Ministru kabineta noteikumi Nr.340

Rīgā 2015.gada 30.jūnijā (prot. Nr.30 65.§)

1. Noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 211-15 "Dzīvojamās ēkas".

2. Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamo namu un mazstāvu dzīvojamo māju būvprojekti, kuri noteiktā kārtībā izstrādāti vai iesniegti saskaņošanai būvvaldē līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai atbilstoši attiecīgajā laikposmā piemēroto normatīvo aktu prasībām, nav jāpārstrādā atbilstoši Latvijas būvnormatīvā LBN 211-15 "Dzīvojamās ēkas" noteiktajām prasībām.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma

Ekonomikas ministra vietā –
veselības ministrs Guntis Belēvičs

Apstiprināts ar
Ministru kabineta
2015.gada 30.jūnija
noteikumiem Nr.340

1. Būvnormatīvs nosaka prasības, kādas ievēro projektējot jaunbūvējamas, atjaunojamas un pārbūvējamas dzīvojamās ēkas (daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas un mazstāvu dzīvojamās ēkas), ciktāl tas nav pretrunā ar kultūras pieminekļu aizsardzību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

2. Būvnormatīvā lietotie termini:

2.1. balkons – no fasādes plaknes uz āru izvirzīts vaļējs norobežots laukumiņš starpstāvu pārseguma līmenī, kas papildina iekštelpas;

2.2. bēniņi – neapdzīvojama telpa starp jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un augšējā stāva pārsegumu;

2.3. būvtilpums – būvobjekta tilpums starp ārējām norobežojošajām virsmām;

2.4. cokola stāvs – ēkas puspagrabstāvs (vai tā daļa), kas attiecībā pret planēto zemes līmeni iedziļināts ne vairāk kā par pusi no stāva augstuma;

2.5. dzīvoklis – konstruktīvi norobežota telpu grupa, kas aprīkota ar attiecīgiem inženiertīkliem un iekārtām un kurā ir vismaz viena dzīvojamā telpa, kā arī virtuve vai virtuves niša un sanitārtehniskā telpa;

2.6. dzīvojamā telpa – dzīvojamā istaba, guļamistaba, ēdamistaba, darbistaba un līdzīgas nozīmes telpas;

2.7. dzīvokļa palīgtelpas – dzīvokļa ekspluatācijai nepieciešamās telpas: gaitenis, virtuve, pieliekamais, sanitārtehniskā telpa un citas līdzīgas nozīmes telpas;

2.8. dzīvojamās ēkas sekcija – ar ugunsdrošām starpsienām atdalīta daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas (turpmāk – daudzdzīvokļu ēka) daļa, kurā iebūvētajiem dzīvokļiem tieši vai caur gaiteni vai galeriju ir izeja uz koplietošanas kāpņu telpu;

2.9. gaismas kabata – ar gaiteni saistīta telpa (gaiteņa paplatinājums), kurā ir dabiskais apgaismojums, kas izgaismo gaiteni;

2.10. galerijnams –daudzdzīvokļu ēka, kurā dzīvokļu ieejas atrodas kopīgā vaļējā vai segtā galerijā;

2.11. insolācija – saules radītais apgaismojums telpās;

2.12. jumta stāvs – plakanā jumta līmenī izbūvētas dzīvojamās, publiskās un tehniskās telpas vai palīgtelpas, kurām ir izeja uz jumta terasi vai staigājamu jumtu;

2.13. kāpņu telpa – ēkas daļa, kurā izvietotas konstrukcijas un iekārtas (kāpnes un lifti), kas nodrošina vertikālu pārvietošanos no viena stāva uz citu;

2.14. koridornams –daudzdzīvokļu ēka, kurā ieejas dzīvokļos atrodas kopējā ar kāpņu telpu saistītā gaitenī;

2.15. lievenis – neliela vaļēja vai segta ēkas piebūve ieejas mezglā;

2.16. lodžija – pārsegta un no trim pusēm norobežota (iedziļināta fasādes plaknē) ārtelpa starpstāvu pārseguma līmenī, kas papildina iekštelpas;

2.17. mansarda stāvs – starp jumta norobežojošajām konstrukcijām, ārsienām un augšējā stāva pārsegumu (bēniņos) izbūvēts stāvs (telpas ar iekšējo apdari), kuram ir noteikts lietošanas veids;

2.18. pagrabstāvs – ēkas stāvs (vai tās daļa), kas attiecībā pret planēto zemes līmeni ir iedziļināts vairāk nekā par pusi no stāva augstuma;

2.19. publiskas telpas – dzīvojamā ēkā iebūvētas veikalu, darbnīcu, biroju un līdzīgas nozīmes telpas;

2.20. sanitārtehniskā telpa – ar attiecīgām sanitārtehniskām iekārtām aprīkota atsevišķa tualetes telpa un vannas un dušas telpa (dalītais sanitārais mezgls) vai attiecīgajām funkcijām paredzēta viena kopīga telpa (savietotais sanitārais mezgls);

2.21. tehniskais stāvs – stāvs inženieriekārtu un tīklu izvietošanai, kas var atrasties ēkas apakšējā daļā (tehniskā pagrīde), vidējā daļā vai augšējā (tehniskais jumta stāvs, tehniskie bēniņi) daļā;

2.23. terase – norobežots vaļējs vai segts laukums, kas izvietots uz zemes kā ēkas piebūve vai virs ēkas vai tās daļas;

2.24. veranda – neapkurināma telpa, kurā vairāk par 50 % no sienu laukuma ir logi (stiklojums);

2.25. vējtveris – caurstaigājama telpa starp dzīvojamās ēkas ieejas ārdurvīm un iekšdurvīm aizsargāšanai no vēja;

2.26. virsgaismas logs – stiklota konstrukcija pārsegumā vai jumta konstrukcijā telpu izgaismošanai.

