Referāti

Zinātne Latvijā — laika svaros Baltijas pētījumu konferences atskaņās

Ir aizvadīta karsta, pat pārāk karsta Latvijas vasara, tik bagātīgi piesātināta notikumiem, ka dažs labs ievērības cienīgs pasākums ir pagājis sabiedrības lāgā nepamanīts. To daļēji varētu sacīt par I Baltijas pētījumu konferenci Eiropā, kuru šā gada 16.–19.jūnijā rīkoja Latvijas Universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija, aktīvi piedaloties Stokholmas Universitātei un Baltijas valstu problēmu pētniekiem (vēsturniekiem, valodniekiem, tautsaimniekiem, literatūrzinātniekiem, mākslas vēsturniekiem, muzikologiem u.c. nozaru pārstāvjiem) pavisam no 19 valstīm.

Šajā zinātniskajā konferencē tika nolasīti vairāk nekā 100 referāti un trīs plenārlekcijas (Latvijas ZA locekļi profesori Andrejs Plakans, Vaira Vīķe–Freiberga un Jānis Stradiņš), pēc Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) ierosmes rīkotas divas paneļdiskusijas — par akadēmiskās izglītības reformu Baltijas valstīs un par Baltijas pētījumu nākotnes perspektīvām Baltijā un ārpus tās.

Vēsturiski tā bija pirmā konference, kur Baltijas kompleksos pētījumus zinātnieki aplūkoja pašā Baltijā (pirms tam tas vairāk tika darīts ārzemēs — ārpus komunistiskā bloka valstīm, proti, ASV, Zviedrijā, Vācijā), un šis apstāklis it kā simbolizēja atgriešanos. Nākošā šāda veida konference iecerēta Viļņā, pēc tam domāts tādas rīkot pamīšus Baltijas valstu galvaspilsētās un kādā no citām Eiropas valstīm, kurā nodarbojas ar Baltijas pētījumiem (līdztekus saglabājot tradicionālās AABS konferences, kas notiks Amerikas kontinentā un Austrālijā), koordinējot šo pasākumu organizāciju un norisi.

Atskatoties uz prom ejošo vasaru un izvērtējot tajā notikušās Baltijas pētījumu zinātniskās konferences veikumu, “Latvijas Vēstnesis” nodod plašai auditorijai prof. Jāņa Stradiņa ievadvārdus un ievadlekcijas tekstu.

Profesora Jāņa Stradiņa ievadvārdos

Dāmas un kungi, ekselences,

mīļie viesi!

Pirmo Baltijas pētījumu rīcības un programmas komiteju vārdā sveicu 250 dalībniekus no 19 valstīm un viesus, kas ar savu klātbūtni ir pagodinājuši šo konferenci. Tā ir pirmā Baltijas studiju konference, kas noris vienā no Baltijas valstīm.

Gribu atgādināt vecu sentimentālu studentu dziesmiņu” “My bonnie is over the ocean, my bonnie is over the sea, my bonnie is over the ocean, oh, bring back my bonnie to me”, jo Baltijas pētījumi ir aizsākti pāri okeānam, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tos organizēja pirms 27 gadiem (1968) dibinātā Baltijas studiju veicināšanas asociācija (AABS). Un šie pētījumi ir aizsākti pāri jūrai, Zviedrijā, Stokholmas Universitātē pirms 25 gadiem, bet ilgstoši veikti arī Vācijā, Getingenes Universitātē ar “Baltische Historische Kommission” gādību. Tikai šeit — Baltijā — tolaik mums bija jābūt klusiem un mēmiem šajā ziņā. Vismaz daļēji tas tā bija, jo dažās nozarēs, bet ar zināmu orientāciju, Baltijas reģiona pētījumi, saprotams, tika veikti arī šeit, tikai ne zem šādas izkārtnes un ne kompleksā veidā.

Tagad Baltijas reģiona pētījumi ir šķērsojuši okeānu, jūru, un atraduši savu īsto mājvietu — to, kurā tiem pienāktos būt, turklāt ar plašas starptautiskas zinātnieku saimes līdzdalību. Šī atgriešanās mums visiem ir liels gandarījums, īpaši tiem, kuri šai pētījumu jomai veltījuši savu mūžu. Viņiem mēs īpaši pateicamies Latvijas vārdā.

Esmu pārliecināts, ka visi jūs te atradīsiet labus draugus un jaunas idejas, bet mūsu iesācēji kolēģi gūs teicamus stimulus nākotnes darbiem, lai iznestu Baltijas tautu vārdu plašajā zinātnes pasaulē.

Dabaszinātnes un humanitārās zinātnes Latvijā — tradīcijas un nākotnes izredzes

Akad., prof. Jānis Stradiņš

Baltijas pētījumu 1.konference Eiropā notiek vēsturiskā namā — bijušā Rīgas Politehniskā institūta (RPI, dib. 1862.g.) galvenajā ēkā, kura tagad ir Latvijas Universitātes (LU, dib. 1919.g.) galvenā mītne. Vēsturiska tā ir tajā nozīmē, ka te savus pētījumus veikušas vairākas izcilas personības dabas un humanitārajās zinātnēs, t.sk. divi nākamie Nobela prēmijas laureāti ķīmijā — Vilhelms Ostvalds no Rīgas un Svante Arēniuss no Zviedrijas, arī diženākais latviešu cilmes zinātnieks Pauls Valdens, kurš trīs reizes izvirzīts Nobela prēmijai, bet diemžēl neveiksmīgi; šeit ir studējis viens no astronautikas celmlaužiem pasaulē Frīdrihs Canders. Šie visi un vēl citi ir bijuši saistīti ar veco Rīgas Politehnisko institūtu. Tāpat atzīmējams, ka Latvijas Universitātē brīvvalsts laikā lekcijas lasījušas fascinējošas Latvijas neatkarības gadu personības, lai nosaucam tikai divas: izcilāko latvju valodnieku Jāni Endzelīnu un pasaulslaveno tautsaimnieku Kārli Balodi.

