Projekti, koncepcijas, plāni

Koncepcija civildienesta ieviešanai Iekšlietu ministrijas sistēmā

Apstiprinu: Iekšlietu ministrs J. Ādamsons,
1995. gada 20. martā

1. Normatīvais pamatojums

1.1. Likums “Par valsts civildienestu” nav attiecināms uz personām, kuras atrodas policijas dienestā, cietumu administrācijas dienestā un ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (skatīt likuma 1. panta 2. daļu).

1.2. Ministru kabineta instrukcija nr. 3. “Par likumā “Par valsts civildienestu” lietotā termina “valsts civiliestāde” attiecināšanu “visas Iekšlietu ministrijas pārraudzībā un pakļautībā esošās iestādes, ieskaitot ministrijas centrālo aparātu (izņemot Sardzes pulku, Mobilo policijas pulku un nākotnē — Robežsargu brigādi), atzīst par civildienesta iestādēm.

1.3. Saskaņā ar spēkā esošo likumu “Par policiju” policija ir militarizēta valsts organizācija (skatīt likuma 1. pantu).

1.4. Ziņojumā “Par Ministru kabineta sastādīšanu” un deklarācijā “Par valdības iecerēto darbību”, kas Saeimā akceptēta 1994. gada 15. septembrī, izsakot uzticību M. Gaiļa valdībai, noteikts:

“Izstrādās jaunu Policijas likumu un 1995. gadā tiks uzsākta policijas dienesta, cietumu administrācijas dienesta un ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārkārtošana uz uniformēta civildienesta pamatiem” (skatīt deklarācijas 4. nodaļu “Tautas un valsts drošība”).

2. Rīcības priekšlikumi

2.1. Teorētisko jautājumu sakārtošana:

2.1.1. Nosakāms jēdziens, kas ir valsts dienests, tad nosakāmas šī valsts dienesta sastāvdaļas — civildienests, militārais dienests un dienests tiesu resorā (tiesneši un prokurori).

2.1.2. Nosakāma policijas, ugunsdzēsības un cietumu dienestu vieta valsts dienestu sistēmā. Ja šie dienesti neietilpst militārā dienestā (Aizsardzības spēki un Zemessardze), kā arī nav tiesu resorā (tiesneši un prokurori), tad vienīgā vieta šiem dienestiem ir civildienestā.

2.1.3. Izskaužams padomju tiesību jēdziens — militarizēts dienests — kā totalitāras un policejiskas valsts pazīme, izdarot attiecīgus grozījumus likumā “Par policiju”.

2.1.4. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu un valsts reformas koncepciju Iekšlietu ministrijas civildienesta iestādes sadalāmas trijās grupās (izņemot karaspēka daļas):

a) parastās civildienesta iestādes (IeM centrālais aparāts, Pilsonības un imigrācijas departaments, Naturalizācijas pārvalde);

b) speciālās civildienesta iestādes (Policijas, Cietumu administrācijas, Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenti, Drošības policija, Valsts apsardzes dienests);

c) speciālās civildienesta iestādes, kurām piemēro speciālā civildienesta likumus (Tiesu ekspertīžu centrs, Informācijas centrs, Latvijas Policijas akadēmija u.c.).

Civildienesta likums attiecas uz pirmās grupas civiliestādēm, pie kam ministrijas centrālajā aparātā amatus ieņem arī speciālajā civildienestā atrodošies darbinieki. Otrās un trešās grupas iestādēs amatus ieņem speciālā civildienestā atrodošās personas, pie kam šajās iestādēs iespējama arī parasto civildienesta ierēdņu darbība (LPA u.c.).

Sevišķa specifika ir Kriminālpolicijā un Drošības policijā — tur amatus ieņem tikai speciālā civildienestā atrodošies darbinieki.

2.2. Speciālā (uniformētā) civildienesta jēdziens:

2.2.1. Policijas, cietumu administrācijas un ugunsdzēsības dienestos ir ļoti daudz kopīgu pazīmju, un šie dienesti, reizē tos demilitarizējot, tik ļoti atšķiras no parastā civildienesta, ka uz tiem nav iespējams attiecināt likumu “Par valsts civildienestu”, ko pieļauj arī šā likuma 1. pants.

2.2.2. Pazīmes, kuras šobrīd atšķir šos dienestus un kuras saglabājamas:

a) speciālas uniformas, kas norāda piederību pie noteikta dienesta;

b) bruņojums, speciālie līdzekļi un pilnvarojums tos lietot;

c) speciālās dienesta pakāpes, to apzīmējums uz formas tērpiem un tiesības dot rīkojumus;

d) speciālie reglamenti, speciālā disciplinārā atbildība, ieskaitot disciplināro arestu;

e) speciālas finansu garantijas kā militārdienestā (piemaksa par izdienu, uzturdeva, piemaksa par speciālo dienesta pakāpi);

f) speciālās sociālās garantijas (dzīvības un veselības apdrošināšana, bezmaksas medicīniskā apkalpošana, izdienas pensija).

2.2.3. Civildienesta ieviešana Iekšlietu ministrijā būtiski atšķiras no civildienesta ieviešanas citās ministrijās. Policisti, ugunsdzēsēji, cietumsargi šobrīd nav militārdienestā —tātad savā būtībā viņi jau ir civildienestā. Otrkārt, jebkurš, pat viszemākās pakāpes policists, ugunsdzēsējs, cietumsargs likumā noteiktā kārtībā var dot saistošus rīkojumus ļoti plašam personu lokam un ierobežot viņu tiesības, likumīgās intereses un izrīkoties ar viņu īpašumu. Tādējādi viņš jau šobrīd ir ierēdnis. Līdz ar to nav iespējama (izņemot pirmās grupas iestādes) parastā civildienesta ierēdņu atestācijas piemērošana un civildienesta ieviešanas kārtība. Būtībā nepieciešama šo dienestu un ar to saistītās likumdošanas tālāka sakārtošana.

2.2.4. Sakārtojot speciālos civildienestus, ņemama vērā sekojoša specifika:

a) šo dienestu specifikas dēļ ierēdņu uzskaite notiek tikai savā resorā un ir saistīta ar virkni drošības pasākumu, kas būtiski ierobežo vai pat izslēdz Civildienesta pārvaldes līdzdalību šajā procesā vai tās atsevišķos posmos;

b) šo dienestu specifikas dēļ izveidota un darbojas speciāla profesionālās sagatavošanas sistēma un šo ierēdņu spēju novērtēšanas kritēriji ir ļoti specifiski;

c) eksistē speciāla iekšēja šo ierēdņu profesionālās atestācijas kārtība, kura daudzās specialitātēs ir vairākkārtīga, bet profesionālisms objektīvi novērtējams (piemēram, noziegumu atklāšana);

d) eksistē ierobežota pieeja informācijai par šiem ierēdņiem, kas nodrošina to drošību, atsevišķās kategorijās līdz pat valsts noslēpuma līmenim.

2.2.5. Būtiska nozīme ir speciālā civildienesta demilitarizācijai, kura liekama reformas pamatā, jo, izslēdzot no likuma “Par policiju” 1. panta vārdu “militarizēts”, jāveic arī praktisks darbs šo dienestu demilitarizācijai, kas tiktu veikts sekojoši:

a) pretrunu novēršana attiecībā uz speciālā civildienesta ierēdņu darbību neatkarīgu lēmumu pieņemšanā kriminālprocesa, administratīvo pārkāpumu procesa, operatīvās darbības procesa ietvaros, ko viņš veic vadības kontrolē un tiesu resoru uzraudzībā (prokuroru sankcijas un tiesas lēmumi), nošķirot to no disciplinārās priekšnieka varas citos jautājumos;

b) parlamentārās kontroles atzīšana un bezierunu pieņemšana saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem, tajā pašā laikā nodrošinot slēgtas informācijas neizpaušanu;

c) civilās vadības prioritātes nodrošināšana pār speciālā civildienesta vadību Ministru kabineta un ministrijas centrālā aparāta līmenī, tajā pašā laikā ļoti izsvērti izstrādājot centrālā aparāta amatu, kuros var darboties tikai speciālā civildienesta ierēdņi, pienākumu loku, pārejas periodā citos amatos pieļaujot izvēles iespēju;

d) politiski stratēģisko lēmumu nošķiršana no taktiskajiem, nododot politiski stratēģisko lēmumu pieņemšanu civilās vadības rokās (Policijas departamenta un Drošības policijas priekšnieku iecelšana ar Ministru kabineta lēmumu, augstāko policijas vadītāju iecelšana ar ministra lēmumu u.c.);

e) militārās terminoloģijas izskaušana, grozot nosaukumus “štābs” uz “administratīvais departaments”, “lietu pārvalde”, civilizējot militāro struktūrvienību nosaukumus civiliestādēs (vads, bataljons, rota), grozot speciālo dienesta pakāpju nosaukumus (inspektori, komisāri, padomnieki u.c.).

2.3. Reformas etapi:

2.3.1. Stratēģiski reforma sadalās četros posmos:

a) civildienesta ieviešana Pilsonības un imigrācijas departamentā un Naturalizācijas pārvaldē (jautājumu principā var uzskatīt par izlemtu);

b) civildienesta ieviešana Iekšlietu ministrijas centrālajā aparātā;

c) civildienesta sakārtošana policijas, ugunsdzēsības un cietumu dienestā neatkarīgi no šo iestāžu veida un specifikas (ministrijas centrālais aparāts, otrās un trešās grupas iestādes);

d) tālākā nākotnē — Mobilā policijas pulka, Sardzes pulka un pārņemtās Robežsargu brigādes demilitarizācija (šajā dokumentā netiek apspriesta).

2.3.2. Reformas ieviešana ministrijas centrālajā aparātā notiek šķirti no civildienesta sakārtošanas policijas, ugunsdzēsības un cietumu dienestos. Ministrijas centrālā aparātā civildienesta ierēdņu amatus var pildīt bez politiskām amatpersonām (ministrs, parlamentārais sekretārs) un bez parastiem civildienesta ierēdņiem arī speciālā civildienesta ierēdņi (policisti, ugunsdzēsēji un cietumsargi) un militārpersonas — robežsargi. Šāds savienojums uzskatāms par pārejas perioda pieeju, tomēr jāsecina, ka tas būs diezgan ilgstošs, jo to nosaka kadru trūkums, atsevišķu funkciju ar starpdienestu raksturu saglabāšanās (koordinācija, saskaņošana u.c., ko, piemēram, Aizsardzības ministrijā veic NBS štābs, bet Iekšlietu ministrijā tas paliek tās centrālā aparāta funkcija), kā arī — galvenokārt — algu un garantiju dēļ.

2.3.3. Veicot reformu, jāņem vērā, ka speciālā civildienesta darbiniekos lielu satraukumu izsaukusi Saeimas un Ministru kabineta politika, kura pēdējā laikā vērsusies pret speciālajām finansu un sociālajām garantijām to ierobežošanas virzienā (bezmaksas braukšanas, pašvaldību finansējums policistiem un ugunsdzēsējiem laukos, Labklājības ministrijas priekšlikumi ierobežot sociālās un finansu garantijas, Valsts reformu ministrijas vienkāršotā pieeja likuma “Par valsts civildienestu” ieviešanā, neņemot vērā šo dienestu specifiku u.c.).

Reformas veikšanai nepieciešams reformējamo atbalsts, ko pamatā var panākt tikai ar konsekventu Saeimas un Ministru kabineta nostāju galvenokārt finansu un sociālo garantiju jautājumos; nenoteiktība un atšķirīgā civildienesta interpretācija neveicina kvalificētu kadru saglabāšanos un karjeru policijas, ugunsdzēsības un cietumu administrācijas dienestos.

2.3.4. Valsts dienestā esošajām personām jāveido vienots amatu algu kategoriju tīkls, nedalot to pa ministrijām un resoriem. Policijas, ugunsdzēsības un cietumu dienestu darbinieku algām jāsaskan ar attiecīgās kategorijas militārā dienesta un tiesu resora darbinieku algām (starpresoru pārbēgšanas un profesionālās karjeras starpresoru sistēma), kā arī jābūt vienādām finansu un sociālajām garantijām.

2.3.5. Ieviešot civildienestu Iekšlietu ministrijas centrālajā aparātā, tam jāpieiet pakāpeniski, nosakot amatu grupas, kuras var ieņemt:

a) tikai speciālā civildienesta ierēdnis;

b) tikai parastā civildienesta ierēdnis;

c) gan parastā, gan speciālā civildienesta ierēdnis.

Veicot šo sakārtošanu, jāgarantē algu saglabāšana šiem darbiniekiem, pārceļot tos no vienas grupas amatiem uz otras grupas amatiem, kā arī iespēju turpināt likumā noteiktā kārtībā esošā amatā darbu līdz tā atstāšanai pēc šī amata iekļaušanas citā kategorijā. Tomēr, pastāvot šodienas darba apmaksas sistēmai, apšaubāma plaša ministrijas centrālā aparāta darbinieku amata vakanču aizpilde ar civildienesta ierēdņiem.

2.3.6. Atšķirami jēdzieni — dienests valsts policijā, ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un cietumu administrācijas dienestā un militārā (robežapsardzes) dienestā. Izslēdzams jēdziens — dienests Iekšlietu ministrijā (IeM sistēmā), jo tas ir nepareizs (šodien cietumi ir IeM sistēmā, rīt — Tieslietu ministrijas sistēmā; Robežsargi šodien ir Aizsardzības ministrijā, nākotnē — IeM) un neatbilst valsts reformas principiem. Valsts policijas dienestā esošā speciālā civildienesta amatpersona var šo dienestu pildīt Policijas departamentā, Drošības policijā, Valsts apsardzes dienestā, kā arī Informācijas vai Tiesu ekspertīžu centrā, kā arī IeM centrālajā aparātā, Latvijas Policijas akadēmijā, un, ja tas nepieciešams, piekomandēta arī citur (Ministru kabineta padomnieks, Saeimas komisijas konsultants, Ārlietu ministrijā sūtniecībā atašejs vai drošības virsnieks u.c.). Analogi ugunsdrošības un glābšanas dienestā esoša persona, saglabājot savu statusu, var veikt amata pienākumus ugunsdzēsības daļā, mācību centrā, departamentā, ministrijas centrālajā aparātā, Tiesu ekspertīžu centrā, LPA, Valsts meža dienestā, Ventspils naftas rūpnīcā u.c.

2.3.7. Reforma Iekšlietu ministrijas centrālajā aparātā, kā arī policijas, ugunsdzēsības un cietumu dienestos pamatā veicama, izstrādājot tai pamatotu normatīvu, kā arī finansu nodrošinājumu.

Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs,
civildienesta jautājumu komisijas priekšsēdētājs L. Muciņš