PROBLĒMAS

Pirmā zinātniskā bezpeļņas saimniecība — Dobelē

Māra Skrīvele, Dr. agr., Dobeles selekcijas izmēģinājumu stacijas zinātnieku kolektīva vadītāja — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Kas mēs esam?

Mēs esam zinātniska bezpeļņas organizācija Zemkopības ministrijas sistēmā. Izveidota 1995. gada janvārī un 10. maijā reģistrēta Valsts uzņēmumu reģistrā. Esam atdalījušies no saimniecības un uzsākuši darbu uz Zemkopības institūta Augļkopības laboratorijas bāzes.

Pagaidām mūsu pārziņā ir 20 hektāri zemes, bet vēl 10 hektāri ir jāizpērk, lai veidotu kompaktu teritoriju. Salīdzinot ar citām izmēģinājumu stacijām, zemes platība mums ir niecīga. Domāju, ka vairāk nemaz nevajag. Centrā iekārtosim tikai pamatstādījumus, kolekcijas. Pārējo nepieciešamo zemi nomāsim, izvēloties attiecīgai kultūrai un izmēģinājumiem vislabāk piemērotās vietas un augsnes. Tā izvairīsimies arī no augsnes noguruma problēmām, tas ir, nebūs nepieciešama augu seka. Daudzus izmēģinājumus iespējams veikt arī zemnieku saimniecībās. Tādu dārznieku, kuri ieinteresēti sadarboties ar izmēģinājumu iestādēm un iekārtot izmēģinājumus, ir daudz. Šādi organizējot, piemēram, šķirņu pārbaudi, nebūtu jātērē līdzekļi šķirņu salīdzināšanas iecirkņu uzturēšanai un rezultāti būtu daudz pārliecinošāki un pieejamāki apkārtējiem dārzkopjiem. Šādā nelielā saimniecībā viss tiešām būs pakļauts zinātnes vajadzībām, ne ražošanai. Mazāki arī izdevumi infrastruktūrai, administrācijas uzturēšanai. Protams, patlaban bez ražošanas, bez produkcijas realizēšanas varbūt grūtāk izdzīvot. Bet līdzšinējā pieredze rāda, ka tur, kur prioritārā ir ražošana, zinātnei ir otršķirīga nozīme. Mums jāizdzīvo, lai arī varbūt patlaban grūtākos apstākļos, tomēr tā, lai saglabātu un paaugstinātu savu kvalifikāciju, lai mēs būtu līmenī un pēc mums būtu vajadzība, kad arī mūsu dārzkopību interesēs zinātnes izstrādnes. Mums jāizdzīvo ne tikai kā cilvēkiem, bet arī kā zinātniekiem.

Arī tas, ka patlaban par mūsu speciālistiem un mūsu darbu ļoti interesējas ārvalstu zinātniskās iestādes, rāda, ka mūsu darbības virziens ir pareizs. Gan jau arī mūsu valstī būsim kādreiz vajadzīgi.

Protams, izmēģinājumu dārzos iegūto produkciju realizēsim. Arī neliela kokaudzētava mums būs. Tur pavairosim tikai jaunākās un labākās šķirnes un vienīgi uz intensīviem dārziem piemērotiem veģetatīvi pavairotiem potcelmiem.

Ar valdības lēmumu pārvaldes institūcija mūsu stacijā ir zinātniskā padome, kas ievēlē izpilddirektoru. Jāatzīstas, izveidot šādu pārvaldes sistēmu nemaz nav tik viegli. Līdz šim taču pierasts, ka visu nosaka direktors, kuram ir vietnieks zinātnē. Tagad otrādi.

Kā attīstīties zinātnes saimniecībām?

