PROJEKTI, KONCEPCIJAS, PLĀNI

Pašvaldību darba attīstības vadlīnijas

Izstrādātas Pašvaldību reformu padomē Valsts ministra Jāņa Bunkša vadībā

un sagatavotas iesniegšanai Ministru prezidentam

Jānis Bunkšs , Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrijas pašvaldību valsts ministrs, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

— Šodien “Latvijas Vēstnesis” publicē svarīgu dokumentu “Pašvaldību darba attīstības vadlīnijas”. Pie tā strādāja Pašvaldību reformu padome, iesaistot palīgos ne vien Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvjus, bet arī Eiropas savienības PHARE programmas ekspertus, Eiropas Padomes, Dānijas valdības un Pasaules bankas speciālistus. Darbs ilga divarpus gadus.

Dokumentā apkopojām Pašvaldību reformu padomes veikto pašvaldību reformas analīžu rezultātus un izstrādātās rekomendācijas. Galvenās problēmas mēs sagrupējām vienpadsmit sektoros, un katrā no tiem ir ieteikumi, kas darāms, lai pilnveidotu pašvaldību darbu. Tās ir vadlīnijas, kuras neesam nosaukuši ne par programmu, ne par koncepciju, jo šis dokuments domāts nākamās valdības vajadzībām. Par to ieinteresējusies arī Latvijas Pašvaldību savienība, kura plāno rīkot savu kongresu nākamā mēneša vidū. Mūsuprāt šajās tēzēs ir apkopoti visi jautājumi, kas turpmāk būtu risināmi pašvaldību darbā Latvijā.

Pašvaldību koncepcijā, kas tika izstrādāta 1993.gadā, bija iekļauti astoņi galvenie jautājumi, kurus vajadzēja risināt aizvadītajos divarpus gados. Izņemot Satversmes grozīšanu pašvaldību jautājumā, pārējās jomās ir paveikts liels darbs: iesāktas reformas pašvaldību budžeta un finansu likuma sakārtošanā, pieņemts pamatlikums par pašvaldībām, izstrādāta un savu efektivitāti darbībā apliecinājusi pašvaldību un centrālās valdības sarunu sistēma, tāpat sakārtota visa likumdošana, kas attiecas uz pašvaldību īpašuma statusa nostiprināšanu. Administratīvi teritoriālās reformas projekts diemžēl neizdevās tāds, kādu mēs bijām iecerējuši.

No uzdevumiem, kas būtu veicami jaunajā pašvaldību reformu periodā, es gribētu uzsvērt trīs sektorus: pašvaldību budžets, finanses un finansu izlīdzināšana; pašvaldību ekonomiskā attīstība; administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma. Runājot par teritoriālā iedalījuma reformu, jāatzīst, ka patlaban daudzu mūsu pašvaldību teritorijas ir mazas un ar nelielu iedzīvotāju skaitu, — 30 procentos pašvaldību iedzīvotāju skaits ir mazāks par diviem tūkstošiem. Šādos apstākļos, kā rāda prakse, pašvaldības nespēj sevi nodrošināt ar finansu līdzekļiem. Tā kā galvenie pašvaldību likumdošanas jautājumi ir sakārtoti, iespējams sākt administratīvi teritoriālo reformu. Tās gaita, protams, būs atkarīga no jaunās valdības un tās prasmes vadīt šos procesus. Vairis Ozols, “LV” iekšpolitikas redaktors

1. Pašvaldību reformu uzdevumi

1. Lai nodrošinātu stabilu pašvaldību demokrātijas pamatprincipu funkcionēšanu, bija nepieciešams izdarīt izmaiņas pašvaldību sistēmā. Galvenie šo izmaiņu virzieni tika noteikti Pašvaldību reformu koncepcijā, kuru Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja 1993. gada 28. septembrī.

   Koncepcijā tika izmantota un iestrādāta pirmajā pašvaldību reformu posmā (1989. —1992.g.) gūtā pieredze, kā arī EP Vietējo pašvaldību hartas pamatprincipi. Koncepcijas izpilde tika uzsākta tūlīt pēc tās pieņemšanas un Pašvaldību reformu vadība bija nodota Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta pārziņā. Valsts reformu ministrija pastāvēja līdz 1995. gada 1.jūlijam. Pēc minētā laika perioda, atbildība par pašvaldību reformu uzdevumiem, ir pārgājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību departamenta pārziņā.

   Visi likumi, kurus sagatavoja Valsts reformu ministrija, tika saskaņoti Pašvaldību reformu padomē, kuru Ministru kabinets izveidoja 1993. gada oktobrī. Padomes sastāvā tika iekļauti pārstāvji no Saeimas, valdības institūcijām un pašvaldībām (Pašvaldību reformu padomes nolikums un tā sastāvs pievienots 1.pielikumā ). Citi likumi, kas reglamentē pašvaldību darbu, tika izstrādāti Finansu ministrijā vai Saeimas komisijās, bez Reformu padomes līdzdalības (likumu saraksts uzrādīts 2.pielikumā ).

   Pašvaldību reformu koncepcijā tika ietverti sekojoši uzdevumi:

   — Satversmes grozījumu sagatavošana, nolūkā nostiprināt pašvaldību juridisko statusu valsts pamatlikumā;

   — jauna Pašvaldību likuma izstrāde;

   —likumā iestrādāta funkciju sadale starp pašvaldībām, kā arī starp pašvaldībām un centrālo valdību;

   — pašvaldību īpašuma statusa nostiprināšana likumdošanā;

   — pašvaldību un centrālās valdības sarunu sistēmas izveidošana;

   — pašvaldību finansu un budžeta likumu izstrāde;

   — administratīvi teritoriālā pārdalījuma projekta sagatavošana;

   — pašvaldību darbinieku apmācības sistēmas nostiprināšana;

   — Latvijas Pašvaldību savienības nostiprināšana.

   Iepriekš minētie uzdevumi, 5. Saeimas darbības laikā, galvenokārt ir izpildīti. Turpmākajam periodam, kas varētu sakrist ar 6. Saeimas darbības laiku, ir nepieciešams noteikt galvenos Pašvaldību darbības virzienus. Pašvaldību reformu padome uzskata, ka Pašvaldību reformu darbības uzdevumi jaunajam Pašvaldību reformu periodam ir veicami sekojošos sektoros :

   1) pašvaldību budžets, finanses un finansu izlīdzināšana;

   2) pašvaldību ekonomiskā attīstība;

   3) administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma;

   4) centrālas valdības un pašvaldību attiecības;

   5) pašvaldību darbinieku izglītības un apmācības sistēma;

   6) pašvaldību organizācijas;

   7) pašvaldību pārraudzība;

   8) pašvaldību vēlēšanas;

   9) citas likumdošanas reformas;

   10) pašvaldību reformu vadīšana;

   11) integrācija Eiropas Savienībā.

   Nākamajās nodaļās, tiks raksturots stāvoklis katrā no minētajiem reformu sektoriem, kā arī dotas rekomendācijas par uzdevumiem, kas veicami Pašvaldību reformu jomā.

   2. Pašvaldību budžeta, finansu un Pašvaldību

   finansu izlīdzināšanas sistēma.

   Iepriekšējā reformu perioda laikā vislielākās grūtības ir sagādājusi pamatlikumu izveidošana pašvaldību budžeta un finansu jautājumos. Likumi “Par budžetu un finansu vadību”, "Par nodokļiem un nodevām" , "Par pašvaldību budžetu", ir radījuši pamatu pašvaldību budžeta un finansu jautājumu sakārtošanai. Šo likumu ietvaros ir noteikta pašvaldību budžetu veidošanas kārtība, kā arī noteiktas galvenās prasības pašvaldību aizņēmumu izdarīšanai.

   2.1. Pašvaldību budžets.

   Viens no svarīgākajiem Pašvaldību reformas koncepcijas uzdevumiem bija panākt tādu stāvokli, ka pašvaldības savus budžetus izstrādā patstāvīgi un pēc iespējas neatkarīgi no rajona un valsts budžetiem. 1995. gada 29. martā Saeima pieņēma likumu "Par pašvaldību budžetiem", kurš tika izstrādāts saskaņā ar likumu “Par budžetu un finansu vadību”. Likumā ir ietverti galvenie noteikumi par budžeta sagatavošanas un pieņemšanas procedūru, termiņiem, ieņēmumu un izdevumu struktūrām, aizdevumu piešķiršanu un garantiju došanu, kā arī par budžeta procesa atklātību un informācijas pieejamību sabiedrībai. Likums nosaka, ka pašvaldības ir neatkarīgas gan no centrālās, gan arī no rajona valdības savu budžetu veidošanā.

