ARHĪVI RUNĀ

Bāreņi atpūtās un mācījās darbu

JĀNIS RIEKSTIŅS, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Latvijas brīvvalsts sākuma gados pilsētas bērnu vasaras atpūtai slimo kases, tāpat arī Latvijas bērnu palīdzības savienība, Latvijas bērnu draugu biedrība, kā arī citas sabiedriskās organizācijas ierīkoja vasaras kolonijas. Tas deva iespēju pilsētas bērniem, tajā skaitā arī bērnu namu audzēkņiem, uzlabot veselību un labi atpūsties. Taču šādam laika pavadīšanas veidam bija arī trūkumi — kolonijās bērni tikai atpūtās, taču nekādu darbu neiepazina.

1934.gadā Latvijas valdība izdeva rīkojumu par trūcīgo pilsētnieku bērnu nosūtīšanu uz laukiem, bet bērnu vasaras kolonijās tika novietoti tie pilsētu mazturīgo iedzīvotāju bērni, kuru veselības stāvokļa uzlabošana un audzināšana prasīja zināmu pārraudzību. Ar Rīgas Aizgādības valdes starpniecību 1935.gadā vasaras lauku darbos tika novietoti 2025 bērni, 1936.gadā — 2562, 1937.gadā — 2746, 1938.gadā — 5933, 1939.gadā — 5308, 1940.gada pavasarī — 4000. Bērnus lauku darbos novietoja uz valdības rēķina. Sākot ar 1935.gadu, arī Rīgas pilsētas bērnu namu audzēkņi vasaras mēnešos tika nosūtīti lauku darbos. Lūk, ko par šo aizvadīto vasaru liecina bērnu namu pārziņu atskaites.

Rīgas pilsētas Aizgādības valdes Amata mācekļu nama Rīgā, Brīvības ielā nr.93, kur mājvietu bija atraduši bāreņi no visas Latvijas, pārzine E.Eglīte 1935.gada 18.oktobrī Aizgādības valdei rakstīja:

“ Sakarā ar apkārtrakstu no 26.septembra zem nr.9224 ziņoju, ka iestādes audzēknes saņem no amata apmācības vietām 2 nedēļas atvaļinājuma dažādos laikos. Daļa audzēkņu, kuriem nav piederīgo uz laukiem, pavada savu atvaļinājumu iestādē, daļa, skaitā — 9, pavadīja to uz laukiem pie radiem, no kurienes atgriezās atspirguši. Vēlams būtu, ka arī tās audzēknes, kurām nav iespējas atpūsties pie piederīgiem laukos, varētu tikt novietotas uz divām nedēļām — varbūt Aizgādības valdes vasaras kolonijā. Sevišķi no liela svara tas būtu tām meitenēm, kuru veselības stāvoklis ir vājāks. ” (LVA, 1460.f., 1.apr., 53.l., 7.lp.)

Bērnu nama Hermaņa ielā nr.19, kurā tolaik galvenokārt uzturējās vācu tautības bāreņi, pārzinis savā atskaitē norādīja:

“ Bērnu nama Hermaņa ielā nr.19 audzēkņi š.g. vasarā bija nosūtīti no iestādes un sadalīti sekojošās grupās:

Suntažos, vasaras kolonijā — 23 meitenes;

Pie piederīgajiem — 3 zēni un 6 meitenes;

Pie lauksaimniekiem — 13 zēni un 3 meitenes.

Pavadot brīvdienas uz laukiem, bērni, ļoti labi atpūtušies, atgriezās labā veselības stāvoklī un ar jauniem iespaidiem par lauku dzīvi. Piedzīvojums rāda, ka bērnu nodošana lauksaimniekiem arī nākotnē būtu ļoti vēlama: bērni uz laukiem paplašināja savas valsts valodas zināšanas, iepazinās ar lauksaimniecības darbiem, kurus viņi pilsētā nekad neredzēja, iepazinās ar skaistām dzimtenes ainavām un vispār ar lauku dzīvi un ļaudīm. ” (LVA, 1406.f., 1.apr., 53.l., 8.lp.)

