Juristi un tiesiskā apziņa mūsu sabiedrībā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš:

Runa, ko prof. Jānis Stradiņš sagatavojis Latvijas Juristu III foruma noslēgumam 2000.gada 14.janvārī

Vispirms pateicos foruma rīkotājiem par iespēju nodot Latvijas Juristu III forumam sirsnīgus sveicienus no Latvijas Zinātņu akadēmijas un reizē izteikt dažas pārdomas. Ideāls un realitāte. Iztēlē mēs Latviju vēlamies redzēt kā latvisku un eiropeisku, ekonomiski plaukstošu, demokrātisku, tiesisku valsti, daudziem pozitīviem atribūtiem apveltītu, realitāte diemžēl atšķiras no skaistās vīzijas, kā jau dzīvē.

Nupat ir saasinājušās diskusijas par trešās varas lomu Latvijā. Zīmīga ir arī foruma ievirze — "Par eiropeiski tiesisku valsti Latvijā", kā pielāgot Latviju Rietumu gadsimtos veidotajiem tiesiskajiem standartiem. Ne visu tomēr nosaka tiesiskās normas, likumi, lai cik pareizi (vai otrādi nepilnīgi) tie būtu. Ne mazāk svarīga ir likumu uztvere sabiedrībā, sabiedrības tiesiskā apziņa, arī tradīcijas. Dažas domas par to, kā tad šī tiesiskā apziņa vēsturiski ir veidojusies Latvijā, latviešu tautā.

Latviju Eiropā ieveda jau XIII gadsimts, ieveda varmācīgi krustnešu invāzija. Tas laiks latviešiem atnesa Kristus mācību ar uguni un zobenu, kā mēdz sacīt. Tas atnesa Livonijā arī Rietumu tiesības, tiesa, vairāk gan privileģētajam virsslānim, zemes kungiem un pilsētniekiem, nevis zemniekiem, kas ieslīga dzimtbūšanā. Tādēļ latviešos tradicionāli gan ticība, gan tiesības ir uztvertas divdabīgi — kā liels audzinošs, sabiedrību stabilizējošs faktors un arī kā kaut kas svešs, dažkārt pat naidīgs. Daudzi mācītāji (es te nerunāju, protams, par Stenderiem, daudzajiem humānistiem) likās sveši, kungu mācītāji, arī tiesneši lēma par labu kungiem. Par to vēstī Merķeļa "Latvieši", kauguriešu dumpja aktis. Arī gadsimtu vēlāk Blaumaņa "Andriksonā" ļoti plastiskā, dramatiskā tēlojumā par ozoliem prātā stāv divas taisnības — Andriksona sentēva tiesības uz ozoliem un barona iegūtās īpašuma tiesības. "Mērnieku laikos" lasām Teņa rāmo atziņu, ka mazos zagļus soda, bet lielos liek amatos, šo pašu netaisnības, neapmierinātības noskaņu atrodam Apsīšu Jēkaba "Pie pagasta tiesas". Baltijas likumu kodeksos cauri laikiem vijās Eiropas likumi, Rietumu likumi, tomēr arhaiskā, viduslaicīgā versijā, vietējiem apstākļiem un muižnieku varai pielāgoti. Tie zināmā mērā bija pretrunā ar tautas, zemnieku tiesisko apziņu, vietējo mentalitāti, tos uztvēra divdabīgi, kā kaut ko uztieptu. Tāpat kā līdzās kristīgajai ticībai saglabājās kādi senču ticības elementi, tā daļā latviešu dīga tiesisks nihilisms, negatīva attieksme pret kungu tiesām, kaut arī patriarhālajam zemniekam vispār raksturīga bija pazemība, pakļaušanās varai, arī tiesu varai.

