Referāti, ziņojumi

Latvijas Republikas ziņojums UNESCO

Izglītības ministrijas izstrādāts un Ministru kabineta akceptēts
1995. gada 24. oktobra sēdē

“Izglītība visiem”

Ievads

Pirms 77 gadiem 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas neatkarība un izveidota neatkarīga, demokrātiska Latvijas Republika.

1990. gada 4. maijā tika pieņemta Deklarācija par neatkarības atjaunošanu, un 1991. gada augustā atjaunota neatkarīga, demokrātiska republika. Viens no svarīgākajiem atjaunotās valsts uzdevumiem bija sakārtot un pilnveidot izglītības sistēmu, lai cilvēki būtu sagatavoti dzīvei demokrātiskā sabiedrībā.

1991. gada 19. jūnijā tika pieņemts Izglītības likums — bāze Latvijas Republikas izglītības politikas veidošanai. Tajā pausti galvenie principi, kas raksturo izglītību Latvijas Republikā:

• Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības uz izglītību. Šīs tiesības nodrošina valsts un pašvaldības, realizējot un attīstot nepārtrauktās izglītības sistēmu, radot apstākļus un motivāciju izglītībai, kvalifikācijas celšanai un pašizglītībai.

• Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, piederības pie reliģiskajām vai sabiedriski politiskajām organizācijām, nodarbošanās un dzīvesvietas.

• Izglītības pamatuzdevums ir nodrošināt apstākļus cilvēku garīgo, radošo, fizisko un profesionālo spēju attīstībai un pilnveidei.

Vērtējot Nacionālo ziņojumu “Izglītība visiem” (Education For All), jāņem vērā, ka Latvija nepiedalījās 1990. gada Vispasaules konferencē “Izglītība visiem” (World Conference on Education for All) kā neatkarīga, suverēna valsts un neparakstīja Deklarāciju par izglītību visiem (World Declaration on Education for All).

Jaunas izglītības sistēmas struktūras un darbības principu veidošana ir pakāpenisks un ilgstošs process, ko iespaido valsts sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijas īpatnības un izteikti dinamiskā cilvēkvide pārejas periodā no administratīvās komandu ekonomikas uz tirgus ekonomiku un iniciatīvas atraisīšanu.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas mēģinājumi realizēt konsekventu izglītības politiku ne vienmēr bija rezultatīvi, jo izglītības normatīvo dokumentu izstrādes pamatā bija nevis sabiedrības atbalstu guvusī izglītības koncepcija, bet tikai fragmentāri priekšstati par līdzšinējās sistēmas demokratizācijas iespējām.

1993. gada beigās tika uzsākta izglītības koncepcijas un izglītības likuma projektu veidošana. 1995. gada maijā šie dokumenti tika sagatavoti. Līdz ar to Nacionālā ziņojuma mērķu un uzdevumu daļa aptver laika periodu, sākot ar 1994. gadu, un tā veidota atbilstoši Izglītības koncepcijas pamatnostādnēm.

Latvijas Izglītības koncepcija ir izglītības attīstības stratēģiskais pamats. Tā nosaka galvenos ilgtermiņa izglītības politikas izstrādes un īstenošanas principus, ir pamats likumdošanas un normatīvās bāzes izveidei.

Koncepcijas īstenojums (veicamās darbības, to secība, termiņi, vēlamais rezultāts un prognozējamās izmaksas) paredzams Nacionālajā programmā “Izglītība un zinātne”.

Koncepcijā uzsvērts, ka izglītība ir personiska, sabiedriska un vispārcilvēciska pamatvērtība, prioritāra sabiedrības dzīves un cilvēku darbības nozare.

Izglītības mērķis ir radīt ikvienam cilvēkam iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu, atbildīgu un radošu kultūras personību.

Izglītībai tiek izvirzīti šādi uzdevumi:

— radīt labvēlīgus apstākļus cilvēka personības un sabiedrības izaugsmei atbilstoši individuālajām spējām, interesēm un pūliņiem;

— palīdzēt sagatavoties konkurētspējīgai praktiskai darbībai saskaņā ar sabiedrības perspektīvajām vajadzībām;

— dot iespēju apgūt nacionālo kultūru un cilvēces kultūras pamatvērtības.

Izglītības ieguves iespēju īstenošanas pamatā ir vienotas mūžizglītības pakāpenība un daudzveidība, kas nodrošina zināšanu, prasmju, attieksmju iegūšanu un izkopšanu arī Deklarācijas par izglītību visiem ietvaros.

Latvijas izglītības sistēmas kontekstā terminu “basic education” var uztvert kā pirmsskolas izglītību, pamatizglītību, speciālo un papildizglītību. Šis nosacītais dalījums ir ņemts vērā, sastādot Nacionālo ziņojumu. “Basic education” (turpmāk tekstā — pamatizglītība) sastāvdaļas ietilpst arī citās Latvijas izglītības sistēmas izglītības pakāpēs.

 

1. “Izglītība visiem” mērķi un uzdevumi

• Izglītības ieguves iespēju vienlīdzība

Atbilstoši Latvijas Republikas Izglītības likuma galvenajiem principiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības uz izglītību. Šīs tiesības garantē valsts. Līdz ar to bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem tiek dotas vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību viņiem nepieciešamā un pieņemamā līmenī neatkarīgi no dzimuma, tautības un sociālā stāvokļa.

Lai nodrošinātu izglītības iegūšanas vienlīdzīgas iespējas, īpaša uzmanība tiek pievērsta pamatizglītības iegūšanai bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem, kā arī bērniem, kas nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.

Tiek izvirzīti šādi mērķi un uzdevumi:

— speciālās izglītības iegūšanas iespēju nodrošināšana atbilstoši garīgās un fiziskās attīstības traucējumu pakāpei;

— speciālās izglītības satura pārveide atbilstoši apmācāmā spējām un veselības stāvoklim;

— skolēna personības izpēte, korekcija, ārstēšana un rehabilitācija;

— alternatīvās pedagoģijas modeļu ieviešana;

— bērnu ar viegliem attīstības traucējumiem integrācija pamatskolas parastajās un speciālajās klasēs.

Čpaša uzmanība tiek pievērsta arī pieaugušo invalīdu izglītošanai, mainoties tirgus apstākļiem, un tiesāto personu īpašās izglītības sistēmas izveidei. No 1992. gada darbojas Republikāniskais rehabilitācijas centrs, kura darbības galvenais princips ir invalīdu un cilvēku, kuriem draud invaliditāte, arodapmācība un pārkvalifikācija.

(Papildu informācija nodaļas “Vispārējā pamatizglītība” 4. un 5. sadaļā, kā arī nodaļas “Pirmsskolas attīstība” 3. sadaļā.)

 

• Orientācija uz mācību procesu

Izglītības saturā nepieciešams integrēt cilvēces pieredzes vispārējās sastāvdaļas (faktoloģiskā pieredze, praktiskās darbības pieredze un attieksmju pieredze) un tematiskās sastāvdaļas. Čpaša uzmanība pievēršama tai cilvēces pieredzes sastāvdaļai, kas dod iespēju personībai attīstīt individuālo pieredzi pašam par sevi (pasaulē), jo tieši šī pieredze apvieno vienotā veselumā personības individuālo pieredzi.

Tiek izvirzīti šādi mērķi un uzdevumi:

— izglītības satura pilnveide;

— pedagoga un audzēkņa attiecību pilnveide mācību procesā;

— pedagogu izglītības un profesionālās meistarības pilnveides sistēmas izveide;

— mācību rezultātu vērtēšanas sistēmas izveide, vērtēšanā iesaistot vecākus un sabiedrības pārstāvjus;

— pašizglītībā iegūtās izglītības atzīšana un attiecīga valsts izglītības dokumenta izsniegšana.

(Papildinformācija nodaļas “Vispārējā pamatizglītība” 4. un 5. sadaļā.)

 

• Izglītības līdzekļu klāsta un spektra paplašināšana

Ģimenes jūtīgi uztver politisko, sociālo un ekonomisko apstākļu izmaiņas un tāpēc izrāda pastiprinātu interesi par bērnu attīstību un sagatavošanu skolai, izņemot nelabvēlīgās ģimenes. Ģimenēm bieži vien trūkst zināšanu, lai veiktu šos uzdevumus, tāpēc aktuāla ir bērnu vecāku pedagoģiskās kultūras veidošanas sistēma.

Analfabētisma problēma Latvijā līdz šim nebija aktuāla. Taču pēdējo gadu pieredze rāda, ka katru gadu noteikts skaits bērnu neapmeklē skolu (informācija sadaļā “Sākumskolas izglītība”. “1. Izglītības ieguves iespējas”), tādēļ šī problēma var aktualizēties jau tuvākajā laikā. Ne mazāk būtiska ir jaunu prasmju un attieksmju iegūšana, kas saistīta ar zinātnes un tehnikas progresu, spēju dzīvot tirgus ekonomikas apstākļos. Būtiski ir izkopt tādas personības īpašības kā elastība, patstāvība, atbildība, radoša pieeja, spēja strādāt kolektīvā un saprasties ar citiem cilvēkiem.

(Papildu informācija par garīgi un fiziski slimo bērnu izglītības iegūšanas iespējām nodaļā “Izglītības ieguves iespēju vienlīdzība”. Informācija par sakaru līdzekļu lomu pamatizglītības iegūšanā nodaļas “Nepieciešamo prasmju apgūšana” 3. sadaļā “Izglītība labākas dzīves nodrošināšanai”.)

Tiek izvirzīti šādi mērķi un uzdevumi:

— vecāku pedagoģiskās kultūras paaugstināšana un iesaiste pirmsskolas izglītības ieguves procesā;

— bērnudārzu veidošana par konsultatīvajiem centriem visos pirmsskolas izglītības jautājumos;

— rotaļgrupu atvēršana;

— pirmsskolas mācību satura izstrāde un pilnveidošana;

— klaiņojošo un nepieskatīto bērnu iesaistīšana izglītības iegūšanā;

— darbs ar nelabvēlīgām ģimenēm, īpaši ar šo ģimeņu bērniem.

 

2. “Izglītība visiem” darbības plāns

Izglītības, tai skaitā pamatizglītības, mērķu īstenošanai izstrādāta Nacionālā programma “Izglītība un zinātne” laika posmam no 1996. līdz 1998. gadam.

Nacionālajā programmā “Izglītība un zinātne” ietilpst šādas apakšprogrammas:

1. “Valsts izglītības iestāžu tīkla optimizācija”,

2. “Izglītības darbinieku izglītošanas un profesionālās meistarības pilnveides sistēma”,

3. “Pamatizglītības satura pārveide”,

4. “Darba tirgus prasībām atbilstošas profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošana”,

5. “Augstākās izglītības sistēmas pilnveidošana”,

6. “Zinātnes darbības optimizācija un zinātnes iestāžu reforma”,

7. “Bērnu sagatavošana skolai”,

8. “Pieaugušo izglītības sistēmas izveide un attīstība”,

9. “Nacionālo un etnisko minoritāšu izglītība”,

10. “Jaunas izglītības metodes un tehnoloģijas”,

11. “Bērnu un jaunatnes papildizglītība”.

