Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ārpustiesas strīdu risināšana — strīdu risināšana, ko īsteno ārpustiesas strīdu risinātājs atbilstoši šim likumam vai citiem normatīvajiem aktiem, kuros noteikta ārpustiesas strīdu risināšanas kārtība;

2) ārpustiesas strīdu risinātājs — persona, tai skaitā institūcija, kas piedāvā ārpustiesas strīdu risināšanu, atbilst šā likuma prasībām un ir iekļauta ārpustiesas strīdu risinātāju sarakstā;

3) pārrobežu strīds — strīds, kas radies starp patērētāju, kura pastāvīgā dzīvesvieta preces pirkuma vai pakalpojuma līguma noslēgšanas brīdī ir citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, kurš veic saimniecisko vai profesionālo darbību Latvijas Republikā (ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir juridiskā persona vai personu apvienība bez juridiskās personas statusa) vai kura juridiskā adrese ir Latvijas Republikā (ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir juridiskā persona);

4) strīds — no patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja līgumsaistībām izrietošas domstarpības, kas radušās saistībā ar preces pirkuma vai pakalpojuma līgumu;

5) strīda risināšanas procesa noteikumi — normatīvajā aktā vai ārpustiesas strīdu risinātāja izstrādātā nolikumā, reglamentā, statūtos vai citā dokumentā paredzētā strīda risināšanas kārtība.

Likuma mērķis ir noteikt vienotas prasības ārpustiesas strīdu risinātājiem, lai nodrošinātu patērētājiem iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, izmantojot neatkarīgu, objektīvu, pārredzamu, efektīvu, ātru un taisnīgu ārpustiesas strīdu risināšanu.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Likums attiecas uz ārpustiesas strīdu risinātājiem, kuri izskata ārpustiesas strīdu, tai skaitā pārrobežu strīdu, starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.

(2) Strīdus, kas izriet no likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" vai regulējamās nozares normatīvajiem aktiem, izskata Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija saskaņā ar likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" noteikto kārtību. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija kā ārpustiesas strīdu risinātāja ir institucionāli un funkcionāli neatkarīga.

(3) Šis likums neattiecas uz:

1) ārpustiesas strīdu risināšanu, ja par to atbildīgā fiziskā persona ir darba tiesiskajās attiecībās ar konkrēto pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju vai ja konkrētais pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs tai maksā atlīdzību;

2) ārpustiesas strīdu risināšanu, ja to organizē pats pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs;

3) pārrunām starp pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju;

4) prasījumu pret patērētāju, ja to iesniedz pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs.

(4) Šo likumu nepiemēro strīdiem:

1) starp pārdevējiem vai pakalpojuma sniedzējiem;

2) vispārējas nozīmes (publisko) pakalpojumu jomā, kurā pakalpojumu sniegšana nav saistīta ar ekonomiskiem vai komerciāliem apsvērumiem;

3) veselības aprūpes jomā;

4) kas izriet no augstākās (akadēmiskās vai profesionālās) izglītības vai tālākizglītības programmas īstenošanas, ko nodrošina publiska persona;

5) par zvērinātu notāru vai zvērinātu tiesu izpildītāju darbību vai bezdarbību.

(5) Šis likums neskar normatīvos aktus, kuros noteikta mediācijas procedūra.

4.pants. Pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums piedalīties ārpustiesas strīdu risināšanā

Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums piedalīties ārpustiesas strīdu risināšanā. Ārpustiesas strīdu risinātājs nevar atteikties izskatīt strīdu, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav atbildējis uz patērētāja iesniegumu vai neatbild uz ārpustiesas strīdu risinātāja pieprasījumu.

(1) Ārpustiesas strīdu risinātājam, kas izskata strīdus attiecīgajā jomā, ir pienākums pieņemt patērētāja iesniegumu par strīdu un izskatīt to, ja šajā likumā vai citos ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(2) Ārpustiesas strīdu risinātājam ir pienākums izskatīt pārrobežu strīdus, tai skaitā strīdus, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 21.maija regula 524/2013 (EK) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē.

