INFORMĀCIJA

Baigs atgādinājums — arhīvu plauktos, muzeja stendos

Balstoties uz publiskās izstādes materiālu un informāciju

Rīgā, Latvijas Valsts arhīvu Ģenerālās direkcijas telpās, Šķūņu ielā 11, no 28. novembra līdz 16. decembrim ir iekārtota Baltijas valstu ceļojošā izstāde “PSRS Valsts drošības komitejas arhīvu mantojums Baltijas valstīs. Dokumenti no arhīvu fondiem”. Izstādes rīkotāji ir: Latvijas Iekšlietu ministrija, Latvijas Valsts arhīvu Ģenerālā direkcija, Latvijas Valsts arhīvs, Latvijas Ģenerālprokuratūra, Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Igaunijas Arhīvu departaments, Igaunijas Valsts arhīvs, Lietuvas Arhīvu departaments, Lietuvas VDK arhīvu dokumentu glabātava. Izstādes moto: “”Bet tiem, kuru sirds pieder un kuru ceļš kalpo šausmīgiem elkiem un to negantībām, es nelikšu viņu grēkus uz viņu galvām,” saka Dievs tas Kungs.” /Pravieša Ecēhiēla grāmata, 11. nodaļa, 21. pants/

Par izstādi tās rīkotāji saka tā: “Līdz ar Baltijas valstu neatkarības atgūšanu 1990. — 1991. gadā tajās tika aizliegta Komunistiskās partijas un tās uzticamā sarga — visvarenās Valsts drošības komitejas — darbība. Liela daļa no PSRS Valsts drošības komitejas slepenajiem arhīviem jau iepriekš tika izvesta uz Krieviju, bet daļa ir palikusi un nonākusi valsts glabāšanā. Arhīvu speciālisti to sauc par PSRS Valsts drošības komitejas arhīvu mantojumu.

1994. gadā no 27. līdz 29. oktobrim Tallinā notika Baltijas valstu arhīvu darbinieku seminārs “PSRS VDK arhīvi Baltijas valstīs”. Tā mērķis bija apzināt VDK arhīvu dokumentu kopumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tieši tad radās doma rīkot savdabīgu ceļojošo izstādi “PSRS Valstu drošības komitejas arhīvu mantojums Baltijas valstīs”. Mērķis bija parādīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotājiem PSRS VDK arhīvu mantojumu, apzināt uz Krieviju aizvesto un iznīcināto arhīvu lietu klāstu.

Kāds tad patiesībā ir VDK arhīvu mantojums? Atbildi mēģina rast šī izstāde. Ar saviem dokumentiem tajā piedalās Baltijas valstu arhīvi, kuru rīcībā ir pusmiljons (!) bijušās PSRS VDK dokumentu, kā arī Latvijas Vēstures muzejs un Latvijas Kara muzejs ar savu lietisko materiālu klāstu. Izstādē eksponēti apmēram 300 dažādi arhīvu dokumenti, kas aptver laika posmu no 1924. gada līdz 1995. gadam un atspoguļo PSRS VDK darbību. Tas ir vēl viens atgādinājums sabiedrībai par PSRS VDK pastrādātajiem noziegumiem pret savu tautu. Izstāde ir veltījums tūkstošiem spīdzināto, noslepkavoto, uz padomju koncentrācijas nometnēm aizvesto un bojā gājušo cilvēku piemiņai. Baigs atgādinājums par vēstures taisnīgo tiesu un uzvaru.”

Izstādes apmeklētāji var iepazīties ar ļoti šokējošiem materiāliem, kas atmasko Komunistiskās partijas un tās represīvo struktūru īstenoto genocīdu. Daudzi materiāli rada priekšstatu par PSRS VDK un LPSR VDK struktūru uzbūvi. Uzzinām precīzus jēdzienu “aģents”, “rezidents” u.c. definējumus.

“ PSRS Valsts drošības komitejas 1983. gada 4. jūlija pavēle 00140 un nolikums par PSRS valsts drošības orgānu aģentūras aparātu un uzticības
personām.

1. Valsts drošības komitejas orgānu aģentūras aparāts (šeit un turpmāk izcēlumi izstādē eksponētajos dokumentos — V.A.) sastāv no aģentiem, rezidentiem, satikšanās dzīvokļu saimniekiem un no valsts drošības orgānu slepenajā štatā nereģistrētiem konspiratīvo dzīvokļu saimniekiem.

2. Aģents ir padomju pilsonis, citas valsts pilsonis (pavalstnieks) vai persona bez pilsonības, kas slepeni sadarbojas ar VDK orgāniem un izpilda to uzdevumus PSRS drošības jomā.

