ŠODIEN

Un tomēr tā [Latvijas izglītības sistēma] griežas!

Dr. Kārlis Dobelis, Liepājas Pedagoģiskās augstskolas rektors, — speciāli "Latvijas Vēstnesi

Šodien, pirmajā septembrī, kas tiek dēvēta arī par Zinību dienu, gribas šos 17.gadsimta slavenā ķecera Galileo Galileja vārdus attiecināt uz Latvijas izglītības sistēmas darbību. Neraugoties uz krīzes parādībām, kas jau ilgāku laiku nomoka skolas un augstskolas, skolotājus un pasniedzējus un, protams, kopumā visu sabiedrību, apdraudot tās attīstības perspektīvu, pēc sarunas ar pedagoģiskās augstskolas rektoru radās iespaids, ka darbs augstskolās pilnvērtīgi izglītotu kadru sagatavošanā turpinās un tas notiek pat augstākā pakāpē nekā agrāk. Čsi sakot, izglītības sistēma darbojas un neviens zobrats nav apstājies, turklāt pats galvenais...

Ar to arī sākās mūsu saruna ar matemātikas zinātņu doktoru Kārli Dobeli.

— Pats galvenais, ka nekad agrāk — un pieredze man ir liela — jaunatnei nav bijusi tik liela interese iegūt izglītību, turklāt augstāko izglītību. Bet tas sabiedrībai un valstij daudzko nozīmē, un pirmām kārtām attīstības perspektīvu. Padomājiet, Latvijā šobrīd ir apmēram divdesmit augstskolas — gan privātās un valsts — no tām vienpadsmit ir izturējušas visus ekreditāciju “sietus”, tajā skaitā arī Liepājas Pedagoģiskā augstskola. Un šogad visās Latvijas augstskolās gandrīz visās specialitātēs ir bijis konkurss. Mēs varam lepoties, ka jaunatnes lielākā daļa tiecas pēc izglītības. Pie šāda secinājuma esmu nonācis pēc daudzām sarunām ar saviem kolēģiem rektoriem.

Iemesls šai parādībai? Pirmkārt, milzīgi pieaugusi izglītības, respektīvi, izglītota cilvēka loma, sabiedrībā, turklāt daļā jaunatnes veidojas intuitīva, manuprāt neapstrīdama, aksiomātiska nojausma par šīs lomas potencēm jau tuvākajā nākotnē. Otrkārt, jaunietim ļoti konkrēti domāt par savām nākotnes iespējām liek pašreizējie darba piedāvājumi un saskarsme ar nostādnēm Rietumos. Secinājums ir nepārprotams — laba izglītība paver plašas perspektīvas. Tas mūsu Otrās Latvijas brīvvalsts sākumposms, kad saradās visādi neizglītoti “biznesmeņi” ar primitīvu izpratni par brīvām ekonomiskām attiecībām, ieiet sava norieta fāzē: “talantīgākie” izspiež “primātus”, un potenciālie uzvarētāji jau šobrīd meklē izglītošanās iespējas. Ar to es nenoliedzu šī pārejas perioda grūtības. Izglītības sistēmā tās ir ļoti smagas un nebūs vieglākas arī turpmāk, lai gan šajās dienās premjers ir apsolījis izglītības darbiniekiem jaunas, lielākas algas. Visu, ko pārstāstīju, lieliski pamato piemērs. Proti, kāds manas augstskolas pasniedzējs vienā vakarā, strādādams pie kuģa kravas pieņemšanas Liepājas ostā, nopelnīja tik, cik mācīdams studentus veselu mēnesi. Par ko tas liecina? Pirmkārt, par izglītotu, svešvalodas zinošu cilvēku trūkumu, otrkārt, zemās skolotāju un pasniedzēju algas.

— Tad it kā veidojas savdabīga pretruna, un tomēr jaunieši dodas studēt par skolotājiem. Turklāt par iekļūšanu Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā bija jāpacīnās visai nopietni.

— Domāju, ka pretrunu nav nekādu. Jaunieši, tāpat kā visa sabiedrība, cer, ka pēc četriem pieciem gadiem algu jautājums valstī būs nokārtots, un izglītots cilvēks, jo vairāk skolotājs un pasniedzējs, nopelnīs savai pašcieņai atbilstošu algu. Ja mēs, vecie, dzīves mācītie un pārmācītie, šad un tad esam šajos jautājumos skeptiski, tad jaunieši ir daudz optimistiskāki. To apliecina iestāju eksāmeni pēdējos pāris gados. Mums vairs nav bijis nekādu problēmu pirmo kursu nokomplektēšanā jebkurā specialitātē. Šogad esam pat palielinājuši jaunā kontingenta uzņemšanas kontrolskaitļus. Pagājušajā gadā uzņēmām 250 jauniešus, šogad ministrija apstiprināja kontrolskaitli — 350, bet mēs pirmajos kursos ieskaitījām 357 jauniešus. Ir arī viens cits rādītājs, kas apstiprina jauniešu pozitīvo attieksmi pret skolotāja profesiju, proti, no Liepājas Pedagoģiskās augstskolas pagājušā gada absolventiem 80 procenti sāka strādāt skolās. Tas ir labs rādītājs.