Šie fakti liek man mazliet parunāt par zinātnes tradīcijām Latvijā tās vēstures līkloču gaitās dažādos laikos: par proporcijām, spēku korelāciju starp dabaszinātnēm un inženierzinātnēm, no vienas, un humanitārajām/sociālajām zinātnēm, no otras puses. Parādīt atšķirības dažādu zinātņu attīstīšanā lielvalsts ietvaros (vai tā būt cara Krievijas impērija, vai PSRS) un mazas neatkarīgas valsts ietvaros. Sacīto mēģināšu ilustrēt ar L atvijas piemēru un nobeigumā centīšos parādīt nākotnes izredzes, izceļot Baltijas pētījumus vispār un īpaši to attīstību šeit — Latvijā.

Zinātnes un augstskolu tradīciju ziņā Lietuva un Igaunija savu senatnīgo augstskolu dēļ varbūt vēsturiski ir bijušas labākā stāvoklī nekā Latvija. Tērbatas (Tartu) Universitāti nodibināja zviedru karalis Gustavs II Ādolfs 1632.gadā un atjaunoja ķeizars Aleksandrs I, Viļņas Universitāti atklāja poļu karalis Stefans Batorijs 1579.gadā. Taču arī Latvijai ir senas un bagātas tradīcijas zinātnē jau kopš 16.gs. reformācijas izplatīšanas laika Livonijā, un pat agrāk, jo vēstures hronikas te ir tikušas rakstītas kopš 13.gs., pastāvējušas arī senas klosteru bibliotēkas (Rīgas pilsētas bibliotēka, tag. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, nepārtraukti darbojas kopš 1524.gada).

Organizatorisko formu ziņā Latvijas zinātnes vēsturi var iedalīt trijos posmos:

1) amatierzinātnieku darbība — ģimnāziju skolotāji, mācītāji, ierēdņi, muižnieki u.c., kas kopš 18.gs. apvienojās zinātniskās biedrībās,

2) universitātes — kopš 1862.g. Rīgas Politehniskais institūts, vēlāk Latvijas Universitāte,

3) plaši pētnieciski institūti fundamentālām un praktiskām zinātnēm, kad dominēja Latvijas Zinātņu akadēmija (dib.1946.g.), līdz pat 1991.gadam.

Pašreiz vērojama ne tikai veco zinātnes organizatorisko formu, bet arī vispārējā zinātnes krīze Latvijā. Tiek gaidīts, lai zinātne atgrieztos augstskolās, vismaz lielākā mērā nekā līdz šim, taču procesi rit gausi, turklāt mūsu jaunā valsts ir trūcīga arī zinātnei atvēlamo līdzekļu ziņā.

Atgriežoties pie vēstures, pieminēšu, ka “zviedru laikos”, pēc Gustava Ādolfa rīkojuma, 1631.gadā tika izveidota Rīgas akadēmiskā ģimnāzija. Tās profesori latīņu valodā publicēja disputus un disertācijas par fizikas un astronomijas problēmām, par dabas parādību cēloņiem, par filozofijas un tiesībzinātņu jautājumiem. Pāris mēģinājumi pārvest zviedru universitāti no Tērbatas (resp. Pērnavas) uz Rīgu 17.gs. beigās nebija veiksmīgi, jo tam pretojās Rīgas pilsētas Rāte. Šajā laikā Latvijā tika veikti pirmie kartogrāfiskie mērījumi, noteiktas dažu pilsētu ģeogrāfiskās koordinātes, pētīti un analizēti derīgie izrakteņi, ierosināta metode augļu koku potēšanai. Suntažu prāvests Salomons Guberts 1645.g. publicēja zinātniski praktisku enciklopēdiju “Stratagema oeconomicum oder der Ackerstudent”, kas pieredzēja trīs izdevumus, un to 100 gadus vēlāk slavenais M.Lomonosovs pārtulkoja krievu valodā.

18. gs., kad Ziemeļbaltiju iekļāva Krievijas impērijā un Kurzemes hercogiste nonāca faktiskā krievu protektorātā, tika cirsts slavenais (vai mūsu tautām bēdīgi slavenais) “Krievijas logs uz Eiropu”. Bet minētā gadsimta beigās, pēc Ziemeļu kara drausmajiem postījumiem, zeme pamazām atdzīvojās, t. sk. arī zinātne un kultūra. Sākās Latvijas teritorijas sistemātiska pētīšana kartogrāfijas, hidroloģijas, astronomijas, meteoroloģijas, dziedniecības resursu ziņā. 18. gs. beigās Jelgava un Rīga kļuva par ievērojamu zinātnisku darbu iespiešanas vietu (Hartknoha izdevniecība). Te gaismu ieraudzīja izcilāko I. Kanta (ieskaitot “Tīrā prāta kritiku”, 1781) un J.G. Herdera sacerējumu pirmiespiedumi. Latviešiem nepārvērtējama bija Sunākstes mācītāja un apgaismotāja J.G. Stendera “Augstas gudrības grāmatas” izdošana (1744), Eiropas mēroga unikāla enciklopēdija zemniekiem — dzimtļaudīm, kurā populāri tika skaidroti dabas, vēstures, ģeogrāfijas u.c. nozīmīgākie fakti.