(3) Ja citos ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi, ārpustiesas strīdu risinātājs atsakās izskatīt strīdu šādos gadījumos:

1) patērētājs pirms iesnieguma iesniegšanas ārpustiesas strīdu risinātājam nav vērsies ar iesniegumu pie pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja, lai apspriestu savu prasījumu un mēģinātu vispirms lietu atrisināt pārrunu ceļā;

2) strīdu izskata vai ir izskatījis cits ārpustiesas strīdu risinātājs vai tiesa;

3) pagājis vismaz gads kopš dienas, kad pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam iesniegts patērētāja iesniegums.

(4) Strīda risināšanas procesa noteikumos var paredzēt tiesības atteikties izskatīt strīdu, ja:

1) strīds ir nenozīmīgs vai sīkumains;

2) strīds ir par preci vai pakalpojumu, kura cena ir mazāka par ārpustiesas strīdu risinātāja iepriekš noteikto minimālo summu vai lielāka par ārpustiesas strīdu risinātāja iepriekš noteikto maksimālo summu;

3) konkrētā strīda risināšana radītu nopietnus traucējumus ārpustiesas strīdu risinātāja efektīvai darbībai.

(5) Strīda risināšanas procesa noteikumi, tai skaitā kritēriji, uz kuru pamata ārpustiesas strīdu risinātājs var atteikties izskatīt strīdu, nedrīkst būtiski ierobežot patērētāja pieeju strīda risināšanai.

(6) Ja saskaņā ar šā panta trešo un ceturto daļu ārpustiesas strīdu risinātājs atsakās izskatīt strīdu, tas triju nedēļu laikā pēc iesnieguma saņemšanas sniedz patērētājam un pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam pamatotu atteikumu, norādot tā iemeslus.

(1) Ārpustiesas strīdu risinātājs nodrošina:

1) mājaslapas internetā uzturēšanu un aktualizēšanu, kā arī iespēju strīda pusēm viegli piekļūt informācijai par ārpustiesas strīdu risināšanas kārtību, tai skaitā strīdu risināšanas procesa noteikumiem;

2) iespēju patērētājam iesniegt iesniegumu par strīdu un ar to saistītos dokumentus rakstveidā (tai skaitā elektroniski);

3) iespēju strīda pusēm savstarpēji apmainīties ar informāciju elektroniski vai pa pastu.

(2) Ārpustiesas strīdu risinātājs izstrādā strīdu risināšanas procesa noteikumus, nodrošinot to atbilstību šā likuma prasībām.

(3) Ārpustiesas strīdu risinātājs pēc pieprasījuma pastāvīgā informācijas nesējā sniedz strīda pusēm informāciju par:

1) strīdu risināšanas kārtību, tai skaitā strīdu risināšanas procesa noteikumiem (šā panta otrā daļa);

2) strīda risināšanas rezultātu, tai skaitā strīda risināšanas rezultāta veidu un tā pamatojumu (9.panta otrās daļas 3.punkts).

(4) Šā panta trešās daļas 2.punktā minētā informācija pēc pieprasījuma sniedzama arī rakstveidā.

(5) Ārpustiesas strīdu risinātājs pēc pieprasījuma pastāvīgā informācijas nesējā, kā arī izmantojot citus līdzekļus, kurus tas uzskata par piemērotiem, publiski pieejamā, skaidrā un labi saprotamā veidā nodrošina:

1) ar to informāciju, kuru tas sniedzis savā mājaslapā internetā (8.pants);

2) ar iepriekšējā gada darbības pārskatu (13.pants).

(6) Ārpustiesas strīdu risinātājs nodrošina, ka tā izstrādātā strīdu risināšanas kārtība ir efektīva, dod strīda pusēm iespēju atrisināt strīdu un atbilst šādām prasībām:

1) tā ir publiski pieejama (tai skaitā elektroniski) neatkarīgi no strīda pušu atrašanās vietas;

2) strīda pusēm nav pienākuma izmantot zvērināta advokāta vai jurista pakalpojumus, bet ir tiesības jebkurā strīda risināšanas stadijā izmantot neatkarīga speciālista palīdzību vai uzdot trešajai personai pārstāvēt sevi, vai saņemt trešās puses palīdzību;

3) strīda risināšana ir bez maksas vai par samērīgu maksu.