Ja runājam par jauniešu interesi, tad daudziem ir liels vilinājums apgūt sākumskolas skolotāja psihologa specialitāti. Šeit konkurss bija 1,8 uz vienu vietu. Šai profesijai paredzama liela nākotne, ko pierāda skolu prakse Rietumu valstīs. Šogad sākām gatavot arī sākumskolas skolotājus — brīvā laika organizatorus. Taču iestājeksāmenu vislielākais konkurss — 2,2 uz vienu vietu — bija uz sociālā pedagoga sagatavošanas nodaļu. Tas ir pilnīgi jauns praktiskās pedagoģijas nozarojums. Šie speciālisti nodarbosies ar tiem bērniem, kas pametuši skolu, ar slimiem bērniem, kā arī ar bērnu vecākiem un gados vecākiem cilvēkiem. Protams, uzņēmām audzēkņus arī tradicionālajās specialitātes. Vidēji konkursa koeficients bija 1,5. Tas nav liels konkurss, taču ievērosim, ka tagad skolotājus sagatavo Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā, Valmierā. Un, ja visur ir konkurss, tad tas nozīmē, ka skolotāju profesija sāk atgūt prestižu. Protams, daudz ko izšķirs valdības realizētā izglītības politika. Vienlaikus arī mums pašiem — rektorātam, augstskolas padomei, ikvienam pasniedzējam — uzsākot jauno mācību gadu, jādomā un jāmeklē jauni varianti, kā risināt iestrēgušās problēmas gan izglītības sistēmā kopumā, gan atsevišķā skolā. Piemēram, mazajās lauku skolās ir grūti vai pat neiespējami nodrošināt ķīmijas, fizikas, bioloģijas un vēl dažu mācību priekšmetu skolotājiem pilnu darba slodzi. Tāpēc dodam iespēju mūsu augstskolas klasisko specialitāšu apguvējiem, topošiem sākumskolas pedagogiem, iegūt tiesības mācīt atsevišķu priekšmetu līdz 9. klasei. Tas ir izdevīgi skolai un pašam skolotājam. Cits jautājums ir pareizi virzīt studenta izvēli. Kad sākām praktizēt šo paplašināto studentu apmācību, jauniešu lielākā daļa orientējās uz svešvalodām, meitenes arī uz mājturību. Tagad ieviešam citu principu — paši piedāvājam specializēšanos dažu papildu mācību priekšmetu pasniegšanā, jo tikai tā varam novērst skolotāju pārprodukciju vai trūkumu.

Dānijā mani pārsteidza tas, ka kādā vidusskolā es redzēju vienu un to pašu skolotāju vadām gan matemātikas, gan fizkultūras stundu. Citur — spāņu valodas skolotāja mācīja arī rasēšanu. Izrādās, ka abi pēc universitātes beigšanas vēl mācījušies pusotru gadu, lai apgūtu papildu specialitāti. Es domāju, ka šeit slēpjas racionāls kodols, kas var noderēt arī mums. Tāpat pārdomas izraisīja ASV augstskolās redzētie darba piedāvājuma biroji, kur datoros uzkrāta informācija ne vien par savu štatu, bet arī par štatiem kaimiņos.

— Kādas būtu jūsu, rektora, svarīgākās ieceres šajā mācību gadā?

— Vispirms — un galvenokārt — ir jānodrošina izglītības divu atzaru — akadēmiskā un profesionālā — pilnvērtīga funkcionēšana. Lai Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā pastāvētu pilnvērtīgs izglītības akadēmiskais atzars, mēs šogad pirmo reizi uzņemšanas plānā iekļāvām arī uzņemšanu klātienes maģistratūrā, līdz šim mums pastāvēja neklātienes maģistratūra, kurā bija septiņas programmas: matemātika, didaktika, latviešu valoda, latviešu literatūra, krievu valodas lingvistika, pirmskolas pedagoģija, vispārējā pedagoģija. Mums ir sava promocijas padome, un svarīgākais notikums pagājušajā mācību gadā bija pirmā doktora disertācijas aizstāvēšana. Taču pats svarīgākais uzdevums šajā mācību gadā ir vēl vienas promocijas padomes izveidošana pedagoģijā, jo mūsu augstskola ir pedagoģiskā augstskola, kura veido arī pedagoģijas zinātni Latvijā. Un noslēgumā vēlreiz: neticiet, ja saka, ka jaunieši negrib kļūt par skolotājiem!

Vēlot panākumus jaunajā mācību gadā skolotāju skolotājiem, —

Vairis Ozols,
“LV” nozares redaktors,
arī skolotājs