   Neskatoties uz to, ka pamatlikumi ir pieņemti, ir jāmin vairākas nepilnības, kuras jānovērš nākamajā reformu posmā. Šobrīd esošās budžeta atskaišu formas un kārtība, pārāk vispārīgi atspoguļo pašvaldību funkcijas, kas noteiktas likumā “Par pašvaldībām”. Tas traucē izstrādāt detalizētu kritēriju sistēmu, kas ļautu novērtēt pašvaldību ieņēmumu un izdevumu atbilstību, līdz ar to nepieciešamo valsts palīdzību dotāciju un mērķdotāciju veidā. Analizējot pašvaldību funkciju finansēšanas efektivitāti, nav iespējams iegūt datus par līdzekļiem, kas novirzīti investīcijām, kādā mērā pašvaldību funkcijas tiek finansētas no maksas par pakalpojumiem, kādi ir pašvaldību speciālo budžetu apjomi, to ieņēmumu un izdevumu struktūra utml.

   Patreizējā budžeta atskaišu sistēma nenodrošina informācijas ieguvi par katru pašvaldību, jo valsts līmenī pieejami ir tikai rajonu kopbudžeti. Tas apgrūtina pašvaldību finansu izlīdzināšanas aprēķinu veikšanu.

   Rekomendācijas

   Pašvaldībām jāsaglabā tiesības neatkarīgi veidot savu budžetu. Jāpilnveido pašvaldību budžetu atskaišu sistēma, kā arī valdībai ir jānodrošina budžeta atskaites par visām Latvijas pašvaldībām, tā lai gan valsts iestādēm, gan pašvaldībām būtu pieejama informācija par atsevišķu pašvaldību budžetu ieņēmumu un izdevumu struktūru, kredīta apjomiem, speciālajiem budžetiem, pašvaldību investīcijām; lai būtu iespējams salīdzināt, cik lielā mērā pašvaldības to, vai citu funkciju izpildi finansē no budžeta, vai maksas par pakalpojumiem, kā arī citiem avotiem (piem. speciālā budžeta).

   Jāatbalsta vienotas valsts un pašvaldību informācijas sistēmas izveide, kas ļautu operatīvi iegūt informāciju par budžeta izpildi, to izlietojumu un veikt nepieciešamo analīzi. Šīs sistēmas izveidošanā būtu piesaistāmi ES —PHARE projekta līdzekļi.

   2.2. Pašvaldību ienākumi.

   Pašvaldību ienākumus regulē vairāki likumi, no kuriem kā galvenie būtu minami sekojoši likumi: “Par nodokļiem un nodevām”, kas kopā ar likumiem "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"; “Par īpašuma nodokli”; “Par zemes nodokli”; "Par dabas resursu nodokli" un Ministru kabineta noteikumiem “Par kārtību, kādā uzliekamas pašvaldību nodevas”, nosaka likumīgo bāzi pašvaldību budžetu veidošanai.

   Esošajā sistēmā pašvaldībām ir ierobežotas tiesības pašām noteikt nodokļu lielumu, izņemot zemes nodokli.

   Iedzīvotāju ienākuma nodoklis šobrīd sastāda lielāko daļu no pilsētu un pagastu budžeta ieņēmumiem, taču rajona budžetā tas sastāda tikai 11% no kopējiem ieņēmumiem. Jāņem vērā, ka rajona pašvaldībām nav citu pašu ienākumu avotu un tās ir atkarīgas no piešķirtās valsts dotācijas. Republikas pilsētas saņem visu iekasēto šā nodokļa summu, pagasti un rajoni saņem nodokli attiecīgi 85% un 15 % apmērā.

   Jaatzīmē, ka šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšana ir diezgan neefektīva. Pašvaldības to saņem ar 2—3 mēnešu novēlošanos, kā arī tā iekasēšanas kārtība neļauj pašvaldībām veikt kontroli par iekasēšanas apjomiem.

   Zemes un īpašuma nodoklis ir nozīmīgs ieņēmumu avots pilsētu un pagastu pašvaldībām, taču tā tālāko izmantošanu traucē tas, ka valsts mērogā nav izdarīta zemes un nekustamā īpašuma novērtēšana. Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ Saeimā tika noraidīts Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts “Par nekustamā īpašuma nodokli", uzskatot , ka ir priekšlaicīgi apvienot vienā likumā zemes un īpašuma nodokli, pirms Latvijā nav izveidots zemes un īpašuma kadastrs.

   Rekomendācijas

   Lai nodrošinātu, nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu, ir jāpabeidz zemes kadastra izveidošana un jāizveido īpašuma novērtēšanas metodika. Tas ļaus atteikties no dalītiem zemes un īpašuma nodokļu likumiem. Nekustamā īpašuma nodoklim ir jābūt pašvaldību nodoklim, kurā pašvaldībām ir jāparedz tiesības noteikt nodokļa likmi.

   Ir jāturpina strādāt pie iedzīvotāju ienākuma nodokļa pilnveidošanas, izpētot iespēju, noteikt atsevišķi — valsts un pašvaldību iedzīvotāju ienākuma nodokli. Pašvaldībai ir jādod tiesības pašai noteikt pašvaldības iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, vai arī tiesības zināmās robežās regulēt valsts ienākuma nodokļa lielumu savā teritorijā. Saistībā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa dalīšanu valsts un pašvaldību nodoklī, jānoskaidro, cik liela šī nodokļa daļa būtu jāattiecina uz rajona pašvaldības budžetiem. Rajona pašvaldības ieņēmumu bāze jānosaka atbilstoši iespējamai rajona pašvaldību funkciju pārdalīšanai administratīvi teritoriālās reformas rezultātā.

   Isā laika periodā ir nepieciešams nostiprināt nodokļu iekasēšanas sistēmu, nodrošinot vienotu nodokļu maksātāju reģistru, kā arī izveidojot vienotu informācijas sistēmu starp pašvaldībām un valsts institūcijām. Nodokļu iekasēšanas sistēmai jāpastiprina nodokļu maksātāju atbildība par maksājamiem nodokļiem. Tai pēc iespējas ir jānodrošina nodokļu maksājumu tieša ieskaitīšana attiecīgās pašvaldības budžetā, izslēdzot iespēju aizturēt nodokļu naudu valsts institūcijās un banku iestādēs.

   Lai noteiktu vai pašvaldību ienākumi ir pietiekoši, lai nodrošinātu pašvaldību darbību, ir nepieciešams veikt pētījumu par patiesajiem pašvaldību izdevumiem un to attiecību pret ienākumiem. Šajā saistībā ir ieteicams veikt analīzi par kopējo pašvaldību izdevumu nepieciešamību dažādās nozarēs, piemēram, veselības aizsardzībai, skolām, lai varētu aprēķināt nepieciešamo kopējo valsts dotāciju summu. Valsts palīdzība pašvaldībām ir jāprognozē, balstoties uz datiem par katras pašvaldības noteikto nodokļu bāzi, nevis iekasēto nodokļu apjomu. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams ieviest statistisko rādītāju sistēmu par katras pašvaldības nodokļu bāzi.

   Ir ieteicams veicināt mazāko administratīvi teritoriālo vienību apvienošanos. Tāpat būtu ieteicams veicināt pašvaldību sadarbību rajona ietvaros, attiecībā uz pašvaldību funkciju nodrošināšanu, kā arī izskatīt iespēju ieviest dažādus stimulējošus faktorus, kas veicinātu pašvaldību apvienošanos.

   2.3. Pašvaldību grāmatvedības sistēma.

   Pēdējo gadu laikā tiek apspriesta jaunas pašvaldību grāmatvedības sistēmas izveide. Esošā sistēma, kas lielā mērā balstās uz bijušo Padomju Savienības sistēmu, nav pietiekoši detalizēta, kas sarežģī atsevišķu pašvaldību izdevumu analīzi.