 

3. “Izglītība visiem” lēmumu pieņemšana un vadība

Izglītības likumu, citus izglītību reglamentējošus tiesību aktus, kā arī valsts budžetu pieņem Saeima. Valsts nozīmes tiesību aktus pieņem Ministru kabinets, pirms tam tos izskatot Ministru kabineta komiteju sēdēs. Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā normatīvus dokumentus, kas saistoši visām nozares izglītības iestādēm.

Pašvaldību pārziņā esošajām izglītības iestādēm ir saistoši atbilstošo pašvaldību lēmumi. Visos Latvijas rajonos un lielākajās pilsētās darbojas pašvaldību skolu valdes, kas īsteno pašvaldības funkcijas izglītības vadībā ciešā saistībā ar Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvaroto personu — izglītības valsts inspektoru.

Lēmumu izstrādē un pieņemšanā līdz ar valsts un pašvaldību institūcijām ir iesaistītas arī sabiedriskās organizācijas. Notiek izglītības darbinieku kongresi, to delegāti ir vēlēti (šādā kongresā 1994. gada martā tika analizēti un akceptēti Latvijas Izglītības koncepcijas materiāli).

Izglītības sistēmas vadība un pārvalde tiek pilnveidota demokrātijas virzienā, pakāpeniski aizvien vairāk funkciju nododot zemākā līmeņa pašvaldībām un palielinot izglītības iestāžu tiesības lēmumu pieņemšanā.

 

4. Galvenie “Izglītība visiem” pasākumi, sākot ar 1990. gadu

1. Pieņemts Latvijas Republikas Izglītības likums (1991).

2. Izstrādāta Vispārējās izglītības koncepcija (1993).

3. Uz Vispārējās izglītības koncepcijas bāzes izglītības darbinieku kongresā akceptēts Latvijas Izglītības koncepcijas materiāls (1994).

4. Precizēts Latvijas Izglītības koncepcijas projekts (1995).

5. 1995. g. izdarīti grozījumi 1991. g. Izglītības likumā.

6. Sagatavots Latvijas izglītības likuma projekts (1995).

7. Izveidots Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

8. Sagatavots pirmsskolas reģionālo centru nolikuma projekts. Pašvaldības šādus centrus veidos katrā rajonā.

9. Uzsākts darbs pie pamatizglītības satura moduļa 6+3 (3+3+3) projektēšanas.

10. Izveidots Pedagogu izglītības atbalsta centrs, kas koordinē skolotāju pedagoģisko un psiholoģisko izglītību un sniedz pedagoģiski metodisko atbalstu.

11. No 1995. gada janvāra darbojas Pedagogu izglītības konsultatīvā padome, kas kopā ar ministrijas speciālistiem un pedagoģisko augstskolu pārstāvjiem izstrādājusi pedagogu izglītības projektu un veido rīcības programmu tā īstenošanai.

12. 1995. gadā darbu sācis Skolotāju tālākizglītības fonds, no kura līdzekļiem daļēji sedz mācību izdevumus skolotājiem, kas turpina pedagoģisko izglītību.

13. Izstrādāta tālmācības stratēģija un tiek strādāts pie tālmācības atbalsta centru veidošanas.

 

5. Sadarbība “Izglītība visiem” ietvaros

Galvenā institūcija, kas nodarbojas ar pamatizglītības vadību, ir Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija (turpmāk tekstā — IZM).

IZM Vispārējās izglītības departaments nodarbojas ar vispārējās izglītības politikas veidošanu.

IZM Izglītības satura un eksaminācijas centrs izstrādā mācību priekšmetu standartus, kas ir obligāti visām skolām, un ieteicamās mācību priekšmetu programmas, kas skolām nav obligātas.

Ar pamatizglītības īstenošanu nodarbojas pamatizglītības iestādes. Tās ir pašvaldību (pilsētu un pagastu), privātās skolas, tai skaitā kristīgās skolas (atrodas pašvaldību pārziņā), un skolas, kuras uztur draudzes vai reliģiskas konfesijas (privātās skolas statuss). Visām šīm skolām ir obligāti izglītības standarti. Privātām skolām jāsaņem licence darbības uzsākšanai un jāiziet akreditācija, lai saņemtu valstisku atzīšanu, bet šis mehānisms vēl pilnībā nedarbojas. Pēc privāto skolu akreditācijas paredzēta arī pārējo skolu akreditācija. Visciešākā saikne ar Izglītības un zinātnes ministriju ir pašvaldību skolām.

Kopš 1990. gada ir aktivizējusies uzņēmēju darbība pieaugušo izglītošanā. Ar šādu pakalpojumu sniegšanu nodarbojas vairāki simti firmu, bet vēl nav izdevies apzināt šo firmu darbību.

 

6. Investīcijas “Izglītība visiem”

Latvijas Republikā valsts budžeta izdevumu ekonomiskā klasifikācija nedod iespēju noteikt valsts budžeta izdevumus pamatizglītībai. Minētā iemesla dēļ nacionālā ziņojuma sagatavošanas brīdī nebija pieejami arī pamatizglītības investīciju apjoma un dinamikas rādītāji. Investīcijas izglītības jomā galvenokārt tiek izmantotas ēku rekonstrukcijai un kapitālajam remontam. Datu vākšanas un līdz ar to informācijas apstrādes nepilnības neļauj optimāli izlietot ierobežotos resursus izglītības vajadzībām.

Privātā sektora izdevumi izglītībai ir palielinājušies, sedzot mācību maksu privātajās pirmsskolas un pamatskolas mācību iestādēs, bet minēto skolu aktivitāte izglītības jomā pagaidām nav liela. No valsts budžeta iespējams finansēt privātskolas, ja to darbība atbilst valsts noteiktajām prasībām.

Valsts budžeta izdevumu izglītībai analīze rāda, ka Latvijā izglītība ir viena no svarīgākajām sociālās sfēras sastāvdaļām. Izglītības izdevumu īpatsvars valsts budžetā 1995. gadā salīdzinājumā ar 1991. gadu palielinājies no 7,2% līdz 13,6% (apmēram 204 miljoni ASV dolāru). Līdz ar to izdevumi izglītībai valsts budžeta izdevumu struktūrā sastāda vislielāko īpatsvaru.

Valsts budžeta izdevumi izglītībai 1991. gadā sastādīja 1,5%, bet 1994. gadā attiecīgi 4,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tādējādi izglītības izdevumu īpatsvars IKP minētajā atskaites periodā palielinājies par 3,4 procentpunktiem.

1994. gadā salīdzinājumā ar 1991. gadu valsts kopbudžeta (valsts budžets un pašvaldību budžets) izglītībai paredzēto izdevumu īpatsvars IKP palielinājies no 4,2% līdz 7,7%, nodrošinot pieaugumu par 3,5 procentpunktiem.

Taču, ņemot vērā iekšzemes kopprodukta samazināšanos attiecīgajā laika posmā, jānorāda, ka izglītības izdevumu palielināšanās ir relatīva.

Latvijā cenšas nepieļaut izglītības līmeņa krišanos situācijā, kurai raksturīgs negatīvs iekšzemes kopprodukta pieauguma temps. Izdevumi izglītībai un citām sociālās sfēras nozarēm tiek noteikti, cenšoties nepieļaut dzīves līmeņa krišanos, bet vienlaicīgi radot budžeta deficīta problēmas. Domājams, ka pašreizējais izglītībai atvēlēto līdzekļu īpatsvars budžeta izdevumu struktūrā tiks saglabāts vai pat pieaugs, jo izglītība ir valsts sociāli ekonomiskās attīstības prioritāte.

 

Pirmsskolas izglītība

1. No 1990. gada ir notikušas izmaiņas pirmsskolas izglītības organizācijā un arī saturā. Jāatzīst, ka valdības politikas rezultātā valsts mērogā izmaiņas, salīdzinot ar laika periodu līdz 1990. gadam, ir negatīvas attieksmē pret pirmsskolas vecuma bērnu izglītības (attīstības) līmeni. Sociālo pārkārtojumu rezultātā bērnudārzu var apmeklēt tikai 34% Latvijas bērnu (pirms 1990. gada — 83%). Šis rādītājs tomēr ir audzis, salīdzinot ar 1991. gadu (1991. gadā — 27%). Analogi ir bērnudārzu skaita dinamikas rādītāji:

1989. g. — 1200 bērnudārzi,

1991. g. — 520 bērnudārzi,

1994. g. — 640 bērnudārzi,

1995. g. — 655 bērnudārzi.

Bērnudārzu ēkas tika izmantotas citām vajadzībām (pārdotas firmām, iekārtoti veselības aprūpes centri, zāļu ražotnes, dzīvokļi, sākumskolas u.c.). Pašreizējos apstākļos šis process diemžēl vēl arvien turpinās, jo pašvaldībām nav nepieciešamo līdzekļu visu ēku atjaunošanai un aprīkošanai pirmsskolas izglītības vajadzībām. Iespēju robežās iestādes tiek atjaunotas, bet tas neapmierina pieprasījumu.

Neapmierinošs ir bērnudārzu izvietojums pagastos. No 316 pagastiem tikai 176 ir bērnudārzi. Pilsētās bērnudārzi ir, bet tie neapmierina pieprasījumu pēc vietām. Līdz ar to veidojas rindas, lai iekļautu bērnus sistemātiskā, mērķtiecīgā izglītošanā.

Pašlaik uz vietu bērnudārzā gaida 8 500 bērnu, ģimeņu pieprasījums nav nodrošināts. Iemesls — citām vajadzībām izmantotas ēkas. Pašreiz darbojošies bērnudārzi ir pārslogoti, t.i., bērnu skaits grupās ir pat 2 reizes lielāks, nekā to pieļauj nolikums.

Latvijā nav centru, kuros bērnus sagatavotu skolai, kā arī izglītotu ģimenes. Pašreiz tiek risināts jautājums par centru veidošanu.

2. Pozitīvas ir izmaiņas pirmsskolas izglītības satura jomā. Pašreiz darbojas 4 valsts programmas un 6 lokālās programmas (Ogrē, Madonas rajonā, Liepājā, Rūjienā, Jūrmalā, Cēsīs). Programmu mērķis ir nodrošināt bērnu attīstību tādā līmenī, lai viņi varētu sekmīgi mācīties skolā. Pedagoģiskā darbība virzīta uz psihisko procesu attīstību.

Jaunas programmas vecākiem kopš 1990. gada nav veidotas.

3. Vecāku un bērnudārzu sadarbība bērnu audzināšanā ir attīstījusies sekmīgi. Diemžēl vecāku un pagastu valžu līmenī sadarbība nav pietiekama. Pašvaldības ne vienmēr atrod iespēju ģimeņu atbalstam.

