7. decembra sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr.191., 192.

Sēdi vada 6. Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse.

Z.Čevers

(DPS). Jūsu ekselence prezidenta kungs! Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Dāmas un kungi! Es stāvu šobrīd jūsu priekšā šajā augstajā tribīnē kā to politisko spēku pārstāvis, kam simtiem tūkstošu vēlētāju ir uzticējuši līdzatbildību par valsti. Es esmu pilnvarots paziņot, ka manis pārstāvētais Nacionālā izlīguma bloks ir gatavs uzņemties šo atbildību, respektīvi, ir gatavs darbam valsts un sabiedrības labā. Man gribētos īpaši uzsvērt šo vārdu — darbs. Mūsu valodnieki jau sen ir atklājuši, ka šis vārds ir visbiežāk lietotais latviešu valodā, taču pēdējā laikā tā jēga un nozīme ir stipri degradēta. Daudzi vairs netic, ka tieši darbs var nodrošināt cilvēkam materiālo labklājību, apkārtējo cieņu un dzīves piepildījuma izjūtu. Kāpēc gan tā? Rit sestais atjaunotās neatkarības gads, taču jautājums par to, kālab mums vajadzīga sava valsts, joprojām nav atbildēts. Nedz ekonomikas, nedz demogrāfijas, nedz kultūras jomā. Kāda nākotne sagaida mūs visus pēc gada, trim, desmit vai 50 gadiem? Kādus mērķus sev izvirza valsts vara un pārvalde un ar kādiem līdzekļiem šie mērķi panākami, kāda ir cilvēka loma, kādas iespējas viņam tiek dotas, kāda ir politiķu attieksme pret viņu? Nacionālā izlīguma bloks skaidri deklarē savu apņēmību meklēt kopsakarus starp katra konkrēta cilvēka, sabiedrības un visas tautas interesēm. Tikai tā var atjaunot cilvēku ticību pašu personīgajām spējām, pašu darbam. Tikai šāds maksimāli plašs redzes leņķis ļaus īstenot politiku, kas stāv pāri atsevišķu personu vai grupu ambīcijām. Tikai šāda principiāla pieeja dos iespēju pārvarēt līdzšinējo orientāciju uz īslaicīgu efektu, dzīšanos tūlītēja izdevīguma vārdā upurēt Latvijas stratēģiskās kvalitātes, tostarp cilvēku ticību sev un savai valstij. Mēs atklāti atzīstam, ka Latvijā valda dziļa ekonomiskā un arī morālā krīze. Gandrīz pilnīgi tiek ignorēts Latvijas intelektuālais un ražošanas potenciāls. Cilvēku spējas, labā griba un godaprāts netiek pienācīgi izmantots, atalgots un virzīts kopējo interešu īstenošanai.

Protams, fundamentālas izmaiņas cilvēka apziņā nav iespējams panākt īsā laikā, taču to panākšanai nepieciešams radikāli pārskatīt attieksmi pret tām vērtībām, kas padara cilvēku par personību un sabiedrību par tautu. Tieši šīs vērtības ir galvenais mūsu valsts īpašums, tieši tāpēc, lai liktu tās lietā, mums ir nepieciešama stabila ekonomika, lauksaimniecība, valsts drošība, cīņa ar noziedzību un noteiktas sociālās garantijas. Taču vispirms ir jāatjauno uzticība varai un pārvaldei, jāīsteno reālistisks politiskais kurss iedzīvotāju vairākuma interesēs. Šos uzdevumus spēs veikt tikai profesionāļu valdība. Katra cilvēka labklājība ir galvenais atbildības un attīstības mērs, un valdībai jārīkojas lietišķi, bez sava darba vispusējas idealizācijas vai politizācijas, ieturot noteiktu kursu uz demogrāfisko un kultūras uzplaukumu, uz integrāciju Eiropas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās. Mēs gribam strādāt un īstenot to cilvēku gribu, kas tic Latvijas nākotnei un ir gatavi strādāt sevis, savas ģimenes un savas valsts labā. Līdzšinējās valsts un tautsaimniecības reformās mēs redzam pamatu turpmākai valsts attīstībai, tādējādi nodrošināt varas pēctecību. Valdība pieliks visas pūles, lai panāktu reformu nepilnību un pretrunu novēršanu. Latvijā jānostiprina demokrātija, lai sekmētu tālāku sadarbību ar visām civilizētajām valstīm pasaulē, jāveido demokrātiskās tradīcijas.

Cienījamās dāmas! Godājamie kungi! Jūsu rīcībā patlaban atrodas Nacionālā izlīguma bloka deklarācija par valdības darbu. Tā nosaka būtiskākos virzienus, kā izvest valsti no krīzes, kā saglabāt un nostiprināt politisko stabilitāti un pakāpeniski uzlabot ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīves apstākļus. Deklarācija vienlaiku ieskicē arī valsts attīstības turpmākās perspektīvas. Domājams, nav nepieciešams to papildus lasīt priekšā no šīs tribīnes, taču daži aspekti te šķiet īpaši akcentēšanas vērti. Nav nejaušība, ka deklarācija iesākas ar sadaļu par sociālajām problēmām, jo patiesi saimnieciskās politikas uzdevums ir nodrošināt mūsu valstī labāku dzīvi visiem. Tieši sociālo apstākļu uzlabošana ir tautsaimniecības attīstības mērķis un jebkuras valdības darba kritērijs. Latvijas ekonomiskā un sociālā attīstība jābalsta brīvā tirgus principos. Taču vienlaikus jāizveido efektīva iedzīvotāju sociālās aizsardzības sistēma. Nu nevar bez tās! Tāpēc deklarācijā esam ietvēruši to principu un pasākumu kompleksu, kas aptver nodarbinātības, pensiju, demogrāfiskās situācijas, invalīdu tiesību, dzīvokļu politikas un veselības aprūpes problemātiku, jo cilvēks tomēr ir galvenais.

Godājamie deputāti! Zināšanas, izglītība, augsts zinātnes un kultūras potenciāls uzskatāms par tautas izdzīvošanas un attīstības pamatresursu. Šāda nostāja tiks likta valsts politikas pamatā. Savā rīcībā valdība vadīsies no atziņas, ka kultūras vērtības ir tas nezūdošais kapitāls, kas ļāvis izdzīvot latviešu tautai kā vienotam veselumam par spīti visām vēsturiskajām kolīzijām. Šo vērtību saglabāšana, izmantošana un brīva attīstība ir vienīgais garants arī nācijas turpmākai pastāvēšanai, it īpaši ņemot vērā mūsdienu pasaules unificējošo kosmopolītisko ietekmi vispirms uz jauno paaudzi. Tāpēc plaša vieta deklarācijā veltīta kultūras, izglītības un zinātnes tematikai.

Deklarācijā iekļauta programma cīņai ar noziedzību. Paskatīsimies patiesībai acīs! Kriminogēnā situācija Latvijā liecina par tālāku organizētās un tā saucamās ielu noziedzības attīstību. Valsts institūcijās netraucēti zeļ korupcija, nemitīgi pieaug īpašumu, sevišķi valsts sektorā, izlaupīšanas apjomi. Arvien plašāk noziedzīgās darbībās tiek iesaistīta jaunatne. Katra cilvēka tiesību aizsardzība vājinās, tiesību sargājošo struktūru profesionālitāte un darbības efektīvitāte nemitīgi krīt. Atklāti jāatzīst to pilnīgā nespēcība cīnīties ar atsevišķiem sevišķi smagiem noziegumu veidiem. Deklarācija izvērsti atspoguļo valdības pārliecību, ka šadai situācijai jādara gals. Mūsuprāt te ir reāla programma, kā to izdarīt.

Centrālā, visdetalizētāk izklāstītā ir tautsaimniecības attīstības sadaļa. Esmu pārliecināts, ka šeit ir aptverti visi svarīgākie visas Latvijas ekonomiskie krustpunkti. Kā jūs redzat, atsevišķas nodaļas veltītas finansēm, rūpniecībai un ražošanai, preču apritei, tranzītam un transportam, lauksaimniecībai, mežniecībai. Kompleksais jautājumu skatījums, ietverot pasākumus gan likumdošanā, gan dažu valsts institūciju darbībā, gan darba devēju un darba ņēmēju ieinteresēšanā, ļauj izteikt pārliecību, ka programma ne tikai ir reāla, bet arī būs efektīva.

Lūdzu pievērst uzmanību īpašam pasākumu kompleksam, lai nekavējoties samazinātu budžeta deficītu. Šajā nolūkā valdība ieviesīs visstingrākās taupības režīmu valsts iestādēs un krasi samazinās izdevumus, likvidējot dublējošās institūcijas, samazinot nesamērīgi uzpūstos kalpotāju štatus, pārskatot vēstniecību izdevumu lietderīgumu. Tiks noteikts alkoholisko dzērienu un tabakas ražošanas, importa un vairumtirdzniecības valsts monopols, tā ievērojami palielinot valsts budžeta ienākumus no akcīzes nodokļa un veidojot pamatu citu nodokļu samazināšanai.

Tiks sakārtota finansu darbību regulējošā likumdošana. Šeit mērķis ir visnotaļ stimulēt likumīgu uzņēmējdarbību, radikāli izskaužot iespējas nemaksāt nodokļus un samazinot līdz minimumam "ēnu ekonomikas" ietekmi. Valdība sakārtos nodokļu iekasēšanas sistēmu. Budžeta ieņēmumi tiks palielināti, nevis paaugstinot iekasējamo nodokļu likmes, bet gan uzlabojot nodokļu iekasēšanas sistēmu. Valdība darīs visu, lai veicinātu pašvaldību ieinteresētību attīstīt uzņēmējdarbību savās teritorijās. Krīzes pārvarēšanas periodā valsts ieņēmumu un izdevumu apkalpošana tiks nodota valsts kontrolētai bankai.

Nākošā deklarācijas sadaļa ir veltīta dabas aizsardzībai. Lieki komentēt šīs problēmas aktualitāti.

Valsts pārvalde un tiesa. Ceru, ka to pratīs novērtēt šajā zālē klātesošie kolēģi juristi. Gribētos vienīgi piebilst, ka īpašas rūpes tiks veltītas tam, lai viss likumu un lēmumu kopums tiktu sistematizēts un iekšēji saskaņots. Tā tiks liegta iespēja gan ierēdnim, gan uzņēmējam, gan ierindas nodokļu maksātājam tulkot šos likumus pēc savas prāta un krāpt valsti.

Seko sadaļa par pašvaldībām. Šeit gribētos uzsvērt, ka valdība sekmēs pašvaldību orientāciju uz iedzīvotāju ekonomisko un sociālo vajadzību nodrošināšanu, uz teritoriju īpatnējo priekšrocību atklāšanu un daudzveidīgas saimnieciskās darbības veicināšanu. Mērķis — birokrātisko šķēršļu samazināšana un katra iedzīvotāja vai uzņēmēja problēmu ātra un efektīva risināšana.

Valsts aizsardzība. Būtiskākais punkts — Nacionālo bruņoto spēku komplektēšanā jāsavieno vispārējais obligātais dienests aizsardzības spēkos un brīvprātīgais dienests Zemessardzē. Līdztekus tiks veidoti priekšnosacījumi pakāpeniskai pārejai uz aizsardzības spēku arvien lielāku komplektēšanu no profesionāliem karavīriem.

Visbeidzot — ārpolitikas sadaļa. Valdība izstrādās programmu, kas noteiks politiskos, ekonomiskos un juridiskos pamatus, lai straujāk pietuvotos Eiropas Savienības noteiktajiem standartiem. Latvija turpinās aktīvu līdzdalību NATO programmā "Partnerattiecības mieram". Mēs turpināsim aktīvu darbību Eiropas organizācijās un Apvienoto Nāciju Organizācijā, kā arī citās starptautiskajās institūcijās. Intensīvāk un konkrētāk tiks realizētas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Igauniju un Lietuvu. Darba kārtībā būs nenoregulētie ekonomisko zonu un robežu jautājumi. Valdība darīs visu, lai iespējami īsākā laikā tiktu noslēgta muitas ūnija ar Igauniju un Lietuvu. Jāveicina Baltijas valstu un Ziemeļvalstu visdažādākā līmeņa saimnieciskā un politiskā integrācija. Valdība neatlaidīgi strādās, lai normalizētu Latvijas un Krievijas divpusējās attiecības, veicot robežlīniju demarkāciju, parakstot robežlīgumu valstu starpā, ieskaitot robežproblēmas atrisinašanu un īpašuma tiesību atjaunošanu Abrenes apgabalā. Jānoslēdz savstarpēji izdevīgs ekonomiskās sadarbības līgums, jāpanāk efektīva vienošanās par kopīgu cīņu pret noziedzību.