Noteikti jābūt bāzes finansējumam. Šādu priekšlikumu izteica arī Zemkopības ministrijas Izglītības un zinātnes departaments. Tas radītu stabilitāti, un beidzot grantu sistēma īstenotos tā, kā tas bija paredzēts. Augļaugu selekcija ilgst gadu desmitiem, absurds ir tas, ka tās nepieciešamība jāpierāda no jauna. Ik pēc trim gadiem varētu gan veikt staciju atestāciju, darba vērtēšanu, pēc tās rezultātiem noteikt stacijas bāzes finansējuma kategoriju. Vērtēt darba rezultātus, kvalifikācijas celšanu, publikācijas utt. Patlaban lauksaimniecības zinātnei domāto naudu dala daudzi. Tas noved pie subjektīvisma un līdzekļu sadrumstalošanas, to nelietderīgas izmantošanas un formālisma. Ir lauksaimniecības ekspertu komisija, kas dala Zinātnes padomes piešķirtos līdzekļus. Par 1995.gadam paredzētā finansējuma izlietojumu nelēma ekspertu komisija, bet gan Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija. (Daļu no līdzekļiem dala ministrija.) Par genofonda izpēti un uzturēšanu ir grants, bet ir arī subsīdijas. Kurš tad par ko ir atbildīgs? Pati esmu lauksaimniecības ekspertu komisijā, tāpēc šīs naudas dalīšanas sistēmas absurdu labi izjūtu. Ja lauksaimniecībā šāda komisija nav vajadzīga, tās funkcijas uzticētas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijai, tad vajag to likvidēt, izdarīt attiecīgus grozījumus likumā “Par zinātnisko darbību”. Vai nu lēmēja ir šī komisija vai akadēmija. Līdzekļu sadalīšanā vajadzētu iesaistīt arī ražotāju un ministrijas pārstāvjus un lemt par līdzekļu sadalījumu pa apakšnozarēm, veikt izmēģinājumu un selekciju staciju atestāciju, izstrādāt bāzes finansējumu likumu utt.

Katrā nozarē ir arī temati, kas risināmi īsākā laikā. Par tiem vajadzētu izsludināt konkursu.

Domāju, ka katrai apakšnozarei vajadzētu būt savai ekspertu komisijai, kurā bez zinātniekiem būtu arī ministrijas un ražotāju pārstāvji — augstas kvalifikācijas zemnieki, kā arī konsultanti. Tāda padome būtu kompetenta, lemtspējīga un, galvenais, atbildīga par savas nozares nodrošināšanu ar zinātnes izstrādnēm. Tomēr šai komisijai jābūt arī tiesībām un finansējumam, par kura sadali lemt. Jebkura zinātniskā iestāde var iesniegt kāda granta pieteikumu un piedalīties konkursā. Jāpanāk, lai konkurss par kāda granta izpildi tiešām visur būtu gan grantu starpā, gan starp zinātniekiem. Ja naudas maz, tā jādala tā, lai stimulētu darbu, ne izdzīvošanu.

Nav arī saprotams, kāpēc izmēģinājumu iestāžu darbinieki nesaņem samaksu par konsultatīvo darbu. Mēs taču faktiski šo darbu veicam. Lietuvā Dārzkopības institūtā daudzi darbinieki saņem samaksu arī kā konsultanti. Arī Vācijā izmēģinājumu stacija ir zem viena jumta ar dārzkopības konsultatīvo centru. Direktors viens. Tas rada ciešāku saikni starp zinātni un ražotājiem.

Zinātnes un augstskolas integrācija

Uzskatām, ka LLU Dārzkopības katedrai vajadzētu strādāt uz mūsu stacijas bāzes. Mēs taču esam tik tuvu Jelgavai. Nezin vai būtu lietderīgi radīt kādu citu bāzi. Jau tagad mūsu zinātnieku vadībā tiek izstrādāti daudzi bakalauru, maģistrantu, arī doktorantu darbi. Tomēr domāju, ka sadarbībai jābūt daudz plašākai un dziļākai. Arī LLU pasniedzējiem jāveic zinātniskais darbs uz mūsu stacijas bāzes, bet mūsu zinātniekiem savukārt vairāk jāiesaistās studentu apmācībā.

Zinātnieku kolektīvs

Mūsu galvenais darbības virziens ir ābeļu, henomeļu, ķiršu un krūmogulāju selekcija. Par šo kultūru selekciju mums ir valsts pasūtījums saskaņā ar Nacionālās šķirņu padomes lēmumu. Šo selekcijas grantu vada bioloģijas zinātņu doktore Edīte Kaufmane. Viņa veic plūmju un henomeļu ziedpumpuru citoembrioloģiskos pētījumus. Pagājušo gadu nostrādāja pusgadu Zviedrijā, Balsgordas augļkopības selekcijas institūtā, šogad atkal tur strādā divus mēnešus. Mums nav piemērotu iekārtu šo pētījumu veikšanai, tāpēc Edīte šeit fiksē materiālu un to izpēti veic Zviedrijā, reizē palīdzot arī izpētīt zviedru materiālu, jo izrādās — viņa ir Ziemeļvalstīs vienīgā šāda speciāliste. Un turpina arī aprikožu selekciju, kas gan nav valsts pasūtījums, bet pienākums pret mūsu stacijas dārza izveidotāju — Pēteri Upīti.