18. gs. beigās Jelgava kļuva par izglītības centru. Pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons 1775. gadā dibināja Jelgavas akadēmisko ģimnāziju (Academia Petrina) , kuru vēlāk gribēja pārveidot par universitāti. Ģimnāzijas profesori veica nozīmīgus darbus, piemēram, zviedru minerologs J.J. Ferbers (Linneja un Valeriusa skolnieks) veica rūdu un minerālu pētījumus, pirms Laiela izvirzīja driftu teoriju ģeoloģijā, V. Beitlers darbojās astronomijā un matemātikā, J. Bezeke — ķīmijā un putnu pētniecībā, M.G. Paukers — metroloģijā. Jelgavā 1784. gadā nodibināja astronomisku observatoriju. Ciešā sakarā ar Jelgavas ģimnāziju darbojās Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, kuras dibināšanu 1815. gadā var uzskatīt par pirmo mēģinājumu organizēt Baltijā reģionālu zinātņu akadēmiju (pašreiz to uzlūko par Latvijas Zinātņu akadēmijas priekšteci). Biedrības dibinātājs M.G. Paukers piesaistīja biedrībai izcilus zinātniekus no Baltijas un ārzemēm, kopskaitā 200 biedru (goda biedru skaitā bija matemātiķis K.F. Gauss un krievu vēsturnieks N. Karamzins). No kārtējiem biedriem pats izcilākais bija vietējais muižnieks — fiziķis un ķīmiķis Teodors Grothuss (1785—1822), pirmās elektrolīzes teorijas (1805) un fotoķīmijas pamatlikumu (1818) autors, vienreizēja, dramatiska personība zinātņu vēsturē.

Ap to pašu laiku sākās zinātniskā darbība arī Rīgā. Būtu jāmin fiziķis G.F. Parrots (vēlākais Tērbatas universitātes dibinātājs, kurš Rīgā atklāja osmoregulācijas pamatlikumus un izgudroja medicīnas termometra prototipu) un ķīmiķis un farmaceits D.H. Grindelis, pirmais latviešu izcelsmes dabaspētnieks (no kura uzvārda darināti nosaukumi augu dzimtai Grindelia robusta , ķīmiskai vielai — grindelskābei un darbīgai farmācijas firmai tagad Latvijā — “Grindex”). 19. gs. pirmajā pusē Rīgā izveidojās vairākas zinātņu biedrības, kas izdeva savus periodiskus izdevumus vācu valodā. Šīs biedrības bija cieši saistītas ar Tērbatas universitāti un Pēterburgas Zinātņu akadēmiju. Vietējai vēsturei īpaši nozīmīga bija Krievijas Rītjūras provinču senatnes un vēstures pētītāju biedrības (dib. 1834.g.) darbošanās.

Jāņem vērā, ka 17. gs. un vēlāk, 1802.—1918. gadā, Ziemeļbaltijai, t.i., Igaunijai un Latvijai, bija kopīgs augstākās izglītības un zinātnes centrs, proti, Tērbatas universitāte, kurā šajā laikā studēja aptuveni 1300 latviešu.

1862. gadā Rīgā tika dibināta Politehniskā augstskola, pirmā Krievijas impērijā. Mācības tajā notika vācu valodā, bet kopš 1896. gada, sākoties rusifikācijai, pārgāja uz krievu valodu. RP organizēšanai paraugs bija slavenā Cīrihes Politehniskā augstskola (ETH), pirmie profesori nāca no Vācijas, Šveices, Austrijas. Vēlāk viņus nomainīja vācbaltiešu, poļu, krievu un daži latviešu un igauņu cilmes docētāji. Pētījumus veica galvenokārt inženierzinātnēs, mehānikā, tehnoloģijā, lauksaimniecības zinātnēs. Kā īpaši nozīmīgi atzīmējami darbi ķīmijā. No profesoriem jāmin matemātiķis P. Bols (kvaziperiodiskas funkcijas, matemātiskā topoloģija), V. Rīters (grafostatika), E. Arnolds (elektrotehnika), B. Doss (ģeoloģija), A. Teplers (fizika) u.c.

Rīgā dzimušais ķīmiķis Vilhelms Ostvalds (1853—1932), kuru uzlūko par klasiskās fizikālās ķīmijas pamatlicēju, guva ne tikai starptautisku slavu, bet kļuva par Nobela prēmijas laureātu ķīmijā (1909). Būdams RPI profesors (1881—1887) viņš pētīja ķīmisko tieksmi un homogēnās skābju—bāzu katalīzes pamatlikumības, pamatoja Ostvalda atšķaidījuma likumu, izgudroja pilošu dzīvsudraba elektrodu, Ostvalda viskozimetru, Rīgā uzrakstīja pirmo fizikālās ķīmijas rokasgrāmatu (1885—1887) un no šejienes sāka izdot jaunās zinātnes pirmo žurnālu “Zeitschrift fūr physikalische Chemie” Leipcigā. 1886. gadā Rīgā pie V. Ostvalda pētīt jonu teoriju un ķīmisko kinētiku ieradās jaunais S. Areniuss.

V. Ostvalda skolnieks Pauls Valdens (1863—1957), Vidzemes latviešu zemnieka dēls, atklāja “Valdena apgriezenību” stereoķīmijā (1895) un nozīmīgākos neūdens šķīdumu elektroķīmijas likumus. Viņš bija viens no vadošajiem ķīmiķiem cara Krievijā, apvienojot darbu Rīgā ar Pēterburgas ZA akadēmiķa (kopš 1910. g.) un tās ķīmijas laboratorijas vadītāja pienākumiem.

Kopumā aptuveni 70 Latvijā dzimušie zinātnieki vēlāk kļuva par Pēterburgas ZA locekļiem, t. sk. izcilais paleontologs K. Panders (strādāja arī Carnikavā) un zoologs E. Eihvalds. RPI absolvents inženieris Frīdrihs Canders (1887—1932) uzlūkojams par astronautikas un raķešbūves pionieri Krievijā; kopš 1907. gada Rīgā viņš veica teorētiskus aprēķinus par lidojumiem kosmosā un pilsētas nomalē Zasulaukā uzbūvēja pirmās “kosmiskās siltumnīcas” prototipu.

Var apgalvot, ka Krievijas impērijas laikā Rīgā dominēja dabas un inženierzinātnes, ja salīdzinām tās ar aktivitātēm humanitārajās zinātnēs. Galvenās zinātniskās biedrības Latvijā bija dabaszinātniska, medicīniska, farmaceitiska un tehniska rakstura, kas pamatā izskaidrojams ar politehniskās augstskolas, bet ne universitātes klātbūtni. Un tomēr jau kopš 18. gs. Latvijai bija spēcīgas tradīcijas arī humanitārajās zinātnēs: vēstures avotu, hroniku, dokumentu kritiska izdošana, J.K. Broces “Sammlung livlandischer Monumente” manuskripts, grāmatas par Baltijas vēsturi, monumentālais Rekes un Napjerska 4 (vai 5) sējumu Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes literātu un zinātnieku leksikons (1827—1832). Vācbaltieši savāca un izdeva savā interpretācijā visu iespējamo par savu un arī Baltijas provinču vēsturi, apkopoja daudz vērtīgu darbu par Baltijas provinču dabu: ģeoloģiju, zooloģiju, augu valsti. Gustavs Manteifelis rakstīja par Latgali. Vārdu sakot, vācbaltieši izpētīja sevi gandrīz vai ideāli. Pat līdz šim laikam Georga Rauha vai Reinharda Vitrama darbi ir tie, no kuriem Rietumos smeļas ziņas, dažbrīd varbūt pat tendenciozas, par Baltijas vēsturi.

Minētie darbi un koncepcijas lielā mērā ignorē latviešu un igauņu pastāvēšanu un gara dotības. Pa daļai tas sakāms pat par izcilākā latviešu valodniecības, etnogrāfijas, folkloras un novadpētniecības pioniera Augusta Bīlenšteina devumu. Tieši tādēļ latvieši — tautiskās atmodas ideologi — kopš 1860-tajiem gadiem nostājās stingrā opozīcijā pret vācbaltiešu monopolu un centās izveidot pašu latviešu zinātnieku, skolotāju un valodnieku intelektuālu kopību. Daudzi no viņiem palika amatierzinātnieku līmenī, bet zinātnieki profesionāļi bija spiesti atstāt dzimto novadu. Tāpēc mēs varam runāt, pirmkārt, par plaisu starp vācbaltiešu un latviešu humanitāro zinātņu pārstāvjiem un, otrkārt, par “pirmo latviešu intelektuālo trimdu” kopš 19. gs. otrās puses.

Vairākums pirmo latviskas cilmes zinātnieku strādāja ārpus Baltijas, piemēram, Sanktpēterburgā, Maskavā, Odesā un citur. Viņu skaitā minami mikrobiologi E. Zemmers, K. Helmanis (atklāja maleīnu ļauno ienāšu diagnostikai), bioķīmiķis R. Krimbergs (atklāja karnitīnu jeb vitamīnu BT), fiziķis V. Altbergs (atklāja skaņas spiedienu) un valodnieks J. Endzelīns (oriģināli pētījumi baltu valodniecībā). 19. gs. sāka vākt izcili bagāto latviešu folkloras mantojumu (kopumā 1,5 miljoni tautasdziesmu, pasaku, teiku, sakāmvārdu, anekdošu, buramvārdu u.tml.) — K. Brīvzemnieks, K. Barons. K. Mīlenbahs Rīgā sāka veidot pilnīgu latviešu valodas vārdnīcu, kuru vēlāk pabeidza un izdeva J. Endzelīns. Kopš 1869. gada darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kuru vēlāk (1932) pārveidoja par privātu Zinātņu akadēmiju.

Pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī sāka pārveidoties arī augstskolu un zinātnes dzīve Latvijā. RPI no inženieru augstskolas tika pārveidota par Latvijas Universitāti, un tajā bija pārstāvētas arī humanitārās un sociālās disciplīnas, medicīna, fizika un matemātika, bioloģija un teoloģija. Universitātes svinīgā atklāšana notika 1919. gada 28. septembrī, un tā veidojās kā nacionāla augstskola ar spēcīgu humanitāro zinātņu profilu.