Bērnu nama Kuldīgas ielā nr.45 pārzinis A.Tukums savā 1935.gada 9.oktobra pārskatā ziņoja:

“ 1. Pie piederīgiem vasaru pavadīja 11 audzēkņi. Visi atgriezās iestādē veseli. No nevēlamām parādībām šinī grupā jāmin audzēkņa Reinholda Fingera atgriešanās ar 1 mēneša nokavēšanos... Vests uz iestādi, arvien izbēdzis no mātes un vecmāmiņas, klaiņojis pa ielām ar draugiem.

2. Atpūtā pie lauku iedzīvotājiem tika novietoti 19 bērnu nama audzēkņi. Pārzinis A.Tukums apmeklēja 4 audzēkņus Lauberes pagastā, skolotāja — audzinātāja O.Lazdovska apmeklēja 5 audzēkņus Suntažu un Taurupes pagastā, skolotājs — audzinātājs A.Kelps apmeklēja 5 audzēkņus Sidgundas un Mālpils pagastos. Vispārējais iespaids no apmeklēšanas apmierinošs... Audzēkņi palīdz saimniecībā pie putnu barošanas un citos mājas darbos. Brauc līdz uz pienotavu, jāj ar zirgiem utt. Divās vietās audzēkņi nežēlīgi apgājušies ar dzīvniekiem. Viens audzēknis pakāris 2 cāļus un sitis piesieto zirgu, otrs iegājis kūtī, aizvēris durvis un sitis aitas... Audzēkņi atgriezās iestādē ar veselīgu izskatu un iepazinušies ar lauku dzīvi... Kaut gan lauku iedzīvotājiem pie bērnu uzņemšanas pirmā vietā stāv tā “peļņa”, ko viņi dabū par bērnu uzturēšanu (par bērna uzturēšanu valdība mēnesī maksāja 20 latus — J.R.), tomēr arī uz priekšu vēlams nodot audzēkņus pa vasaru pie lauku iedzīvotājiem, kur viņi pavada laiku veselīgos apstākļos un manāmi attīstās arī garīgā ziņā... ” (LVA, 1406.f., 1.apr., 53.l., 9.lp.)

Daudzi lauku saimnieki pēc vasaras darbu pabeigšanas bērnu namu audzēkņus apdāvināja ar drēbēm un pārtikas produktiem. Bērnu nama Maskavas ielā nr.112 pārzinis I.Drugoveika savā atskaitē cita starpā rakstīja:

“ ... Kad atnāca laiks atgriezties uz pilsētu, gandrīz visiem ļoti negribējās šķirties no lauku dzīves. Raksturīgs bija viens gadījums, kad meitene rakstījusi Tautas vadonim, lai izdabūtu atļauju ilgāk palikt uz laukiem: “Mīļais ministri Kārli Ulmani! Es atrodos uz laukiem un man negribas braukt projām. Mīļais onkulīt, parūpējieties, lai es varētu palikt vēl ilgāk. Šeit būs daudz ābolu un es gribētu tos nogaršot. Man ir 11 gadu. Esmu bārenīte no krievu patversmes L. Maskavas ielā 112. Mīļais onkulīt, atrakstiet man atbildi. Es dzīvoju Stāmerienes pagasta “Pelednēs” pie Liepas. Onkulīt, brauciet pie mums ciemā. Tava Ņoļa Boraduļa. ”” (LVA, 1406.f., 1.apr., 53.l., 28.lp.)

Un lūk, ko savā pārskatā rakstīja bērnu nama Patversmes ielā nr.23 pārzinis Emīls Resnais:

“ Skolas gadam beidzoties, bērnu nama audzēkņi tika sagrupēti vasaras dzīvei. Bērnus sadalījām 5 grupās:

1) Ģimenēs izdodamie

2) Gani

3) Bērnu kolonijai Vecpiebalgā

4) Bērnu kolonijai Suntažos

5) Pie vecākiem un citiem piederīgajiem.

