Atgādnes, atceres

Nirnbergas pusgadsimts

Pirmdien, 20. novembrī, apritēja pusgadsimts, kopš Vācijas pilsētā Nirnbergā sākās starptautiskā kara tribunāla tiesas prāva — tajā tika tiesāti 24 galvenie fašistiskās Vācijas kara noziedznieki. Prāva ilga gandrīz gadu — spriedumu pasludināja 1946. gada 30. septembrī un 1. oktobrī. Pusei apsūdzēto tika piespriests nāvessods, pārējiem divpadsmit – dažāda termiņa cietumsods. Vienpadsmit notiesātie — Joahims fon Ribentrops, Vilhelms Keitels, Ernsts Kaltenbrunners, Alfrēds Rozenbergs, Hanss Franks, Vilhelms Friks, Jūliuss Štreihers, Fricis Zaukelis, Alfrēds Jodls, Arturs Zeiss–Inkvarts — 1946. gada 16. oktobra naktī Nirnbergas cietumā tika pakārti. Spriedumu izpildīja amerikāņu armijas seržants Džons Vūds. Hermanis Gērings, otrā persona hitleriskās Vacijas hierarhijā, pirms nāvessoda izpildīšanas noindējās. Nāvessods pakarot aizmuguriski tika piespriests arī Martinam Bormanim. Trīs apsūdzētajiem — Rūdolfam Hesam, Valteram Funkam un Ērikam Rēderam — tika piespriests mūža ieslodzījums, Balduram fon Šīraham un Albertam Špēram — divdesmit gadi, Konstantinam fon Neirātam — piecpadsmit un Kārlim Denicam — desmit gadi cietumā.

Nirnbergas tribunāls atzina par noziedzīgiem Vācijas nacionālsociālistiskās partijas vadītājus, tās triecienvienības (SA), apsardzes vienības (SS) un valsts slepeno policiju (gestapo), kā arī Vācijas drošības dienestu (SD). Nirnbergas prāvā agresija tika atzīta par smagāko noziegumu pret cilvēci.

Atceroties šo prāvu un tā atstātās vēstures mācības, vietā atgādināt arī amerikāņu galvenā prokurora Džeksona vārdus viņa ievadrunā, sākoties Nirnbergas prāvai: “Ja mēs, organizējot šo prāvu, sāksim iedziļināties jautājumu apspriešanā par šī kara politiskajiem un ekonomiskajiem cēloņiem, tad tas var nodarīt zināmu ļaunumu tiklab Eiropai, kā arī Amerikai.” Acīmredzot pieredzējušais ASV jurists ar to domāja arī PSRS — sarkanā fašisma citadeles — līdzatbildību un līdzdalību Otrā pasaules kara izraisīšanā. Noslēdzot Molotova–Ribentropa paktu, divas agresīvās lielvaras — hitleriskā Vācija un staļiniskā PSRS — vienojās par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā un drīz vien ķērās pie savu plānu asiņainas realizācijas. Kopīgiem spēkiem brūnie un sarkanie fašisti 1939. gada septembrī saplosīja Poliju. 1939.–1940. gada ziemas karā Sarkanās armijas armādas, izmantojot milzīgu skaitlisko pārsvaru, okupēja daļu Somijas teritorijas, un padomju aviācija, cenšoties salauzt somu tautas pretestību, bombardēja Helsinkus. 1940. gadā Hitlera karapulki zem tanku kāpurķēdēm samala Holandes, Beļģijas, Dānijas, Norvēģijas, Francijas suverenitāti. Zīmīga sakritība — dienās, kad karavīri iesoļoja Parīzē, Sarkanā armija okupēja Baltijas valstis.

