FOTO DOKUMENTI

Zemgalietis Latvijā un visā pasaulē

Šomēnes Latvijā atgriežas Arnolds Spekke (1887–1972), Latvijas Universitātes profesors romāņu filoloģijā. Arī — LU dekāns un prorektors. Arī — pirmskara Latvijas sūtnis Itālijā, Grieķijā, Albānijā, Bulgārijā. Un mūža beigās — atkal diplomāts ASV, Vašingtonā, Latvijas sūtniecībā.

Nenoliedzami, Arnolds Spekke savu vārdu ierakstījis Latvijas vēsturē ar diplomāta darbu. Daudzveidīgu. Impulsīvu. Palasiet Gopera apgādā Stokholmā izdoto grāmatu “Atmiņu brīži”!

Taču fantastiskākais ir A.Spekkes devums zinātnē. Apbrīnojami ražens, galvenokārt Latvijas vēsturē. Un ne tikai. Ieskatieties Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā iekārtotajā izstādē “Zinātnieks un diplomāts Arnolds Spekke”! Vairāk nekā 20 viņa sarakstītās grāmatas. Nu jau apzināts pustūkstotis viņa sarakstīto rakstu. Un tas viss fragmentāri redzams izstādes vitrīnās. Grāmata aiz grāmatas, raksts aiz raksta. Un fotoattēli palīdz iepazīt daudzveidīgo diplomāta un sabiedriskā darbinieka ikdienu. Te A.Spekke ar kundzi Aleksandru tiekas ar ASV prezidentiem Kenediju un Džonsonu, te — sarunās ar ASV valsts sekretāriem, ASV kosmosa zinātnes vadītājiem.

ARNOLDS SPEKKE

(1887.14.06. Vecumniekos, Latvijā — 1972.27.07. Vašingtonā, ASV)

Studējis

1906–1907: Rīgas Politehniskajā institūtā mehāniku

1909–1915: Maskavas Universitātē romāņu filoloģiju

Darba gaitas Latvijas Universitātē

1920: romāņu filoloģijas docents

1922: romāņu filoloģijas profesors

1925–1927:dekāns

1927–1929: studentu lietuprorektors

1927: doktora grāds

1932: Rokfellera stipendiāts, Polijā un Itālijā

Diplomāta darba gaitas

1933–1940: Latvijas sūtnis Itālijā, Grieķijā, Bulgārijā, Albānijā

1954–1970: Latvijas sūtniecības lietvedis Vašingtonā, ASV

Publicējies latviešu, krievu, vācu, angļu, itāļu, franču (..) valodā. Pratis arī arābu valodu (..)

Izstādes atklāšanā Akadēmiskajā bibliotēkā piedalījās profesora meita — gleznotāja Veronā, Itālijā — Vija Spekke da Sako ( Sacco ). Arī viņai augustā un septembrī darba pilnas rokas. Viņas ļoti oriģinālā izstāde “Sarunas” būs skatāma Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. “Sarunas” ar izcilu latviešu dzejnieku Edvartu Virzu. Viņš jaunajai meitenei Vijai trīsdesmito gadu beigās veltījis vairākus dzejoļus. Un tagad māksliniece krāsu valodā sarunājas ar tiem, un ar Virzu.

Nupat Rīgā ielidoja A.Spekkes mazmeita Džūlija Marija Katerina da Sako. Viņa ir diplomēta arhitekte. Specializējusies ainavu arhitektūrā. Diplomu saņēmusi Venēcijā un tur arī strādā. Beidzot viņa piepildījusi savu sapni — tikusies ar latviešu kolēģiem. 17. augustā notika Bulduru Valsts dārzkopības tehnikumā. Te Itālijas ainavu arhitekte varēja runāt ar lielāko speciālistu šajā jomā Latvijā. Tas ir dendrologs, pedagogs, Latvijas sētas ētisko un estētisko principu veidotājs Aivars Lasis. Viņš piekritis izvērtēt arī A.Spekkes dzimtas “Cīruļu” māju parku Stelpes pagastā.

“Cīruļi”. Savulaik ģimene pāriet dzīvot uz “Cīruļiem”. Tagad tie atrodas Stelpes pagastā. Turīgās mājas gadsimta sākumā pārcieš daudzas likstas. Ar lielu mīlestību tās Romā un Vašingtonā atceras profesors grāmatā “Atmiņu mirkļi”. A.Spekke ASV raksta: “Mājas bija vislielākās visā plašā apkaimē. Tās esot cēluši septiņi pagasti, par kuriem mans vectēvs — Cīruļu Jānis — esot bijis vecākais.” Pēc vecāku nāves māju saimnieki mainās. Arnolda krusttēvs Andrejs mājas novēl krustdēlam. Pēc Pirmā pasaules kara “Cīruļus” apsaimniekot ir grūti. Mūža beigās A.Spekke raksta: “(..) varenie “Cīruļi” bija grūti noturamas dekadences stāvoklī. Un mēs abi ar manu dzīves draugu no Konservatorijas koncertu zālēm, no romāņu filoloģijas un lingvinistikas semināriem nu gluži nebijām tie, kas tādos apstākļos būtu varējuši ekonomiskus vai vēl kādus brīnumus darīt.”

