Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa referāts Eiropas Akadēmijas locekļiem Kroņprinča pilī, Berlīnē 1995. gada 11. Decembrī :

Par jaunām partnerattiecībām Eiropā

Augsti godātais Dr. Štrātenšultes kungs!

Ekselences! Augsti cienītās dāmas un ļoti godātie kungi!

Atļaujiet izteikt sirsnīgu pateicību par iespēju nolasīt referātu šodien Berlīnē un runāt par Latviju un jaunām partnerattiecībām Eiropā.

Berlīnē un arī šajā pilī jūtamā aura liek uztvert šo pilsētu kā vienu no tiem tīģeļiem, kurā sakūst daudznacionālās Eiropas pagātnes pieredze, sāpes un cerības, pārtopot tādējādi ideju rezervuārā kopējas nākotnes veidošanai.

Kāda ir Latvijas loma mūsdienu Eiropā un pasaulē — šo jautājumu man uzdod dažādās auditorijās, provocējot mani izteikt savu vīziju par Latviju Eiropā gadu tūkstošu mijā. Ko var neliela valsts, ko tā var uzdrīkstēties un ko piedāvāt?

Tāpat kā Vācijai pēc Otrā pasaules kara arī Latvijai tagad ir iespēja savā politiskās un tautsaimnieciskās attīstības grāmatā sākt aizpildīt tīru lapu. Vispārējā sajukuma un haosa fāzi savā attīstībā esam pārvarējuši.

"Ordo ex chaos" — radi kārtību no haosa! — tā notika Vācijā pēc kara, kad aiz muguras bija tikai politikas un ekonomikas drupas un jauna rītdiena no haosa varēja rasties uz kādu citu spēku pamata.

Tas ekonomiskais un politiskais mantojums, ko neatkarību atguvusī Latvija saņēma no sociālisma, ir grūti izmantojams. Pārstrukturējot savu tautsaimniecību un veidojot jaunas sabiedrības pārvaldes institūcijas, mēs taču atsakāmies no mums uzspiestā padomju mantojuma. Latvija ir brīva nākotnes veidošanai.

Pasaule tuvojas XXI gadsimtam, izkristalizējas jauna politisko un tautsaimniecisko spēku mijiedarbības paradigma. Latvija ir vēsturiskā situācijā — mums ir dota vienreizēja iespēja savu attīstību modelēt tā, lai mēs atbilstu šai rītdienas kārtībai. Mums ir vēsturiska iespēja, apejot šodienu, no vakardienas uzreiz ielekt rītdienā. Kas ir šī šodiena — it kā tik nepievilcīgā?

Mēs gribam iestāties Eiropas Savienībā, bet negribam, lai mūs vienkārši tikai visžēlīgi uzņem, mēs gribam iestāties tādā Eiropas Savienībā, kāda tā mums visiem jāizveido līdz gadu tūkstošu mijai.

Vai šodienas Eiropas Savienība nav kļuvusi jau par mītu, pat par zināmu tabu? Raugoties uz Eiropas Savienību caur dinamisko Āzijas valstu vai caur Baltijas valstu iedomāto prizmu, jāatzīst — ES ir jau mīts.

Manuprāt globālā konkurence liek pārvērtēt Eiropas Savienībai tās pārticības un labklājības avotus, daudz vairāk domājot par brīvās tirdzniecības veicināšanu un par protekcionistisko pasākumu reducēšanu, par neproduktīvo izmaksu samazināšanu un pastāvīgu investēšanu inovatīvajās tehnoloģijās. Tā ir vienīgā metode, kas iedzīvotājiem var nodrošināt augstas kvalitātes sociālās
garantijas.

Taču, klausoties diskusijās par Eiropas Savienību kā par "Eiropas cietoksni", bieži rodas iespaids, ka Eiropas Savienībā jaušama pašapmierinātība un tai trūkst gribas diskutēt par savu nākotni pasaulē, kura mainās neizsakāmi strauji.

Droši vien zināma taisnība ir tiem, kas uzskata, ka katram laikmetam ir vajadzīga sava "apgaismības dialektika", lai kritiskais prāts kā mūsu civilizācijas stūrakmens nesaslimtu ar pašspoguļošanos. Par to brīdinājuši gan Teodors Adorno un Makss Horkhaimers, gan arī Tomass Manns.

Tāpat kā citas Eiropas Savienības asociētās valstis arī Latvija ar savu vēlmi kļūt par šīs organizācijas dalībvalsti liek ES valstīm meklēt adekvātas atbildes uz jaunajiem globālajiem izaicinājumiem. Latvija ir šo izaicinājumu daļa un līdz ar to kā katalizators Eiropas Savienības tālākai attīstībai. Taču ES atbilde šiem jaunajiem globālajiem izaicinājumiem noteikti nav — vēl vairāk subvenciju vai saskaldītāku kvotu.