Pirmā grupā — ģimenēs izdodami — bērnu inspekcija bija nozīmējusi pavisam 11 bērnus. Šie bērni pirmie aizgāja no iestādes. Satiekoties pirmo reizi ar pilnīgi svešiem audžuvecākiem, bērni stipri uzbudinājās un raudādami lūdzās, lai viņus atstātu iestādē. Tik pēc ilgākas mierināšanas, pārliecināšanas bērni gāja līdzi saviem audžuvecākiem.

Otrā grupā — gani — tika iedalīti bērni vecāki par 11 gadiem, skaitā pavisam 16 bērni. Šie bērni ļoti labprāt devās pirmā peļņā. Ar ganos izdošanu no sākuma nemaz negribējās veikties. Šim apstāklim minami divi cēloņi, un tie būtu: 1) bērnu nama audzēkņi ganos tika izdoti vēlāk nekā mājas bērni; 2) laucinieki bija pavisam sliktās domās par patversmju bērniem. Tikai pēc pamatīgākas aprunāšanās un paskaidrojuma, ka bērni iestādē pie darba radināti, paši veic iestādes darbus un bērni ļoti vēlas iet ganos, laucinieki parakstīja ganu līgumu.

Trešā grupā — uz Vecpiebalgas bērnu koloniju (tās bija E.Resnā lauku mājas — J.R.) — tika izvesti uz 2 mēnešiem (jūniju, jūliju) 25 bērni. Ceturtā grupā — uz Suntažu bērnu koloniju — augusta mēnesī izvedām 17 bērnus.

Piektā grupa — pie vecākiem un piederīgiem izdoti pa vasaru 7 bērni.

Pirmās vēstules iestādē sāka pienākt no ganiem. Bērni paši bija rakstījuši un nevarēja vien nopriecāties par jauko lauku dzīvi, zemeņu bagātību visos kalniņos un mežos. Saimnieki esot labi, dodot labi ēst un daudz piena dzert. Par visiem ganiem atsauksmes vislabākās. Gani ar saimniekiem labi sadraudzējušies. Pilnīgi izzudusi bijusī saimnieku neuzticība pret patversmju bērniem. Saimnieki un gani man jau pateica, ka esot norunājuši nākošā vasarā atkal kopā dzīvot. Vienam ganiņam — Midrītim uzsmaidījusi pat liela laime, jo saimnieks, 2 māju īpašnieks, kuram bērnu nav, Midrīti adoptēja. Par vienu ganu — Siliņu man še gribētos aizrādīt. Šim zēnam, ganu gaitās ejot, bijusi apkopšana visai trūcīga: zēns pārnāca nemazgājies, ārkārtīgi netīrām drēbām un veļu. Zēns pats stāstīja, ka par visu ganu laiku bijis tik vienu reizi pirtī. Audzēknis Siliņš bija nodots ganos pie Kronberga Grenču pagasta “Vecvagaros”.

Ganiem tika dots līdzi mētelis, 2 apģērbi un 2 maiņas veļas. Visi ganiņi atgriezās stipri noplīsušām drēbēm, kas iesit jūtamu robu iestādes apģērba budžetā. Uz priekšu būtu, ganos izdodot, jāpielīgst, lai saimnieces rūpīgāk raudzītos uz ganu drēbēm un lai laikā drēbes salāpītu. Agrākos gados pie ganu algas tika pielīgts viens jauns pašaustas vadmalas uzvalks un gani pārnāca mājās jaunā uzvalkā, kurš viņiem skaitījās kā “goda uzvalks”.

Tuvāk apstājoties pie bērnu dzīves un darbiem Vecpiebalgas kolonijā, varu teikt, ka šovasar bērni dzīvoja uz laukiem 2 mēnešus, tuvāk iepazinās ar lauku dzīvi un apstākļiem. Ar prieku bērni strādāja dažādus lauku darbus. Vislabāk bērniem patika siena laiks. Lielākie bērni iemācījās sienu pļaut un ļoti pašapzinīgi strādāja. Bez kāda pamudinājuma paši gāja kaimiņiem līdzēt siena pļavā. Noteiktas darba stundas Vecpiebalgas bērnu kolonijā netikām ieveduši, bet darbus dalījām atkarībā no laika apstākļiem. Vecpiebalgas bērnu kolonijā mežā ir daudz zemeņu, melleņu un aveņu. Bērni gāja ogot un salasīja arī ogas kopgaldam, saldajam ēdienam. Bērnu kolonijas vajadzībām tika atvēlēts arī Ineša ezers. Sazvejotās zivis arī uzlaboja kolonijas kopgaldu .” (LVA, 140.f., 1.apr., 53.l., 29., 30.lp.)