4. Pašreiz ir aizsākts darbs ar bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Pašvaldības sadarbībā ar skolu valdēm veido patversmes. Šis darbs pamatā tiek veikts lielpilsētās (Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Rīgā). Šo bērnu iekļaušana esošajos bērnudārzos ir problemātiska, jo bērnudārzi strādā 10 — 12 stundas. Tas nav pieņemams atstumto bērnu ģimenēm, kuras bērnus atdod uz 24 stundām.

5. Valsts politika pirmsskolas politikā mainās, sākot ar 1995. gadu. Pašreiz valsts finansē pedagogu algas, mērķfinansējumu saņem bērnudārzi, kuros ir slimi bērni (vājredzīgi, neredzīgi, vājdzirdīgi, nedzirdīgi utt.), valsts atbalsta Pirmsskolas izglītības centru veidošanos, kuru mērķis ir darbs ar ģimenēm, kuru bērni neapmeklē bērnudārzus.

6. Bērnudārza un skolas pēctecības jautājums tiek risināts programmas līmenī. Bērniem, kuri apmeklējuši bērnudārzus, skolā nav problēmu mācībās. Ir atsevišķas lokālas problēmas pedagoģiskā procesa organizācijā.

 

Sākumskolas izglītība

Latvijā sākumskola, t.i., 1.—4. klase, ir pamatizglītības (1.—9. klase) sastāvdaļa. Pamatizglītība saskaņā ar Izglītības likuma 26. pantu ir obligāta. Obligātais mācību laiks ir līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai vai pamatskolas beigšanai. Sākumskolu beidzot, skolēniem nav jākārto noslēguma eksāmeni un viņi nesaņem sākumskolas beigšanas dokumentu.

 

1. Izglītības ieguves iespējas

1.1. Saskaņā ar Izglītības informācijas centra datiem sākumskolā, t.i., no 1. — 4. klasei, reģistrētos skolēnus raksturo šādi skaitļi:

Māc. g.	Skolēni 1. sept.	Bērni šajā vecuma	Skolā reģistrēto
		grupā (1. janv.)	īpatsvars
1990./91. m.g.	143338	146662	0,977
1991./92. m.g.	146250	152364	0,960
1992./93. m.g.	137095	156466	0,876
1993./94. m.g.	132059	157148	0,840
1994./95. m.g.	132465	158295	0,837

 

 

* Dati šeit un turpmākajās tabulās sniegti no Izglītības informācijas centra rīcībā esošās informācijas

Dati liecina, ka pieaudzis to sākumskolas vecuma bērnu skaits, kuri skolu neapmeklē. Par pamatu aprēķiniem ņemti 1989. gada tautas skaitīšanas dati. Iespējams, ir neprecizitātes, nosakot kopējo iedzīvotāju skaitu šajā vecuma grupā.

Pēc Izglītības valsts inspekcijas datiem pašlaik skolu neapmeklē 2064 skolas vecuma bērni.

1.2. Pirmajā klasē uzņemto skolēnu skaits:

1990./91. m.g. 33 083

1991./92. m.g. 40 481

1992./93. m.g. 32 036

1993./94. m.g. 36 859

1994./95. m.g. 38 934

Saskaņā ar Latvijas Republikas Izglītības likumu, kas pieņemts 1991. gada 19. jūnijā, skolās bērnu mācīšanu sāk no 6 — 7 gadu vecuma, ievērojot viņu garīgo un fizisko attīstību un skolas iespējas nodrošināt atbilstošus mācību apstākļus.

1.3. Vecāku attieksme pret izglītības ieguvi nav pētīta. Labvēlīgās ģimenēs attieksmi pret izglītības ieguvi nosaka prasība pēc kvalificēta darbaspēka. Latvijai nav raksturīga diferencēta attieksme pret izglītības ieguvi pēc dzimuma.

1.4. Izglītības ieguve Latvijā pašvaldību skolās ir bezmaksas, t.i., ģimenēm nav jāsedz ar bērnu izglītošanos saistītie izdevumi. Vecāki netieši, caur nodokļiem, maksā arī par izglītību. Sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ atsevišķas pašvaldību pakļautībā esošās skolas ir ieviesušas mācību maksu vai nu regulāru, vai atsevišķu naudas ziedojumu veidā. Uzskaites šajā jomā nav. Nav arī pētījumu par to, kā mācību maksa ietekmē vecāku attieksmi pret bērnu izglītības ieguvi.

 

2. Nodrošinājums ar skolām

2.1. Latvijā sākumskola nav atsevišķa izglītības pakāpe. Sākumskola ir pamatizglītības sastāvdaļa. Tāpēc ir ļoti maz atsevišķu sākumskolu un vēl mazāk tādu skolu, kuras nepiedāvā visas sākumskolas klases.

	Skolu sk., kuras piedāvā	Skolu sk., kuras piedāvā
	visas sākumskolas klases	tikai dažas sākumskolas klases
1993./94. m.g.	849	191
1994./95. m.g.	888	134

 

 

2.2. Salīdzinot skolu skaitu pilsētās un laukos, ir būtiska atšķirība: lauku rajonos skolu skaits ir lielāks.

	Skolu skaits pilsētās	Skolu skaits laukos
1990./91. m.g.	359	560
1991./92. m.g.	390	553
1992./93. m.g.	381	607
1993./94. m.g.	392	618
1994./95. m.g.	407	631

 

 

Skolu skaitam laukos pēdējo 5 gadu laikā ir tendence pieaugt. Lauku rajonos pamatā ir skolas ar nelielu skolēnu skaitu, bet pilsētās, kur ir lielāka iedzīvotāju koncentrācija, skolēnu skaits ir lielāks. Pašlaik Latvijā ir 30 pagasti, kuros nav skolu. Optimāli izkārtot skolu tīklu pagaidām liedz sarežģītie ekonomiskie apstākļi — samazinot nelielo, ekonomiski neizdevīgo lauku skolu skaitu, būtu nepieciešams būtiski uzlabot transporta sistēmu, pilsētu skolās iekārtot internātus.

2.3. Skolās reģistrēto sākumskolas skolēnu skaits pilsētās un laukos attiecībā pret bērnu skaitu attiecīgajā vecuma grupā:

	Pilsēta	Lauki
1990./91. m.g.	1,028	0,868
1991./92. m.g.	0,985	0,905
1992./93. m.g.	0,919	0,788
1993./94. m.g.	0,885	0,753
1994./95. m.g.	0,862	0,787

 

 

1990./91. māc. gada dati rāda, ka pilsētu skolās mācījās arī lauku rajonu skolēni, transporta infrastruktūra ļāva regulāri apmeklēt mācības pilsētā. Turpmākajos gados tendence skolu neapmeklēt pieaug gan pilsētās, gan laukos, kaut gan stāvoklis pilsētās ir nedaudz labāks. Jāpiemin arī, ka iedzīvotāju izglītības līmenis pilsētā ir augstāks nekā laukos. Ņoti būtisks faktors izglītības ieguves nodrošinājumā ir darba samaksas līmenis — ja 1994. g. 1. ceturksnī tautsaimniecībā nodarbināto darba samaksa bija Ls 61,4 mēnesī, tad lauksaimniecībā tā bija zemākā valstī — Ls 36,6 .

 

3. Izglītības ieguves iespēju vienlīdzība

3.1. Skolās uzņemto skolēnu īpatsvars attiecībā pret šajā vecuma grupā esošo bērnu skaitu (sadalījums pēc dzimuma):

	meitenes	zēni
1990./91.m.g.	0,949	1,00
1991./92.m.g.	0,934	0,985
1992./93.m.g.	0,848	0,903
1993./94.m.g.	0,830	0,850
1994./95.m.g.	0,820	0,853

 

 

Skolās uzņemto meiteņu procents no kopējā uzņemto skaita:

1990./91. m.g.	48,79%
1991./92. m.g.	48,97%
1992./93. m.g.	48,77%
1993./94. m.g.	48,52%
1994./95. m.g.	48,27%

 

 

Meiteņu zemais īpatsvars salīdzinājumā ar zēniem šai vecuma grupā izskaidrojams ar to, ka Latvijā zēnu dzimst nedaudz vairāk.

3.2. Apskatot reģionālās atšķirības bērnu skaita ziņā, kuri mācās sākumskolā, jāatzīst, ka ir ļoti grūti salīdzināt Latvijas rajonus: tie būtiski atšķiras gan teritorijas lieluma ziņā, gan apdzīvotības blīvuma ziņā. Lielākais skolēnu skaits ir koncentrēts valsts lielākajās pilsētās — Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā. Latvijā ir novērojama nesamērība starp skolu skaitu laukos un sākumskolas skolēnu skaitu.

Ilustrācijai salīdzināta Daugavpils pilsētas un Daugavpils rajona lauku skolas, aprēķinot vidējo skolēnu skaitu sākumskolā:

	1990./91. (tūkst.)	1994./95.
Daugavpils	243,3	220,3
Daugavpils raj. (lauki)	85,5	76,6

 

3.3. Speciālā izglītība

1) Izglītības iespējas

Latvijā ir iespējams iegūt speciālo izglītību 42 speciālajās skolās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un 18 skolās bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem, psihoneiroloģiskām un somatiskām slimībām un ar psihiskās attīstības aizturi, kā arī speciālajās klasēs parastajās skolās. Speciālās izglītības iestāžu tīkls tiek veidots atbilstoši pieprasījumam. Speciālās izglītības iestādēs bērni tiek uzņemti ar valsts vai rajona (pilsētas) pedagoģiski medicīniskās komisijas slēdzienu.

2) Nozīmīgās izmaiņas kopš 1990. gada:

— tiek veicināta bērnu ar speciālām vajadzībām pietuvināšana parastajām skolām, organizējot speciālās klases parastajās skolās;

— ir uzsāktas smagi garīgi atpalikušo bērnu, kuri agrāk skaitījās nemācāmi, mācības speciālajās skolās;

— ir mainītas prasības darbmācībā, veicinot dažādu darba iemaņu apguvi (nevis 1—2 profesiju apguvi), tādējādi labāk sagatavojot bērnus dzīvei un nākamās profesijas izvēlei;

— tiek akcentēta mācību satura praktiska ievirze, lai maksimāli izmantotu mācāmo vielu skolēnu sagatavošanai praktiskai darbībai.

Lai neradītu garīgu un fizisku pārslodzi bērniem, kuriem ir vairāki attīstības traucējumi, sanatorijās un speciālajās skolās, kurās bērni mācās atbilstoši vispārizglītojošo skolu mācību programmām, ir atļauts mācību darbu organizēt 2 apmācības līmeņos:

A līmenis — atbilstoši pamatizglītības standartu prasībām;

B līmenis — atvieglota A līmeņa mācību programma atsevišķos mācību priekšmetos.

Speciālajās skolās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem mācību darbs tiek organizēts 3 līmeņos:

A līmenis — bērniem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem;

B līmenis — bērniem ar izteiktiem garīgās attīstības traucējumiem;

C līmenis — bērniem ar vienu vai vairākiem smagiem garīgās attīstības traucējumiem.

