AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Edgars Dunsdorfs

Latvija baltā, Latvija svētā

Teodora Zeltiņa 1965.gadā "Grāmatu drauga" apgādā izdotajos "Pašportretos" Edgars Dunsdorfs raksta: "Pirms vairākiem gadiem man bija jāiesniedz sava fotogrāfija Melburnas universitātei nez’ kādam tur albumam. Kad aizgāju pie fotogrāfa, viņš mani visādi grozīja un beidzot noprasīja: “Sēr, vai jūs kādreiz esat forografējušies?" Pēc šī jautājuma nopratu, ka izskatījos pēc tāda, kas tiešām vēl nekad nav fotografējies, un nolēmu savu izskatu, vismaz turpmāk, attaisnot. Rezultātā — man fotogrāfiju nav. Vienīgo, kas bija nodevu universitātei." ...Šeit — Dr.Edgars Dunsdorfs ar kundzi Liliju. 1994. gada 20. novembris. Rutas Liepiņas foto

Kad Arveds Švābe lūdzis Edgaru Dunsdorfu sniegt par sevi ziņas topošajai Latvju enciklopēdijai, viņš no ievērojamā vēsturnieka saņēmis izsmeļošu informāciju trijās rindās:

Dunsdorfs
dzimis Saldū
dzīvo Melburnā.

Redaktoram nekas cits neatlicis kā smelties ziņas no citiem avotiem. Es tomēr saņēmu dūšu un uzrakstīju profesoram vēstuli.

Ko tad vēlējos uzzināt tādu, ko nevarēju izlasīt paša vēsturnieka darbos un periodikā publicētajās intervijās un apcerējumos par viņu? Vispirms jau ļoti gribējās saprast - kā tas viss sācies. Kā radusies interese par Latvijas vēsturi. Un kāpēc šķitis tik svarīgi pierādīt un parādīt, ka īstu un patiesu Latvijas vēsturi var uzrakstīt tikai latvieši paši.

Atbilde no tālās Austrālijas pienākusi necerēti ātri. Kaut tajā, autora vārdiem sakot, ir tikai dažas starmeša epizodes no viņa dzīves, man tā palīdzējusi labāk saprast būtiskas lietas un kopsakarības.

Uz jautājumu, kad viņš pirmo reizi apzinājies sevi kā Latvijas dēlu, cienījamais profesors atbild īsi:

— Kad kādā Jaungada naktī devu skautu solījumu.

Uzšķiru 1931.gadā izdotos Latvijas skautu darbības noteikumus, kur atrodams arī skautu solījums, un iztēlojos, kā jaunajā sirdī atbalsojušies solījuma vārdi:

— Modrībā par savu godu, apņemos visiem spēkiem censties būt uzticīgs Dievam un Latvijai, palīdzēt tuvākajiem katrā brīdī!

Tālāk dots arī plašāks skaidrojums:

Skauts cenšas izaugt par krietnu un derīgu Latvijas pilsoni un jau mazotnē lūko to visādi stiprināt. Skauts arvien atsaucas, kad Latvijai vajadzīga viņa palīdzība, neļauj to nonievāt un gatavs ziedot tās labā visu, pat dzīvību.. Latvijas ciešanas un trūkumus viņš uzskata kā savējos, tās stiprumu kā savu stiprumu un tās nākotni kā savu nākotni.

Mocekļa nāvē mirušajam Latvijas skautu prezidentam ģenerālim Kārlim Goperam (1876-1941) veltītajā grāmatā “Mūžīgais latviešu karavīrs” izlasīju arī šādas rindas: “Latvijas vēstures studijas ir interesants uzdevums ar to vien, ka tās prasa daudzu valodu zināšanas (tieši 11 - pēc autora pieredzes).” Tālab lūdzu profesoru pastāstīt, kā tad viņš apguvis tās 11 valodas. Un saņēmu atbildi:

— Ar valodu prašanu ir tā, ka ir aktīvā prasme, kad var sarunāties, un pasīvā prasme, kad var tikai lasīt. Turklāt var lasīt tikai iespiestu tekstu, bet ne rokrakstu ar daudziem saīsinājumiem. Konvencionālos sīsinājumus var iemācīties, bet nekonvencionālos var tikai uzminēt. Pirmā svešvaloda, ko apguvu, bija krievu valoda, jo mana ņaņa (aukle) bija krieviete. Bērnībā valodas iemācās ātri, ja vien rodas izdevība.