   Finansu ministrija gatavo jaunu sistēmas projektu ar tādu pašu klasisfikāciju, kāda tiek izmantota valsts pārvaldē (vienotais modelis). Bet ir nepieciešams izveidot detalizētu klasifikācijas sistēmu un attiecīgus noteikumus šai sistēmai, lai to varētu pielietot pašvaldībās. Šāda sistēma varētu būt lietderīga citām pašvaldību vajadzībām, piemēram: budžeta atskaišu sistēmai, finansu izlīdzināšanas sistēmai, valsts dotāciju un mērķdotāciju kontroles sistēmai utt.

   Šāda veida, labi funkcionējoša sistēma ir priekšnoteikums labai ekonomiskai plānošanai un budžeta izstrādei pašvaldībās. Iepriekšējā budžeta sistēmā iztrūkst ekonomiskās datu bāzes, kuru varētu pielietot izlīdzināšanas sistēmā, lai veiktu likumdošanas seku vai rezultātu ekonomisko analīzi, aprēķinātu valsts dotāciju kopējo summu un pievienotās vērtības nodokli utt. Un beidzot, labi izveidota grāmatvedības sistēma palīdzētu arī veikt pārraudzību un budžeta kontroli un varētu tādējādi būt par pašvaldību instrumentu, ar kuru nodrošināt daudz efektīvākus pakalpojumus.

   Rekomendācijas

   Jāizstrādā un jāievieš jauna pašvaldību grāmatvedības sistēma. Ir svarīgi izveidot sistēmu, kura ļautu pašvaldībām savā starpā izdarīt salīdzinājumus svarīgās jomās, kā arī padarītu izdevumu klasifikāciju precīzu, mērķtiecīgu un pamatotu.

   Šajā jomā bremzējošs faktors ir tas, ka esošā grāmatvedības sistēma, nedod iespēju veikt ekonomisko datu analīzi pašvaldību līmenī. Sistēmu izstrādājot ir jāņem vērā grāmatvedības resursu trūkums lielākajā daļā pašvaldību.

   2.4. Pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēma

   Likums "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995. gadā" tika pieņemts Saeimā 1995. gada 27. janvārī. Šī likuma saistībā Ministru kabinets ir pieņēmis pašvaldību finansu izlīdzināšanas algoritmu 1995. gadam (1995. gada 28. martā). Iepriekš minētais likums attiecas tikai uz 1995. gadu, bet bijušā Valsts reformu ministrija, sadarbībā ar Reformu padomi ir izstrādājusi likumprojektu “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu”, kuru Ministru kabinets ir iesniedzis Saeimai.

   Pieņemtais likums nodrošina pašvaldību finansu izlīdzināšanas procedūru, kā arī aizsargā pašvaldību darbību finansēšanu neatkarīgi no sociāli — ekonomiskām atsķirībām. Bez finansu izlīdzināšanas sistēmas visturīgāko pašvaldību ienākumi 10 reizes pārsniegtu vismazāk turīgo pašvaldību ienākumus.

   Finansu izlīdzināšana sastāv no divām galvenām daļām: 1) pašvaldību ienākumu atšķirību izlīdzināšana (paredzētie ienākumi); 2) pašvaldību izdevumu vajadzības atšķirību izlīdzināšana (paredzētie izdevumi). Galvenie resursi sistēmas finansēšanā ir valsts dotācija un pašvaldību ieskaitījumi pašvaldību izlīdzināšanas fondā.

   Lai konsultētu un sniegtu padomu par finansu izlīdzināšanas sistēmu Ministru kabinets izveidoja, Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomi. Padomes sastāvā ir 4 locekļi no centrālās valsts pārvaldes līmeņa un 4 locekļi no pašvaldību līmeņa. (3. pielikumā pievienots Pašvaldību izlīdzināšanas fonda padomes nolikums un sastāvs).

   Šobrīd ir panākts Latvijas Pašvaldību savienības atbalsts sistēmas saglabāšanai un tālākai pilnveidošanai.

   Rekomendācijas

   1996. gadā Saeimai būtu jāpieņem patstāvīgs likums “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu”, atsakoties no ikgadēja finansu izlīdzināšanas likuma pieņemšanas. Likumā būtu jāsaglabā 1995. gada finansu izlīdzināšanas sistēmas kārtība, iestrādājot tajā Latvijas Pašvaldību savienības izstrādātos priekšlikumus. Tajā pat laikā, ir nepieciešami pētījumi par sistēmas tālāko attīstību, jaunu finansu izlīdzināšanas kritēriju ieviešanu, ieskaitot jauna veida pašvaldību ienākumu ieviešanu un turpmāko sistēmas regulēšanu.

   Sistēmas darbības pārraudzībai, būtu ieteicams sagalabāt Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomi, kā arī ar Ministru kabineta lēmumu noteikt, kura institūcija ir atbildīga par sistēmas darbības nodrošinājumu. Pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēmas nodrošināšanai nepieciešamā datu bāze ir jāiekļauj vienotajā valsts un pašvaldību informācijas sistēmas tīklā.

2. Pašvaldību ekonomiskā attīstība

3. Iepriekšējā reformu periodā ir pieņemti likumi, kas nosaka pašvaldību īpašuma tiesības, kā arī likumi, kas ir saistīti ar zemes un īpašuma privatizāciju un denacionalizāciju. Šo likumu izpildes gaitā notiekošie procesi, ir radījuši būtisku attiecību izmaiņu starp privāto un publisko īpašumu (pašvaldību un valsts īpašumu). Tā rezultātā pašvaldībām ir jāmeklē jaunas iespējas, uzlabot pašvaldību ekonomisko attīstību.

   Vairākas pašvaldības gan pastāvīgi, gan ar ārzemju ekspertu palīdzību ir izstrādājušas savu teritoriju ekonomisko attīstību projektus (reģionālās attīstības projektus). Tomēr kopēja, visas valsts reģionālās attīstības programma trūkst, līdz ar to ir apgrūtināta savstarpēja attīstības programmu saskaņošana. Jāatzīmē, ka daudzām pašvaldībām nav pietiekošu resursu, lai sagatavotu savas programas.

   Šobrīd Latvijā nav noteikti kopēji pašvaldību uzņēmējdarbības principi. Joprojām pašvaldības nodarbojas ar komercdarbību tādos sektoros, kā tirdzniecība, viesnīcas, restorāni, lauksaimniecība un rūpniecība, u.c. Šāda situācija izkropļo brīvā tirgus attiecības, atsevišķu pašvaldību teritorijās, radot pašvaldību komercuzņēmumu monopolstāvokli.

   Tajā pat laikā, pašvaldības savu funkciju pildīšanā bieži vien ir neefektīvas. Pašvaldības sastopas ar reālām grūtībām pārvaldot tādas pašvaldību nozares, kā siltumapgāde, sabiedriskais transports, dzīvokļu saimniecība, ūdens apgāde, atkritumu savākšana un glabāšana, utml. Šo un citu nozaru pārvaldīšanā ir jāmeklē jaunas formas, jāpiesaista privātais kapitāls utt.

   Jāatzīst, ka šobrīd Latvijā pašvaldībām iespējas ņemt aizņēmumus ir visai ierobežotas. Pašvaldības sastopas ar līdzekļu trūkumu investīcijām, šo problēmu ir sarežģīti risināt, ja nerod apstākļus paplašinātām tiesībām kredītu ņemšanā. Pašvaldībām ir vajadzīgi izdevumi īstermiņa skaidras naudas operācijām un kapitālinvestīciju finansēšanai.

   Rekomendācijas

   Jāsagatavo un jārealizē valsts reģionālās attīstības programma. Jāsniedz palīdzība pašvaldībām saimnieciski ekonomisko programmu izstrādāšanā. Jāpārskata likums “Par pašvaldību uzņēmumu", iekļaujot tajā principu, ka pašvaldības neiesaistās komercdarbībā. Šeit būtu jāparedz normas, kas aizsargātu gan sabiedrības intereses gan arī privātos ieguldītājus.