(7) Ja ārpustiesas strīdu risinātājs strīdu izskata koleģiāli, izskatīšanā vienādā skaitā iekļauj fiziskās personas, kas pārstāv patērētāju intereses un saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēju intereses.

(8) Ārpustiesas strīdu risinātājs nodrošina, ka fiziskā persona, kas iesaistīta strīda risināšanā, ir neatkarīga un objektīva attiecībā uz izskatāmo strīdu un atbilst šādām prasībām:

1) tai ir zināšanas un prasmes patērētāju ārpustiesas strīdu risināšanā vai strīdu risināšanā tiesā, kā arī vispārīgas zināšanas par tiesību normām un principiem;

2) tā ir iecelta amatā uz pietiekami ilgu laiku, lai nodrošinātu tās neatkarību, un to nevar atbrīvot bez pamatota iemesla;

3) tā nav pakļauta strīda pušu vai to pārstāvja norādījumiem darba vai citu tiesisko attiecību ietvaros;

4) tās atlīdzība nav saistīta ar strīdu risināšanas rezultātu.

(9) Ja ārpustiesas strīdu risināšanā iesaistīto personu nodarbina vai tai atlīdzību maksā biedrība, kuras biedrs ir pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs, biedrība ārpustiesas strīdu risinātājam veido atsevišķu budžetu, kas ir pietiekams tā uzdevumu izpildei. Šo prasību nepiemēro, ja ārpustiesas strīdu risinātājs strīdu izskata koleģiāli, vienādā skaitā piedaloties personām, kas pārstāv patērētāju intereses un saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēju intereses.

7.pants. Neatkarība un objektivitāte strīda izskatīšanā

(1) Fiziskajai personai, kas iesaistīta strīda izskatīšanā, ir pienākums nekavējoties informēt ārpustiesas strīdu risinātāju par apstākļiem, kuri ietekmē vai var ietekmēt tās neatkarību vai objektivitāti, vai par apstākļiem, kuros ārpustiesas strīdu risināšana ietekmē vai var ietekmēt tās pirmās vai otrās pakāpes radinieku, laulātā vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses. Pienākums informēt strīda puses saglabājas visā ārpustiesas strīda risināšanas laikā.

(2) Par darījumu partneri saskaņā ar šā panta pirmo daļu uzskatāma persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros atrodas vai ir atradusies līgumiskās attiecībās ar patērētāju ārpustiesas strīdu risināšanā iesaistīto fizisko personu triju gadu laikā pirms šīs personas norīkošanas konkrētā strīda izskatīšanai.

(3) Ārpustiesas strīdu risinātājs nodrošina, ka strīdu risināšanas procesa noteikumos ir paredzēta kārtība, kādā šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā:

1) attiecīgā persona, kas izskata strīdu, tiek aizstāta ar citu personu;

2) persona, kas izskata strīdu, atturas no strīda risināšanas un, ja iespējams, ārpustiesas strīdu risinātājs ierosina strīda pusēm iesniegumu par strīdu iesniegt citam ārpustiesas strīdu risinātājam;

3) ārpustiesas strīdu risinātājs par to informē strīda puses un persona, kas izskata strīdu, ir tiesīga turpināt strīda risināšanu, ja strīda puses pret to neiebilst pēc tam, kad tās ir informētas par šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem un tiesībām izteikt iebildumus.

(4) Šā panta trešajā daļā noteiktais informēšanas pienākums neietekmē šā likuma 12.panta ceturtās daļas 1.punktā noteiktās strīda pušu tiesības.

(5) Ja ārpustiesas strīdu risinātājs ir fiziskā persona, šā panta pirmajā daļā noteikto informēšanas pienākumu nepiemēro. Šādā gadījumā ārpustiesas strīdu risinātājs rīkojas atbilstoši šā panta trešās daļas 2. un 3.punkta prasībām.

