Komisijas, deputātu iesniegumi, ieteikumi

Dokumenti ar nr.1059

Par Aleksandra Gandza un Borisa Avrameca kandidatūrām pilsonības piešķiršanai

Saeimas Prezidijam

Pamatojoties uz š.g. 12. septembra Pilsonības likuma izpildes komisijas sēdes lēmumu, izvirzām izskatīšanai Saeimas sēdē priekšlikumu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem Latvijas labā šādām personām:

Aleksandram Gandzam

Borisam Avramecam.

Pilsonības likuma izpildes komisijas
1995. gada 12. septembrī priekšsēdētājs J.Kokins

Latvijas Republikas Saeimai

Latvijas Kultūras fonds lūdz piešķirt Latvijas Republikas pilsonību mūziķim, mākslas zinātņu doktoram Borisam Avramecam saskaņā ar LR “Likuma par pilsonību” 13. panta 5. daļu par īpašiem nopelniem.

Borisa Avrameca ieguldījums Latvijas kultūras darbā ir nozīmīgs un plašs — viņš ir viens no nedaudziem, kas zinātniskā līmenī uzkrājis zināšanas par pasaules etnomūzikas teoriju, tradīcijām, kā arī apguvis dažādu etnisko grupu (Tuvo Austrumu, Ķīnas, Indijas, Dienvidamerikas, Āfrikas) izpildījuma stilus un manieres. Šīs zināšanas un pieredzi kopš 80. gadu sākuma B.Avramecs nodod studentiem Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī trīs citās Latvijas augstskolās. B.Avrameca pedagoģiskā darbība ir plaša, viņš speckursus lasa arī dažādās Latvijas pilsētās (Jelgavā, Liepājā, Valmierā). Visus lekciju kursus B.Avramecs lasa latviešu valodā.

Būtisks ir arī B.Avrameca darbs kā Latvijas skolu mūzikas mācības projekta grupas vadītājam, jo viņa vadībā pašreiz tiek izstrādāta mūsdienīga (gan teorijā, gan praksē) skolēnu mūzikas apmācības sistēma.

B.Avramecs ir izveidojis Rīgas Senās mūzikas centru, kas šobrīd kļuvis par viduslaiku un baroka mūzikas tradīciju kopēju un pētītāju valstī. Senās mūzikas centrs nu jau vairākus gadus pēc kārtas sadarbībā ar dažādām mūsu valsts un ārvalstu institūcijām organizē senās mūzikas festivālus, kuri guvuši atsaucību sabiedrībā un saistībā ar kuriem Latvija kļuvusi par baroka mūzikas centru Austrumeiropā, vietu, kurp brauc augstākās meistarības līmeņa izpildītāji no Anglijas, Vācijas, Francijas u.c.

Tieši pateicoties B.Avrameca fundamentālajām zināšanām un spējai tās apvienot ar mūzikas praksi, kori “Sacrum” u.c. ir ieguvuši unikālus nošu materiālus, kas ļauj mums iepazīt Rīgas mūzikas vēsturi — Rīgas vācu komponistu sacerējumus, kā arī tos darbus, kas Rīgā skanējuši no vēlajiem viduslaikiem. B.Avrameca vadībā Rīgas 800 gades programmas ietvaros ir sākuši skanēt trīs tematiski koncertcikli.

B.Avrameca zinātnieka, pedagoga un izpildītāja (vijolnieka) darbība ir veicinājusi gan Latvijas mūzikas kultūras iekļaušanos starptautiskajā mūzikas procesā, gan vairojusi mūsu mūziķu un klausītāju zināšanas mūzikas teorijas jomā. Latvijas Kultūras fonds to uzskata par būtisku pienesumu mūsu valsts kultūras jomā.

Ar cieņu, —

Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja Ramona Umblija

Autobiogrāfija

Es, Boriss Avramecs, esmu dzimis 1949. gada 13. novembrī Baku pilsētā, Azerbaidžānā, ierēdņu ģimenē.

Par savu tēvu zinu tikai to, ka viņš, pēc tautības ebrejs, bija inženieris. Viņa vecāki kategoriski bija pret laulībām ar neebrejieti. Tāpēc arī manā dzimšanas apliecībā par tēvu ziņu trūkst.

