kad mums bija jāpanāk tas, kas arī ļoti īsā laikā notika, — ka augstskolas, protams, nostājās ne jau bijušā režīma pusē. Tad šī pašpārvalde bija ļoti laba, bet, ja mēs atzīstam, ka mums pašiem mūsu izglītības sistēmā ir nepieciešamas reformas, tad ar šādu pieeju, kura arī nav lielākajā daļā ārvalstu, mēs diemžēl nevaram virzīties uz priekšu. Un tāpēc šeit izskan, jā, varbūt pamatota kritika un pamatots jautājums, kāpēc uzreiz netiek piedāvāts to darīt visā mūsu augstskolu izglītības sistēmā. Pilnīgi pamatots un es domāju, lai izmeklētu to, kāpēc vēl arvien mums Saeimā nav augstākās izglītības likuma, kas pie tā ir vainīgs un līdz ar to kāpēc neiet prom uz reformu, varbūt tiešām ir vērts dibināt kaut kādas komisijas. Bet nu visādā ziņā, pieņemot šo likumu, mums, Saeimai, vajadzētu dot konkrētu uzdevumu jau valdībai ļoti īsā termiņā iesniegt šo augstākās izglītības likumu, no kura mēs varētu redzēt, kādā veidā tad veidosies šis izglītības un pārvaldes modelis gan Universitātē, gan Tehniskajā universitātē un citās, jo detalizēti izrunājot arī šo jautājumu ar Universitātes vadību, es diemžēl neesmu to varējis izdarīt ar citiem rektoriem un es gribētu to darīt arī ar Lavendeļa kungu, jā, būtībā arī viņu galvenā sāpe, protams, ir par savu augstskolu, un, ja viņi redz to, ka viņiem paliek šis pats neefektīvais pārvaldes modelis, kāds ir, un ka nav iespējams veikt nekādas nopietnas pārmaiņas augstskolā, kur, protams, ir arī naudas jautājums taču pie tā pēc tam, bet paliek šis pārvaldes modelis, tādā gadījumā ir saprotams tas viņu protests — jā, bet kā tad vieni kaut ko var darīt, bet mēs nevaram, teiksim, neko. Bet šeit gan tad ir jautājums. Kāds uztraucas varbūt par zviedru varbūt iespaidu uz mūsu izglītību. Padomājiet, kas tad būtu, ja no ekonomistu vai, teiksim, no šīs augstskolas puses nāktu priekšlikums par visu izglītības likumu, tad gan es piekrītu, ka tiem, kas pie tā izglītības likuma pašlaik strādā, manuprāt, tur ir bijusi pat nauda izdalīta, gan attiecīgi institūti kādreiz ir bijuši un kas tur tagad no viņiem ir pāri palicis, jā, tad viņi gan, protams, par to ir varētu būt ļoti nopietni aizskarti. Tāpēc tāda uzdrīkstēšanās, teiksim, ka mēs šeit iesniegtu visas Latvijas augstākās izglītības likumu, tas, manuprāt, būtu drusku tiešām par daudz. Bet tas, ka šim likumam vajadzētu to sekmēt, tas būtu nenoliedzami.

Bet trešais - par naudu. Par naudu... Jā, diemžēl izglītība maksā dārgi un laba izglītība maksā vēl dārgāk, un to mēs aicinam saprast un to sāk saprast mūsu ģimenes, sāk saprast firmas, kas sūta savus cilvēkus mācīties. Nu, es domāju, varbūt to sapratīs arī mūsu valdība, kurai ir visu laiku lūgts izstrādāt studentu kreditēšanas sistēmu, tajā skaitā akadēmiskās izglītības iegūšanas kreditēšanas sistēmu, jo, ja mums nebūs šo smadzeņu, mums nebūs ne kas saprātīgi vada valsti pēc septiņiem vai desmit gadiem, ne arī kas vada mūsu bankas, biržas. Vai arī tad, jā, tad ir otra iespēja — tad mēs sludināsim šeit starptautiskos konkursus, lai mūsu bankas, līdz kam esam nonākuši, vadītu ārzemju cilvēki, zviedri, norvēģi vai amerikāņi vai varbūt ķīnieši. Tas ir tas, pie kā mēs nonāksim, ja mēs nopietni nedarīsim ko šīs izglītības sistēmā. Bet nauda pamatā nāk no Zviedrijas budžeta un pēc Zviedrijas budžeta no Sorosa fonda. Latvijas puse, jūs zināt, iedeva ļoti sliktā stāvoklī, bet ļoti labā izvietojumā ļoti skaistu ēku, kura pēc izremontēšanas par zviedru līdzekļiem, protams, pašlaik izskatās ļoti labi. Un tas ir, es domāju, gan izglītības ieguvums, gan arī Rīgas arhitektūras ieguvums. Bet Zviedrijas budžeta nauda trīs gados ir 45 miljoni. Un Zviedrijā, veidojot savu palīdzības politiku izglītības laukā, par to arī ir bijušas ļoti lielas diskusijas, vai sadalīt tā - katrā vietiņā pa druskai. Jā, bija tāda iespēja, ka nedaudz medicīnas augstskolai, nedaudz, teiksim, Latvijas Universitātei, nedaudz varbūt citām. Pēc diezgan lielām diskusijām viņi izšķirās, ka tas pazūd kā smiltīs pēc kāda laika, bet, ja koncentrētu šos līdzekļus un dabūtu vēl klāt, koncentrētu kaut kā konkrēti, un proti, vienas konkrētas skolas izveidošanā... Pašlaik, jā, Zviedrijā, kad tuvojas atkal budžeta gads, lai gan līdzekļi ir izdalīti uz pieciem gadiem, un pēc tam principiāli it kā ir runāts, ka varētu būt vēl uz pieciem gadiem, bet nekad vairāk, uz ilgāku periodu, izskan diskusijas parlamentā par to...