— Notiek pāreja uz 9-gadīgu mācību laiku speciālajās skolās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.

— Ja skolās ir atbilstoša materiālā bāze un kadri, speciālajās skolās bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem ir atļauts atvērt 10. un 11. arodklasi.

— Tiek veicināta alternatīvo pedagoģisko modeļu un ārzemju pieredzes ieviešana speciālās izglītības iestāžu darbā.

— Sadarbībā ar ārzemju speciālistiem parasto un speciālo skolu pedagogi tiek gatavoti bērnu ar dažādiem attīstības traucējumiem integrēšanai parastajās skolās.

— Tiek veikts darbs pie atsevišķu speciālās izglītības iestāžu reorganizācijas par attīstības centriem, veidojot tās par sava reģiona padomdošanas un metodiskajiem centriem.

Semināros, konferencēs tiek analizētas integrēšanas iespējas.

Ir apkopota informācija par bērnu skaitu ar dažādiem attīstības traucējumiem, kuri atrodas parastajās skolās, nesaņemot speciālu palīdzību.

3.4. Latvijā nav veikti pētījumi par mērķa grupām sākumskolā un nav arī pētījumu par šķēršļiem izglītības ieguvē. Latvijā pamatizglītība saskaņā ar Izglītības likumu ir obligāta.

Izglītības valsts inspekcijas dati liecina, ka šogad skolu neapmeklē 2064 skolēni. Pamatā tie ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm.

Izglītības ieguves šķērslis var būt arī bērna veselības stāvoklis. Tādā gadījumā pedagoģiski medicīniskā komisija iesaka vecākiem bērna attīstības līmenim un veselības stāvoklim atbilstošu skolu.

3.5. Skolēnu vispusīgas attīstības procesam skolā ir vajadzīgi abu dzimumu pedagogi. Pedagoga personība un individuālais piemērs, tāpat kā skolas pedagogu kolektīva savstarpējās attiecības, iespaido visus skolēnus. Šajā vecumā skolotājs skolēnam ir autoritāte, ideāls, paraugs, lai gūtu pieredzi uzvedībā un darbībā — saskarsmē ar pieaugušajiem.

Latvijā 1990./91. m.g. sākumskolā strādā 6580 pedagogi

1993./94. m.g. sākumskolā strādā 9229 pedagogi

1994./95. m.g. sākumskolā strādā 8768 pedagogi

1994./95. m.g. no visiem 8768 pedagogiem 96,5% ir sieviešu. Vīrieši ļoti maz izvēlas sākumskolas skolotāja profesiju. Jautājums par skolotāju — sieviešu ietekmi uz meiteņu vēlēšanos iegūt izglītību nav pētīts.

 

4. Izglītības ieguves efektivitāte

4.1. Būtisks izglītības ieguves efektivitātes rādītājs ir otrgadnieku skaits skolās. Diemžēl Informācijas centra rīcībā ir dati tikai par diviem mācību gadiem.

	Sākumskolu	otrgadnieki	%
	apmeklējušie
	skolēni
1991./92. m.g.	146250	4585	3,14
1994./95. m.g.	132465	4252	3,21

 

 

Otrgadnieku īpatsvars ir pieaudzis nebūtiski.

4.2. Sākumskolu beigušo skaits

	zēni	meitenes	pilsēta	lauki
1990./91. m.g.	17321	15636	23684	9273
1991./92. m.g.	17668	16479	23950	10197
1992./93. m.g.	18361	17000	24862	10499
1993./94. m.g.	19276	17505	25611	11170
1994./95. m.g.	17902	17260	23936	11226

 

 

Nav iespējams sniegt datus par to, cik skolēniem vajadzētu pabeigt sākumskolu, jo 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā pēc PSRS laikā sāktās izglītības reformas skolu sāka gan 6, gan 7 gadu veci skolēni. Tie, kas skolu sāka 7 gadu vecumā, pārgāja no 3. uz 5. klasi, radot neskaidrības uzskaitē.

 

5. Mācību procesa kvalitātes nodrošinājums

Augstākā izglītība sākumskolā 1994./95.m.g. ir 68,5% no visiem sākumskolas skolotājiem (1990./91.m.g. — 59,8%);

• nepabeigta augstākā izglītība 1994./95.m.g. ir 5% sākumskolas skolotāju (1990./91.m.g. — 6%);

• vispārējā vidējā vai vidējā profesionālā izglītība 1994./95. m.g. ir 7,1% sākumskolas skolotāju (1990./91. m.g. — 27,3%).

Augstskolu beigušo pedagogu grupā apmēram 45% ir atbilstoša sākumskolas skolotāja specialitāte.

Skolotāju ar vidējo pedagoģisko izglītību atbilstošajā specialitātē skaits ir samazinājies:

1990./91. m.g. — 24,5%

1994./95. m.g. — 19,18%

5.2. Sākumskolas skolotāju vidējais vecums 1995. g. ir 38,3 gadi, bet Latvijas izglītības iestādēs pašlaik nav nodrošināta normāla skolotāju sastāva aprite, jo:

1994./95. m.g. < 25 g. vecumā ir 764 skolotāji, t.i. (8,7%)

25 — 34 g. vecumā 2924 skolotāji, t.i., (33,3%)

35 — 44 g. vecumā 2498 skolotāji, t.i., (28,5%)

55 un vecāki 1156 skolotāji, t.i., (13,2%)

No skolu ziņojumiem šogad var prognozēt, ka nākamajā mācību gadā skolās darbu neturpinās 175 sākumskolas skolotāji, 104 no viņiem ir ar augstāko izglītību specialitātē. Skolotāju aiziešana uz labāk apmaksātām darba vietām un skolotāju skaits pensijas vecumā nelīdzsvarojas ar šā gada augstskolu absolventu skaitu un jaunu skolotāju skaitu skolās sākumskolas specialitātē.

5.3. Skolēnu vidējais skaits uz vienu skolotāju neraksturo visu ainu, jo šeit ir ieskaitītas arī speciālās skolas slimiem bērniem, internātskolas. Piem., Rīgā lielajās skolās vienā klasē mācās ap 30 skolēnu.

Vidējās attiecības starp skolēnu un skolotāju skaitu ir:

	Pilsētā	Laukos
1990./91.	24,71	16,72
1993./94.	16,64	10,83
1994./95.	17,16	12,03

 

5.4. Sākumskolās klašu aprīkojums nodrošina sekmīgu pedagoģisko procesu. Tomēr pamatā skolēnu darbavieta neatbilst vecumposma īpatnībām (izņemot pēdējos gados celtās jaunās skolas un privātskolas).

Republikas sākumskolas meklē iespējas, lai varētu nodrošināt bērnu rotaļtelpas un “zaļās klases” (spēļu un rotaļu laukumi pagalmā).

Izglītības satura un eksaminācijas centrs piedāvā skolām variatīvus mācību līdzekļus, sākot jau ar sagatavošanas grupām (sešgadīgajiem bērniem vienu dienu nedēļā, 120 stundas gadā).

Izstrādāta programma sešgadīgo bērnu sagatavošanai skolas mācībām.

Galvenā vērība šajās grupās veltīta bērnu garīgai, emocionālai un fiziskai attīstībai, saskarsmes kultūrai.

Ir darba burtnīcas burtu mācīšanai, rokdarbiem, vizuālajai mākslai, kā arī pirmo priekšstatu veidošanai matemātikā.

1. klasei ir variatīvi mācību līdzekļi latviešu valodā, matemātikā, apkārtnes mācībā.

Novitāte sākumskolā ir sociālo zinību mācīšana. Izveidota darba burtnīca “Es pasaulē”. Matemātikā 1. klasē izmanto darba burtnīcas, nevis mācību grāmatu.

2. klasei ir variatīvi mācību līdzekļi latviešu valodā, matemātikā, dabas mācībā. Tas dod iespēju skolotājiem izvēlēties mācību līdzekļus atbilstoši savas klases skolēnu attīstības līmenim.

5.5. Līdz 1990. gadam visas Latvijas vidējās mācību iestādes tika centralizēti apgādātas ar personāliem datoriem BK—0010, BK—0011. Šobrīd ir nepieciešama datoru modernizācija. Latvijā šis process norit ļoti gausi. No 1992. līdz 1994. gadam Latvija piedalījās starptautiskā pētījumā “Datori izglītībā”.

Skolu līmenī par svarīgākajiem uzskatāmi divi uzdevumi:

— nepieciešams ātrāk modernizēt datortehniku,

— nepieciešami skolotāji ar mūsdienām atbilstošu zināšanu līmeni.

5.6. Sākumskolā Latvijā ir bezatzīmju sistēma (1. — 3. klasē kopš 1991./92. mācību gada, 1. — 4. klasē kopš 1993./94. mācību gada).

1. un 2. klasē skolotājs katra skolēna mācību sasniegumus novērtē un par tiem ziņo skolēna vecākiem mutvārdos 2 reizes gadā, rakstiski — 1 reizi gadā. Gada beigās šis īsais raksturojums tiek ierakstīts skolēna liecībā.

3. un 4. klasē skolotājs īsi novērtē, kā skolēns apguvis mācību priekšmetus, un 2 reizes gadā liecībā ieraksta šo vērtējumu ar vārdiem: izcili, labi, viduvēji, vāji. Gada beigās tiek ierakstīts arī īss vērtējums par uzvedību, darba stilu, attieksmi un dinamiku mācībās. 4. klasē otrajā pusgadā dažas skolas pāriet uz 10 ballu sistēmu skolēnu sekmju vērtējumā.

Sākumskolas nobeigumā pēdējos gados tika organizēti pārbaudes darbi matemātikā un dzimtajā valodā. To rezultāti atrodas skolās vai rajonos un tiek izmantoti skolas vai rajona iekšējai kontrolei.

5.7. Sākumskolu beigušo skaits, kuri turpina mācības pamatskolas beigu klasēs. Dati sniegti par skolēnu skaitu 5. klasē.

1990./91.m.g. 32 957

1991./92.m.g. 34 147

1992./93.m.g. 35 361

1993./94.m.g. 36 781

1994./95.m.g. 35 162

 

6. Izglītības politika, finansēšana, vadība

6.1. Galvenais normatīvais akts visām izglītības pakāpēm ir LR Izglītības likums, kas stājās spēkā 1992. g. 1. septembrī. LR izglītības normatīvie akti sastāv no šī likuma, Valodu likuma un citiem ar izglītību saistītiem Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem.

LR pastāv vienota nepārtrauktās izglītības sistēma, kas ietver:

1) pirmsskolas izglītību;

2) pamatizglītību;

3) vispārējo vidējo izglītību;

4) augstāko izglītību;

5) profesionālo izglītību;

6) papildizglītību;

7) kvalifikācijas paaugstināšanu un maiņu, kā arī pašizglītību.