Upeņu un aveņu selekciju veic Sarmīte Strautiņa, arī bioloģijas zinātņu doktore. Viņa upeņu selekcijā plaši izmanto A.Meļehinas un M.Eglītes starpsugu hibrīdus. Arī viņa šogad vienu mēnesi strādāja Zviedrijā pie slavenā upeņu selekcionāra V.Trajkovska. Jāpiebilst, ka Sarmīte pabeidz arī P.Upīša ceriņu hibrīdu fonda izvērtēšanu, reģistrētas piecas šķirnes.

Bioloģijas zinātņu doktore Laila Ikase uzsākusi ābeļu selekciju un ir pārņēmusi daļu no “Iedzēnu” selekcionāru hibrīdu fonda. Viņa turpina to izvērtēšanu un izdara arī jaunus krustojumus. Papildus veic P.Upīša diploido plūmju hibrīdu veidošanu un turpina to izvērtēšanu.

Lauksaimniecības zinātņu doktore Silvija Ruisa veic henomeļu un saldo ķiršu selekciju.

Henomeļu selekcijā mums ir kopējs projekts ar Zviedrijas augļkopības selekcijas institūtu un Lietuvas Dārzkopības institūtu. Zviedri savās laboratorijās atļauj izdarīt dažu labu sarežģītāku augļu analīzi.

Saldajiem ķiršiem Silvija pabeidz izvērtēt P.Upīša hibrīdus, bet jaunākajos krustojumos izmanto mūsu slavenā selekcionāra K.Lapiņa, kurš strādāja Kanādā, pašauglīgās šķirnes.

Lauksaimniecības zinātņu doktors Māris Blukmanis noskaidro bumbieru pundurpotcelma ‘Cydonia oblonga’ vietējo formu saderību, izdara pētījumus ar bumbieru šķirnēm un izstrādā to audzēšanas tehnoloģiju.

Es pati, Māra Skrīvele, pētu ābeļu šķirņu un veģetatīvi vairojamo potcelmu, kā arī vainaga veidošanas paņēmienu mijiedarbi. Patlaban esmu arī uzsākusi darbu kopējā projektā ar Aiovas universitātes Dārzkopības departamentu. Pārbaudīsim dažādas izcelsmes potcelmus, visvairāk — ASV un Kanādā selekcionēto potcelmu piemērotību mūsu apstākļiem, šķirnes ‘Auksis’ augšanu un ražošanu uz tiem.

Visi mūsu zinātnieki ir bijuši īsākos vai garākos komandējumos kādā zinātniskajā iestādē ASV, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Vācijā un citās ārvalstīs. Šo komandējumu izdevumus mums vienmēr segusi pretējā puse. Mūsu līdzekļi tur nav izlietoti.

Pēc iespējas piedalāmies arī zinātniskās konferencēs gan pašu mājās, gan ārzemēs.

Dārzkopības perspektīvas

Esmu pārliecināta, ka augļkopība ir tā nozare, kuras produkciju mēs varētu eksportēt. Vērojama tendence, ka Rietumeiropā pieaug pieprasījums pēc ogām, augļiem, bet samazinās to piedāvājums.

Mums ir viss dārzkopības attīstībai — daudz brīvās zemes, nelielas saimniecības, senas tradīcijas un gudras galvas. Līdz ar to šo ļoti darbietilpīgo dārzkopības nozari vajadzētu attīstīt.

Pieprasījums pēc ekoloģiski tīras produkcijas ir liels, bet mēs ne vienmēr protam izaudzēt kvalitatīvu produkciju. Vēl sliktāk ir ar pārstrādi un realizāciju. Trūkst pētījumu par augļu un ogu glabāšanu un pārstrādi. Nepieciešami būtu konkursi par šo tematu finansējumu. Ja pratīsim atrast arī labus nozares koordinatorus, kooperatīvus un veiksmīgus uzpircējus, tad dārzkopībai būtu lielas perspektīvas.

Dr. biol. Edīte Kaufmane

Dr. biol. Laila Ikase

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"