REFERĀTI

Politika Raiņa mākslā

Saulcerīte Viese, rakstniece, Dr.philol. —

priekšlasījums Raiņa 130. dzimšanas dienai veltītajā zinātniskajā konferencē Raiņa Literatūras un mākslas muzejā 11. septembrī

Šodien temats “politika mākslā” nav visai populārs. Lielāka piekrišana ir apgalvojumiem — “māksla — rotaļa”. Un arī “dzīve — rotaļa”. Turklāt laikā, kad Eiropā līst asinis, Čečenijā braukā Krievijas tanki un kad mūsu neatkarība, ļoti iespējams, ir vairāk apdraudēta nekā tajās dienās, kad to ieguvām gandrīz kā debesu dāvanu.

Runāt par politiku mākslā mani iedrošināja ne tik daudz Rainis, kuru Rūdolfs Blaumanis nosaucis par lielāko latviešu dzejnieku, kā Kārlis Skalbe, ko Blaumanis savukārt dēvējis par sirsnīgāko latviešu dzejnieku. 1920. gadā Kārlis Skalbe raksta:

“Dzejnieki, kāpēc jūs ejat politikā? Tikai tāpēc, lai dzīve iegūtu savu slaido ritumu, ko šis laiks ir saplosījis. Kad uz ielas vairs nevienu nenositīs un neviens nekritīs no bada, tad mēs ar mierīgu sirdi varēsim nodoties veldzējošām domām un mums atkal atvērsies klusā, gaišā gara pasaule.” “Tas, ko mēs meklējam, ir kāda gaiša, izlīdzinoša līnija, kura patiesībā stāv ārpus partijām un partiju politikas. Bet laiks mūs spiež šo līniju atrast, lai mēs atkal būtu cilvēki.”

Rainis savukārt saistību ar politiku redz kā katra domājoša, dzīvi pilnvērtīgi dzīvojoša cilvēka personības neatņemamu sastāvdaļu. Viņu neinteresē tikai intīmā dzīve vien, kādu mēs to saprotam pēdējā laikā. Precīzāk — šajā intīmā dzīvē dzejnieks iekļauj arī attiecības ar sabiedrību, valsti, cilvēces likteņiem, atbildību par pasaules traģēdijām. Tātad: “Es pasauls daļa, atbildīgs par visu”.

Rainis uzsver — “tikai “mērenības un viduvējības sludinātāji” personisko dzīvi reducē uz ikdienu, “uz elementārām kustībām, ēšanu, dzeršanu, visaugstākais uz miesisku mīlestību” . Bet — “ir arī citāda personiskā dzīve tādām personām, kuras stāv pāri pār ikdienu, kurām lielas intereses — tauta, šķira, cilvēce, cilvēces cīņas un pārliecība, cīņa pret dabu un pret vispārības nepareizu iekārtu, visa garīgā, politiskā un praktiskā dzīve ir reizē arī viņu personiskā dzīve” .

Šo Raiņa un daudzu citu mākslinieku nostāju noteicis Latvijas liktenis. Tāpat kā citu mazo tautu dzejniekiem gribot negribot viņiem nākas ciest kopā ar savu tautu un aizstāvēt tās nākotni. No otras puses — arī indivīda garīgā attīstība, kultūras apguve, radošais darbs neatlaidīgi prasa iedziļināties tautas un pasaules pārvērtību gājienā, saskatīt un risināt problēmas noteiktā filozofiskā un politiskā virzienā.

Jau 1896. gadā, apsvērdams sava pirmā lielā darba iespējas un tematiku, tā attieksmi pret sava laika sabiedrību un tās garīgo gaisotni, Rainis raksta:

“Jaunlaiku dzejai jāpaceļas līdz filozofijai, un tā arī kļūs par ievērojamu spēku dzīvē. Dzejnieks pats tiks godāts un nebūs ne sentimentāls muļķītis, ne arī bagātā pūļa smieklīgs nerrs, ne melis un liekulis, tautas savaldītājs un muļķotājs...”

