Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rainim nepiešķirtā Nobela prēmija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.09.1995., Nr. 141 (424) https://vestnesis.lv/ta/id/27559

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aiziet daļa no mūsu laikmeta...

Vēl šajā numurā

15.09.1995., Nr. 141 (424)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

REFERĀTI

Rainim nepiešķirtā Nobela prēmija

Ilze Akmene, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja Raiņa izpētes grupas līdzstrādniece — priekšlasījums Raiņa 130. dzimšanas dienai veltītajā zinātniskajā konferencē 11. septembrī

Kādēļ Rainis nesaņēma Nobela prēmiju? Šis jautājums itin bieži uzdots gan Latvijas, gan trimdas pēckara presē, taču skaidri un nepārprotami atbildēt uz to nav spējis neviens. Un galvenokārt tādēļ, ka šai lietā tieši iesaistītās personas nav atstājušas par to plašas rakstiskas liecības. Nākas iztikt ar vēstulēm, dienasgrāmatām, avīžrakstiem, tendenciozām atmiņām un, protams, baumām.

Diemžēl vēl tagad nav iespējams pilnīgi droši atbildēt uz jautājumu — kāpēc? Var tikai mēģināt atbildēt — kāpēc tā varēja notikt?

No enciklopēdiskiem izdevumiem uzzināms, ka Nobela prēmija ir starptautiska prēmija, kas nosaukta tās dibinātāja, zviedru ķīmiķa Alfrēda Nobela vārdā un kopš 1901.gada tiek piešķirta ik gadus jebkuras valsts kandidātam neatkarīgi no viņa politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, partijas piederības un rasu atšķirības par izcilākajiem sasniegumiem fizikā, ķīmijā, fizioloģijā un medicīnā, literatūrā un ekonomikā, kā arī par darbību miera veicināšanā. Savukārt Nobela prēmijas statūtos rakstīts, ka prēmiju literatūrā piešķir Zviedru akadēmija. Tā ir pilnīgi patstāvīga organizācija, kura nepieņem nekādus ieteikumus no ārpuses un kurai savs lēmums nav jāsaskaņo ne ar vienu citu organizāciju vai iestādi. Tiesības ieteikt kandidātus prēmijai literatūrā ir Zviedru akadēmijai un citām līdzīga rakstura akadēmijām, iestādēm un apvienībām, kā arī universitāšu literatūras vēstures un valodu profesoriem, agrākiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā un rakstnieku savienību priekšsēžiem, kas reprezentē savas zemes daiļliteratūras aktivitātes. Par Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā spriež astoņpadsmit Zviedru akadēmijas locekļi. Kandidāti prēmijai piesakāmi rakstveidā ik gadus līdz 1.februārim; ja tas notiek vēlāk, kandidāts tiek ieskaitīts nākamā gada sarakstā. Vienu un to pašu kandidātu var ieteikt arī vairākus gadus pēc kārtas. Komisija atsijā pirmkārt tos kandidātus, kuru literārā kvalifikācija neatbilst prasībām un kuri ieteikti politisku, ideoloģisku vai citu iemeslu dēļ.

Zinot šos faktus, rodas jautājums, vai kāda Latvijas iestāde, organizācija vai privātpersona ir bijusi tiesīga izvirzīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai un vai tas ir darīts? Lai to noskaidrotu, Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas izdevēji Zviedrijā 1980.gadā nosūtīja Zviedru akadēmijai vēstuli. Saņemtā atbilde ir pārsteidzoša! Proti, Latvijas Universitātes literatūras un valodu profesoriem toreiz ir bijušas un joprojām ir tiesības ieteikt kandidātus Nobela prēmijai literatūrā, bet Rainis nekad nav ticis ieteikts kā šīs prēmijas kandidāts!

Protams, nav nekādas jēgas spriest par to, vai Rainim šī prēmija būtu piešķirta, jo nevar pareģot 18 komisijas locekļu attieksmi, bet rodas nākamais jautājums — kādēļ Raiņa kandidatūra netika pieteikta no Rīgas? Un te nu sākas minējumu sfēra, jo skaidri uz šo jautājumu atbildēt nespēj neviens. Bet varbūtējo "grēkāžu" ir daudz? Tādēļ jāatgriežas pagātnē.

Parasti tiek uzskatīts, ka ideja par Nobela prēmiju Rainim radusies 1924. —1925.gadā un to pirmais sācis iedzīvināt grāmatizdevējs Ansis Gulbis, taču, papētot Raiņa dienasgrāmatas, atklājas, ka šī ideja ir vecumveca un visticamāk radusies dzejniekam pašam jau trimdas gados Šveicē. 1908.gada dienasgrāmatā par to rakstīts divreiz: “Proj(ekts): dabūt Nobela prēmiju" un nedaudz vēlāk: "Domas: J.J(ankavs) runā par "U(guni) un n(akti)" kā par lielu eiropeisku darbu, var tapt par Nob(ela) prēmijas ņēmēju. Tādas runas jākultivē, man jāiet uz lielumu." 1 Tātad jau 16 gadus pirms tam, kad prēmijas ideju sāka apspriest Rīgas sabiedrība, Rainis ir domājis un spriedis par to ar saviem draugiem. To vēlreiz apstiprina 1923.gada ieraksts dienasgrāmatā: "Pagaidu mērķis paliek: vecās dzīves likvidēšana un fiksēšana, reģistrēšana. Arī vecais mērķis: Nobela prēmija kā noslēgums visam". 2 Tātad Rainim šī ideja par prēmiju nebija mirkļa kaprīze, bet rūpīgi pārdomāts plāns, kā iegūt šo pagodinājumu, kuru dzejnieks uztvēra kā gandarījumu par mūža darbu un savas dzīves cienīgu noslēgumu. Acīm redzot kādā sirds stūrītī Rainis cerēja ar šīs prēmijas iegūšanu pagodināt arī visu Latviju, darot to pasaulē pazīstamāku — "... un es ceru, ka, kā man apgalvo, es vēl speršu to tālo, izšķirošo soli, lai panāktu augstākā apbalvojuma piesķiršanu savai mazajai zemei” 3 — Rainis rakstīja kadā vēstulē.

1925.gadā Raiņa cerības sāka piepildīties: Ansis Gulbis, kuru dzejniekam izdevās ieinteresēt, sāka izdot greznu Raiņa kopoto rakstu izdevumu, kuru piesūtīja Latvijas Universitātei līdz ar lūgumu, lai Universitātes Padome dotu vajadzīgo ieteikšanas rakstu savam goda biedram Rainim, kuru tad Ansis Gulbis tālāk nosūtītu Latvijas sūtnim Stokholmā. Šis sūtnis toreiz bija Kārlis Zariņš, Raiņa talanta cienītājs, kurš aktīvi iesaistījās Nobela prēmijas lietā, proti, vairākkārt apmeklēja prēmijas komitejas locekļus, lai uzzinātu, kā labāk veikt Raiņa ieteikšanu prēmijai, un vēlāk to aprakstīja vēstulēs dzejniekam. Bet tā kā Universitātes Padome nevarēja Raini ieteikt prēmēšanai, tad Gulbja lūgums tika nodots Filoloģijas un filozofijas fakultātei, kurā nolemts, ka ieteikumu varētu dot trīs literatūras pasniedzēji: profesors J.Lautenbahs, privātdocents J.Velme un ārštata docents L.Bērziņš.

Kādēļ minētie trīs kungi ieteikumu nav devuši, nav zināms. Vai tā bijusi patiesa nevēlēšanās, nelabvēlība pret Raini vai neuzņēmība, aktivitātes trūkums, vai varbūt neticība, ka no šīs lietas kas iznāks, grūti pateikt. Jāņem vērā arī, ka nacionāli un radikāli noskaņotās sabiedrības aprindas nespēja samierināties ar to, ka Rainis ir sociāldemokrāts. Labējo aprindu aizvainojums sākās līdz ar Raiņa atgriešanos Latvijā 1920.gadā, kad, kā dzejniekam to reiz pārmetoši atgādināja viņa ārsts, pārliecinātais sociālistu pretinieks Jēkabs Nīmanis, Rainis noskūpstījis sarkano karogu, bet sarkanbaltsarkano ne, lai gan tieši to no viņa bija gaidījušas diezgan plašas masas. Rainim dzīvojot neatkarīgajā Latvijā, šis aizvainojums auga augumā, dzejniekam paliekot sociāldemokrātu rindās un attiecīgi darbojoties. Negribētos domāt, ka Universitātes labēji noskaņotie mācībspēki būtu vēlējušies tīši kaitēt Rainim, bet iespēja, ka šai dzejniekam svarīgajā dzīves brīdī minētie pasniedzēji palikuši kā vienaldzīgi malā stāvētāji, ir visai ticama. Protams, sava vaina tur arī dzejniekam, vienīgi žēl, ka šādā brīdī labējās un kreisās aprindas nespēja noslēgt kompromisu, jo ieguvēji, ja Rainis saņemtu prēmiju, taču būtu visi latvieši — mūsu literatūra būtu kļuvusi pasaulē pazīstamāka.

Pēc nepārbaudītām ziņām, galu galā ieteikumu apņēmušies uzrakstīt profesors J.Endzelīns un kritiķis Teodors Zeiferts. Vai viņi to izdarīja un kur tādā gadījumā palicis ieteikums, nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā jānoraida daži padomju presē publicētie viedokļi, ka galēji labējās aprindas aizkavējušas lēmuma pieņemšanu pašā Stokholmā, jo esot pat nosūtīta telegramma no Latvijas, kas vēstījusi Nobela prēmijas komitejai, ka Rainim kā sociālistam prēmiju piešķirt nevarot. Šī versija ir baltiem diegiem šūta, jo, kā jau minēts, prēmijas statūtos ierakstīts, ka piederībai pie kādas politiskās partijas nav nozīmes, un to pierāda prēmijas piešķiršana, piemēram, Anatolam Fransam un Romēnam Rolānam. Turklāt, ja zināms, ka Raiņa kandidatūra komitejai nemaz nav pieteikta, rodas jautājums, kāda jēga labējiem sūtīt telegrammu uz Stokholmu? Un, pat ja tas tika darīts, ne jau tādēļ Rainis palika bez prēmijas. Un, ja tā patiesi bija tīri politiska lieta Latvijas mērogā, tad jājautā, kas gan kavēja Rainim labvēlīgos politiskos spēkus izvirzīt viņa kandidatūru? Un gribot negribot jāsecina, ka Rainim labvēlīgo cilvēku nav bijis memaz tik daudz, jo bez Anša Gulbja un sūtņa Kārļa Zariņa būtu pieticis ar trim literatūras docētājiem...

Lai kādi arī būtu bijuši iemesli, bet 1926.gada prēmija Rainim netika. Jo bēdīgāk tādēļ, ka tas bija arī Raiņa 60.jubilejas gads un dzejnieks patiesi bija cerējis, ka piedzīvos īstu triumfu. Apstākļi tam bija it kā labvēlīgi: vācu lasītājs pazina lugu "Jāzeps un viņa brāļi" jau no 1921.gada (to bija tulkojusi Aspazija), savukārt 1922.gadā Rainis un Aspazija kopīgi iztulkoja “Zelta zirgu”. Abus šos tulkojumus bija izdevis A.Gulbis Rīgā. Tulkotāja Greisa Rīsa izmantoja šos izdevumus, lai pārtulkotu Raiņa lugas angliski. "Jāzeps un viņa brāļi" grāmatā iznāca 1924.gadā Londonā, bet uz angļu skatuves parādījās 1925.gadā, savukārt "Zelta zirgs" tika uzvests tikai pēc Raiņa nāves — 1937.gadā. Šie pasākumi bija nepieciešami, lai citzemju lasītāji kaut nedaudz pazītu latviešu dzejnieku, kā arī, lai Zviedru akadēmijas pārstāvji varētu ar šiem darbiem iepazīties un dot atsauksmi.

Aprindas, kas nevēlējās, lai Rainis saņem prēmiju, izvirzīja savu kandidātu — Jēkabu Janševski (dažos avotos minēts, ka padomā bijis arī Edvarts Virza) un pūlējās noorganizēt Janševska romāna "Dzimtene" tulkojumu vācu un krievu valodā. Protams, arī no mazas valsts var izvirzīt divus kandidātus Nobela prēmijai, un ir bijuši vairāki gadījumi, kad viena gada prēmija tikusi sadalīta divās un pat trīs daļās, bet diemžēl uzņēmības un neatlaidības pietrūcis tiklab Raiņa, kā Janševska atbalstītājiem, un 1926.gada Nobela prēmija tika piesķirta itāļu rakstniecei Gracijai Deledai. Rainis savas izjūtas sakarā ar šo vilšanos dienasgrāmatā nav fiksējis, bet tās var gluži labi iztēloties, jo 1926.gada ierakstos visai bieži paradās frāze: "Vajaga vēl Nobelprēmijas kā noslēguma".

Taču cerības Rainis tomēr neatmeta, un pēdējos trīs savas dzīves gados aktīvi rosījās un ļāva arī citiem rosīties lietas labā, bet viņa labvēļu pulks pa šo laiku bija vēl vairāk sarucis — ja 1928.gadā Rainis ierakstījis dienasgrāmatā: “Gulbis rīko Nobelprēmiju" 4, tad 1929.gada ieraksts ir jau pavisam drūms un liecina, ka Rainis ar savām cerībām pamests pilnīgi viens: “11.I. zvanu Teodoram, tas atsakās. Zvanu Gulbim: tas saka, ka Universitāte aizliegusi Teodoram un Maldonim par mani rakstīt. Likšot Univ(ersitāte) pate priekšā laikam Janševski.” 5 Acīmredzot visiem jau bija apnicis nodarboties ar šo lietu, un maz vairs līdzēja atsevišķu personu un iestāžu aktivitātes: piemēram, Kultūras fonds 1928.gadā paziņoja, ka Ansim Gulbim piesķirami līdzekļi no fonda Raiņa "Jāzepa un viņa brāļu" tulkošanai un izdošanai zviedriski, taču, cik zināms, tas nav ticis izdarīts. Un ko arī būtu līdzējusi pat visu dzejnieka darbu izdošana zviedru vai kādā citā valodā, ja nebija neviena, kas varētu novest līdz galam Raiņa kandidatūras pieteikšanu Zviedru akadēmijā!

Arī Beļģijas civilordenis — Leopolda Kavaliera Krusts, kuru Rainim piešķīra 1926.gadā un kuru dzejnieks uzskatīja par priekšpakāpi Nobela prēmijai, nekā nevarēja līdzēt, tāpat brauciens uz Zviedriju un Norvēģiju 1928.gadā. Zviedru — latviešu biedrība Stokholmā bija noorganizējusi Raiņa darbu vakaru, pēc tam dzejnieks devās uz Oslo, lai piedalītos Ibsena simtgades svinībās, un atpakaļceļā Stokholmā piedalījās literārā vakarā Internacionālajā klubā, kur tikuši lasīti Raiņa dzeju tulkojumi zviedru valodā. Rainis visur ticis labi uzņemts, zviedru avīzēs parādījās arī pāris intervijas ar dzejnieku. Tas dažiem cilvēkiem, arī Rainim pašam, varēja radīt iespaidu, ka nu latviešu dzejnieks Zviedrijā tik pazīstams, ka ceļš uz Nobela prēmiju ir vaļā, vismaz daudzās publikācijās par šo tēmu ir nācies lasīt viedokli, ka, ja Rainis būtu prēmijas komitejai pieteikts, tad tai gandrīz vai nekas cits neatliktu, kā Rainim prēmiju piešķirt.

Un atkal un atkal nākas atgriezties pie šī “ja būtu"... Ja būtu, tad Rainim sāktos jauns posms ceļā uz prēmiju — izturēt konkurenci un uzvarēt vai arī — zaudēt. Tas, protams, būtu bijis daudz aizraujošāk, nekā tūkstošreiz nopūsties: cik žēl, ka nekas neiznāca! Lai sasniegtu kādu mērķi, allaž ir ļoti jāgrib — tas ir minimālais nosacījums.

Acīm redzami Raiņa laikabiedri un cilvēki, uz kuriem dzejnieks paļāvās, negribēja tik ļoti, lai iecere piepildītos.

1 Raiņa dienasgrāmata, 1908.gada 8. februārī un 4.augustā. Kopoti raksti, 24.sēj., 309. un 331.lpp.

2 Raiņa dienasgrāmata, 1923.gada 21. februārī. KR, 25.sēj., 129.lpp.

3 Vēstule K.Hismanam 1927.gada 7.janvārī. KR, 23.sēj., 364.lpp.

4 Raiņa dienasgrāmata, 1928.gada 11.janvārī. KR, 25.sēj., 366.lpp.

5 Raiņa dienasgrāmata, 1929.gada 3.—13.janvārī. KR, 25.sēj., 370.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!