Paradokss, bet par ES nākotni patiesībā jārunā tieši ar asociētajām valstīm, jo Eiropas Savienībā pārāk liels ir mantojums, kas jāatstāj vēsturē. Tas ir kā dzelzs atsvars, kas tai apgrūtina transformēšanos uz rītdienu.

Mēs gribam piedalīties dialogā par ES atjaunotni. Mēs zinām, cik jaunu un drosmīgu ideju izteikusi tieši Vācija un tās federālā valdība. Taču īstenībā "svešs" skatiens vienmēr labi palīdz.

Jūs jautāsit, kāpēc mēs vispār vēlamies iekļūt Eiropas Savienībā, ko paši šeit it kā tik nežēlīgi kritizējam? Vai mēs neesam pārāk neiecietīgi un nepacietīgi? Vai neliela asociētā valsts drīkst izaicinoši runāt par Eiropas Savienību? Mūsu vēsture lielā mērā izskaidro mūsu nepacietību, mēs daudz ko esam nokavējuši, tāpēc vēlamies jo pilnīgāku dzīvi nākotnē.

Mūsu civilizācijas vēsturē periodiski ir bijuši dekadences laikmeti. Tāds tagad ir Eiropas Savienībā. Tanī vēl nav radīts pietiekami daudz nemiera, kas ļautu atraisīties vajadzīgajai atjaunotnes enerģijai. Taču mūsu civilizācija tādu enerģiju visos laikmetos spējusi atrast.

Inovitātes spējas, radoša iniciatīva, līdzvērtīga partnerība ir vērtības, kas nodrošinās mums kopēju nākotni. Mēs esam lieli Eiropas fani — tā ir mūsu dzimtene, un mēs esam tās patrioti! Mēs gribam veidot tās likteni kopā ar citām tās tautām!

Latvija ir par jaunu un patiesu partnerību Eiropā!

Eiropas Savienībā diskusija koncentrējas ap diviem organizācijas attīstības modeļiem.

Pirmais ir "Eiropas cietokšņa" modelis. Norobežošanos no pārējās Eiropas un pasaules šis modelis uzskata par adekvātu reakciju uz politisko, ekonomisko un sociālo nestabilitāti ārpus "Eiropas cietokšņa". Norobežošanos vēl pamato ar to, ka vispirms vajagot "padziļināt" Eiropas Savienību un tikai pēc tam — paplašināt.

Es domāju, ka liberālas atvērtības filozofija ir pietiekami stiprs pamats pasaulei. Tas spēj rast radošu risinājumu arī izaicinājumam, kāda priekšā Eiropa tagad atrodas.

Eiropas apgaismība daudz domāja par cilvēka spēju patstāvīgi veidot savu likteni. Tagad man šķiet, ka mūsu civilizācijā cilvēks zaudē ticību saviem jaunrades spēkiem un aprobežojas tikai ar postmodernu "Stikla pērlīšu spēli". Mūsu laikabiedrs ir piesūcies ar nivelējošo sociālisma ideoloģiju un vēlas paļauties tikai uz anonīmu nodokļu pārdalīšanu vai arī uz visvareno labumus sadalošo Briseles komisiju, kura brīžam iegūst savdabīgu "deus ex machina" imidžu.

Aicinu Rietumvalstis pārvarēt patmīlību un visos Eiropas reģionos saskatīt partnerus sarunām par nākotnes Eiropu. Latvija vēlas kļūt par tāda foruma dalībnieci.

Otra galēja alternatīva diskusijām par Eiropas integrāciju ir priekšstats par to, ka Eiropas integrācija nav savienojama ar nacionālo valstu eksistenci, ka nacionālo valstu laikmets savu laiku ir pārdzīvojis un ka efektīva Eiropas integrācija loģiski pieprasa atteikšanos no nacionālās valsts un nacionālās identitātes.

Eiropas integrācija un nacionālais valstiskums nav pretstati vai alternatīvas, kas viens otru izslēdz. Tieši otrādi — Eiropas integrācija balstās uz nacionālo valstiskumu.

Nacionālais valstiskums mūsdienās iegūst jaunu dimensiju. Pasaulē ekonomiskās un politiskās robežas strauji zaudē savu relevanci. Eiropas struktūrā jau saskatāmi cita tipa elementi. Tie ir reģioni, kuru pamatā ir kultūras, valodas, mentalitātes un arī ģeogrāfiskais aspekts. Tāds kultūrreģions vēsturiski bija un arī būs Baltija.