Raiņa biogrāfija liecina — viņš allaž ir bijis dzejnieks un politiķis, viens no latviešu sociāldemokrātijas pamatlicējiem. Savā politiskajā darbībā Rainis ir aizstāvējis demokrātiju, humānismu, tautas neatkarības tendences. Tās ir stratēģiskās politikas tendences , kuras partija bieži vien aizmirst, un lielnieki, atdaloties no maziniekiem, pat pilnīgi noliedz. Turpretī Raiņa politiskajā darbībā allaž uzmanība virzīta tieši uz lielo stratēģiju un teoriju, kas saplūst ar filozofiju un ētiku. Pats dzejnieks 1920. gadā raksta:

“Es neesmu politiķis praktiķis, bet politiķis teorētiķis, bet taisni tādēļ es varu vairāk un tālāk redzēt, jo manu izredzi neaptumšo ne ikdienas miglas, ne veikala meži. Publika, kā liekas, nepazīst citu politiķi kā vien praktiķi, bet praktiķis jau pēc savas būtības nodarbojas tikai ar sīkumiem, ko pienes gadījums. Pārskata par notikumu secību, par cēloņiem un sekām, par vēsturiskiem dzinējiem spēkiem viņam pēc praktiskās būtības nav. Tāds ir teorētiķim. Un tas tikai var vadīt, ja zina, kurp un kā. Praktiķi arī paši to sajūt, vismaz neapzinīgi liekas vadīties no idejām, bet tā kā viņiem nav pārskata, tad viņu vadošās idejas novecojušās, nepareizas, īsas. Vajag arvien jaunas idejas.”

Raiņa politika visos laikos paliek teorētiķa, stratēģa politika, kas reizē ir filozofa un ētiķa politika. Viņa “nākotnes cilvēks” un “nākotnes dzeja” 19. gs. 90. gados, viņa “modernā Fausta” uzmetumi 20. gs. 20. gados aktīvi virzīti uz sava laika cilvēka garīgās pasaules sapratni un personības pilnveidošanu humānākai sabiedrībai un šīs sabiedrības nostiprināšanai Latvijā. “Man šķiet, ka es esmu galīgi vienkāršs, tāpat kā mana dzeja, mana politika, kas grib uzturēt dzīvu tautu” — pasvītro Rainis, gan piebilzdams, ka “vienkāršos saprot visgrūtāk” .

Ja šīs tēmas Raiņa mākslā neizskan kā deklarācijas, tad tas tāpēc, ka dzejnieks tās nemitīgi saista ar indivīda intīmo pārdzīvojumu, viņa mīlas, draudzības, vientulības jūtām, ilgām pēc harmonijas, saskaņas, skaistuma. Spilgti šī individuālā un politiskā saliedējumu (turklāt dramatiskā iekšējā cīņā) redzam traģēdijā “Indulis un Ārija”. Daudz atkailinātākā veidā — sērdieņu dziesmā “Daugava”, taču arī te tautas ciešanu tēma dod emocionālu pamatu, lai poētiskā apgarotībā un aizrautībā izceltu valsts tapšanas ideālu. Pat tāda spilgti izteikta liriska drāma kā mīlas stāsts “Pūt, vējiņi!” prologā raksturota kā veltījums tautas garīgā smalkuma, humānisma un skaistuma aizstāvībai laikā, kad to apdraud dūres varoņi:

Jūs mīļo bārenīti redzēsiet,
Kas sevī nes to dārgāko , kas ļaudīs :
To smalko skaistumu un kautrību ,
Kas cilvēcības zieds un ļaužu laime .

(pasv. mans, S.V.)

Teiktais nebūt nenozīmē, ka reizēm savu rakstnieka politiķa misiju Rainis neizjustu kā pienākuma slogu, ka viņā nebūtu vēlēšanās nodoties “veldzējošām domām” un gaidīt, kad atvērsies “klusā, gaišā gara pasaule” . Čpaši šis moments akcentēts nepabeigtajā 1905. gada notikumiem veltītajā epā, kas radīts kā laikmeta dokuments, vācot vienkop materiālu par tautas ciešanām sodekspedīciju laikā. Epā Rainis paredz izveidot arī Dzejnieka tēlu, kuram pati Zemesmāte liek “To asinsslogu zemē velt un ieslēgt niknās asinsdziesmās” . Taču uzdevums ir tik drausms, tik nomācošs, ka saplosa pašu uzdevuma veicēju. Kā lai no jauna izdzīvo pagājušo dienu mokas? Dzejnieks grib “ daiļu, mieru dziedāt, savu ģēniju rakstīt ”, kam viņam atkal jāiet “ jūgā priekš tautas ”?

