ATCERES, ATGĀDNES

Domas un sarunas par cilvēkiem un cilvēcību

Tomasa Manna 120. dzimšanas dienas konference un izstāde Akadēmiskajā bibliotēkā

Izcilā vācu prozaiķa Tomasa Manna (1875–1955) grāmatas rod aizvien jaunus lasītājus daudzās pasaules valstīs, arī Latvijā. Ar iejūtīgu sirdi un zinātnisku precizitāti pa rakstnieka dzīves un daiļrades ceļiem zinātkāru lasītāju izvadā viņa 120. dzimšanas dienas izstāde No “Budenbrokiem” līdz “Doktoram Faustam”, kas līdz 10.decembrim skatāma Akadēmiskajā (Misiņa) bibliotēkā. To iekārtojis pazīstamais literatūrpētnieks Ojārs Zanders. Studiju nolūkos pavadījis vairākus mēnešus rakstnieka dzimtajā Lībekā, viņš par šo seno Hanzas pilsētu savācis bagātīgu materiālu, kas jauki papildina plašo ekspozīciju. Pats Manns par
Lībeku taču teicis, ka tā ar savu panorāmu, ainavu un raksturu, valodu un arhitektūru pilnīgi nosaka un pārvalda viņa rakstniecību. Bet grāmatā “Lībeka kā garīgās dzīves veids” (1926) Tomass Manns visai zīmīgi raksturojis savu daiļradi: “ Jūsu novadnieka (proti, T.Manna–A.R.) grāmatās dabas ir maz, maz ainavu aprakstu, zemes smaržas, maz tīrumu, mežu, līdzenumu: šīs grāmatas stāsta par cilvēkiem un par cilvēcisko — tas ir tas, kam tajās veltīta gandrīz visa vērība. ”

Kā saruna par cilvēku un cilvēciskumu izskanēja arī Latvijas ZA un Rakstnieku savienības rīkotā zinātniskā konference turpat bibliotēkā. To ievadīja Vācijas Tomasa Manna biedrības
prezidenta Hansa Viskirhena sagatavots referāts “Tomass Manns šodien pasaulē”, ko brīnišķīgā vācu valodā nolasīja Valdis Bisenieks. Par rakstnieka dzīvi, daiļradi un saistību ar latviešu kultūru runāja un referēja Kira Kalniņa, Juris Kastiņš, Valdis Bisenieks, Rasma Darvina, Ojārs Zanders un Anita Uzulniece.

Kaut Tomasa Manna literārās frāzes muzikalitāte, humors un pasaules izjūta vislabāk, protams, atklājas tiem, kas lasa vāciski, viņa galvenie darbi ir pieejami arī latviešu tulkojumā. Pirmais romāns “Budenbroki” (1901) pirmo reizi latviski iznāca 1930.gadā. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tulkojumā izdoti romāni “Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās” (1959) un “Doktors Fausts” (1966) un noveļu krājums. 1976.gadā latviešu lasītāji saņem romānu “Burvju kalns” (1924), par kuru autors apbalvots ar Nobela prēmiju, bet 1987.gadā —
tetraloģiju “Jāzeps un viņa brāļi”, ko
autors pats bija pabeidzis Amerikā 1942.gadā.

Kā Tomasa Manna romāni un noveles no lasītāja prasa spraigu domas darbību, līdzdomāšanu, orientēšanos vēsturē un filozofijā, mūzikā un citās cilvēka garīgās dzīves sfērās, arī šī konference rosināja domas intensitāti, atjautu un... mīlestību uz Tomasu Mannu, kura romānu “Burvju kalns” viņa ne mazāk slavenais brālis Heinrihs Manns nosauca par personīgās attīstības mācību grāmatu, kas raksturo to ilgo un atbildības pilno ceļu, ko Tomass Manns kā Lībekas pilsoņa dēls “nostaigājis līdz Meistaram, kas uzrunā visu tautu”. Gan šī konference, gan plašā izstāde liecina, ka Meistars pratis uzrunāt ne savu tautu vien. Daudz viņa talanta cienītāju ir arī Latvijā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Dr.philol. Rasma Darvina:

Jāzeps kā cilvēka augstākās esamības simbols Tomasa Manna, Hermaņa Heses un Raiņa daiļradē

“ Dziļa ir pagātnes aka... ” — ar šiem vārdiem Tomass Manns iesāk savu tetraloģiju “Jāzeps un viņa brāļi”. Cilvēces pagātne kā bezgaldziļa aka. Šajā akā nogrimst viss bijušais, zaudējot laika dimensiju, toties pretī gūstot mūžību, kļūstot par leģendu, nostāstu, mītu. Noliecies pāri pagātnes akas malai, cilvēks dzīles spogulī ierauga sevi — būtni, kuru plosa mūžīga nemiera, cildenu centienu un tumšu dziņu pretvaras.