Jūsu ekselence, godājamais Prezidij, deputāti, dāmas un kungi! Es sāku ar to, ka piesaucu vārdu "darbs". Taču vairākums no jums neapšaubāmi saprot, ka iesākumā bija vārds, jeb, kā mēs to nosauktu mūsdienu valoā,— universālais princips, kategoriskais imperatīvs. Un tā izpratne, personīgi man šķiet pat svarīgāka nekā jūsu atbalsts manis veidotajai valdībai.

Izmantojot izdevību atrasties šajā augstajā tribīnē, es gribu aicināt jūs pievērsties vārda, uzsveru — "Vārda" ar lielo burtu — problēmai, proti, tiem principiem, ko mēs piedāvājam ievērot Saeimas darbā, turklāt, neatkarīgi no jūsu balsojuma, par kura motīviem nejūtos tiesīgs izteikties.

Kolēģi! Līdzšinējā valsts politika galvenokārt tika veidota stihiski pēc dažādu politiski ekonomisko grupu un sociālā sprieguma centru, piemēram, ārstu, skolotāju, pensionāru, banku noguldītāju, interesēm. Izšķirošu lomu tad bieži spēlēja tā vai cita valsts vadītāja personiskais viedoklis. Patlaban, kad daudzējādā ziņā izšķiras Latvijas turpmākais liktenis, vispirms Saeimai un valdībai ir jāspēj organizēt valsti un palīdzēt organizēties sabiedrībai. Jāuzsver — organizēties kopīgo problēmu kopīgai risināšanai. Nacionālā izlīguma bloks, kurā ir apvienojušās dažādas ievirzes politiskie spēki, ir spējis pārvarēt savstarpējās pretrunas un vienoties par būtiskākajiem principiem Latvijas tagadnes un arī nākotnes vārdā. Šī vienošanās dod mums morālas tiesības izvirzīt tēzi par šādu principu universiālo nozīmi. Tie savukārt varētu kļūt par pamatu attieksmes maiņai pret pašu valsts varas jēdzienu — vismaz Saeimā pārstāvēto partiju vidū. Valsts vara mūsu izpratnē vispirms ir vēlētāju deleģētas tiesības saskaņot viņu personiskās intereses ar visas valsts interesēm tā, lai tās savstarpēji kalpotu kopīgam mērķim. Šāda izpratne principiāli izslēdz varas pārstāvju voluntārās iegribas. Taču ne tikai. Tā paredz kopīgu darbu un kopīgās atbildības prioritāti visās jomās, kas skar Latvijai būtiskākos jautājumus. Tāpēc Nacionālā izlīguma bloka darbības stūrakmens būs pirmkārt balstīšanās uz kompetentu Latvijas speciālistu, ekspertu viedokli. Otrkārt — uz maksimālu atklātumu, iesaistot problēmu risināšanā visplašākos sabiedrības slāņus. Tāpēc dabiska ir mūsu orientācija uz ciešu sadarbību ar masu informācijas līdzekļiem, socioloģiskajiem dienestiem un sabiedriskajām organizācijām, kas apvieno būtisku Latvijas intelektuālā potenciāla daļu. Jāatzīmē, ka pēc šādiem principiem tiek viedota arī modernās Eiropas politiskā dzīve, kuras neatņemama sastāvdaļa ir gan specializēto pētniecības institūtu, gan vadošo politisko komentētāju viedoklis. Bet izšķirošā loma tiek atvēlēta bieži rīkotajām praktiskajām aptaujām un referendumiem. Tikai šis kopums var izveidot un koriģēt nopietnu valdības rīcības programmu.

Bez demokrātijas nav nedz neatkarības, nedz pilsoniskās saskaņas valstī. Ja sabiedrībā nebūs pārliecības, ka valsts vara ir pašas tautas akceptēta, sabiedrība neizbēgami šķelsies. Tautas vietā tad būs savstarpēji neiecietīgas interešu grupas. Tieši tāpēc līdzsvarota, sabalansēta Latvijas attīstība ir iespējama tikai gadījumā, ja tiks pārvarēta līdzšinējā augstprātības un gan slēpto, gan atklāto privilēģiju barjera starp tautu un varu. Mums ir nepieciešams ne tikai nacionālais, bet arī sociālais izlīgums. Un vienīgais garants tam ir pakāpeniski veidojamais vidējais slānis — izglītotu, pārtikušu, garīgi un fiziski neatkarīgu cilvēku slānis, kuram mūžīgās Latvijas ideja nav tikai skaista dzejiska metafora. Šā slāņa izveides sekmēšana tad ir arī Nacionālā izlīguma bloka valdības galvenais mērķis.

Dāmas un kungi! Izpildot Valsts prezidenta 1995. gada 29. novembra rīkojumu nr. 5, piedāvāju sastādītā Ministru kabineta sastāvu:

aizsardzības ministrs — Odisejs Kostanda, ārlietu ministrs — Jānis Jurkāns, ekonomikas ministrs — Ernests Jurkāns, finansu ministrs — Aivars Kreituss, iekšlietu ministrs — Dainis Turlais, izglītības un zinātnes ministrs — Ilmārs Lapa, kultūras ministrs — Oļģerts Dunkers, labklājības ministrs — Andris Saulītis, tieslietu ministrs — Aivars Dātavs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs — Alberts Kauls, zemkopības ministrs — Roberts Dilba, satiksmes ministrs — Ēriks Kaža, īpašo uzdevumu ministrs — Ivars Ķezbers, kā arī valsts ministri — Ekonomikas ministrijā: rūpniecības, īpašuma un privatizācijas valsts ministrs — Juris Dzenis, enerģētikas valsts ministrs — Kārlis Purnis, Finansu ministrijā: ieņēmumu un kredītpolitikas valsts ministre — Sarmīte Jēģere, Izglītības un zinātnes ministrijā: izglītības valsts ministre — Sandra Paura, zinātnes valsts ministrs — Juris Roberts Kalniņš, Labklājības ministrijā: veselības valsts ministrs — Andris Rubins, sociālo lietu valsts ministrs — Egīls Ziediņš, darba lietu valsts ministrs — Jānis Strods, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā: vides valsts ministrs — Juris Iesalnieks, reģionālās attīstības valsts ministrs — Jānis Vanags, Zemkopības ministrijā: mežu valsts ministrs — Antons Kažemaks, kooperācijas valsts ministrs — Jānis Muižnieks, zvejniecības ministrs — Ivars Amoliņš. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Atklājam debates. Māris Vītols,— LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

M.Vītols

(LZS, KDS, LDP). Augsti godātais Prezidenta kungs, cienījamo Prezidij, godājamie kolēģi! Vismazāk savā runā es vēlētos kādu personiski aizvainot, tomēr, tā kā vienīgi muļķiem ir privilēģija runāt patiesību, nevienu neapvainojot, jau iepriekš vēlos atvainoties tiem, kuri, iespējams, apvainosies.

Tā kā par personālijām acīmredzot runās citi kolēģi, es vairāk vēlos analizēt tos principus, pēc kuriem Ministru kabinets tiek veidots. Deklarācijas iesniedzēji proponē profesionālisma principu kā pamatprincipu Ministru kabineta, ministru kandidātu izvēlē. Gaidīju, ka Čevera kungs uzstāsies un teiks, ka ir vēlējies tikai veidot profesionāļu valdību. Bet līdzšinējie politiskie līgumi, dotie solījumi koalīcijas partneriem viņam lika no šīs domas atteikties, atstājot atbildību par kandidātu profesionālo varēšanu izvirzītāju pašu ziņā. Tā kā Čevera kungs pastāv uz to, ka viņa kabinets ir veidots no profesionāļiem, vēlos oponēt.

Patiesībā manuprāt šis piedāvātais Ministru kabineta sastāvs diskreditē pašu profesionāla Ministru kabineta ideju un ir veidots kā tīri politisks Ministru kabinets, kas sastāvētu no politiķiem. Pie tam par daudziem no šiem politiķiem, par viņu profesionālo varēšanu ir šaubas. Tas, ka Čevera kungam kā premjera kandidātam nav izdevies ietekmēt personāliju izvēles procesu tieši šajā profesionālismā virzienā, liecina, ka viņš ir tikai kompromisa figūra šajā valdībā un nevis viennozīmīgs tās līderis, jo nav spējis panākt, lai koalīcijas partneri šo viņa profesionālā Ministru kabineta ideju akceptētu. Tas, ka Čevera kungam nav izdevies no valdības sastāva svītrot tos kandidātus, par kuru profesionālo varēšanu ir vislielākas šaubas, liecina, ka šis kompromiss veidojies nevis politiskā dialogā, bet gan koalīcijas partneriem runājot vienam ar otru ultimatīvi. Tādējādi tie nav varējuši vienoties un pārvarēt šīs iekšējās pretrunas, lai veidotu plašāku varavīksnes tipa koalīciju, kura varētu nodrošināt politisko stabilitāti ilgstošā laika posmā.

Čevera kungs, es jums atklāti vēlos teikt — ja jūsu mērķis jebkad ir bijis mazināt politisko spriedzi, tad labākais veids, kā jūs to varējāt izdarīt, būtu nevis piedāvāt Nacionālajam blokam bezdurvju valdības modeli, bet gan nomainīt Saulīša un Kostandas uzvārdus valdībā ar citiem.

Tāpat arī, ja jūs patiešām uzskatāt sociālo politiku par sava veidotā Ministru kabineta prioritāti, tad jūs būtu izvēlējies citus kandidātus šim ministra amatam. Tā ka šobrīd pastāv liels risks izveidot maksimāli politizētu Ministru kabinetu. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka 10 no 12 "lielajiem" ministriem ir arī Saeimas deputāti vienlaicīgi un ka nav skaidri šobrīd deklarācijā atzīts šis varas dalīšanas princips, nav skaidri norādīts tas, ka šie Saeimas deputāti atkāpsies ievēlēšanas gadījumā no ministru amatiem, kā arī tas, ka jau šobrīd ministrijās profesionāli ierēdņi runā atklāti par to, ka, iespējams, būs nepieciešams mainīt darba vietu un atteikties no civildienesta. Tas viss ir tik liels drauds un mani tā uztrauc, ka es uzskatu par nepieciešamu runāt arī plašāk par deklarāciju kopumā.

Protams, ļoti interesants ir tas pamatprincips, kas ir ietverts šajā deklarācijā, ņemts par pamatu, proti, solīt visu visiem un uzreiz, nerēķinoties ar tām iespējām, ko valdība varēs izmantot savā darbā. Tam manuprāt ir divi izskaidrojumi. Vai nu deklarācijas veidotāji nav iepazinuši, vai arī ir nepareizi novērtējuši situāciju valstī, tādējādi solīdami to, ko valdība nemaz nespēj izpildīt un māna paši sevi, vai arī dara to apzināti un tādējādi māna citus. Citiem vārdiem sakot, ir negodīgi, jo melo cilvēkiem, rada iedzīvotājos nepamatotas ilūzijas, zinot, ka šī brīnuma gaidīšana neizbēgami beigsies ar vilšanos. Tāpat jāsecina, ka deklarācijas veidotājiem trūkst ne tik vien realitātes izjūtas, bet arī spējas pieņemt nepopulārus lēmumus, kas manuprāt tieši ir šīs profesionalitātes mēraukla.

