Likumprojekti

Dokuments nr. 886

Par pretestības kustības dalībnieka statusu

Saeimas frakcijas “Tēvzemei un brīvībai” izstrādāts
un 1995. gada 15. augustā iesniegts izskatīšanai Saeimā

1. pants. Valsts augsti novērtē to cilvēku nopelnus, kuri ar bruņotiem vai nevardarbīgiem līdzekļiem cīnījās par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ievērojot 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts pastāvēšanas juridisko nepārtrauktību un latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības.

2. pants. Par pretestības kustības izpausmēm atzīstamas:

1) bruņota cīņa pret PSRS okupācijas režīma militārajiem formējumiem,pret tā administrāciju un atbalstītājiem, PSKP darbiniekiem, PSRS drošības dienesta štata un ārštata darbiniekiem, aģentiem un rezidentiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, minēto subjektu uzticības personām un citiem tās informētājiem, kuri sniedza ziņas par pretpadomju darbību, kā arī šīs bruņotās cīņas aktīva atbalstīšana, sniedzot tās dalībniekiem materiālu vai cita veida palīdzību un tādējādi riskējot ar savu dzīvību, drošību vai personas brīvību;

2) aktīvas militāras, politiskas vai organizatoriskas darbības Otrā pasaules kara apstākļos, kuras vērstas pret okupācijas varām Latvijas teritorijā un kuru mērķis bija atjaunot Latvijas Republikas neatkarību vai pārstāvēt tās valstiskumu;

3) Latvijas neatkarības atjaunošanas idejas propoganda, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus un citus izdevumus, redzamās vietās izkarot Latvijas Republikas karogu vai arī uzstājoties auditorijas priekšā vai arī citā veidā publiski un informatīvi uzstājoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto juridisko kārtību un ideoloģiju;

4) pret okupācijas režīmu vērstu protesta akciju organizēšana vai aktīva piedalīšanās šādās akcijās;

5) pāriešana nelegālā stāvoklī (slēpjoties no PSRS okupācijas varas institūcijām) nolūkā uzsākt cīņu pret okupācijas režīmu;

6) atteikšanās dienēt okupētājvalsts PSRS karaspēkā vai aktīva atteikšanās piedalīties okupācijas režīma militārajos pasākumos vai dezertēšana no PSRS armijas, ja šādas darbības izdarītas 1. pantā minēto politisko motīvu dēļ;

7) piedalīšanās ārvalstu (izņemot PSRS) izlūkdienesta organizētajās operācijās okupētās Latvijas teritorijā, ja šādas piedalīšanās motīvs bija PSRS okupācijas režīma likvidēšana, padomju varas vājināšana vai informācijas izplatīšana par latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai slepenu ziņu iegūšana nolūkā tās izmantot cīņā ar okupācijas režīmu;

8) darbības pret PSRS okupācijas varas Latvijā realizētajiem saimnieciskajiem piespiedu pasākumiem, kuri apdraudēja latviešu nācijas izdzīvošanu (kolektivizācija, īpašumu atsavināšana, mobilizācija darbam ārpus Latvijas teritorijas), ja šādai darbībai ir dokumentāri pierādījumi un ja šādas darbības veiktas 1. pantā minēto politisko motīvu dēļ;

9) 1. pantā minēto politisko motīvu dēļ izdarīta PSRS okupācijas režīma izdoto likumu pārkāpšana, ja šo darbību politiskā motivācija ir dokumentāri pierādāma un tā nav bijusi pretrunā ar šā likuma darbības laikā spēkā esošajām Latvijas Republikas likumu normām;

10) palīdzība cilvēkiem (ja tie neatbilst 3. pantā noteiktajām personu kategorijām), kuriem draud PSRS okupācijas režīma politiska vajāšana, nokļūt drošībā ārpus Latvijas Republikas teritorijas;

11) regulāra informācijas izplatīšana (pārraide vai nodošana) ārpus Latvijas Republikas (no tās teritorijas) 1. pantā minēto politisko motīvu dēļ, ja PSRS okupācijas režīms atzina to par pretvalstisku vai sodāmu darbību;

12) iepriekšminēto pretestības kustības dalībnieku slēpšana.

3. pants. (1) Par pretestības kustības izpausmēm nav uzskatāms darbs vai dienests PSRS vai Vācijas karaspēkā vai drošības dienestos Otrā pasaules kara laikā, piedalīšanās PSRS vai Vācijas organizētajās militārajās vai represīvajās operācijās, izņemot piedalīšanos 2. panta 2. punkta minētajās pretestības kustības formās.