Sākumskola no 1. līdz 4. klasei ir pirmā vispārējās izglītības pakāpe. Sākumskola ir pamatizglītības sastāvdaļa, un izglītības dokumentu — apliecību par pamatizglītību — skolēns saņem pēc pamatskolas beigšanas.

Sākumskolas izglītības normatīvais dokuments ir “Deviņgadīgās vispārizglītojošās skolas nolikums”, kas konkretizē Izglītības likuma normas.

Mācību priekšmetu mācīšanas mērķus un uzdevumus, saturu un sasniedzamo galarezultātu — zināšanas, prasmes un iemaņas, kā arī to pārbaudes formu un tehnoloģiju nosaka sākumizglītības vadlīnijas un standarti. Tie sākti ieviest 1992./93. mācību gadā, bet to prasības pilnībā stājas spēkā no 1995./96. mācību gada.

Mācību programmas skolotāji izstrādā paši vai izvēlas IZM izstrādātās programmas, vienlaicīgi atbildot par iespēju skolēnam iegūt valsts standartam atbilstošu izglītību.

6.2. Latvijas Republikas skolās bērnu mācīšanu sāk no 6-7 gadu vecuma. Sākumskolu beidzot, skolēnu vecums ir 10-11 gadi. Sākumskola sīkākos posmos dalīta netiek. Sākumskolā tiek apgūti šādi mācību priekšmeti:

No 1.-4. klasei:

dzimtā valoda,

valsts valoda (cittautu mācībvalodas skolām),

matemātika,

apkārtnes un dabas mācība,

mūzika,

vizuālā māksla un rokdarbi,

fiziskā audzināšana.

Sākot ar 4.klasi:

pirmā svešvaloda.

Skolēnu maksimālā mācību slodze vienā nedēļā:

1.klasē — 20 stundas,

2.klasē — 22 stundas,

3.klasē — 24 stundas,

4.klasē — 24.stundas.

6.3. Jaunais izglītības likuma projekts paredz sākt pamatizglītības apguvi tajā kalendārajā gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Sākumskolu kā atsevišķu izglītības pakāpi likuma projekts neparedz. Pamatskolā īstenos pamatizglītības programmas, kas paredzētas deviņiem gadiem. Ja pamatskola nevar nodrošināt pamatizglītības programmas īstenošanu, kas paredzēta deviņiem gadiem, tad tā darbojas kā nepilna pamatskola vai pamatskolas filiāle, kas īsteno vismaz 1.-6.klasei paredzēto pamatizglītības programmas daļu.

Atbilstoši jaunajam izglītības likumam un Latvijas izglītības koncepcijas projektam nosacīti sākumizglītība tiek plānota no 1. līdz 6.klasei.

1991./92. mācību gadā tika uzsākta izglītības satura sakārtošana. Valstī kopš 1992./93. mācību gada sākta ieviest valsts noteikto izglītības standartu un vadlīniju sistēma, veikti valsts un starptautiskie izglītības kvalitātes mērījumi. Uzkrātā pieredze liecina, ka nepieciešams veikt pamatizglītības satura reformu, tāpēc satura pārveidei ir izveidota viena no Nacionālās programmas apakšprogrammām “Pamatizglītības satura pārveide”. Programmas būtība ir pārmaiņas izglītības mērķos un saturā, precīzi formulējot personības īpašību un attieksmju attīstības pakāpi, kā arī konkrētās zināšanas, prasmes un attieksmes, kas jāsasniedz noteiktā izglītības apguves posmā (1.-3., 4.-6., 7.-9.klase). Čpaši svarīgi ir nevis samazināt piedāvāto zināšanu līmeni, palielinot prasmes tās lietot, bet gan saglabāt esošo zināšanu līmeni un mērķtiecīgi attīstīt zināšanu lietošanas prasmes.

Pamatizglītības satura pārveidi paredzēts uzsākt 1995.gadā. Pamatizglītības satura pakāpenisku ieviešanu paredzēts sākt no 1998.gada.

6.4. Nozaru ministriju pārziņā esošās izglītības iestādes tiek finansētas no šim nolūkam iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem. Lielākā daļa izglītības iestāžu LR atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā.

Papildu finansējumu saņem izglītības iestādes garīgi un fiziski slimiem bērniem.

Izglītības iestādes tiek finansētas no valsts un pašvaldību budžeta. No valsts budžeta izdevumiem sedz pedagoģisko darbinieku algas un sociālos atskaitījumus. Pašvaldību pārziņā ir izglītības iestāžu materiālā bāze, saimnieciskie izdevumi.

Valsts akreditētās privātās izglītības iestādes no valsts budžeta var saņemt finansējumu līdz 80% no normatīvos paredzētā apjoma. Privāto skolu finansiālo darbību nosaka likums “Par uzņēmējdarbību”.

Izglītības un zinātnes ministrija īsteno valsts politiku izglītībā. Tā apstiprina izglītības iestāžu pamatdokumentus, izstrādā mācību paraugplānus un valsts izglītības standartus, kontrolē skolu finansiālo darbību.

Vietējās pašvaldības atbild par izglītības normatīvo aktu pildīšanu savā teritorijā, nosaka izglītības iestāžu izvietojumu, atver un slēdz skolas. Lai nodrošinātu izglītības jautājumu profesionālu risināšanu, rajonos, republikas pilsētās izveidota skolu valde, kas ir pašvaldību sastāvā.

IZM rīcībā nav datu par valsts budžeta izdevumiem tieši sākumskolām. Izglītības un zinātnes budžets:

1994.g. — Ls 72 743 247,

1995.g. — Ls 99 137 529, t.i., 19% no valsts kopējā budžeta.

Dotācijas privāto mācību iestāžu uzturēšanai:

1994.g. — Ls 95 715,

1995.g. — Ls 85 871.

Valsts izdevumi uz 1 skolēnu 1994.gadā bija:

— no pašvaldību budžeta Ls 76,

— no valsts budžeta Ls 122.

Izmaksa uz 1 skolēnu 1994.gadā lielāka ir bijusi lauku pašvaldībās (Ls 82,36), mazāka — pilsētu pašvaldībās (Ls 61,04). Valsts budžeta izdevumi (pedagogu algas un sociālie pieskaitījumi) lauku rajonos ir lielāki (Ls 126,19) nekā pilsētā (Ls 102,63). Tas izskaidrojams ar to, ka laukos ir mazāks klašu piepildījums nekā pilsētās.

Jāatzīmē, ka valsts budžeta daļa skolu izdevumos ir lielāka nekā pašvaldību budžeta daļa (1994.g. vidēji 42% pašvaldību budžets, 58% valsts budžets). Domājams, ka šī tendence saglabāsies arī 1995.gadā.

Skolu izmaksas atšķiras atkarībā no skolas apmācības pakāpes (sākumskolā tās ir lielākas nekā citās vispārējās izglītības pakāpēs).

1995.gadā prognozējamā izmaksa uz 1 skolēnu:

— no pašvaldību budžeta Ls 105,

— no valsts budžeta Ls 154.

Kopā pieaugums 1995.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, — 40%.

Sākumskolas skolēnu attiecība pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļu (15-64 g.)

1990./91. 7,96%

1991./92. 8,20%

1992./93. 7,79%

1993./94. 7,72%

1994./95. 7,88%

6.5. Dotācijas sākumskolas izglītībai valsts budžetā nav īpaši izdalītas. Mācību literatūras izdošanai un iegādei:

1994.g. Ls 606 850

1995.g. Ls 864 366

Budžeta sadaļā “mācību līdzekļi” 1995.gadā paredzēti Ls 420 000. Tādējādi 1995.gadā mācību materiāliem kopā paredzēti Ls 1 284 366.

 

Mācību sasniegumi

1. Sākumskolas posma beigās Latvijas skolās eksāmenu nav.

Pamatskolu beidzot, skolēni kārto 2 eksāmenus — dzimtajā valodā (domraksts), valsts valodā un algebrā, kā arī ieskaites dzimtajā valodā, fizkultūrā un valsts valodā. Katru gadu tiek paredzēti arī 1-2 valsts kontroldarbi citos mācību priekšmetos.

2. Latvija ir iesaistījusies Starptautiskās izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācijas (IEA) pētījumos. Citu pētījumu, kas liecinātu par skolēnu lasītprasmes līmeni Latvijā, nav.

Projekta “Skolēnu lasītprasmes novērtēšana” (Reading Literacy Study) ietvaros tika veikti lasīšanas prasmes pētījumi divās vecuma grupās:

A grupa — 9-10 gadi, kad lasīšanas prasme skolēniem ir izveidojusies,

B grupa — 14-15 gadi, kad lasīšanas prasme skolēniem jau ir nostiprinājusies.

IEA pētījumu metode balstās uz skolēnu testiem, kā arī skolēnu, skolotāju un skolu direktoru anketām.

Veidojot pētījumu plānu, tika ievēroti Latvijas kultūrvēsturiskie apstākļi, kas varētu ietekmēt skolēnu lasītprasmi. Ir izvēlēti pieci novadi — Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme un Rīgas pilsēta. Domājams, ka skolēnu lasītprasmi var ietekmēt arī skolas lielums, tāpēc ir izvēlētas trīs skolu grupas — mazas ( līdz 100 skolēniem), vidējas (no 100 līdz 500 skolēniem) un lielas (vairāk nekā 500 skolēnu skolā). Skolēnu lasītprasmes pētījumam Latvijā tika izvēlētas klases ar latviešu mācību valodu — 61 skola (1268 3.klases skolēni) A grupā un 67 skolas (1174 8.klases skolēni) B grupā.

IEA pētījumā 500 punktus pielīdzina vidējam lasītprasmes līmenim, tas ir, skolēni ar šādu vērtējumu spēj izlasīt un saprast vidējas grūtības pakāpes tekstus un atbildēt uz vidēji grūtiem jautājumiem par tekstu. Skolēni ar vērtējumu 600 var saprast garus un sarežģītus tekstus, bet, ja skolēnu vērtējums ir zem 400, tad skolēna lasītprasmes līmenis ir zems. Kā redzams no tabulas, Latvijā A grupas skolēnu vidējais lasītprasmes līmenis 502 ir mazliet virs pasaules vidējā līmeņa. Ja aplūko lasītprasmi katram tekstu veidam atsevišķi, tad redzams, ka stāstījumu (488) un aprakstu tekstiem (485) tā ir zem vidējā līmeņa, bet dokumentu (534) izpratnes ziņā Latvijas skolēni ir piektajā vietā pasaulē.

 

1. tabula

A grupas skolēnu vidējais lasītprasmes līmenis

Vieta	Valsts	Klase	Vidējais	Vidējais lasītprasmes līmenis
			vecums	visiem	stāstījumu	aprakstu dokumentiem
			(gados)	tekstu	tekstiem	tekstiem
				veidiem
1	Spānija	3	9,7	569	568	569	569
17	Latvija	3	9,8	502	488	485	534
25	Venecuēla	4	10,1	383	378	369	374

 

 

B grupā vidējais lasītprasmes līmenis Latvijā ir 479, kas pasaulē tai dod 25. vietu (skat. 2. tabulu).