   Jāsagatavo un jāpieņem normatīvie akti, kas dotu plašākas tiesības pašvaldībām piekļūt kredītresursu tirgum. Tomēr pašvaldību piekļūšana kapitāltirgum būtu jākontrolē, šajā gadījumā nosakot, ka aizņēmuma apkalpošanas izmaksas sastāda 15% līdz 20% no kopējiem pašvaldību budžeta ieņēmumiem, vai arī ierobežojot parāda lielumu ar zināmu procentu no kopējiem budžeta ieņēmumiem. Pašvaldību aizņēmumu ņemšanai būtu ieteicams izveidot komisiju, kas noteiktu skaidrus un objektīvus kritērijus projektu tehnisko, ekonomisko un finansiālo iespēju izvērtēšanai un aizņēmumu nosacījumu noteikšanai, kā arī veiktu aizņēmumu reģistru, pārraudzību un sniegtu attiecīgas rekomendācijas Ministru kabinetam un pašvaldībām. Čpašā veidā ir jānosaka ierobežojumi valsts garantijām, kā arī kārtība garantiju piešķiršanas noregulēšanā pašvaldību līmenī. Būtu nepieciešams noteikt ierobežojumu vispārējam parādu līmenim. Aizņēmumu audita un kontroles kārtība būtu jānosaka visos gadījumos, bet jo īpaši tajos, kuri saistīti ar valsts garantijām.

4. Administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma

 

Ir atzīts, ka vietējo pašvaldību funkcionālās efektivitātes jautājums ir daļēji risināms administratīvi teritoriālās apvienošanas ceļā.

Pašvaldību reformu koncepcijā izvirzītais administratīvi teritoriālā iedalījuma maišas galvenais mērķis ir izveidot iespējami patstāvīgākas, no valsts centrālās pārvaldes, politiski un finansiāli mazāk atkarīgas vienības. Tas ir nepieciešams, lai,

1. pēc iespējas pilnīgāk mūsdienu līmenī nodrošinātu iedzīvotājus ar sabiedriskajiem pakalpojumiem;

2. ekonomiski efektīvāk risinātu vietējos sociāli saimnieciskos un administratīvos jautājumus;

3. ar lielāku pašatbildību realizētu vietējo pašpārvaldi.

Pastāvošais Latvijas Republikas administratīvi teritoriālais iedalījums — 492 pagasti, 26 rajoni, 69 pilsētas un 7 republikas pilsētas — ir bijis izveidots, centralizētas valsts pārvaldes uzdevumiem. īajā sistēmā dominē galvenokārt mazās pašvaldības. Tā 406 administratīvajās teritorijās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2 tūkstošiem, t.sk., 157 pašvaldībās iedzīvotāju skaits ir mazāks par tūkstoti. Atsevišķās pašvaldībās dzīvo tikai 400 pastāvīgo iedzīvotāju.

Tas ir būtisks faktors, kas kavē valsts varas decentralizācijas īstenošanu, jo mazās pašvaldības nav spējīgas kvalitatīvi veikt likumā “Par pašvaldībām” uzliktos pienākumus un uzdevumus, racionāli izlietojot savus līdzekīus.

Galvenie šķēršļi, kas kavē decentralizētas valsts pārvaldes izveidi, ir

1. iedzīvotāju skaitam un izvietojumam neatbilstošais, nevienmērīgais teritoriju un aprūpes objektu sadalījums, kā rezultātā vismaz aptuveni 1/3 no vietējo pašvaldību kopskaita ir šodienas uzdevumu izpildei neefektīvas vienības;

2. nepamatoti komplicētais un nesakārtotais triju veidu pašvaldību (rajonu, pilsētu, pagastu) funkcionālo un telpisko attiecību komplekss.

Tomēr līdz šim nekādi būtiski administratīvi teritoriāli pārveidojumi, lai samazinātu mazo pašvaldību skaitu, nav realizēti.

1993. gada 28. septembrī Ministru Kabinetā apstiprinātajā Pašvaldību reformu koncepcijā ir noteikts, ka teritoriālā iedalījuma reforma ir veicama 1994. gadā ievēlēto pašvaldību pilnvaru periodā ( līdz 1997. gadam).

Kopš 1993. gada ir izstrādāti trīs administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas varianti. Tie ir

LR Augstākās Padomes Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu komisijas priekšsēdētāja V. Šteina vadībā izstrādātais projekts “Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums” (1993.), (112 pagasti, 6 zemes — Kurzeme, Latgale, Sēlija, Vidzeme, Zemgale un Rīga);

firmas Zemesprojekts izstrādātais “Pirmā un otrā līmeņa (pagastu un rajonu) pašvaldību teritoriālā iedalījuma shēmas variants” (1993.), (160 pagasti 14 rajoni un 62 pilsētas);

Šie abi projekti nav guvuši atsaucību ne iedzīvotāju, ne pašvaldību vidū. Mēģinot tos apvienot un pilnveidot, J.Turlaja vadībā tika izstrādāts trešais risinājuma variants:

“Latvijas administratīvi teritoriālās reformas projekts” (1994.) (178 novadi un 6 reģioni bez administratīvajām tiesībām).

Diemžēl neviens no šiem projektiem neatbilst reformā risināmo jautājumu sarežģītības līmenim. Visi priekšlikumi ir izstrādāti bez dziīa sociālā un ekonomiskā pamatojuma. Tā izveide praktiski nav bijusi iespējama nepietiekama valsts finansējuma dēļ. Taču galvenā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas risinājumu nepilnība ir tā, ka visos pašvaldību reformas posmos juridiskie, finansiālie un teritoriālie jautājumi ir izstrādāti sektoriāli — dašādās, praktiski nesaistītās darba grupās, bez savstarpējas sistemātiskas saskares.

Tādēļ, lai izstrādātu Administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu, ir nepieciešami visaptveroši un pamatīgi sociāli ekonomiski pētījumi un argumentēti administratīvi teritoriālo vienību veidošanas kritēriji.

Diemžēl 1993. gada 6. decembrī Pašvaldību Reformu padomē apstiprinātie kritēriji (Republikas rajonu (apriņķu) teritoriālā iedalījuma veidošanas kritēriji, pagastu un rajona pilsētu ar lauku teritoriju teritoriālā iedalījuma veidošanas kritēriji) nebija pietiekoši pamatoti. Tādēļ, izskatot atkārtoti šos kritērijus Administratīvi teritoriālās reformas darba grupā, tie tika novērtēti kā nepieņemami administratīvi teritoriālā modeļa veidošanai. Darba grupa nonāca pie secinājuma, ka kritēriji nav uzlūkojami atsevišķi. Vispārējais nosacījums teritoriālā iedalījuma reformai ir tās konkrēta saistība ar pašvaldību funkciju un finansu sistēmas izveidi mērķtiecīgi organizētas reformas, kā sistēmas ietvaros, kuras pamats rodams Latvijas reģionālās politikas izstrādē.

Eiropas pieredze rāda, ka reformas ieviešanai var tikt izmantoti triju veidu modeļi:

centralizētais (ātrais modelis) — Saeima piešem konkrētu modeli, kas tiek realizēts, ieteicams ievēlēto pašvaldību laikā ;

brīvprātīgais (lēnais modelis — pašreizējais modelis) — Saeima piešem pamata kritērijus pašvaldību apvienošanai, bet veikt apvienošanos atstāj pašvaldību zišā ;

jauktais modelis (vidēja ātruma modelis) — Saeima nosaka pamatkritērijus un laika plānu brīvprātīgai apvienošanai, un tad lemj par apvienošanu gadījumos, kad pašvaldības pašas nespēj vienoties.

Šeit jāpiezīmē, ka atsevišķas konkrētas pašvaldības jau ir izrādījušas iniciatīvu starppašvaldību sadarbībai, atsevišķu uzdevumu risināšanā. Tas nav pretrunā arī Pašvaldību reformu koncepcijā izvirzītajai idejai par pašvaldību brīvprātīgu apvienošanos pirms vispārējā teritoriālā iedalījuma projekta sagatavošanas.

Rekomendācijas

Atbildību par administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas izstrādāšanu un īstenošanu ir jāuzšemas valdībai un Saeimai.

Tā kā ir izstrādātas un Ministru Kabinetā 1995. gada 26. septembrī piešemtas reģionālās attīstības vadlīnijas, kurās tiek skarta Latvijas administratīvi teritoriālā struktūra, un trūkst nopietna administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas pamatojuma, Ministru Kabinetam ir jāapstiprina jauna Pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas koncepcija.

Pēc koncepcijas apstiprināšanas Pašvaldību reformu padomes ietvaros ir jāizveido jaukta speciālistu — politiķu un analītiķu — darba grupa ar atbilstošu personālo un finansiālo nodrošinājumu.