Dažus gadus vēlāk E.Resnais tika iecelts par bērnu nama Hermaņa ielā nr.19 pārzini. Pēc vācbaltu bāreņu aizbraukšanas uz Vāciju 1939.gada rudenī tur mājvietu atrada galvenokārt latviešu tautības bāra bērni. Arī šajā laikā E.Resnais veltīja daudz laika un pūļu, lai iestādes audzēkņi vasaras mēnešus pavadītu laukos, arī Vecpiebalgā.

It īpaši uzteicama ir E.Resnā gādība par Latvijas bāreņiem 2.pasaules kara laikā.

1942.gada 17.aprīlī Rīgas pilsētas Sociālās nodaļas pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs M.Bremmers un Administratīvās nodaļas vadītāja vietas izpildītājs A.Kampars iesniegumā Rīgas pilsētas vecākā kungam rakstīja:

“ Rīgas pilsētas bērnu namu bērnus vasarā novietos lauku saimniecībās par ganiem un izpalīgiem. Tomēr viena daļa būs arī tādu bērnu, kurus nav iespējams salīgt pie saimniekiem. Paredzams, ka šādu bērnu būs apm. 20. Ir radusies iespēja šos bērnus novietot Vecpiebalgas pagasta “Sproģos”, nodarbinot tos lauksaimniecības darbos pie apkārtējiem lauksaimniekiem par talciniekiem, tādā kārtā apmācot un piesaistot tos lauku darbam. Par telpām bērnu mitināšanai nav jāmaksā, bet bērnu uzturam vajadzīgos produktus jāpērk no lauksaimniekiem ar pagasta valdes atļauju.

Bērnu uzraudzīšanai pietiks ar vienu pārzini, vienu audzinātāju un vienu ēdiena gatavotāju. Pārējos bērnu namu darbiniekus varētu nozīmēt citos darbos vai atbrīvot laukus darbiem.

Ziņojot minēto, Sociālās nodrošināšanas pārvalde pagodinās laipni lūgt augsti godātā vecākā kunga piekrišanu šādai bērnu novietošanai laukos. ” (LVA, 1406.f., 6.apr., 26.l., 219.lp.)

Izraksts no Rīgas pilsētas vecākā dienas pavēles 1942.gada 21.aprīlī

Bērnu nama bērni lauku darbos

“ Piekrītu Sociālās nodrošināšanas pārvaldes š.g. 17.aprīļa rakstā nr.9224/9267 paziņotam priekšlikumam par Rīgas pilsētas bērnu namu apmēram 20 bērnu novietošanu š.g. vasarā Vecpiebalgas pagasta “Sproģos” un viņu nodarbināšanu apkārtējās lauksaimniecībās.

Lūdzu Sociālās nodrošināšanas pārvaldi nokārtot šo lietu.

P.Dreijmanis, pilsētas vecākā vietas izpildītājs.

A.Pļavinskis, pilsētas sekretārs. ”

(LVA, 1460.f., 6.apr., 26.l., 218.lp.)

Šā pasākuma ierosinātājs bija E.Resnais.

E.Resnā iesniegums Rīgas pilsētas Sociālās nodrošināšanas pārvaldes priekšsēdētāja kungam

1942.gada 14.aprīlī

“ Laipni lūdzu atļauju šinī pavasarī izvest ar pilsētas smago mašīnu, pēc iepriekšējo gadu parauga, 20 bērnus no bērnu namiem Hermaņa ielā 19 un Kuldīgas ielā 45 uz Vecpiebalgas “Sproģiem”. Izvedami bērni būtu pa lielākai daļai tādi, kuriem lauku apstākļi vēl maz pazīstami. Vasarā bērniem tiktu ierādīti lauku darbi un ganu gaitas pie apkārtējiem lauksaimniekiem, tā sagatavojot šos bērnus priekšdienām par pilnvērtīgiem ganiem un laukstrādniekiem... ” (LVA, 1406.f., 6.apr., 26.l., 220.lp.)

E.Resnā iesniegums Rīgas pilsētas Aizgādības pārvaldei

1942.gada 20.maijā

“ Laipni lūdzu nozīmēt Vecpiebalgas bērnu kolonijas atvēršanu un bērnu pārvešanu no Rīgas bērnu nama Hermaņa ielā 19 uz Vecpiebalgu š.g. 30.maijā.

Līdz tam laikam bērnu nama vecāko klašu audzēkņi tiks novietoti lauku darbos, apsēti bērnu nama sakņu dārzi, sakārtotas iestādes mantas un materiāls.

Bērnu un darbinieku pārvešanai uz Vecpiebalgu vajadzīgs liels smagais auto, kurā ievietosim guļamos rāmīšus, matračus, veļu, apģērbus, traukus un pirmam iesākumam — produktus. Laipni lūdzu Aizgādības pārvaldi pieprasīt uz 30.maiju smago auto (gāzģeneratoru) no Aptīrīšanas pārvaldes. ” (LVA, 1406.f., 6.apr., 26.l., 217.lp.)

Viss pieprasītais tika saņemts, un Rīgas bērnu namu audzēkņi varēja izbraukt uz Vecpiebalgu. 1942.gada vasarā tur spēkus uzkrāja arī Kuldīgas ielas nr.45 bērnu nama audzēkņi Valentīns Redne, Elīda Redne, Tamāra Smapace, Daina Gribovska un Juris Treiģis.

Rīgas pilsētas bērnu nama Hermaņa ielā 19 pārziņa Emīla Resnā iesniegums Rīgas pilsētas Aizgādības valdes priekšniekam

1943.gada 12.aprīlī

“ Laipni lūdzu atļauju pēc iepriekšējo gadu parauga iekārtot bērnu vasaras koloniju Vecpiebalgas “Sproģos”. Kolonijai bērni komplektētos no Rīgas pilsētas bērnu namiem:

1) Ganu vecumā esošie bērni, bet kuru veselības stāvoklis neatļauj viņiem būt par pilnvērtīgiem ganiem.

2) Jaunāki par 11 gadiem, kuriem jāiepazīstās ar lauku dzīvi un ganu gaitām, lai 1944.gada vasarā jau varētu tās pildīt.

Par kolonijai piešķirtām telpām Vecpiebalgas “Sproģos” atlīdzība netiks prasīta. Tāpat sakņu un dārzāju audzēšanai kolonijas vajadzībām sakņu dārzs tiks nodots bez atlīdzības… ” (LVA, 1406.f., 6.apr., 26.l., 203.lp.)

Arī šoreiz šāda atļauja tika saņemta un daudzi Rīgas bērnu namu audzēkņi Vecpiebalgas “Sproģos” nodzīvoja līdz 1943.gada 3.oktobrim.

Latvijas bāra bērnus dažādos laikos ir aprūpējuši daudzi labi, iejūtīgi cilvēki. Kā liecina arhīva dokumenti, viens no pašaizliedzīgākajiem šajā ziņā ir bijis Emīls Resnais, kurš bāreņu aprūpē nostrādāja vairāk nekā 30 gadus. Pēc 2. pasaules kara viņš strādāja par Rīgas pilsētas 3. bērnu nama direktoru, līdz 1949.gadā kā “politiski neuzticams” tika no darba atlaists.

Tagad nu varētu vienīgi vēlēties, lai arhīva ziņas par šo pašaizliedzīgo bāreņu aprūpētāju papildinātu arī viņa bijušo audzēkņu atmiņas

Ir vērts ar labu vārdu atcerēties arī tos cilvēkus, kuri, it kā necilu darbu veicot, tomēr tik daudz izdarīja citu, vispirms jau dzīves pabērnu labā.