Vašingtonā, atceroties “Cīruļus”, A.Spekke raksta: “(..) taisni šovakar Jāņu vakarā (1958) sajūtu (..), cik tuvi garā un jušanā ir milzīgo kroņu vītoli ap “Cīruļu” dīķi, varenais kastanis pār māju un stikla verandu, uz kuras sliekšņa man tā patika vakaros sēdēt un skatīties pagalmā, kad debess jums pāri mums izdvesa rēno un dzidro Latvijas vasaras mieru.” Nāk atmiņā Jāņu dienas svinēšana “Cīruļos”. Cik pamatīgi tā aprakstīta. Dziedāšana, apdziedāšana, kroņi utt. Jūsma. Smeldze. “Cīruļu” jautrie ziedu pilnie Jāņi ir aizskanējuši uz neatgriešanos. Diezin kādi tagad izskatās lielie ceriņi un jasmīnu krūmi, kas pildīja gaisu ar vasaras burvību. Un lielās liepas pie mājas stūra? Kam tās smaržo, ja vēl tās dzīvas? Laiki nāk un iet.”

Tiešām, laiki iet. Pagājuši gadu desmiti. Un profesora meita, māksliniece un rakstniece no Itālijas, atkal domā un runā par “Cīruļu” atdzimšanu.

Bet Bauskas rajona Vecumniekos saglabājusies ēka, kurā dzīvoja Arnolda Spekkes vecāki un kurā piedzima pats Arnolds. Pagasta valde un darbīgie skolotāji jau sarūpējuši izstādi par A.Spekki un tagad lūdz arī viņa meitu palīdzēt izveidot paliekošu plašāku izstādi.

Septembris solās būt sevišķi bagāts: konference par A.Spekkes devumu Latvijas Universitātē, jauna izstāde turpat. Būs tikšanās ar skolu jauniešiem Bauskas rajona skolās — tajās, kuru puse saistīta ar Arnolda Spekkes dzīvi. Vecumniekos, Stelpē, Iecavā.

Un tas vēl nav viss. Rīga gaida arī citu A.Spekkes dzimtas pārstāvju ierašanos Rīgā. Jau 5. septembrī no ASV izlidos Vijas Spekkes dēls — ievērojams datortehnikas speciālists Alisters Faifs...

Tāds ir pirmais šīsvasaras ieskats Arnoldā Spekkē un viņa tuvākajos cilvēkos. Taču jūsu, “Latvijas Vēstneša” lasītāju, priekšā ir kāda cita vienreizēja iespēja.

Vija Spekkes kundze mums uzticējusi lielu daļu no Arnolda Spekkes atmiņu, dokumentu un fotodokumentu klāsta, kurš nav bijis un nav ticis apzināts dzimtenē. Tāpēc mēs sakām: Arnolds Spekke atgriežas Latvijā. Atgriežas, klāt būdams šajos dokumentos. Un ar sevi nesdams līdzi ārkārtīgi bagātu mūsu valsts, mūsu diplomātijas, mūsu kultūras slāni.

Apzināsimies to!

Sigizmunds Timšāns

Atziņas

Tikai tas, kas pratīs likt ausi pie latvju zemes, tas gan sadzirdēs gadu simtiem cauri dzīvās zemes sirds pukstus un dzīvu asins ritēšanu daudzo seno un neseno paaudžu dzīslās, tā skatu neaizmiglos un nenomāks svešo tekstu paviršās virspuses attēlošana, kas ir vieniem bīstama un otriem jocīga skatīšanās politiskajos mākoņos, — tas varēs arī sākt rakstīt latvju tautas vēsturi, atkārtoju: sākt.

A.Spekke

Kārļa Ulmaņa 60 gadi. R., 1937.

… esmu centies parādīt, ka arī latviešiem ir savs, vēstures gadu simtos lauzīts un mocīts, lepnums un ka viņiem ir sava vērtīga pagātne, kuras eksistenci var nojaust no nedaudzām gan, bet izteiksmē diezgan spilgtām vēstures liecībām. Ka latviešu vēsture nesākās ar ambiciozā bīskapa Alberta “uzzēģelēšanu” un nebeidzās ar pustrakā Hitlera “mājās” saukto vāciešu aizzēģelēšanu.

A.Spekke

Atmiņu brīži. 1967.

Mētājos pa pasauli jau no 1932. gada… Kad man vēl bija sasniedzama dzimtene, ikvasaras tajā atgriezos… Svešumā mani allaž vadījuši un devuši spēku mana tēva projektu un izdarību vēriens… un mātes sastrādātās rokas siltais glāsts … Esmu centies darīt, kas manos spēkos, lai īstenotu šo manas dzimtenes svētības spēku un lai novāktu netīrumus no manas tautas goda.

A.Spekke

Atmiņu brīži. Zviedrija, 1967.