Ir jāpiešķir noteiktas pilnvaras un līdzekīi Pašvaldību reformu padomei un tās darba grupām, lai varētu turpināt darbu pie administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas pamatojuma un reformas īstenošanas mehānisma izstrādāšanas. Tam sevī būtu jāietver gan brīvprātības, gan piespiedu elementi. Pretējā gadījumā reformas īstenošanas tempi var būt īoti lēni, vai tā var pat apstāties. Tātad Latvijai pašreizējā politiskajā situācijā būtu ieteicams augstāk minētais — jauktais modelis.

Iesakām pagastu robešu korekcijas vai jaunu pagastu veidošanu iekīaut to uzdevumu lokā, kas jārisina, izstrādājot rajonu sociālekonomiskās programmas, teritoriālplānojumus. Jautājums par reģionu izdalīšanu un to vietu valsts administratīvi teritoriālajā sistēmā prasa vēl papildus pētījumus.

Latvijas reģionālās struktūras un reģionu uzdevumu noteikšana ir valsts kopējās attīstības, reģionālās politikas izveides jautājums. Tas ir risināms, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem, Pašvaldību reformu padomes un Latvijas attīstības padomes sadarbībā.

Ja tiks nodrošināta reformas procesa efektīva vadība un Pašvaldību reformu padome ar atbilstošu personālu un nepieciešamo budšetu, analītiski un organizatoriski administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma varētu būt sagatavojama līdz nākošajām pašvaldību vēlēšanām 1997. gadā. Par tās realizācijas formām un termišiem atbilstoši valsts iedzīvotāju politiskajai un psiholoģiskajai sagatavotības pakāpei ir jālemj Saeimai. Administratīvi teritoriālās reformas darba grupas priekšlikumus par veicamajiem uzdevumiem administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas realizēšanai skatīt 4.pielikumā.

Ar administratīvo teritoriju robešu saistītie jautājumi nekad nav izraisījuši pilnīgu vietējo iedzīvotāju un pašvaldību atbalstu. Lai radītu ieinteresētību tajos, ir jāveicina un jāgarantē informācijas pieejamība šajā jautājumā sabiedrisko diskusiju, apspriešanas ceīā. Ir jāstimulē neformāla un brīvprātīga sadarbība to pašvaldību starpā, kuras ir ieinteresētas kopīgu funkciju izpildē. Piemēram, nodibinot valsts dotāciju fondu pašvaldībām, kas ir apvienojušās saskašā ar Pašvaldību reformu padomes noteiktajiem principiem un noteikumiem, vai arī kuras sadarbojas sabiedrības pakalpojumu nodrošināšanas jomā.

5. Centrālās valdības un pašvaldību attiecības.

 

Šobrīd ir izveidojusies cieša sadarbība starp Latvijas Pašvaldību savienību un centrālo valdību, jautājumos, kas skar pašvaldību darbību, tādos kā budžeta plānošana, jaunu likumu izstrāde, pieņemšana utt. Šie kontakti realizējās ikgadējās Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības sarunās, likumā “Par pašvaldībām “ paredzētajos jautājumos.

Pašvaldību un centrālās valdības sarunu kārtība ir paredzēta likumā "Par pašvaldībām", kā arī MK noteikumos Nr.113 "Par rajona konsultatīvo padomi" un Nr.114 "Par MK un pašvaldību sarunu kārtību" ( MK noteikumi Nr.114, kā arī sarunu sistēmas shēma pievienota 5.pielikumā). Minētais likums un noteikumi paredz arī to, ka visi Ministru kabineta normatīvo dokumentu projekti, kas attiecas uz pašvaldību darbību, ir jāsaskaņo ar Latvijas Pašvaldību savienību.

Jautājumos, kas skar pašvaldību intereses izveidota gan ikgadējo sarunu, gan regulāru informatīvo sanāksmju sistēma starp pašvaldībām un centrālo valdību jautājumos. Piemēram, ikmēneša sanāksme starp MK un pašvaldību pārstāvjiem.

Tāpat ir izveidotas speciālas padomes, komisijas un darba grupas, lai risinātu vispārīgas un konkrētas pašvaldību problēmas. Kā piemēru var minēt Pašvaldību finansu izlīdzināšanas padomi, Pašvaldību reformu padomi.

Ir jāpiemin vairāki trūkumi, kas piemīt izveidotajai sarunu sistēmai. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji iebilst pret 2 nedēļu termiņu, kurā ir jādod atzinumi par Ministru kabineta dokumentu projektiem. Tā rezultātā, pašvaldības netiek informētas savlaicīgi un Latvijas Pašvaldību savienības speciālistu atzinumos nevienmēr ir ietverts pašvaldību kopējais viedoklis. Savukārt pašvaldības izsaka pārmetumus, ka nesaņem informāciju. Tas attiecas arī uz informatīvo sanāksmju darbu, kad bieži informācija paliek tikai to pašvaldību pārstāvju rīcībā, kuri piedalījušies attiecīgajās sanāksmēs, darba grupās utml.

Jāatzīmē arī tas, ka ar likumu noteiktās rajonu konsultatīvās padomes lielākajā daļā gadījumu strādā neefektīvi, līdz ar to netiek koordinēts valsts iestāžu un rajonu, un tajā esošo pagastu un pilsētu darbs.

 

Rekomendācijas

Ir ieteicams saglabāt esošo pašvaldību līdzdalību svarīgu lēmumu pieņemšanā, nostiprinot sarunu sistēmu MK un Pašvaldību savienības starpā. Ieteicams papildināt esošo sarunu sistēmu ar informatīvu materiālu (avīzes, žurnāli utt.) par jauniem likumiem, jautājumiem, tēmām, kas skar pašvaldību intereses. Tas jāveic ciešā parlamenta, valdības un Latvijas Pašvaldību savienības sadarbībā.

Tiks uzlabota pašvaldību un valdības sarunu sistēma, līdz ar vienotas valsts un pašvaldību informatīvās sistēmas ieviešanu. Tas dos iespēju pašvaldībām daudz operatīvāk iepazīties un saņemt valdībā sagatavojamo informāciju, jautājumos par pašvaldību budžetiem, finansēm utt.

Ir jāpārskata un jāsagatavo priekš-likumi par to, kā pilnveidojams rajona konsultatīvo padomju darbs, attiecīgi izmainot likumu ”Par pašvaldībām".

6. Pašvaldību darbinieku apmācības

un izglītības sistēma.

Viens no koncepcijas uzdevumiem bija izveidot apmācības sistēmu pašvaldībās strādājošajiem darbiniekiem.

Šajā jomā attīstība ir bijusi strauja un veiksmīga. Ir izveidoti divi pašvaldību mācību centri. Viens no tiem ir Pašvaldību kursu mācību centrs ar tam piesaistītām filiālēm. Otrs ir Latvijas Universitātes Pašvaldību mācību centrs. Abi centri šobrīd funkcionē patstāvīgi. Papildus tam ir nodibināta Valsts administrācijas skola, kas rūpējas par vispārējo ierēdņu apmācību. Tāpat šobrīd Latvijā darbojas privātie mācību centri, kuros ir iespējams pilnveidot savu profesionalitāti.

 

Rekomendācijas

Apmācības un izglītības sistēmas finansēšana galvenokārt būtu jābalsta uz sekojošiem finansu avotiem: 1) pašvaldību maksa par saņemto pakalpojumu; 2) valsts pasūtījums; 3) ārvalstu finanses. Galvenokārt uzmanība būtu jāvelta tam, lai mācību centru sniegtie pakalpojumi būtu pēc iespējas augstākas kvalitātes. Jāpievērš īpaša uzmanība apmācībai administratīvi teritoriālās plānošanas jomā, kā arī pašvaldību ekonomiskās attīstības veicināšanai, maksimāli piesaistot ārvalstu palīdzību šajā jomā.

7. Pašvaldību organizācijas.

Pašvaldību reformu koncepcijā ir teikts, ka ir jāatbalsta brīvprātīga pašvaldību apvienību veidošanās.

Latvijas Pašvaldību savienība funkcionē kā stipra pašvaldības pārstāvoša apvienība un ietver 2/ 3 no kopējā pašvaldību skaita. LPS pārstāv pašvaldību intereses sarunās un diskusijās ar valdību. Konsultatīvo pakalpojumu sistēma, sākot ar Latvijas Pašvaldību savienību un beidzot ar pašvaldībām vēl attīstās un tā ir jāatbalsta. Bez tam, Latvijas Pašvaldību savienība ir izveidojusi plašus starptautiskos kontaktus, kā tas ir paredzēts arī koncepcijā. Piemēram, "Pastāvīgās konferences par vietējām un reģionālajām varas iestādēm Centrālajā un Austrumu Eiropā" izveide, kura tomēr vēl ir sākuma stadijā un tai ir nepieciešams atbalsts.