Latvijas augstskola nu jau apvienoja vairākumu agrāk Krievijā izkliedēto latviešu zinātnieku. Pašā Latvijā izauga jauna spējīga zinātnieku paaudze (kaut arī nebūtu piemirstami no ārzemēm iebraukušie profesori LU pirmajos gados — anatoms un antropologs G. Bakmanis no Zviedrijas, entomologs E. Strands no Norvēģijas, zoologs N. Lebedinskis no Šveices, astronoms A. Kloze u.c. no Vācijas). Taču jau trīsdesmito gadu sākumā profesoru lielum lielais vairums bija latvieši un lekcijas tika lasītas tikai latviešu valodā. Tika izstrādāta latviešu zinātniskā terminoloģija un publicēti darbi “Latvijas Universitātes Rakstos” (iznāca kopš 1921. g.). Pamazām izveidojās tādas zinātnes nozares, kuras kā akadēmiskas disciplīnas agrāk Latvijā nebija pastāvējušas. Panākumi tika gūti baltu valodniecībā, ķīmijā, bioloģijā, medicīnā, lauksaimniecības un inženierzinātnēs.

Fizikālajā ķīmijā M. Straumanis pamatoja elektroķīmisko korozijas teoriju, izgudroja jaunu, ļoti precīzu metodi kristālu režģa konstanču noteikšanai, V. Fišers pētīja pārsātinātus šķīdumus, E. Iegrīve un G. Vanags deva jaunus analītiskus reaģentus. Bioloģijā minami N. Lebedinska, E. Stranda, N. Maltas, K. Ābeles, P. Galenieka, H. Skujas, medicīnā — M. Zīles, J. Prīmaņa, R. Krimberga, P. Stradiņa, K. Rudzīša pētījumi. Lauksaimniecības zinātnēs J. Apsīša, P. Lejiņa, P. Delles, K. Bamberga u.c. darbi ļāva Latvijai lopkopībā, zemkopībā un pārtikas tehnoloģijā sasniegt attīstītāko Eiropas valstu līmeni. Izcili bija prof. Alfrēda Vītola darbi teorētiskajā hidraulikā. Tika savākts un apstrādāts plašs faktu materiāls par Latvijas arheoloģiju, etnogrāfiju, folkloru, vēsturi un īpaši — baltu valodniecību (J. Endzelīns, R. Vipers, B. Vipers, L. Arbuzovs, A. Švābe, F. Balodis, P. Šmits, L. Bērziņš, K. Straubergs u.c.).

1920.—1940. gadā iezīmējās centieni veicināt saites ar Skandināvijas zemju zinātni, lai mazinātu tradicionālo orientāciju uz Vāciju un izveidotu Skandobaltijas zinātnieku saimi. Šī tendence iezīmējās Baltijas arheologu konferences (1930) un Baltijas vēsturnieku kongresa (1937) sarīkošanā Rīgā, Baltijas hidrologu konferencēs, regulārajās Baltijas un Skandināvijas intelektuālās sadarbības konferencēs, taču nevar sacīt, ka Baltija tika uzlūkota par līdzvērtīgu partneri.

“Latvijas laikā” pētniecība koncentrējās galvenokārt Latvijas Universitātē, no kuras 1939. gadā atdalījās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Latvijas pēdējais (1936—1940) Valsts prezidents K. Ulmanis īpaši veicināja ar Latvijas vajadzībām saistīto zinātņu attīstību, dibinot autonomas pētniecības iestādes ārpus Universitātes: 1936. gadā uzsāka darbību Latvijas Vēstures institūts, 1939. gadā Zemes bagātību pētīšanas institūts. K. Ulmaņa iecerēs bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas izveide, bet tā tika novilcināta un līdz padomju invāzijai iecere tā arī netika realizēta.

1939.—1945. gada notikumi nesa milzu zaudējumus Latvijas zinātnei. 1939. gadā visi vācu cilmes zinātnieki pēc Molotova—Ribentropa pakta parakstīšanas izceļoja uz Pozeni. Staļina un Hitlera represijās tika noslepkavoti vai deportēti 25 LU profesori. 1944.—1945. gadā, baidoties no komunistu represijām, vairāk nekā 60 procenti Latvijas zinātnieku devās trimdā. 1946.—1949. gadā Pinebergā (angļu okupācijas zonā Vācijā) pat darbojās īpaša Baltijas Universitāte. Vēlāk prāva daļa bijušo Latvijas zinātnieku atrada piemērotu darbu un pat izvirzījās Vācijā, Zviedrijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Latīņamerikā. Trimdā, darbojoties attīstīto Rietumvalstu augstskolās, izveidojās arī jauna latviešu zinātnieku paaudze. Aptuveni 400 dažādu pakāpju profesoru pieder tai kategorijai, kuru mēs dēvējam par “otru latviešu intelektuālo trimdu”. Piebildīsim, ka vairāki humanitāro zinātņu pārstāvji trimdā uzrakstīja monumentālus darbus par Latvijas vēsturi (A. Švābe, A. Aizsilnieks, E. Andersons, Ā. Šilde, A. Johansons, H. Biezais, E. Dunsdorfs u.c.) ar paliekošu nozīmi.

Neraugoties uz nelabvēlīgajiem apstākļiem, īpaši pirmajos pēckara gados, neapšaubāmi — arī pēc Otrā pasaules kara, Latvijā turpinājās pētnieciskais darbs padomju režīma ietvaros.

1946. gada februārī beidzot tika dibināta Latvijas Zinātņu akadēmija, līdz ar to fundamentālo zinātnisko pētījumu lielākā daļa ar laiku tika koncentrēta tās 13 prāvajos pētnieciskajos institūtos. Zinātnisko darbinieku skaits Latvijā pieauga strauji: 1913. gadā — 50, 1940. gadā — 1129, 1980. gadā — 12 585 cilvēki, ko gluži nevarētu apgalvot arī par pētniecības darba kvalitāti.

PSRS atbalstīja pētnieciskos projektus, īpaši saistītos ar militāri rūpniecisko kompleksu. Šajā “Vissavienības darba dalīšanā” Latvijai bija uzticēti fundamentālie pētījumi vairākās nozarēs (bet ne pati tehnoloģija!). Veidojās Latvijai jaunas zinātņu nozares — magnētiskā hidrodinamika, cietvielu fizika, polimēru un kompozīto materiālu mehānika, modernā organiskā un bioorganiskā ķīmija, koksnes ķīmija, molekulārbioloģija, jaunu ārstniecības preparātu izstrāde. Pētījumus gan arī veica Latvijas augstskolās, taču daudz ierobežotākā apjomā, un pētniecība pamazām tika šķirta no studentu apmācības. Bez LU un Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavā 1958. gadā tika atjaunots RPI, bet 1950. gadā organizēts arī Rīgas Medicīnas institūts (tagad — Latvijas Medicīnas akadēmija).

Vairākus gadu desmitus, līdz 1990. gadam, zinātnei Latvijā bija jāattīstās kā vienotās PSRS zinātnes sastāvdaļai, ciešā saistībā ar pētniecības centriem Maskavā, Ņeņingradā, Kijevā, daļēji — ar PSRS kara rūpniecību. Diemžēl šajā laikā Latvijas zinātne zaudēja savu starptautisko reprezentanci. Sakari ar Rietumiem bija ierobežoti, stingri pārraudzīti (arī no VDK puses). Un tomēr — mums ir pilnas tiesības runāt arī par starptautiski atzītiem Latvijas zinātnes sasniegumiem šajā laikā. Tas sakāms, piemēram, par medicīnisko un heterociklu ķīmiju: pretvēža preparāts ftorafūrs (tegafurs), kuru Rīgā sintezēja S. Hillers (1915—1975) un viņa līdzstrādnieki 1964. gadā, vēl joprojām Japānas zāļu tirgū ir sintētiskais pretvēža līdzeklis numur viens, kuru pēdējā laikā sāk eksportēt uz ASV. Atzīmējami arī jauni izolācijas materiāli padomju raķetēm un “Buran” tipa kosmosa retūrkuģiem, tādi kā ripors un kompozītie materiāli. Citi piemēri: grūti kūstošu savienojumu sintēze zemtemperatūras plazmā, silicija un germanija organiskie savienojumi, mazmolekulāri peptīdi, molekulārā elektroķīmija, organisko pusvadītāju ķīmija un fizika, biotehnoloģija, gēnu inženierija. Latvijas ZA ir izdevusi septiņus zinātniskus žurnālus (un turpina to darīt), no kuriem četri tiek tulkoti no krievu valodas angliski un publicēti ASV “no vāka līdz vākam”. To skaitā “Heterociklisko savienojumu ķīmija” ir vienīgais J. Garfīlda “Science Citation Index” avotu bāzē iekļautais Baltijas valstu žurnāls.

Kopš 1960—tajiem gadiem Rīga bija kļuvusi arī par daudzu reprezentatīvu zinātnisku konferenču rīkošanas vietu. Plašākais no tiem — VII Starptautiskais IUPAC Dabasvielu ķīmijas simpozijs — pulcināja 1970. gada vasarā 1800 zinātniekus (900 ārpus PSRS), un tajā H.G. Horāna pirmo reizi pasaulē ziņoja par mākslīgā gēna sintēzi.

Ķīmija un fizika bija stingri spēcīgākas par bioloģiju un medicīnu — Latvijā bija aptuveni tāds pats publikāciju skaits starptautiski atzītos žurnālos kā Turcijai, Dienvidkorejai, Sauda Arābijai, ķīmijā — kā Somijai.

Daži mūsu zinātnieki pieder pie augsti citētiem autoriem, un pēdējā laikā tie ievēlēti par vairāku ārzemju zinātņu akadēmiju locekļiem.

Tādējādi varam secināt, ka padomju impērijas gados dabas un eksakto zinātņu prioritāte tika stādīta augstāk par humanitārajām un sociālajām zinātnēm, kurās starptautiski citēto publikāciju skaits Latvijā bija visai niecīgs. Turklāt pētījumus šajās jomās ietekmēja totalitārisma ideoloģija un tās uztieptās dogmatiskās pieejas. Varētu daudz stāstīt par komunistiskā režīma represijām pret zinātniekiem, īpaši Staļina valdīšanas laikā. Pēdējos gados par tām atklāti un publicēti daži arhīvu materiāli (arī manos pētījumos par zinātņu vēsturi). Taču pat šajos smagajos gados arī humanitārajās zinātnēs pētījumi nepārtrūka. Var pat runāt par zināmiem sasniegumiem, varbūt gan nepietiekami popularizētiem Rietumos, Latvijas arheoloģijā un antropoloģijā, Rīgas vēsturē, etnogrāfijā, demogrāfijā, latviešu valodniecībā, folkloristikā, literatūrzinātnēs u.c.

Latvijas neatkarības atgūšana 1990.—1991. gadā nostādīja Latvijas zinātni krustcelēs. Bija jāpārkārtojas no funkcionēšanas lielvalstī, impērijā, uz funkcionēšanu mazā valstī ar pavisam citiem mērķiem un citām prioritātēm, no padomju uz Rietumu darba stilu zinātnē, jācenšas integrēt pētniecību ar augstskolu darbu, atgriežot to no ZA institūtiem uz augstskolām. Humanitārajās un sociālajās zinātnēs bija jāveido jauna moderni domājošu pētnieku paaudze, piesaistot tai spējīgākos no vecākās. Beidzot bija jāsavieno nacionālie centieni un sapņi ar kosmopolītiskajām, internacionālajām pieejām, jāorganizē interdisciplināri un komparatīvi pētījumi, kādi nebija tradicionāli Latvijai ne padomju režīma, ne arī pirmskara posmā. Visu to bija jāmēģina panākt apstākļos, kad jaunā valsts ir trūcīga un zinātnes finansējums ir dramatiski krities gan relatīvi attiecībā pret kopējo valsts budžetu, gan absolūtos skaitļos — varbūt 10, pat 30 reizes! Diez vai kāda cita sfēra Latvijā ir tik smagi cietusi kā zinātne. Pētnieku kopskaits ir samazinājies, un 1993. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu, inženierzinātnēs to bija tikai 13,3 procenti, sociālajās zinātnēs — 18,1 procents, humanitārajās zinātnēs — 23,8 procenti. Čpaši ievērojot to, ka pētnieku atalgojums ir jūtami samazinājies, šis apstāklis jāvērtē visai negatīvi. Zinātnieki kļūst par zemas kategorijas neprestižu sabiedrības daļu. Jaunatne nenāk vairs uz zinātni. Latvijas zinātnieku (ar doktora grādu) vidējais vecums ir 54 gadi. Sākas smadzeņu noplūde no Latvijas, un kopš 1993. gadas mēs jau sākam lietot terminu “trešā intelektuālā trimda”. Šādai tendencei turpinoties, Latvija zinātnes finansējuma un zinātnieku relatīvā skaita ziņā drīz var nokļūt “trešās pasaules” valstu kategorijā. Zinātnieku relatīvā skaita ziņā tā tuvojas Turcijai un Grieķijai (taču tur finansējums ir daudzkārt lielāks!), no posttotalitārām Austrumeiropas valstīm — Rumānijas, Albānijas, Lietuvas līmenim, 2—3 reizes atpaliekot no Čehijas, Ungārijas, Slovakijas un Igaunijas.

Latvijas zinātnes starptautiskā ekspertīze, kuru 1992. gadā organizēja Dānijas Zinātnes padome, rāda, ka fizikā, informātikā, ķīmijā, inženierzinātnēs, dažās bioloģijas nozarēs Latvijas zinātnieku vērtējums ir no “ļoti laba” līdz “teicamam” (starptautisko ekspertu atzīmes). Jāpiebilst arī, ka, samazinoties pētnieku skaitam, publikāciju skaits starptautiski atzītajos žurnālos no Latvijas pagaidām nesarūk (tas paliek aptuveni 250 publikācijas gadā). Bet tā tas ir galvenokārt dabaszinātnēs, un tas balstās galvenokārt uz vecajām rezervēm.

Un tomēr — nākotnē, šķiet, drīk-stam lūkoties ar piesardzīgu optimismu. Līdz ar Latvijas Zinātnes padomes dibināšanu 1990. gadā ir sākušās reformas zinātnē, kas gan rit pagausi, bet tomēr. Latvijas Zinātņu akadēmija 1992. gadā pārveidota par Rietumu tipa zinātņu akadēmiju ar pavisam citām funkcijām un samērā plašu ārzemju locekļu piesaisti, kļuvusi par ICSU un ALLEA locekli, izveidojusi sadarbību ar Lietuvas un Igaunijas Zinātņu akadēmijām, gūst autoritāti ārzemēs. Zināma palīdzība no ārpuses, īpaši no Sorosa ISF, Sorosa Latvijas fonda (SFL), Eiropas Savienības, Vācijas, Skandināvijas zemēm un NATO, ir paglābusi no bojāejas veiksmīgas zinātnieku skolas, pabalstījusi jaunos pētniekus. Tiek mēģināts iekļauties Eiropas kopējos zinātniskajos projektos. Ir mēģinājumi veikt akadēmiskas reformas augstskolās, kaut arī ne visos virzienos gluži sekmīgi. Viss sacītais tomēr atkal galvenokārt attiecas uz dabas un eksaktajām zinātnēm.

Čpašs uzsvars Latvijā būtu liekams uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm, taču mums jāatzīst, ka tās joprojām ir mūsu sāpju bērns. No Latvijas Zinātnes padomes līdzekļiem dabas un inženierzinātnes saņemt 45,2 procentus, bioloģija un medicīna — 27,1 procentu, lauksaimniecības zinātnes — 13,2 procentus, humanitārās zinātnes — 9,6 procentus un sociālās — 5,5 procentus (1993. g. dati). Tādējādi, humanitārās un sociālās zinātnes ir saņēmušas tikai 15 procentus kopējā zinātnes budžeta, bet to daļa būtu jāpaceļ vismaz uz 20 procentiem. Mēģinām izdarīt spiedienu uz valdību un Saeimu, lai palielina zinātnes budžetu arī absolūtos skaitļos, jo Latvija ir vienā no pēdējām vietām Eiropā zinātnes finansējumā procentos no gada nacionālā kopprodukta. Tas ir kauns!

