13. un 14. septembra sēde
Stenogramma

Turpinājums. Sākums “LV” nr.141., 142.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Andris Grots, Kristīgo demokrātu savienība! Pēc tam — Aivars Kreituss. Vai jūs septiņas minūtes izmantosit? Lūdzu!

 

A.Grots (KDS). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Šodien ir atkal tā diena, kad katra resora pārstāvji tagad nāks un no tribīnes savus mīļos resorus aizstāvēs. Ņaujiet tad arī man darīt to pašu! Atgādinu pirmām kārtām, ka “Latvijas ceļa” sastādītā valdība jau 1994.gadā pasludināja valsts drošību par vienu no pirmajām prioritātēm. Kā tas atspoguļojas šajos budžeta grozījumos? Mēs redzam, ka jau tā niecīgie līdzekļi, kuri ir paredzēti valsts aizsardzībai, tiek ar lielu procentuālu daļu samazināti. Kas no tā izriet? Pirmām kārtām tas, ka naudas summa, kura tika ietaupīta, būs ļoti ļoti maza, jo līdzekļi aizsardzībai jau tā tik maz ir piešķirti, ka šis te taupījums tiešām būs uz visa budžeta fona ļoti sīks. Liels atvieglojums budžeta krīzei tas nebūs.

Otrām kārtām, šāda liela procentuāla samazināšana ļoti smagi skars mūsu aizsardzības spēkus, tostarp arī robežapsardzi. Es uzskatu, ka to darīt šajos apstākļos ir neticami īsredzīgi, jo, ja mēs pietiekami varam veltīt līdzekļus un uzmanību robežu apsargāšanai, tad mēs samazinām kontrabandas ieplūšanu Latvijā, tādējādi ne vien piepildot budžetu, bet arī atbalstot vietējo ražotāju, kurš savukārt maksā nodokļus un arī tad savukārt aizpilda budžeta robus.

Un visbeidzot es gribu atgādināt, ka mēs ļoti daudz esam no šīs tribīnes runājuši par iekļaušanos Rietumeiropā, par iekļaušanos NATO. NATO uz mums skatās. Nevienā Rietumu valstī neviens negrib izdot pārāk lielus līdzekļus aizsardzībai. Tā ir smaga budžeta nasta jebkurā valstī. Tomēr, ja gribam, lai mūs ņem nopietni, mums ir jārāda politiska griba šo nepatīkamo soli spert un veltīt pietiekamus līdzekļus aizsardzībai. Ja mēs to nedarām, tad arī neviens mūs nopietni neņems, kad mēs sakām, ka gribam iekļauties Rietumeiropas drošības sistēmā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Deputāt Aivar Kreitus, jums droši vien garāka runa būs pēc pārtraukuma? Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrēties! Reģistrējamies!

Irēnu Folkmani — Saeimas sekretāra biedri — lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies šādi deputāti: Mariss Andersons, Martijans Bekasovs, Aivars Berķis, Māris Budovskis, Imants Daudišs, Andris Gūtmanis, Kārlis Jurkovskis, Ojārs Kehris, Aleksandrs Kiršteins, Odisejs Kostanda, Ludmila Kuprijanova... Kuprijanova ir zālē. Janīna Kušnere, Uldis Lakševics, Valdis Pavlovskis, Jānis Ritenis, Andris Rozentāls, Andris Saulītis, Andrejs Siliņš, Juris Sinka, Jānis Urbanovičs.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

 

(P ā r t r a u k u m s).

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Reģistrācija! Lūdzu rezultātu! 37 deputāti. Pulkstenis ir 11. 01. Sēdes vadītājam diemžēl citu līdzekļu nav kā tikai aicināt ar zvanu. Reģistrācija! Lūdzu rezultātu! 54 deputāti. Turpinām izskatīt 1995. gada budžeta grozījumus.

Aivars Kreituss, Demokrātiskā partija “Saimnieks”! Pēc tam — Pēteris Tabūns.

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Mēs šeit dzirdējam pāris tādu pērkondimdošu runu, kurās tika izteikts it kā atbalsts izglītībai un zinātnei, un to jau mēs esam dzirdējuši no šīs tribīnes ne vienu reizi vien. Diemžēl, ja izsaka šādu atbalstu, tad ir jāpasaka uzreiz, no kurienes tā nauda nāks, lai viņu varētu pārvietot uz šīm pozīcijam. Jo, sastādot šos valsts budžeta grozījumus, jau ir teikts, ka prioritātes, apgriežot finansējumu, vienalga, jau ir valsts aizsardzībai un izglītībai un zinātnei. Tāpēc es lāga nesapratu Ābiķa kunga teikto par to, ka potence ir, — vai viņš to attiecināja uz izglītību vai uz budžetu... Es gribētu teikt, ka šī potence šim budžetam un sastādītājiem ir stipri apgrūtināta, ir tikai tukša lielība. Un, lai tā nebūtu no manas puses tukša runāšana, es parunāšu par cipariem.

Visnesaprotamākais jautājums šajā budžetā ir tas, kāpēc tur ir iekļauts kaut kas tāds, ka 23 miljoni latu ieņēmumu un izdevumu daļā attiecināti uz noguldījumu atmaksāšanu bankās cietušajiem noguldītājiem. Tam nekāda sakara nav ar budžetu. Un kritiku neiztur jautājums par to, ka vajagot kaut ko kontrolēt caur budžetu. Manuprāt caur budžetu šāda veidā neko kontrolēt nevajag, jo, vienalga, šajā budžeta projektā, kas man ir, bet pārējiem deputātiem nav, ir rakstīts, ka šos 23 miljonus, vienalga, cik lielā summā katram cilvēkam, šos 200 latus nevar izmaksāt savādāk kā tikai tā, ja kaut kas tiek iekasēts caur administratoriem, šīs bankas — vienu vai otru, bet galvenokārt banku “Baltija” — pārvaldot. Tā ka šāds punkts ir pilnīgi lieks, drīzāk tas vedina uz domām par kaut ko citu. Pirmais moments ir, ka tīri populistiski tas ir jāsaista ir ar tukšiem solījumiem kaut ko izmaksāt, ar solījumiem, ko nevar pildīt. Otrais ir, ka notiek mēģinājums papildināt valsts budžetu uz fizisko noguldītāju rēķina, jo šiem noguldītājiem dod iespēju parakstīt vienošanos, ka viņi saņem 200 latus, un, tos saņemot, viņi zina, ka viņi tos 300 saņems vēl kādos gados uz priekšu, un faktiski atsakās no pārējā noguldījuma. Tātad, kur paliks pārējais noguldījums, ko administratori iekasēs? Caur šādu rīcību viņš varētu palikt valsts budžetā.

Būtībā es vēlreiz uzsveru un atkārtoju, ka es neesmu saņēmis nekāda veida izskaidrojumus, kāpēc šis jautājums ir jāsaista ar budžetu. Var būt gan Valsts kontroles, gan Latvijas Bankas kontrole ārpus budžeta šajā jautājumā.

Tālāk es mēģināšu parādīt, kur šis cipars vēl parādās, valsts pamatbudžeta ieņēmumus izskaidrojot.

Tagad es gribētu apstāties pie dažiem momentiem sakarā ar nodokļu iekasēšanu, un šie jautājumi diemžēl mudina uz visai pesimistisku secinājumu.

Pirmais cipars — par 1995. gada pirmo pusgadu. Akcīzes nodokļa plāns ir izpildīts tikai uz pusi. Muitas nodoklis ir iekasēts vienādā apjomā kā 1993. un 1994. gadā. Tas ir noticis, visu laiku runājot par to, ka muita tiks sakārtota, ka no muitas uz robežas tiks vairāk iekasēts un ka tur ir tā īstā vieta, kur budžetu var ar kaut ko papildināt. Šogad eksports un imports ir palielinājies par 30 procentiem. Muitas nodoklis patiesībā ir iekasēts tāds pats kā divos iepriekšējos gados katrā gadā. Kā tas ir iespējams? Man ir jautājums — vai tad tā robeža patiesībā, tātad skatoties uz šādu muitas nodokļa izpildi, ir kļuvusi vēl caurāka, nekā viņa bija iepriekš? Bet visu gadu mēs runājām, ka tur būs tā dzīsla, caur kuru budžets papildināsies. Tātad ar muitas nodokli, kā mēs redzam, patiesībā ir pavisam savādāk. Vispār gadā gaidāmais ienākums no muitas ir tikai 21 miljons. Un, ja mēs runājam par budžetu, kurš ir 476 miljoni jeb tagad samazināts uz 388 miljoniem, tad mums ir jāsaprot, ka šis 21 miljona ieņēmums ir pavisam niecīgs, runājot par budžeta izpildes iespējām, un mēs šeit varam dzesēt mutes, cik mēs gribam, no tribīnes runājot par muitas sakārtošanu, vienalga, mēs budžeta deficīta jautājumus atrisināt nevaram.

Nākošais — peļņas nodoklis. Pirmajā pusgadā ir iekasēta tikai puse no paredzētā. Divreiz mazāk procentuāli nekā 1994. gadā. Būtu šeit jāapspriež jautājums, kā tad vispār domā šo nodokli iekasēt vairāk, kas tiks darīts, lai mūsu ražošana vai kaut kas cits tāds, kas dod peļņas nodokli, šajā valstī attīstītos un varētu vispār kaut ko iekasēt. Patiesībā secinājums ir tāds, ka ir smaga rūpniecības krīze. Privatizācijas aģentūra netiek galā ar saviem uzdevumiem, un godīgi būtu jāatzīst, ka Privatizācijas aģentūra nevar tādā tempā privatizēt kā viņa bija apņēmusies, un vēl godīgāk būtu jāatzīst šeit no tribīnes, ka privatizācijas rezultātā privatizētie uzņēmumi vismaz divus nodokļus maksā krietni mazāk, un tas ir peļņas nodoklis, tas ir sociālais nodoklis. Tā ka privatizācija šādos it kā trieciena tempos, kas patiesībā nav trieciena tempi, noved pie tā, ka nodokļu plūsma budžetā visu laiku samazinās. Tātad būtu vispirms jāizdara likumdošanā tādi labojumi, kas paredzētu, ka nevar šādā veidā šie privātie maksāt mazāk, un pēc tam varētu ķerties pie trieciena tempa privatizācijas.

Banku krīze ir nākošais moments, kas ir attiecināms uz to. Iesaldētie uzņēmumu līdzekļi , protams, visu laiku samazina iespējas kaut ko nomaksāt. Un trešais — atsevišķās tautsaimniecības nozarēs samazinās ražošana. Gadā no peļņas nodokļa paredzēts ieņemt 48 miljonus latu. Un atkal es, tāpat kā runājot par muitas nodokli, šos 48 miljonus latu attiecināšu uz kopējo budžeta apjomu, uz tiem 400 vai virs 400 miljoniem, tad mēs redzam, ko tad gada garumā šāds nodoklis vispār var dot. Arī tas nav atrisinājums priekš budžeta kopumā. Atrisinājums ir, protams, saistāms ar rūpniecības atbalsta politikas izmaiņu un ar vispārēju taupības režīmu, par ko es esmu runājis ne vienu reizi vien. Un taupības režīmam, es domāju, smagam taupības režīmam, kura vārgs atspulgs ir šajā budžeta projektā, būtu jāsākas no augšas.

Un šajā gadījumā es gribētu teikt, ka Bērziņa kungs tomēr nemeloja. Es citēju, tas ir attiecībā uz algu pielikumu Ministru kabineta cilvēkiem, es citēju to, kas ir rakstīts paskaidrojumā pie budžeta projekta, kas man ir. Tātad paskaidrojumā ir rakstīts: Ministru kabinetam, pamatojoties uz Ministru kabineta 1995. gada tādu un tādu protokolu, par Ministru kabineta locekļu, valsts ministru, parlamentāro sekretāru un citu amatpersonu atalgojumu palielināti izdevumi par 65 379 latiem. Tātad kāds kaut ko laikam nezina no tā, kas ir ierakstīts šajā budžeta projektā. Tātad algu palielinājums tomēr šeit ir paredzēts. (No zāles Ministru prezidents M.Gailis: “Nav paredzēts!”)