Patreiz Latvijā pastāv 6 lielākās pašvaldību sabiedriskās organizācijas:

1) Reīistrētas: Kurzemes un Zemgales rajonu padome; Latgales Koordinācijas komiteja; Jēkabpils rajona pagastu savienība; Saldus rajona pašvaldību savienība; Latvijas Pilsētu savienība;

2) Nereīistrēta: Latvijas Pagastu apvienība.

Bez tam, Latvijā pastāv arī vairākas mazas sabiedriskās organizācijas, pagastu līmenī.

Rekomendācijas

Pašvaldību sabiedrisko organizāciju veidošanai ir jānotiek pēc pašvaldību pašu brīvas iniciatīvas.

Lai veicinātu straujāku Latvijas Pašvaldību savienības attīstību ir svarīga sadarbība ar valdību.

Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrijai būtu jāuzņemas informācijas publikācija, kas skar pašvaldību darbību.

8. Pašvaldību pārraudzība.

Likums “Par pašvaldībām”, kas stājās spēkā ar 1994. gada jūniju, deva tiesības Valsts reformu ministrijai (tagad Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrijai) apturēt nelikumīgus pašvaldību saistošos noteikumus.

Valsts reformu ministrija konflikta risinājumu dotajā jomā centās rast ar pārrunu palīdzību, un tikai ekstremālos gadījumos pašvaldību noteikumi tika atcelti. Kopš 1994.gada 8.jūnija Valsts reformu ministrija un vēlāk Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrija ir saņēmušas 330 pašvaldību saistošos noteikumus, no kuriem atpakaļ pašvaldībām ir nosūtīti 39, ar norādēm par neatbilstību likumam. Lielāko daļu no tiem, pārrunu rezultātā, pašvaldības pašas ir izlabojušas un tikai 5 saistošie noteikumi, šajā laika periodā, ir apturēti.

Neviens no apturētajiem noteikumiem netika pārsūdzēts tiesā, un līdz ar to tika atcelts. Šī pieredze norāda, uz to, ka galvenais trūkums pašvaldību darbā, kas saistās ar saistošo noteikumu pieņemšanu, tomēr ir kvalificētu speciālistu trūkums un nepietiekoš zināšanu līmenis juridiskajos jautājumos.

Jāatzīmē arī tas, ka valsts iestādes saņem daudz sūdzību par pašvaldību izdotiem saistošiem aktiem, kurus saskaņā ar likumu valsts iestādēm nav tiesību ne apturēt, ne atcelt, jo minētajā gadījumā administratīvā akta atcelšana ir tiesu kompetence.

 

Rekomendācijas

Jāsagatavo un jāievieš patstāvīga pašvaldību vadītāju, deputātu u.c. darbinieku juridiskās izglītības sistēma. Šo darbu būtu jāuzņemas pašvaldību mācību centriem ciešā sadarbībā ar Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministriju. Programmā, kā obligāts elements ir jāievieš konkrētu pašvaldību vai pašvaldību grupu pieņemto dokumentu analīze, tas nozīmē, ka mācību programmām ir jābūt orientētām kā praktiskai palīdzībai likumdošanas jomā pašvaldībām, kas ļautu bez valsts pārvaldes vai tiesisko institūciju iejaukšanās labot kļūdas. Jāsagatavo nepieciešamie likumprojekti un jāievieš praksē administratīvās tiesas, kas atvieglotu sūdzību izskatīšanu par pašvaldību administratīvajiem aktiem.

Kā papildus pasākums ir ieteicams izveidot decentralizētu sistēmu, lai Pašvaldību departamentam atvieglotu gandrīz 600 pašvaldību pārraudzību, izpētot iespēju izveidot valsts pārraudzības varas iestādes rajonos.

9. Pašvaldību vēlēšanas.

Saeima ir pieņēmusi likumu "Par pilsētu domes, rajonu padomes un pagastu padomes vēlēšanām". Pašvaldību vēlēšanas notika 1994. gada 29. maijā. Domes (padomes) deputāti tiek ievēlēti tiešās, brīvās, līdztiesīgās, vispārējās un proporcionālās vēlēšanās ar aizklātu balsošanu.

 

Rekomendācijas

Nākošās pašvaldību vēlēšanas atbilstoši likumam “Par pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanām" notiks 1997. gada 10. martā. Būtu ieteicams saglabāt esošo vēlēšanu sitēmu (vienlīdzīgas, tiešas, aizklātas un proporcionālas vēlēšanas), izskatot iespēju pagarināt deputātu pilnvaru laiku uz ēetriem gadiem, kā arī neefektīvas domes (padomes) darbības gadījumā iedzīvotāju tiesības ar referenduma palīdzību, tās darbību apturēt.

10. Citas reformas likumdošanas jomā.

Saskaņā ar Pašvaldību reformu koncepcijas nostādnēm Ministru kabinets ir apstiprinājis un iesniedzis Saeimai likumprojektu ””Par grozījumiem LR Satversmē”. Likumprojekts paredz papildināt Satversmi ar jaunu nodaļu “Pašvaldības”. Saeimā likumprojekts vēl nav izskatīts.

1994. gadā Saeima pieņēma likumu “Par valsts civildienestu”. Šobrīd civildienests ir ieviests centrālās valdības institūcijās. Likums paredz arī to, ka 1996. gadā civildienests ir ieviešams pašvaldībās, taēu to traucē, gan pašvaldību negatīvā attieksme pret civildienesta ieviešanu, gan pretrunīgās normas likumā “Par pašvaldībām” un likumā “Par valsts civildienestu”.

Papildus jāatzīmē arī tas, ka likums “Par pašvaldībām” dod tiesības rīkot vietējos referendumus un aptaujas, taēu līdz pat šim brīdim nav izveidots likums, kas noteiktu kārtību, kādā tie veicami, kā arī noteiktu, kādas sekas ir referenduma vai aptaujas rezultātiem.

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa likumu Latvijā ir pieņemti īsā laika periodā, pastāv pretrunas esošajā likumdošanā. Kā piemēru var minēt uzdevumu sadali starp dažādiem pārvaldes līmeņiem — valsts un pašvaldības.

Rekomendācijas

Ir jāapstiprina grozījumi Satversmē, ietverot tajos pašvaldību principus. Čsā laikā ir jāsagatavo likumprojekti, lai saskaņotu likumu “Par pašvaldībām” un “Par valsts civildienestu” noteikumus un novērstu šķēršļus civildienesta ieviešanai pašvaldībās. Jāsagatavo un jāpieņem likums par vietējiem referendumiem un aptaujām, nosakot referendumu un aptauju izmantošanas tiesisko statusu un jautājumus, kuros rīkojami vietējie referendumi un aptaujas. Jānosaka šo pasākumu organizēšanas kārtība.

Nepieciešams visaptveroši izpētīt esošos likumdošanas aktus, kas attiecas uz pašvaldībām, lai novērstu pretrunas starp dažādiem likumiem un noteikumiem.

Konkretizēt valsts un pašvaldību funkciju sadalījumu likumā "Par pašvaldībām" un saskaņot to ar iespējamo administratīvi teritoriālo reformu. Pārstrādāt likuma "Par pašvaldībām" nodaļas, kas skar konsultatīvo padomju darbu un pašvaldību sadarbību.

11. Pašvaldību reformu vadīšana.

Valsts reformu ministrija tika izveidota 1993. gadā un darbojās līdz 1995. gada jūlijam. Tā nodarbojās ar valsts pārvaldes reformas, tai skaitā arī pašvaldību reformas koncepcijas realizāciju un pārraudzību. Atbildība par pašvaldību reformas uzdevumiem ir pārgājusi Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrijas pakļautībā, kuras satāvā ir iekļauts Pašvaldību departaments.

Ar Valsts reformu ministrijas darbības izbeigšanu tika apstiprināts Pašvaldību valsts ministra amats. Šis amats ir palīdzējis saglabāt pašvaldību politisko statusu, bet pastāv bažas, ka nākotnē tas varētu izzust.