Redzams, ka B grupā skolēni labāk lasa stāstījuma tekstus (487) un dokumentus (485), bet vājāk orientējas aprakstu tekstos (466). Ar bažām jākonstatē, ka Latvijas skolēni vecākajās klasēs vidēji lasa vājāk nekā jaunākajās klasēs. Ja salīdzina vidējo lasītprasmes līmeni dažādos Latvijas novados, tad var redzēt, ka abās grupās Rīgas skolēni lasa vislabāk, bet meitenes vidēji lasa labāk nekā zēni (skat. 1. un 2. zīmējumu).

 

2. tabula

B grupas skolēnu vidējais lasītprasmes līmenis

Vieta	Valsts	Klase	Vidējais	Vidējais lasītprasmes līmenis
			vecums	visiem	stāstījumu	aprakstu dokumentiem
			(gados)	tekstu	tekstiem	tekstiem
				veidiem
1	Spānija	8	14,7	560	599	541	580
25	Latvija	8	14,1	479	487	466	485
32	Botsvana	9	14,7	330	340	339	312

 

 

3. No 2565, 58 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju skolas vecumā (7-18g.) ir 315,8 tūkstoši. Bērnu un ģimenes situāciju Latvijā ietekmē faktori, kas saistīti ar pāreju uz tirgus ekonomiku: mainīgie, nenokārtotie ekonomiskie apstākļi, neattīstītais darba un kapitāla tirgus, vāja demokrātija, augošs bezdarbs.

Bērnu un pusaudžu veselības stāvoklis ir pasliktinājies. Par to liecina UNICEF Latvijas nacionālās komisijas veikto pētījumu dati par veselību.

14 gadu vecu bērnu veselības stāvokli raksturo šādi rādītāji:

veselības grupas	1990.	1993.
I	60,4%	56,4%
II	33,8%	37,2%
III	5,8%	6,4%

 

 

Palielinās bērnu invalīdu skats:

1993.g. — 5445 bērni, 1994.gadā jau 5923 bērni. Pasaules veselības aizsardzības organizācijas veiktie pētījumi liecina, ka veseli ir tikai 20-25% pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem.

Pieaug saslimstība ar kašķi, pedikulozi. Satraucoši ir dati par venerisko slimību gadījumiem pusaudžu vecumā: 1993.g. ar sifilisu saslimuši 6 bērni 13-14 gadu vecumā, ar gonoreju saslimuši 10 bērni 13-14 gadu vecumā.

Pieaug arī toksisko, narkotisko vielu un alkohola lietošana pusaudžu vidū. 1994.gadā par narkotisko vielu lietošanu uzskaitē bija 20 nepilngadīgie.

Pasliktinoties iedzīvotāju ekonomiskajiem apstākļiem, izmainījusies arī demogrāfiskā situācija valstī. To ilustrē tabula:

Gads	Dzimuši	Miruši	Dabiskais	Dzīvestības
			pieaugums	koeficients
1990.	37918	34812	3106	1,09
1992.	31569	35420	- 3851	0,89
1993.	26759	39197	- 12438	0,68
1994.	24300	41500	- 17200	0,59

 

 

Saskaņā ar valdības 1993.g. 21.janvāra lēmumu nr.38 “Par valsts pabalstiem ģimenēm ar bērniem” katra ģimene, kas audzina bērnus, saņem ikmēneša pabalstu.

Rūpes par bērniem galvenokārt ir vecāku pienākums. LR Civillikuma 179.pantā ir noteikts, ka vecāku pienākums ir rūpēties par viņu varā esošo bērnu dzīvību, labklājību, sagādāt viņiem uzturu, mitekli, apģērbu, viņu kopt, audzināt un skolot.

Valsts un pašvaldību uzdevums ir rūpēties par to, lai ģimene saņemtu palīdzību bērnu audzināšanā. Lai rūpētos par klaiņojošiem bērniem, Latvijā ir izveidoti nepilngadīgo profilakses centri Rīgā un Daugavpilī. Valstī palielinājies nepilngadīgo klaiņotāju skaits vecumā līdz 14 gadiem, kuri sistemātiski zog un izdara cita veida likumpārkāpumus. Par to liecina Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes nepilngadīgo profilakses centrā ievietoto bērnu un pusaudžu skaita palielināšanās. 1994.g. Rīgas nepilngadīgo profilakses centrā tika ievietoti 736 nepilngadīgie, no kuriem 366 nekur nestrādāja un nemācījās, bet 1995.g. 1.pusgadā ievietoti jau 618 nepilngadīgie, 376 no tiem nestrādā un nemācās. Šie profilakses centri sniedz bērniem pajumti, noskaidro apstākļus, kas likuši viņiem klaiņot.

Par to, lai skolas vecuma bērni apmeklētu skolu, rūpējas vietējās pašvaldības. Sabiedriskā organizācija “Glābiet bērnus” ir iekārtojusi bērnu uzticības telefonu.

Sociālās palīdzības dienesti Latvijā radušies nesen. Tikai 1992.gadā sāka veidoties sociālās palīdzības dienesti rajonu pašvaldībās, izveidojās arī Sociālās palīdzības departaments Labklājības ministrijā.

1994.gadā Latvijā bija 38 sociālās palīdzības dienesti, 58 pilsētās un 166 pagastos ir vai nu sociālās palīdzības dienesti, vai strādā atsevišķi sociālās palīdzības darbinieki. Kopumā valstī strādā 611 sociālās palīdzības darbinieku.

Latvijā ļoti plaši izvērsts ārpusskolas pulciņu darbs. Ārpusskolas iestāžu uzturēšanai katru gadu no valsts budžeta izlieto apmēram 0,5-0,6%.

1992.g. bija 120 iestādes, kurās darbojās 61858 audzēkņi.

1993.g. bija 120 iestādes, kurās darbojās 110174 audzēkņi.

Pašlaik ārpusskolas pulciņos ir nodarbināti 37% skolu audzēkņu.

Nozīmīga loma ir sabiedriskajām organizācijām. Izveidojusies Latvijas Jaunatnes padome, kurā apvienojušās 24 organizācijas, no kurām lielākās ir Skauti, Gaidas un Mazpulki.

Nopietna problēma Latvijā ir pusaudžu noziedzība. Šā gada 7 mēnešos nepilngadīgie izdarījuši par 17,2% vairāk noziegumu salīdzinājumā ar aizvadītā gada 7 mēnešiem. Palielinājies smago noziegumu skaits, to īpatsvars 70%.

Objektīvi nepilngadīgo noziedzības tendences raksturo pusaudžu kriminālnodarījumu īpatsvars kopējā noziedzībā. Valstī katru piekto sesto noziegumu izdara nepilngadīgie. Tā kā uz pusaudžiem nevar attiekties tādi kriminālnoziegumi kā ekonomiskie, dienesta un militārie noziegumi, jāsecina, ka reāli pusaudži piedalījušies katrā trešajā ceturtajā noziegumā.

Nepilngadīgo noziegumu struktūrā, tāpat kā kopējā noziedzībā, dominē īpašuma vai savtīgie kriminālnodarījumi.

1994.g. sākumā par dažādiem likumpārkāpumiem un sabiedriski bīstamu darbību Iekšlietu ministrijas nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē bija 3428 pusaudži (no tiem katrs piektais Rīgā). Kā liecina statistika, palielinājies to pusaudžu skaits, kuri izdarījuši likumpārkāpumus līdz 14 gadu vecumam. 1994.g. par dažādiem likumpārkāpumiem LR Iekšlietu ministrijas Nepilngadīgo lietu uzskaitē bija 706 nepilngadīgie vecumā līdz 14 gadiem, bet 1995.gada 1.pusgadā jau 728 nepilngadīgie.

1994.gadā no visiem atklātajiem kriminālnodarījumiem katru ceturto noziegumu pusaudži izdarīja dzērumā (25,4%) un vairāk nekā pusi (55,6%) grupās. 1995.g. pirmajos trijos mēnešos alkohola reibumā izdarīti 26,3% noziegumu, 57,7% izdarīja noziegumus grupās. Vairāk nekā pusi no visiem nepilngadīgo izdarītajiem noziegumiem (57,4%) izdarīja pusaudži, kuri nekur nestrādāja un nemācījās (pagājušajā gadā 56,9%, bet 1993.gadā — 51%).

Pašlaik iekšlietu iestādēs uzskaitē ir 1025 nelabvēlīgās ģimenes, kas nespēj pilnvērtīgi veikt bērnu audzināšanu. Reāli šis skaitlis ir vismaz 10 reizes lielāks.

Valstī vēl nav izveidota bērnu aizsardzības struktūra visos līmeņos, iesaistot tajā gan valstiskās, gan nevalstiskās organizācijas.

4. Kopš 1992./93. mācību gada Latvijas skolās skolēnu sasniegumu novērtēšanai tiek izmantota 10 ballu skala.

Šāda vērtēšanas sistēma dod iespēju pārbaudīt ne tikai zināšanas kādā mācību priekšmetā (kas bija galvenais pārbaužu mērķis padomju gados, kad tika lietota 5 ballu skala), bet vērtējumā ietvert arī citas mācīšanas un mācīšanās komponentus:

— mācību satura apguves apjoms, kvalitāte un līmenis (zināt, prast, pārzināt, lietot);

— informācijas ieguve papildus obligātajai, iniciatīva un patstāvība mācībās;

— emocionālā attieksme pret mācību vielu, sevi un apkārtējo pasauli;

— kārtība, uzcītība, uzvedība, paškontrole, interese un darba stils;

— sadarbība un komunikatīvās prasmes;

— mācību sasniegumu dinamika.

Šo komponentu novērtējums tiks ietverts turpmāk veidotajos pārbaudes darbos, lai darbu rezultāti patiešām varētu būt mācību procesa kvalitātes rādītāji.

Izglītības valsts inspekcija, veicot skolu akreditāciju, seko izglītības standartu izpildei mācību priekšmetos. Akreditācijas laikā inspektori dod kontroldarbus 9.-12.klašu skolēniem. Kontroldarbu mērķis — uzzināt skolēnu zināšanas.

Valsts izglītības inspektori piedalās daļā kontroldarbu, ieskaišu un eksāmenu, lai palielinātu ticamību pārbaudes darbu rezultātiem.

Izglītības satura un eksaminācijas centrs plāno izstrādāt mācību procesa kvalitātes kritērijus.

5. Stundu laika sadalījums instrukcijām un uzdevumu veikšanai nav speciāli reglamentēts. Šobrīd skolotāji brīvi veido dažāda tipa stundas. Tomēr lielākā daļa skolotāju stundas strukturē pēc augstskolās apgūtās metodikas.

Tipiska stundas struktūra (40 min.)