Man ir liels prieks, ka šīs vizītes laikā man ir izdevība apmeklēt gan Brandenburgu, gan Bavāriju. Man nekad nav šķitis, ka Bavārijā tiek kultivēts kāds smieklīgs partikulārisms. Es domāju, ka šie reģioni sekmīgi meklē jaunu identitāti, lai pierādītu, ka nākotnes Eiropa būs reģiona Eiropa. Šis Bavārijas un Brandenburgas raidītais signāls izraisa dziļas simpātijas un nopietnas pārdomas, un ir nozīmīgs nākotnei. Es minēju tieši šos divus reģionus, labi apzinoties, cik tie ir dažādi un kāda "liela mīlestība" vēsturiski tos ir "vienojusi".

Baltijā bija ļoti spēcīga vācu un citu Eiropas tautu kultūru ietekme. Politiskajā aspektā tā bija gan vācu, gan poļu, gan zviedru, gan krievu varā. Tomēr mentalitāte un identitāte vienmēr bijusi baltiska.

No šī reģiona daudzkārt nākušas jaunas idejas. Baltijā, īpaši Rīgā, bieži raduši patvērumu dažādu Eiropas valstu intelektuāļi, kuri savu uzskatu un ideju dēļ dzimtenē tikuši uzskatīti par "svešiem". Baltijā viņi guva enerģiju jaunam — nākotnes — skatījumam uz
Eiropu. Tie nebija tikai Hāmanis un Herders literatūrā un filozofijā. Vai tāds liktenis pirms tam nebija labākajiem tirgotājiem Hanzas laikmetā? Vai tā nenotika agrīnā kapitālisma laikā?

Dažādu uzskatu cilvēku savstarpēja tolerance un radošā mijiedarbība ir vērtības, kas atkal sāk dominēt. Vēsture zina, ka diemžēl ne vienmēr vairākumam ir taisnība. Visas inovatīvās idejas cilvēcei ir sniegušas tieši dažādas minoritātes — tātad cilvēki, kas domājuši citādi. Latvija, īpaši Rīga, vēsturiski patiesībā bijusi kosmopolītiska zeme, bet eiropeiska kosmopolītisma zeme, kas zina savas garīgās saknes un piederību.

Dažādu tautību integrācija ir temats, kura risināšanā mums ir teicama vēsturiska pieredze. Šī problēma Eiropā ir viena no pašām sāpīgākajām un potenciāli var to pat sagraut. Ar nacionalizējošu dekrētu nevienam nevar radīt dzimteni. Mūsdienu pasaulē tirgus globalizācija nes sev līdzi arī kultūras fragmentarizāciju, tāpēc vēl asāka kļūs problēma, kā integrēt dažādām kultūrām piederošus cilvēkus. Mēs esam gatavi kopā šo problēmu apzināt un meklēt tai risinājumu.

Latvija ir Baltijas jūras reģiona valsts, kas aptver dažāda lieluma valstis ar dažādu politisko un ekonomisko stāvokli. Neizlīdzsvarotība ir viena no šī reģiona iezīmēm. Te ir tradicionāli neitrālas zemes, kuras ir Eiropas Savienības dalībvalstis, te ir Polija, kas reformu procesā guvusi atzītus panākumus, te ir militārais anklāvs Kaļiņingradā, kas izraisa bažas Eiropas ziemeļaustrumos, te ir lielvalsts Krievija, kuras attīstībā vēl tik daudz neskaidra un nenoteikta, te ir Baltijas valstis, tagad jau ES asociētās valstis, kaut gan savu reformu ceļu tās uzsākušas salīdzinoši nesen.

Abas starptautiskās organizācijas — NATO un Eiropas Savienība, ar kurām lielā mērā saistīta Eiropas drošība, pēdējā laikā piedāvā Krievijai īpašas nozīmes dialogu. Latvijā labi zina, cik nozīmīga ir Vācijas vieta šajā Rietumu dialogā ar Krieviju. Šāds dialogs noteikti veicina abpusēju uzticību, un Latvija mēģina atrast savu vietu Rietumvalstu politikā ar Krieviju.

Baltijas valstis ir bijušas īpaši jūtīga vieta Krievijas un Rietumeiropas savstarpējā politikā, lai arī dialogā ar Krieviju allaž esam ievērojuši, eiropeiskā izpratnē, normālu kaimiņattiecību principus.

Zīmīgi, ka no visām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm Krievija tieši Baltijas valstis nereti sauc par tuvajām ārzemēm, zemtekstā — visvieglāk aizsniedzamajām valstīm.

Latvija atceras, ka ilgāku laiku tā bija kā lakmusa papīrs Krievijas ārpolitikas vērtēšanai. Taču Latvija nevēlas būt kādu politiķu uztverē par kādas citas valsts atvasinājumu!