XIX gs. otrajā pusē izveidojās pirmās latviešu juristu paaudzes, tie bija advokāti, kas iestājās arī par savas tautas tiesībām. Nepārvērtējama loma te bija jaunlatviešiem. XIX gs. 126 latvieši ir studējuši tieslietas, un no to vidus nāca praktiķi — advokāti, publicisti, politiķi, tik dažāda diapazona un ievirzes cilvēki, kā Krišjānis Kalniņš, Fricis Veinbergs, Stērstu Andrejs, Jānis Pliekšāns, Jānis Čakste, Gustavs Zemgals. Trīs pirmie Latvijas valsts prezidenti bija juristi, no tiem Jānis Čakste ļoti daudz darījis, lai veidotu Latvijā tiesisku valsti. Saistībā ar Latvijas Universitāti minami profesoru Kārļa Dišlera, Hermaņa Albāta, Aleksandra Būmaņa, Arveda Švābes, Kārļa Ducmaņa, vēlāk arī Konstantīna Čakstes vārdi, kas Latvijā sāka veidot eiropeisku tiesību zinātni. Daudzi no minētajiem juristiem izglītību bija guvuši liberālajā krievu tiesībnieku vidē Pēterburgā un Maskavā un šajā gadījumā reprezentēja Eiropas juridisko domu, kopā ar tādiem vācbaltiešiem un krievu juristiem kā profesors Vasilijs Sinaiskis vai senators Augusts Lēbers.

Atskatoties uz pagājušo gadsimtu, līdzās šīm pozitīvajām tendencēm tomēr redzam arī uzliesmojam baronu pilis Piektajā gadā, redzam proletārisko radikālismu arī latviešu juristu vidē. Tiesiskuma vietā stājās šķiriskums, parādījās "urisprudences jakobīņi". Tāds bija Pēteris Stučka, viens no komunistiskās tiesību mācības izveidotājiem, kura vārdu ilgus gadus nesa Latvijas Valsts universitāte un kurš, lai kā mums tas nepatiktu, tomēr ir pasaulē pazīstamākais (gan negatīvā nozīmē) latviešu izcelsmes jurists, par kuru Rietumos joprojām raksta disertācijas. Stučka sludināja, ka tiesa jāspriež ne pēc likuma burta, bet pēc proletāriskās sirdsapziņas. Vēl tālāk gāja Mārtiņš Lācis, rakstot avīzē "Sarkanais Terors":

"Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Nemeklējiet izmeklēšanā materiālus un pierādījumus tam, ka apsūdzētais vērsies ar vārdiem vai darbiem pret padomēm. Pirmais jautājums, kas jums jāuzdod — kādai šķirai viņš pieder, kāda ir viņa izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem argumentiem jāizšķir apsūdzētā liktenis." Lūk, tā. Kādēļ atgādinu šos faktus, kuri minēti gan Solžeņicina "Gulaga arhipelāgā", gan materializējušies Krievijā terminā "Stučkas bērni" ("Stučkini ģeķi", "Stučkin sin") — tā taču ir tāla pagātne, ko vairs nekultivēja pat padomju Latvijā Brežņeva gados? Atcerēsimies, ka tajā pašā Universitātē izaudzinātie latviešu (toreiz vēl padomju) juristi lielā mērā 1989.—1991.gadā nodrošināja Latvijas mierīgu izkļūšanu no Padomju savienības, par ko mūsu tauta tiem būs allaž pateicīga.

Un tomēr joprojām recidīvi ir parādībai, ko varētu apzīmēt par "tiesisko nihilismu", kam ir neizskaustas saknes un tradīcijas Latvijā. Tie reizēm joprojām uzliek spiedogu mūsu diskusijām un attieksmei pret tiesu varu. Tradīcijas, arī sliktās, nav viegli pārvaramas — arī mūsu pašreizējā demogrāfiskā krīze taču lielā mērā sakņojas jau XIX gs. agrārajās attiecībās, karos un revolūcijās.

Pirmās Latvijas Republikas laikā tiesībzinātne veica lielu lēcienu uz Eiropu, kaut vai Civillikuma pieņemšanā, taču atcerēsimies, ka 1920. gada agrārreforma no Rietumu viedokļa lielā mērā ir problemātiska. Varbūt tā izglāba Latvijas neatkarību, nodrošināja Latvijas valsts pastāvēšanu, bet vēršanās pret vācu un poļu privātīpašumu daudziem Eiropas juristiem likās nepieņemama, par to runāja diplomātiskajās aprindās un pat Tautu Savienībā. Tātad atkal — tiesības kā kompromiss starp likuma burtu un sabiedrisko domu?

Vai Latvija šodien jau ir tiesiska valsts? Visumā — jā, tomēr mums daudz vēl jāmācās, veidojot te demokrātiju un tiesiskumu, kļūstot par eiropiešiem. Būtībā vēl paaudžu ceļš ir ejams, iedibinot līdzsvaru starp valsts varu, tiesu varu un "ceturto varu", pareizāk sakot, — sabiedrisko domu plašākā izpratnē. Daudz ir jaunu tiesisku normu, kas sabiedrībai nav īsti izprotamas vai pieņemamas, gan saistībā ar īpašuma lietām, gan ar sodu bardzību (nāves soda atcelšana?), gan ar nevainīguma prezumpciju. Prāva sabiedrības daļa vēl ir augusi totalitārismā, ir saērcināta un agresīva, bet bieži arī vīlusies tiesu rīcībā, kas to neapmierina, kas varbūt gan saskan ar likuma burtu, bet itin kā runā pretī veselajam saprātam un "dabīgai" taisnīguma izjūtai. Domāju, bieži grēko masu saziņas līdzekļi, uztiepdami savu viedokli neatrisinātos juridiskos jautājumos, bet, no otras puses, tie dažreiz pārvar juristu iesaistīšanās inerci lietās. Tā nav Latvijas parādība vien, to bieži vērojam arī Rietumos, kaut vai Votergeitas lietā vai lielo finansu mahināciju atklāšanā, ko gaismā ceļ tieši prese (bet tiesu spriest tā nevar!). Ieejot Rietumos, nekas kristietiski ideāls mūs negaida, tas jāapzinās jau iepriekš, lai vēlāk nebūtu jāpieviļas, taču par tiem jurisprudences principiem, varas sadalījuma principiem nekas labāks nav izdomāts, ja vēlamies dzīvot demokrātiskā sabiedrībā.

Tiesiskā nihilisma pārvarēšana ir trijpusējs dialogs — starp varu, tiesu, sabiedrību, arī ar masu mediju starpniecību. Jo intensīvāks būs šis dialogs, jo augstāka kļūs sabiedrības juridiskā kultūra.

Juristiem sabiedrībā ir īpaša misija. Tā nav tikai profesionāla, bet arī ētiska kategorija. Savā ģenēzē tā bijusi cieši saistīta ar teologa profesiju — savā laikā tiesu sprieda virspriesteri. Jurists, mācītājs, ārsts ir kaut kādā ziņā vienoti jēdzieni, vismaz ētikas ziņā tiem tādiem būtu jābūt. Ir dabīgs un saprotams juristu korporatīvisms, taču paštaisnība, mazliet dogmatizēta domāšana var radīt atsvešinātību no sabiedrības. Sabiedrība pārejas laikā ir kategoriska, tā dažkārt nesaskata to, ko vēlētos redzēt, izdara tālejošas un pārsteidzīgas ekstrapolācijas, un veidot šādu plaisu nebūt nav nepieciešams. Kopējiem spēkiem tā jānovērš.

Domāju, ka mūsu sabiedrībai būs spēks rast līdzsvaru starp valsts varu un neatkarīgu tiesu varu, saskaņu starp likumiem un sabiedrisko domu. Ir labi, ka šis juristu forums ļauj saklausīt speciālistu balsi un argumentāciju plašai sabiedrībai un ļauj analizēt dažādus viedokļus. Pagaidām mēs vēl staigājam pa paplānu ledu, bet tiesiskā Latvija top. Veidojas grūti, bet top, pateicoties mūsu juristiem, juristu un visas sabiedrības kopdarbībai. Juristiem vēl daudz kas jāskaidro sabiedrībai un "augšām", tāpat kā to darīja pirms desmit gadiem, kad drosmīgākie, patriotiskākie un tālredzīgākie juristi stāvēja pie Republikas atjaunotnes šūpuļa.