DIPLOMĀTIJA

Lai Latvija nonāktu Eiropā, kādam tas jākārto

Ārlietu ministrijas departamenta direktore Iveta Sers — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu amata nosaukums ir visai garš un sarežģīts. Turklāt pēdējā laikā jūsu pienākumi arī mainījušies.

— Jā, tas skan visai sarežģīti. Teiksim vienkāršākā valodā — esmu Ārlietu ministrijas darbiniece, karjeras diplomāte. Ārlietu ministrijas struktūrā es vadu Otrās politiskās direkcijas daudzpusējo attiecību departamentu. Tas ir tas departaments, kas nodarbojas ar ekonomiskajiem jautājumiem daudzpusējā kontekstā. Šis departaments sastāv no divām nodaļām. Viena ir Eiropas Savienības politikas nodaļa, un otra ir Ārējās ekonomiskās politikas nodaļa šajā daudzpusējā kontekstā. Un otrs mans, es ceru, tikai uz brīdi ieņemamais amats ir Eiropas integrācijas biroja vadītājas vietas izpildītāja (tas izveidots Ārlietu ministrijas pakļautībā).

— Kāpēc šī piebilde “ceru, ka tikai uz brīdi”. Vai grūti savienot?

— Grūti apvienot — tas ir loģiski. Kāpēc esmu šajā amatā? Mēs izmēģinājām arī citus cilvēkus, bet ir viens tāds aspekts: kad mēs šo integrācijas biroju gribam iedzīvināt, ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu pieredze saistībā ar Eiropas Savienību. Jāzina, kādas problēmas ir Eiropas Savienības kontekstā, kā funkcionē tās institūcijas. Lai sakārtotu šīs lietas, kādu brīdi šeit pastrādāšu. Bet tad vairāk atkal nodarbošos ar savu primāro, ar departamentu.

— Ko tieši jūs darāt savā ikdienas darbā?

— Apmēram 40 procentus no tā es nodarbojos ar lietām, kas ir Eiropas Savienības kontekstā. Tāpēc arī ir atdalīta šī Eiropas Savienības politikas nodaļa. No šiem 50 procentiem apmēram 25 procenti darba laika ir saistīti ar informācijas plūsmas noregulēšanu. Jo informācijas ir ļoti daudz. Tā ir jānovada patērētājam. Ne tikai valstiskās institūcijās, arī iedzīvotājiem. Ir jāzina, kā un kur pareizi pasniegt un tā joprojām. Otri 25 procenti ir Latvijas pašreizējās aktivitātes dažādās ES struktūrās. Ņoti daudz pasākumu saistīti ar Eiropas līguma ieviešanu, gatavošanos starpvaldību konferencēm. Otrs aspekts šajā daudzpusējo attiecību kontekstā ir darbs ar sabiedriskajām ekonomiskajām organizācijām. Piemēram, Latvijas iestāšanās pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas ir ļoti sarežģīts process, kas saistīts ar likumdošanas maiņu vai vismaz pārzināšanu šajā jomā. Kas mūsu likumdošanā ir pretrunā, kas nav. Un šo problēmu risināšana. Plus jautājums par divpusējām tarifu sarunām ar daudzām GATT dalībvalstīm. Kādas mēs dosim tarifu atlaides, ko prasīsim no citām valstīm, kāda būs mūsu pozīcija. Plus viss pakalpojumu sektors.

Mans vadītais departaments nodarbojas arī ar divpusējo tirdzniecības līgumu slēgšanu. Pārrunu rīkošana, saskaņošana — ļoti daudz tehniskā darba, lai beigās nonāktu pie juridiskā plāna. Tad tāda organizācija kā Baltijas Jūras valstu padome. Arī šeit mani darbinieki strādā. Tad — Pasaules Muitas organizācija. Mēs nodarbojamies, lai Latvija pievienotos vairākām svarīgām muitas konvencijām, kurām diemžēl joprojām neesam pievienojušies. Tad — Organizācija ekonomikas attīstībai un sadarbībai jeb t.s. “G-24” vai tagad 25: klubs, kurā arī Latvija izteikusi vēlmi darboties vienā no komitejām. Un vēl viens netipisks darba lauks — stratēģisko vielu un preču eksporta un importa kontrole. Mēs ļoti ilgi strādājām, lai šo sistēmu ieviestu Latvijā, un beidzot tikai šī gada pavasarī likumdošana bija pabeigta. Tas arī saistīts ar mūsu līdzdalību nākotnē daudzās starptautiskās organizācijās. Esmu arī tirdzniecības grupas vadītāja Baltijas Ministru padomes ietvaros.