(1) Ārpustiesas strīdu risinātājs savā mājaslapā internetā sniedz šādu informāciju:

1) ārpustiesas strīdu risinātāja kontaktinformācija, tai skaitā pasta adrese un e-pasta adrese;

2) apliecinājums, ka ārpustiesas strīdu risinātājs ir iekļauts šā likuma 14.panta pirmajā daļā minētajā sarakstā;

3) tās personas amatā iecelšanas kārtība un pilnvaru termiņš, kura izskata strīdu;

4) ārpustiesas strīdu risinātāja dalība strīdu risināšanas tīklos, kas atvieglo pārrobežu strīdu risināšanu;

5) strīdi, kurus izskata ārpustiesas strīdu risinātājs, tai skaitā noteiktā minimālā vai maksimālā prasījuma summa;

6) strīdu risināšanas procesa noteikumi un nosacījumi, kurus ievērojot ārpustiesas strīdu risinātājs var atteikties izskatīt strīdu saskaņā ar šā likuma 5.panta ceturto daļu;

7) valodas, kādās var iesniegt iesniegumu un kādās ārpustiesas strīdu risinātājs piedāvā pārrobežu strīdu izskatīšanu;

8) tiesību normas, tiesību principi (tai skaitā taisnīgums), kā arī noteikumi (tai skaitā labas prakses kodeksi), kurus piemēro ārpustiesas strīdu risinātājs, izskatot strīdu;

9) nosacījumi, kas strīda pusēm jāizpilda, pirms tiek sākta ārpustiesas strīda risināšana, tai skaitā patērētāja pienākums vispirms vērsties pie pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja;

10) patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja tiesības atteikties no ārpustiesas strīdu risināšanas;

11) maksa par strīda izskatīšanu, ja tāda noteikta, tai skaitā informācija par tiesībām pēc strīda izskatīšanas pabeigšanas lemt par maksas atmaksāšanu;

12) paredzamais ārpustiesas strīdu risināšanas ilgums;

13) ārpustiesas strīdu risināšanas rezultāta tiesiskās sekas, tai skaitā ārpustiesas strīdu risinātāja noteiktā strīda risinājuma neizpildes sekas, ja risinājumam attiecībā uz strīda pusēm ir saistošs spēks;

14) ārpustiesas strīdu risinātāja lēmuma izpildāmība, ja tas ir attiecināms.

(2) Ārpustiesas strīdu risinātājs savā mājaslapā internetā publicē Eiropas Savienības ārpustiesas strīdu risinātāju sarakstu, vienlaikus norādot Eiropas Komisijas mājaslapu, kurā attiecīgais saraksts ir pieejams.

(1) Tiklīdz saņemti visi strīda risināšanai nepieciešamie dokumenti, ārpustiesas strīdu risinātājs par to informē strīda puses.

(2) Ārpustiesas strīdu risināšanā nodrošina, ka strīda izskatīšanas kārtība ir taisnīga attiecībā uz strīda pusēm un tās ir informētas par tiesībām:

1) saprātīgā laikā sniegt savu viedokli, saņemt otras strīda puses iesniegtos paskaidrojumus un rakstveida pierādījumus, tai skaitā ekspertu atzinumus un viedokļus, kā arī izteikt viedokli par tiem;

2) neizmantot zvērināta advokāta vai jurista pakalpojumus un jebkurā strīda risināšanas stadijā izmantot neatkarīga speciālista palīdzību, kā arī par to tiesībām uzdot trešajai personai pārstāvēt sevi vai arī saņemt trešās personas palīdzību;

3) saņemt informāciju par strīda risināšanas rezultātu, tai skaitā strīda risināšanas rezultāta veidu, saskaņā ar šā likuma 12.panta otro daļu un tā pamatojumu.

Vienošanās par strīda nodošanu ārpustiesas strīdu risinātājam nav saistoša patērētājam, ja tā noslēgta pirms strīda rašanās un patērētājam ir liegtas tiesības vērsties tiesā savu tiesību aizstāvībai.

Ja ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātais risinājums strīda pusēm nav saistošs, normatīvajos aktos noteiktais noilguma tecējums tiek apturēts brīdī, kad patērētājs iesniedz iesniegumu ārpustiesas strīdu risinātājam.

(1) Ārpustiesas strīdu risinātājs nodrošina strīda izskatīšanu un paziņo strīda pusēm par strīda risināšanas rezultātu 90 dienu laikā no dienas, kad tas saņēmis visus ar strīda risināšanu saistītos dokumentus. Sarežģītu strīdu gadījumā ārpustiesas strīdu risinātājs ir tiesīgs pagarināt minēto termiņu. Šādā gadījumā ārpustiesas strīdu risinātājs informē strīda puses par termiņa pagarinājumu un paredzamo strīda risināšanas ilgumu.