Vēlos arī runāt par atsevišķām deklarācijas detaļām. Patiesībā deklarācija nesatur nekādu skaitlisku informāciju, skaitļus, procentus, ko varētu izmantot par atskaites punktu plašākai analīzei. Deklarācijā trūkst pat elementāru kontroles skaitļu par valdības iecerēto makroekonomisko attīstību. Deklarācija neatspoguļo ne deinflācijas mērķi, nedz iecerēto valsts ārējā parāda līmeni, ar nodokļiem apliekamo naudas masu, ekonomiskā pieauguma tempus, nerunājot nemaz par tādām niansēm kā valsts investīciju politika. Tāpat arī deklarācijā diezgan abstrakti ir runāts par budžeta deficītu. Pats interesantākais ir tas, ka deklarācijā ir fiksēti ļoti mazi termiņi, kuros tas vai cits iecerētais darbs veicams. Pieņemu, ka Čevera kungs nav varējis vienoties ar Zīgerista kungu par to, cik ilgi viņam īsti būs jāvalda. Vienu brīdi Zīgerista kungs minēja, ka šis valdīšanas termiņš varētu būt 10 gadi. Varbūt šīs domas šobrīd ir mainījušās, varbūt tas ir iemesls, kāpēc deklarācijā ir tik mazi termiņi. Tādēļ varu izteikt vienīgi dažas pārdomas par dažiem manuprāt definētiem principiem šajā deklarācijā. Deklarācijā populistiski tiek runāts par nepieciešamību steidzami apturēt Latvijas rūpniecības sabrukumu un tajā pašā laikā nekas nav teikts par to nerentablo uzņēmumu nākotni, kuri jau šobrīd ir pārādā milzīgas summas valsts budžetam, un par to, kas notiks ar viņiem nākotnē.

Deklarācijā tiek uzsvērts valdības ekonomijas princips, proti, valsts līdzekļu taupīšanas princips. Vienlaicīgi es vēlētos, lai šeit tie, kas runās no valdības veidotāju puses, varbūt paskaidrotu plašāk, ko nozīmē vienlaicīgi taupīt valsts līdzekļus un palielināt valdību. Vienlaicīgi samazināt ierēdņu skaitu un tajā pašā laikā veidot jaunas ministrijas, ko šī deklarācija paredz. Pie tam arī tās citas pozīcijas, kur šī valdība cer ietaupīt līdzekļus, ir visnotaļ apšaubāmas. Piemēram, tā cer ietaupīt līdzekļus uz vēstniecību izdevumu rēķina, iespējams, dažas no tām pat slēdzot un tādējādi graujot, nevis attīstot pastāvošo ārējo diplomātisko infrastruktūru. Es apšaubu tādā gadījumā Jurkāna kunga varēšanu nodrošināt aktīvu diplomātisko darbību, vienlaicīgi pretēji deklarācijas mērķiem nepaplašinot Latvijas pārstāvniecību tīklu pasaulē.

Interesanti, bet pilnīgi nepieņemami tiek interpretēta arī valsts drošības koncepcija šajā deklarācijā, kura paredz, ka pirms iestāšanās NATO būtu nepieciešams iegūt drošības garantijas no Krievijas divpusēju līgumu veidā. Faktiski, zinot, ka Latvijas mērķis ir kļūt par NATO locekli, šādu tēzi var izskaidrot vai nu vienīgi ar autoru neuzticēšanos NATO militārajam potenciālam, vai arī ar deklarācijas veidotāju viedokli, ka Krievija varētu kļūt par NATO valsti, pirms par tādu kļūst Latvija.

Doma, ka Krievija varētu kļūt par drošības garantu Latvijai, pati par sevi ir interesanta, bet nav nopietna. Tāpēc būtu šeit nepieciešams precizēt, par kādām drošības garantijām ir runa, zinot, ka Krievija pati par sevi ir galvenais nestabilitātes faktors šajā reģionā. Iespējams, ka šeit tiek domāts par tiem drošības garantēšanas piedāvājumiem, kurus laiku pa laikam presē izsaka Krievijas politisko partiju līderi un konkrēti komunistu līderis Zjuganovs, kurš vairākkārt mums ir solījis šo drošību, sacīdams — nāciet pie mums pulciņā, tad jūs būsiet drošībā.

Neskaidras ir arī citas lietas. Piemēram, kā valdība nodrošinās, lai privatizācijas gaitā valsts monopolus neaizstātu privātie monopoli. Īpaši, ja runa ir par dabiskajiem monopoliem. Var būt, ka valdība domā tos sadalīt un privatizēt atsevišķi pa daļām. To es nevēlos šeit tālāk komentēt, bet vēl ir jautājums — kāds būs sociālo reformu liktenis, ja deklarācijas autori vairākumā gadījumu balstās uz padomju laikam raksturīgām sociālās nodrošināšanas metodēm, nevis uz sociālās apdrošināšanas principiem, kas ir mūsu sociālās reformas pamatā. Nepārtraukti runā par darba stāžu, nevis par apdrošināšanas iemaksām.

Visneskaidrākais šajā deklarācijā un mūsu valsts nākotnē ir tas, kā šie koalīcijas partneri spēs vienoties uz šādas deklarācijas pamata par budžetā finansējamām prioritātēm. Manuprāt līdzīgi kā Krilova fabulā, kur līdaka, gulbis un vēzis katrs velk uz savu pusi ratus un tomēr tie nekust ne no vietas, arī Nacionālā izlīguma bloka partneri rezultātā katrs jau tā plāno budžeta segu vilks savu interešu virzienā. Un, tā kā visu intereses apmierināt nebūs iespējams, aktualizēsies jautājums par jaunas, plašākas valdības veidošanu.

Nobeigumā es aicinu neatbalstīt šo valdību, tādējādi radot pamatu stabilas un plašas valdības koalīcijas izveidošanai, kurā iesaistītos arī Latvijas Zemnieku savienības, Kristīgo demokrātu savienības un Latgales Demokrātiskās partijas frakcijas. Bet pretējā gadījumā, ja šo valdību apstiprinās Saeima, vēlu veiksmi deklarācijas īstenošanā. Paldies!

Sēdes vadītāja. Pirms dodu vārdu nākamajam runātājam, gribu informēt, ka uz šo brīdi debatēs ir pieteikušies 10 cilvēki. Juris Vidiņš, "Tēvzemes un Brīvības" frakcijas deputāts! Nākamais būs Pēteris Apinis.

J.Vidiņš

(TB). Cienījamais Valsts prezident! Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Dāmas un kungi! Māris Vītols ļoti argumentēti parādīja mums Čevera kunga deklarācijas nepietiekamības. Es varētu tās neņemt vērā un piedot Čevera kungam, ka varbūt tā deklarācija bija ļoti sasteigta. Un jebkurā deklarācijā šīs kļūdas būtu. Bet, Čevera kungs, ja jūsu deklarācijā mēs nevarētu atrast pat nevienu izmaiņu, es tomēr aicinātu klātesošos deputātus balsot pret jūsu valdību. Kādēļ? Mēs strādājam vienu mēnesi šeit, Saeimā. Kas ir noticis? Varbūt mēs paanalizēsim mūsu balsojumus, kādi ir šeit bijuši.

Pirmais. Par LNNK deputātu izstrādātā likumprojekta "Par mītiņiem, demonstrācijām un piketiem" nodošanu izskatīšanai komisijām. Tas bija ļoti līdzīgs LPSR principiem, tikai bez šās LPSR un atsaucēm uz tās konstitūciju, jo tādas vairs nav. Likumprojekta tālāku virzību mēģināja kavēt 40 jūsu bloka deputāti, pat tādi antikomunisti un kristieši kā Kostanda, Strods, Saulītis, Mauliņš. Un šeit grūti tiešām pateikt, kas šeit ir vairāk — vai nostaļģija pēc PSRS impērijas kā tiem pašiem simtiem, kuri pulcējas Uzvaras laukumā, vai arī politiskais tirgus, kurā Latvijas un latviešu tautas intereses paliek otrajā plānā.

Otrais balsojums — par Kriminālkodeksa 59.panta atcelšanu, par kuru priekšlikumu iesniedza Sociālistiskā partija. Tikai ar vienas balss pārsvaru tā tālākvirzīšanu noraidīja, un Rubikam zuda cerības tikt uz brīvām kājām. Tātad var izdarīt noziegumu pret savu tautu, bet, ja politiskais stāvoklis prasa, nekas nopietns nenotiks, ja noziedznieku palaidīs ārā. To prasa Sociālistiskā partija, kuras priekšsēdis Filips Stroganovs atklāti deklarē — kāds komunists viņš ir bijis, tāds viņš arī ir palicis — un kopā ar vienu no šeit klātesošajiem Sociālistiskās partijas deputātiem Augstākajā padomē balsoja pret 4.maija Neatkarības deklarāciju. Varu tikai apsveikt Zīgerista, Kaula, Čevera un Jurkāna partiju biedrus par atrašanos vienā laivā ar neatkarīgas Latvijas pretiniekiem.

Trešais balsojums — par valsts valodas likumprojekta nodošanu komisijām. Pret balsoja sociālists — Dozorcevs un Stašs no Jurkāna partijas, un Kalnbērzs no Kaula partijas. Kas tas ir? Vai tas ir kaut kāds politisks tirgus? Mūs Latvijas intereses absolūti neinteresē. Mūs interesē tikai partijas intereses.

Es vēl gribētu jums no savas pieredzes dalīties par šo mēnesi, respektīvi, par darbu Cilvēktiesību komisijā. Jurkāna partiju pārstāv Dozorcevs. Un no viņa puses top atraidīti visi likumprojekti — izglītības, valodas, par mītiņiem un demonstrācijām, par pretestības kustības dalībnieka statusu. Arguments ir viens — Latvijā ir 750 tūkstoši nepilsoņu, kuru cilvēktiesības top pārkāptas. Un viss. Nekāda argumentācija, absolūti nekas. Pirmais pirms apspriešanas — es konceptuāli esmu pret šiem likumprojektiem. Un viss. Čevera kungs! Jūs esiet vienā laivā ar šiem cilvēkiem.

Un tāpat ir vērts padomāt par Kreitusa — Demokrātiskā partija Saimnieks — iestāšanos par Saeimas Kārtības ruļļa 10. un 11. panta atcelšanu. Ja viņš ar to saprot cīņu pret korupciju, tad, atklāti runājot, varbūt man nav tās prakses, es neesmu bijis Godmaņa valdībā ekonomikas ministrs, bet man tas liekas mazliet savādi, ka tādā veidā varētu iestāties cīņā pret korupciju. Es šodien runāju ar Krisberga kungu par dzīvojamo māju neapdzīvoto platību privatizāciju. Viņš uzstājās televīzijā un teica, ka gaidot telefonu zvanus un jādod tās neapdzīvotās platības izsolē. Tas nozīmē nodošanu lielo firmu rīcībā, kuras galvenokārt pārstāv sveštautieši, respektīvi, Latvijas sīkuzņēmēju un vidējo uzņēmēju izputināšanu. Pēc rīta sarunas gan viņš teica, ka tā neesot domājis. Varbūt tiešām es esmu kaut ko pārpratis. Es gribētu griezties pie cienījamā pretējā bloka, es gan viņu saucu par internacionālo bloku, ierindas deputātiem. Es domāju, ka mums ir viena kopīga īpašība, tas ir, nepatika pret bijušajiem kompartijas un komjaunatnes algotajiem funkcionāriem. Ar nožēlu jāsecina, ka jūsu līderi galvenokārt ir no šīs kategorijas cilvēkiem. Profesionāliem komunisma ideoloģijas sludinātājiem, kas par to ir saņēmuši algu, un Valsts drošības komitejas un padomju armijas galvenās izlūkpārvaldes sadarboņiem. Ja jūs cerat, ka viņi mainīsies jau tuvākajā nākotnē, tad es domāju, ka šīs cerības ir bez pamata. Ziniet, aizvakar mēs, mūsu frakcija, tikāmies ar Čevera kungu un Ķezbera kungu. Un tiešām es varu jums apliecināt, ka jūs man atstājāt tādu cilvēcīgu, tīri patīkamu, inteliģentu cilvēku iespaidu, tāpat kā mūsu cienījamā priekšsēdētājas kundze, kas 1988.gadā uzrakstīja panegiriku par Valsts drošības komitejas jeb NKVD, jeb čekas ideologu Mārtiņu Lāci — Sudrabu, kurš principā bija viens no sarkanā terora idejiskajiem pamatlicējiem. Ziniet, viņa ir tikpat inteliģenta kā viens bijušais ideoloģiskais sekretārs, kas šeit sēž un kas čekas birojā balsoja pret Latvijas Tautas frontes izveidi. Protams, visi jūs esat ļoti patīkami un ļoti labi cilvēki, bet, ziniet, man tomēr dzīves pieredze ir tāda, ka es jums, par nožēlošanu, nevaru ticēt. Un, ja mēs vispārinām visas valsts mērogā, tad šis jautājums netaps atrisināts, kamēr nebūs izvesta Latvijā deboļševizācija līdzīgi denacifikācijai Vācijā. Ir jau starptautiska pieredze, un šeit, Dozorceva kungs, es jums gribu pateikt, ar visiem amatu aizliegumiem, pat tik tālu kā šofera tiesību atņemšana šiem profesionālajiem smadzeņu indētājiem. Ja mēs šo tīrīšanos neiziesim, ar mums nekad nekas nebūs kārtībā.

Ziniet, ja mēs, cienījamie deputāti, šodien apstiprināsim šo valdību un pie valsts stūres noliksim Čeveru, Jurkānu, Kreitusu, Godmaņa valdības ministrus, kuru laikā sākās Latvijas visciniskākā prihvatizācija un lejupslīde, kurā viņi tagad vaino "Latvijas ceļa" valdību, tad es nezinu, kas notiks. Es domāju, pēc pusgada "Latvijas ceļam" mums būs jāmeklē spārniņi, kurus šūt pie muguras, jo salīdzinājumā valdība, kuru mēs apstiprināsim, es domāju, tiešām būs "profesionāla", "inteliģenta" un "ļoti gudra" valdība.

Kādēļ es tā runāju? Labklājības ministra amatā būs Saulītis, kura programmu lasījām "SM Segodņa" un kuru "Dienas" komentētājs Aivars Ozoliņš apzīmējis ar — šeit neērti pieminēt — klīnisku diagnozi. Saulīša kungs, es varu jūs nomierināt! Kā ārsts es šai diagnozei piekrītu tikai daļēji. Jo es šodien redzēju, kādā veidā jūs uzvedāties, kad Māris Vītols ļoti argumentēti runāja. Bet tas jau nav galvenais, Saulīša kungs! Es izlasīju jūsu biogrāfiju. Jūs esot aktīvi darbojies 1988.gadā katoļu kustībā "Exodus". Es jums varu pateikt, par to laiku man ir ļoti liela pieredze, ka šo kustību organizēja viens psihiski nenormāls cilvēks un tajā bija apmēram 10 vai 20 Daugavpils jaunieši, kuri bija it kā apmāti. Otrkārt, jūs nekad neesat bijis "Helsinki—86" grupā. Un, ja jūs melojat vienreiz, tad es domāju, ka es nevaru jumsticēt un neticēšu, ka jūs nemelotu otrreiz.

Un kas notiks ar veselības aprūpi pie jūsu, kā krievi saka "čutkoje rukovodstvo", es varu tikai iedomāties. Un man ir grūti iedomāties, ka normāls cilvēks, kuru es ļoti cienu, — Kuprijanova, varētu balsot par šo valdību, ja Saulītis ir šajā valdībā.

Cienījamie deputāti, es aicinu šajā balsojumā atmest partiju politiskās intereses, jo es zinu, ka pretējā blokā ir ļoti daudz normāli domājošu Latvijas patriotu, labu saimnieku, godīgu cilvēku. Es tiešām šoreiz aicinu jūs padomāt par jūsu partijas vadoni, kas jūs pievils tāpat kā pievils visu Latvijas valsti un visu Latvijas tautu, ja mēs viņu šodien apstiprināsim. Paldies!

Sēdes vadītāja. Vidiņa kungs, es atļaujos jums izteikt aizrādījumu par psihiskā stāvokļa noteikšanu no Saeimas tribīnes. Tā tomēr nav deputāta prerogatīva. Paldies! Jums vārda tiesību vairs nav.

Apiņa kungs, atvainojiet, lūdzu! Es jums vēl nedevu vārdu tāpēc, ka mēs esam saņēmuši iesniegumu. Tas ir jāizlemj, pirms jūs runājat, jo tuvojas pārtraukums. "Lūdzam nepasludināt Saeimas sēdē pārtraukumu līdz jautājuma izskatīšanai par uzticību valdībai, kā arī slēgt runātāju sarakstu Saeimas Kārtības ruļļa 65. pantam atbilstīgi." 10 deputātu paraksti — Mauliņš, Ķezbers, Kreituss, Kaksītis, Jurkāns, Dozorcevs, Bišers, Bāns, Strods, Saulītis.

Lūdzu zvanu! Nevēlas neviens runāt "par" un "pret"? Lūdzu, Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

A.Kiršteins

(LNNK, LZP). Godājamo priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Šā priekšlikuma iesniedzēji acīmredzot nav lāgā sapratuši, kas šodien ir par dienu. Ja tiešām mēs šeit taisāmies apspriest valdības darbu, kura taisās nopietni strādāt trīs gadus, tad acīmredzot es ceru, ka te vēl daudzi runātāji pieteiksies, un acīmredzot cilvēkiem ir jāaiziet tagad pusdienās un jābūt pārtraukumam, ir jānāk un jāļauj visiem kārtīgi izteikt savas domas un izanalizēt šīs deklarācijas. Tas taču nav loģisks priekšlikums. Paldies!

Sēdes vadītāja. Tātad viens "pret" ir runājis. Lūdzu, "par" vēlas kāds runāt? Aivars Kreituss, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

A.Kreituss

(DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie klātesošie! Es domāju, ka mūsu priekšlikums ir slēgt runātāju sarakstu. Es varu pateikt, ka mēs neviens tur neesam pierakstījušies. Es domāju, ka tāda stila runas, kad saka, ka viņi to nevarēs un viņi to nedarīs — nākotnes formā, diez vai šodien ir īsti vietā, jo mēs ne 10 minūtes neesam sākuši neko darīt. Tāpēc es aicinu deputātus šim jautājumam pieiet ar sapratni. Protams, mēs labprāt noklausīsimies visus aizrādījumus, un tos mēs varēsim vēl uzklausīt gan preses konferencē, gan pēc tam individuāli, bet es domāju, ka labākais rādītājs visiem būs balsojums un nevajadzētu šeit liekas kaislības uzkurināt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Šajā iesniegumā ir divi atsevišķi priekšlikumi. Tā kā, ja balsojam, tad mums ir jābalso tagad tūlīt par diviem atsevišķiem priekšlikumiem. (No zāles deputāts A.Panteļējevs: "Par katru atsevišķi!") Pirmais ir slēgt runātāju sarakstu. Tātad slēgt debatētāju sarakstu. Es atvainojos, Jirgena kungs, jūs par pirmo priekšlikumu vēlreiz? Lūdzu, Jirgens, slēgt runātāju sarakstu, jo iepriekšējie, ja mēs dalām divos balsojumos, runāja par pusdienas pārtraukumu. Tagad viens pašlaik runā par runātāju saraksta slēgšanu.

A.Jirgens

(TB). Man ļoti patika Čevera kunga uzstāšanās un fragments no deklarācijas, kurā viņš lasīja, ka neatkarīga Latvijas valsts nav iedomājama bez demokrātijas. Es domāju, ka to vajadzētu atcerēties arī praktiskajā darbībā un neierosināt šādus nedemokrātiskus priekšlikumus, un saprast, ka valdības apstiprināšana ir viens no Saeimas darba galvenajiem jautājumiem un ka šeit ir jādod vārds visiem, kuri vēlas izteikties šajā jautājumā. Un es lūdzu ievērot šo demokrātiju ne tikai vārdos, bet arī darbos. Paldies!

Sēdes vadītāja. Lūdzu, vai kāds vēlas runāt jautājumā par runātāju saraksta slēgšanu? Nav. Paldies! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam vispirms par priekšlikumu slēgt runātāju sarakstu. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 42, atturas — 5. Pieņemts.

Otrs priekšlikums, par ko arī ir runāts "par" un "pret",— nepasludināt Saeimas sēdes pārtraukumu līdz jautājuma izskatīšanai. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 46, atturas — 3. Lēmums ir pieņemts.

Turpinām darbu. Vārds debatēs Pēterim Apinim, "Latvijas ceļa" frakcijas deputātam!

P.Apinis

(LC). Jūsu ekselence Prezidenta kungs! Augsti godājamais Saeimas Prezidij! Cienījamie kolēģi! Es drīkstu runāt? Paldies!

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Zinot to, ka tagad turpinās debates vēl astoņi cilvēki, tiem, kas vēlas iziet no zāles, lūgums to izdarīt klusi un netraucēt tos, kas vēlas runāt un dzirdēt runātāju.

P.Apinis.

Es patiesi ceru, ka Latvijai beidzot būs pilntiesīga 6.Saeimas apstiprināta valdība. Ir vairāk nekā sarežģīti strādāt tajā laikā, kad ir jānoliek pilnvaras. Kas nāks tavā vietā, kādam politiskajam pasūtījumam ir sastādāms budžets un kādam ir veicamas reorganizācijas? To varētu salīdzināt ar vieglatlētikas stafeti, kur sportists savā etapā no visa spēka finišējis, taču tad saņem uzdevumu skriet tālāk, jo esot aizkavējusies maiņa un neesot zināms, kad tā atnāks.

"Latvijas ceļam" šodien ir brīvais balsojums, un es drīkstu izvēlēties, kuru pogu spiest. Tajās dažās nedēļās, kuras man ir nācies pavadīt Saeimas namā, esmu barots ar visdažādāko un pretrunīgāko informāciju. Gan Saeima, gan Latvijas tauta, šķiet, ir sadalījusies divās daļās. Viena redz ārkārtīgu Latvijas sabrukumu, pie kā, protams, ir vainojams tikai un vienīgi "Latvijas ceļš" un tā līdzskrējēji. Otri uzskaita veiksmes un atgādina priekšvēlēšanu solījumus, norāda uz nekonsekvencēm starp solījumiem un darbiem, kā arī salīdzina dažu partiju izglītības līmeni, pieredzi, varēšanu, darba spējas un īpaši personības, kas varētu ieņemt vienu vai otru posteni. Vēlos uzsvērt, ka abos blokos strādā daudz gudru, zinošu, godprātīgu un Latvijas valstij lojālu cilvēku. Protams, viņiem ir dažāds viedoklis atsevišķos jautājumos, bet nekādā ziņā ne tik atšķirīgs, lai celtu barikādes viens pret otru. Jo vairāk es iepazīstu Nacionālā izlīguma bloka cilvēkus, jo vairāk pārliecinos, ka tajā strādā cilvēki, kas ar sirdi un prātu ir uzticami savai zemei, savai tautai, tās pārticībai un laimei. Katrā ziņā nevienai no Saeimā ievēlētajām partijām nebūtu iemesla tīšu prātu bloķēt Latvijas likumdošanas pilnveidošanu, kas, protams, ir Saeimas galvenais uzdevums.

Iespējams, esam kļūdījušies, izvēloties jautājumus, ko Saeimas pirmajās nedēļās izskatīt. Lai partijas sastādītos, sākumā bija skatāms likums, teiksim, par ārsta praksi, ārstniecības noteikumiem vai kāds likums par izglītību, jo tad mēs varētu sastrādāties un nesaskatīt viens otrā ienaidniekus vai vismaz pārtraukt visus jautājumus skatīt tikai caur Panteļējeva kunga, Straumes kunga, Čepāņa kunga, Čevera kunga vai Saulīša kunga pacelta vai nolaista īkšķa prizmu.

Dažbrīd man šķiet, ka vienīgā atšķirība starp abiem blokiem ir tikai attieksme pret banku "Baltija". Esmu dzirdējis, ka dažas partijas ir subsidētas priekšvēlēšanu cīņā no kāda pilsoņa Laventa vai Stendzenieka, tādēļ vēlas redzēt Laventu brīvībā un pie bankas "Baltija" stūres. To veica ar protesta vēstulēm, apturot tiesas sēdes. Atsevišķi deputāti lidinās uz Londonu aprunāties ar Stendzenieku. Otra daļa Laventā redz blēdi, protams, atbilstoši Latvijas likumdošanai. Katrā ziņā man visi argumenti un viedokļi, kas sadalījuši Latvijas Saeimu divās līdzīgās daļās, nešķiet pārlieku nopietni. Vēl vairāk. Būdams dziļi pārliecināts, ka Grīnblata veidotā valdība strādātu efektīvi, gudri un Latvijas valstij noderīgi, uzskatu, ka perfekti darboties spējīgu valdību spēj sastādīt arī Nacionālā izlīguma bloks, un īpaši ir priecīgi, ka tas cenšas sastādīt profesionāļu valdību. Te nu mani sagaida neliela vilšanās. Nacionālā izlīguma bloks valdību cenšas sastādīt nevis pēc profesionālajām spējām, zināšanām, pieredzes, varēšanas, bet tikai un vienīgi pēc politiskajām ambīcijām.

Tā kā varu kļūt nekorekts, vērtējot izglītību, iekšlietas vai ekonomiku, paudīšu savu viedokli veselības aprūpē un sociālajos jautājumos. "Saimnieka" deputātu vidū ir Valdis Nagobads, Rīgas slimokases direktors, izcils latviešu medicīnas organizators, lielisks ārsts, kolēģu vidū godāts, padoto mīlēts. Visu, ko Valdis līdz šim ir uzsācis, viņš veiksmīgi paveicis līdz galam. Domāju, šobrīd Latvijā nav labākas kandidatūras veselības ministra postenim. Zinot Valda darba spējas, plašās zināšanas un pieredzi, esmu pārliecināts, ka viņš tiktu galā ar visām labklājības problēmām. Vienības partijas sastāvā ir vēl viens izcils veselības aizsardzības un sociālās aizsardzības organizators — profesors Viktors Kalnbērzs. Nezināmu apsvērumu dēļ Ziedonis Čevers, valdību sastādot, priekšroku dod Saulītim, kurš medicīnā gan savulaik saņēmis diplomu, bet no visām darbavietām ātri izmests un pusotru gadu pēc augstskolas beigšanas no iespējas jebkad pildīt ārsta pienākumus atbrīvots. Katrs, kurš cik necik orientējas medicīnas finansēšanā, struktūrā, organizācijā, kā arī darba likumdošanā, bezdarba problēmās, sociālās palīdzības un pensiju finansēšanas struktūrās, var godīgi pateikt, ka Saulīša presē paustais viedoklis par sociālajiem jautājumiem ir murgs. Es pieļauju, ka dermatoveneroloģijas profesors Andris Rubins lieliski tiktu galā ar sifilisa un gonorejas ārstēšanu Latvijas mērogā, bet viņam ir atsevišķu zināšanu robi likumdošanā un ekonomikā, par ko liecina atsevišķas problēmas ar G—24 kredīta izmantošanu. Gluži tāpat laikam ir ar Aizsardzības ministriju, kurā savu darboties spēju gatavojas pierādīt Odisejs Kostanda. Es vēl atceros teicamo sadarbību starp Kostandu un Čeveru laikos, kad Čevers bija iekšlietu ministrs. Cik atceros, sadarbība pārsvarā izpaudās nesaudzīgos mēģinājumos viens otram pierādīt oponenta intelektuālo mazspēju. Tomēr dot Kostandam iespēju komandēt bruņotos spēkus ir vairāk nekā bīstami, tas ir gadījums, kad bērnam tiek rokās doti sērkociņi. Bet "Saimniekā" taču ir cilvēks, kas ir izvedis krievu karaspēku no Afganistānas, kas ir atzīts militārs speciālists, viņu Nacionālā izlīguma bloks gan ir plānojis iekšlietās. Kā deputātam man nav īsti skaidrs, vai augsti godājamajam Ērikam Kažam nav interešu konflikts, atrodoties satiksmes ministra postenī, jo, cik noprotu, viņa pamatbizness saistās ar tranzītu un automobiļu tirdzniecību. Ja eventuālais finansu ministrs, VEF ģenerāldirektors Aivars Kreituss nomaksātu visus VEF parādus sociālajam budžetam, katrs pensionārs Latvijā varētu saņemt par 2 latiem vairāk. Kad kāds saka, ka Ziedonis Čevers apzināti veido Latvijas valdību pēc principa — jo sliktāk, jo labāk — es tam neticu. Daudzi mani draugi, kam uzticos, labi pazīst Ziedoni Čeveru un man viņu ir raksturojuši. Un jāteic, neviens viņu nav raksturojis kā muļķi. Vēl vairāk, Ziedonim Čeveram piemītošais gribasspēks, pašpārliecinātība, darba spējas liek domāt, ka viņš negrasās sastādīt valdību tikai tālab, lai pēc īsa brīža ar kaunu un negodu demisionētu. Tad kālab viņš par ministriem laiku pa laikam izvēlas tādu "prāta vētru" kā Saulīti. Zinu jau zinu, ko klusītiņām kaktos saka paši "Saimnieki", bet skaļi visi žurnālisti. Čevers jau pats tos divus iepriekšminētos negrib, bet bloka saglabāšanas interesēs viņam jādod dažu "lielo" ministru posteņi Zīgerista partijai. Bet arī šeit taču ir izeja. Zīgerista partijā ir daudzi spožu cilvēku, zinoši, radoši, ar labu izglītību. Piemēram, nu, man ir bijis prieks iepazīties ar Grīnberga kungu, Pūres dārzkopības saimniecības direktoru, pieredzējušu lauksaimnieku, un, cik esmu dzirdējis, idejām bagātu, darboties prieku pārbagātu, labu izglītību baudījušu cilvēku. Ir izcils finansists profesors Zelgalvis. Es atvainojos, ja iejaucos Nacionālā izlīguma bloka iekšējās lietās. Tomēr, ja man nāksies balsot par Saulīti kā labklājības ministru, es nespēšu atturēties un balsošus pret. Un tālab es griežos pie Ziedoņa Čevera ar lūgumu nejokoties ar sociālajiem jautājumiem un tautas veselību. Man kā Latvijas iedzīvotājam ir tiesības prasīt ne tikai gudru premjerministru, dažus gudrus ministrus, bet arī gudru Latvijas valdību. Politikā man allaž ir bijušas autoritātes, un viens no tādiem ir Jānis Jurkāns. Tas nenozīmē, ka man viedoklis ar viņu vienmēr ir saskanējis, taču viņam ir stabila politiķa stāja un allaž pamatots viedoklis. Un es nekādi nevaru iedomāties Jāni Jurkānu sēžam pie viena valdības galda ar dažiem iepriekš minētajiem un vēl dažiem vārdā nenosauktiem ministriem.

Cienījamie kolēģi! Stabilu Latvijas valdību nevar izveidot bez visu šeit klātesošo piedalīšanās. Man nav saprotama Ziedoņa Čevera steiga, tas, ka viņš nevarēja rast kompromisu. Mazliet palēninājis notikumu gaitu, viņš būtu izveidojis cienījamu un godājamu valdību. Ja šodien Saeimai pietiks drosmes un pašcieņas neapstiprināt šo sarakstu, Latvijai paveras vienreizēja iespēja sastādīt stabilu Latvijas valdību savai zemei un savai tautai. Es jums pateicos, lai labi veicas, ja jūs apstiprina!

Sēdes vadītāja. Godātie deputāti! Es jūs gribu informēt par runātāju sarakstu secībā, kā ir iesniegts, jo es skatos, ka daļa runātāju ir šīs telpas atstājuši, lai jums neiznāktu aizkavēties, kad jāiet tribīnē. Tātad secība ir šāda: tūlīt runās Andris Tomašūns, pēc tam — Paulis Kļaviņš, Modris Lujāns, Dzintars Ābiķis, Aleksandrs Kiršteins, Juris Dobelis, Juris Sinka, Pēteris Tabūns. Tātad vārds Andrim Tomašūnam, frakcijas "Latvijas ceļš" deputātam!

A.Tomašūns

(LC). Labdien, godājamais Valsts prezident! Prezidij un cienījamā Saeima! Ne katru dienu šajā ēkā ir bijušas runas par tik svarīgu jautājumu kā valdības sastādīšana, un, protams, ja reiz ir pienācis šis brīdis, kad mēs balsosim par to, kādai būt Latvijas valsts izpildvarai un tai varai, kas nodarbosies arī ar lielāko daļu no likumprojektu sagatavošanas, tad nevar klusēt. Un, protams, vislabāk būtu runāt katram tikai par to sfēru, kuru viņš varbūt vislabāk pārvalda vai zina. Un es esmu izvēlējies šodien par savu sarunas tēmu šajā deklarācijas un valdības sastādīšanas sakarā izglītību. Klausoties Čevera kunga uzstāšanos, dzirdējām, ka liela vieta šajā deklarācijā ir atvēlēta kultūrai, izglītībai un zinātnei. Es ļoti rūpīgi izlasīju šo sadaļu, mēģināju atrast kopsakarības arī ar citām šīs deklarācijas sadaļām, un šobrīd mani pirmie secinājumi, kur jāspriež ir tikai par vārdiem, bet kur nevar vēl spriest par darbiem, ir šāda. Ja runājam par profesionāļu valdību, tad laikam ir jāmaina terminoloģija un jāsāk apgalvot, ka par profesionāļu valdībām sauc tādas valdības, kurās ir vismaz četri bijušie ministri. Jautājums, vai šīs deklarācijas rakstītāji vismaz izglītības sadaļā ir rēķinājušies ar to, ka Latvija jau vairākus gadus ir neatkarīga un sākusi veidot un nostiprinājusi savu likumdošanas bāzi, un jebkura lieta šajā valstī ir saistīta ne tikai ar cilvēku kādu personīgo iegribu, bet ir saistīta arī ar spēkā esošo likumdošanu. Un, izlasot šo sadaļu par izglītību, jāsecina, ka nevar runāt šobrīd par to, ka šī valdība gatavotos turpināt iesāktās reformas. Drīzāk varētu runāt par to, ka šī valdība ir sadomājusi veikt dažas kontrreformas, tātad atgriezties atpakaļ pie tā, ko mēs esam sekmīgi iepriekšējos gados likvidējuši vai no kā esam atteikušies, un mēģinās to atjaunot. Es ilustrēšu varbūt ar dažiem piemēriem, lai šis manis teiktais apgalvojums neliktos vieglprātīgs.

Sadaļā par pašvaldībām ir tāda priekšpēdējā rindkopa, ka valdība rūpēsies, lai pastiprinātu pašvaldību atbildību izglītības, veselības un sociālās palīdzības funkciju realizācijā un tā tālāk. Tur ir dažādi normatīvi, kas būs, bet tajā pašā laikā nākamajā lapā šī kultūras, izglītības un zinātnes sadaļa apgalvo, ka valdība nevis gatavojas pastiprināt pašvaldību atbildību un patstāvību, bet gatavojās to ierobežot. Nu, piemēram, tajā pašā sadaļā par izglītību, kas attiecas uz mācību grāmatu iegādi. Parādās tāds jēdziens, kas šobrīd nepastāv vispār nevienā likumdošanas aktā, bet kas bija padomju laikos, tas ir, bezmaksas mācību grāmatas. Un sanāk, ka šī valdība gatavojas pamatskolu bibliotēkas atkal sākt apgādāt ar grāmatām, kā tas bija kādreizējos laikos, kad pastāvēja skolu bibliotēku kolektors. Tā ir tīra pašvaldību funkcija — nodrošināt skolas ar mācību grāmatām. Valdība gatavojas šeit jaukties iekšā.

Tālāk. Sadarbībā ar pašvaldībām valdība nodrošinās ar sabiedrisko transportu no skolām attālu dzīvojošos bērnus, īpaši pamatskolas vecumā. Cik ir zināms, valdībai nav autobusu parku, ko viņa varētu kaut kādā veidā piedāvāt rajonu pašvaldībām vai pagastiem un kas varētu nodarboties ar skolēnu pārvadāšanu. Tajā pašā laikā liekas, ka šīs deklarācijas sastādītāji nav lasījuši tos noteikumus, kurus Ministru kabinets ir izstrādājis un kuri paredz kārtību, kādā skolēniem tiek finansēta viņu pārvietošanās no dzīvesvietas uz skolu. Šādas lietas varētu turpināt vēl gandrīz katrā rindkopā, vilkt ārā viņas un mēģināt šeit analizēt, bet šī terminoloģija, kura ir lietota, dažos gadījumos pat liedz iespēju analizēt šo izglītības sadaļu. Nu, piemēram, šāds teikums: "Sevišķa uzmanība tiks veltīta mazo lauku skolu atbalstam". Tāds jēdziens kā mazā lauku skola juridiski vispār nepastāv. Ir trīs veidu skolas, ir valsts, pašvaldību un privātās skolas. Par ko šeit īsti iet runa, kādas skolas tiks uzskatītas par mazākām un kādas netiks uzskatītas?

Tālāk. Obligāti tiks iekļauti kultūrizglītojošie mācību priekšmeti, kuru apguve veidos katras nācijas identitāti. Tātad secinājums viens — nevis cilvēki veidos šo identitāti savā darba procesā, bet ar to nodarbosies tagad mācību priekšmeti, kuri būs piedevām arī obligāti. Šobrīd nekas netraucē skolās mācīt visdažādākos mācību priekšmetus, ja ir apstiprinātas attiecīgas mācību programmas un vai nu valsts apmaksājamo stundu skaitā attiecīgā pašvaldība no saviem līdzekļiem piešķir naudu, lai varētu mācīt to skolā, ja tāda ir vecāku griba un vēlēšanās.

Tālāk — ļoti interesants termins. Tā ir pēdējā rindkopa šajā izglītības sadaļā, kur iet runa par fizisko kultūru un sportu. Tiks izveidota demokrātiska sporta attīstības sistēma. Tātad līdz šim ir bijusi nedemokrātiska sporta attīstības sistēma. Un vispār sportam tiek pielīdzināts šis apgalvojums, ka tas var būt demokrātisks. Ir sajaukta varbūt vārdu kārtība, par to autori nav īpaši domājuši, bet mainās pilnīgi jēga un doma. Tālāk — šī skolu tīkla optimizācija. Tas ir process, kurš jau ir sācies, bet šī valdība gatavojās viņu uzsākt par jaunu vai arī atteikties no šīs jau iesāktās reformas. Tālāk — izglītības, zinātnes un sporta iestāžu likvidēšana, īpašu uzmanību pievēršot atkal mazajām lauku skolām. Ko nozīmē šie apgalvojumi par optimizāciju un nepieļautu jeb nepamatotu izglītības, zinātnes, kultūras un sporta iestāžu likvidēšanu? Tā ir atkal jaukšanās iekšā pašvaldību kompetencē. Jā, protams, var apgalvot, ka varbūt Latgales pusē, teiksim, iejaukšanās šobrīd tiek prasīta dažādos veidos, dažādās programmās, un tajā skaitā varbūt arī jebkuras skolas, kurā ir latvieši un latviešu valodā notiek mācības, uzturēšana, atbalstīšana un vēršana vaļā kā politisks mērķis. Tajā pašā laikā šī optimizācija, kura jau šobrīd ir sākusies, liecina, ka Latvijā, varbūt Kurzemes pusē, Vidzemē, ir skolas, kuras vienkārši nav iespējams vairs uzturēt, kur varbūt skolēnu noturēšana par katru cenu kādā skolā ir taisni kaitnieciska, jo varbūt šos līdzekļus, kas paredzēti skolas uzturēšanai, izdalīt autotransporta iegādei un biļešu apmaksai, lai aizvestu bērnus uz labāku skolu, ir daudz racionālāk un izdevīgāk.

Protams, skatoties uz šo deklarācijas sadaļu, nevilšus acis meklēja arī atbildi — nu kurš tad būs tas cilvēks, kas nodarbosies ar šīs deklarācijas realizēšanu. Un mani tas pārsteidz, protams, tāpat kā daudzus izglītības darbiniekus, kuri vēl vakar zvanīja pēc attiecīgā televīzijas paziņojuma un prasīja, kas tas ir par cilvēku. Un es nevarēju atbildēt, kaut gan izglītības pārvaldes sfērās daudz esmu apgrozījies un saticis ļoti daudzus cilvēkus. Nezināms cilvēks nāk. Un vienīgā iespēja varbūt nedaudz ar viņu iepazīties... Mēs visi diez vai esam lasījuši viņa zinātniskos darbus par smilšu ērkšķu audzēšanu, tas varbūt būtu par daudz prasīts, lai mēs visi būtu tos izstudējuši. Bet izglītības un kultūras avīzē ir intervija šodien ar šo cilvēku, ar Lapas kungu un mani pārsteidz tas, ka viņš tur apgalvo, ka šobrīd mūsu komisijā esošais jaunais izglītības likums ir Tautas kustības Latvijai sagatavots dokuments, kaut gan mums viņš tika parādīts ar attiecīgu atzīmi, ka to ir iesniegusi valdība, un cik es zinu no sava darba pieredzes, tad ar to nodarbojas Izglītības ministrija, nevis Lapas kungs, kā viņš apgalvo šajā intervijā.

Tālāk vēl viens interesants apgalvojums, kas liecina par šī cilvēka nekompetenci šobrīd, kad viņš var mierīgi apgalvot, ka nepastāv nekādas izglītības koncepcijas valstī. Tātad viņš tās vienkārši nav lasījis. Nu un tāds sīkums, ka viņš taisās ar izglītības ministru parunāties kaut kad tad, kad viņam varbūt būs laiks un būs vēlēšanās, nevis pirms šī svarīgā darba uzņemšanās. Un, godīgi sakot, lai neapvainojās varbūt Lapas kungs, jo man liekas, ka piemēram, te vajadzēja pameklēt šajā kustībā kādu labāku kandidātu šim ministra amatam. Man liekas, ka varbūt Liepas kungs bija daudz labāks un daudz pazīstamāks cilvēks. Bet man liekas, ka vienkārši Kostandas kungs ir nolēmis tikt vaļā no sava palīga un tāpēc ir piedāvājis viņam šādu iespēju ar godu aiziet, iekļūstot šajā ministra krēslā.

Vēl viena lieta, kas mani uztrauc, un tas droši vien saistās arī ar iepriekš dzirdētajām politiskajām nostādnēm, kuras kritizēja šeit iepriekšējie runātāji. Šīs mazās lauku skolas, protams, ir emocionāli simpātiska lieta un tā populistiski daudz kur skan, bet daudz uztraucošāks ir šis jautājums, kurš parādās vienā no punktiem, ka jāuzlabo darbs arodizglītības jomā. Tā pati par sevi, protams, ir vajadzīga lieta, bet valdība, izrādās, nodarbosies ar skolu reklamēšanu un parādīs to īpatnības, iesaistīs jauno speciālistu izglītošanā iespējamos darba devējus. Tātad valdība ar to nodarbosies, nevis darba devēji meklēs sev izglītotus darbiniekus. Un ir vēl arvien saglabājusies šī tendence, ka, lūk, šī valdība domās par to, kā turpināt seno padomju tradīciju — veidot strādnieku un zemnieku valsti. Šodien esošā valdība vai aizejošā valdība par prioritāti ir izvirzījusi valsts ģimnāziju tīkla izveidošanu. Tātad mācību iestādes skolēniem, kas studēs augstskolās, kas būs tas inteliģences un intelekta zieds jau tuvākajā nākotnē. Bet tā vietā, lai varētu turpināt šo reformu, mēs sāksim nodarboties ar strādniecības un zemniecības problēmu risināšanu, šajā izglītībā nedomājot varbūt par valsti kopumā un nesaistot to ar tautsaimniecības attīstību un visām citām ar to saistītajām lietām.

Šādas nianses droši vien varētu arī citi speciālisti atrast šajā tekstā ļoti daudzas un par visām tām varētu runāt. Un, protams, būtu daudz interesantāk runāt ar tiem cilvēkiem, kas ir gatavojuši šo programmu, šo deklarāciju, tādā diskusijas veidā, jo es saprotu ļoti labi, ka šobrīd atbildes es nesagaidīšu. Bet bažas ir katrā ziņā lielas. Ja nāk pie varas cilvēki, kas taisās izglītības sfērā kaut ko vērst atpakaļ un atteikties no tā, kas ir sasniegts, un ja nevar ieraudzīt šajā dokumentā šo reformu virzību tālāk uz priekšu, tad tas ir ļoti nožēlojami. Un lai piedod varbūt Lapas kungs un lai piedod arī Kostandas kungs un viņa partija, bet es būšu spiests balsot pret. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Paldies, Tomašūna kungs, ka jūs pats visos jautājumos atvainojāties! Paulis Kļaviņš, LZS, KDS un LDP frakcijas deputāts!

P.Kļaviņš

(LZS, KDS, LDP). Cienījamais Prezidij, godājamie kolēģi! Pie šīs deklarācijas, ko dzirdējām un ko arī varam lasīt, vēlos vispirms pievērsties tam, kā man tur trūkst un par ko esmu pārliecināts, ka trūkst un to tā vērtēs ne mazums Latvijas pilsoņu, mūsu vēlētāju.

Kā trūkst šinī deklarācijā? Tas ir kaut kas diezgan liels, tas nav sīkums, kas trūkst. Un tam ir sakars ar nodaļām par izglītību un kultūru. Tautas izglītība un zināšanas uzskatāmas par Latvijas galveno nacionālo bagātību. Es gribētu vaicāt — bez reliģijas? Mīļie draugi, bez reliģijas? Šos okupācijas gadus tāda tautas izglītība jau visu laiku tika kopta, un mums ir cilvēki ar augstāko izglītību, cilvēki, par kuru neveiksmi politiskajā jomā mēs esam sašutuši. Tiem ir augstākā izglītība, bet trūkst kaut kā augstāka par augstāko izglītību. Un to nespēs dot nekāda cita veida vērtības, ja mēs nepievērsīsimies šai vienai lielajai, augstajai vērtībai, kas ir raksturīga visai civilizētajai pasaulei, es gribētu teikt, katrā ziņā Eiropai raksturīga. Nav iedomājama Eiropas kultūra un izglītība bez zināšanām par kristietības vēsturi, ko ļoti aktīvi centās izskaust no cilvēku apziņas visa padomju laika, padomju režīma valdīšana, un ne tik vien izskaust no cilvēku apziņas, bet arī dot veselai virknei jēdzienu negatīvu lādējumu, lai cilvēki jau no bērnu dienām pierod zināt, ka reliģija ir muļķība, ticība ir tikai vecu cilvēku lieta, baznīca atmirst, ticīgie izsīkst, tiem nav nākotnes... Viss tika ļoti mērķtiecīgi veikts. Lūdzu, Čevera kungs, kur jūs šinī savā valdības programmā esat paredzējuši atjaunot to, dot iespēju tam, kas visu laiku ir nīdēts, atkal no jauna plaukt? Te ir liels trūkums, un es uzskatu, ka šeit tiek lauzts vēlētājiem dotais solījums, jo es pamanīju arī jūsu deklarācijā, it īpaši "ceļa"... nevis "ceļa", bet "Latvijai"... savienības Latvijai deklarācijā solījumus un pūles pie baznīcām un garīdzniecības, un tā tālāk... Mēs... mēs esam tie, kas par to gādās. Kur tas šeit ir? Tātad trūkst. Un, redziet, es esmu pārliecināts, ka, šādā veidā ejot uz priekšu, mēs nekur tālu netiksim. Varam mēs runāt par tautsaimniecību, par tiesībām, par sociālo politiku, par visu to mēs varam runāt. Bet, ja trūkst pamata godīgumam, ja mēs nevaram uzticēties viens otram, tad mēs nekur tālu netiksim ar vislabākajām tautsaimnieciskajām receptēm.

Tad vēl. Kas neapmierina? Kas neapmierina? Neapmierina tas, ka jūs pašā šīs deklarācijas sākumā cerat konsolidēt kopējai darbībai, laikam jau taču visu Saeimu jeb lielāko daļu, atmetot šaurās partiju vai atsevišķu politiķu intereses... Vai es esmu pārkāpis laiku? Es ceru, ka ne... (Starpsauciens no zāles: "Vēl 10 minūtes!")

Sēdes vadītāja. Jums vēl ir 10 minūtes un 18 sekundes.

P.Kļaviņš.

Paldies! Tātad konsolidēšanās jautājums. Vai jūs tiešām domājat, ka var runāt par konsolidāciju, ja, teiksim, jums pozitīvā iznākumā tiešām Saeimas neliels vairākums nobalso par šo kabinetu un par šo deklarāciju? Tā būs konsolidācija, kuras ārpusē paliks tās politiskās organizācijas, kas savus viedokļus nemaina, kas netaisa rokādi no vienas dienas uz otru. Tās paliks ārpusē. Un tad tā būs konsolidācija? Ļoti apšaubāma konsolidācija.

Un visbeidzot man šis teikums tā galīgi nepatīk, kur ir teikts, ka jāatmet būtu šaurās partiju vai atsevišķu politiķu intereses. Politiķu intereses varbūt, bet partiju intereses es pat nedomāju atmest. Es nestrādātu Latvijas Kristīgo demokrātu savienībā, ja šīs partijas intereses, kas ir skaidri formulētas pamatprogrammā, nesaskanētu visnotaļ, līdz pēdējam punktam, pēc mūsu labākās pārliecības ar latviešu tautas interesēm. Tā ka atmest partiju intereses var tikai tie, kuriem nav partiju principu. Tie var atmest.

Un visbeidzot man jānāk tomēr ar ierosinājumu noraidīt šo kabinetu un tā programmu ar sekojošu pavisam lietišķu apsvērumu. Tas būs lētāk latviešu tautai. Lētāk būs mēģināt vēlreiz no šīs Saeimas sastāva veidot kabinetu un veidot vēlreiz vienu programmu, kas izskatītos kaut cik savādāka. Tāda iespēja ir. Ja mums šodien neizdodas sastādīt, apstiprināt sastādīto kabinetu, tad tas nenozīmē, ka mēs ejam mājās un nekāds cits ceļš vairs pāri nepaliek kā tikai jaunas vēlēšanas. Ir vēl.

Trešā iespēja ir. Un es varu iedomāties, ka šī trešā iespēja varētu būt tā labākā, kādu varam sasniegt ar šo nelaimīgo Saeimas sastāvu, par kuru liekas, ka itin neviena politiskā organizācija īsti apmierināta un iepriecināta nav. Bet trešais mēģinājums varētu būt labāks. Un kā es to iedomājos? Es to iedomājos tādā veidā, ka tad varētu pie malas palikt tie, kas, es nezinu, no kura laika, bet diezgan sen jau atpakaļ ir pieraduši sēdēt vadošās pozīcijās un, augstākais, ja tad kaut kas ir jāmaina, tad mainīt nosaukumu, mainīt manis pēc arī kaut kādu principu, kam netic, bet nemainīt šo varas pozīciju. Tiem vajadzētu paiet mazliet iesāņus, ne galīgi, var jau palikt, mums jau izvēles nav lielas, kas mēs esam, ar tiem mums jādzīvo. Bet trešajā gājienā varētu izveidoties tāda diezgan stabila, tiešām stabila koalīcija. Sauksim viņu par varavīksni vai citādi kā, tas diezgan vienalga ir, bet tai pamatā vajadzētu būt nevis personālijām, nevis cilvēkiem, cilvēku mums ir ļoti daudz, izglītotu cilvēku mums uz katru ministra posteni, es domāju, Latvijā ir vismaz divdesmit cilvēku. Ja mēs salīdzinām ar to, kas šodien ir piedāvāts, tad tāda izglītības līmeņa un intelektuālo spēju cilvēku tiešām Latvijā netrūkst. Bet jāsāk būtu manuprāt pie trešā mēģinājuma ar kaut ko citu, varbūt ar saviem septiņiem darbības principiem, ko mēs ar parakstu apņemamies, dzelžaini apņemamies īstenot. Lai varētu rasties šī cerība, mēs tiešām sāksim ceļu ārā no nabadzības, no posta, no likumu nesakārtotības, no visas tās nelaimes, kurā, liekas, mēs grimstam dziļāk un grimsim dziļāk, ja pie šāda rezultāta nenonāksim, ja būs tā, ka jāmēģina pāris mēnešus eksperimentēt, valdībai nodarboties ar nesekmīgiem eksperimentiem, par kuriem var jau tagad spriest, ka tiem nebūs lemts īstenoties, jo pretišķības un neskaidrības, un vispārības, un konkrētības trūkums ir pārāk liels. Tāpēc lētāk būs mūsu vēlētājiem, ja mēs vēl papūlēsimies šinī darbā un varbūt nonāksim pie trešā mēģinājuma. Bet tie, kas šodien domā un ir ļoti pārliecināti, ka tikai tā un ne citādi, kā šodien mums ir ierosināts, vajadzētu veidot valdību, lai nesaka, ka citas iespējas nebija, ka viņi ir izdarījuši vienīgo pareizo izvēli. Vienīgā pareizā tā nebūs vis šodien. Tātad lūdzu rīkoties ar pilnu atbildību par to, kam tas nāks par labu. Paldies par jūsu uzmanību!

Sēdes vadītāja. Modris Lujāns, Latvijas Sociālistiskās partijas "Līdztiesība" bloka deputāts!

M.Lujāns

(LSP). Cienījamie kolēģi! Es jau pilnīgi jūtos neērti, ka man tāda maza, īsa runa pēc tādām garām un skaistām runām no "ceļa" puses un arī no pārējo Nacionālā bloka kolēģu puses. Tā ka es centīšos ieekonomēt jūsu laiku salīdzinoši. Žēl, protams, ka daudzi aizgājuši pusdienās, un dabiski, ka kabineta vēlēšana vai, teiksim, apspriešana — tā tāda diezgan ikdienišķa parādība. Bet cerams, ka arī Prezidenta kungs dzirdēs mūsu viedokli, ieturot maltīti.

Pieteiktais valdības sastāvs var strādāt. Labāk vai sliktāk par iepriekšējo — to mēs redzēsim vistuvākajā laikā. Un tagad zīlēt kafijas biezumos nav jēgas. Šī valdība ir pietiekoši profesionāla un mēreni politizēta. Šai valdībai būs problēmas, bet tās būs pavisam citas, nekā šeit mēģina iestāstīt Nacionālais bloks. Galvenā problēma — valdības pretrunīgais politiskais stutējums. Pirmsvēlēšanu kampaņā vieni nākošās valdības veidotāji sasolīja pensijas, citi — nacionālā biznesa ziedu laikus. Vieniem sāp sirds tikai par pilsoņiem, citiem rūp arī nepilsoņi. Kā tas viss sadzīvos ne uz papīra? Es runāju ne par valdības deklarāciju, bet valdības ikdienas darbu un, galvenais, budžetu. Šodien grūti teikt. Iepriekšējai valdībai šādu problēmu nebija. Tai bija izteikti sterila sociālā programma. Jaunajai valdībai būs jāizspraucas caur adatas aci, lai vēlētāju acīs saglabātu uzticību sev un nekļūtu par apzīmētāju, kas raksturotu bezatbildīgu solījumu jūkli. Valdībai neizdosies sagrozīt tautai galvu ar lētām nabagu dāvanām un bezgala zīmētam iestāšanās Eiropā perspektīvām, lai izpatiktu visiem — gan tiem, kam tukšs vēders, gan tiem, kas grib ļoti labi nopelnīt. Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka tik pretrunīga kreisi un labi centriska bloka, kurš veidotu valdību, nav bijis pasaules parlamentu vēsturē. Teiktais nenozīmē, ka man grūti izšķirties par topošo balsojumu. Kā es jau teicu, pieteiktais valdības sastāvs var strādāt. Tas var būt arī noturīgs laikā, pat noturīgāks nekā "Latvijas ceļa" valdība, kura pamanījās divarpus gadu laikā pazaudēt visu savu ietekmi un nobeidza savu darbību ar populistisku solījumu atrisināt banku piešmaukto iedzīvotāju problēmas uz citu Latvijas iedzīvotāju kabatas rēķina. Jaunajai valdībai būs jāstrādā ļoti neordināri.

Pretrunas, kas pastāv valdību veidojošajā blokā, es runāju par objektīvām pretrunām, nevis par nesaskaņām, var pārvērst par spēku, kurš izstums Latviju no ekonomiskās un politiskās krīzes. Nabadzībā nogrimušās bloka elektorāda daļas saprot, ka vairs nevar dzīvot, cerot uz kārtējo lieso pabalstu, vai tas nāk no izsīkušajiem valdības finansu resursiem vai no Rietumu labvēļiem. Ir jāstrādā, un darba vietas ir atkarīgas no valdības politikas attiecībā uz nacionālo uzņēmējdarbību. Savukārt pārtikušajam bloka elektorātam, es domāju, ir pēdējais laiks pieprasīt no valdības apstādināt tautas grimšanu nabadzībā, jo citādi tas var pazaudēt visu. Es ceru, ka valdībai izdosies pārvērst izmaiņas sabiedrības apziņā nosvērtā ekonomiskajā politikā, atrast vidusceļu, adekvāti reaģējot uz reālām, nevis izdomātām problēmām. Vienmēr ir bijis grūti, bet vienmēr arī iespējami. Ja tikai pietiek labas gribas un skaidra saprāta. Es ceru, ka pieteiktajam valdības sastāvam pietiks gan viena, gan otra. Ja ne, tad lai topošie ministri nedomā, ka es klusēšu, klusēšu tādēļ, ka kādreiz biju par viņiem nobalsojis. Pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Dzintars Ābiķis, "Latvijas ceļa" frakcijas deputāts!

Dz.Ābiķis

(LC). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Iekavu atvērums: "Uvažajemij predsedaķeļ Saeimi, sehr geehrten Abgeordneten!" Nav taču svarīgi, kādā valodā runāju, jo galvenais jau — ka tikai labs cilvēks. Un es uzskatu, ka es esmu labs cilvēks. Iekavas aizvērtas.

Kāpēc es šādi iesāku savu uzstāšanos? Līdzšinējā notikumu attīstība pēcvēlēšanu periodā, kā arī izglītības sadaļa deklarācijā liecina par to, ka mēs varam sākt novirzīties no ceļa uz vienkopienas valsti. Es nebūt negribu idealizēt iepriekšējās Saeimas un valdību darbu, taču varu droši apgalvot, ka pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas Latvijas Republikas Augstākā padome, 5.Saeima un valdība pieņemtajos likumos un lēmumos noteikti virzīja Latvijas sabiedrību uz Latviju kā vienkopienas valsti. Par to, ka tie nav tikai tukši vārdi, liecina objektīvā statistika. Sešus gadus atpakaļ Latvijā latviešu skolās jeb, pareizāk sakot, skolās ar latviešu mācībvalodu mācījās 51,8 procenti skolas vecuma bērnu. Īstenībā cipari varēja būt nedaudz citādāki, apmēram 50 pret 50, jo tanī laikā krievu mācībvalodas plūsmā nebija 12.klases. Šogad, šajā mācību gadā, pirmajās klasēs 66,5 procenti bērnu mācās latviešu mācībvalodas plūsmā. Tātad lēciens šajos dažos gados ir bijis ārkārtīgi liels. Pat tajās apdzīvotajās vietās, pilsētās un rajonos, kur ir izteikts cittautiešu pārsvars skaita ziņā, dati ir pavisam citādi, nekā tie bija gadus sešus atpakaļ. Piemēram, Liepājā šogad pirmajās klasēs 688 bērni sāka mācīties latviešu plūsmā, 635 — krievu plūsmā, krievu valodas plūsmā. Jūrmalā — attiecīgi 418 un 344, Ventspilī — 326 un 316, Krāslavas rajonā, pat Krāslavas rajonā — attiecīgi 302 pret 269, Daugavpils rajonā — 326 pret 314. Jā, es atzīstu, ka pirmkārt jau sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ dabiskais pieaugums Latvijā kopumā ir ar mīnus zīmi diemžēl. Bet tomēr atsevišķi skaitļi vieš zināmu optimismu man kā latvietim. Jo, piemēram, tādā pilsētā kā Liepāja, kur iedzīvotāju vidū latviešu ir tikai aptuveni 40 procentu, pagājušajā gadā, ja mēs rēķinām dzimušos pēc mātes tautības, latviešu mātēm dzima attiecīgi 535 bērni pret 416 bērniem cittautiešiem. Jūrmalā šis rādītājs arī ir stipri līdzīgs, un stipri līdzīgas tendences ir vērojamas visā Latvijā. Ko tas liecina? Ka neatkarīgā Latvijas valsts un arī neatkarīgās Latvijas parlamenta un valdības līdzšinējā politika tomēr ir radījusi labvēlīgākus apstākļus, nesalīdzināmi labvēlīgākus apstākļus latviešu nācijas izdzīvošanai un Latvijas kā vienkopienas valsts pastāvēšanai nākotnē. Jā! Pavērsiens ir noticis. Tā ir realitāte! Bet es gribu apgalvot, ka tomēr šis pavērsiens vēl nav pietiekami stabils. Vēl 1994.gadā tikai 67 procenti Krāslavas rajona skolas vecuma latviešu bērnu mācījās skolās ar latviešu mācībvalodu. Es vēlreiz atkārtoju — tikai 67 procenti latviešu bērnu mācījās skolās ar latviešu mācībvalodu. Vēl šur tur Latgalē atsevišķos pagastos nav atjaunotas mazās latviešu skolas, un arī tur latviešu bērni bieži vien attāluma dēļ, transporta nenodrošinātības dēļ ir spiesti iet skolās, kurās mācībvaloda nav latviešu valoda. Un tāpēc šajā sakarībā es tiešām brīnos par to, ka mūsu masu informācijas līdzekļi praktiski neveltīja uzmanību Čevera kunga izteikumam jau, var teikt, pirmajā pasludinātā Nacionālā izlīguma bloka sēdē un tas tā bija, ka, lūk, Latgalē būtu vajadzīgs iecelt kādus krievu tautības cilvēkus, lai pārraudzītu situāciju šajā reģionā. Es precīzi neatceros šī izteikuma formu, bet tā doma tāda bija. Es domāju, ka Latgalē tiešām ļoti daudz cilvēku, it īpaši tie, kas dzīvo jauktajās ģimenēs, vēl mēģina orientēties, vai iet uz latviskā pusi vai tomēr ne. Un šajā sakarībā es gribētu teikt, ka šāds izteiciens atstāj ārkārtīgi smagu psiholoģisku iespaidu uz attiecīgajā reģionā dzīvojošajiem. Jo tiešām, neskatoties uz visiem tiem optimistiskajiem cipariem, ko es te saucu, Latgalē situācija tieši šajā ziņā joprojām ir ārkārtīgi smaga.