3. Šis būvnormatīvs piemērojams visa veida dzīvojamo ēku projektēšanai:

3.1. daudzdzīvokļu ēku – trīs un vairāk dzīvokļu ēka, kur ieeja dzīvokļos ir no koplietošanas kāpņu telpas, gaiteņa vai galerijas un ja visu dzīvokļu kopējā platība (ēkas dzīvojamā daļa) ir vismaz 50 % no ēkas virszemes stāvu kopējās lietderīgās platības;

3.2. mazstāvu dzīvojamo ēku - ēkas, kurās ir ne vairāk kā trīs stāvi, viens vai divi dzīvokļi ar atsevišķu āras ieeju katram dzīvoklim, bloķētas vai rindu ēkas, patstāvīgi iekšējie inženiertīkli, kā arī citas izmantošanas telpas ir ne vairāk kā 50 % no ēkas virszemes stāvu kopējās platības.

4. Projektējot dzīvojamo ēku, jāievēro normatīvie akti, vietējās pašvaldības teritorijas plānojums, kā arī būvniecības ierosinātāja projektēšanas uzdevumā noteiktās prasības. Publiskas vai citas nozīmes telpas, kas tiek izvietotas dzīvojamās ēkās, projektē atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē attiecīgo telpu projektēšanu. Publiskās telpās nodrošina vides pieejamību atbilstoši šī būvnormatīva prasībām.

5. Mazstāvu dzīvojamām ēkām sagatavo ekspluatācijas instrukciju, kurā norāda:

5.1. elementu, detaļu un iekārtu remonta, apkopes vai nomaiņas termiņu, ja attiecīgajam elementam, detaļai un iekārtai ir īsāks kalpošanas laiks par ēkas kopējo kalpošanas laiku;

5.2. rādītājus, kas nepieciešami ēkas ekspluatācijas procesā, tai skaitā informāciju par galvenajām konstrukcijām un iekšējo inženiertīklu sistēmām, karkasa slēpto elementu, slēpto pievadu un inženiertīklu izvietojuma shēmas, kā arī maksimālo slodžu rādītājus uz ēkas konstrukcijām un elektrotīkliem;

5.3. ja iespējams, ieteicamo uzņēmumu sarakstu, kas var veikt ēkā iebūvēto iekārtu apkopi un remontu.

6. Dzīvojamās ēkas augstumu un stāvu skaitu pieņem saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, lokālplānojumu (ja tāds ir izstrādāts) un detālplānojumu (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem).

 7. Stāvu skaitā ieskaita visus virszemes stāvus, kā arī cokola, mansarda un tehnisko stāvu. Pagrabstāvu un bēniņus stāvu skaitā neieskaita. Stāvu skaitā ieskaita jumta stāvu, ja tajā ir iebūvētas dzīvojamās vai publiskās telpas.

8. Ja dzīvojamās ēkas daļām ir dažāds stāvu skaits vai ēka izvietota slīpā zemes gabalā, stāvu skaitu nosaka atsevišķi katrai ēkas daļai un uzskaitē norāda lielāko stāvu skaitu.

9. Dzīvojamās ēkas apbūves laukumu (m²) nosaka kā tāda laukuma projekciju pirmā virszemes stāva līmenī, kuru ierobežo ēkas ārējais perimetrs, ieskaitot izvirzītās daļas. Apbūves laukumā ieskaita laukumus zem ēkām (vai to daļām), caurbrauktuvju laukumus zem ēkām, kā arī laukumus zem lieveņiem, terasēm un ārējām kāpnēm.

10. Dzīvojamās ēkas būvtilpumu nosaka kubikmetros (m³), summējot ēkas virszemes daļas un pazemes daļas tilpumu starp norobežojošo konstrukciju ārējām virsmām. Ēkas virszemes un pazemes daļas robežšķirtne ir pirmā stāva grīdas virsmas līmenis (tīrā grīda ir nosacīta atzīme ±0,00). Dzīvojamās ēkas būvtilpumā neieskaita gaisa telpu zem ēkas (ēkas daļas), kas būvēta uz kolonām, caurbrauktuves tilpumu, ārējo atklāto kāpņu, lieveņu un terašu tilpumu, kā arī arhitektūras detaļu vai konstrukciju elementu izvirzījumu tilpumu.

11. Dzīvojamās ēkas kopējo platību (m²) nosaka, summējot visu ēkas stāvu (arī pagrabstāva un mansarda stāva) platību starp ārsienu iekšējām virsmām, kā arī ārtelpu – balkonu, lodžiju un terašu – platību. Bēniņu (tehnisko bēniņu) un tehniskās pagrīdes platību dzīvojamās ēkas kopējā platībā neieskaita.

12. Dzīvojamās ēkas kopējā platībā ieskaita:

12.1. dzīvojamās ēkas lietderīgo platību summu, ko veido:

12.1.1. dzīvokļu kopējā platība, kuru nosaka, saskaitot dzīvojamās ēkas dzīvokļu kopējās platības;

12.1.2. nedzīvojamo telpu kopējā platība;

12.1.3. publisku telpu kopējā platība, ja tādas ir;

12.2. dzīvojamās ēkas palīgplatību summu, ko veido:

12.2.1. kāpņu telpu kopējā platība, kurā ieskaita arī ārpus dzīvokļiem esošo gaiteņu, galeriju, vestibilu, vējtveru un citu koplietošanas telpu, kā arī lifta un citu šahtu platību. Kāpņu telpu vai to daļu platību ieskaita tā stāva platībā, no kura kāpnes ved augšup. Ārējo atklāto kāpņu, lieveņu un terašu platību kāpņu telpu kopējā platībā neieskaita;

12.2.2. koplietošanas ārtelpu – balkonu, lodžiju un terašu – platība;

12.2.3. pagrabstāva kopējā platība.