“ Tik mieru, atdusu pēc lielajiem, neatlaidīgajiem uztraukumiem, lielām cerībām, domām visu gadu cauri, nogurums līdz nāvei, vienaldzība, lai notiek, kas nav novēršams. Tad Zeme neļauj:

— Tev ir darbs.
— Nē, viss jau beigts.
— Mazticīgais, nespēcīgais...
— Visi iet mirt.
— ...Tu nedrīksti, tu nepiederi pats sev, bet man, ej, kur es sūtu!
— ...Mani neklausīs, mani nopels. Tā vairs nav dzeja.
— Katrs spēks ir dzeja. Visa dzīve ir dzeja. Visas tautas, visas cilvēces dzīve ir augstākā dzeja. Ej pie jūras. Tā ir dzeja.”

Politikas “augstās stratēģijas” piesātināts jau ir Raiņa pirmais lielais krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”, taču dzejnieks to uzsvērti nosauc par “intīmu dienasgrāmatu”. Un patiešām — gan krājuma noskaņa, gan domas pakāpeniska attīstība, kas panākta ar veiksmīgu kompozīciju, ļauj šo krājumu lasīt kā tādas personības pašatklāsmi, kuras būtnē vienojas viss — gan mīlas uzliesmojums, gan brīvības alkas, gan dziņa pēc garīgas pilnības un harmonijas.

Sevišķi interesanti materiāli par to, kā Rainis cenšas apvienot dziļi individuālos, sociālos un ētiskos motīvus, ir saglabājušies darbam pie dzejoļu krājumu trijotnes “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums”. Iecere radusies līdztekus pieminētajam epam, 1906. gadā un pirmajos uzmetumos tā paredz vienu krājumu, biogrāfiskās dienasgrāmatas turpinājumu. Tā stāstītu par cīnītāju revolūcijas laikā dzimtenē, kas top bēglis svešā zemē, visus tuviniekus un nākotni pazaudējis. Nu viņam jārod jauns pamats zem kājām, jauns dzīves uzdevuma skatījums. Taču jau 1907. gadā dzejnieks saprot — viens krājums nevar atspoguļot pārdzīvojumu drūzmu, kas gāžas pāri pār rakstītāju, un viņš skicē triloģiju: “aso”, “emigranta” un “vientulības dzeju”. Pirmais — “asais” ir “dzimtenes ciešanu grāmata”, “grāmata ar melnām lapām, klusā grāmata”. Otrais — “emigranta dziesmas”, “vietas nerašana”, “zvaigznes”. Trešais — tā būs jaunu atziņu un skaistuma meklējumu grāmata, garīgās brīvības, jauna nākotnes skatījuma grāmata. Ieceres nemitīgi mainās, jo ne tikai politisku notikumu pasaulē, bet arī dzejnieka tuvināšanās Eiropas kultūrai un cilvēkiem, Šveices dabai rada arvien jaunas kolīzijas, kas spontāni atspoguļojas dzejā. Taču, paralēli strādājot pie visiem krājumiem, Rainis uzsver krājumu trīsvienību, grib lai lasītāji tos uztvertu kā vienas individualitātes izpausmes veidus. 1907. gadā viņš pat paredz tos apvienot ap Dagdas tēlu (šo nodomu viņš realizē tikai 20. gados dzejoļu krājumu pentaloģijā “Dagdas piecas skiču burtnīcas”). Triloģijas kopuzdevums ir tēlot, kā “ iz visām šaubām, dvēseles mokām, iz raizēm un visiem ikdienas lūžņiem un netikumiem, iz visa naida un pesimisma paceļas Nākotnes cilvēks savā nākotnes cerībā un skaistumā, un viņa ceļš aiziet uz Visuma, cilvēces mūžību ”.