Pašvaldību reformām nepieciešamo likumu sagatavošanā piedalījās arī Pašvaldību reformu padome. Šī Padome galvenokārt darbojās kā konsultatīva struktūra. Ir izteikta kritika par to, ka Padomes statuss nedod iespēju ietekmēt likumprojekta gaitu pēc tam, kad likumprojekts ir iesniegts Ministru kabinetā izskatīšanai komitejās un vēl jo vairāk pēc tam, kad likumprojekts ir iesniegts Saeimai.

Kā jau minēts iepriekš Padome reāli nespēja ietekmēt citu ministriju, izņemot Valsts reformu ministrijas un Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrijas sagatavotus projektus, kā arī tai praktiski nebija iespēju ietekmēt Saeimā sagatavotus likumprojektus. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka Latvijas Pašvaldību savienībai, kas sniedz atzinumus par ikvienu normatīvo aktu, kas skar pašvaldību darbību, tā pieņemšanas beigu posmā ir lielāka ietekme kā Pašvaldību reformu padomei.

Rekomendācijas

Pašvaldību departamentam ir vajadzīgs atbalsts, lai nodrošinātu tā jauno funkciju izpildi. Ir ieteicams, izveidot grupu, kas nodarbotos ar jautājumiem, saistītiem ar pašvaldību budžetu, finansēm un ekonomiku. Šai vienībai (departamentam, vai nodaļai) būtu jāveic pašvaldību budžeta, finansu un citu ekonomisko jautājumu analīze, ieskaitot pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēmas nodrošināšanu.

Ieteicams saglabāt Pašvaldību valsts ministra posteni Vides aizsardzības un reīionālās attīstības ministrijā. Ir jāizpēta iespēja izveidot Pašvaldību ministriju, kā tas ir citās rietumu valstīs it īpaši ņemot vēro to, ka pašvaldību pārraudzībā ir aptuveni 1/4 no sabiedrības izdevumiem un tām ir liela atbildība.

Jāizpēta iespēja mainīt Pašvaldību reformu padomes statusu, izveidojot to kā konsultatīvu struktūru pie Ministru kabineta vai Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas.

12. Integrācija Eiropas Savienībā.

Ņemot vērā to, ka 1995. gadā Latvija kļuvusi par Eiropas padomes dalībvalsti, Ministru kabinets ir sagatavojis un iesniedzis Saeimai likumprojektu “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu”. Bez šīs Eiropas padomes hartas vēl ir 3 citi EP dokumenti, kuri Latvijā vēl nav ratificēti.

Bez augstākminētajām sfērām, kas skar pašvaldības, ir jāpievērš uzmanība Eiropas integrācijas procesam. Šim procesam būs liela ietekme arī pašvaldību līmenī. Tāpēc ir svarīgi, ka Latvija, cik ātri vien iespējams, uzsāk plānošanu šajā jomā. Šajā sakarā būtu ieteicama specializācija uz ES likumdošanu, ES struktūru, un sarunu procesu. Latvijas pašvaldību vadītājiem būs nepieciešamas zināšanas ES likumdošanā, valodās, noteikumos un programmās. Šājā jomā ir ļoti ieteicama vispārēja ārvalstu palīdzība.

Rekomendācijas

Jāpieņem likums “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu" un jāizpēta iespējas ratificēt pārējos minētos EP starptautiskos dokumentus, attiecīgi saskaņojot LR likumdošanu par Eiropas Padomes dokumentos minētajām pašvaldību darbības jomām.

Izmantotā literatūra:

1. “Pašvaldību reformu koncepcija”. Apstiprināta MK 1993. g. 28. septembrī ar lēmumu Nr.18.

2. “Programmas vadības vienības noslēguma atskaite”. Rīgā, 1995. gada 31. maijā. Eiropas Savienības PHARE valsts pārvaldes reformas programma Latvijā.

3. “Latvija. Programma LODE. Ziņojums par komandējumu no 1994.g. 24.oktobra līdz 1994.g. 1.novembrim”. Mišels Rivoljē.

4. “Latvija. Programma LODE. Ziņojums par komandējumu no 1995.g. 12.februāra līdz 1995.g. 4.martam”. Mišels Rivoljē.

5. “Latvija. Municipalitāšu finansiālais stāvoklis”. 1994. gada novembris. Pasaules Banka. Housing and Municipal services division country department, Europe and Central Asia region.

6. “Latvija. Municipalitāšu finansiālais stāvoklis”. 1995. gada marts. Pasaules Banka. Housing and Municipal services division country department, Europe and Central Asia region.

7. “Starppašvaldību sadarbības (kooperācijas) iespējas kā alternatīva pašvaldību teritoriālajai reformai”. Rīga, 12. 05. 1995. Pašvaldību reformu departaments. Arvīds Pīlēģis.

8. “Pagastu, rajona pilsētu ar lauku teritoriju un republikas rajonu (aprišķu) teritoriālā iedalījuma veidošanas kritēriji”. 1993. gada 6. decembris. Pašvaldību reformu padome.

9. “Dānijas pašvaldību reformas cēloši, to pielietošanas iespējas attiecībā uz pašvaldību reformu Latvijā, akcentējot apvienošanu”. Holgers Pindts. Dānijas Nacionālās vietējo varas orgānu asociācijas projektu direktors Austrumu un Centrālajā Eiropā.

Pielikumi

1. pielikums

 

Ministru kabineta rīkojums nr. 520–r

(prot. nr. 62, 3.§) Rīgā 1994.gada 6. decembrī

 

Par grozījumiem Ministru kabineta 1993. gada 28. septembra

rīkojumā nr.51–r “Par Pašvaldību reformu padomes izveidošanu”

 

Izdarīt Ministru kabineta 1993. gada 28. septembra rīkojumā nr.51–r “Par Pašvaldību reformu padomes izveidošanu” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1993, 31) šādus grozījumus:

1. Izteikt rīkojuma 1.punktu šādā redakcijā:

“1. Lai nodrošinātu pašvaldību reformu sagatavošanas un īstenošanas gaitas nepārtrauktību, apstiprināt Pašvaldību reformu padomi šādā sastāvā:

Padomes priekšsēdētājs

J. Bunkšs — Saeimas deputāts, Valsts reformu ministrijas parlamentārais sekretārs

Padomes locekļi:

J. Dobelis — Rīgas Domes loceklis

R. Eize — Tieslietu ministrijas Publisko tiesību departamenta direktore

A. Jansone — Kultūras ministrijas Kultūrnozaru koordinācijas departamenta valsts kultūras inspektoru koordinatore

A.Jaunsleinis — Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis

J. Kalviņš — Kuldīgas rajona padomes priekšsēdētājs

I. Karaškēvica — Labklājības ministrijas Veselības departamenta direktora vietniece

J. Lagzdiņš — Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs

J. Mačuļskis — Liepājas rajona Dunikas pagasta padomes priekšsēdētājs

V. Makarovs — sociālo lietu valsts ministrs

I. Preimate — Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktore

A. Rukmanis — Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta direktora vietas izpildītājs

J. Ruško — Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža vietnieks

O. Spurdziņš — finansu ministra padomnieks

V. A. Tērauda — valsts reformu ministre (līdz 01.07.1995. — Red.)

Dz. Upmace — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktora vietas izpildītāja

J. Vanags — Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks budžeta un administratīvajos jautājumos

L. Začesta — Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece

Ē. Zunda — Tukuma rajona Tukuma pilsētas domes priekšsēdētājs”

2. Izteikt rīkojuma pielikuma 3.punktu šādā redakcijā:

“3. Pašvaldību reformu padomi izveido ar attiecīgu Ministru kabineta rīkojumu, un tās sastāvā ietilpst:

3.1. valsts reformu ministrs;

3.2. divi Saeimas deputāti;

3.3. Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta direktors;

3.4. Tieslietu ministrijas pārstāvis;

3.5. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis;

3.6. Kultūras ministrijas pārstāvis;

3.7. Ekonomikas ministrijas pārstāvis;

3.8. Finansu ministrijas pārstāvis;

3.9. divi Labklājības ministrijas pārstāvji;

3.10.Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis;

3.11. rajonu pilsētu pašvaldību pārstāvis;

3.12. republikas pilsētu pašvaldību pārstāvis;

3.13. Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvis;

3.14. pagastu pašvaldību pārstāvis;

3.15. rajonu pašvaldību pārstāvis;

3.16. divi Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji ( viens no tiem — Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis).

Kandidātu Pašvaldību reformu padomes priekšsēdētāja amatam izvirza Valsts reformu ministrija.