13. Dzīvokļa kopējo platību (m²) nosaka, summējot dzīvokļa platību un dzīvokļa ārtelpu – balkonu, lodžiju un terašu – platību.

14. Dzīvokļa platību nosaka, summējot dzīvokļa dzīvojamo telpu un palīgtelpu platību, ieskaitot neapkurināmās telpas. Ārtelpu platību dzīvokļa platībā neieskaita.

15. Telpas platību (m²) aprēķina pēc tās lineārajiem izmēriem (m) starp apdarinātām sienu virsmām (bez grīdas līstēm) tīrās grīdas līmenī, ievērojot šādus nosacījumus:

15.1. telpas platībā ieskaita tajā iebūvēto skapju platību;

15.2. telpas platībā neieskaita telpas daļu zem iekšējo kāpņu laidiem un slīpām virsmām, kuru augstums no grīdas līdz konstrukcijas apakšējai virsmai ir mazāks nekā 1,6 metri, kā arī platību, ko aizņem stacionāri pavardi, krāsnis, sildmūri, dūmeņi.

16. Dzīvojamās ēkas stāva minimālais augstums no tīrās grīdas atzīmes līdz pārseguma konstrukcijas apakšējai virsmai ir vismaz 2,5 metri.

17. Pagrabstāva augstums no tīrās grīdas atzīmes līdz pārseguma konstrukcijas apakšējai virsmai ir vismaz 1,8 metri, ja pagrabstāvā netiek izvietotas publiskas telpas, kurām piemērojamas attiecīgas normatīvās prasības.

3.2. Dzīvoklis

18. Dzīvokli projektē, ievērojot dzīvojamo telpu un palīgtelpu funkcionālo zonējumu un to racionālu savstarpējo sasaisti:

18.1. dzīvojamo telpu grupā nepieciešama vismaz viena dzīvojamā istaba;

18.2. dzīvokļa palīgtelpu grupā nepieciešama priekštelpa ar garderobes vietu, sanitārtehniskās telpas un virtuve vai virtuves niša. Dzīvokļa palīgtelpu grupā var papildus paredzēt dažādas telpas saimniecības vajadzībām.

19. Projektējot dzīvokļa palīgtelpas, ievēro šādus minimālos telpas platuma izmērus:

19.1. virtuvei – divi metri;

19.2. priekštelpai (ieejas hallei) – 1,4 metri;

19.3. dzīvokļa gaitenim – viens metrs;

19.4. tualetei – viens metrs.

20. Dzīvokļa sastāvā var būt šādas vasaras sezonā izmantojamas telpas:

20.1. iekštelpas (piemēram, verandas);

20.2. ārtelpas (piemēram, balkoni, lodžijas, terases).

21. Viens dalītais vai savietotais sanitārais mezgls ar ieeju no priekštelpas (ieejas halles) nepieciešams vienistabas un divistabu dzīvokļos. Triju un vairāk istabu dzīvokļos papildu sanitāros mezglus projektē guļamistabu zonā ar ieeju no guļamistabas vai tai piegulošā gaiteņa.

22. Daudzdzīvokļu ēkās sanitārtehniskās telpas izvieto virs līdzīgas nozīmes telpām zemākajā stāvā. Nav pieļaujama to atrašanās virs zemākā stāva dzīvokļa dzīvojamām telpām, ja nav saņemta attiecīgā dzīvokļa īpašnieka piekrišana. Vienā vairākstāvu dzīvoklī sanitārtehniskās telpas var izvietot virs dzīvojamām telpām, ja ir ievērotas skaņas izolācijas, hidroizolācijas, siltumizolācijas, ugunsdrošības un ekspluatācijas drošības prasības.

23. Daudzdzīvokļu ēkās iekārtām un cauruļvadiem, kas neattiecas uz attiecīgā stāva dzīvokļa aprīkojumu, nepieciešamas speciālas šahtas vai kanāli norobežojošajās konstrukcijās, atklāta to stiprināšana pie dzīvojamo telpu sienām vai griestiem nav pieļaujama.

24. Dzīvokļa iekštelpu izbūvei un apdarei lietojami tikai veselībai nekaitīgi apdares materiāli, kas nodrošina higiēnas prasību izpildi un nepazemina ēkas ugunsdrošību.

25. Trīsstāvu un augstākas daudzdzīvokļu ēkas koplietošanas telpu daļā pirmā stāva, cokola stāva vai pagrabstāva līmenī nepieciešama telpa ēkas un teritorijas apkopšanai nepieciešamā inventāra glabāšanai, kas apgādāta ar karsto un auksto ūdeni. Iedzīvotāju koplietošanas saimniecības telpās, piemēram, telpā veļas mazgāšanai, darbnīcā, nepieciešama atbilstoša sanitārtehniskā telpa (tualete).

26. Daudzdzīvokļu ēkā ieteicams izvietot saimniecības telpas, kas paredzētas bērnu ratiņu, invalīdu riteņkrēslu un citu tehnisko palīglīdzekļu, ragaviņu, slēpju un velosipēdu novietošanai.