1. Organizatoriskā daļa 2 min

2. Uzdotās vielas atprasīšana un mājas darbu pārbaude 5 min

3. Jaunās vielas izklāsts 10 min

4. Jaunās vielas nostiprināšana 8 min

5. Patstāvīgais darbs 10 min

6. Mājas darbu uzdošana 2 min

7. Atzīmju izlikšana, stundas nobeigums 3 min

40 min

Šāda stundas struktūra raksturīga pamatskolai.

Gan pamatskolā, gan vidusskolā populāra ir ieskaišu forma, noslēdzot konkrētas tēmas apguvi.

Vidusskolās vairāk laika tiek veltīts skolēnu patstāvīgajam darbam, bieži stundas ir lekciju formā, notiek semināru nodarbības. Skolēni patstāvīgi gatavo referātus, izstrādā projektus. Vidusskolā stundas jau līdzinās diskusijai starp skolēnu un skolotāju.

6. Nav apkopoti dati par to, kā skolēni apmeklē skolas. Ir informācija par ārpusskolas programmu apmeklēšanu. No 351,8 tūkstošiem skolēnu (7-18 g.) ārpusskolas programmās nodarbināti 110,2 tūkstoši skolēnu (1994.g.). Šīs ārpusskolas programmas ir pulciņi klubos un kultūras namos, mākslas un mūzikas skolas. Kultūras namu 1566 pulciņos 1993.gadā bija iesaistījies 34771 dalībnieks.

Pamatskolas klašu audzinātāju pienākums ir informēt audzēkņus par iespējām turpināt mācības vai nu vispārizglītojošajā vidusskolā, vai arī mācību iestādē, kurā iegūst amatu. Bieži vien audzēkņu izvēli nosaka nevis apzinātas intereses un savu spēju apzināšanās, bet gan ierobežotas iespējas izvēlēties (materiālā situētība, skolu ģeogrāfiskais izvietojums utt.).

Latvijas Profesionālās karjeras izvēles centrs, Nodarbinātības valsts dienests un Republikāniskais arodinformācijas centrs ir valstiskās institūcijas, kas piedalās profesionālās orientācijas sistēmas darbā.

Latvijas profesionālās karjeras izvēles centrs sniedz arodkonsultācijas, izmantojot profesionālās piemērotības noteikšanas testus. Nodarbinātības valsts dienests informē par vakantajām darba vietām un veic darba resursu analīzi. Republikāniskais arodinfomācijas centrs apkopo un izplata informāciju par mācību iestādēm un uzņemšanas noteikumiem tajās.

Vispārizglītojošo vidusskolu programmas tiek piemērotas tam, lai skolēns jau vidusskolas laikā varētu izvēlēties noteiktu interešu virzienu. Vidusskolu mācību plānos ir 5 obligātie mācību kursi. Pārējie kursi tiek sadalīti blokos, un audzēkņiem ir iespēja mērķtiecīgi izvēlēties atbilstoši savām interesēm: sabiedriski politiskās zinības, valodas, dabaszinības un kultūrizglītojošo bloku.

Atsevišķas augstskolas sadarbojas ar vidusskolām, mērķtiecīgi gatavojot skolēnus mācībām savā augstskolā. Skolēni, kārtojot vidusskolas noslēguma eksāmenus, reizē kārto arī iestājeksāmenus augstskolā.

Skolēnu profesionālajā izvēlē problēmas sagādā tas, ka ne vienmēr augstskolas 3 gadus iepriekš paziņo par iestāšanās noteikumiem, bet vidusskolas trim gadiem jau būtu jābūt mērķtiecīgas gatavošanās laikam studijām augstskolā.

8. Pēc Nodarbinātības valsts dienesta ziņām skolu beidzējiem ir problēmas, iekārtojoties darbā. Cēloņi:

1) Jauniešiem trūkst informācijas par mācību iestādēm, kurās var apgūt amatu. Nav skaidrs, kādas iemaņas nepieciešamas konkrēta darba veikšanai.

2) Jauniešiem līdz 18 gadiem pēc pastāvošās likumdošanas nav pilna juridiskā atbildība, tādēļ darba devējs nav ieinteresēts pieņemt darbā nepilngadīgos.

3) Darba devēji prasa strādniekus ar darba stāžu, 4. vai 5. kvalifikācijas kategoriju. Skolas beidzējiem labākajā gadījumā ir 2. vai 3. kategorija.

4) Pašlaik viena no pamatprasībām, ko izvirza darba devēji, ir svešvalodas zināšanas, kas skolas beidzējiem parasti ir nepietiekamas.

5) Nevēloties ņemt darbā tikko skolu beigušos, tai pašā laikā tiek izvirzīta prasība, lai darba ņēmējs būtu jaunāks par 30 gadiem.

6) 1995.g. 1.janvārī bezdarba līmenis Latvijā bija 6,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Bezdarbnieki bija 1444 jeb 1,7% jauniešu līdz 18 gadu vecumam.

 

Jauniešu (15-18 g.) bezdarbu raksturojošie rādītāji

	1994.	1995. 5 mēneši
Reģistrēti kā darba meklētāji	3793	787
Piešķirts bezdarbnieka statuss	3105	670
Zaudējuši bezdarbnieka statusu	2315	771
Iekārtoti darbā	227	55
Beiguši apmācību vai pārkvalifikāciju	110	10

 

 

No 1994.g. beigās Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē esošajiem jauniešiem līdz 18 gadu vecumam aptuveni 65% bija bez profesijas un darba stāža. Nav informācijas, cik jauniešu bezdarbnieku līdz 18 gadu vecumam ir ar pamata, vidējo vai profesionālo izglītību.

 

Pieaugušo izglītība

1. Svarīgu prasmju un iemaņu apgūšana

Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija un tās Pieaugušo izglītības nodaļa ir viena no institūcijām, kas valsts mērogā koordinē pieaugušo izglītības jautājumus. Pieaugušo izglītības nodaļa veido valsts pieaugušo izglītības politiku, koordinē šīs politikas realizāciju, kā arī nodarbojas ar izglītības likumdošanas jautājumiem. Taču nodaļai ir izveidojies plašs sadarbības tīkls ar vairākām ministrijām, sabiedriskām organizācijām, pašvaldībām, masu saziņas līdzekļiem, augstskolām un citām institūcijām, kas nodarbojas vai ir saistītas ar pieaugušo izglītību.

Nodaļas galvenie sadarbības partneri ir:

Valstiskās organizācijas:

1) LR Labklājības ministrija un šīs ministrijas Nodarbinātības valsts dienests;

2) LR Kultūras ministrija;

3) LR Zemkopības ministrija;

4) Latvijas televīzija un radio;

5) Latvijas Universitāte;

6) Rīgas Tehniskā universitāte;

7) Pedagoģiskās universitātes Liepājā un Daugavpilī;

8) Latvijas Lauksaimniecības universitāte;

9) Valsts valodas centrs.

Nevalstiskās organizācijas:

10) Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība”;

11) Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība (LPIA) un tās Pieaugušo izglītības centrs;

12) Latvijas Zinību biedrība;

13) Latvijas Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācija;

14) Latvijas Pašvaldību mācību centrs;

15) Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība;

16) Latvijas Uzņēmējdarbības atbalsta centrs.

 

 

Mācību iespēju paplašināšana

Pieaugušo izglītību Latvijas Republikā nosacīti var dalīt kā pieaugušo

1) kompensējošo vispārējo izglītību, 2) profesionālo izglītību, 3) interešu izglītību (socializācija, integrēšanās sabiedrībā).

Pieaugušo vispārējo izglītību galvenokārt realizē ar vakarskolu tīkla starpniecību.

Pieaugušo profesionālo un interešu izglītību realizē 2.punktā aprakstītās valsts sabiedriskās un privātās institūcijas, kā arī dažādi atbalsta fondi.

Tā kā datu bāze par izglītojošo programmu skaitu un raksturu ir tapšanas stadijā un ne vienmēr ir iespējams iegūt informāciju no privātajām struktūrām par izmantotajām izglītības programmām, ziņojumā ir iespējams sniegt tikai mūsu rīcībā esošās ziņas par ministrijas galveno sadarbības partneru nodrošinātajām apmācības programmām.

Mācību programmas galvenokārt tiek gatavotas 4 jomās — 1) valodu (tajā skaitā valsts valodas) apguve, 2) profesionālā izglītība (tajā skaitā bezdarbnieku pārkvalifikācija un praktiskā darba iemaņu apgūšana), 3) iedzīvotāju ekonomiskā izglītošana, 4) vidi saudzējoša saimnieciskā darbība, labvēlīga sociāli politiskā klimata veidošana, vietējo iedzīvotāju saskarsmes veicināšana un savstarpējais sociālais atbalsts, kultūras un mākslas vērtību apgūšana, nacionālās identitātes saglabāšana. Šīs programmas plaši lieto visā valstī.

• Samērā plaši māca 9 svešvalodas (izplatītākās ir angļu, franču un vācu) 3 sagatavotības līmeņos — kopā 27 programmas.

• Bezdarbnieku apmācība un pārkvalifikācija notiek 20 specialitātēs, sagatavotas 30 dažādas mācību programmas.

Profesionālā izglītība pašreizējā posmā ir visnozīmīgākā, lai gan tas nemazina vispārējās un interešu izglītības nozīmi. Latvijā svarīgākā institūcija šajā jomā ir Labklājības ministrijas Nodarbinātības valsts dienests. Nodarbinātības valsts dienests no pēdējā laikā reģistrētajiem 109,8 tūkst. bezdarbnieku 2,6 tūkst. nosūtīja uz profesionālās pārkvalifikācijas kursiem. Bezdarbnieku pārkvalifikācijas pamatvirzieni 1993. gadā bija:

— privātais bizness, uzņēmējdarbība — 21,4%;

— šuvējas, mašīnizšūšana, mašīnadītājas— 16,2%;

— grāmatveži — 13,5%, datoru operatori — 9,0%;

— koku gāzēji — 7,1%;

— latviešu valoda — 4,2%;

— nodokļu finansu inspektori — 3,6%;

— sekretāres — referentes — 3,3%.

• Iedzīvotāju ekonomiskajā izglītībā sagatavotas 23 programmas.

• Izglītībā ar lauksaimniecisku ievirzi sagatavotas un plaši tiek lietotas 12 programmas, populārākās ir pārtikas rūpniecība, mežu izstrāde, dārzkopība, augļkopība, autoapmācība, grāmatvedība, menedžments u.c.

• Čpaša vieta tiek ierādīta latviešu valodas mācīšanai. 729 300 (29%) Latvijas iedzīvotāju nav pilsoņi. Aptauju dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju latviešu valodas zināšanu līmenis 25—35 gadu vecumā ir nepietiekams, lai nodrošinātu profesionālo un sociālo lomu izpildi dažādās dzīves sfērās. Pašlaik tiek veidota liela valsts finansēta latviešu valodas apmācības programma nelatviešiem. Visā republikā plaši tiek pielietotas 5—7 veidu 3 sagatavotības līmeņa programmas — kopskaitā 19.