(2) Par pretestības kustības izpausmēm nav uzskatāmas arī tādas darbības, kas formāli atbilst 2. pantā minētajām darbībām, bet to rezultātā radītais kaitējums civiliedzīvotāju drošībai bijis acīmredzami nesamērīgs ar attiecīgās situācijas nepieciešamību, vai arī tika veiktas nolūkā:

1) nomainīt vienas valsts okupācijas režīmu ar citas valsts okupāciju;

2) panākt formāli neatkarīgas, bet sociālistiskas valsts izveidošanu;

3) reformēt vai liberalizēt PSRS okupācijas režīmu;

4) izplatīt uzskatus, kas gan bija pretrunā ar PSRS okupācijas režīma oficiālo ideoloģiju, taču bija naidīgi Latvijas neatkarības idejai vai arī tie propagandēja cita veida totalitāru ideoloģiju;

5) gūt peļņu (ienākumus) ar attiecīgajā laika periodā aizliegtām ekonomiskām vai finansiālām darbībām.

4. pants. (1) Par pretestības kustības dalībniekiem atzīstami Latvijas Republikas pilsoņi un Latvijas Republikā līdz 1940. gada 17. jūnijam dzīvojošās personas vai to pēcteči, kā arī Latvijā dzīvojošie Lietuvas un Igaunijas pilsoņi, kuri Latvijas teritorijā laika periodā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1987. gada 14. jūnijam veica vismaz kādu no 2. pantā minētajām darbībām.

(2) Šī panta pirmajā daļā minētās personas, kas 2. pantā minētajās aktivitātēs piedalījušās pēc 1987. gada 14. jūnija, atzīstamas par pretestības kustības dalībniekiem, ja par šīm darbībām 1. pantā minēto politisko motīvu dēļ viņas notiesātas ar kriminālsodu brīvības atņemšanas veidā vai turētas apcietinājumā, vai viņām nepamatoti piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, vai arī viņas piespiestas emigrēt.

(3) Par pretestības kustības dalībniekiem var tikt atzītas arī šī panta pirmajā daļā minētās personas, ja 2. pantā minētās darbības 1. pantā minētā mērķa īstenošanas nolūkā veiktas PSRS vai arī okupētās Lietuvas un Igaunijas teritorijās.

5. pants. Par pretestības kustības dalībniekiem nevar tikt atzītas personas, kuras bijušas:

1) PSRS drošības dienesta štata un ārštata darbinieki, aģenti, rezidenti, konspiratīvo dzīvokļu turētāji vai minēto subjektu uzticības personas, vai citi PSRS drošības dienestu informētāji, vai PSRS okupācijas režīma valsts pārvaldes iestāžu kalpotāji;

2) Vācijas drošības dienestu štata vai ārštata darbinieki vai rezidenti, kā arī personas, kuras aktīvi sadarbojušās ar vācu okupācijas režīmu, izņemot gadījumus, ja personai pretestības kustības dalībnieka statuss pienākas par darbībām, kas veiktas pēckara periodā un Otrā pasaules kara laikā tās nav izdarījušas noziedzīgas darbības vai būtiskus kaitējumus Latvijas Republikas pilsoņu interesēm;

3) PSKP biedri vai VŅKJS vēlētie vai algotie darbinieki.

6. pants. (1) Kārtību, kādā persona tiek atzīta par pretestības kustības dalībnieku, nosaka Ministru kabineta noteikumi.

(2) Personas atzīšana par pretestības kustības dalībnieku nav obligāti saistāma ar represiju fakta konstatāciju pret viņu vai personas reabilitāciju.

7. pants. Personām, kuras atzītas par pretestības kustības dalībniekiem, ir visas tās likumos un citos normatīvajos aktos paredzētās tiesības, kādas piešķirtas politiski represētajām personām.

Saeimas deputāti: M.Grīnblats, J.Straume, I.Dāliņš, A.Pētersons, O.Grīgs

Dokuments nr.895

Likumprojekts: “Grozījumi Pilsonības likumā”

Ministru prezidenta izveidotas darba grupas izstrādāts,
Ministru kabineta 1995.gada 1.augusta sēdē
konceptuāli apstiprināts un 16.augustā
iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt Pilsonības likumā (Latvijas Vēstnesis, 1994, 93.nr.; 1995, 44.nr.) šādus grozījumus:

1. Aizstāt 17.pantā vārdus “Naturalizācijas pārvalde” (attiecīgā locījumā) ar vārdiem “Pilsonības lietu pārvalde” (attiecīgā locījumā).

2. Papildināt 17.pantu ar jaunu trešo daļu šādā redakcijā:

“Lēmumu par personas naturalizāciju pieņem Ministru kabinets.”

3. Uzskatīt 17.panta trešo daļu par ceturto daļu.

4. Papildināt likumu ar jaunu 29.pantu šādā redakcijā:

“29.pants. Pilsonības likuma izpilde.