Latvija sevi uzskata par vienu no
Eiropas valstīm, kurai ir robeža arī ar Krieviju. Tāpēc Latvija savai lomai Rietumu dialogā ar Krieviju pievērsīs vislielāko uzmanību. Mēs varēsim likt lietā savu pieredzi, kas uzkrāta, ilgstoši uzturot kontaktus ar Krieviju. Esam pārliecināti, ka Latvijas robeža ar Krieviju noteikti būs ES valstu un Krievijas sadarbības un tirdzniecības robeža.

Jauns modelis attiecībām ar Krieviju ir viens no lielākajiem izaicinājumiem modernajai Eiropai, kas kļūst aizvien vienotāka. Vai Eiropa spēs palīdzēt Krievijai rast jaunu identitāti?

Krievijas cars Pēteris I pirms apmēram 300 gadiem latviešu zemē vardarbīgi "izcirta logu" Krievijai uz Eiropu. Tagad Latvija piedāvā Eiropai "durvis" uz Krieviju, lai veicinātu sadarbību un savstarpēju saprašanos starp šiem pasaules centriem, kuru vēsturē karu bijis vairāk nekā saprašanās.

Ļoti svarīga man šķiet jaunas latviešu nācijas pašapziņas veidošanās. Tā, ko mēs šodien saucam par Latviju, XX gadsimtā ir četras reizes pilnīgi mainījusies. Latvija bija daudznacionālās impērijas sastāvdaļa, tad — patstāvīga valsts ar izsvērtu nacionālo politiku, pēc tam — tikai anonīma teritorija sevī noslēgtā valstī, tagad tā strauji kļūst par XXI gadsimta Eiropas valsti. Mazai nācijai un zemei tas ir ārkārtīgi daudz!

Šis smagais vēsturiskais mantojums it kā varētu veicināt pašizolēšanās noskaņojumu un neuzticības pilnu attieksmi pret ārpasauli, īpaši pret Krieviju un Vāciju — divām Eiropas lielvarām, kuras vēsturē ir vissmagāk vērsušās pret Latvijas valstiskuma pastāvēšanu. Paradokss: mēs esam daudz cietuši no šīm lielajām tautām, taču varbūt tieši tāpēc spējam būt īpaši labi mediatori starp tām.

Taču mēs apzināmies, ka latviešu nācija varēs pastāvēt tikai tad, ja kļūs atvērta un uztvers visu jauno, sekojot pārmaiņām Eiropā un pasaulē, nevis klusībā sūkstīsies par sen nodarītām pārestībām.

Liekot atvērtību par savas pašapziņas pamatakmeni, mēs nebūt nezaudējam savu nacionālo garu. Eiropas tautas aizvien vairāk tuvinās ekonomikas un politikas jomā. Tās ne tikai negrasās zaudēt savu nacionālo identitāti, bet aizvien vairāk cenšas uzsvērt savas kultūras neatkārtojamību. XX gadsimta beigās līdz ar būtiskām izmaiņām Eiropā pilnīgi mainās arī nacionālisma jēdziens. Atvērtība un tolerance attiecībā pret svešo un vienlaicīgi — nacionāla pašapziņa — tas ir paradokss, bet šis paradokss ir Eiropas pamats un lielākā bagātība.

Pirms diviem gadsimtiem vācu literāti Johans Gotfrīds Herders un Garlībs Merķelis radīja Vācijas lasītājiem priekšstatu par latviešiem un viņu oriģinālo gara pasauli. Viņu domām un atziņām bija izcila nozīme latviešu nācijas un rakstu kultūras veidošanās procesā XIX gadsimtā.

Eiropeiska Latvija un Latvijas nācija gadu tūkstošu mijā veidojas pastāvīgā saskarsmē ar daudzām citām mūsu kontinenta nācijām un kultūrām. Šis dialogs ar it kā "svešajām" kultūrām atklāj aizvien jaunas skaldnes mūsu pašu patībā. Tas ir pats lielākais ieguvums, ko sniedz brīvība, — brīvība būt "svešam" savos spriedumos un idejās par kopēju nākotni un šos spriedumus izteikt labiem draugiem.

Tāpat kā Garlībs Merķelis un Kārlis Gustavs Johmanis kādreiz pirms gandrīz 200 gadiem ieradās Vācijā no "svešās" Baltijas un pārsteidza ar saviem netradicionālajiem spriedumiem, kuri vairākumam cilvēku tur bija "sveši", tāpat arī tagad mēs ceram uz produktīvu dialogu par mūsu kopējo nākotni.

Patiešām — arī mēs paši vēlamies redzēt mazliet citādāku Baltiju nekā tā ir tagad. Tāpēc izveidosim Baltiju kā nākotnes eiropeiska reģiona modeli! Tas jādara, apvienojot un iesaistot visus kreatīvos Eiropas spēkus gan no politikas un tautsaimniecības, gan akadēmiskajām aprindām! Eiropas Akadēmija Berlīnē šajā aspektā var būt intelektuālo diskusiju avangardā.

Pateicos par uzmanību!