• Attīstās apmācības darba aizsardzības jomā. Uz valsts darba inspekcijas izdoto licenču pamata izveidojušies 5 mācību centri, kuri veic darba devēju un darbinieku apmācību darba aizsardzībā, kā arī darba aizsardzības speciālistu pārkvalificēšanu un kvalifikācijas paaugstināšanu. Tiek pielietotas 6 mācību programmas, kuras mācību procesā atkarībā no apmācāmo kategorijām, tiek unificētas atbilstoši nozaru darbības specifikai.

• Arodbiedrību biedriem un līderiem sagatavotas 5 plaši pielietojamas programmas:

1) Darba koplīguma saturs un noslēgšanas kārtība uzņēmumos un iestādēs.

2) Arodbiedrību vieta un loma tirgus ekonomikas apstākļos.

3) Darbinieku tiesiskā izglītošana.

4) Darba un vides aizsardzība uzņēmumos un iestādēs.

5) Arodbiedrību nozaru, kooridinācijas centru vadītāju un štata darbinieku kvalifikācijas pilnveide.

• Latvijas pašvaldību darbinieki, vadītāji, deputāti un dažādi administratīvie darbinieki mācās Latvijas pašvaldību mācību centrā. Ir sagatavotas 16 apmācību programmas.

• Sociālā darba un sociālās palīdzības jomā ir izstrādāts plašs vienots programmu komplekss darbam ar sabiedrisko organizāciju vadītājiem un personālu.

1) Interešu izglītības ietvaros piedāvātās programmas ir vērstas uz iedzīvotāju iekļaušanos socializācijas procesos un demokrātiskā vidē, rosina veidot kultūrvidi, domāt par vides un ekoloģijas jautājumiem.

2) Programmas, kas paredzētas pārkvalifikācijai un jaunu kvalifikāciju iegūšanai, veido plašu spektru. Vīriešiem tās ir kurinātāji, elektrogāzes metinātāji, mežstrādnieki u.c. Sievietēm — šuvējas, audējas, izšuvējas, kosmetoloģes, ziedu mākslinieciskās sakārtošanas speciālistes u.c. Visvairāk izplatīta ir bezdarbnieku apmācīšana darbam ar kompjūteru. Otrs plašāk izplatītais pārkvalifikācijas veids ir šoferu un grāmatvežu sagatavošana. Izplatītas ir arī tādas specialitātes kā mehanizators, podnieks, galdnieks, ceļamkrānu vadītājs, pavārs, šuvējs, stenogrāfists, sekretārs referents, mājturības, dabas aizsardzības, augļkopības speciālists, mazā un vidējā biznesa vadītājs. Programmas ir izstrādātas saskaņā ar pilsētu nodarbinātības dienestu rīcībā esošo informāciju un ņemot vērā brīvo darba vietu skaitu un specialitātes nepieciešamību novadā. Līdz ar to daudzi klausītāji pēc programmu apgūšanas iekārtojas darbā, iegūst prasmi strādāt privātajā saimniecībā, reizēm iegūst otru specialitāti. Čpaši šo iespēju cenšas izmantot sievietes, kas, dzīvojot mājās, var nodarboties ar šūšanu, aušanu un citiem darbiem.

3) Ekonomiskajā izglītībā dominē uzņēmējdarbības pamati, menedžments un grāmatvedība.

Galvenās iedzīvotāju grupas, kas apgūst programmas, ir 1) cilvēki, kam nepieciešams vai ir vēlēšanās iegūt jaunas zināšanas un iemaņas, likvidēt funkcionālo analfabētismu, 2) cilvēki, kam nepieciešama pārkvalificēšanās, 3) bezdarbnieki, 4) cilvēki, kas vēlas celt savu vispārējo izglītības līmeni.

Programmas paredzētas visdažādākajām vecuma grupām un kategorijām. Tās domātas gan vīriešiem, gan sievietēm.

 

2. Politika, vadība un finansējums

Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas 1995. gada prioritātēs ir ietverti arī pieaugušo izglītības aspekti — 1) pedagogu sagatavošana pieaugušo izglītībai, 2) reģionālo pieaugušo izglītības centru izveide. Jaunā izglītības likuma projektā uz pieaugušo izglītību attiecināmie jautājumi skatīti nodaļā “papildizglītība”, kas ir plašāks jēdziens nekā pieaugušo izglītība. Papildizglītība tiek traktēta kā vispārējai un profesionālajai izglītībai paralēla vai sekojoša interešu izglītība.

Valsts pilnībā vai daļēji finansē daudzas papildizglītības iestādes — jaunrades namus, tehniskās jaunrades centrus, tūristu centrus, bibliotēkas, kultūras namus, klubus, lauksaimniecības konsultatīvos centrus, citas vidējās un augstākās izglītības iestādes, kurās tiek sniegta papildizglītība. Ir arī plaši sazarots pašvaldību papildizglītības iestāžu tīkls — Pašvaldību mācību kursu centrs Rīgā un tā filiāles, vietējo pašvaldību organizētie pasākumi savu darbinieku izglītošanā.

Bezdarbnieku pārkvalifikācijā Nodarbinātības valsts dienesta pasūtījumu pilda arī nevalstiskas izglītības iestādes.

Nevalstiskās papildizglītības iestādes un izglītošanās iespējas ir:

— privātās mācību iestādes, kurās var mācīties jebkurš iedzīvotājs;

— darba devēju realizētā papildizglītība (tikai savam personālam);

— sabiedrisko organizāciju papildizglītības iestādes;

— sabiedriskās organizācijas, kuru darbības pamatvirziens ir izglītība (Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība, Latvijas Zinību biedrība, Latvijas Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācija, Uzņēmējdarbības atbalsta centri u.c.).

Papildizglītību sniedz arī sabiedriskās organizācijas, kuru viens no darbības virzieniem ir izglītība (Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, uzņēmēju apvienības, amatnieku brālības, profesionālās apvienības, reliģiskās organizācijas, reģionālās attīstības centri, jaunatnes organizācijas, invalīdu, pensionāru un citu sociālo grupu ar īpašām vajadzībām organizācijas u.c.).

Notiek arī svarīgās papildizglītības institūcijas — tautas skolas — atdzimšana Latvijā. 1994. gadā izveidojušās 5 tautas skolas, daudzos rajonos redzami nākotnes tautas skolu iedīgļi. Tāpat svarīga vieta ierādāma rajonu un novadu pieaugušo izglītības centriem, kas jau ir izveidojušies vai tikai veidojas.

Minētās valsts atbalstītās programmas galvenokārt finansē Izglītības ministrija, Labklājības ministrija, Zemkopības ministrija, Ekonomikas ministrija. Programmas un projektus finansē arī privātie uzņēmumi un dažādas institūcijas un atbalsta fondi — Dānijas kultūras institūts, Sorosa fonds, Dānijas Demokrātijas fonds, Ziemeļvalstu Ministru padome, Eiropas Savienība PHARE ietvaros, Zviedrijas LO un TCO, Vācijas DGB un Fr. Ēuberta fonds u.c.

Par mācību spēkiem tiek izmantoti kvalificēti pasniedzēji no universitātēm, Tautsaimniecības speciālistu institūta un citām mācību iestādēm, kuriem ir profesionālās zināšanas un pedagoģiskā darba iemaņas. Apmācības procesā tiek iesaistīti arī nozaru praktiķi.

Apmācībā tiek izmantotas dažādas metodes, pārsvarā aktīvās — psiholoģiskie treniņi, lietišķās spēles, praktiskās nodarbības, kursa darbu izstrādāšana un aizstāvēšana, diskusijas u.c. Populāra ir arī studiju loka (study circle) metode, moduļu apmācības metode, darba grupas (workshops), domu kartes zīmēšana.

 

3. Izglītība labākas dzīves nodrošināšanai

Elektronisko informācijas līdzekļu un preses izmantošana izglītojošiem mērķiem.

Valsts uzņēmuma “Latvijas Televīzija” 2. programma izveidota ar izglītojošu ievirzi.

— 1995. gadā nav paredzēts raidīt noteiktās stundās mācību raidījumus. Tomēr skolas apmācības procesā var izmantot rīta stundās translētos raidījumus — 4 svešvalodu apmācības programmas un 3 programmas par ģeogrāfijas un dabas zinātņu tēmām;

— Vairāk nekā 10 radošās apvienības ATV sagatavotie raidījumu cikli ar vispārizglītojošu ievirzi;

— 1 TV cikls skolotāju darba pieredzes bagātināšanai;

— 8 plašiem iedzīvotāju slāņiem domātas vispārizglītojošas programmas;

— populāri ir sabiedrisko servisu paziņojumi sludinājumu un reklāmu veidā raidījumu starplaikos, reizēm atsevišķos raidījumos;

— TV 2. programma redzama gandrīz visā Latvijas valsts teritorijā;

— Laikraksts “Izglītība un Kultūra” un tā vairāki pielikumi pilnībā veltīti izglītības un kultūras jautājumiem. Laikraksts “Rīgas Viļņi” un vairāki citi laikraksti regulāri publicē TV raidījumiem nepieciešamos papildmateriālus;

— TV tiek izmantota sabiedrību mobilizējošās kampaņās valstij svarīgos brīžos — vēlēšanas, veselības aprūpe utt.;

— Latvijas radio 1. programmā aptuveni 25% raidījumu ir ar izglītojošu ievirzi. Tikpat daudz izglītojošu raidījumu ir arī radio 2. programmā, kas tiek translēta krievu valodā.

Finansējums galvenokārt tiek gūts no valsts budžeta, taču tas ir nepietiekams. Papildu finansējums tiek gūts ar reklāmu raidīšanu. Dažas ārvalstu programmas tiek demonstrētas, pateicoties vairāku ārvalstu TV pretimnākšanai. Ir arī Sorosa fonda sponsorēta programma, Lielbritānijas vēstniecības atbalstīta programma, taču tie ir tikai daļēji finansējami.

TV programmu plānotājiem, to veidotājiem atsevišķos gadījumos ir dota iespēja celt kvalifikāciju ārzemēs (Stokholmā, Bornholmā, Parīzē, Helsinkos, Budapeštā, arī vairākās NVS valstīs). Sadarbība starp izglītības un mediju darbiniekiem notiek ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Sabiedrisko attiecību nodaļas starpniecību, kā arī ar atsevišķiem departamentiem.

Raidījumu skaita palielināšana šābrīža ekonomiskās situācijas un nepietiekamā finansējuma apstākļos nav iespējama. Katra jauna cikla radīšana ir saistīta ar kāda cita cikla izbeigšanu.

Nacionālā ziņojuma mērķis ir dot ieskatu par valstī notiekošo darbību izglītības jomā atbilstoši 1990. gada Vispasaules konferences “Izglītība visiem” izvirzītajiem mērķiem. Pilnīgāka informācija par Latvijas izglītības stāvokli tiks sniegta nacionālajā ziņojumā “Izglītības attīstība”.