No pagājības un cilvēka duālistiskās dabas bezdibeņiem nāk arī pasaules literatūrā it bieži interpretētā Bībeles teiksma, atkal un atkal stāstītais stāsts par Jāzepa brīnumaino likteni, teiksma par jaunekli, kam čaklie profesori pat domājas esam atraduši reālu prototipu semītu verga Janhama personā.

Literatūras teorētiķim nav grūti saskatīt, ka Jāzepa likteņtēmā apvienojas vairāki sižeti, tādi kā “naidīgie brāļi”, “neuzticīgās sievas viltība”, “sapņu tulks valdnieka galmā” utt., kam pasaules literatūras evolūcijas gaitā izveidojušās savas tradīcijas. Savukārt Vecās Derības sižetā par Jāzepa likteni, ja ņemam tikai tā pamatelementus to loģiskajā secībā, ir uzkrītoša līdzība ar “vācu audzināšanas romāna” (saukta arī par “karjeras romānu”) tradicionālo shēmu — attēlota varoņa attīstība no bērna gadiem līdz vīra briedumam un savai vietai sabiedrības hierarhijā. Varbūt tieši tas ļoti vāciskajam vācietim Mannam lika ķerties pie tēmas plaša risinājuma, jo viņam, tāpat kā Gētem jaunībā, esot licies, ka šis “ārkārtīgi saistošais stāsts jāpapildina ar sīkākām detaļām”. Ķeroties pie šī darba, Tomass Manns bija jau brieduma gados un saprata, ka saturs arī jāpadziļina, tam jāpiešķir sabiedrisks skanējums, tālais jāpadara reāls un jāpietuvina lasītājam. Lekcijā, kas nolasīta pēc tetraloģijas pabeigšanas 1942. gadā, Tomass Manns uzsver tieši to faktu, ka “ielūkojies Bībelē”, būdams jau brieduma gados. Viņš raksta: “ Katram mūža posmam ir savas īpašas noslieces, prasības, gaumes īpatnības, varbūt arī spējas un priekšrocības. Redzams, tas ir likumsakarīgi, ka zināmā vecumā sāk zust interese par individuālo un partikulāro, par atsevišķām parādībām, par “ pilsonisko”, tas ir sadzīviski ikdienišķo, šā vārda visplašākajā nozīmē. Priekšplānā izvirzās interese par tipisko, nemainīgi cilvēcisko, neskaitāmas reizes atkārtoto, ārpuslaicīgo, vienā vārdā — par mītisko. Tipiskajā taču vienmēr daudz mītiskā — tai ziņā, proti, ka tipiskais, tāpat kā mītiskais, ir pirmdots paraugs, sākotnēja esības forma, ārpuslaika shēma, izsenis gatava formula, kurā iekļaujas dzīve, tiekdamās atgūt tai reiz norādītās aprises. ”

Tēmas pieteikums, minot kopā Tomasa Manna, Hermaņa Heses un Raiņa vārdus un meklējot kopsakarus šo trīs tik atšķirīgo autoru vēstījumos, var likties visai avantūristisks, it īpaši jau tādēļ, ka piedāvātais izklāsts nebalstās uz stingriem komparatīvistikas kanoniem, bet ir vairāk vai mazāk subjektīvas dabas. Gandrīz vai anekdotisks ir arī iegansts, kas lika šai tēmai pievērsties: astoņdesmito gadu pirmajā pusē, kad bija iznācis T.Manna tetraloģijas pirmais sējums, bet Dailes teātra repertuārā bija Raiņa luga “Jāzeps un viņa brāļi”, Manna tulkotājs Ģirts Bļodnieks, stāstot Svešvalodu fakultātes studentiem savu versiju par Jāzepa tēmu, starp citu ieminējās, ka pēc Raiņa lugas noskatīšanās viņš kopā ar cildinošām atsauksmēm esot dzirdējis arī neizpratnes pilnus skatītāju jautājumus: “Bet uz kurieni aiziet Jāzeps?” — Jā, uz kurieni tad nu vēl, ja pie sāniem zeltā tērpta sieva, visi radi iekārtoti un apgādāti, pašam rokā vara pār Ēģipti — vai tad vēl būtu uz kautkurieni jāiet? Lai par to diskutētu, vispirms jāatbild uz jautājumu, kas ir galvenais stāstā par Jāzepu un kur ir šī simbola kodols?

Cik minētie autori atšķirīgi savā būtībā, liktenī un individualitātē, tikpat atšķirīga ir arī viņu pieeja tēmai, tomēr varam atrast arī kopsaucēju — un tā ir doma par cilvēka augstāko sūtību, ētisko dominanti.

Ja pieejam jautājumam hronoloģiski, redzam, ka visi minētie darbi tapuši mūsu gadsimta pirmajā pusē un paši autori tai laikā jau ir brieduma gados. Rainis strādā pie lugas “Jāzeps un viņa brāļi” no 1904. līdz 1914. gadam, T.Manns tetraloģiju sāk 1925. gadā, intensīvi strādā līdz 1936. gadam un pēdējo sējumu pabeidz 1942. gadā. H.Hese pabeidz romānu “Stikla pērlīšu spēle” 1946.
gadā, bet viņš uz šo apoteozi gājis visu radošo mūžu.

Šī hronoloģija ļauj izdarīt arī būtiskus secinājumus par attiecīgā Eiropas vēstures perioda atbalsi minēto autoru daiļradē. Katrs no viņiem tēmas risinājumā ieslēdz daļu savas personības — vai nu identificējoties ar varoni, kā to vairākkārt atzinuši Rainis un Hese, vai arī, ieņemot ironiska vērotāja pozīciju, kā T.Manns.

Trimdiniekam Rainim cīņa ar Jāzepa traģēdiju ir smaga: starp pirmajām iecerēm gadsimta sākumā un darba nobeigumu 1914. gadā ir uzrakstītas trīs citas lugas — tādi kapitāli darbi kā “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi”, — un arī to varoņi nes sevī kādu Raiņa radītā Jāzepa būtības daļu. “Jāzeps un viņa brāļi” laikam gan ir vissubjektīvākā Raiņa luga. Pilnībā jāpiekrīt Viktora Hausmaņa atziņai komentāros Raiņa kopoto rakstu 11. sējumam: “Traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” Rainis iekausēja daudz gluži personisku pārdomu un pārdzīvojumu, un traģēdijas konflikta atrisinājums nebija tikai literāra problēma. Tas bija paša Raiņa dzīves jautājums, ko viņam vispirms vajadzēja izšķirt kā cilvēkam, kā rīkoties tad, kad cilvēkam nejauki nodarīts pāri un viņš pazemots līdz pēdējam zemumam? Atriebt? Piedot?”

Tomass Manns savu vēstījumu risina pilnīgi citā toņkārtā, ar savu krāsu gammu. Viņš stāsta sen zināmu stāstu, un varoņa individuālās ciešanas mazina apziņā vai arī zemapziņā mītoša nojauta, ka viss galu galā beigsies labi, ka viņš tikai tēlo savu lomu. Vislabāk tas redzams, ja salīdzinām vienas un tās pašas ainas attēlojumu abos darbos, piemēram, atkalredzēšanās epizodi, kur Jāzeps dodas brāļiem pazīstams. Raiņa Jāzepam tā ir ciešanu un moku apoteoze. Tērpies melnajā ērkšķu kreklā, viņš atgādina par pazudušo brāli ar vārdiem:

“ Bet viņa sāpes, vai tās izdzēstas?

Varbūt pat nāve viņas neizdzēš?

Varbūt caur smiltīm cauri viņas brēc?

Varbūt pie vakarupes sēd un raud,

Un gaida, līdz tām nesīs gandarību? ”

Kā atbildi viņš saņem Jūdas stingrā pārliecībā teiktos vārdus: “,.. Viņš miris beigts, un viņa miņa dzēsta .” (11. sēj., 251. lpp.)

Un šīs pašas ainas risinājums Manna variantā: “ Bet Jāzeps tur iekšā, nelikdamies zinis par asarām uz saviem vaigiem, izpleta rokas un devās pazīstams brāļiem. Bieži viņš bija maldinājis ļaudis, dodamies tiem pazīstams, un licis noprast, ka iemieso kaut ko augstāku, nevis to, kas ir īstenībā, un šis augstākais sapņaini valdzinoši bija piesedzis viņā cilvēku. Tagad, lai arī svinīgi izpletis rokas, viņš pateica viekārši, ar vieglu smaidu:

“ Zēni, tas taču esmu es! Es esmu jūsu brālis Jāzeps. ”” — Un seko vispārējas gaviles un līksmība. — Šie divi risinājumi, viens minorā, otrs mažorā skanējumā, var likties absolūti nesalīdzināmi savā šķietamajā polaritātē, tomēr būtībā viens otru papildina. Ģirts Bļodnieks tetraloģijas tulkojuma ievadā raksta: “Tomasa Manna Jāzeps iedzīvina Raiņa formulēto reālā humānisma principu — “ļaunu ņemt un vērst par labu”. Bļodnieks atsaucas arī uz V.Hausmaņa atziņu, ka Raiņa hamletiskā Jāzepa “aktīvā humānisma princips īsti realizēties vēl nevar, tāpēc viņš aiziet meklēt “trešo dzimteni””. “Raiņa Jāzepa konflikts ir iekšējs — no dzīves atrauts, viņš izgaist sapnī. Tomasa Manna faustiskā Jāzepa pretruna pauž sabiedriskās attīstības likumsakarību, kura tetraloģijā atrisināta sociālas utopijas formā.” (11.sēj., 19. lpp.).

Utopija, tikai ne sociāla, bet filozofiska utopija, ir arī H.Heses romāns “Stikla pērlīšu spēle”. Var likties, ka trūkst pietiekama pamatojuma, lai izvēlētos šo romānu salīdzinājumam ar iepriekšējiem diviem tēmas risinājumiem — pamats ir tikai šis formālais pieturas punkts — galvenā varoņa vārds, pie tam nav zināms, vai Hese pats ir vēlējies vilkt kādas paralēles ar Bībeles varoni. Daži pētnieki gan domā, ka viņš to būtu varējis darīt (piem. Jozefs Mileks (skat. “ Materialien zu Hermann Hesse “ Das Glasperlenspiel”, zweiter band ”)), kā arī varoņu vārda izvēlē sava loma varējusi būt tieši Manna romānam, kura pirmo sējumu Hese ar lielu sajūsmu izlasījis 1933. gadā, bet konkrētas norādes paša Heses izteikumos atrast nav izdevies. Tomēr domāju, ka tam nav būtiskas nozīmes, jo tieši Heses Jozefs Knehts nes sevī visas Jāzepa tēmas kvintesenci un savā pamatfunkcijā saskaras kā ar Tomasa Manna, tā Raiņa variantu, garīgajā veidolā varbūt pat būdams tuvāks Raiņa veidojumam kā Manna radītajam tēlam. Protams, lielu lomu spēlē arī salīdzināmo darbu žanriskās atšķirības: traģēdija, epopeja, filozofiskā utopija, kas nosaka arī attiecīgā tēla veidolu un nokrāsu. Tas pats attiecas arī uz hronotopa dimensijām — laiks un vieta, vai tie ir tie paši, par ko uzdodas? Rainim, neraugoties uz rūpīgo senlaiku ietērpu un dekorācijām, darbība risinās telpā “es un līdzcilvēki”, Tomass Manns liek senajam mītam iet cīņā ar Alfrēda Rozenberga nacistisko “bībeli” — “Divdesmitā gadsimta mīts” (“ Mythos des 20. Jahrhunderts ”), Jozefs Knehts darbojas Kastālijā, utopiskā nākotnē, sterilā telpā, kas brīva no konkrēta laika vai vietas reālijām, autors to veido kā ideālo vidi, ideju realizācijas poligonu, un tieši tādēļ Hesem arī izdodas iemiesot šajā tēlā ne tikai savu iepriekšējo darbu varoņu pozitīvo centienu rezultātu kopsavilkumu, kvintesenci, bet arī savā veidā atsegt Jāzepa parabolas būtību. Jo šī simbola kodols ir savas misijas apziņa , augstākā uzdevuma izpratne un pakļaušanās tam. Vienlaikus tas nozīmē arī vitāli svarīgo kopsakaru novērtējumu. Jāzeps — izredzētais no kopuma, no daudziem, izredzētais tādēļ, ka ir labākais no tiem. Izredzēts kā upuris , jo tikai labāko drīkst upurēt dievībai. Lai upuris nestu svētību, tam jābūt labprātīgam . Jāzeps to apzinās kā nepieciešamību kalpot savai ciltij. Un tā mēs nonākam pie jēdzienu “kalps”, “kalpot”, “kalpošana” tās interpretācijas, ko visskaidrāk formulē Hermanis Hese, bet tādā pat nozīmē lieto arī Manns un Rainis. Šai kalpošanai nav nekā kopēja ar verdziskumu, pakļaušanos stiprākajam, Hese to dēvē par Lielo Likumu un ļoti gleznaini iedzīvina šo likumu 1932. gadā publicētajā darbā “Ceļojums uz Austrumzemi” (“ Die Morgenlandfahrt ”), kur galvenais varonis to formulē kā dzīves pamatlikumu: “..Tas ir likums par kalpošanu. Kas grib ilgi dzīvot, tam jākalpo. Kas grib valdīt, tas ilgi nedzīvo.” — “Kāpēc tad tik daudzi tiecas pēc kundzības?” — “Tāpēc, ka viņi to nezina.” (H.H., VIII, 342)

Šos vārdus saka kāds gluži neievērojams “mazais cilvēks” — suņu frizieris, masieris vai dresētājs, kas Austrumzemes meklētāja atmiņā palicis kā “kalpotājs no Leo” ( Diener Leo ), bet nobeigumā Ceļa Meklētājs uzzina, ka tieši Leo ir Brālības Augstākais priesteris: “. .No telpas dziļumiem, no Arhīva tuksneša zonām nāca šurp cilvēks. /../ Viņa gaita bija klusa un mierīga, tērps mirdzēja zeltā /../ Tas bija Leo. Svinīgā un greznā ornātā kā pāvests viņš devās caur Augstāko rindām uz troni. Kā krāšņu svešzemju ziedu viņš nesa sava rotājuma mirdzumu augšup pa pakāpieniem, /../ Rūpīgi, pazemīgi, kalpodams viņš nesa savu starojošo godību, pazemīgi, kā savas insignijas nes dievbijīgs pāvests vai patriarhs. ” (VIII, 378)

Modernajai tehnikai nebūtu neiespējami saskatīt, cik reizes un cik variantos Raiņa daiļradē (arī ārpus traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi”) atkārtojas jēdziens, kas ietverts vārdos: “Priekš citiem kalpodams...”, bet būtības pierādījumam mehāniskā saskaitīšana nav nepieciešama, mīlas un naida cīņā, kas plosa Raiņa Jāzepu, uzvar cilvēka augstākā pienākuma apziņa.

Visus trīs Jāzepus vieno arī Spēles moments, Spēle “kā zelta stīgas starp debesīm un zemi”, cik dziļi traģiska šī spēle ir Raiņa Jāzepam, tik dievišķa rotaļa Tomasa Manna varonim. Manns neslēpj, brīžiem pat pasvītro sava stāstījuma daudzslāņainību: varonis kalpo Bībeles personāža gaitu atveidei — tātad ir autora rokās tikai objekts, marionete, bet tai pat laikā viņš arī “dzīvo” — “rotaļājas” un fantazē, savā iztēlē pielaiko sev dažādu dievību maskas uz lomas. Romānā ieskanas Adonisa, Tammusa un Ozīrisa motīvi — tie jaunie dievi, kam leģendas liek iet cauri nāvei (bedres motīvs), lai celtos augšā jaunā esamībā.

Triju tēlu, trīs autoru koncepciju salīdzinājums ļauj secināt: Raiņa traģiskais varonis ir varbūt pat pārāk sensibls, kā mesiānisks moceklis viņš akumulē visas pasaules sāpes, bet vai ar to viņš pārliecina par sava upura lielumu? Vai ir saprasts? T.Manna varonis būtībā paliek tas pats saulainais jaunais dievs vai arī tā lomas tēlotājs, lai atgādinātu neaizmirstamo, būtisko. Hermaņa Heses Jozefs Knehts tāpat kā Raiņa Jāzeps akceptē nāvi kā nepieciešamību izpirkšanas upurī, ceļu uz jauno dzīvību, bet viņš to veic bez Raiņa tēla eksaltācijas. Jozefa Knehta fascinējošais stoicisms atgādina antīkos varoņus.

Visi trīs varoņi pakļaujas likumam par kalpošanu. Tos vieno arī krāsu simbolika: apoteozes momentā visi trīs autori tērpj savus varoņus baltās un zelta drānās. Un tā, runājot Heses terminoloģijā, visi trīs Jāzepi ir Ornāta Nesēji — augstākos, viscēlākos simbolus — gaismas un saules krāsas — tiesīgs nest tikai tas, kas to dara, patiesi kalpodams cilvēkiem, ciltij, cilvēcībai.

Priekšlasījums Tomasa Manna 120. gadadienas zinātniskajā konferencē 14. novembrī