(2) Ārpustiesas strīda risinātājs saskaņā ar normatīvajiem aktiem vai strīdu risināšanas procesa noteikumiem var:

1) piedāvāt strīda risinājumu;

2) noteikt strīda risinājumu;

3) savest kopā strīda puses, lai veicinātu vienošanos starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.

(3) Strīda risināšanas rezultāts nav apstrīdams un pārsūdzams.

(4) Ja ārpustiesas strīda risinātājs piedāvā strīda risinājumu:

1) strīda pusēm ir iespēja jebkurā strīda risināšanas stadijā izstāties no procesa. Ārpustiesas strīdu risinātājs informē patērētāju par tā tiesībām izstāties no procesa, pirms tiek uzsākta strīda risināšana;

2) pirms strīda puses piekrīt ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātajam strīda risinājumam vai sāk tam atbilstoši rīkoties, tās ir informētas par:

a) tiesībām piekrist vai nepiekrist ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātajam strīda risinājumam un tā izpildei,

b) tiesībām vērsties tiesā savu tiesību aizstāvībai,

c) to, ka ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātais strīda risinājums var būt citāds nekā tad, ja strīds tiktu risināts tiesā;

3) pirms strīda puses piekrīt ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātajam strīda risinājumam vai uzsāk tā izpildi, tās ir informētas par tiesiskajām sekām, kas rodas, piekrītot ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātajam strīda risinājumam vai uzsākot tā izpildi;

4) pirms strīda puses izsaka piekrišanu ārpustiesas strīdu risinātāja piedāvātajam strīda risinājumam, tām tiek dots pietiekams termiņš, lai izteiktu piekrišanu.

(5) Ārpustiesas strīdu risinātāja noteiktais strīda risināšanas rezultāts strīda pusēm ir saistošs tikai tad, ja tās iepriekš ir informētas, ka strīda risināšanas rezultāts ir saistošs, un tam piekrīt.

13.pants. Ārpustiesas strīdu risinātāja darbības gada pārskats

Ārpustiesas strīdu risinātājs katru gadu līdz 1.martam savā mājaslapā internetā publicē iepriekšējā gada darbības pārskatu. Minētajā pārskatā tiek sniegta šāda informācija par ārpustiesas strīdiem:

1) saņemto iesniegumu skaits un strīdu veidi;

2) sistemātiskas vai nozīmīgas problēmas, kuru dēļ rodas strīdi starp patērētājiem un pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem. Minētajā informācijā var iekļaut ieteikumus, kā attiecīgās problēmas novērst vai risināt, lai veicinātu pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju labas prakses ievērošanu, kā arī atvieglotu informācijas un labas prakses piemēru apmaiņu;

3) to strīdu īpatsvars, tai skaitā procentuālā izteiksmē, kurus ārpustiesas strīdu risinātājs ir atteicies izskatīt saskaņā ar šā likuma 5.panta trešo un ceturto daļu;

4) to strīdu īpatsvars procentuālā izteiksmē, kuru ārpustiesas risināšana tika izbeigta, kā arī izbeigšanas iemesli, ja tie ir zināmi;

5) vidējais ārpustiesas strīdu risināšanas ilgums;

6) ārpustiesas strīdu risināšanas rezultātu izpildes īpatsvars, ja tas ir zināms;

7) informācija par ārpustiesas strīdu risinātāja sadarbību ar ārpustiesas strīdu risinātāju tīkliem, kas atvieglo pārrobežu strīdu risināšanu, ja tāda ir.

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izveido ārpustiesas strīdu risinātāju sarakstu (turpmāk — saraksts). Tajā iekļauj ārpustiesas strīdu risinātājus, kuri atbilst šā likuma II nodaļas prasībām.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs atbilstoši tā rīcībā esošajai informācijai izvērtē ārpustiesas strīdu risinātāja atbilstību šā likuma II nodaļas prasībām un lemj par tā iekļaušanu sarakstā. Institūcijas, kuru ārpustiesas strīdu izskatīšanas kārtība noteikta citos normatīvajos aktos, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs iekļauj sarakstā, nevērtējot to atbilstību šā likuma II nodaļas prasībām.