Nirnbergas prāva bija principiāli jauna parādība pasaules jurisprudences vēsturē. Lai to īstenotu, nācās saskaņot dažādu valstu tiesību sistēmas — kontinentālās Eiropas un angļu – amerikāņu sistēmu. Pirmoreiz vēsturē Nirnbergas starptautiskajam kara tribunālam bija arī praksē jāpiemēro kriminālatbildības princips par agresiju. Vēsturiskā situācija noteica arī Nirnbergas kara tribunāla lielo, tagad no pusgadsimta attāluma īpaši skaidri saskatāmo paradoksu, ka tika tiesāta tikai viena pasaules kara izraisītāja — hitleriskā Vācija. Staļiniskā Padomju Savienība bija uzvarētāju un līdz ar to arī tiesātāju vidū.

No hitleriskās okupācijas atbrīvotajās Eiropas valstīs visā baisumā atklājās brūno fašistu pastrādātie kara noziegumi — koncentrācijas nometnēs nogalinātie karagūstekņu un civiliedzīvotāju miljoni, nacistu laboratorijās izdarītie noziedzīgie eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem, hitleriešu izlaupītie Rietumeiropas muzeji un gleznu galerijas… Padomju Savienība turpretī pēc Otrā pasaules kara beigām atradās aiz politiskā dzelzs priekškara. Viduseiropas un Austrumeiropas valstis bija pārpludinājusi PSRS armija, un tās aizsegā pat gaismā nākušie padomju noziegumi tika iztēloti par “nacistu” briesmu darbiem. Tā, ciniski ņirgājoties par acīmredzamiem faktiem un jurisprudences principiem, PSRS pārstāvji Nirnbergas prāvā atbildību par Hatiņas mežā noslepkavotajiem poļu virsniekiem “pierakstīja” hitleriešiem, jo pirmoreiz poļu virsnieku masu kapus Hatiņā bija atklājušas vācu okupācijas varas iestādes. Iespējams, pēc līdzīgas “loģikas” vācu okupācijas varai tiktu piedēvēti arī boļševiku briesmu darbi Latvijā “baigajā gadā”, jo arī komunistiskā terora upuru kapi Rīgas Centrālcietuma pagalmā, pie Baltezera un citās Latvijas vietās taču atrakti un sabiedrībai parādīti laikā, kad Latviju bija okupējusi hitleriskā Vācija.

Diemžēl 1946. gadā Nirnbergā padomju pārstāvji sēdēja tiesnešu un apsūdzētāju krēslos, nevis uz apsūdzēto sola. Šis vēsturiskais paradokss vēl gandrīz uz pusgadsimtu pakļāva vardarbībai miljoniem cilvēku padomju ļaunuma impērijā. Šeit vēl aizvien turpinājās staļiniskais genocīds pret padomju impērijā iekļautajām tautām. Arī pret pašu krievu tautu, kad Gulaga arhipelāgā tika nomocīti simtiem tūkstošu sarkanarmiešu, kas atradušies vācu gūstā.

Genocīds pret okupētajām Baltijas valstīm, padomju marionešu noziegumi pret pašu tautām PSRS satelītvalstīs, Austrumeiropā… Vācijas Federatīvās Republikas juristi vēl aizvien “lauza galvas” par bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītāju juridiskās atbildības pakāpi — attiecībā uz simtiem savu tautasbrāļu, kas nošauti ar padomju automātiem vai gājuši bojā, eksplodējot mīnām pie “Berlīnes mūra”, vai nomocīti “Štāzi” kazemātos. Latvijas sabiedrība pašlaik gaida tiesas spriedumu kādreizējam okupētās Latvijas iekšlietu tautas komisāram Alfonam Novikam. Bet ne jau Alfons Noviks viens vainīgs Latvijā pastrādātajos noziegumos. Tiesas priekšā būtu jāstājas arī citiem komunistiskā okupācijas režīma noziegumu īstenotājiem. Novika prāva ir tikai maza daļiņa no vēsturiskā taisnīguma, ko gaida sabiedrība. Gaida ne aiz atriebības kāres, bet juridiskā taisnīguma vārdā. Lai novērstu jaunus noziegumus.

Jānis Ūdris,
"LV" ārpolitikas redaktors