Profesors tālāk raksta:

— Man dzīvē ir laimējies, bez nekādiem manis paša nopelniem. Esmu dzimis svētdienā, un, pēc latviešu tautas ticējuma, tie ir laimes bērni.

Vēstule tomēr tēlo visai mērķtiecīgu ceļu izglītībā un zinātnē:

— Mūža devītajā gadā mani pēc pārbaudījuma uzņēma Saldus pilsētas augstākajā skolā (Frauenburgskoje vysšeje učilišče). Pārbaudījums bija nepieciešams tāpēc, ka minimālais vecums uzņemšanai bija desmit gadi. Nākošā gadā sākās Pirmais pasaules karš, un manas skolasgaitas ar to beidzās līdz 1925. gadam.

1925.gadā mani iesauca obligātajā karadienestā, un, tā kā man nebija gluži nekādas noslēgtas izglītības, mani iekārtoja Rīgā transporta bataljonā pie zirgiem. Šo bataljonu gan tai pašā gadā likvidēja, un mani norīkoja instruktoru rotas apmācībā.

No dienesta brīvajā laikā skolojos Latvijas kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā pieaugušajiem un pēc visu četru klašu beigšānas izturēju konkursu Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Kādēļ šai fakultātē? Tādēļ, ka lekcijas un semināri notika vakaros, jo dienā man bija jāpelna maizīte.

Manu interešu lokā vispirms bija nonākusi gleznošana. Kad uzzināju, ka Latvijas mākslas akadēmijā ir izredzes iekļūt tikai tiem, kas privātstundās ir skolojušies pie akadēmijas mācībspēkiem, šo nodomu atmetu.

Piedalījos fakultātes izsludinātajā studentu darbu sacensībā, kur darbi bija jāiesniedz anonīmi, un saņēmu pirmo godalgu. Pēc tam lūdzu sacensības darbu ieskaitīt par manu diplomdarbu, ar to aiztaupot vienu studiju gadu, un tā pēc četriem gadiem biju beidzis universitāti ar maģistra grādu.

Laimējās arī tālākā izglītības gaitā. Ieguvu universitātes stipendiju studijām Zviedrijā. Tur laimējās atklāt Tidē (Tido) pilī Zviedrijas lielā kanclera Aksela Uksenšernas (Axel Oxenstierna) Vidzemes muižu saimniecības grāmatas (kuru publikāciju Kultūras fonds godalgoja), un tā kļuvu par docentu Latvijas Universitātē un samērā ātri pēc doktora grāda disertācijas aizstāvēšanas ieguvu profesūru Latvijas saimniecības vēsturē (šo priekšmetu pats nodibināju).

Rimants Ziedonis, kam pirms četriem gadiem bijusi tā laime intervēt profesoru Melburnā, “Karoga” 1991.gada 9.-10. numurā tuvāk pastāsta par šo epizodi Tidē pilī, ko pats profesors sauc par dēku un salīdzina ar mednieku stāstiem.

— Kad studēju Stokholmā, pētot dokumentus Zviedrijas valsts archīvā, ieinteresējos par karaļa Gustava Ādolfa galveno palīgu kancleru Akselu Uksenšernu. Konstatēju, ka viņam karalis Vidzemē bija piešķīris muižas, vēl arī Cēsis un Valmieru. Uzzināju, ka šo darījumu dokumenti uz valsts arhīvu pārvesti no Uksenšernas pils Tidē. Visi svarīgākie dokumenti pagājušajā gadsimtā nopirkti. Mani ieinteresēja aktā tikai vārds “svarīgākie”. Ko 19.gadsimtā varēja uzskatīt par svarīgu? Secināju, ka svarīgākie dokumenti palikuši Tidē pilī.