(3) Ārpustiesas strīdu risinātājs, kas vēlas tikt iekļauts sarakstā, sniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centram šādu informāciju:

1) nosaukums, ja ārpustiesas strīdu risinātājs ir juridiskā persona, vai vārds un uzvārds, ja ārpustiesas strīdu risinātājs ir fiziskā persona;

2) kontaktinformācija un mājaslapas adrese internetā;

3) struktūra un finansējums, tai skaitā informācija par tās personas (vai vairāku personu) atalgojumu, pilnvaru termiņu un darba devēju, kura ir atbildīga par ārpustiesas strīda risināšanu;

4) ārpustiesas strīdu risināšanas kārtība, tai skaitā informācija par to, vai strīda risināšana notiek mutvārdu vai rakstveida procesā, kā arī informācija par ārpustiesas strīda risināšanas rezultāta saistošo vai nesaistošo raksturu;

5) maksa par ārpustiesas strīdu risināšanu, ja tāda ir noteikta;

6) paredzamais ārpustiesas strīdu risināšanas ilgums;

7) valodas, kādās var iesniegt iesniegumu un kādās ārpustiesas strīdu risinātājs piedāvā pārrobežu strīdu risināšanu;

8) strīdi, kurus risina ārpustiesas strīdu risinātājs;

9) gadījumi, kādos ārpustiesas strīdu risinātājs var atteikties izskatīt strīdu saskaņā ar šā likuma 5.panta ceturto daļu;

10) apliecinājums, ka ārpustiesas strīdu risinātājs atbilst šā likuma II nodaļas prasībām un ir iekļaujams sarakstā.

(4) Sarakstā iekļauj šādu informāciju:

1) ārpustiesas strīdu risinātāja nosaukums, kontaktinformācija un mājaslapas adrese internetā;

2) maksa par ārpustiesas strīda izskatīšanu;

3) valodas, kādās var iesniegt iesniegumu un kādās ārpustiesas strīdu risinātājs piedāvā pārrobežu strīdu risināšanu;

4) strīdi, kurus risina ārpustiesas strīdu risinātājs;

5) jomas, kurās ārpustiesas strīdu risinātājs risina strīdus, un strīdu kategorijas;

6) vai strīda risināšana notiek mutvārdu vai rakstveida procesā;

7) ārpustiesas strīdu risināšanas rezultāta saistošais vai nesaistošais raksturs;

8) gadījumi, kādos ārpustiesas strīdu risinātājs var atteikties izskatīt strīdu saskaņā ar šā likuma 5.panta ceturto daļu.

(5) Ja ārpustiesas strīdu risinātājs ir institūcija, kuras strīdu izskatīšanas kārtība noteikta citos normatīvajos aktos, tas Patērētāju tiesību aizsardzības centram sniedz šā panta ceturtajā daļā minēto informāciju.

(6) Ārpustiesas strīdu risinātājs nekavējoties informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par izmaiņām šā panta trešajā vai ceturtajā daļā minētajā informācijā.

(7) Ja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs konstatē, ka sarakstā iekļautais ārpustiesas strīdu risinātājs neatbilst šā likuma II nodaļas prasībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs par to informē ārpustiesas strīdu risinātāju, norādot prasības, kurām tas neatbilst, un pieprasa nekavējoties novērst neatbilstības.

(8) Ja triju mēnešu laikā no dienas, kad Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir informējis ārpustiesas strīdu risinātāju saskaņā ar šā panta septīto daļu, ārpustiesas strīdu risinātājs nav novērsis minētās neatbilstības, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs svītro šo ārpustiesas strīdu risinātāju no saraksta.

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir vienotais kontaktpunkts saziņai ar Eiropas Komisiju.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs Eiropas Komisijai paziņo sarakstu, kā arī nekavējoties paziņo par izmaiņām sarakstā vai šā likuma 14.panta trešajā vai ceturtajā daļā minētajā informācijā, par kurām to informējuši ārpustiesas strīdu risinātāji.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs savā mājaslapā internetā publicē Eiropas Savienības ārpustiesas strīdu risinātāju sarakstu, vienlaikus norādot Eiropas Komisijas mājaslapu, kurā attiecīgais saraksts ir pieejams.