Tagad es gribētu pieskarties 5. pielikumam. Šeit ir rakstīts, Gaiļa kungs, tātad tas, kas sastādījis šo dokumentu, ir rakstījis nepareizi, lai viņš jums atskaitās, un mēģiniet viņu sodīt.

Tagad es gribētu pieskarties 5. pielikumam par valsts pamatbudžeta ieņēmumiem 1995. gadā. Es tūliņ noskaitīšu dažus ciparus, kas parāda atšķirību no plāna, un pēc tam summāro ciparu. Atšķirība no plāna tādos rādītājos kā apgrozījuma nodoklis... visi tie būs mīnusi, ko es saukšu, ir 24 miljoni. Es saukšu tikai lielākos ciparus. Peļņas nodoklis — mīnus 47 miljoni, ieņēmumi no muitas — mīnus 12 miljoni, Latvijas Bankas peļņas atlikuma iemaksa — mīnus 6,7 miljoni. Patiesībā bija 4,1 miljons, ko Latvijas Banka ieskaitīja savā rīcības kapitālā, un es jau ne pirmo reizi saku, ka viņa to nepārskaitīja budžetā, jo Latvijas Banka dara, ko grib. Viņa 4,1 miljonu ieskaita savā rīcības kapitālā, un neviens nevar piespiest viņu darīt savādāk, kā ir paredzēts likumā.

Tālāk. Ieņēmumi no valsts nekustamā īpašuma pārdošanas — mīnus 7 miljoni. Tālāk... Tālāk jau sākas tas, ko mēs neesam nomaksājuši, kas mums ir jāmaksā. Iemaksas Eiropas rekonstrukcijas un attīstības bankas kredītu procentu nomaksai — mīnus vairāk nekā 1 miljons. Un tagad divas pozīcijas, ko mēs vēl neesam saņēmuši un kas mums būs jāmaksā. “Lata International “ gadījumā vairāk nekā 12 miljoni, vairāk nekā 12 miljoni mīnusos, jo nav piedzīti parādi, kuri ir jānomaksā budžetam. Tālāk — SIA LEARS, divas iemaksas — vairāk nekā pusotra miljona. Kad to saskaita visu kopā un atņem nost 23 miljonus banku jautājumam, kuri ir pierakstīti klāt, kas šeit ir pilnīgi nevietā... Tātad otrreiz, lai parādītu šo lielo mīnusu mazāku, nekā ir — 83 miljoni, šeit pieraksta banku izdevumus, kas ir ierakstīti gan izdevumu, gan ieņēmumu pozīcijā un kam nekāda sakara ar šo visu nav.

Tātad kopējais deficīts ir 106 miljoni. 106 miljoni. Un pašreiz mēs runājam par 92 miljoniem šajā brīdī. Tātad uz nākošo gadu kopējais deficīts ar pārejošo no pagājušā gada — 37 miljoniem — ir lielāks, nekā teica Bērziņa kungs, un tas ir 150 miljoni latu. 150 miljoni latu. Bez tam ir pilnīgi neizskaidrots un nesaprotams jautājums par speciālo budžetu, kurš šobrīd visās ministrijās ir uzaudzis līdz gandrīz simt miljoniem. Ministrijās ārpus Labklājības ministrijas tas ir 84 miljoni, un, ja pieskaita vēl to daļu, kas ir ārpus pensijām, tad viņš ir pāri par 100 miljoniem, ja skatās pa visām ministrijām kopā.

No šiem pārējo ministriju izdomātajiem iekasējumiem daļa ir pamatota, daļa ir nepamatota, bet viņi visu laiku aug. Kā viņi tiek kontrolēti caur valsts pamatbudžetu? Tas arī ir jautājums, kas ir pilnīgi neatrisināts, un Budžeta komisijas sēžu laikā mēs uz to pilnīgas atbildes saņemt nevaram.

Tā ka patiesībā tas apgrūtinājums, kas procentos vien būs jaunajā gadā katru mēnesi, ir vēl lielāks, nekā teica Bērziņa kungs, un viņš ir vismaz 8 miljoni tikai procentu nomaksai par saņemtajiem un par iespējami saņemamajiem kredītiem, jo mēs nemaz tik droši nevaram roku likt uz sirds, ka mēs tādus aizņēmumus dabūsim.

Es domāju tā, ka, ja šādu budžeta projektu nepieņem pirmajā lasījumā, tad dzīve nekādā gadījumā neapstājas, jo mēs jau ap viņu darbojamies šeit vismaz pusotra mēneša. Un šeit nevajag no tribīnes nākt un baidīt, ka pirmajā lasījumā kaut kas obligāti jāpieņem, ka tad rīt kaut ko varēs vai nevarēs maksāt. Mēs jau vismaz pusotra mēneša dzīvojam šādā visai nestabilā stāvoklī, kad mums to budžetu visu laiku sola un sola, labo un labo un pēdīgi viņš ir iedots. Es domāju, ka pie šī budžeta projekta ir pamatīgi jāpiestrādā, tajā atainojot patiesos ciparus, kurus es nosaucu, un pēc tam parādot precīzi, kas ir saistībā ar speciālo budžetu, kā tādas naudas tur var rasties, parādot šajā budžetā valsts pāreju uz stingru taupības režīmu. Tas šajā budžetā diemžēl redzams nav. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība! Pēc tam — Voldemārs Novakšānovs.

 

P.Tabūns (LNNK). Mēs šodien stāvam pie sasistas siles, pie tukša budžeta, pie finansu krīzes vai krīzē ar abām kājām, bet zāle šeit, Saeimā, arī ir pustukša, īpaši no valdošās koalīcijas puses, jo viņi jau laikam saprot, ka neko vairs nevar glābt, neko nevar līdzēt. Bet runāt tomēr ir nepieciešams šodien, jo te nu mēs atrodamies. Endziņa kungs — mans mūžīgais oponents — šodien teica tādus vārdus: “Es nesaprotu šo politiku!” Tas bija domāts — finansu politiku. Es precīzi citēju. Atšķirībā no Endziņa kunga es gan saprotu šo politiku. Es saprotu to un piekrītu Endziņa kungam, ko viņš teica par Augstāko tiesu, ka Augstākajai tiesai netiek doti līdzekļi, lai tā varētu pilnvērtīgi strādāt. Tā ir tiesa, bet politika ir ļoti skaidra. Un politika ir, lūk, kāda. Ka mēģina saskaitīt nieka naudiņu vēl un vēlreiz. Viena valdība, otra, bet no tā jau nerodas vairāk naudas. Skaiti viņu cik gribi, rītā vai vakarā, cik būs, tik būs, ja viņu nepelnīsi. Un, lūk, es no šīs tribīnes vairākas reizes, gan pirms trim mēnešiem, gan pirms četriem, tad, kad mēs apspriedām budžetu 1995.gadam, vēl un vēlreiz runāju par galveno — nevis nodarboties ar to, kā mēs sadalīsim naudiņu, bet ar to, kā mēs iegūsim šo naudiņu. Un es jūs aicināju, ļoti labi atceraties, no šīs tribīnes — sanāksim, Saeima, vienreiz par visām reizēm, kaut vai svētdienā, kaut vai naktī uz ārkārtas plenārsēdi un padebatēsim, un paspriedīsim, un izlemsim kaut ko. Kaut kādu veselu vai niecīgu, kaut vai minimālu, pasākumu kompleksu, kā tad beidzot tanī budžetā dabūt to naudu iekšā. Nē! Absolūti nekādas atsaucības. Un tā mēs šeit esam nosēdējuši, naudas maks ir tukšs. Bērziņa kungs jau teica, Gundars Bērziņš — katastrofa, finansu katastrofa. Mēs to visi labi zinām, un nav te ko vairs atsevišķi raksturot un piesaukt skaitļus. Un Kreitusa kungs parādīja ar skaitļiem visu šo situāciju. Tāda situācija ir. Bet šodien mēs tikai atkal lemsim par šo likumprojektu — vai mēs pieņemsim, vai nepieņemsim. Kāda starpība? Naudas no tā vairāk nebūs! Un “Latvijas ceļa” deputāti — Ābiķa kungs, Vaivada kungs — šodien it kā kritiski jau met savai valdībai sprunguļus vai akmeņus, pareizāk sakot, kritizē. Kritizēt vajadzēja laikus un palīdzēt, un saskatīt, un redzēt, un likt darīt. Tagad ir par vēlu. Pēc divarpus nedēļām ir Saeimas vēlēšanas un nāks jauna valdība, nāks jauna Saeima, un mēs esam, lūk, pie šīs sasistās siles. Un es atnācu šeit, uznācu tribīnē, lai atgādinātu kārtējo reizi, ka 5.Saeima beidz darbu. Ka mēs neesam strādājuši, valdības, viena un otra, nav strādājušas, lai budžetā būtu nauda. Es varētu atgādināt cilvēku vārdus. Matroža kungs vakar no Pārdaugavas zvanīja, pensionārs. Lūdza palīdzību un stāstīja par šo traģisko stāvokli. Mēs runājām vakar ar viņu ilgi. Viss, kas bijis mājās, ir aiznests, lai izdzīvotu, lai izvilktu kailo dzīvību. Valdība solīja šos pabalstus palielināt četras reizes, pielikt klāt, tā sakot. Pielika 2, 17 latus. Vienreiz var aiziet uz pusdienām. Uz tādām, ne jau ministra pusdienām. Un, lūk, te nu mēs esam! Tāpēc nav, godīgi sakot, nekādas nozīmes tam, vai mēs apstiprinām šo budžetu vai neapstiprinām. Vai viņš būs tāds vai citāds, naudas tur nav. Un, protams, vairs šajās divās nedēļās līdz vēlēšanām valdība neko nedarīs, ja nav darīts visu šo laiku. Un budžetā vairāk naudas nebūs. Ābiķa kungs, ne izglītībai, ne kaut kam citam. Diemžēl tā tas ir! Un es atnācu, lai kārtējo reizi pateiktu, ka mēs rādījām, nepārtraukti rādījām. LNNK ir runājusi, un es esmu runājis šeit no Saeimas tribīnes, kas ir jādara, lai nauda budžetā būtu. Un nekas no tā nav realizēts. Nav darīts! Un tagad mēs tikai plātām rokas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Voldemārs Novakšānovs, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam — Jānis Lucāns.

 

V.Novakšānovs (LZS). Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi deputāti! Jā, patiesi, kā tikko kolēģis Tabūns teica, ko tad nu pie sasistas siles runāt. Bet tomēr man jāsaka, ka es gaidīju no valdības paskaidrojumu, kāpēc nepildās budžets, kādu mēs viņu apstiprinājām. Un atbildi es nedzirdēju. Bet es gribu teikt, ka vainīgi esam arī mēs paši, deputāti. Un vainīgi esam tāpēc, ka mēs akli pakļāvāmies tam, ko mums pasniedza pēdējā mirklī un turpina to arī darīt tagad Finansu ministrijas ierēdņi. Patiesībā budžetu sastādīja viņi, no ražotājiem, no mums tur reti kurš piedalījās. Jo sevišķi es gribu teikt — no ražotājiem. Budžeti ir uztaisīti tā, lai, izmantojot dažādas matemātiskas formulas, rēķinātu tikai ciparus. Bet pamatu pamats ir ražošana. Un ražošanu mūsu valstī neveicina. Un es domāju, nerunājot par to, kas notiek tagad, jau augusta mēnesī, vismaz jau augusta mēnesī, mums vajadzēja būt pirmajā lasījumā likumprojektam par budžetu un nodokļu politiku 1996.gadā. Un tā katru gadu, lai mēs nokļūtu līdz decembra vidum un apstiprinātu. Nē, mums vai nākamajiem deputātiem pasniegs pēdējā mirklī un atkal rezultātā būs tie paši ierēdņi, kas pēc savas saprašanas un tehnoloģijas taisījuši šo likumprojektu. Tas pats būs arī nākotnē.

Ko es ieteiktu? Vispirms — nodokļu politika. Nodokļu politika neveicina ražošanu. Nodokļu politika ir tāda, ka patiesībā tam, kurš strādā, kurš vairāk strādā un godīgi maksā nodokļus, “jāaiziet pa burbuli”, tas ir, ražotājam. Veicina eksportu, dažādas naudas operācijas un arī tirgošanos. Un arī tirgošanās pašreiz jau iet uz grunti. Skatoties “Rīgas Balsī” publicētajos nodokļu maksātājos, izskaitīju, ka 29, tas ir, 30 procenti no tiem ir lauksaimniecības uzņēmumi, kas maksā budžetā. Un, izejot no tā, es iesaku, lai valdībai būtu vieglāk tagad savest budžetu kopā, visiem Latvijas ierēdņiem, ierēdņiem, nevis skolotājiem un ārstiem, bet ierēdņiem noteikt tādu mēnešalgu, kāda ir zemniekiem, — 9 lati mēnesī. Uzreiz būs nauda! Un tad mūsu arāju tauta nebūs ierēdņu tauta, bet mums līdz gada beigām varbūt — ir tāda paruna, ka “zarna maršu paspēlēs”, — sāks prāts rasties, un mēs uztaisīsim tādu likumu, kādu vajag.

Vēl. Mūsu politika ir tāda, ka atkal visa darbība, ražošana tiek veikta tikai tur, kur ir izdevīga infrastruktūra priekš tirgotājiem. Un tā ir Rīga un Ventspils. Pārējās Latvijas it kā nebūtu. Cienījamie kolēģi deputāti! Un jo sevišķi Ekonomikas ministrijas un Finansu ministrijas darbinieki! Vai tad pārējās Latvijas nav? Ir šīs divas salas tikai — Rīga un Ventspils? Citur nav cilvēku? Vai citur mums nekas nav vajadzīgs? Ja mēs atdosim atpakaļ Ministru kabinetam, ierēdnis pieliks divas nulles klāt vai mazāk, vai komatu, un tas ies ilgumā. Es ceru, ka pirmajā lasījumā jāatbalsta. Bet jāskatās, lūdzu, lai varētu...

Un vēl. Es jau teicu un saku — muita šodienas situācijā ir jāatdala no Valsts ieņēmumu dienesta. Kaut gan es zinu, ka Počas kundze teica, ka tomēr,kamēr viņa būs, to nedarīs. Es saku — ja uzvalkam trūkst poga laukā, neviens nerāda, ka viņa trūkst. Un tāpēc muitā arī ir mazi ieņēmumi, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem. Liels paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Jā, Kārtības rullī ir rakstīts, ka referents un Ministru kabineta locekļi vai pārstāvji var runāt ārpus kārtas. Referenti līdz šim nav izmantojuši šo priekšrocību, un tātad Aija Poča jau ir tribīnē. Lūdzu! Kamēr es Kārtības rulli skaidroju.

 

A.Poča (LC). Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Es ļoti atvainojos, ka es izmantoju savas ārpuskārtas tiesības, jo man ir sarunāta tikšanās, kuru diemžēl es esmu apsolījusi sen. Es vienkārši negribētu kavēt laiku, bet, noklausoties deputātu runas, pašlaik, šobrīd man gribētos teikt, ka līdzās patiesiem vārdiem, ļoti daudziem, arī skan klaja dezinformācija. Un man ir ļoti žēl, ka atsevišķi deputāti nav rūpīgi izlasījuši dokumentus un operē ar skaitļiem, kuri absolūti neatbilst patiesībai. Un, ja Kreitusa kungs teica, ka akcīzes nodoklis pusgadā ir izpildīts par 50 procentiem, tad tik tiešām pusgadā no gada ieņēmumiem ir izpildīti 54,8 procenti no prognozes. Tas nozīmē, ka šis ir nodoklis, kurš tiek izpildīts un pat pārpildīts. Un līdzīga operēšana ar ne visai korektiem skaitļiem ir bijusi arī no citiem.

Attiecībā uz ieņēmumiem ir ļoti daudz informācijas pēdējā laikā gan no Valsts ieņēmumu dienesta puses presē, gan esmu šeit runājusi tribīnē, un, es domāju, nevienam nav noslēpums ārkārtīgi smagā situācija ar ieņēmumiem. Es negribu vēlreiz atkārtot to pašu lielo referātu, kas man bija toreiz, ko es sniedzu jums šeit pirms pirmajiem budžeta grozījumiem, kurus iesniedza kabinets budžeta samazināšanas virzienā. Bet, runājot par to, ka šeit izskanēja pārmetums, ka, teiksim, Valsts ieņēmumu dienests nekā nedara, it īpaši muita, es gribētu jums citēt dažus skaitļus no Muitas departamenta, muitas kontroles darba rezultātiem uz 1995.gada 1.septembri. Un no tiem mēs varam redzēt, ka muitas maksājumi uz robežas — tas ir ne tikai muitas nodoklis, bet tas ir arī apgrozījuma nodoklis par importu un tas ir arī akcīzes nodoklis par importu — ka šie ieņēmumi no muitas pakāpeniski palielinās. Muitas iestādes gada sākumā iekasēja 47,5 procentus no valsts pamatbudžeta, es uzsveru no pamatbudžeta ieņēmumiem. Šobrīd muitas iestādes iekasē 51,4 procentus no pamatbudžeta ieņēmumiem. Tātad pieaugums ir vairāk nekā 4 procenti. Ja runā par atsevišķiem nodokļu veidiem, tad šie stingrie pasākumi, spirta monopola noteikumu ieviešana un arī pastiprinātie kontroles pasākumi gan uz robežas, gan visā Latvijas teritorijā, kas arī tagad ir atzīta par muitas zonu, parādījuši, ka jūlijā un augustā akcīzes nodokļa ieņēmumi no muitas ir palielinājušies gandrīz divas reizes un šobrīd muita iekasē apmēram 3 miljonus latu tieši uz robežas. Es negribu teikt, ka tas ir daudz un ka tas ir ļoti daudz, bet tomēr tas ir mēnesī... mēnesī, ja. Bet, ja tā pirms tam iekasēja 1 miljonu, tad es domāju, ka arī šeit ir progress.

Jums tiešām liekas, ka visa sistēma ir sakārtojama vienā dienā? Man ir dati par to, ka ir ierosinātas krimināllietas un par dažiem uzņēmumiem, teiksim, kuru darbība notika ne vien šīs valdības laikā, bet arī iepriekšējo valdību laikā. Man nav tiesību nosaukt šobrīd šos konkrētos uzņēmumus un šos konkrētos cilvēkus, tās vēl ir krimināllietas. Informācijas ir ārkārtīgi daudz, bet jau ir runa par sistēmu, un ne tikai par sistēmu Valsts ieņēmumu dienestā un par sistēmu muitā. Ir runa par sistēmu visā valstī. Par to, ka dažādas struktūras ir savijušās kopā un neļauj mums kārtību valstī ieviest. Diemžēl tas ir laika jautājums. Es vēlreiz gribu teikt, ka tas nav vienas dienas jautājums. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Lucāns, Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu! Pēc tam — Mārtiņš Ādams Kalniņš.

 

J.Lucāns (TPA). Cienījamie deputāti! Protams, šodien apspriest budžeta jautājumus nav patīkama lieta, jo mums visu laiku jārunā par to, ka budžets ir kritiskā stāvoklī, ka ienākumi mazinās, ka deficīts nepiedodami pieaug. Un tomēr gribētos šodien patiesības labad uzstādīt arī vienu citu jautājumu. Vai tikai Gaiļa valdība ir tā, kurai šobrīd jāsaņem pārmetums par to situāciju kādā pašreiz valsts atrodas? Es negribu šeit nekā slavēt un tomēr gribu teikt, ka Gaiļa valdība ir bijusi pirmā, kas ir mēģinājusi kaut ko darīt, lai stāvoklis valstī sāktu laboties. Protams, iepriekšējais darbs ir bijis ar tik spēcīgi izteiktām negatīvām ievirzēm, ka to nevar izdarīt vienā momentā, un es gribētu teikt, ka arī šī rīcība no Gaiļa valdības puses nav bijusi pietiekami konsekventa, nav bijusi pietiekami izlēmīga un pietiekami radikāla, kā prasīja situācija. Un tomēr šodien varbūt būtu svarīgi parunāt par cēloņiem, tomēr par cēloņiem, kāpēc nav vairs naudas, kur šī nauda ir pazudusi. Un šeit es gribētu minēt divus pamatcēloņus un par šiem diviem pamatcēloņiem runāt.

Pirmo pamatcēloni es gribētu formulēt vispārīgi šādi: tā ir politikas dominēšana pār ekonomiku. Nelaime, ar kuru mēs slimojām visus padomju varas gadus, un nelaime, kas diemžēl ir pārnākusi uz mūsdienām. Tā ir politikas dominēšana pār ekonomiku. Tā ir politiskā valdība, tās ir politiskās nostādnes, ka Rietumu tirgus ir labs un no Rietumiem nāk viss labais, bet Austrumu tirgus ir slikts un no turienes nāk viss sliktais, aizmirstot patiesību, ka tirgus ir tirgus un viņš ir derīgs, ja tur var pārdot preci un tur var pelnīt. Un trešā politiskā nostādne, kas ir bijusi kļūdaina tieši tāpēc, ka viņa ir bijusi politiska, nevis pamatota ekonomikas likumos, ir privatizācija kā vienīgais līdzeklis visu problēmu atrisināšanai, nesaistot šo privatizāciju ar ekonomisko rezultātu, kāds būs pēc tam, kad šī privatizācija būs tādā veidā realizēta. Lūk, tā ir pirmā cēloņu grupa, ko es gribētu saukt par politiskiem cēloņiem.

Otrā cēloņu grupa — to es gribētu saukt par ražošanas interešu ignorēšanu valstī. Un, tāpat kā pirmā cēloņu grupa, kas vilkās piecu gadu garumā un netika pārtraukta diemžēl arī Gaiļa valdības laikā, arī šī otrā cēloņu grupa turpinās vēl šodien. Tā ir ražošanas interešu ignorēšana. Un šeit es gribētu minēt šādus motīvus. Kā pirmo — valsts nespēju noregulēt importa preču invāziju Latvijas tirgū, nespēju aizstāvēt savu ražotāju pret šo invāziju. Man liekas, ka neviens šeit, šajā zālē, nav jāpārliecina par to, ka ievestās preces ir sen izspiedušas Latvijas preces un Latvijas preces Latvijas veikalu plauktos tikpat kā nevar redzēt, izņemot varbūt atsevišķus veikalus, kas var ar to lepoties, ka tur pārdod tikai Latvijas preces. Tas ir pirmais motīvs. Es domāju, ka katra sevi cienoša valsts aizstāv sava ražotāja intereses un es neesmu varējis nekādi saprast, kāpēc Latvija šajos piecos gados nav centusies aizstāvēt savas intereses šajā jomā.

Otra cēloņu, grupa ir saistība arī ar nekritisiku attieksmi pret Latvijas Bankas realizēto monetāro politiku. Kopš lata ieviešanas lata vērtība ir pieaugusi par 45 procentiem. Tas ir izšķirīgi ietekmējis ražotāja un eksportētāja potenciālās iespējas ražošanā un eksportā. Izšķirīgi ietekmējis. Un to gan laikam nevarēs neviens ar ekonomiskām metodēm pierādīt, ka tas tā nav. Un diemžēl nekas nav darīts, lai šo kļūdu kaut kādā veidā kompensētu.

Trešā cēloņu grupa būtu nihilistiskā attieksme pret valsts īpašumu. Tieši tādā nozīmē. Valsts īpašums... Politiskā nostādne šeit vienmēr ir bijusi tāda, ka viss valsts īpašums ir slikts, visi valsts ražošanas uzņēmumi ir monstri, tie visi ir novecojuši, tie visi ražo nekam nederīgu produkciju, viņi visi nekam nav vajadzīgi un tikai steidzīga privatizācija var atrisināt visas problēmas. Atbilstoši tam, teiksim, ir izveidots valsts uzņēmumu statuss, kurš apstiprina visas šīs politiskās tēzes. Un atbilstoši tam, teiksim, ir direktora statuss noteikts. Viņš ir tikai pagaidu vietvaldis līdz tam brīdim, kad notiks privatizācija. Jebkurš ekonomiski un saimnieciski domājošs cilvēks pateiks, ka jau šajās pašās nostādnēs var saskatīt, 50 procentus no nelaimēm Latvijas ekonomikā. Pusi. Tikai šajās nostādnēs vien. Jo nevar uzskatīt par normālu tādu stāvokli, ka uzņēmuma direktors ir direktors tikai uz kādu laiku, pie tam, neviens nevar pateikt, uz cik ilgu.

Minēšu vienu konkrētu piemēru. Man nesen bija saruna ar Rīgas Vagonu rūpnīcas speciālistiem. Un tur es no viņu pārdomām izlobīju sekojošu domu: ja šajā brīdī kāds Vagonu rūpnīcai varētu iedot 5 miljonus apgrozības līdzekļu, tad viena gada laikā šis uzņēmums varētu ražot produkciju un realizēt produkciju par 100 miljoniem latu, no kuriem 6 miljoni būtu tīrā peļņa, neskaitot nodokļus, kas būtu jau nomaksāti, un tā tālāk. 100 miljonu! Šajā brīdi nav neviena, kas dzird šo piedāvājumu. Šajā brīdī nav neviena, kas pasaka, ka šo uzņēmumu tuvākajā laikā tomēr neprivatizēs. Šis privatizācijas Damokla zobens visu laiku karājas pār šo uzņēmumu. Atvainojiet mani, bet, kā var normāli strādāt šāda situācijā! Es saprotu, ja mums ir skaidri zināms investors. Ja mums ir skaidri zināms, kas notiks ar uzņēmumu tālāk nākošajā dienā, tad mēs varam šādi rīkoties. Bet paziņot privatizāciju, nezinot, vai vispār kāds gribēs ar šo uzņēmumu nodarboties, vienkārši ir akla muļķība. Es nekā citādāk to nosaukt nevaru. Diemžēl tāda ir mūsu pašreizējā situācija.

Es šeit negribu runāt par kāpitāla iznīcināšanu laukos. Tas ir viens no šī nihilisma paveidiem. Tur viss ir jau beidzies, un nav vairs īpašas vajadzības par to runāt. Bet es gribu teikt tikai vienu. Lai šādu kapitālu atkal varbūt citādākā formā uzkrātu, Latvijai būs nepieciešami vairāki desmiti gadu! Es esmu pārliecināts, ka ar saprātīgu politiku šeit varēja daudz ko citādāk izdarīt un daudz ko no šā kapitāla varēja pārmantot nākošās ražošanas formas. Diemžēl mūsu revolucionārisms bija pārāk liels.

Vēl es gribu minēt kā cēloni nihilistisko attieksmi pret Latvijas zinātni. Tieši tā. Nihilistisko attieksmi pret Latvijas zinātni. Mēs uzskatām, ka mūsu zinātnieki neko nesaprot, neko nezina. Kaut vai ņemsim to pašu nelaimīgo “Lattelekom” lietu. Latvijas zinātnieki spēja pierādīt, cik nepraktisku, Latvijai neizdevīgu līgumu mēs esam noslēguši. Neskatoties uz to, tā sakot, bija pilnīga ignorence attiecībā uz šiem slēdzieniem. Nespēja kaut cik efektīvi izmantot ārvalstu kredītus. Būtu labi, ja ar šo brīdi varētu pateikt, kaut vai no bijušajām valdībām un tagadējām valdībām vismaz vienu tādu nopietnu piemēru, kur nopietnas ārvalstu investīcijas ir nopietni devušas Latvijai kaut kādu ražošanas pieaugumu, teiksim, eksporta pieaugumu, un tamlīdzīgi. Nespējam to izdarīt.

Pilnīga nespēja radīt valsts programmu ražošanas pārstruktūrēšanai valstī. Pastāvīgi strīdi ap šo jautājumu un pastāvīga neizlēmība šajā jautājumā kaut ko nopietni darīt. Budžeta interešu nostādīšana augstāk par ražošanas interesēm. Pēc principa — zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Lūk, šīs tēzes varētu uzskatīt par pamatcēloni tam stāvoklim, kādā mēs šobrīd atrodamies.

Un es gribu teikt tā. Vēlreiz atkārtoju, ka tas nav pēdējā gada valdības “nopelns” vien. Tas ir visu iepriekšējo valdību realizētās politikas kopums, šobrīd ir mūsu acu priekšā. Un es negribu atkal objektivitātes dēļ nepateikt to, ka Gaiļa valdība ir izdarījusi arī šo to labu. Šeit es vispirms gribu minēt to, ka ir sākusies parādu dzēšana rūpniecības uzņēmumiem, kas pagājušajos laikos dažādu muļķību dēļ ir radušies un ļoti kavējuši uzņēmumu tālāku attīstību. Tās ir subsīdijas lauksimniecībai, kuras, kaut arī ar lielām sāpēm un lielu nespēju, tomēr tiek dotas, un netiek pilnībā ignorētas lauksaimniecības vajadzības. Tās ir dažādas korekcijas privatizācijas likumos. Šeit varētu vēl dažas nianses minēt, kas pēdējā laikā ir it kā mainījušas Latvijas valdības darba stilu. Un tomēr tas ir bijis pārāk maz, lai varētu saskatīt nopietnu pavērsienu ražošanai par labu. Diemžēl šādu stāvokli ir noteicis spēku samērs, kāds ir šeit, Saeimā, kāds ir bijis koalīcijā, kur jebkurš pasākums, kas ir vajadzīgs Latvijas valstij, panākams tikai ar milzīgām pūlēm un ar ļoti lielu sasprindzinājumu.

Tomēr es saprotu vienu. Šajā brīdī, kad mēs šeit varam balsot par budžetu un varam nebalsot par šo budžetu, diemžēl no tā nekas nemainīsies. Man liekas, šeit atzīstami varētu tikai vienu lietu atzīmēt, proti, ka Gaiļa valdība ir bijusi pietiekami drosmīga, lai pateiktu, kāda ir situācija ar budžetu šodien, dažas nedēļas pirms vēlēšanām. Es domāju, ka nebija nekādu grūtību to visu noklusēt un pagaidīt pāris nedēļu, kad šīs lietas risinās kāds cits.

Protams, tas neattaisno šo situāciju. Un tomēr tas ir jāņem vērā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Mārtiņš Ādams Kalniņš, Latvijas Zemnieku savienība! Pēc tam — izglītības ministrs Gaigals.

 

M.Ā.Kalniņš (LZS). Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Stāvoklis ir grūts, bet kas ir vēl bēdīgāk ir tas, ka šajā projektā, budžeta labojumu projektā, nav tādas kā nākotnes vīzijas. Kāda ir Latvijas nākotne paredzēta, vadoties no šā budžeta izmaiņas pamatprincipiem?

Ir skaidrs, ka, apcērpot izglītības un zinātnes budžetu tik smagi, kā tas tiek darīts, mēs pārdodam savu nākotni. Savu un savas jaunās paaudzes nākotni. Pašlaik jau ir skaidrs, ka izdevumi jeb atbalsts zinātnei un pētniecībai mūs ierindo kaut kur starp Grieķiju un Turciju — pie Eiropas nabadzīgākajām valstīm. Mums vēl arī ir diezgan tālu jāiet, lai mūsu ienākums paceltos līdz šim diezgan pieticīgajam līmenim. Man bailes, ka mēs varbūt tuvojamies pasaules nabadzīgāko valstu sarakstam. Tādēļ it īpaši bēdīgi ir redzēt, ka tik smagi tiek apcirpts budžets tieši mūsu augstākajām izglītības iestādēm, izglītībai pašai, pētniecībai un pat tādām perspektīvām nozarēm kā jaunas celulozes un papīra rūpniecības projektēšana, kas tiešām varētu dot kaut tuvākajos gados Latvijas erkonomikai, izmantojot mūsu dabas labos mežu resursus.

Šeit ir tā bēdīgākā daļa no šā budžeta labojuma, ka tiešām trūkst tādas kā nākotnes vīzijas, ka vajadzētu atbalstīt tos virzienus, kas dos atdevi visdrīzākajā laikā, nevis lāpīties tādā veidā, ka nogriež no vienas vietas, no otras vietas, no trešās vietas bez kādas lielas izšķirības. Ja tiešām vajag nogriezt tur, kur nauda netiek labi izmantota, tad varbūt vajadzētu noņemt muitai atbalstu tā, lai viņa pilnībā pārtiek no citiem ienākumiem, un varētu secināt no iepriekš teiktajiem datiem, ka varbūt viņa nemaz nemanītu to starpību. Tas varētu attiekties arī uz to robežsargu daļu, kam ir loma kontrabandas apkarošanā. Tāpat arī uz spirta monopola pārvaldi. Vienkārši tā ir atbildība par to, lai nebūtu tāda līmeņa alkohola kontrabanda valstī. Manis pēc to budžetu varētu mierīgi nogriezt, un arī tur būtu manuprāt vairāk ietaupījumu nekā zaudējumu. Ar to es gribu beigt savu piezīmi, bet kā budžeta labojumu projekts šis manuprāt ir diezgan bēdīgs piemērs, jo taisni šeit ir redzams, ka par nākotni nav domāts, ir domāts tikai par visīsāko, tuvāko laika sprīdi, varbūt līdz nākošajām vēlēšanām, bet labākajā gadījumā līdz gada beigām. Un par to, ko tas mums maksās pēc gada, pēc diviem, pēc pieciem gadiem, man bailes . Es redzu Latviju ierindotu mazattīstītāko valstu sarakstā, un sapnis par to, ka Latvija varētu būt tehnoloģiski moderna valsts, pārtikusi, līdzīga bagātākajām Eiropas valstīm, būs tikai sapnis, izsapņots sapnis. Pateicos!

Sēdes vadītājs. Izglītības ministrs Gaigala kungs, lūdzu! Pēc tam — Leonards Stašs.

 

J.Gaigals (izglītības un zinātnes ministrs). Cienījamais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Es gribu pievērst jūsu uzmanību vienam it kā mazam jautājumam, it kā sīkam jautājumam. Sīkam, skatoties no valsts kopbudžeta mēroga viedokļa. Bet nākamnedēļ divdesmitajos datumos visās mācību iestādēs ir jāizmaksā pedagoģiskajiem darbiniekiem avanss. Jūs zināt, ka 25.jūlijā Ministru kabinets pieņēma lēmumu par noteikumu grozījumiem pedagoģisko darbinieku darba samaksā, kas pamatā paredz palielināt darba samaksu. Varbūt ne tik lielā apjomā, kā visi to varētu vēlēties, bet tomēr palielināt darba samaksu pedagogiem ar augstāko izglītību. Lai realizētu šo darba samaksas paaugstinājumu, ir izstrādāts šis lēmums, izdarīti grozījumi nepieciešamajos dokumentos, ir izstrādāta instrukcija. Instrukcija ir saskaņota Finansu ministrijā, apstiprināta Izglītības ministrijā. Paliek viens mazs “bet”. Šajā instrukcijā ir teikums, ka šīs izmaksas notiek piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros. Pirms brīža viens no jūsu kolēģiem izteica tādu viedokli, ka budžeta grozījumi nav nepieciešami un neko nedos. Situācija pašreiz ir tāda, ka nav iespējams izmaksāt skolotājiem avansu atbilstoši jaunajiem noteikumiem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Finansu ministrija uzskata, ka viņai nav likumīga pamata atvērt lielākus kredītus, nekā tas ir paredzēts iepriekšējā likumā par budžetu. Tas nozīmē, ka bez izmaiņām šajā likumā par budžetu realizēt šo darba samaksas reformu nav iespējams. Līdz ar to man ir lūgums jums ņemt to vērā un izdarīt to tādos termiņos, lai būtu iespējams skolotājiem, visiem pedagoģiskajiem darbiniekiem izmaksāt darba samaksu likumā noteiktajā kārtībā un paredzētajā apjomā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Leonards Stašs, Tautas saskaņas partijas frakcija. Lūdzu! Pēc tam — Imants Kalniņš.

 

L.Stašs (TSP). Godātie kolēģi! Man patika Lucāna kunga uzstāšanās, kurā viņš pamatā atklāja cēloņus, kāpēc mums budžets nepildās. Bet principā tie nebija cēloņi, tās bija sekas, ko viņš nosauca. Cēloņi te jāmeklē daudz dziļāk. Un es domāju, pirmais cēlonis mums bija tas, ka mēs, veidojot valdību šinī Saeimā, deklarējām viņu kā politisku valdību un nevis kā kādu citu. Un mēs atteicāmies pilnīgi, un valdība neuzņēmās nekādas saistības, nekādu atbildību par ražošanu vai par citām dzīves jomām. Mēs, redziet, esam politiska valdība, jūs dariet uz vietas, ko gribat. Tā ir liberālā politika. Varat peldēt, varat grimt! Tā ir jūsu darīšana. Mēs neatbildam ne par ko. Mēs atbildām tikai par politiku. Un vēl šodien ne mēs, ne kāds cits nevar saprast, kas ir tāda politiska valdība un ko viņa dara. Vārdu sakot, mums ir valdība. Arī agrāk tāda bija, kur pīrāgus cepa kurpnieks un podnieks šuva kurpes. Un arī šodien viņa tāda ir. Un arī uz priekšu būs klausoties aizvakar, kad mēs bijām diskusijā pie apaļā galda, kura šodien ir publicēta un kuras publikācija daudzmaz ir ļoti nogludināta, man bija kauns, ko teica cilvēki, kas bija atsūtīti no partijām, tur runāja par lauksaimniecības politiku. Nu, atvainojiet, man bija jāsarkst. Cilvēki runā un sludina tautai kaut ko par lauksaimniecības politiku, kaut gan it nekā nesajēdz no lauksaimniecības. Un viņi taisās un grib, un domā tikt atkal nākošajā, 6.Saeimā. Un atkal tā būs tā saucamā politiskā valdība. Ja mēs tā turpmāk turpināsim, tad mums nekad nepildīsies budžets, ne arī mēs kaut ko varēsim panākt, jo pamatu pamatā ir un būs, un paliks ražošana, no kuras ir atkarīgs budžets. Bet mēs šodien par to nedomājam.

Par to, ko pateica Lucāna kungs, ka Gailim tomēr bija drošība, bija drosme pateikt šodien un likt budžeta izmaiņas priekšā šodien. Tā nav nekāda drosme. Uz to viņu spieda kurpe, jo galu galā budžets tomēr ir likums, un, ja mums viņš nepildās un kaut kas notiek, tur ir kaut kas jāmaina. Bet man liekas, ka par budžetu bija jārunā jau agrāk, jau sen agrāk, un jādomā, kā viņu labot un kā viņu pildīt, un kā papildināt. Bet mēs beidzamajā laikā, kad tiešām palikušas divas nedēļas pirms vēlēšanām, sākam apspriest tagad budžetu. Un tiešām tā arī būs. Mēs varam tās izmaiņas, kā Tabūns teica, ienest vai neienest, darīt vai nedarīt, no tā labāk nevienam nepaliks. Un neviena skola, ne slimnīca ne vairāk, ne mazāk nesaņems kā tikai to, kas mums ir un kas mums šodien ienāk. Paldies!

Sēdes vadītājs. Imants Kalniņš, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība!

 

I.Kalniņš (LNNK). Augsti godātais priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Staša kungs runāja par cēloņiem, bet galvenais cēlonis visai mūsu situācijai ir tas, ka mēs neviens nebijām gatavi darboties jaunajos ekonomiskajos apstākļos. Tas ir pirmais un galvenais cēlonis. Protams, par ražošanas stimulāciju runā nepārtraukti visi, kam vien nav slinkums par to runāt. Stimulēsim ražošanu, nedomājot par to, kur mēs liksim produkciju. Te, protams, plēsonīgais sociālisms ne ar ko neatšķiras no plēsonīgā kapitālisma tajā ziņā, ka viņš tāpat savu rūpniecību izvietoja transporta mezglos. Un par upuri tam krita Latvija. Un tagad mums ir šī ražošana un šīs preces. Bet šo tirgu mēs nevaram atrast. Vēl labāk, protams, būtu, ja mēs varētu atrast iespēju noslēgt ar NVS valstīm ārkārtīgas labvēlības režīmu, teiksim, attiecībā uz izejvielu iegādi. Un tad preces un ražošana ies pa augšupejošu līkni. Bet atkal šis tirgus. Kur mēs visu to pārdosim? Agrāk būt par direktoru, protams, bija viegli. Vajadzēja būt tikai lojālam, teiksim, pret valdošo varu, un direktors bija gatavs. Viņam neko nevajadzēja zināt ne par tirgu, ne par mārketingu. Viņam vajadzēja tur sēdēt, saņemt izejvielas no lielās tēvzemes, ražot preci un sūtīt atpakaļ uz lielo tēvzemi, jo tas, ko ražoja Latvija padomju laikos, pie tās situācijas, kad ārzemju produkcija Padomju Savienībā netika ielaista, ja nu vienīgi valdošās elites vajadzībām, Latvijā ražotā prece bija ekstra klases prece un tika izpirkta. Tas ir otrs cēlonis.

Man patika Lucāna kunga runa tajā ziņā, ka šis tomēr ir pirmais lasījums, cienījamie kolēģi, un šeit tiešām ir jāpārrunā šīs konceptuālās lietas. Mums atliks ārkārtīgi daudz laika strīdēties par pozīcijām. Protams, nevar samazināt līdzekļus tiesu reformām. Nu nevar! Nu nevar samazināt stipendiju fondu Policijas akadēmijas studentiem, ja mēs gribam savu policiju. Nevar! Jautājumam būtībā ir divas puses. Mēs zinām, ka budžets ir tikai tas, kas ir mūsu rīcībā. Tie ieņēmumi, tā nauda, kas ir mūsu rīcībā. Un šī nauda vai nu ir, vai nav. Un šobrīd mums viņas nav. Tas, kā sadalīt to, kas ir ieņemts, ir jautājuma otra puse.

Šī gada sākumā, kad mēs konstatējām, ka budžets nepildās, bijušais finansu ministrs Piebalga kungs kā vienu no iemesliem minēja pārāk optimistiskās prognozes, protams, neminot to, uz kā tika balstītas šīs optimistiskās prognozes. Šīs prognozes balstījās uz piedāvāto nodokļu sistēmas koncepciju, kura tika vairāk vai mazāk iedarbināta. Bet ienākumu nebija. Februārī, inflācijai izdarot krasu lēcienu, vajadzēja palielināties ienākumiem budžetā. Nepalielinājās. Tā bija zīme, ka līdzekļu kustība, naudas kustība notiek kaut kādā pavisam citā dimensijā. Es esmu spiests izdarīt secinājumu attiecībā uz budžeta ieņēmumu, pareizāk sakot, neieņēmumu problēmu, un šis secinājums skan tā, ka Ministru kabineta fiskālā politika ir cietusi bankrotu. Tajā pašā laikā es nevaru nepieminēt to, ka vainojama nav viena vienīga fiskālā politika. Vainojams ir šis robežu caurspīdīgums, ar to saistītā kontrabanda, tāda līdzekļu apgrozība, kura nav kontrolējama. Arī šis apstāklis ir vainojams. Ir šie objektīvie apstākļi, kas neļauj ienākumus saņemt. Bet pašā pamatā reakcijai uz to, ka darbojošos nodokļu sistēma nav efektīva, vajadzēja sekot daudz ātrāk.

Par sadalīšanu. Sadalīšana ir jautājuma interesantākā daļa. Te mēs tiešām varēsim strīdēties un raut katrs uz savu pusi. Es negribētu lietot vārdu “raut”, es atvainojos, tas man nejauši izspruka, es nelietoju tādu vārdu vispār. Bet mūsu situācija ir atšķirīga no normālas budžeta līdzekļu sadalīšanas. Viņa atšķiras ar to, ka mums praktiski nav ko sadalīt. Mums vienkārši nav ko sadalīt. Mēs katru dienu dzīvojam uz parāda. Mūsu valsts šajā brīdī katru dienu dzīvo uz parāda. Es aicinu opozīciju, apspriežot budžeta deficītu, būt ļoti nepiekāpīgai.

Te var runāt vēl, protams, par bankas “Baltija” kolapsu. Ir efekts. Mēs varam runāt arī par to, ka bija iespējams izvairīties no tiem zaudējumiem budžetā, kuri radās bankas “Baltija” kā budžeta kontu apkalpojošas sistēmas sagrūšanas dēļ. Mēs varam pieminēt šeit vēl kādu banku. Un tomēr ir viens iemesls, kura dēļ grozījumi ir jāizdara. Tas ir tas iemesls, ka plus visiem šiem parādiem, kuros ar katru dienu mēs ejam arvien dziļāk, katru dienu palielinās arī slēptais budžeta deficīts. Tie ir nepārtraukti nenomaksātie rēķini. Tātad prognozētajām un minētajām, vairāku kolēģu minētajām deficīta summām pievienojas ar katru dienu vēl kaut kādi līdzekļi, vēl kaut kādas summas. Un šo iemeslu dēļ budžeta grozījumi ir jāizdara. Tajā pašā laikā pozīcija, kas attiecas uz 23 miljoniem, būtībā nav budžeta sadales problēma, bet tā ir konceptuāla problēma. Un šī problēma ir saistīta ar to, ka acīmredzot Ministru kabinetā netika izdiskutēts jautājums, vai likums par kredītiestāžu sanāciju un bankrotu ir jāiedarbina šajā brīdī. Es saprotu, ka normālā situācijā, puslīdz normālā situācijā šāds likums jebkurā valstī ir vajadzīgs. Bet vai šajā brīdī, kad komercbanku sistēma atrodas augšanas fāzē, kā teica Gorbačova kungs, kad tik liels procents no komercbanku rašanās un iziršanas cēloņiem ir saistīts ar krāpšanu, vai šajā brīdī vajadzēja iedarbināt likumu par kredītiestāžu sanāciju un bankrotu. Tas ir viens jautājums.

Ja Ministru kabinets būtu izšķīries, ka šajā brīdī nav jāiedarbina šāda tipa likums, vēl jo vairāk tāpēc, ka šis likums nosaka, ka banku aģentūrai pie noteiktas kondīcijas uzreiz jāpārņem komercbanka savā rīcībā, ko viņa praktiski nebūs spējīga izdarīt, ja, piemēram, 10 vai 5 bankas nokļūs vienlaicīgi grūtos apstākļos, tad nebūtu radusies šī milzonīgā problēma ar šiem 23 miljoniem. Viņa nebūtu radusies arī tad, ja Ministru kabinets vai parlaments būtu izdiskutējis, vai šajā brīdī ir jāiedarbina likums “Par fizisko personu noguldījumu kompensāciju”. Un, ja viņu vajadzēja iedarbināt, vai tādā formā viņu vajadzēja iedarbināt un vai ir izvēlēts pats labvēlīgākais laiks šāda likuma iedarbināšanai, ņemot vērā to, ka ir ļoti tuvu vēlēšanas un šī likuma iedarbinātājiem dibināti var pārmest mēģinājumu finansēt savu vēlēšanu kampaņu no budžeta līdzekļiem.

Šīs ir tās problēmas, kuru dēļ it kā mums nevajadzētu izdarīt grozījumus budžetā, bet parlamentam ir jābūt saprātīgam un jāprot atšķirt, kuri grozījumi ir nepieciešami, kuri grozījumi ir atmetami un kuri vēl ir otrajā lasījumā vai trešajā diskutējami. Es aicinu godājamos kolēģus izšķirties pirms balsošanas, un tas šajā brīdī arī ir viss, ko es gribēju pateikt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai deputāti vēl ir pieteikušies runāt? Gundars Bērziņš otrreiz — piecas minūtes. Lūdzu! Pēc tam — Edvīns Kide.

 

G.Bērziņš (LZS). Es gribētu tomēr nedaudz arī skaidrības šajā Ministru kabineta algu paaugstināšanas jautājumā, jo pārsvarā šobrīd arī no valdošās koalīcijas ir vairāk emociju, mazāk skaitļu. Opozīcija vairāk strādā ar skaitļiem, ar argumentiem, bet pozīcijai laikam šobrīd nav argumentu, kas ir bāzēti uz skaitļiem, un tad tiek izmantoti tikai kaut kādi izteicieni.

Tātad tāds kods numur 03 — Ministru kabineta budžets. Ieraksts: valsts kanceleja, budžeta iestāžu darba samaksas fonds, štata vienību skaits budžeta iestādēs, tajā skaitā Ministru kabineta locekļi, darba samaksas fonds. Tātad pašreiz ir 173 720 latu — 40 štata vietas, un tas varētu atbilst ministru un parlamentāro sekretāru skaitam. Grozījumi. Tātad tiek palielināts par 47 700 latiem (plus 27,46 procenti), kopā — 221 420 lati, štata vietas saglabājot 40. Tātad vidējā alga pēc Saeimas apstiprinātā budžeta ir 4343 lati gadā vai 361,92 lati mēnesī. Pēc jaunā — 5535 lati gadā vai 461 lats mēnesī. Šobrīd arī tas, ko Kreitusa kungs rādīja, paskaidrojumu rakstā jau ir attēlots, — kādā veidā šis algu paaugstinājums ir noticis. Varbūt es nebiju tik precīzs, teikdams, ka tas šobrīd notiks. Tas vienkārši ir noticis, bet ne pamatojoties uz likumu, jo bija noteits šis fonds un Ministru kabinets 24. janvāra sēdē, protokola numurs 6/9, palielināja to par 65 379 latiem, samazinot Finansu ministrijas līdzekļus neparedzētiem gadījumiem. Manuprāt šis darījums ir pilnīgi nelikumīgs, tādu tiesību kabinetam nebija — ņemt sev algām, jo Valsts kontrole jau par iepriekšējo gadu rāda, ka no miljona, kas tanī laikā bija Ministru kabineta rezerve, šobrīd pēc budžeta vadības likuma tie ir Finansu ministrijas budžeta līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, pārsvarā tika izmantoti valsts budžeta iestāžu, tieši augstākā pārvaldes aparāta finansēšanai. Pagājušogad vairāk nekā 25 procenti no šīs naudas ir izmantoti tādiem mērķiem. Un manuprāt šo tiesību to darīt nebija, bet faktiski šis algu pielikums ir noticis, un ir jautājums tikai — kurā brīdī. Un tāpēc šeit ir jāskata jautājaums, vai tas bija nepieciešams un vajadzīgs, un kā tas tālāk ir risināms.

Šobrīd arī es dzirdēju varbūt no Tautsaimnieku politiskās apvienības par tām problēmam, kas it kā iepriekš bijušas un kas ir radījušas... Kopumā jau šis neatkarības posms, varētu teikt, ir apmēram 5 gadi, un viena valdība bija trīs gadus, pārējās bija pa gadam. Tie laiki jau tomēr ir samērojami, un gada laikā šobrīd tomēr es neredzu nekādas būtiskas sakārtošanās pazīmes, drīzāk tikai būtiskas krīzes iestāšanos, pie tam nevis sākumā, bet apmēram pēc sešu mēnešu darbības.

Tāpēc tikai teikt, ka kaut kādas problēmas ir... Varbūt tieši atteikšanās no kaut kādām reformām nosaka to, ka starptautiskais prestižs šobrīd ir ievērojami nokrities. Kaut vai tanī slēdzienā, kur tiek dota atļauja palielināt budžeta deficītu, ir diezgan skaidri norādīts, ka neapšaubāmi šobrīd Latvija ir atkāpusies no šīs reformu politikas un tātad ārvalstu investīcijas un arī lētākie resursi, kas ir nepieciešami, lai budžeta deficīts nemaksātu tik dārgi, tātad kaut vai šī Eiropas Savienības nauda, ir dodama ar noteiktiem nosacījumiem, — tātad par 15 procentiem samazinot algu fondu budžeta iestādēs. Ir vēl citi nosacījumi. Tātad arī par to jārunā. Tātad šī starptautiskā prestiža krišanās, kas neapšaubāmi samazinās ārvalstu investīcijas un samazinās arī iespējas meklēt budžeta deficīta segšanai lētākus resursus, tas arī būs būtisks mīnuss.

Runājot par ieņēmumiem, šeit, strīdoties par muitu un sevišķi par akcīzes nodokli, tika teikts, ka it kā viss ir kārtībā. Ir 54 procenti pusgadā. Jā, it kā pēc šiem procentiem viss ir labākajā kārtībā. Bet cik ir reāli no visas bāzes ieņēmumi, cik tiek iekasēts no alkohola akcīzes? Manuprāt tas sastāda ļoti zemu procentu, un, kaut arī skaitļi rāda, ka šeit ir izpilde, bieži vien te ir vislielākās rezerves.

Vēl runājot par speciālajiem budžetiem. Speciālajos budžetos notiek viena būtiska lieta — valsts īpašuma izpārdošana un apsaimniekošana bez centrālā budžeta starpniecības. Un tur ir lielas rezerves, kuras kabinets diemžēl šeit neuzrāda un nemēģina uz to pamata risināt budžeta problēmas.

Tāpēc es palieku pie sava un tomēr aicinu neatbalstīt šo budžeta projektu.

Sēdes vadītājs. Edvīns Kide — Tautsaimnieku politiskā apvienība. Lūdzu!

 

E.Kide (TPA). Cienījamo priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Mēs esam runājuši kādreiz par izdzīvošanas budžetu, kādreiz par eksistences budžetu. Faktiski šos budžeta grozījumus varētu saukt par nogrieztā skābekļa budžetu. Pie šāda budžeta, protams, nozarēm, it īpaši budžeta nozarēm, ir jāslāpst.

Mēs esam pieņēmuši labojumus likumā par pensijām, jaunu pensiju likumu, likumu par izglītību mēs labojām un augstskolu likumam pieņēmām, mēs pieņemam daudzus likumus, kas prasa naudu, naudu, naudu un naudu. Pati galvenā nelaime mums ir tā, ka šie likumi nevar pildīties, jo naudas nav, nav un nav. Kādēļ mums nav naudas? Šis jautājums tika uzdots šodien vairākkārt. Un jūs dzirdējāt vienu vienīgu atbildi — naudas nav, jo nav tautsaimniecības. Ārējie kredīti ir nodzīvoti, ārvalstu nauda no bankām, kas sašūpojušās, aizplūdusi, un savas naudas , savas saražotās naudas nav. Politika, politiskā valdība un politikānisms, kas aizņēmis daudz laika mums šeit, Saeimā, naudu nedod, bet naudu tikai patērē. Un šodien, ja žurnālisti labi ieklausās, vai tas ir šodienas Saeimā, vai tas bija Zemnieku saeimā, skan tikai divi vārdi — tautsaimniecība, ražošana, tautsaimniecība, ražošana. Un likās Zemnieku saeimā, ka visi jau kļūst gandrīz vienoti, ka bez tautsaimniecības nebūs nekā mums, maks mums paliks galīgi tukšs.

Un mazliet tā konkrētāk par to, kāpēc nav naudas. Pašlaik te Kiršteina kungs nesēd zālē, bet viņš bieži uzskaita tos akcentus, tos punktus, kas varētu dot naudu. Un viens no punktiem, ko es arī gribu pasvītrot, ir kanāls, pa kuru varētu saņemt naudu, bet mēs viņu nesaņemam. Tas ir alkohola monopols. Viens pats “Latvijas balzams” nomaksā piecpadsmit miljonus. Piecpadsmit miljonus budžetā, no kā mēs gandrīz veselības aprūpi sedzam. “Latvijas balzams” var trīs reizes celt ražošanu, bet mēs nepalīdzam celt. Tātad būtu četrdesmit pieci miljoni. Būtu atbilde uz Gundara Bērziņa jautājumiem — kā to naudu sadalīt. 80 procenti importa... alkohola importa dod tikai divarpus miljonus. Tikai divarpus! Mums nav vis alkohola monopols, mums ir alkohola importa monopols, kas naudu valsts kasē nemaz nedod.

Tāpēc, lūk, šis alkohola monopola likums, kuru mēs nepaspējām pieņemt šodien Saeimā, bet vecais alkohola monopola likums ir importa monopola likums, mums varēs dot naudu, ja jaunā valdība un jaunā Saeima to pieņems. Pašlaik Ministru kabineta pieņemtie noteikumi, šķiet nr.37, jau kaut ko šajā jomā ir darījuši un jau importa alkohola ieplūde mazliet samazinās.

Un vēl viena lieta par naudas nākšanu. Liels, liels — tūkstošos — mums ir saraksts, to uzņēmumu saraksts, kuriem jāmaksā nodokļi un kuri it kā maksā nodokļus. Bet, ja paskatās šo nodokļu maksātāju sarakstu, tad tur ir tikai septiņi uzņēmumi, kuri dod miljonos un desmitos miljonu naudu. Un tie ir stratēģiski svarīgi valsts uzņēmumi: “Latvenergo”, šķiet, 12 miljoni, “Ventspils nafta”, man šķiet, 15 miljoni, “Latvijas kuģniecība” — 18 miljoni un nenosaukšu vēl dažus, kas desmit un piecpadsmit miljonus... Pārējie dod 200 — 300 tūkstošus, visi zem miljona. Lūk, arī “Latvijas gāze” — 15 miljoni... Tie ir mūsu maka pildītāji, un mums, Saeimai, vajadzēja šos objektus turēt zem visstingrākās uzraudzības, tie dod latus, tie nedod santīmu simtdaļas. Un tad, kad vakar izskatīja likumprojektu, mūsu, tautsaimnieku iesniegto likumprojektu par zināmu stratēģisko objektu privatizācijas kārtību, kas turētu zem Saeimas kontroles šos uzņēmumus, tad, paņemot izdruku par balsojumiem, mēs redzam, cik daudzi ir pretī šādam likumam un cik daudzi atturas. Mums ir tomēr jāgriež uzmanība uz tiem objektiem it īpaši, kuri var valsts kasē dot naudu.

Es brīnos arī par to, ka Privatizācijas aģentūra, kura ir noņēmusies ap šo te, nu, naudu dodošo objektu privatizāciju, pavisam valsts kasē ir iedevusi — uzklausieties! — 1 miljonu latu. Liekas, ka viena māja pa šo laiku ir pārdota miljona latu vērtībā. Vajadzēja dot 8 miljonus un varēja dot vēl vairāk. Arī jāuzprasa Privatizācijas aģentūrai, kādēļ tik mazi ir ienākumi no privatizācijas un vai vairāk nav patērēts pašas aģentūras uzturēšanai, nekā ir nonācis mūsu budžetā.

Vēl gribas teikt Gundaram Bērziņam. Es ar interesi noklausījos jūsu pirmo runu šodien, un jūs plaši un gari analizējāt un pareizi analizējāt, kurām nozarēm par daudz naudas noņemts. Un es piekrītu, ka nevarēja noņemt ne veselības aprūpei, ne sociālajai aprūpei, ne izglītībai, ne zinātnei. Tas ir nu nepieļaujami. Un es gribēju saklausīt no jums kā no opozīcijas pārstāvja, kas arī gadu nostrādāja valdībā un arī nes atbildību par pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, kā tad šo maciņu papildināt. Ko jūs liekat priekšā, lai tā nebūtu? Es nedzirdēju nevienu atbildi. Bija tikai viens teiciens — galīgi slikta valdība, nekā nemāk. Konstruktīvai opozīcijai jādod vismaz viens, divi, trīs priekšlikumi. Jums bija tikai naudas dalīšana, ne naudas iegūšana. Jūs pat vēl nelietojāt vārdu “ražošana”, jūs lietojāt tikai “sadale”. Nākošajā valdībā, protams, vajadzētu arī jums pārskaņoties uz jauno akcentu, kas skan mūsu Saeimā, tas ir, uz ražošanu un uz tautsaimniecisku pieeju.

Es aicinu, cienītie deputāti, šos budžeta grozījumus tomēr apstiprināt un pieņemt pirmajā lasījumā. Protams, iespēju robežās jāizdara visi tie labojumi, par kuriem šeit tika runāts. Tas pats tukšais maciņš vēl mazliet jāpakoriģē un tad jāsāk domāt jau laikam jaunajai valdībai, jaunajai Saeimai, kā šo maciņu papildināt, jo mācība mums šeit, 5. Saeimā, ir bijusi grandioza. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi deputāti! Mums nāk jau pulkstenis 12.23, un tad būs pusviens. Vai deputāti vēl vēlas runāt debatēs, vai mēs turpinām debates? Es jūtu, ka ministres kundze arī dodas uz tribīni.... Un tad varbūt arī dodam tagad vārdu finansu ministrei Sāmītes kundzei, laika nav daudz, un tad lemsim, ko tālāk darīt. Esiet tik laipni, jūs tad pati skatieties pulkstenī...

 

I. Sāmīte (finansu ministre). Es īsi, kā vienmēr. Godājamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Neskatoties uz ārkārtīgi nopietno stāvokli un uz to, ka mēs esam dziļās sprukās ar to, ka mūsu ieņēmumi nav tādi, kādi bija šogad paredzēti, es tikai vēlētos pateikt, ka maciņš nav tik tukšs, sile nav sasista, tikai mūsu apetīte ir lielāka kļuvusi. Es atļaušos nolasīt pāris ciparu par septiņiem mēnešiem, 1994. gads pret 1995.gadu. Pievienotās vērtības nodoklis 1994.gadā — 93 tūkstoši, 1995.gadā — 122 tūkstoši. Uzņēmumu ienākuma nodoklis, tas, protams, ir dramatiskākais, 1994.gadā — 45 tūkstoši, 1995.gadā — 26 tūkstoši. Akcīzes nodoklis 1994.gadā — 11, 5 tūkstoši, 1995.gadā — 23,5 tūkstoši. Muitas nodoklis 1994.gadā — 13 tūkstoši, 1995.gadā — 11 tūkstoši. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas aiziet pašvaldībām, 1994.gadā — 30 tūkstoši, 1995.gadā — 57, 8 tūkstoši. Mūsu ieņēmumi visu laiku aug, un kopš maija, ar nelielu izņēmumu jūnijā, mums arī ieņēmumi katru mēnesi pa miljoniņam aug, diemžēl mūsu apetīte aug vairāk. Un “mums” es pieskaitu valdību un Saeimu, jo cik nav Saeima pieņēmusi lēmumu par finansēšanu, neskatoties, no kurienes nāks nauda. Bez šīm izmaiņām budžetā, kuras mēs esam likuši priekšā, — un es atvainojos tiem, kuriem es nesniedzu sākumā izsmeļošu analīzi, bet es domāju, ka tas jau divas reizes darīts un ka trešo reizi atkārtoties nebūtu jēgas, — bez šīm izmaiņām budžetā, kas ir pēdējo divu izmaiņu apkopojums, darbs valdībā un valstī neapstāsies, bet tas vienkārši kļūs ārkārtīgi sarežģīts, kā jau es stāstīju iepriekš. Mēs paliekam pie tā paša proporcionālā finansējuma un pie neizpratnes.

Es ļoti labi saprotu, ka ir vajadzīga nauda kultūrai, ir vajadzīga nauda izglītībai, ir zinātne jāatbalsta, mums ir jārūpējas arī par valsts drošību. Kā jau Počas kundze stāstīja par ieņēmumiem, Počas kundze šeit arī izsmeļoši ir stāstījusi Budžetā komisijā un visas Saeimas sēdē par to, kādi pasākumi tiek veikti, lai uzlabotu ieņēmumus. Un, kā jau es teicu sākumā, ieņēmumi uzlabojas ar katru mēnesi. Ir arī sagatavoti rakstiski materiāli, Bērziņa kungs! Šodien visu dienu, visu rītu ir izskanējušas ārkārtīgi daiļas politiskas pirmsvēlēšanu runas. Ir daudzas patiesības izteiktas, ir stipri vairāk izteiktas puspatiesības. Neskatoties uz to, ka mēs esam atšķirīgās pozīcijās politiski dažkārt, ar to nemainās fakts, fakts par ierobežotiem ieņēmumiem ļoti daudzo izdevumu vajadzībām. Tikai kopā, neieņemot nekonstruktīvas pozīcijas vai pozas, varam risināt šo jautājumu, jo, atklāti sakot, ja es nemaldos, mēs tomēr visi dzīvojam šeit vienā valstī. Un par budžetu atbild tikpat labi Saeima, kā valdība, jo Saeima ir tā, kas pieņem likumus. Tātad mans lūgums, mans aicinājums būtu nepakļauties priekšvēlēšanu tvanam, bet apstiprināt šos grozījumus pirmajā lasījumā un iesniegt konstruktīvus priekšlikumus otrajam lasījumam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Līdz ar to debates esam pabeiguši. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts budžetu 1995.gadam”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 38, pret — 18, atturas — 15. Pieņemts pirmajā lasījumā. Vai referents mums izteiks nākamos priekšlikumus par izskatīšanu, par priekšlikumiem.

 

I.Kalniņš. Es izsaku priekšlikumu iesniegt komisijai priekšlikumus uz otro lasījumu, nedēļas laikā, līdz nākamajai ceturtdienai.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem nav iebildumu? Nav. Priekšlikums pieņemts.

Lūdzu reģistrēties! Reģistrējamies! Irēnu Folkmani, Saeimas sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies.

Es lūdzu netraucēt, godātie deputāti...

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Pulksten 12.28 zālē nav reģistrējušies šādi deputāti: Mariss Andersons, Martijans Bekasovs, Aivars Berķis, Māris Budovskis, Imants Daudišs, Olga Dreģe, Andris Gūtmanis, Kārlis Jurkovskis, Vilnis Kazāks...

Sēdes vadītājs. Vilnis Kazāks ir zālē.

 

I.Folkmane ... Ēriks Kaža, Ojārs Kehris, Aleksandrs Kiršteins, Odisejs Kostanda, Janīna Kušnere, Uldis Lakševics, Gunārs Meierovics, Valdis Pavlovskis, Jānis Ritenis, Andris Rozentāls, Andris Saulītis, Andrejs Siliņš, Juris Sinka un Jānis Urbanovičs.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Kolēģi, varbūt mums arī doties citos darbos, jo vairums deputātu nav zālē. Lūdzu rezultātu! 20 deputāti. Cik minūšu pārtraukums šiem godātajiem kolēģiem, 20 deputātiem, lūdzu! (Kāds kaut ko saka no vietas.) Reģistrēties un sēdi slēgt? Kolēģi, piecas minūtes pārtraukums, jo kvoruma tiešām nav. Tad lemsim kopīgi, ko darīt.

 

 

(P ā r t r a u k u m s )

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Lūdzu rezultātu! 47 deputāti. 48. 50 deputāti. Acīmredzot, godātie deputāti, nākamajā Frakciju padomes un Prezidija sēdē šī situācija ir jāapspriež, jo katrā ziņā man vienmēr ir neērti pret tiem deputātiem, kuri sēž zālē. Un ierodas laikā.

 

Nākamais jautājums, kuru mēs izskatām, ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”” . Otrais lasījums. Juridiskā komisija. Lūdzu! Referenta nav.

Nākamais likumprojekts — “Likums par zemes dzīlēm”...

Ir referents? Lūdzu! Aivars Endziņš - Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. “Latvijas ceļa” deputāts.

 

A.Endziņš (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Ir dokuments nr.988. Tas ir “Grozījumi likumā “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu””, kurš ir sagatavots otrajam lasījumam. Kārtības ruļļa 95.panta noteiktajā kārtībā priekšlikumus komisija nesaņēma, bet tajā pašā laikā Juridiskā komisija ierosina iekļaut kā priekšlikumus Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par vārda, uzvārda un tautības maiņu””, dokuments nr. 897.

Līdz ar to pirmais priekšlikums ir pie likuma 7.panta, kur valdība ierosina septītajā daļā vārdus “Pilsonības un imigrācijas departamenta nodaļai” aizstāt ar vārdiem “Iedzīvotāju reģistra informācijas centram”. Juridiskā komisija šo priekšlikumu akceptēja, attiecīgi līdz ar to grozot likumprojekta pantu numerāciju.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu? Lūdzu! Viesturs Pauls Karnups, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Atklājam debates.

 

V.P.Karnups (LNNK). Cienījamie kolēģi! Šis likumprojekts otrajā lasījumā skaidri un gaiši nosaka, ka Pilsonības un imigrācijas departaments kā tāds tiks izformēts, saskaldīts, sadrumstalots un pataisīts ne tikai nekaitīgs, bet arī neefektīvs. Mūsu frakcija balsoja pret šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Mēs uzskatām, ka šāda reorganizācija, šāda veida sasteigums visu šo valsts iekārtu izmainīt pirms vēlēšanām, ir tieši saistīts ar vēlēšanām. Nav nekādu saistību vai runa par kaut kādu valsts aparāta pārkārtošanu vai reformu. Šādas lietas notiek 5.Saeimas pēdējās dienās. Mēs runājam par ļoti būtiska departamenta sadrumstalošanu. Tas nozīmē, ka nebūs pārskata, kas notiek gan vienā jomā, pilsonības jomā, gan otrā jomā - imigrācijas jomā, jo tagad viens viengabalains informācijas tīkls tagad būs saskaldīts uz trim un trīs atsevišķu departamentu pārvaldes centrs darbosies.

Mēs arī zinām, ka Pilsonības un imigrācijas departamenta nodaļu ietvaros darbojas Iedzīvotāju reģistrs, kas saņem informāciju, izmanto šo informāciju un vajadzības gadījumā nodod citiem. Šī struktūrvienība departamentā ir tieši savīta ar visu departamenta darbu. Un viņas atšķelšana, īpaši nepārdomātā un vienkārši, es nekautrējos teikt, uz naida pamata, naida pret departamentu, naida pret viņu darbiniekiem, un personīgas atriebības vai izrēķināšanās pamata, nav ne mūsu valsts, ne mūsu likumu sakārtotības labad. Es tāpēc mūsu frakcijas vārdā aicinu neatbalstīt šo likumprojektu kā tādu un atsevišķas izmaiņas kā tādas.

Pēc 6.Saeimas vēlēšanām, kad būs iespēja tiešām izanalizēt valsts pārvaldes aparātu kā kopumu, mēs varēsim varbūt ierosināt izmaiņas, kam būs kaut kāds lietderības koeficients, nevis atriebības koeficients. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti vēlas runāt? Nevēlas. Debates esam pabeiguši. Lūdzu referentu!

 

A.Endziņš. Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Man liekas, ka Karnupa kungs tieši tagad laikam runāja jau no tādām pozīcijām kā par kaut kādu atriebību vai kaut kādu personīgu izrēķināšanos. Es šeit, atklāti sakot, loģiku nesaskatīju. Šajā konkrētajā 7.pantā septītajā daļā ir runa par to, ka dzimtsarakstu nodaļas pārzinis ne vēlāk kā 10 dienu laikā no brīža, kad vārds vai uzvārds ir mainīts, par vārda vai uzvārda maiņu paziņo Valsts dienesta pārvaldei, Valsts policijas teritoriālajai pārvaldei (nodaļai) un Pilsonības un imigrācijas departamenta nodaļai pēc pieteicēja dzīvesvietas. Šeit ir runa par Iedzīvotāju reģistra informācijas centru. Šeit nevajag, Karnupa kungs, “pūst pilītes”, es tā rupji atļaušos pateikt, ka tiek saskaldīts informācijas centrs. Tieši otrādi, ir viens vienots informācijas centrs, kurš atrodas Iekšlietu ministrijas sistēmā un kur arī nonāk visi šie dati. Man liekas, ka tieši otrādi - jūs pašreiz mēģināt kārtējo reizi maldināt Saeimu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Es vēlreiz aicinu izteikt faktus un pat pieņēmumus un citas lietas, bet nedarīt tā, kā mēs sākam darīt tagad.

Lūdzu, balsosim par komisijas ieteikto 7.panta redakciju. Zvanu! Bija balsošanas režīms? Lūdzu, balsojam! Lūdzu rezultātu! Par - 26, pret - 6, atturas - 6. Nav kvoruma.

Lūdzu, balsosim vēlreiz! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par - 29, pret - 7, atturas - 10. Pret - 1. Vēlreiz nav kvoruma.

Godātie deputāti! Kā jūs saprotat, sēdes vadītājam nav citas iespējas kā slēgt sēdi. Pulcēsimies uz nākamo sēdi tad, kad būs mums griba strādāt, un Prezidijs acīmredzot noteiks, kad būs nākamā reize.

Sēdes vadītājam jāatsauc savs paziņojums, jo ir iesniegts priekšlikums pāriet uz nākamo darba kārtības jautājumu un pārtraukt izskatīt likumprojektu “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu”. (Zālē sarunājas.)

Godātie deputāti! Vienu mirklīti! Izanalizēsim tiešām situāciju! (Zālē čalas.) Es saprotu, ka tagad jūs esat lielākā daļa uztvēruši, deputāti ir uztvēruši situāciju, un sēdes vadītājam ir tiešām jārīkojas tā, kā to nosaka Kārtības rullis. Sēde tiešām ir slēgta, bet par sēdes turpināšanu vajadzētu lemt. Un šo iesniegumu - pārtraukt jautājuma izskatīšanu — mēs varam izskatīt pēc tam, kad sēdi būsim atjaunojuši, turpināsim sēdi. Vai nebūtu tomēr prātīgi, ja mēs tagad izdarītu pusstundas pārtraukumu un frakciju vadītāji tomēr sapulcētos kopā un padomātu, ko darīt tālāk. Jo, es vēlreiz paskaidroju, es šeit varu sēdēt visu dienu jūsu priekšā un nemitīgi šo kvorumu konstatēt vai kvoruma trūkumu konstatēt, bet man tiešām ir neērti to kolēģu priekšā, kas atnāk šeit un sēž zālē. Un atkal citiem ir citi darbi un citas lietas. Līdz ar to es sēdi slēdzu un paziņoju pārtraukumu līdz pulksten 14.20. Sēdi turpinām 14.20. Sēde ir slēgta.

 

 

(P ā r t r a u k u m s )

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Sēdes vadītāja rīcībā tiešām nebija īstas konsekvences, un tas radās tāpēc, ka nebija kvoruma. Jūs paši to zināt. Un tad, kad es paziņoju sēdi par slēgtu, tieši tad Lamberga kungs iesniedza iesniegumu par likumprojekta apspriešanas pārtraukšanu un pāriešanu uz nākamo dienas kārtības jautājumu. Līdz ar to pareizi bija vispirms paziņot pārtraukumu un pēc tam runāt par sēdes turpmāko gaitu. Bet es ceru, ka tas lietas būtību neizmainīja, jo šī kvoruma nebija. Mums pārtraukums bija vajadzīgs,un tāpēc vai 20 minūtes, vai 5 minūtes, vai ilgāku laiku, tas, protams, ir diskutējams jautājums.

Bet tagad es sēdi paziņoju par atklātu, tas ir, turpinām sēdi. Un deputāti Lambergs, Berklavs, Gundars Bērziņš, Kokins, Milbergs, Putniņš, Resnais, Imants Kalniņš, Tomiņš, Rugāte, Grīnblats, Meierovics, Tabūns, Dreģe, Resnais, Krastiņš, Grots, Karnups, Puriņa ir iesnieguši priekšlikumu pārtraukt likumprojekta “Par vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņu” izskatīšanu un pāriet uz nākamo dienas kārtības jautājumu. Viens runā “par”, viens — “pret”. Ja nevēlas runāt deputāti, tad lūdzu balsošanas režīmu un balsosim. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par - 35, pret - 20, atturas - 14. Priekšlikums pieņemts.

 

Izskatām nākamo jautājumu - likumprojekts “Likums par zemes dzīlēm” . Otrais lasījums. Māris Graudiņš - Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijas vārdā, “Latvijas ceļa” deputāts. Lūdzu!

 

M.Graudiņš (LC). Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Dokuments nr.993 ir attiecīgais dokuments — likumprojekts par zemes dzīlēm. Un šis likums nosaka kārtību zemes dzīļu kompleksai, racionālai un vidi saudzējošai izmantošanai.

Pirmajā nodaļā ir ienācis lūgums no Juridiskās komisijas gan 1.pantā, gan citos precizēt redakciju. Tautsaimniecības komisija ir izveidojusi darba grupu, kas gan šajā gadījumā, gan attiecībā uz citiem Juridiskās komisijas ieteikumiem tiešām precizētu vairākus priekšlikumus, kuri nav konkretizēti šobrīd.

Pirmais konkrētais priekšlikums - deputāta Graudiņa priekšlikums — 1.panta divpadsmitajā daļā. Tautsaimniecības komisija atbalsta precīzāku definīciju, iekļaujot frāzi “ekonomiskās zonas”, jo kontinentālajam šelfam nav noteiktu robežu.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu deputātiem? Nav. Pieņemts. Lūdzu, tālāk!

 

M.Graudiņš. Trešajā lapaspusē 4.panta sestajā daļā deputāts Graudiņš iesniedzis papildinājumu šā likuma normu un reglamenta ietvaros, respektīvi, ka pašvaldības varētu noteikt zemes dzīļu aizsardzības un izmantošanas kārtību vienīgi šā likuma normu un reglamenta ietvaros. Tautsaimniecības komisija ir nolēmusi atbalstīt to, pārveidojot redakciju šā likuma ietvaros, pret ko man nav iebildumu.

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Es varētu saprast, ka ir grūti precīzi ierakstīt aku dziļumus un tāpēc viņus uz trešo lasījumu kaut kur atliek, bet kāpēc tādā gadījumā Graudiņa kungs pārlec uzreiz kaut kur tālāk, ja 2. lapaspusē pie 3.panta arī ir Juridiskās komisijas aizrādījums, ka jānovērš pretruna starp likumprojekta 3.pantu un 6.panta trešo daļu. Atkal ir rakstīts iekšā - “atlikt precizēšanu uz trešo lasījumu”. Jūs pat vispār tam aizejat garām. Un vai mēs tiešām ļoti būtiski svarīgus jautājumus visus atliekam uz trešo lasījumu? Ko tad komisija dara, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam?

Sēdes vadītājs. Deputāt Endziņ, no jūsu priekšlikuma varētu saprast, ka jūs gribat tad, kad mēs balsosim par šo priekšlikumu, likumprojektu atlikt un nodot komisijai atpakaļ. Es nevarēju iztulkot precīzi jūsu teikto priekšlikuma veidā, nevis pārmetuma veidā.

 

A.Endziņš. Jā, man ir tāds priekšlikums. Galu galā tāpēc ir otrais un trešais lasījums un tāpēc ir arī šie aizrādījumi, ka ir acīm redzami — pirmais jau bija pie 1.panta — ka nesakrīt kopā, ir pretrunīgi šie dziļumi. Ir pretruna starp 3. un 6.pantu, un komisijas ziņotājs vienkārši tā pāriet tālāk, un cauri. Tālāk ir tāda pati piezīme 5.lapaspusē — novērst pretrunu, analoģiski atlikt atkal uz trešo lasījumu. Juridiskās komisijas priekšlikums pie 11.panta - konstruēt 11.pantu tā, lai par pamatnormu noteiktu to un to. Atkal atlikt precizēšanu uz trešo lasījumu. Nākošais — atkal atlikt, un tamlīdzīgi. Es aicinātu tomēr Saeimu noraidīt šo likumprojektu un atdot atpakaļ komisijai, lai sakārto viņu. Un tad virzīt viņu uz otro lasījumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Vai vēl kāds vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu referentu, ja vēlas, komentēt!

 

M.Graudiņš. Jā! Ja es sapratu pareizi, tad mēs tagad balsosim par 4.panta sesto daļu. Vai es sapratu pareizi?

Sēdes vadītājs. Nu, tā lieta ir tagad tāda, ka pirms katra balsojuma deputāts var ierosināt atlikt un nodot atpakaļ komisijai. Tāpēc mēs balsojam par šo priekšlikumu.

 

M.Graudiņš. Jā. Tad, būdams referents, es gribētu kā deputāts uzstāties.

Sēdes vadītājs. Un tad kā referents? Lūdzu!

 

M.Graudiņš. Cienījamie kolēģi! Tik tiešām situācija ir tāda, kā Endziņa kungs ir raksturojis. Tautsaimniecības komisijā neuzskatījām, ka te ir kādas milzu cīņas, lai precizētu šīs lietas, te nav nedz politiska, nedz cita rakstura domstarpību. Tās ir vairāk tehniska rakstura problēmas un pretrunas starp šiem likuma pantiem un šajā definīcijā. Tādēļ mēs tiešām gribam tos atlikt līdz trešajam lasījumam un nesaskatām, ka būtu īpaši liela problēma to izdarīt trešajā lasījumā. Tā ka Tautsaimniecības komisijas viedoklis paliek tāds, ka mums būtu jāizskata izmaiņas, kuras ir konkrēti ierosinātas šobrīd, un atlikt tālāk precizēšanu uz trešo lasījumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, balsosim par deputāta Endziņa ierosināto priekšlikumu atlikt likumprojekta “Likums par zemes dzīlēm” izskatīšanu un nodot likumprojektu atpakaļ komisijai. Lūdzu rezultātu! Par - 35, pret - 11, atturas - 10. Priekšlikums pieņemts. Likumprojekta izskatīšana atlikta, un tas nodots atpakaļ komisijai.

Turpinājums nākamajos numuros