27. Ja pastkastītes visiem dzīvokļiem izvieto pie ieejas vestibilā vai pie daudzdzīvokļu ēkas ieejas, tām jābūt no degtnespējīga materiāla.

28. Dzīvojamā ēkā vai tās daļā pieļaujams izvietot publiskas telpas, ja ir ievērotas skaņas izolācijas, higiēnas, siltumizolācijas, ugunsdrošības un ekspluatācijas drošības prasības.

29. Publiskas telpas augstumu dzīvojamā ēkā projektē atbilstoši tās lietošanas veidam, bet ne zemāku par 2,5 metriem.

30. Dzīvojamā ēkā izvietotās citas funkcionālas nozīmes telpas projektē kā atsevišķus ugunsdrošības nodalījumus vai ugunsdroši atdalītas telpas atbilstoši ugunsdrošību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

31. Preču izkraušanai un iekraušanai no tās dzīvojamās ēkas puses, kur fasādē nav dzīvojamo telpu logu (piemēram, gala fasāde bez logiem), projektē īpašas iebrauktuves, pazemes tuneļus vai speciālas iekraušanas telpas. Iekraušanas telpas var neprojektēt, ja publiskas telpas platība nav lielāka par 150 m².

32. Preču izkraušana un iekraušana publiskajās telpās caur ēkas dzīvojamās daļas ieeju ir aizliegta. Ir aizliegta tāda preču izkraušanas un iekraušanas tehnoloģija, kas traucē transporta kustību uz ielas vai gājēju pārvietošanos pa ietvi.

33. Minimālos attālumus starp daudzdzīvokļu ēkām nosaka vietējās pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos saskaņā ar insolācijas un apgaismojuma prasībām, psiholoģiskā komforta nodrošināšanai ievērojot šādus minimālos attālumus:

33.1. starp ēku garenfasādēm – ne mazāk par 15 metriem divu un triju stāvu ēkām un ne mazāk par 20 metriem – četru stāvu un augstākām ēkām;

33.2. starp ēku gala fasādēm, kurās ir dzīvojamo istabu logi, – ne mazāk par 10 metriem;

33.3. starp vienas ēkas garenfasādi un tai pretī izvietoto otras ēkas gala fasādi – ne mazāk par 10 metriem.

34. Šā būvnormatīva 33.punktā minētos minimālos attālumus starp daudzdzīvokļu ēkām var neievērot, ja ēka ir plānota īpaši sarežģītos pilsētbūvniecības apstākļos (kultūrvēsturiskā zona, pilsētas centra zona) vai esošā perimetrālā apbūvē un pašvaldība teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos ir noteikusi šādas teritorijas.

35. Minimālos ugunsdrošības attālumus no dzīvojamām ēkām līdz blakus esošo zemes vienību robežām, kā arī starp ēkām nosaka saskaņā ar ugunsdrošību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

36. Dzīvojamo ēku būvprojektu risinājumos jānodrošina dzīvojamo telpu nepārtraukta insolācija vismaz 2,5 stundas dienā laikposmā no 22.marta līdz 22.septembrim:

36.1. vienistabas, divu un triju istabu dzīvokļos – ne mazāk kā vienā istabā;

36.2. četru, piecu un sešu istabu dzīvokļos – ne mazāk kā divās istabās.

37. Dzīvojamās ēkās, kuros ir insolētas visas dzīvokļa istabas, kā arī pārbūvējot dzīvojamo apbūvi, pieļaujams pārtraukt šo noteikumu 36.punktā minēto nepārtraukto telpu insolāciju, ja par 0,5 stundām tiek pagarināts insolācijas ilgums.

38. Šajos noteikumos noteiktās insolācijas prasības var neievērot, ja pašvaldība teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos ir noteikusi apbūves teritorijas, kurās ir īpaši sarežģīti pilsētbūvniecības apstākļi (kultūrvēsturiskā zona, pilsētas centra zona) un insolācijas rādītāji esošajās dzīvojamajās ēkās ir nepietiekami. Minētajā gadījumā attiecīgajā teritorijā pieļaujams projektēt jaunu apbūvi vai dzīvojamās apbūves pārbūvi, ievērojot esošo vēsturiski izveidojušos insolāciju un to nepasliktinot.

39. Dabiskais apgaismojums nepieciešams visās dzīvojamās telpās, virtuvēs, vējtveros, kāpņu telpās, kopējos gaiteņos, kā arī dzīvojamās ēkās iebūvētajās publiskās telpās.

40. Logu ailu laukumu attiecība pret grīdas laukumu dzīvojamās telpās un virtuvēs ir vismaz 1:8.

41. Daudzdzīvokļu ēkas koplietošanas kāpņu telpas un gaiteņus izgaismo caur ārsienu logiem katrā stāvā. Virsgaismas logu kāpņu telpas pārsegumā var projektēt, ja ailas minimālais šķērsgriezums ir 1,5 x 2,5 metri. Kāpņu telpās var izvietot apkures iekārtu sildelementus un cauruļvadus, savietotos elektrības uzskaites skapjus un pastkastītes, nesamazinot normēto būvkonstrukciju ugunsizturības robežu un būvizstrādājumu ugunsreakciju. Minētās ierīces izvieto tā, lai netraucētu evakuāciju.

42. Telpu akustiskos parametrus, dzīvojamo ēku iekšējo un ārējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju no āra trokšņiem projektē atbilstoši akustiskos parametrus, higiēnas prasības un trokšņa līmeni reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

43. Daudzdzīvokļu ēkas dzīvokļu un kāpņu telpas veido kā ugunsdroši atdalītas telpas, kuru būvkonstrukciju ugunsizturības robežas un būvizstrādājumu ugunsreakcijas klases projektē saskaņā ar ugunsdrošību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

44. Daudzdzīvokļu ēku piebūvju un pāreju konstrukciju ugunsizturība un būvizstrādājumu ugunsreakcijas klase nedrīkst būt zemāka par pamatēkas konstrukciju ugunsizturību un būvizstrādājumu ugunsreakcijas klasi.

45. Daudzdzīvokļu ēkas automātiskajām gaisa virsspiediena sistēmām nodrošina automātisko vadību no automātiskās ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēmas, izvietojot ugunsgrēka detektorus, kuri reaģē uz dūmiem, koplietošanas evakuācijas ceļos (gaiteņos, ugunsdrošības priekštelpās, liftu priekštelpās, kāpņu telpās, aizsargātos evakuācijas ceļos).

46. Ja daudzdzīvokļu ēkas ieejā paredz vējtveri, to projektē atbilstoši šā būvnormatīva 86.punktā minētajām prasībām.

47. Dzīvojamās ēkas ieejas vējtvera tīrās grīdas atzīme atrodas vismaz 0,15 metrus augstāk nekā ietves atzīme pie ieejas.

48. Automātisko gaisa virsspiediena sistēmu aizsargātos evakuācijas ceļos, kuri ir garāki par 30 metriem, paredz daudzdzīvokļu ēkās, kuru augstākā stāva grīdas līmeņa atzīme pārsniedz 28 metrus.

49. Daudzdzīvokļu ēkās kāpņu laidu platums un slīpums noteikts šā būvnormatīva 1.pielikumā. Mazstāvu dzīvojamās ēkās kāpņu laidu platums un slīpums netiek reglamentēts.

50. Pakāpienu skaits vienā kāpņu laidā nedrīkst būt mazāks par trim un lielāks par astoņpadsmit, un vienā kāpņu laidā nedrīkst būt dažāda augstuma pakāpieni. Ēkās, kuru stāva augstums nepārsniedz 3,5 metrus, ir pieļaujams viens kāpņu laids, ja uz attiecīgo stāvu ir iespējams nokļūt, izmantojot citu risinājumu. Kāpņu laidus un laukumus norobežo ar margām.

51. Evakuācijas ceļa platums un evakuācijas izejas durvju brīvais platums dzīvokļos nav normēts.

52. Daudzdzīvokļu ēkās ārpusdzīvokļa gaiteņa platums ir vismaz 1,5 metri, durvju brīvais platums – vismaz 0,9 metri, izņemot šā būvnormatīva 4.nodaļā minētos gadījumus.

53. Galerijas platums daudzdzīvokļu ēkā starp kāpņu telpām vai starp galerijas galu un kāpnēm ir šāds:

53.1. ja galerijas garums ir mazāks nekā 30 metru, – vismaz 1,4 metri;

53.2. ja galerijas garums ir 30 metru un lielāks, – 1,6 metri.

54. Ja daudzdzīvokļu ēkā attālums no dzīvokļa ārējām durvīm līdz kāpņu telpas durvīm vai ārdurvīm ir lielāks nekā 30 metru, projektē otru evakuācijas izeju atbilstoši šajā būvnormatīvā noteiktajām prasībām.

55. Kāpnes un slīpnes, kas savieno horizontālas virsmas, kuru līmeņu starpība vertikālajā projekcijā ir lielāka par 0,45 m, aprīko ar roku balstiem (margām vai barjerām). Slīpņu brīvās malas norobežo ar apmalēm (bortiņiem).

56. Balkonus, jumta terases un ārējās kāpnes norobežo ar margām vai barjerām, kuru minimālais augstums ir 1,00 m un vertikālais dalījums vai atstarpes starp margu elementiem optimāli nodrošina bērnu drošību un nav platākas par 0,15 m.

57. Dzīvojamās ēkas pirmā stāva, cokola stāva un pagrabstāva līmenī iedzīvotāju vajadzībām saskaņā ar būvnormatīviem un ugunsdrošības prasībām var iebūvēt vai piebūvēt saimniecības telpas un garāžas vai stāvvietas personīgo transportlīdzekļu novietošanai.

58. Projektējot daudzdzīvokļu ēkās iebūvētas garāžas un autostāvvietas, paredz:

58.1. garāžas un autostāvvietas izvietošanu ugunsdrošības nodalījumos atbilstoši ugunsdrošību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem;

58.2. dūmu izvadi atbilstoši ugunsdrošību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem;

58.3. automātiskās ugunsaizsardzības sistēmas atbilstoši ugunsdrošību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem;

58.4. iekšējo ugunsdzēsības ūdensapgādi saskaņā ar iekšējo ūdensapgādi reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Autostāvvietās, kurās nepieciešama vismaz viena aprēķina strūkla ar ūdens patēriņu 5 l/s, ugunsdzēsības krānus neaprīko ar šļūtenēm un stobriem, bet paredz attiecīgā daudzuma pieslēgumus ar savienotājgalviņām un vienu ugunsdzēsības krānu komplektu (šļūteņu un stobru) ar vienas strūklas minimālo patēriņu vismaz 1 l/s.

59. Pārbūvējamās, atjaunojamās un restaurējamās ēkās atļauta bēniņu, mansarda stāva vai jumta stāva izbūve, bet ne vairāk kā divos līmeņos, nodrošinot ugunsdrošības līmeni atbilstoši ugunsdrošību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.

60. Cokola stāvā un pagrabstāvā nedrīkst izvietot dzīvokļus, bet vairākstāvu dzīvokļos, kuros ir iekšējās kāpnes, – dzīvojamās telpas.

61. Ja daudzdzīvokļu ēkai ir divi (vai vairāk) pazemes stāvi, evakuācijas izejas no tiem paredz caur ugunsdrošības priekštelpām uz atsevišķām kāpņu telpām, kuras nav saistītas ar ēkas virszemes stāvu kāpņu telpām. Ja šādos pazemes stāvos paredz liftus, to šahtas projektē atsevišķi no ēkas virszemes stāvu liftu šahtām. Ieejas liftos paredz caur ugunsdrošības priekštelpām.

62. Daudzdzīvokļu ēkas cokola stāvā, pagrabstāvā un tehniskajā pagrīdē nepieciešama 1,8 metrus augsta staigājamā zona visā ēkas garumā. Līdz vienam metram garā posmā tās augstums var būt 1,6 metri. Pagrabstāvā un tehniskajā pagrīdē var ierīkot 1,6 metrus augstas ailas.

63. Daudzdzīvokļu ēkas cokola stāvā un pagrabstāvā tehniskos gaiteņus un tehniskās telpas no pārējām telpām atdala ar ugunsdrošām starpsienām, ugunsdrošām durvīm un ugunsdrošu pārsegumu, kuru ugunsizturība atbilst būves ugunsnoturības pakāpei.

64. Ja daudzdzīvokļu ēkas cokola stāvā neierīko gaisa nosūces vēdināšanu, ārsienās nepieciešamas vienmērīgi pa ēkas ārsienas perimetru izvietotas vēdināšanas atveres, kuru šķērsgriezuma kopējais laukums nav mazāks par 1/400 no grīdas laukuma. Vienas vēdināšanas atveres šķērsgriezuma laukums ir vismaz 0,05 m².

3.12. Daudzdzīvokļu ēkas tehniskais stāvs un tehniskā pagrīde

65. Tehniskā stāva augstumu projektē atbilstoši tajā izvietoto iekārtu veidam un tehnoloģiskās un ekspluatācijas drošības prasībām, bet ne augstāku par 2,45 metriem.

66. Tehniskajā pagrīdē katrā sienā un starpsienā, izņemot ugunsdrošās sienas un starpsienas, zem telpas griestiem nepieciešams ventilācijas atvērums ar šķērsgriezuma laukumu vismaz 0,02 kvadrātmetri.

67. Tehniskajā pagrīdē ugunsdrošajās starpsienās projektē ugunsdrošas durvis ar noblīvētām piedurlīstēm; var ierīkot 1,2 metrus augstas ailas.

68. Bēniņos un tehniskajos bēniņos nepieciešama 1,2 metrus plata staigājama zona un vismaz 1,6 metrus augsta eja visā ēkas garumā. Līdz diviem metriem garā posmā tās augstums var būt 1,2 metri un platums – viens metrs.

69. Auksto bēniņu vēdināšanai norobežojošās konstrukcijās nepieciešamas atveres, kuru šķērsgriezuma laukums ir vismaz 1/500 no bēniņu laukuma.

70. Dzīvojamo ēku jumtus projektē:

70.1. ar ārējo vai iekšējo ūdens noteci – sešu stāvu un zemākām ēkām;

70.2. tikai ar iekšējo ūdens noteci – septiņu stāvu un augstākām ēkām.

71. Dzīvojamo ēku jumta konstrukcijās paredz izvietot sniega ķērāju konstrukcijas, ja jumta slīpums ir lielāks par 30 grādiem.

72. Jumta seguma siltumizolācijas konstrukcijā jābūt aizsargslānim, kas novērš saules siltuma transmisiju telpā.

73. Daudzdzīvokļu ēkās, kuros attālums no pēdējā stāva tīrās grīdas atzīmes līdz zemes atzīmei ir 14 metru un vairāk, vai sešu stāvu un augstākās ēkās nepieciešami lifti, izņemot šā būvnormatīva 4.nodaļā minētos gadījumus.

74. Šā būvnormatīva 73.punktā minētās prasības var nepiemērot daudzdzīvokļu ēkas pārbūves projektiem, ja bēniņus paredzēts izbūvēt par mansarda stāvu. Esošie lifti var neapkalpot bēniņus vai mansarda stāvu.

75. Nepieciešamo liftu skaitu, to celtspēju un ātrumu daudzdzīvokļu ēkās aprēķina atbilstoši liftu iekārtu tehniskajos normatīvos noteiktajām prasībām, ņemot vērā stāvu platību, stāvu skaitu un paredzamo iedzīvotāju skaitu ēkā.

76. Brīvo grīdas laukumu pirms ieejas liftā projektē:

76.1. vismaz 1,2 m² – pasažieru liftiem ar celtspēju 400 kg un minimālajiem kabīnes izmēriem 1100 mm (dziļums) x 1400 mm (platums) (laukums 1,54 m²);

76.2. vismaz 1,6 m² – pasažieru liftiem ar celtspēju 630 kg un minimālajiem kabīnes izmēriem 1100 mm (dziļums) x 2100 mm (platums) (laukums 2,31 m²);

76.3. vismaz 2,1 m² – pasažieru liftiem ar celtspēju 630 kg un minimālajiem kabīnes izmēriem 2100 mm (dziļums) x 1100 mm (platums) (laukums 2,31 m²).

77. Lifta durvju vērtnes brīvais platums ir vismaz 900 mm.

78. Liftu mašīntelpa (tehniskā telpa, kurā atrodas lifta piedziņas mehānismi un citi ar lifta darbību saistīti mehānismi un iekārtas) nedrīkst atrasties virs dzīvojamām telpām vai tieši blakus tām.

79. Liftus projektē un ierīko atbilstoši normatīvajiem aktiem par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību.

80. Sauso atkritumu vadus projektē, ja tas paredzēts projektēšanas uzdevumā.

81. Attālums no dzīvokļa durvīm līdz sauso atkritumu vadam nedrīkst būt lielāks par 25 metriem.

82. Sauso atkritumu vads ir gaisu necaurlaidīgs, ar skaņas izolāciju, un tas nedrīkst atrasties blakus dzīvojamām telpām. Atkritumu savākšanas kamera nedrīkst atrasties zem dzīvojamām telpām.

83. Atkritumu savākšanas kamerai jābūt vismaz 1,95 metrus augstai. Tai nepieciešama atsevišķa no ieejas ēkā izolēta ieeja, kuras durvīm jāveras uz āru.

84. Daudzdzīvokļu ēkās jānodrošina vides pieejamības prasības iekļūšanai ēkā pirmā stāva līmenī vai līdz liftam.

85. Ēkas ieejas un dzīvokļu ieejas, lifta un sauso atkritumu vada priekšlaukumus un pieejas, kā arī citas ēkas koplietošanas telpas (piemēram, gaiteņus, saimniecības telpas) projektē bez sliekšņiem vai pakāpieniem un paredz pandusus, kuru platums ir 1,2 metri, bet slīpums – ne lielāks par 1:20.

86. Vējtveri projektē vismaz 1,5 metrus dziļu un 2,2 metrus platu.

87. Koplietošanas gaitenis ir vismaz 1,8 metrus plats.

88. Minimālie lifta kabīnes izmēri daudzdzīvokļu ēkās neatkarīgi no stāvu skaita ir 1100 mm x 1400 mm (laukums 1,54 m²).

89. Projektējot dzīvokļa palīgtelpas, ievēro šādu minimālo telpu platumu:

89.1. virtuvei – 2,2 metri;

89.2. tualetei – 1,4 metri, ja paredzēts mazgājamais galds (izlietne), telpas minimālie izmēri ir 1,6 x 2,2 metri un klozetpodu izvieto tā, lai vienā pusē 0,80 metru platumā būtu brīva piekļuve riteņkrēslu lietotājam;

89.3. vannas istabai – 2,2 metri; ja paredzēts savietotais sanitārais mezgls, telpas minimālie izmēri ir 2,2 x 2,2 metri;

89.4. ārtelpām – balkoniem, lodžijām, terasēm – 1,4 metri līdz norobežojošajām konstrukcijām.

90. Šā būvnormatīva 87., 88. un 89.punktā minētās vides pieejamības prasības piemēro, ja daudzdzīvokļu ēkā paredzēti dzīvokļi ģimenēm, kurās ir personas ar kustību traucējumiem. Liftu paredz, ja dzīvokli, kurā ir nodrošināta vides pieejamība, projektē augstāk par pirmo stāvu.

91. Tūristu mītnēs, kuru ēkas kopējā platība nav lielāka par 150 m², un mazstāvu dzīvojamās ēkās, kuras paredzētas personai ar funkcionāliem traucējumiem (redzes, dzirdes, kustību un garīga rakstura traucējumi), vides pieejamību projektē atbilstoši šā būvnormatīva 4.1.apakšnodaļas prasībām.

92. Ja paredzētas divas līdz piecas tūristu mītnes, kuru ēkas kopējā platība nav lielāka par 150 m², vides pieejamība ir jāparedz vismaz vienā no ēkām. Ja paredzētas vairāk par piecām tūristu mītnēm, kuru ēkas kopējā platība nav lielāka par 150 m2, vides pieejamība jānodrošina vismaz 20% ēkās no kopējā ēku skaita.

93. Mazstāvu dzīvojamās ēkas ieteicams projektēt, nodrošinot vides pieejamības prasības ēkas ieejā un galvenajā stāvā.

94. Mazstāvu dzīvojamās ēkas ieteicams projektēt tā, lai, nepieciešamības gadījumā, prasības vides pieejamībai būtu iespējams ievērot.

95. Aukstā un karstā ūdens apgādi, kanalizāciju un ugunsdzēsības ūdensvadu dzīvojamā ēkā projektē saskaņā ar ēku iekšējo ūdensvadu un kanalizācijas projektēšanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi projektē saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ūdensapgādes būvēm.

96. Ārējos ūdensapgādes un kanalizācijas tīklus projektē saskaņā ar ūdensapgādes un kanalizācijas būvju projektēšanu regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

97. Dzīvojamo ēku apkures un ventilācijas sistēmas projektē saskaņā ar normatīvajiem aktiem par dzīvojamo un publisko ēku apkures un ventilācijas sistēmām.

98. Dzīvojamo ēku apsildīšanā priekšroka dodama ekonomiski pamatotām apkures sistēmām, kas nodrošina vietējā kurināmā vai atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

99. Dzīvojamās istabās projektē dabiskās (gravitācijas) ventilācijas sistēmas.

100. Telpu iekšējā gaisa temperatūru un ventilācijas gaisa apmaiņas apjomu paredz atbilstoši šā būvnormatīva 2.pielikumā noteiktajām prasībām.

101. Daudzdzīvokļu ēkās ūdens centrālapkures sistēmu projektē kā divcauruļu apkures sistēmu, kas ir kopēja visai ēkai vai ēkas daļai. Var projektēt patstāvīgu apkures sistēmu atsevišķi katram dzīvoklim (stāvam). Ūdens apkures sistēmās ieteicams paredzēt piespiedu cirkulāciju.

102. Visiem apkures sistēmas sildķermeņiem ieteicams paredzēt temperatūras regulatorus (termostatus).

103. Ja daudzdzīvokļu ēkas ūdens centrālapkures sistēmas turpgaitas un atpakaļgaitas sadalošie cauruļvadi izvietoti ēkas pagrabā, apkures sistēmas stāvvadiem ieteicams paredzēt spiediena regulatorus.

104. Norobežojošo konstrukciju aprēķinu veic, pamatojoties uz šādiem normatīvajiem rādītājiem:

104.1. telpu iekšējā gaisa temperatūra – saskaņā ar šā būvnormatīva 2.pielikumu;

104.2. telpu iekšējā gaisa relatīvais mitrums – 55 %.

105. Ja telpās ir dabiskais apgaismojums, projektē dabisko vēdināšanu caur atveramām logu vērtnēm vai citām ietaisēm tā, lai nodrošinātu vienreizēju gaisa apmaiņu stundā.

106. Vienā dzīvoklī starp vienādas nozīmes telpām var būt gaisa pārplūde, kas nodrošina vienmērīgu gaisa apmaiņu un izvadāmā gaisa kompensāciju no āra.

107. Virtuves, tualetes, vannas istabas un dušas telpas vēdināmas caur dabīgās nosūces kanāliem.

108. Ja dūmvads paredzēts dūmgāzu novadīšanai no siltuma ģeneratoriem, to nedrīkst izmantot par ventilācijas kanālu.

109. Daudzdzīvokļu ēkās viena dzīvokļa vietējās izvadventilācijas kanālus var apvienot vienā kanālā, kuru pievieno visas ēkas kopējam kanālam tādā līmenī, kas ir vismaz divus metrus augstāks par apkalpojamo telpu līmeni.

110. Ventilācijas kanālus no virtuvēm, tualetēm, vannas istabām, dušas telpām un pieliekamajiem nedrīkst apvienot ar ventilācijas kanāliem no garāžām un telpām, kurās ievietoti siltuma ģeneratori.

111. Publiskajām telpām projektē autonomas ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas atbilstoši to paredzētās izmantošanas normatīviem un tehnoloģiskajām prasībām. Projektējot publiskās telpas dzīvojamā ēkā, ieteicams veidot autonomas apkures sistēmas.

112. Biroja telpām, kuras atrodas dzīvoklī, nosūces ventilāciju var pievienot visas ēkas kopējam ventilācijas kanālam, ja ievēro šā būvnormatīva 109. un 110.punktā minētos nosacījumus.

113. Ja daudzdzīvokļu ēkā ir siltie bēniņi, gaisu no bēniņiem novada caur vienu nosūces šahtu atsevišķi katrai ēkas sekcijai. Šahtai jāatrodas vismaz 4,5 metrus virs ēkas augšējā stāva griestiem.

114. Ja tiek izmantots cietais kurināmais, ūdens sildītāju un mazgabarīta apkures katlu dzīvokļa apkurei un karstā ūdens sagatavošanai var ierīkot dzīvokļa virtuvē vai atsevišķā telpā, kurā ir dabiskais apgaismojums.

115. Gāzes apgādes sistēmas un iekārtas dzīvojamās ēkās projektē atbilstoši gāzes apgādes sistēmu ierīkošanu reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

116. Elektroapgādes sistēmas un iekārtas dzīvojamās ēkās projektē atbilstoši elektroapgādes sistēmu ierīkošanu reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.

117. Dzīvojamās ēkas būvprojektā paredz ēkas pieslēgšanu elektriskajiem tīkliem, telpu un ārējo ieeju apgaismošanu, sadzīves elektrotehnisko iekārtu un citu nepieciešamo elektroietaišu pieslēgšanas iespēju atbilstoši elektrotehnisko normatīvu prasībām.

118. Elektriskās plītis daudzdzīvokļu ēkās nepieciešamas šādos gadījumos:

118.1. ja ēka ir augstāks par 10 stāviem;

118.2. ja ēkā ir dažāds stāvu skaits un vismaz vienā tā daļā ir 11 un vairāk stāvu (elektriskās plītis nepieciešamas visās ēkas daļās).

119. Ēku zibensaizsardzību projektē atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas reglamentē ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūvi.

120. Elektroniskās ietaises, radiotranslāciju, televīzijas un telefona tīklus projektē atbilstoši attiecīgo ietaišu, iekārtu un tīklu tehniskajiem normatīviem.

Ekonomikas ministra vietā –
veselības ministrs Guntis Belēvičs

1.pielikums
Latvijas būvnormatīvam LBN 211-15
"Dzīvojamās ēkas"
(apstiprināts ar Ministru kabineta
2015.gada 30.jūnija
noteikumiem Nr.340)

Piezīmes.

1. * Šā būvnormatīva 85.punktā minētajos gadījumos – 1,20 metru.

2. ** Dzīvokļa iekšējo kāpņu ugunsreakcijas klase netiek normēta.

Ekonomikas ministra vietā –
veselības ministrs Guntis Belēvičs

2.pielikums
Latvijas būvnormatīvam LBN 211-15
"Dzīvojamās ēkas"
(apstiprināts ar Ministru kabineta
2015.gada 30.jūnija
noteikumiem Nr.340)

Piezīmes.

1. *Dzīvokļa stūra telpā temperatūrai jābūt par 2°C augstākai, nekā norādīts tabulā.

2. **Gaisa temperatūra lifta mašīntelpā siltajā gadalaikā nedrīkst būt augstāka par 40°C.

Ekonomikas ministra vietā –
veselības ministrs Guntis Belēvičs