Rezidents ir padomju pilsonis, kuru uz idejiski politiska, patriotiska pamata savervējuši VDK orgāni un kurš vada viņam pakļauto aģentu un uzticības personu darbu.

Satikšanās dzīvokļa saimnieks ir padomju pilsonis, kuru uz idejiski politiska, patriotiska pamata savervējuši VDK orgāni, kurš valsts drošības orgāniem ļauj izmantot savu dzīvokli darbam ar aģentiem un rezidentiem un nodrošina nepieciešamos konspirācijas apstākļus.

Konspiratīvā dzīvokļa saimnieks (VDK orgānu slepenajā štatā nereģistrēts) ir padomju pilsonis, kuru uz idejiski politiska, patriotiska pamata savervējuši VDK orgāni, kurš nodrošina apstākļus aģentu un citu operatīvajam darbam valsts drošības orgānu rīcībā esošajā telpā .”

Izstādē ir eksponētas LKP CK nomenklatūras darbinieku — LPSR VDK vadītāju Augusta Eglīša, Jāņa Vēvera, Borisa Pugo, Edmunda Johansona (pēdējā LPSR VDK priekšsēdētāja) personīgās lietas. Atsevišķs stends stāsta Alfona Novika noziedzīgo darbību:

“ Noviks Alfons Andreja dēls

Dzimis 1908. gada 13. februārī
Ludzas apriņķa Mērdzenes pagastā, latvietis. PSKP biedrs no 1932. gada. Izglītība — PSKP CK Augstākā partijas skola. Tiesāts par graujošu darbību pret Latvijas valsts likumīgo iekārtu 1934. gada aprīlī. Sākot ar 1940. gada 17. jūniju, kad PSRS karaspēks okupēja Latviju, Alfons Noviks apzināti iesaistījās okupācijas režīma represīvo iestāžu darbībā, ieņemot tajās dažādus vadošus amatus.

Jau 1940. gada jūnijā pēc PSRS vēstniecības Latvijā darbinieka Čičajeva norādījuma A.Noviku ieceļ par Daugavpils apriņķa Politpārvaldes priekšnieku. 1940. gada 15. jūnijā A.Noviks tiek ievēlēts par Saeimas deputātu, bet 1940. gada 21. jūlijā viņu ieceļ par Padomju Latvijas Iekšlietu tautas komisāru. Šajā amatā viņš
atradās līdz 1941. gada jūlijam, kad, ienākot Latvijā vācu armijai, A.Noviks kopā ar Padomju Latvijas valdību aizbēga uz PSRS.

No 1941. gada jūlija līdz 1943. gadam A.Noviks bija PSRS Valsts drošības tautas komisariāta nodaļas priekšnieks Maskavā. No 1943. gada līdz 1944. gadam A.Noviks bija Latvijas PSR VDTK operatīvās grupas priekšnieks Pavloposadā.

Kad 1944. gadā padomju karaspēks atkal okupēja Latviju, A.Noviks tika iecelts par Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisāru (no 1946. gada ministrs), un šajā amatā viņš strādāja līdz 1953. gada 7. martam, kad tika pārcelts citā darbā.

Darbodamies represīvo iestāžu amatos, Alfons Noviks aktīvi īstenoja genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem un īpaši pret latviešu tautu. ”

Graujošu darbību pret Baltijas valstīm PSRS īstenoja kopš šo valstu neatkarības iegūšanas. Tomēr īpaši aktīva tā kļuva pēc tam, kad 1939. gadā Otrā pasaules kara priekšvakarā PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras. Izstādē eksponētas Molotova — Ribentropa pakta slepeno pielikumu fotokopijas. PSRS gatavojās okupēt Baltijas valstis un sevišķi enerģiski tika meklēti nodevēji. Diemžēl par savas tautas un valsts nodevēju kļuva arī Latvijas armijas atvaļinātais ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts
Kļaviņš.

Bet pēc tam, kad PSRS okupēja Baltijas valstis, sākās mērķtiecīgs genocīds pret šo valstu iedzīvotājiem: sākot ar valstsvīriem un beidzot ar vienkāršajiem darba cilvēkiem. Lietuvas pēdējais prezidents Antans Smetona neticēja nekādiem boļševiku solījumiem un aizbēga uz Vāciju (vēlāk viņš caur Šveici devās uz ASV). Aizbēgt izdevās arī Latvijas sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam. Bet gandrīz visi pārējie Baltijas valstu politiskie, sabiedriskie un militārie darbinieki tika represēti (saudzēti bieži vien netika pat nodevēji un kolaboracionisti, piemēram, Roberts Kļaviņš, Jūlijs Lācis, Pēteris Blaus).