Sēdes vadītājs. Cik, lūdzu, jūs vēlaties vēl laiku?

 

O.Kehris. Es vēlētos varbūt septiņas minūtes vēl.

Sēdes vadītājs. Nav iebilžu deputātiem?

 

O.Kehris. Zviedrijas pusē izskan diskusijas, tajā skaitā parlamentā, ka Zviedrijai, pastāvot tik lielām budžeta problēmām, un to mēs dzirdam arī no preses, arī ir mēģinājumi nogriezt visu, ko vien var nogriezt. Tas pats, ko mēs darām un darīsim mūsu budžeta komisijā. Un, protams, ir balsis, kas saka, ka, ja latvieši nespēs pēc 10 gadiem paši uzturēt šo skolu, ja viņi to nespēs, tad diez vai mums pašlaik ir vērts tur ieguldīt tik lielu naudu. Nu, protams, ja tur dzirdētu to, ka latvieši domā, ka viņiem pašiem nevajag šo skolu, tad šīs balsis varētu iegūt vēl jo lielāku atbalstu. Tādējādi tik daudz par šo naudu.

Tālāk jautājums - kāpēc ir nepieciešams pats likums? Par likuma nosaukumu, es uzreiz gribu teikt, nav nekādu problēmu. Lai tā sauktos Rīgas Ekonomikas skola, lai būtu priekšā tas burtiņš “A”, tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo visu tiešām noteiks šī izglītības kvalitāte. Un to jau nosaka tas, ka šī skola, mātes skola, šajā gadījumā, es domāju, tā ir Stokholmas ekonomikas skola, ja mēs tulkojam burtiski no angļu valodas, ir Stokholmas ekonomikas skola, bez augstskolas nosaukuma. Bet šī skola gatavo gan bakalaurus, gan maģistrus un katru gadu inaugurē arī doktorantus, kuri ir atzīti visā pasaulē. Turklāt šos doktora grādus iegūst ne tikai zviedri, bet pēdējā gadā, ja atmiņa neviļ, bija trīs skandināvu un divi Amerikas pārstāvji. Lai gan es saku, es varētu pat kļūdīties, es nezinu to pilnīgi precīzi, es to pēc atmiņas saku. Turklāt Zviedrijas valdībā visu laiku daļa no ministriem ir šīs skolas absolventi, lielāko finansu korporāciju un citu, tādu kā “Volvo”, “Handelsbank”, SAS bankas, vadībā ir šīs skolas beidzēji. Zviedrijas valdības attieksmi rādīja tas, ka padomes locekle, līdz viņa kļuva par ministri, bija mums labi zināmā Laila Freivalde, pašreizējā Zviedrijas tieslietu ministre. Pēc tam, kad viņa aizgāja uz ministres posteni, bijušās valdības, iepriekšējās valdības tieslietu ministrs, augsti stāvoša amatpersona ir šīs skolas valdes locekle.

Bet tātad vēl, kāpēc īpaši ir vajadzīgs likums. Tikai divu jautājumu dēļ. Un proti, tā ir valoda, jo zviedri negrib pieļaut kaut kādas divdomības vai kaut kā mānīties. Jā, mēs dzirdam to, ka Latvijā ir arī skolas, kurās varbūt pat bez Saeimas, bez Ministru kabineta akcepta notiek mācības krievu vai angļu valodā. Mēs ejam tādu ceļu, bet mūsu likums pasaka pretējo, un viņu juristi ir rūpīgi izanalizējuši. Valoda ir viens jautājums. Un otrs ir šis pārvaldes modelis. Jo, protams, ka kategoriski tur nevar piekrist savādākam pārvaldes modelim. Ja viņi dod naudu, tad viņiem ir garantijas, ka Latvijas valdība vienojas ar Zviedrijas pusi par to, kas būs rektors un kāds būs mācību process skolā. Un nevis tas būs pēc tāda modeļa, kuru jau es kritizēju iepriekš.