Pilnīgi atsevišķa un citādāka lieta ir Integrācijas birojs. Ja varētu teikt, ka Ārlietu ministrija — tās vairāk ir ārlietas, Latvijas pozīcijas pārstāvēšana vai gatavošana reprezentēšanai uz āru, tad Integrācijas birojs domāts tieši darbam iekšlietu nozarē. Latvijā parādās jauna tendence : iekšpolitikas internacionalizācija. Birojam ir trīs galvenie mērķi: likumdošanas harmonizācijas procesa koordinēšana Latvijā, attiecību veidošana ar sabiedrību par dažādiem ES aspektiem un informācijas sagatavošana par Eiropas Savienību.

— No jūsu pārskaitījuma vien jau redzams, ka tas ir milzīgs darba apjoms. Kā jūs ar visu to tiekat galā? Cik jums ir darbinieku un cik liela slodze ir pašai?

— Jā, organizāciju ir daudz. Ar katru problemātiku nodarbojas kāds cilvēks. Mums ir iekšējā plānošana. Mums ir regulāras tikšanās, kurās pārrunājam paveikto iepriekšējā nedēļā, kas ir svarīgākais kārtējā nedēļā. Manā departamentā ir vienpadsmit cilvēki. Būtībā tas ir maz, jo apjoms ir liels. Integrācijas birojā oficiāli štatā ir pieci cilvēki, mani pašu ieskaitot, bet pašreiz mums arī ir divi līgumdarbinieki. Jo šajā laikā ir prioritatīvi uzdevumi, kas saistīti ar speciālu brošūru sagatavošanu un liela starptautiska semināra organizēšanu.

— Šīs brošūras ir cilvēku izglītošanai?

— Jā, publicēšanai sagatavotas četras brošūras. Septembra vidū, domāju, ar tām jau varēs iepazīties plašs cilvēku loks. Pirmā ir “Čsi par Eiropas Savienību”. Tā ir latviešu valodā, kas domāta studentiem, skolotājiem, ikvienam interesentam. Čss pārskats par to, kādas institūcijas ir ES, kā veidojas tās budžets. Un vēl daudz kas cits. Otra brošūra vairāk domāta uz biznesu orientētiem cilvēkiem. Tā ir tā sauktā Latvijas reģionālās integrācijas koncepcija. Šis izdevums ir svarīgs gan vietējiem, gan ārvalstu biznesmeņiem. Domāju, tas būs interesants arī studējošajai jaunatnei. Trešais izdevums ir angļu valodā.

Tā ir "Latvijas ārējā tirdzniecība un investīciju klimats”. Šajā brošūrā apkopoti pašreizējo ārējo tirdzniecību regulējošo nosacījumu kopums. Šī grāmata noderēs eksporta veicināšanai, lai ikviens ārzemju biznesmenis zinātu, ar kādiem noteikumiem Latvijā vajag rēķināties. Ceturtā brošūra domāta tieši starptautiskajam semināram, ko mēs rīkojam septembra vidū. Tā ir “Latvija un Eiropas Savienība” — pirmā no daudzu brošūru klāsta, kurā apvienotas Latvijas politiķu runas ES kontekstā un dots ieskicējums dažos aspektos saistībā ar ES integrāciju. Šī brošūra būs gan latviešu, gan angļu valodā un turklāt par brīvu.

— Vai arī žurnālisti šīs brošūras varēs dabūt?

— Jā, ceru, ka preses konferencē varēs ar tām iepazīties.

— Jūsu personīgais viedoklis: kā Latvija šobrīd izskatās Eiropas struktūrās?

— Domāju, ka Latvijai šajā ziņā ir vairākas problēmas. Vispirms — Latvijas konsekventa, vienota nostāja par dažādiem problēmu aspektiem. Varu minēt vairākus mums sāpīgus jautājumus. Piemēram, muitas problemātika. Eiropas Savienības kontekstā šis jautājums ir tieši saistīts. Tas nodrošina gan preču kustību, gan uzskaiti, gan nodokļu iekasēšanu un vēl citu. Kāda ir mūsu nostāja? Tā nav konsekventa, nav argumentēta un tātad nav vienota. Ko tas nozīmē? To, ka mums līdz pat šim laikam nav tehniskās palīdzības no ES komisijas. Tā kā šī attieksme bieži mainās, tehniskās palīdzības devēji nav pārliecināti, ka palīdzība sasniegs mērķa rezultātu. Citās Baltijas valstīs, piemēram, Lietuvā, ir savādāk. Nupat es saņēmu materiālus no Lietuvas par kompjūteru piegādēm muitas punktiem. Ceru, ka drīzumā tā būs arī Latvijai. Bet jebkurā gadījumā laika faktors spēlē mums par sliktu. Risinot sarunas par investīciju veicināšanas un aizsardzības līgumiem, situācija ir daudz labāka. Vispirms investīciju likumdošana Latvijā ir samērā stabila. Ir arī skaidrība atsevišķos jautājumos, piemēram, tirdzniecībā ar zemi ārvalstu investoriem. Par nodokļiem atkal sāpīgs jautājums. Ārvalstu investoram ir viens galvenais rādītājs: stabilitāte un vēlreiz stabilitāte. No tā arī mēs varam secināt, kādas investīcijas iespējamas Latvijā. Pašlaik mēs mācāmies saskaņot viedokļus starp ministrijām, paust vienotu valsts viedokli. Lai neiznāk tā, ka mēs aizbraucam uz sarunām, sēžam pie viena galda un tad sākam savā starpā "vienoties", kāda tad īsti būs tā Latvijas nostāja.

— Nesen Saeima ratificēja Latvijas asociēto līgumu ar Eiropas Savienību. Daudzi politiķi ļoti pozitīvi vērtē šo Latvijas virzību. Kāds jums šķiet šis process?

— Šis process ir ļoti, pat fantastiski, straujš. Tikai pērnā gada novembrī Eiropas Savienībā tika apstiprināts mandāts šīm sarunām, un jau 12.jūnijā līgums ir parakstīts. Tas liecina, ka ātrums ir ļoti liels. Manuprāt nevajadzētu aizrauties ar problēmu dramatizēšanu. Vienkārši skaidri un gaiši jāpasaka, kas ir prioritātes, kādi ir mūsu mērķi šajā Eiropas integrācijas kontekstā. Jo arī tās valstis, kas pašlaik ir Eiropas Savienībā, ir dažādas attīstībā. Ir skaidrs, ka svarīgākais šajā procesā ir visu to jautājumu sakārtošana, kas saistīti ar tirdzniecību. Tas ir likums par kompānijām, par grāmatvedību. Visa likumdošanas sakārtošana, kas saistīta ar muitu un tranzītu. Latvijas likumdošanai nav jābūt Eiropas Savienības likumdošanas kopijai, bet jābūt vienādām nostādnēm.

Problēma, kam mums ļoti nopietni jāpievēršas, ir tehniskie standarti un normas. Ja mūsu produkcija atbildīs šiem standartiem un normām, tad mums būs pilnīgi vienalga, kur mēs to pārdodam — uz Eiropu vai Krieviju. Tad šī prece ir konkurētspējīga.

— Skaidrs, ka tas ir ļoti liels, ilgs un sarežģīts process. Bet tagad cits jautājums: kāda bijusi jūsu diplomātiskā karjera?

— 1988.gadā beidzu LVU Finansu un tirdzniecības fakultāti. Mana specialitāte ir tirdzniecības ekonomists. Nevaru gan teikt, ka zināšanas, ko ieguvu universitātē, izņemot grāmatvedību, es varētu izmantot. Jo zināšanas, ko mums toreiz mācīja, pašlaik dzīvē nav pielietojamas, tas ir pilnīgi skaidrs. Pēc LVU beigšanas sāku strādāt tādā interesantā iestādē, kas tolaik saucās "PSRS Ārējo ekonomisko sakaru ministrijas pilnvarotā pārvalde Latvijas PSR". Tā bija unikāla iespēja — jau tajā laikā būt saistītai ar kaut kādiem ārējiem sakariem. Tajā pārvaldē bija pieci vai seši cilvēki. Jau PSRS laikos sākās ārējās tirdzniecības liberalizācija.

— Tas bija Gorbačova laiks. Salīdzinot ar laiku pirms tam — visnotaļ cerīgs periods.

— Jā, un es biju šajā procesā no pašiem sākumiem iekšā. Man ir ļoti interesanti atcerēties, kā iesāka daudzas tagad ļoti populāras un varenas kompānijas. Kā viņi nāca pie mums, ko tad runāja un kas viņi ir tagad. Tur tika reģistrēti visi kopuzņēmumi. Pēc tam 1991.gada augustā nodibināja Ārējo ekonomisko sakaru departamentu, ko vadīja Māris Gailis. No šī departamenta pirmajām dienām sāku tur strādāt par nodaļas vadītāju, kas nodarbojās ar ārējo ekonomisko sakaru funkciju pārņemšanu pilnā Latvijas pārvaldīšanā. Lai gan mēs bijām deklarējuši savu neatkarību, robežas vēl bija kopīgas. Kad nodibināja Ārējās tirdzniecības ministriju, es vienu laiku biju Rietumvalstu departamenta direktora vietniece. Uzskatu, ka tas manā darbībā bija tāds stagnācijas periods. Jo tādas problēmas, kā man tur bija jārisina, es nekad mūžā nespētu iedomāties.

1992.gada beigās sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Biju nodaļas vadītāja, kas atbildēja par ekonomiskajām organizācijām. Mums bieži mainās struktūra, jo ir savādāks process ārpasaulē, kam jāpiemērojas. Un tā pamazām arī izglītojos.

— Vai jūs kādreiz varējāt iedomāties sevi dimplomātiskā darbā? Kur jūs esat dzimusi?

— Esmu tipiska rīdziniece. Mana tēva senči dzīvojuši Rīgā jau no paaudžu paaudzēm. Vecāki gribēja, lai mana izglītība ir saistīta ar mākslu. Mana māte ir māksliniece koloriste. Viņa vēlējās, lai es beidzu mākslas vidusskolu. Bet manī bija kaut kāda spītība — kāpēc man būtu jāiet prom no vidusskolas? Tajā laikā bija tikai divas fakultātes, kas bija konkurētspējīgas: juridiskā un finansu un tirdzniecības. Uz Finansu un tirdzniecības fakultāti es aizgāju tāpēc, ka tur bija lielākais konkurss. Un no 20 maksimāliem punktiem eksāmenos man bija 19. Trīs 5 un viens 4 — sacerējumā.

— Varu atzīties, man diezgan ilgi par jums bija priekšstats, ka esat augusi Rietumos.

— Jā, tā man saka ļoti daudzi. Varbūt tas ir mana īpatnējā uzvārda dēļ.

— Varētu domāt, ka tas ir angļu uzvārds.

— Jā, bet tā nav. Esmu precējusies, bet paturēju savu uzvārdu. Mēs ģimenē esam tikai meitas, tātad tas ir izmirstošs uzvārds, un es to nemainu.

— Vai sievietei nav grūti strādāt diplomātijā? Jo darba slodze ir liela un arī ģimenes rūpju lielākā daļa ir uz sievietes pleciem.

— Loģiski, ka ģimenē viss ir balstīts uz savstarpēju uzticību. Nezinu, kā būtu, ja vīrs prasītu, lai esmu mājās vakarā piecos un lai būtu klāts vakariņu galds. Man tādu prasību nav. Mans vīrs arī ilgus gadus strādājis civiliestādē — muitā. Vinš mani saprot. Protams, nervi jau nav nekādā labajā kārtībā pēc šīs lielās darba slodzes. Arī mājās nevaru nedomāt par darbu. Labākās runas es parasti saceru naktīs miegā. Jā, darbam ir ietekme uz manu dzīves veidu.

— Ko jūs darāt vēl bez darba?

— Principā es neņemu darbu uz mājām. Cenšos to neļaut arī saviem darbiniekiem. Ko es daru? Man patīk izbraukt ārpus Rīgas. Maniem vecākiem ir vasarnīca Saulkrastos. Vecāki arī nopirka lauku māju Valmierā. Gan bez lopiem, ir tikai truši un dārzs. Man īpaši nepatīk kompānijas. Patīk daba, mīlu šo to palasīt, atpūsties.

— To tad arī novēlēsim jums pēc šīs grūtās darba dienas.

— Ha — ha. Par to gan paldies!

— Jums paldies par interviju.

Ar Ivetu Sers,
Ārlietu ministrijas departamenta direktori, tikās
Jānis Ūdris,
"LV" ārpolitikas redaktors
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"