Kopš 1994. gada līdztekus individuālo projektu finansēšanai Zinātnes padome ir sākusi arī nacionālo zinātnes programmu finansēšanu. No piecām iecerētajām programmām divas attiecas uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm, proti, programma “Letonika” un programma “ Latvijas sociālā attīstība un drošība”. Čpaši izceļama programma “Letonika”, kas ietver starpnozaru kompleksus pētījumus par Latvijas etniskās struktūras veidošanos un latviešu antropoloģisko tipu, par Latvijas etniskuma un valstiskuma rašanos, par etnodemogrāfisko situāciju pagātnē un tagad (pašreiz tas kļuvis katastrofāls!), par latviešu valodu un folkloru, par materiālo un garīgo kultūru, tautas tradīcijām, mākslu, literatūru, par sabiedriskās domas, literatūras, zinātnes un mākslas vēsturi u. tml. Čpaši būtu pētāma Latvijas 20. gs. vēsture Eiropas kopējo procesu ietvaros sakarā starp Latviju un kaimiņu valstīm.

Sīkākus priekšlikumus par šo programmu esam devuši kopā ar profesoru S. Cimermani (sk. Latvijas Vēstnesis, 1995. g. jūnijs), taču mūs baida, ka pēdējo mēnešu finansu un banku krīze Latvijā aizkavēs iecerētās programmas īstenošanu, vismaz 1995. gadā, jo zinātne pašreiz saņem tikai 61 procentu no budžetā paredzētā finansējuma un tas īpaši skar jaunās programmas. Taču šī programma joprojām ir spēkā, tā ir atklāta pētniekiem no Latvijas un ārvalstīm. Arī šeit, Latvijā, mēs domājam par kompleksu Baltijas pētījumu izvēršanu, un letonikas programma uzlūkojama kā pirmais solis šajā virzienā. Pagaidām, izņemot atsevišķas nozares kā zinātņu vēsture (kur mums ir izveidojušās lieliskas sadarbības tradīcijas, stabila kopdarbības komanda kopš 1958. gada), mums vēl nav triju valstu kopēju Baltijas studiju pieredzes. Esam ļoti pateicīgi kolēģiem no AABS, Skandināvijas un Vācijas zinātniekiem, kas izvirzījuši Baltijas intelektuālās sadarbības un kopēju pētījumu ideju pirms 27 gadiem, un būsim gandarīti pakāpeniski pārņemt viņu pieredzi un metodes, taču Baltijas pētījumu nākotne, saprotams, pieder Baltijas valstīm. Varbūt to organizēšana un koordinēšana uz vietas prasīs trīs līdz piecus gadus, varbūt visus desmit, bet mēs to paveiksim. Svarīgi, kā attīstīsies attiecības pašu Baltijas valstu starpā saimnieciskā un politiskā ziņā, cik cieša būs integrācija.

Mēs nesen esam reanimējuši seno ideju par Academia Scientiarum Baltica , ko pirmoreiz izvirzījis izcilais igauņu profesors un valstsvīrs Antss Pīps 1934. gadā. Nepakavējoties te sīkāk pie iecerētās akadēmijas mērķiem, struktūras un organizēšanas principiem, tāpat iespējamajiem tās organizēšanas termiņiem (1996., 1997. gads vai vēlāk), atzīmēšu, ka šajā lietā vērojama zināma piesardzība, īpaši no igauņu puses, un mēs notikumus nesteidzinām, visam ir jānobriest loģiski. Paredzams, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Zinātņu akadēmiju vadību kārtējā tikšanās Tallinā (š.g. 14.—15. septembrī) iezīmēs trīs kopējas Baltijas valstu zinātniskas programmas: enerģētikā, Baltijas jūras pētījumos un humanitārajās zinātnēs. Atgriežoties visiem mazu valstu statusā, humanitāro zinātņu svars zinātnes prioritāšu kopējā skalā pieaugs, lai cik sāpīgi man, ķīmiķim, būtu to atzīt. Taču ļoti neapdomīgi būtu zaudēt to potenciālu, ko esam sasnieguši dabaszinātnēs — ir jāatrod pareizais līdzsvars.

Mēs centīsimies veikt šo Baltijas studiju organizēšanu soli pa solim, mēs ceram uz ārzemju kolēģu atbalstu un labiem kontaktiem, lai reanimētu humanitārās zinātnes Latvijā un pamazām organizētu Baltijas kompleksus pētījumus visās trijās valstīs. Mēs īpaši ceram uz jaunatni.

Šķiet, ka baltu tautu senais indoeiropeiskais mantojums un somugru mantojums, Baltijas telpa kā tilts starp Eiropas rietumiem un austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem var kļūt interesanti arī pasaules lielajai zinātnieku sabiedrībai, ja mēs mūsu vietējās problēmas izvirzīsim plašākā kontekstā un pratīsim pasaules vērību pievērst šim savdabīgajam Eiropas reģionam. Gribas cerēt, ka nākamā gadu tūkstoša sākumā mums būs spēcīgas un modernas humanitārās zinātnes arī šeit Latvijā, Baltijas valstīs, bez provinciālisma un aprobežotības iezīmēm, ka spēsim atrast pareizās proporcijas starp dažādām zinātņu nozarēm, ka latvieši neatstās novārtā arī fizikas, bioloģijas, ķīmijas jomas pie sevis. Ceru, ka varēsim piedalīties arī “lielās zinātnes” veidošanā vismaz tādā mērā, kādā to spēj darīt mazās valstis citur Eiropā.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Šī ir ievadlekcija I Baltijas pētījumu konferencē Eiropā — Rīgā, LU Lielajā aulā, 1995.gada 16.–18.jūnijā.