No lielās stratēģijas pamatuzdevuma — “uzturēt dzīvu tautu” veidojas arī prasība veidot valsti kā indivīda patvērumu. Jo tauta sastāv no indivīdiem. Nevar būt brīva, sakopta, neatkarīga tauta un valsts, ja nebūs brīvs, sakopts, neatkarīgs indivīds. Indivīds, kurš audzināts demokrātijai un humānismam, apzinās savu vietu tautā un “cilvēces kopībā”, dabā un Visumā.

Runājot par Raiņa politiskās stratēģijas izpausmēm mākslā, vienmēr derētu atcerēties dzejnieka uzmetumus lugai “Čliņš” (vēlākajos variantos — “Kurbads”). Tie rakstīti jau Slobodskas trimdas laikā, un dzejnieks pats tos nosauc par būvakmeņiem tālāko drāmu celtniecībā. Ir pārsteidzoši, cik apbrīnojami agri, iecerēdams savu varoni kā cīnītāju par tautas laimi, Rainis ierauga tajā veidojamies despotu, kas demokrātiju pārvērš autokrātijā, tā sevi nolemdams bojā ejai. Čliņš nespēj augt līdzi savam mērķim, kas laikmetu griežos iegūst arvien plašākas aprises.

Šī tēma zīmīgi izlaužas “Uguns un nakts” noslēguma ainās. Tiem, kas tagad mēdz apgalvot, ka Rainis par neatkarīgu Latviju nemaz savā dzejnieka darbības sākumposmā nav domājis, gribas atgādināt jau pirms 1905. gada revolūcijas rakstītos Lāčplēša vārdus:

Kad laimīga, brīva būs Latvija,
Tad mana gaita būs izbeigta.

Tas Lāčplēša — cīnītāja uzdevums. Un tomēr tūlīt blakus skan Spīdolas brīdinošā balss: “ Tik brīva un laimīga Latvija? Ne mūžīga? ” Lāčplēsim ir nevis jārimst savā gaitā un “savā pilnībā”, bet jāmeklē tālākas attīstības ceļš. Indivīdam un tautai jāaug līdz ar savu laiku, jāaug uz jaunu pasaules izpratni, uz jaunu atziņu. Un te nu “Ugunī un naktī” izvirzās otrs lielais Raiņa stratēģijas jautājums. Gaitai uz nākotni ir jābūt gaitai uz kultūru. Tikai kultūra dod iespēju attīstīties demokrātijai, humānismam un tādam cilvēkam, kura personība ir “cilvēcības zieds un ļaužu laime”.

Arī kultūras problēmas vispārcilvēcisko uzdevumu Rainis mokoši meklē “Čliņa” uzmetumos Artas tēlā. “Ugunī un naktī” tā pilnīgā un mākslinieciski pārliecinošā veidā atdzimst Spīdolas veidolā. Attīstīdamies tālāk, jēdziens “Spīdolas valsts” pārtop demokrātijas un kultūras apvienotā ideālā. Ja mēs palasam jebkuru Raiņa rakstu vai runas stenogrammu Saeimā, allaž kā kārtējo risinājumu virsuzdevums skan doma — veicināt tautas garīgo attīstību, īpaši to slāņu izglītību, kuriem pie īstās kultūras avotiem tikt visgrūtāk. Diemžēl mūsu politiķu runās šo virsuzdevumu nejūt gandrīz nemaz, bet vai tomēr Rainim nav taisnība, ka tas ir viens no vislielākajiem, varbūt pats lielākais valsts uzdevums, kam kalpo visi pārējie?

Kā pie politikas lielās stratēģijas problēmas gribētos apstāties arī pie naida un atriebes tēmas lugā “Jāzeps un viņa brāļi”. Par “Jāzepu” pēdējos gados ir rakstīts apbrīnojami daudz un varētu pat teikt, ka šobrīd Jāzepam uzbrūk ne tikai brāļi, bet arī vairākas pret Raini nepatikā iedegušās māsas, kuras domājas būt lielākas kristietes par pašu Kristu vai arī speciālistes modernās mīlestības anormālijās.