Visus ar pilsonību saistītos jautājumus risina Ministru kabineta izveidota Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša iestāde Pilsonības lietu pārvalde.

Pilsonības lietu pārvaldes kompetencē ir Latvijas pilsoņu reģistrācija, pilsonības pretendentu iesniegumu pieņemšana un izskatīšana naturalizācijas kārtībā, personas dokumentu noformēšana Latvijas Republikas pases saņemšanai, pilsonības zaudēšanas, atņemšanas un atjaunošanas lietu izskatīšana, repatriācijas jautājumi, kā arī citi tās nolikumā noteiktie jautājumi.

Pilsonības lietu pārvaldes nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Pilsonības lietu pārvaldes vadītāju ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.”

5. Uzskatīt 29.pantu par 30.pantu.

Anotācija par likumprojektu — 8. lappusītē

Par likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā " un ar to saistītajiem likumprojektiem

Ministru kabinets š.g. 1.augustā konceptuāli akceptēja ar Ministru prezidenta 25.04.95. rīkojumu nr.199 izveidotās darba grupas projektu par Naturalizācijas pārvaldes un Pilsonības un imigrācijas departamenta funkciju precizēšanu.

Projektā ir apzinātas iespējamās reorganizācijas prognozējamās pozitīvās un negatīvās sekas. Šai sakarā detalizēti izanalizētas abu institūciju funkcijas, struktūra un štati, veikta iespējamās reorganizācijas finansiālā pamatojuma analīze, kā arī apzināti tiesību akti, kuri reorganizācijas gadījumā ir jāizstrādā par jaunu vai kuros jāizdara izmaiņas.

Tika ņemti vērā Eiropas Padomes ekspertu, EDSO misijas un Latvijā esošo vēstniecību pārstāvju vērtējumi par reorganizējamo valsts institūciju darbību.

Projektā ierosināts uz Naturalizācijas pārvaldes bāzes izveidot Pilsonības lietu pārvaldi Tieslietu ministrijas pārraudzībā, kuras kompetencē būs naturalizācija, pilsoņu reģistrācija, pilsonības zaudēšana un atjaunošana, personas dokumentu noformēšana pases saņemšanai, jaundzimušā statusu apliecinošu dokumentu noformēšana, repatriācija un tautības ieraksta maiņa.

Uz Pilsonības un imigrācijas departamenta bāzes tiks izveidots Imigrācijas departaments Iekšlietu ministrijas pakļautībā, kura kompetencē būs uzturēšanās atļauju, vīzu un pasu izsniegšana, migrācija, nelegālā imigrācija un bēgļu jautājumi. No Pilsonības un imigrācijas departamenta tiks izdalīts Iedzīvotāju reģistra informācijas centrs kā patstāvīga iestāde Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Tās kompetencē būs no dažādām valsts un pašvaldību pārvaldes institūcijām saņemtās informācijas ievadīšana datu bāzē, datu bāzes uzturēšana un informācijas sniegšana.

Reorganizācijas projekta analīze rāda, ka no 1084 štatu vietām Naturalizācijas pārvaldē un Pilsonības un imigrācijas departamentā ir iespējams izbrīvēt 80 — 100 vienības. Abu institūciju reorganizāciju iespējams veikt 1995.gada budžeta ietvaros, to attiecīgi pārdalot.

Lai reorganizāciju veiktu, nepieciešami grozījumi 12 Latvijas Republikas likumos. Deviņos no tiem grozījumiem ir formāls raksturs sakarā ar to, ka mainās iestāžu nosaukumi.

Pilsonības likumā nepieciešams noteikt, ka lēmumu par pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā pieņem Ministru kabinets. Tas atbilstu šī valstiski svarīgā akta nozīmīgumam. Bez tam likumā jānosaka Pilsonības lietu pārvaldes kompetence un tās atbildība par Pilsonības likuma izpildi.

Likumā “Par iedzīvotāju reģistru” nepieciešami grozījumi, kuri noteiktu Iedzīvotāju reģistra informācijas centra darbības tiesisko pamatu, nodrošinātu datu bāzē esošās informācijas precizitāti un ļautu pilnveidot kārtību, kādā informācija ir iegūstama, saglabājama un izsniedzama.

Likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” jānosaka, ka Pilsonības lietu pārvaldei ir tiesības pieprasīt un saņemt informāciju no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra.

Ierosinātajiem likuma grozījumiem nav paredzamas negatīvas finansiālas sekas.

Piedāvātie grozījumi likumos ļaus īsā laikā sakārtot reorganizējamo iestāžu tiesisko bāzi un palielinās šo iestāžu atbildību un darba kvalitāti.

Iekšlietu ministrs, tieslietu ministra
vietas izpildītājs J.Ādamsons