Pašvaldību un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvju izvirzīšanu organizē Latvijas Pašvaldību savienība.”.

Ministru prezidenta vietā —

finansu ministrs, Ministru prezidenta biedrs A. Piebalgs

Valsts reformu ministre V. A. Tērauda

Pielikums Ministru kabineta rīkojumam nr. 51–r

1993. gada 28. septembrī

 

Pašvaldību reformu padomes nolikums

1. Pašvaldību reformu padomes uzdevums ir koordinēt pašvaldību reformu sagatavošanu Latvijā ar mērķi reorganizēt pašvaldību darbu atbilstoši Latvijas valsts un tās iedzīvotāju interesēm.

2. Pašvaldību reformu padome savā darbā ievēro Pašvaldību reformu koncepcijā noteiktos mērķus un uzdevumus, kā arī Eiropas Padomes izstrādātos un pieņemtos dokumentus pašvaldību darbības jomā.

3. Pašvaldību reformu padomi izveido ar attiecīgu Ministru kabineta lēmumu, un tās sastāvā ietilpst:

3.1. valsts reformu ministrs (priekšsēdētājs);

3.2. Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta direktors;

3.3. Finansu ministrijas pārstāvis;

3.4. Ekonomikas ministrijas pārstāvis;

3.5. Tieslietu ministrijas pārstāvis;

3.6. Labklājības ministrijas pārstāvis;

3.7. Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijas pārstāvis;

3.8. rajonu pilsētu pašvaldību pārstāvis;

3.9. republikas pakļautības pilsētu pašvaldību pārstāvis;

3.10. Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvis;

3.11. Rīgas pilsētas rajonu (priekšpilsētu) pašvaldību pārstāvis;

3.12. pagastu pašvaldību pārstāvis;

3.13. rajonu pašvaldību pārstāvis;

3.14. četri Saeimas deputātu pārstāvji.

Pašvaldību pārstāvju izvirzīšanu organizē Latvijas pašvaldību savienība.

4. Pašvaldību reformu padome lēmumus pieņem sēdēs, kuras pēc vajadzības sasauc padomes priekšsēdētājs.

5. Pašvaldību reformu padomes darbu nodrošina un koordinē Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departaments.

6. Pašvaldību reformu padome izveido darba grupas, kuras sagatavo padomes sēdē izskatāmos projektus un priekšlikumus.

7. Darba grupu darbu vada un projektu izstrādi koordinē Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta norīkots pārstāvis.

8. Darba grupās strādājošo ekspertu darba samaksu nosaka Pašvaldību reformu padome.

9. Pašvaldību reformu padomes priekšsēdētājam ir tiesības uzaicināt piedalīties padomes sēdēs un darba grupās ministriju un citu valsts institūciju pārstāvjus.

Valsts reformu ministrs, Ministru prezidenta biedrs M.Gailis

2. pielikums

Svarīgāko pieņemto likumu un noteikumu, kas attiecas uzpašvaldībām, saraksts

VRM 19. 05. 1994. 1. Likums “Par pašvaldībām” (ar grozījumiem 1995. gada 8. jūnijā);

VRM 2. Likums “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu”;

VRM 13. 01. 1994. 3. Likums “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likums”;

S 17. 03. 1994. 4. Likums “Par pilsētas domes, rajona un pagata padomes deputāta statusu”;

S 5. Likums “Par valsts un pašvaldību īpašuma tiesībām un šo tiesību reģistrēšanu Zemes grāmatās”;

FM 24. 05. 1994. 6. Likums “Par budžeta un finansu vadību”;

VRM 7. Likums “Par pašvaldību budžetiem”;

FM 02. 02. 1995. 8. Likums “Par nodokļiem un nodevām”;

FM 9. Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” ar grozījumiem;

FM 10. Likums “Par zemes nodokli”;

FM 11. Likums “Par īpašuma nodokli”;

LR AP 12. Likums “Par pašvaldību uzņēmumu”;

VRM 26. 01. 1995. 13. Likums “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995. gadā”;

VARAM 14. Likums “Par būvniecību”;

15. Noteikumi “Par kārtību, kādā pilsētu un pagastu pašvaldību pārstāvji izmanto nekustamā īpašuma pirmpirkuma tiesības”;

VRM 28. 03. 1995. 16. Noteikumi “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanas algoritmu 1995. gadam”;

FM 17. Noteikumi “Par kārtību, kādā ieskaita iedzīvotāju ienākuma nodokli pašvaldību budžetos avansa kārtībā”;

FM 18. Noteikumi “Par kārtību, kādā pašvaldības var uzlikt pašvaldību nodevas”;

VRM 31. 05. 1994. 19. Noteikumi “Par Ministru kabineta un pašvaldību sarunu kārtību”;

VRM 31. 05. 1994. 20. Noteikumi “Par rajona (republikas pilsētas) konsultatīvās padomes nolikumu”;

VRM 07. 06. 1994. 21. Noteikumi “Par pašvaldību domes (padomes) priekšsēdētāju mēneša amatu algām un gada piemaksām”;

VRM 07. 06. 1994. 22. Noteikumi “Par darba samaksu, kādu pašvaldību domes (padomes) deputāti saņem par deputātu pienākumu pildīšanu un piedalīšanos domes (padomes) un komiteju sēdēs”;

VRM 31. 05. 1994. 23. Ieteikums “Par pašvaldību domes (padomes) paraugnolikumu”;

VRM 24. Nolikums “Par pašvaldību reformu padomi un sastāvu”;

VRM 25. Likumprojekts “Par grozījumiem Satversmē” (iesniegts Saeimā);

VARAM 26. Likumprojekts “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu”.

 

VRM — Valsts reformu ministrija; S — Saeima;

LR AP — Latvijas Republikas Augstākā Padome;

VARAM — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija;

FM — Finansu ministrija.

2. pielikums

Ministru kabineta noteikumi nr. 66

(prot. nr. 16, 5.§) Rīgā 1995.gada 28.martā

 

Noteikumi par Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomi

Izdoti saskaņā ar likuma

“Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā” 7.pantu

 

1. Noteikt, ka likuma “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā” izpildi kontrolē Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padome.

2. Izveidot Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomi šādā sastāvā:

K.Albergs — Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis,

Valkas rajona padomes priekšsēdētājs

J.Krivmanis — Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis,

Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs

J.Ostaškovs — Valsts ieņēmumu dienesta priekšnieka vietnieks, Nodokļu kontroles departamenta direktors

M.Purgailis — Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis,

Rīgas Domes priekšsēdētājs

J.Putniņš — Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis,

Salaspils pilsētas domes priekšsēdētājs

O.Spurdziņš — finansu ministra padomnieks

L.Upīte — Valsts reformu ministrijas Pašvaldību reformu departamenta Problēmu nodaļas vadītāja vietas izpildītāja

E.Vanags — Latvijas statistikas institūta direktors

3. Apstiprināt pievienoto Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomes nolikumu.

Ministru prezidents M.Gailis

Valsts reformu ministre V.A.Tērauda

Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomes nolikums

1. Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda padomi (turpmāk tekstā — “Padome”) izveido saskaņā ar likumu “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā”.

2. Padomes priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku pirmajā Padomes sēdē ievēlē Padomes locekļi.

3. Padomes darbu nodrošina un pirmo sēdi sasauc Valsts reformu minis—trija.

4. Padome lēmumus pieņem sēdēs, kuras ne retāk kā reizi mēnesī sasauc Padomes priekšsēdētājs. Padomes sēdes protokolē.

5. Padomes pienākumi:

5.1. apspriest ar likuma “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā” izpildi saistītos jautājumus;

5.2. apkopot valsts un pašvaldību institūciju priekšlikumus par nepiecie—šamajām izmaiņām pašvaldību finansu izlīdzināšanas mehānismā;

5.3. sniegt atzinumus par priekšlikumiem, kas paredz grozījumus likumā “Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1995.gadā”.

6. Padomes tiesības:

6.1. pieprasīt informāciju no valsts un pašvaldību institūcijām;

6.2. uzaicināt valsts un pašvaldību institūciju pārstāvjus piedalīties Padomes sēdēs;

6.3. iesniegt Ministru kabinetam un attiecīgajām ministrijām priekšli—kumus par nepieciešamajām izmaiņām pašvaldību finansu izlīdzināšanas mehānismā.

Valsts reformu ministre V.A.Tērauda