Izstāde iepazīstina ar Latvijas un Igaunijas pēdējo prezidentu Kārļa Ulmaņa un Konstantīna Petsa (arī Petsa ģimenes locekļu) Golgatas ceļu. Piemēram, izstādē eksponētas atsevišķu dokumentu fotokopijas no K.Ulmaņa krimināllietas nr. 17 210. K.Ulmaņa lūgums PSRS Iekšlietu tautas komisāram (L.Berijam) sakarā ar deportāciju uz Krieviju — 1940. gada 24. jūlijā. Rīkojums par K.Ulmaņa apcietināšanu 1941. gada 4. jūlijā, akts par K.Ulmaņa nāvi — 1942. gada 21. septembrī. Lēmums par K.Ulmaņa krimināllietas izbeigšanu sakarā ar viņa nāvi — 1943. gada 9. janvārī u.c. dokumentu fotokopijas. K.Ulmaņa krimināllieta nr. 17 210 joprojām atrodas Maskavā, Krievijas Federālā drošības dienesta operatīvajā
arhīvā.

Kad 1944. un 1945. gadā Sarkanā armija atkal okupēja Baltijas valstis, genocīds atkal tika turpināts. Deportācijas, nošaušanas, mantas konfiskācijas, spīdzināšanas. Bet cik Latvijas iedzīvotāju īsti tika deportēts komunistu varas gados? (Dažādos avotos minēti dažādi skaitļi.) Par to informē Latvijas PSRS Iekšlietu ministrijas pārskats par Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu laika posmā no 1941. līdz 1952. gadam un no viņiem ienākušajiem iesniegumiem par atbrīvošanu no specnometinājuma pēc stāvokļa uz 1954. gadu.

“ Izziņa par no Latvijas PSR izsūtītajiem kulaku ģimenes locekļiem,
nacionālistiem, sociāli bīstamiem
elementiem.

1. Izsūtītas sociāli bīstamu elementu ģimenes 1941. gadā — 5541.

2. Izsūtītas sodīto nacionālistu ģimenes 1949. gadā — 4254.

3. Izsūtītas kulaku ģimenes 1949. gadā — 9250.

4. Izsūtītas vācu tautības ģimenes 1945. gadā — 250.

5. Papildus izsūtīti no 1949. līdz 1952. gadam — 250.

6. Pavisam izsūtīti no 1941. gada līdz 1952. gadam 59 794 cilvēki.

1955. gada 2. martā

LPSR Iekšlietu ministrijas I specdaļas priekšnieks majors Karpačs

LPSR Iekšlietu ministrijas I specdaļas 2. nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Borisovs. ”

Vienlaikus represīvās struktūras enerģiski apsprieda nacionālo partizānu pretestību. “ Laika posmā no 1944. gada līdz 1953. gada 5. oktobrim padomju drošības iestādes nogalināja 2422 un arestēja 7342 nacionālos partizānus ” ( no LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 6. oktobra izziņas LKP CK ).

Izstāde informē, kā laikā no 1945. gada līdz 1956. gadam notika Lielbritānijas un PSRS (pamatā LPSR VDM — VDK) izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu sacensība. Un stāsta par attieksmi pret inteliģenci. To rāda Leonīda Breikša, Viktora Eglīša, Mildas Brehmanes — Štengeles, Knuta Skujenieka, “franču grupas”, Gunāra Astras u.c. krimināllietas un tiesas spriedumi.

Izstādē ir daudz apmeklētāju, arī daudz jauniešu. Piemēram, bija ieradušies Vandzenes vidusskolas vecāko klašu audzēkņi. Uz jautājumu, kas skolēnus rosinājis mērot tālo ceļu no Kurzemes uz Rīgu, viņi atbildēja: “Vēstures skolotājs. Un vēlēšanās izprast Latvijas pagātni.” Savukārt Vandzenes vidusskolas vēstures skolotājs teica: “Skolēni par personībām veidojas pašlaik, kad Latvija jau vairākus gadus ir neatkarīga valsts. Daudziem no viņiem ir grūti saprast, cik noziedzīgs bija vēl nesenais laiks. Šī izstāde jauniešiem sniedz uzskatāmu priekšstatu par padomju okupācijas režīmu un tā īstenotajām represijām — spīdzināšanām, slepkavošanām, deportācijām. Tādēļ arī braucām tālo ceļu uz Rīgu.”

 Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors