( Ilze Indrāne )

Klāt lielais sējas laiks,

Jau zeme vaļā,

Un debesis ar saules svētību —

līdz galam vaļā, vaļā,

Nāk ražens lietus, rīt būs tava zeme zaļa…

Lai svētīta šī diena ar cīruli debesīs, ar baltu kreklu mugurā, ar jaunu sētuvi plecos! Tu esi lielais Sējējs blakus Dievam, un Latvijas zeme, mazais zemes ielāpiņš Baltijas jūras krastā, Tavai šūpuļa un kapa vietai lemts, Tavam vienīgajam mūžam un Tavu bērnu nebeidzamiem mūžiem.

"Skaistākais ģerbonis ir arkls tīrumā" — reiz teica Kārlis Ulmanis... Bet sarūs, sarūs arkls un nolūst izkapts, ja to netura droša zemnieka roka un nevada zemnieka lepnā pašapziņa — šī zemes ir mūsu no pat sīkas ganurīkstītes līdz Gaiziņa birzīm un Aiviekstes ozoliem, no Vidzemes sīkiem smilškalniem līdz Zemgales auglīgam plašumam — mūsu! Mūsu maizei un pienam, mūsu dvēseles mieram un skaistumam vēlēta, mūsu logam uz pasauli, mūsu sargam pret pasaules tukšuma un tāluma vilinājumiem.

Šodien mūsu acupriekšā sabrūk un sairst viss viegli un pavirši krautais, nātrās ieaug un saplok kopsaimniecību garāžu, darbnīcu un fermu lētie ķieģeļu grausti, izsīkst mēslu plūsma uz lejas upēm un ezeriem.

Uz jaunu gadsimtu iet pils un baznīcas varenie torņi un mūri ar latviešu zemnieka pirkstu nospiedumiem katrā Latvijas akmenī. Uz jaunu gadsimtu atdzimst Latvijai raksturīgā viensēta ar kļavu, liepu un ozolu puduriem, ar plašiem augļu dārziem, iebraucamo ceļu alejām, ar kapkalniem un Jāņuguņu pauguriem. Sairst viss viegli un pavirši krautais, klaidonības caurvējam ļautais, droši nopurina pelnus no pleciem mūsu senču dzīvesziņas un tikuma apmirdzētais, zemē un debesīs sētais, stādītais, mīlētais un sargātais. Lai atkal kā sendienās — "Rudziem kalni, miežiem lejas, bitēm kupli ozoliņi", ne lapsu fermām vai ziemeļbriežu ganībām!

"Mūsu arklu, mūsu durkļu, mūsu mīlestības zeme" — latviska Latvija nu ir tavā ziņā, jaunais Sējēj!

Gudri un godprātīgi Tu pratīsi nolīdzināt svešās rētas mūsu zemes vaigā, bez naida un riebuma, bet ar rūgtām sāpēm par izpostīto un neiederīgo, kur bezjēdzīgi ieguldīts tava tēva un mātes smaga darba mūžs. Tu novāksi pamestās, pusgruvušās lopumuižas, kas nereti gozējas skaistākajos ezeru krastos vai upju līčos. Tu nolīdzināsi vecajā parkā izkaisītās cūkubūdas, malkas nojumes, žogus, sētas un žagaru kaudzes, kas liecina par aizgājušā laika "turību un tikumu". Tu iztīrīsi dīķi, kas gadu gados kļuvis par atbaidošu, smirdīgu mēslu bedri un sen aizmirsis īrisu un ūdensrožu ziedēšanas laiku. Tu nežēlosi savas rokas un savu atpūtas dienu, lai izvāktu kritalu lūžņus no kādreiz tik skaistās gravas kraujām, kur katrai taciņai, kāpnītei, tiltiņam bijis savs romantisks un zīmīgs nosaukums tavu tēvu un vecmāmiņu jaunībā, kas apliecina mūsu tautas dzejnieka dvēseli, kas izteicās tautasdziesmu tūkstošos un neiznīka bada, sala un nebrīves gados.

Tu pieliksi savu roku un savu latu Dievnama un skolas un kultūras nama sakopšanā, atjaunošanā un nosargāšanā pret lētu izpriecas straumes moderno postu, lai Tava pagasta zemnieku bērniem nepietrūkst dziesmas, dejas, profesionālo teātru un koncertu snieguma, svētrītu un svētvakaru gaismas — visa tā kopuma, kas radīs jauno latviešu paaudzi — šeit palicējus, ne tikai dīkus vasarniekus un ciemiņus lauku sētā.

Un tad Tu radīsi pats savu namu un sētu un pasauli, savu vismazāko latvisko Latviju. Tur es ieraudzīšu tavas zelta rokas, tavu uzņēmību un zināšanas lauksaimniecībā, celtniecībā vai daiļdārzniecībā, un tā būs arī vieta, kur vispilnīgāk izteiksies tavas personības īpatnējā vienreizība, tavi talanti, ar kuriem patiesi Radītājs nav bijis skops un katram no mums kaut ko no savas pasaules radītāja tieksmes līdzi devis. Varbūt Tu godbijīgi un gudri saglabāsi katru nieciņu no senču likuma un gājuma — šo akmens mūri, šo sudrabaino koka sienu, sarkano māla jumtu vai dzirnakmens slieksni, jo varbūt tieši tur pusgadsimtu slēpies Mājas Gars, kas tev arī turpmāk būs vēlīgs. Tu nesteigsies un neķersies pie vislētākā būvmateriāla savas dzimtas jaunajam namam, tu nelaidīsi prom pār jūru pēc sveķiem smaržojošo priedi un egli un nemainīsi to pret betonu, stiklu un krāsainu plastmasu, jo košie bistrokioski šosejas malā — tā nav mūsu ilgotā latviskā Latvija, tā ir steigas, nabadzības un rijīguma ieprogrammētā, svešinieka vienaldzībā tapusi, ne Latvijai, ne ilgam mūžam, tik vien kā garāmskrējēja pusdienām.

Gudrākais un izvēlīgākais ārzemju viesis un ekskursants tur nestāsies, viņš tālu līkumos un meklēs Tavu sakopto pagastu, Tavu sētu ar īpatnējo mājas vārdu un ceļarādītāju, kāds tikai Tavai rokai un gaumei padevies, no Tava meža zaružuburiem izdrāzts. Viesis negriezīs dubļainā stigā, viņš raudzīs koptu braucamo ceļu — vecu vai pavisam jaunu kociņu aleju, kas ieved Tavā plašajā zaļajā pagalmā ar ošu un ozolu lapotnēm augstu pār jumtiem, ar jaunām ozola durvīm, ar pirti dīķmalā, ar puķu stādījumiem, ar noslaucītām taciņām uz kūti un klēti.

Varbūt tev patīk akmeņi, un savu senču piemiņai vecajos mūros Tev greznojas neredzēts akmensdārzs. Varbūt tu savos tīrumos ieraugi savādu šļūdoņa ūdeņu veidotu milzeni un noliec to pie vārtiem vai iebraucamā ceļa galā. Varbūt Taviem akmeņiem laukmalēs ir doti savi īpašvārdi vai mīļvārdiņi. Bet varbūt Tavai acij tīkamāks ir zālāja plašums ar vienu pašu izcilu rozi vai varbūt — paegļu krūmu. Ja tava mīlestība pieder dālijām vai lilijām vai varbūt bitēm, tad neaizliedz to, veido tā, kā lielais Radītājs to būtu darījis, vienādu godu parādot rozei un bezdelīgu actiņai. Ja Tev patīk aiz dzīvžoga slēpta vientulība. Tad atļaujies, mēs to neuzskatīsim par lepnumā norobežošanos. Bet labi, ja Tavu kopto sētu pamana kaimiņš un pārnovada garāmbraucējs, tad ej viņam pretī ar skaistāko ziedu no sava dārza vai vislabāk ar stādu sauju un vēlīgu padomu, ka vislabākais sējamais, stādāmais un darāmais laiks nav vis rīt, parīt vai tad, kad pienāks bagātāki gadi, bet tagad, tūlīt, jo visai Latvijai ir jāsapošas, tai nepietiek ar trim pagastiem un trejdeviņām sētām.

Esi laimīgs savā sētā un ģimenē, esi lepns par savu sakopto pagastu! Par savu Latviju!

Ilze Indrāne

(attēlā — pārdomu sākumā)