Padomju laikā pasē manu tautību noteica kā krievu, lai gan no mātes puses mani priekšteči bija gan krievi, gan vācieši, gan arī poļi.

No 1953. gada mūsu ģimene dzīvoja Krasnodarā. Tur sāku mācīties vijoles spēli. Tieši vijole bija par iemeslu, kāpēc mūsu ģimene 1961. gadā pārbrauca dzīvot uz Rīgu, jo mēs dabūjām zināt, ka Rīgā ir slavena vijoles spēles skola. No 1961. gada līdz 1968. gadam mācījos E.Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. 1973. gadā ar sarkano diplomu pabeidzu J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesora I.Dālmaņa vijoles spēles klasi. Kopš 1964. gada novembra spēlēju Filharmonijas vijolnieku ansamblī, ar kuru apbraukāju visu Latviju.

No 1969. gada uz pusslodzi sāku strādāt Radiofona simfoniskajā orķestrī, bet no 1973. gada marta strādāju Filharmonijas kamerorķestrī līdz pat 1995. gada augustam (ar diviem pārtraukumiem). Pirmais pārtraukums — dienests padomju armijā no 1973. gada novembra līdz 1974. gada decembrim celtniecības bataljonā; tur strādāju par kluba direktoru un arī spēlēju estrādes ansamblī “Zvaigznīte”. Otrais pārtraukums — mācības Maskavas P.Čaikovska konservatorijas aspirantūrā klātienē Aizrobežu mūzikas vēstures katedrā (no 1979. gada februāra līdz 1982. gada maijam). Interese par zinātni man bija jau studenta gados; tad aizrāvos ar mūsdienu mūziku, vēlāk — ar Indijas, Āfrikas un citzemju kultūras tradīcijām. Mani interesē arī semiotikas un kulturoloģijas problemātika.

Pēc dabas esmu darbīgs cilvēks, sabiedrisks. Tāpēc jau 1976.–1977. gadā piedalījos divu mūzikas festivālu organizēšanā Rīgā. Arī aspirantūras gados nodarbojos ne tikai ar rakstu un disertācijas sagatavošanu, bet arī piedalījos konferences sagatavošanā, skaņuplašu veidošanā, publisku lekciju lasīšanā, radio un TV programmu sagatavošanā gan Rīgā, gan Maskavā.

Kaut gan pēc aspirantūras man piedāvāja strādāt Maskavā, jau toreiz, 1982. gadā, man bija skaidrs, ka mana vieta ir Rīgā, Latvijā, tāpēc atgriezos mājās. Sāku pasniegt J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, lasīt lekcijas, kā arī spēlēt vijoli. Pēc Imanta Kalniņa, toreizējā Latvijas Mūzikas biedrības priekšsēdētāja, ierosinājuma, 1989. gadā organizēju Latvijas Orientālās mūzikas centru, kuru vadu līdz pat šim brīdim. Kopā ar draugiem un domu biedriem organizējam koncertus, lasām lekcijas, gatavojam radio un TV programmas.

1990. gadā Viļņā aizstāvēju disertāciju “Etiopijas mūzikas kultūras īpatnības”; man piešķīra mākslas zinātņu kandidāta grādu, ko 1992. gadā Rīgā nostrificēja kā mākslas doktora grādu. 1994. gadā man piešķīra docenta nosaukumu.

Pēdējos divos akadēmiskajos gados es pasniedzu četrās Latvijas augstskolās: Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Universitātē (Filozofijas un vēstures fakultātē, kā arī Orientālistikas katedrā), Rīgas Pedagoģijas augstskolā (pašreiz tā man ir pamatdarba vieta), Latvijas Mākslas akadēmijā.

Kopš 1991. gada aktīvi nodarbojos ar vispārizglītojošo skolu mūzikas mācības problemātiku. Kopš tā laika vadu neformālu grupu MM (mūzikas mācība), ar kuru izstrādājām jaunu mūzikas mācības koncepciju, programmas, vadlīnijas (tās apstiprinātas ar Izglītības ministrijas kolēģijas lēmumu), metodiskos līdzekļus utt. Es regulāri lasu lekcijas mūzikas skolotājiem, pasniedzējiem dažādos kursos un vasaras nometnēs, gatavoju speciālas audiokasetes un TV programmas. Uzskatu, ka nepieciešams izmantot manu zinātnieka pieredzi, zināšanas, lai radikāli uzlabotu mūzikas mācīšanas metodes un saturu.

Pēdējos gados man ir jauna interese — Eiropas renesanses un baroka mūzika. Dažādu apstākļu dēļ Latvija bija atpalikusi šai ziņā no citām Eiropas zemēm un pat no Igaunijas. Lai veicinātu senās mūzikas popularizēšanu Latvijā, jaunu mūziķu apmācību, koncertu organizēšanu, 1992. gada rudenī kopā ar draugiem dibināju Rīgas Senās mūzikas centru, kuru vadu joprojām. Mēs organizējam koncertus, aicinām uz Latviju izcilus mūziķus no ārzemēm, lai viņi ne tikai spēlētu, bet arī mācītu jaunos mūziķus, instrumentālistus meistarklasēs. Mēs gatavojam radio un TV raidījumu ciklus. Kopš 1993. gada katru vasaru organizējam starptautiskus senās mūzikas festivālus Bauskā un Rundāles pilī. 1993. gada februārī kopā ar M.Kupči dibinājām baroka mūzikas ansambli “Collegium musicum Riga”; ansambļa galvenais uzdevums ir spēlēt Rīgas komponistu mūziku.

Esmu Latvijas Komponistu savienības biedrs, kur no 1993. gada oktobra līdz 1995. gada maijam biju atbildīgs par muzikologu sekciju. Esmu divu starptautisku zinātnisku organizāciju — Eiropas Etnomuzikoloģijas semināra (European Seminar in Ethnomusicology), kā arī Starptautiskās Tradicionālās mūzikas padomes (International Council for Traditional Music) — biedrs. No 1991. gada līdz 1994. gadam biju Latvijas orientālistu asociācijas priekšsēža vietnieks.

Esmu piedalījies daudzās starptautiskās zinātniskās konferencēs Rīgā, Ženēvā, Maskavā, Barselonā, Samarkandā, Berlīnē, Orhusā (Dānijā), Falunā (Zviedrijā) u.c.

Kopš 1992. gada novembra esmu saistīts ar Sorosa fonda — Latvija darbību. Esmu bijis gan eksperts, gan fondu valdes loceklis (no 1993. gada janvārim līdz 1995. gada maijam), komisiju loceklis, kā arī Sorosa mūsdienu mākslas centra padomes loceklis (kopš 1995. gada aprīļa). No 1993. gada esmu saistīts arī ar Latvijas Kultūras fondu, kur vienu gadu darbojos Spīdolas fonda padomē, bet kopš 1994. gada esmu Rīgas 800 gadu jubilejas komisijas loceklis.

Apprecējos 1978. gada janvārī, laulībā biju līdz 1989. gada septembrim. Man ir dēls Marks, dzimis 1986. gada 17. janvārī; viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Mani ar Latviju saista ne tikai dēls un daudzie nodzīvotie gadi. Tikai šeit, Rīgā, Latvijā, jūtos mājās un saprotu, ka vislielākā atdeve no manas darbības varētu būt tikai šeit, gan pasniedzot, gan organizējot visādus kultūras un zinātnes pasākumus, gan muzicējot. Latviešu valodu apguvu jau senāk, bet pēdējos gados bez īpašām grūtībām varu latviski lasīt lekcijas, runāt pie mikrofona vai TV un radio. Neskatoties uz visu savu kosmopolītismu, nepārprotami identificēju sevi kā Latvijas iedzīvotājs.

Rīgā 1995. gada 29. augustā Boriss Avramecs

Saeimas Prezidijam

Saskaņā ar Pilsonības likuma 13. panta 5. daļu ierosinām ar Saeimas lēmumu piešķirt Latvijas pilsonību Arkādijam Gandzam par īpašiem nopelniem Latvijas labā.

Deputāti: A.Glāzītis, A.Endziņš, A.Seiksts, P.Elferts, I.Birzniece, O.Pavlovskis, R.Marjaša, M.Andersons, J.Bordāns, M.Zvaigzne

  Latvijas Republikas Saeimai

Pilsonības likuma izpildes komisijai

Habilitētais medicīnas doktors A.Gandzs ir ieguvis medicīnisko izglītību Rīgā un Sanktpēterburgā, un pēc vairākiem praktiskā darba gadiem Brjanskā dr.Gandzs kopš 1979. gada 16 gadus nepārtraukti strādā Latvijas veselības aizsardzības un medicīniskās zinātnes jomā. A.Gandzs ir daudz paveicis, lai izveidotu un ieviestu praksē medicīniskās palīdzības sistēmu, kas darbojas ārkārtējās situācijās un katastrofu laikā. Šo medicīnas virzienu viņš attīstīja Latvijas Medicīnas akadēmijā. Šīm problēmām A.Gandzs ir veltījis vairāk nekā 70 zinātniskas publikācijas un 4 lielas monogrāfijas.

A.Gandzs ir daudz darījis kā Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas zinātniskās padomes zinātniskais sekretārs. A.Gandzs ir viens no republikas sociālās medicīnas programmas “Veselība” vadītājiem. Šo programmu no 1987. līdz 1990. gadam izstrādāja Latvijas arodbiedrības un medicīnas darbinieki. Čpaši lielu ieguldījumu A.Gandzs ir devis Rīgas Ebreju kopienas darbā. Viņš ir viens no ilggadējiem kopienas dalībniekiem un arī valdes locekļiem, kā arī viens no Rīgas ebreju slimnīcas “Bikur Holim” atjaunošanas iniciatoriem. Kopš slimnīcas “Bikur Holim” atjaunošanas brīža A.Gandzs ir tās ģenerāldirektors. Viņa vadībā slimnīca ir kļuvusi par vienu no autoritatīvākajiem medicīnas centriem Rīgā.

Dr.Gandzs ir organizējis vairākas starptautiskas medicīniskās programmas, kas virzītas uz Latvijas veselības aizsardzības sistēmas un iedzīvotāju medicīniskās apkalpošanas uzlabošanu.

Rīgas Ebreju kopiena lūdz piešķirt A.Gandzam Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas Republikas labā.

Rīgas Ebreju kopienas
līdzpriekšsēdētājs G.Krupņikovs

A.Gandzs no 1979. gada strādāja Rīgas Medicīnas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku un Katastrofu medicīnas nodaļas vadītāju. Tai pašā laikā strādāja par zinātnisko sekretāru Latvijas Veselības aizsardzības ministrijā.

1987. gadā A.Gandzs aizstāvēja doktora disertāciju. 1993. gadā viņam tika piešķirts habilitētā medicīnas doktora grāds. A.Gandza augstā profesionalitāte veselības aizsardzības vadības jomā 1995. gadā tika apstiprināta ar atbilstošu sertifikātu. No 1984. līdz 1992. gadam sadarbībā ar Latvijas arodbiedrībām A.Gandzs izstrādā un vada republikānisko programmu “Veselība”.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas A.Gandzs bija viens no Rīgas 3. slimnīcas denacionalizācijas iniciatoriem. Pēc slimnīcas atdošanas labdarības biedrībai 1992. gadā viņš kļuva par tās vadītāju. Rīgas ebreju slimnīca “Bikur Holim” ir vienīgā tāda veida medicīnas iestāde Austrumeiropā. A.Gandza vadībā tā ir pārveidota un iekarojusi autoritāti iedzīvotāju un kolēģu vidū.

Rīgas ebreju slimnīca “Bikur Holim” savos trijos pastāvēšanas gados A.Gandza vadībā ir kļuvusi par daudzprofilu medicīnas iestādi, kurā tiek sniegta kvalificēta medicīniskā palīdzība.

A.Gandzs ir devis būtisku ieguldījumu Latvijas veselības aizsardzības un medicīnas zinātņu attīstībā. Viņš veiksmīgi attīstīja un izstrādāja zinātnisko problemātiku, kas saistīta ar medicīnisko palīdzību iedzīvotājiem stihisku nelaimju un katastrofu laikā. Dr.Gandzs ir organizējis Katastrofu medicīnas nodaļu Latvijas medicīnas akadēmijā. Šīm problēmām ir veltītas 75 zinātniskas publikācijas, kuru skaitā ir četras speciālistiem pazīstamas monogrāfijas.

Liela nozīme Latvijas veselības aizsardzības starptautiskā prestiža celšanā ir A.Gandza nodibinātiem sakariem ar ārzemju medicīniskajām un sabiedriskajām organizācijām. Šie sakari jau ir devuši ievērojamu finansiālu palīdzību Latvijas medicīnas iestādēm aparatūras iepirkšanai un personāla kvalifikācijas celšanai. A.Gandza augstā profesionalitāte veselības aizsardzības vadības jomā 1995. gadā tika apstiprināta ar atbilstošu sertifikātu. 1995. gadā Latvijas medicīnas darbinieku delegācijas sastāvā piedalījās Amerikas – Latvijas memoranda parakstīšanā par sadarbību medicīnas jomā.

Ņemot vērā habilitētā medicīnas doktora, slimnīcas “Bikur Holim” ģenerāldirektora dr.Gandza ievērojamo ieguldījumu Latvijas Republikas medicīnas aizsardzībā un medicīnas zinātnē, kā arī iedzīvotāju medicīniskās aprūpes uzlabošanā un attīstībā un veselības aizsardzības speciālistu sagatavošanā, Latvijas Republikas Labklājības ministrijas vārdā lūdzu piešķirt dr.Gandzam Latvijas Republikas pilsonību par īpašiem nopelniem.

Latvijas Republikas veselības aizsardzības valsts ministrs P.Apinis

Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisijas

priekšsēdētājam Jānim Kokinam

Rīgas slimnīcas “Bikur Holim” direktora A.Gandza

iesniegums.

Es jutīšos ļoti pagodināts, ja Jūs atradīsiet par iespējamu apmierināt manu lūgumu piešķirt Latvijas Republikas pilsonību par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Savu likteni un nākotni es viennozīmīgi saistu ar zemi, kur dzīvoju un strādāju, — ar Latviju. Tālab šīs zemes pilsonības saņemšana par īpašiem nopelniem tās labā man būs ne vien gods, bet arī īpašs stimuls turpmākajam darbam.

1995. gada 29. augustā A.Gandzs

Autobiogrāfija

Es, Arkādijs Gandzs, esmu dzimis 1944. gada 8. aprīlī Krievijā, Orenburgas apgabalā, kalpotāju ģimenē.

1950. gadā kopā ar ģimeni pārcēlos uz Rīgu, kur 1951. gadā iestājos un 1961. gadā absolvēju vidusskolu. Šajā pašā gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūtā un 1963. gadā pārgāju uz Ņeņingradas 1. Medicīnas institūtu. 1967. gadā absolvēju augstskolu un tiku nosūtīts darbā uz Brjanskas apgabalu, kur strādāju līdz 1979. gadam.

1979. gadā aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju, 1987. gadā — zinātņu doktora disertāciju.

1994. gadā tiku apstiprināts par habilitēto medicīnas doktoru. Visus savus dzīves gadus Latvijā strādāju Rīgas Medicīnas institūtā (pašlaik Latvijas Medicīnas akadēmijā). No 1979. līdz 1981. gadam — kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. No 1982. līdz 1992. gadam kā Katastrofu medicīnas nodaļas vadītājs. Vienlaicīgi strādāju par Latvijas Veselības aizsardzības ministrijas zinātniskās padomes zinātnisko sekretāru. Mana zinātniskā darbība ir saistīta ar katastrofu medicīnu un medicīnisko palīdzību iedzīvotājiem ārkārtējos gadījumos. Šās problemātikas sakarā esmu publicējis 75 zinātniskus darbus, tai skaitā četras monogrāfijas.

Kopš 1992. gada mans darbs ir saistīts ar Rīgas ebreju slimnīcu “Bikur Holim”, kuras direktora amatā atrodos kopš tās atjaunošanas dienas līdz šim brīdim. Lielu manas darbības daļu ieņem slimnīcas starptautisko sakaru veidošana un attīstīšana, kā rezultātā ir parakstīti 7 starptautiski līgumi, kuru starpā var minēt slimnīcas piedalīšanos Latvijas un ASV sadarbības programmā.

Nekad neesmu bijis PSKP biedrs.

Tēvs miris 1974. gadā Rīgā. Māte pensionāre no 1976. gada, dzīvo Rīgā. Sieva — Svetlana Sumec ir ārste, strādā Rīgas dzelzceļa poliklīnikā. Dēls — Konstantīns Gandzs strādā firmā “Konti” par menedžeri.

1995. gada 20. augustā A.Gandzs