(4) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pēc pieprasījuma pastāvīgā informācijas nesējā vai rakstveidā sniedz informāciju par Eiropas Savienības ārpustiesas strīdu risinātājiem.

(1) Lai nodrošinātu ārpustiesas strīdu risināšanā iesaistīto personu atbilstību šā likuma 6.panta astotās daļas 1.punkta prasībām, ārpustiesas strīdu risinātājs var veikt šo personu apmācību.

(2) Ja ārpustiesas strīdu risinātājs izstrādā ārpustiesas strīdu risināšanā iesaistīto personu apmācības programmu, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, ja nepieciešams, sniedz palīdzību un ieteikumus programmas izstrādē.

(1) Ārpustiesas strīdu risinātāji sadarbojas pārrobežu strīdu risināšanā un apmainās ar labas strīdu risināšanas prakses piemēriem.

(2) Ārpustiesas strīdu risinātāji un iestādes, kuru kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, sadarbojas un apmainās ar informāciju par pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju darbībām, par kurām atkārtoti saņemti patērētāju iesniegumi.

(3) Iestādes, kuru kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole, ja nepieciešams, sniedz ārpustiesas strīdu risinātājiem atzinumus un citu informāciju, kas nepieciešama ārpustiesas strīdu risināšanai.

Ārpustiesas strīdu risinātāji reizi divos gados līdz 1.martam iesniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centram šādu informāciju:

1) saņemto iesniegumu skaits un strīdu veidi;

2) to strīdu īpatsvars, kuru izskatīšana izbeigta, pirms sasniegts ārpustiesas strīda risināšanas rezultāts;

3) vidējais strīdu risināšanas ilgums;

4) sistemātiskas un nozīmīgas problēmas, kuru dēļ rodas strīdi starp patērētājiem un pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, tai skaitā ieteikumi minēto problēmu risināšanai, ja tādi ir;

5) vērtējums par to, cik efektīva ir sadarbība ar pārrobežu ārpustiesas strīdu risināšanas tīkliem, ja šāda sadarbība ir;

6) informācija par ārpustiesas strīdu risināšanā iesaistīto personu apmācības programmām, ja tādas ir;

7) ārpustiesas strīdu risināšanas efektivitātes vērtējums un priekšlikumi tās uzlabošanai.

19.pants. Ziņojums par ārpustiesas strīdu risinātāju attīstību

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs reizi četros gados līdz 1.martam, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar šā likuma 18.pantu, sagatavo ziņojumu par ārpustiesas strīdu risināšanu Latvijā. Minētajā ziņojumā ietver vismaz šādu informāciju:

1) ārpustiesas strīdu risinātāju labas prakses piemēri;

2) strīdu risināšanā konstatētās nepilnības, kuras apgrūtina ārpustiesas strīdu risinātāju darbu, ja nepieciešams, pamatojot to ar statistikas datiem;

3) ieteikumi ārpustiesas strīdu risinātāju darbības efektivitātes uzlabošanai.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ziņojumu par ārpustiesas strīdu risinātāju attīstību iesniedz Ekonomikas ministrijai un Eiropas Komisijai, kā arī publicē savā mājaslapā internetā.

1. Šā likuma 13.pantā minēto darbības gada pārskatu ārpustiesas strīdu risinātājs pirmo reizi sagatavo līdz 2017.gada 1.martam.

2. Šā likuma 18.pantā minēto informāciju ārpustiesas strīdu risinātājs pirmo reizi sniedz līdz 2018.gada 1.martam.

3. Šā likuma 19.panta pirmajā daļā minēto ziņojumu Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pirmo reizi sagatavo līdz 2020.gada 1.martam.

Likumā pārņemtas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 21.maija direktīvas 2013/11/ES par alternatīvu strīdu izšķiršanu un grozījumiem regulā (EK) Nr.2006/2004 un direktīvā 2009/22/EK.

Likums stājas spēkā 2015.gada 9.jūlijā.

Likums Saeimā pieņemts 2015.gada 18.jūnijā.

Valsts prezidents A.Bērziņš

Rīgā 2015.gada 2.jūlijā