Kad tad Rainis īsti iecer “Jāzepu”? Sodekspedīciju laikā, kad “no svaigiem kapiem svaiga asins kūp” un Rainis, tāpat kā daudzi citi ar revolūciju saistīti cilvēki izklīst pasaulē. Viņu liktenis sasaucas ar Jāzepa likteni, viņu problēma ar Jāzepa ciešanām:

Man ņēma tēvu, tautu, dzimtu, mīlu,
Man ņēma ticību — vai to var piedot?

Vārdi “ejam atriebt jūs” — skan pat Jāņa Akurātera dzejā. Rainis vāc materiālus par pāridarījumiem savai tautai, par muižnieku un kazaku zvērībām. Tas ir drausmīgs un garš noziegumu saraksts, kas ar virsrakstu “Epus 1905” glabājas Raiņa rokrakstos. Taču to veidojot, Rainis jūt arī citu problēmu, par kuru līdz šim runāts ļoti maz, bet kura tieši mūsu laikā iegūst īpašu asumu: kas tad ir atriebt un piedot ? Tikai šodien tā jārisina nevis uz tūkstošu, bet uz miljonu upuru fona. Brāļu noziegums, skatot traģēdiju 20. gadsimta kontekstā, ar ģēnija gaišredzību pieteic asiņainākos notikumus, kuru sēkla sēta jau tā sākumā: tiek iznīcināts cilvēks un viņa vārds, tiek zvēriski izpostīts skaistums un mīlestība, radošajam garam tiek atņemts viņa darbs, dzimtenes un tautas jēdziens. Tāpēc — “Vai tie nav jāizdeld, kas labu deldē? Kad viņu nebūs, cilvēcei būs droši?”

Taču dzejnieks zina — arī cietēju samaitā rupja vara. Tas, kam nodarīts pāri, atriebdamies pats pārvēršas zvērā. “Ļeņina naida mācība” Rainim nav pieņemama. Viņa ideāls “skaistā cīņa bez asinīm Spīdolas valstībā”. “Pret pašu cīņu ir jācīnās”. Bet vai drīkst visu piedot, jo visu piedodot “cilvēcība noliegs pati sevi”? Pie šiem jautājumiem kavēdamies, Rainis gadiem ilgi raksta “Jāzepu” un gadiem ilgi apcer gan Budas aiziešanu nirvanā, gan Muhameda cenšanos iznīcināt ļaunu ar ļaunu, gan Kristus piedošanas mācību. Sensenā dzīves pieredze māca “ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas”. Jāzeps piedod, un tomēr nespēj samierināties ar piedošanu un aiziet tuksnesī, kā gājuši lielie domātāji — Buda, Konfūcijs, Kristus: meklēt jaunu, “pāri laikmetiem un tautām stāvošu patiesību”. Reizēm Rainim pārmet, ka viņa lugā nav skaidras un negrozāmas atbildes. Bet vai kaut viens no mums šodien, gadsimta beigās var dot uz šo jautājumu absolūto atbildi? Vai par visiem skaidrāk tomēr neatbild pats Rainis, kad darbs ar “Jāzepu” ir nobeigts, kad revolūcija Krievijā pārvēršas asinsizliešanā, bet jaunā Latvijas valsts sper savus pirmos soļus?

1920. gada 29. februārī viņš raksta:

“Uzvar taču gars, izteikts gars, t.i., domas un jūtas un ne rupja dūres vara. Lēni, bet uzvar. Un revolucionārs ir tikai šis gars un jaunais pasaules uzskats, un ne rupjas varas parādības: karš, cietums, nokaušana, gara un preses apspiešana, valdošu pārliecības baušļu uzspiešana. Rupja vara visur vienāda un veca, un reakcionāra, lai kas viņu lieto, brīvs, pētošs gars ir visur jauns, un šis gars ir tas, kas pārvērš vecās kārtības.”