Dēka tagad sāksies. Pusdienojot Stokholmas dzelzceļa stacijā, sāku sarunu ar nejaušu galda biedru. Uzzinājis, ka esmu no Rīgas, viņš teicās esot bijis Rīgā pirms kara. Izrādījās, ka viņš pazinis gleznotāju Rozentālu, viņš pat zināja, ka Rozentālam vārds ar īso a - Janis. Rozentāls bija saldenieks, un es, arī būdams saldenieks, arī šo to par Rozentālu zināju. Tā mums bija daudz ko runāt.

Mans sarunu biedrs nojautāja — vai mani kas nomācot? Manas domas bija pie “nesvarīgiem” Tidē dokumentiem. Kad to pastāstīju, viņš atplauka un teica: “Es esmu kapteinis Malbergs un Tidē īpašnieka barona Šinkela mājasdraugs. Es izgādāšu jums ielūgumu. Tikai tad jums būs jāņem līdzi smokings — vakartērps.”

Tā arī notika — pēc nedēļas saņēmu ielūgumu. Pilī dēka turpinājās. Man ierādīja vienu no viesu istabām. Archīva istaba bija augšstāvā , tā bija pilna ar plauktiem — no grīdas līdz griestiem. Tie bija tie “nesvarīgie” dokumenti — visu Uksenšernas Vidzemes muižu grāmatvedības sējumi. Tagad visi “nesvarīgie” dokumenti novietoti Zviedrijas valsts archīvā.

Dēkai vēl bija epilogs. Mana grāmata “Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas, 1624 —1654” iznāca trīsdesmit piektajā gadā Latvijas Universitātes studentu padomes apgādā. To recenzēja ne vien Latvijā un Eiropā, bet arī Krievijas žurnālā “Voprosi istoriji”. Es lasīju un brīnījos — grāmatas autora vārds šai recenzijā minēts Aksels Uksenšerns! Acīmredzot kāds stulbenis — a la profesors Paškevics — cenzūrā bija aizliedzis manu vārdu minēt.

Šo Paškevicu, kas pēc sekmīgi absolvētām trim pamatskolas klasēm un sarkanās profesūras institūta pirmās padomju okupācijas laikā kļuvis par Latvijas Universitātes rektoru, Edgars Dunsdorfs intervijā pieminējis arī citā sakarā:

— Paškevics auditorijā stāstīja, ka tā valdība, kas nelaiž apgrozībā zelta un sudraba naudu, bet tikai nevērtīgus papīrīšus, krāpj tautu. Kad viņš vēlāk apķērās, ka to var attiecināt arī uz Padomju Savienību, viņš atprasīja studentiem iepriekš izdalītos lekcijas konspektus!.. Man kā fakultātes dekānam ar Paškevicu iznāca šāda saruna. — Viņš man: “Biedri dekān, nupat no Maskavas saņemts rīkojums, ka universitātē jālikvidē analfabētisms.” Es viņam: “Biedri rektor, kā jūs to domājat — vai analfabētisms jālikvidē starp mācībspēkiem vai studentiem?” Un pēc pauzes, lai pamestu rektoram glābšanas riņķi: “Vai starp kalpotājiem?” “Starp visiem, starp visiem,” viņš noteica un aizsteidzās.

Uz jautājumu, kā profesors Dunsdorfs uzņēmis ziņu par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, saņēmu atbildi:

— Ja Jūs ar interviju būtu pacietusies vēl deviņus gadus, tad gan es būtu ievērojams, jo simtgadniekus pie mums Austrālijā apsveic karaliene Elizabete II, un tad tie kļūst ievērojami. Vēsti par apbalvojumu saņēmu ar izbrīnu, bet tad atskārtu, ka esmu viens no tiem, kurus skārusi atjaunotā ordeņa inflācija. Kaut kur jau esmu izteicies, ka apbalvojums par nopelniem “Latvijas labā” būtu jāizskata konkrētāk — par kādiem īsti nopelniem? Tad Ordeņa domei, par to domājot un nopelnus meklējot, inflācija varētu noplakt.

Šķiet, attiecībā uz cienījamo profesoru ordeņa domei gan nebūs bijis grūti “sameklēt nopelnus”. Drīzāk gan varbūt nebija tik vienkārši izcelt pašu svarīgāko no vēsturnieka, tautsaimnieka, redaktora, universitātes mācībspēka un jaunatnes audzinātāja raženā mūža veikuma. Te būtu jāmin gan apjomīgie Latvijas vēstures un kartogrāfijas sējumi, gan daudzās vēstures grāmatas skolām un pašmācībai, gan pirms 35 gadiem dibinātais un visu šo laiku vadītais un rediģētais periodiskais rakstu izdevums “Archīvs” un skautu un gaidu žurnāls “Zīle”, gan kopā ar dzīvesbiedri Liliju izlolotā iecere savākt Melburnā vienkop visus brīvajā pasaulē publicētos darbus neatkarīgi no valodas (Lilijas Dunsdorfas vadītajā bibliotēkā ir jau ap 16 tūkstošiem latviešu autoru grāmatu). Publikācijās sakarā ar profesora 90.dzimšanas dienu viņš līdzās Arvedam Švābem nosaukts par visu laiku ražīgāko latviešu vēsturnieku.

Svarīgākais nav, protams, cik sarakstīts. Svarīgākais ir katra rakstītā vārda atbilstība rūpīgi pārbaudītiem faktiem un no pašiem pamatiem uzceltā Latvijas vēstures ēka. Jau studenta gados sagatavojis audeklu gleznai, Edgars Dunsdorfs ar arhīvu studijām un savu dedzīgo patriota sirdi vairāk nekā pusgadsimtu licis faktu pie fakta, skaitli pie skaitļa, lai pierādītu, ka bijusi turība un brīvība 17.gadsimta Latvijā, ka latviešu karavīrs ir sastopams ikvienā Latvijas vēstures laikmetā un latviešu zemniekam bijušas ne vien stipras rokas, bet arī galva uz pleciem. Cauri gadsimtiem līdz mūsu dienām - viss Latvijas vēstures gājums ir profesora uzmanības lokā. Kopš 1948.gada dzīvodams Austrālijā un ilgus gadus būdams atrauts no Latvijas arhīviem, viņš ne mirkli nav pārtraucis aizvien vairāk konkretizēt un padarīt arvien spilgtāku šo Latvijas vēstures ainu. Lai Latviju tās patiesajā veidolā ieraudzītu pasaule un labi pazītu mēs paši.

“Vēl brīvajā pasaulē ir latvieši, kas interesējas par Latvijas problēmām. Šī interese jāuztur dzīva, lai nenotiktu, ka rīt vairs nebūs,” rakstīja Edgars Dunsdorfs, steigdams nodot publicēsānai “Mūžīgo latviešu karavīru”.

Profesors vairākkārt apelē pie lasītāja godaprāta, aicinādams domāt un spriest līdzi. Tā, rūpīgi iedziļinājies divu latviešu zemnieku aprēķinos, ar kuriem šie mūsu tālie senči pašam Zviedrijas karalim centušies pierādīt, cik neizdevīga arī viņa valstij ir latviešu zemnieku izputināšana, Edgars Dunsdorfs savā grāmatā “Divas gudras latviešu galvas. Muižu dibināšana zviedru Kurzemē” raksta:

“Autors ir pārliecināts, ka tagadējai lasītāju paaudzei būs pa spēkam izsekot tam, ko divas gudras latviešu galvas bija iecerējušas priekš vairāk nekā trijiem simtiem gadu.”

Patriotisma stīga, ko nevar nepamanīt profesora Dunsdorfa zinātniskajā darbībā, tikpat spēcīgi skan viņa grāmatās jaunatnei. Lasu “Saktu stāstus” un apbrīnoju autora spēju tik tvirti un tēlaini izcelt notikumu būtību un kopsakarību, pateikt tā, lai paliek atmiņā. Piemēram, stāstot par latviešu Bībeli, viņš raksta: “Kad Ernests Gliks 1685.gadā pabeidza tulkot Jauno derību, viņš Alūksnē iestādīja ozolu. Un 1689.gadā, kad pabeidza Veco derību, — otru ozolu. Latviešu Bībelei bija 2487 lappuses.” No XII gadsimta latvju ķēniņa Handuana līdz pēdējam brīvvalsts prezidentam Kārlim Ulmanim — par deviņiem latvju vīriem deviņos Latvijas vēstures gadsimtos varam izlasīt grāmatā “Deviņvīru spēks”. Visi viņi ir sava laikmeta bērni, visos — laikmeta spēks un nespēks. No šiem dzīves stāstiem autors mudina smelties mācību:

“Lai mēs tiektos pēc deviņvīru spēka darbam Latvijas labā, lai mēs arī citiem spētu pasniegt saules sveci!”

Tādu saules sveci filozofs Vilnis Zariņš sakās redzējis degam arī Dunsdorfu mājā, kur vairākkārt ciemojies. “Apbrīnoju profesora dzīvesbiedres prasmi diendienā darīt visu, lai vīrs varētu strādāt. Mājoklis, šķiet, viņiem vienkāršs. Uz lietām man gan slikta atmiņa. Prātā palikušas daudzās grāmatas, saturīgi pavadītās tikšanās stundas, mājīguma sajūta.”

Uz manu jautājumu, kā var tikt pie tik labas sievas, Edgars Dunsdorfs atbildējis:

— Ar Liliju iepazinos vakara vidusskolā, kur abi bijām tai pašā klasē. No jaunavām viņa bija pirmā skolniece. Mūsu latviešu valodas skolotājs Līgotņu Jēkabs (īstajā vārdā - Roze) reiz klasē apraudājās, aizkustināts par viņas domrakstu.

Skolotāja acīs - aizkustinājuma asaras, bet jaunekļa sirdī — dzirkstele, kas tur nu saules mūžu kvēlo tai pašā baltajā, svētajā skaidrībā, ar kādu viņa zinātņu doktora un sabiedriskā darbinieka dzīvi vadījis tālajā Jaungada naktī dotais solījums un kas skan cienījamā vēsturnieka veltījumā Latvijai, kur ir arī šādas rindas:

Drīz atkal Latvija brīva būs,
Latvija baltā, Latvija svētā...

Profesors Dunsdorfs gan raksta, ka ar viņa vēstules saņemšanu es nu būšot “vienīgā persona pasaulē, kam ir tik plaša informācija par gluži nenozīmīgu personu” (ar to viņš domājis sevi). Tomēr, šķiet, citāti no Rimanta Ziedoņa intervijas izstiepušies pat garāki par tiem no vēstules (un varēja citēt vēl vairāk). Jā, tieša saruna paliek tieša saruna... Bet tas varbūt vēl priekšā. Kaut arī augstā gadu kalnā, profesors strādā. Kā teikts vēstulē, patlaban nodota spiestuvē grāmata par viņa bērnības zemi Saldu.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Profesors Edgars Dunsdorfs. 1995. gada aprīlis. Lilijas Dunsdorfas foto

Atbildot uz lūgumu atsūtīt kādu fotogrāfiju, cienījamais profesors raksta: “…nosūtu siluetu, ko 1939. gadā griezis mākslinieks Strauss. Iepriekš kaut ko līdzīgu mana pasaules ceļojuma laikā Parīzē pie Eifeļa torņa bija veikli izgriezis kāds franču speciālists šai mākslā."

Latvijas Universitātes zelta medaļu students Edgars Dunsdorfs ieguva par darbu “Kā pasaules saimniecības attīstība ietekmē Latvijas tautsaimniecību”. Tāpat kā daudziem pirmo godalgu ieguvējiem, viņam ar šo zinātnisko darbu sākās akadēmiskā karjera.