Un pēdējais — jau par pašiem studentiem. Pirmajā gadā, jūs zināt, ir 50 studenti, kas ir jau pirmo gadu beiguši. Reklāmas kampaņa notika ļoti aktīvi gan Rīgā, gan piecās citās lielākajās pilsētās, īpaši aicinot arī no mazākām skolām. Sastāvs ir tāds, ka apmēram trešdaļa ir no laukiem, trešdaļa no lielākajām pilsētām un drusku vairāk par trešdaļu no Rīgas. Lai gan, protams, kvotu nekādu nav, jo visu var izšķirt tikai kvalitāte un eksāmeni. Starp citu, pēc eksāmenu un pārbaužu kārtošanas katram studentam ir sava vieta no pirmās līdz septiņsimtai. Es neteikšu — līdz septiņsimtai, septiņi simti bija pie anketām, pēdējā kārtā piedalījās divsimt, un katram ir sava precīza vieta, katrs ir novērtēts. Tā ka šajā ziņā, protams, patīkami bija redzēt to, ka gan matemātikas, gan angļu valodas zināšanas ir daudzmaz pietiekamas ne tikai Rīgas skolās, lai gan daudzi, protams, no šiem studentiem, ir ne tikko kā skolas beiguši, bet ir apguvuši dažādus kursus vai citas lietas.

Un pats pēdējais, jo es tiešām ļoti daudz šodien esmu runājis. Es gribētu minēt vēl ko, jo te diezgan emocionāli runāja. Es nebiju domājis šo piemēru varbūt minēt, bet, proti, kad es šīs skolas prezidentam, Stokholmas skolas prezidentam, kurš ir padomes priekšsēdētājs Rīgas Ekonomikas augstkolā, jautāju, kāda ir viņa motivācija ik pa diviem mēnešiem būt Rīgā, veltīt šeit apmēram divas trīs dienas, cīnīties par to Zviedrijas parlamentā, kāda, teiksim, ir viņa motivācija, viņš teica tā, ka viņš ir bijis no Gotlandes puses un, skolas gados būdams, redzējis to, kā latviešu begļi pēc kara bēga uz Gotlandi, pēc tam bēga uz kontinentu, un viņš uzskata, ka Zviedrija, tajā skaitā vēl ar dažiem citiem pēckara notikumiem, principā ir parādā Latvijai. Un viņš kā izglītības cilvēks uzskata, ka tas, ko visvairāk var izdarīt, ir iedot latviešiem izglītību, lai viņi paši mācētu rīkoties ar naudu un ar šīm tehnoloģijām. Un tiem, kas tiešām varbūt vēl nav pārliecinājušies no šīm debatēm, es tiešām ļoti ieteiktu aiziet uz šo skolu, parunāt ar studentiem, parunāt ar profesoriem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Izglītības un zinātnes ministrs Gaigala kungs. Lūdzu! Pēc tam — Aristids Lambergs.

 

J.Gaigals (izglītības un zinātnes ministrs). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Godīgi sakot, tad, kad es šodien atnācu, es domāju, ka šis jautājums būs samērā skaidrs un ka debates nebūs tik garas, bet, klausoties dažādos argumentus par un pret, es nolēmu, ka mans pienākums ir pateikt arī Izglītības ministrijas attieksmi pret šo jautājumu. Protams, ir daudzi plusi un mīnusi, kurus vienmēr var saskatīt, jeb arī pozitīvās un negatīvās iespējamības, bet šajā sakarā, protams, vajadzētu izvērtēt tiešām lietderības koeficientu šai augstskolai un šai augstākajai mācību iestādei Latvijā. Un šeit parādās apmēram trīs dažādi aspekti, kurus ir vērts izvērtēt, un es to centīšos darīt ļoti īsi. Un šie aspekti ir likumdošanas aspekts jeb juridiskā puse, finansiālā puse un izglītības kvalitātes jautājums. Sākšu no beidzamā. Man liekas, ka Kehra kungs vislabāk argumentēja un ilustrēja to izglītības prestižu, kas ir Stokholmas ekonomiskajai augstskolai, gan Zviedrijā, gan arī pasaulē, un viņas vārds un viņas diploms skan un tiek ievērots. Kāds būs prestižs šai Rīgas Ekonomikas augstskolai kā filiālei, mēs to nevaram garantēt un nevaram prognozēt. Bet zināmā mērā prognozēt varam un ļoti ceram, ka šie diplomi un šie izglītības dokumenti pēc kāda laika būs tikpat skanīgi un tikpat ievērojami kā Stokholmas ekonomiskās augstskolas dokumenti. Šeit ir viens tāds maziņš aspekts, ko gribētos arī vienkārši pieminēt. Ņoti interesanti būs pavērot, un noteikti mēs tādu analīzi veiksim, kas ir šie Latvijas audzēkņi jeb Latvijas jaunie studenti, kuri ir iestājušies augstskolā ar tik augstām iestājeksāmenu prasībām. Un pēc informācijas, kas ir manā rīcībā, ir vairākas mācību iestādes, no kurām ir izteikti daudz iestājušies šajā augstskolā. Un ļoti interesanti būtu acīmredzot papētīt tās mācību programmas, kas ir šajās mācību iestādēs, kuras jau tagad atbilst tik augstām starptautiskām prasībām, iestājoties Stokholmas augstskolas filiālē šeit, Rīgā.

Turpinājums nākamajos numuros

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!