Septiņi iespējamie valdības ministri pārstāv Tautas kustību Latvijai, kuras vadītājs diemžēl neprot latviešu valodu. Un šeit es gribētu atgādināt to, ko es sākumā teicu un ko, starp citu, es arī publiski esmu dzirdējis no viena otra Nacionālā izlīguma bloku pārstāvošā deputāta, ka nav jau tik svarīgi, kādā valodā es runāju, galvenais jau — ka tikai labs cilvēks. Es ļoti labi atceros, ka šis sauklis interfrontes mītiņos piecus gadus atpakaļ bija viens no populārākajiem. Tas tika rakstīts transparentos, un tā tālāk.

Arī tas, ka Tautas saskaņas partija aicina uz to, lai pašvaldību vēlēšanās varētu piedalīties visi Latvijā dzīvojošie, kas sasnieguši attiecīgo vecumu, ne tikai pilsoņi, ņemot vērā to, ka, piemēram, izglītības iestādes atver pēc šobrīd pastāvošās likumdošanas pašvaldība un arī par izglītības iestāžu slēgšanu lemj pašvaldība. Es negribētu arī šobrīd vainot Daugavpils vadību, ka tā gatavojas nefinansēt vairs no pašvaldības līdzekļiem Daugavpils mākslas skolu jeb tā saukto Saules skolu, kura dažus gadus atpakaļ tika atvērta un kurā mācības notiek latviešu valodā, un ka tā ir tieši šobrīd atsūtījusi uz Saeimu lūgumu, lai valsts pārņemtu šo skolu savā finansējumā, tātad no lielā budžeta. Es pieļauju iespēju, ka Daugavpils vadībai ir objektīvas grūtības. Bet tanī pašā laikā ir interesanti, ka šī vēstule tapusi tieši šobrīd, pēc 6.Saeimas vēlēšanām, jo budžets jau faktiski tika sākts stādīt stipri ātrāk, vēl iepriekšējās Saeimas laikā, iepriekšējās un vēl arī tagadējās valdības laikā.

Man ir ļoti labs kontakts ar Valodas inspekciju un ar daudziem valodas inspektoriem personīgi, un diemžēl, vismaz viņi tā apgalvo un, starp citu, es arī šur tur to esmu izjutis uz savas ādas, ka tieši pēdējā laikā, pēc Saeimas vēlēšanām, cittautiešu attieksme pret valodu, pret valsts valodu ir nedaudz mainījusies uz slikto pusi. Protams, var apgalvot, ka tas ir subjektīvi, bet vismaz tādu informāciju man sniedz Valodas inspekcija. Es biju vienā nelielā Kurzemes mazpilsētā — Saldū, un tur arī ir interesanti. Tā ir ļoti latviska pilsēta. Tur ir neliela krievu vidusskoliņa, un interesanti, ka nu burtiski līdz pēdējam laikam krievu skolotāji ļoti centās ar saviem latviešu kolēģiem, kuru arī diezgan daudz strādā šajā skolā, runāt latviešu valodā, bet diemžēl pēdējā laikā attieksme ir mainījusies, un manā izpratnē ne uz labo pusi.

Vēl mani dara uzmanīgu tas fakts, ka Nacionālā izlīguma bloka iespējamā valdība tomēr kā uz realitāti balstās uz sociālistu partijas balsīm, kura faktiski, un to neviens nevar noliegt, ir sava laika frakcijas "Līdztiesība" mantiniece un interfrontes mantiniece. Tā tas, es domāju, ir, to neviens nenoliegs, un savā laikā manis minētā frakcija Augstākajā padomē, kā arī attiecīgā organizācija gan balsoja, gan arī publiski iestājās pret Latvijas neatkarību.

Tanī pašā laikā es pieļauju iespēju, ka šo valdību apstiprinās, un es nekādā gadījumā negribu, lai Saeima nonāktu dziļā konfrontācijā. Un es gadījumā, protams, ja šo valdību apstiprinās, aicinu visas Saeimas frakcijas darboties konstruktīvi un darboties tā, lai Latvijas valsts kļūtu stiprāka un mēs savā attīstībā ietu tikai uz priekšu. Un es pieļauju iespēju, ka tās manas bažas, ko es šeit mēģināju izklāstīt ar faktiem, nav pamatotas. Bet es no savas puses noteikti apsolu, ka Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kurā, nu tā tas ir sagadījies, pārsvarā ir Nacionālā bloka un "Latvijas ceļa" deputāti, ka mūsu komisija darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu likumdošanas pēctecību dzelžainā virzībā uz vienkopienas valsti. Paldies par uzmanību! (No zāles deputāts M.Gailis: "Teicami!" No zāles deputāts A.Kiršteins: "Vai nav priekšlikumu?")

Sēdes vadītāja. Aleksandrs Kiršteins, LNNK un LZP frakcijas deputāts! Kiršteina kungs, Prezidijā nekādu priekšlikumu nav!

A.Kiršteins

(LNNK, LZP). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Es ceru, ka šodienas debates, un es arī ceru, ka iespējamā Ministru prezidenta atbildes beigās palīdzēs mums saprast vairākas lietas.

Tātad pirmais. Vai šodien ir iespējams un vai vispār ir iespējams sastādīt plašāku valdību, kura var turpināt daudz nopietnākā līmenī ekonomiskās reformas, jo nenoliedzami ir izveidojusies bīstama situācija, ka Latvija no vidēja riska zonas sāk pārvietoties ekonomiskajā jomā uz augsta riska zonu, bet Lietuva — no augsta riska zonas uz vidēja riska un Igaunija — no vidēja ekonomiskā riska zonas jau uz zemu riska zonu. Mēs sākam atpalikt ārzemju kapitālieguldījumu ziņā, un jaunajai valdībai jebkurā gadījumā būs ļoti nopietni jāstrādā pie ļoti daudzām problēmām. Vai šādā situācijā ir attaisnojami kādi atviegloti risinājumi, nepārdomāti solījumi, no kā vajadzētu, protams, izvairīties? Tas, protams, ir šīs valdības deklarācijas galvenais uzdevums.

Otrs jautājums. Vai valdības deklarācija ir tukšu solījumu pakete vai labi realizējamu, faktiski realizējamu dokumentu, materiālu kopa, kuru varētu varbūt arī uzlabot, padarīt vēl labāku darba gaitā?

Un trešais jautājums ir pats valdības sastāvs ar Latvijas vēsturē laikam nebijušu ministru skaitu — 27. Vai šie ministri šādā skaitā un tieši šādā sastāvā varēs realizēt visas tās labās idejas, kuras neapšaubāmi arī ir šajā deklarācijā, vai arī šāds valdības sastāvs bija nepieciešams tikai, lai apmierinātu visu to politisko grupu intereses, kuras piedalās šīs valdības sastādīšanā un kurām ir pilnīgi pretējas programmas ļoti daudzos svarīgos ekonomiskajos, politiskajos un morāli ētiskajos jautājumos?

Es šeit pieminēju morāli ētiskos jautājumus ne tāpēc, ka var būt cilvēki, kas ir profesionāli meļi un var stāstīt, teiksim, vienu dienu, otru dienu, ka viņi ir bijuši dažādās organizācijās vai ka tauta tiks pabarota ar rīsiem un šprotēm, vai, piemēram, dažas dienas tiek stāstīts arī no deputātu puses, ka kāds politiskas partijas vadītājs ir cietis autokatastrofā, taču pēc tam izrādās, ka viņš ir sasitis galvu un salauzis skrimšļus, bet nav cietis autokatastrofā. Tas ir atkal cits jautājums.

Bet, ja runā nopietni, tad pirmais, ko es gribu pateikt, ir tas, ka konsolidēties, kā rakstīts šajā deklarācijā, kopējai darbībai, atmetot šauras partijas intereses, ir iespējams. Un tiekoties divas reizes oficiāli frakciju līmenī ar Ministru prezidenta kandidātu Čevera kungu, es domāju, to apliecināja pilnīgi visas frakcijas. Bija iespējams tieši tā, kā šeit ir ierakstīts valdības deklarācijā, konsolidēties kopīgai darbībai, atmetot šauras partiju intereses.

Man šajā valdības deklarācijā patīk arī otrais teikums, ka jāpārvar dzīšanās pēc tūlītēja izdevīguma, upurējot Latvijas stratēģiskās intereses. Vai tas ir izdarīts? Diemžēl man jāatbild — nē! Vai valdība no viena bloka ir tā, kas tiešām upurē šauru izdevīgumu Latvijas stratēģisko interešu dēļ?

Vai ir iespējams izveidot valdību ar tādu atbalstu šeit, Saeimā, lai vismaz 65 deputāti vai vismaz vairāk par 60 deputātiem nobalsotu? Es gribu pateikt, ka bija iespējams pilnīgi reāli. Jo mums partijas pašreiz ir trīs lielas grupas šeit, un es varētu nosaukt, ka lielākā, protams, ir partija "Saimnieks" ar šīm 18 vietām. Ir otra, tātad "Kustība Latvijai", ir "Latvijas ceļš" un ir arī kristīgie demokrāti, zemnieki un LNNK, kuriem kopā arī ar vienu brīvo deputātu ir 17 balsis. Kopā acīmredzot ar samērā nelielām atšķirībām ekonomiskajās programmās varēja izveidot ļoti stabilu valdību. Kad mēs jautājām Ministru prezidenta kandidātam, kāpēc netiek uzreiz veidota šāda valdība, lai to atbalstītu, lūk, šis vairākums, mēs faktiski saņēmām atbildi, ka ir bijis tāds solījums, kā mēs teicām, "pionieru solījums", veidot šo valdību no viena bloka, pieaicinot tikai atsevišķus cilvēkus. Šādā veidā jau nevar sastādīt valdību, jo valdības jau veido politiskās partijas un frakcijas, saskaņojot ekonomiskās programmas un ārpolitiskās programmas. Un, kā es jau teicu, šīs morāli ētiskās vērtības, kopīgi strādājot pie valdības deklarācijas, apspriežot savās frakcijās un izveidojot šādā veidā kopīgo dokumentu. Bet nevar pie gatavas valdības un pie ne visai gatavas valdības deklarācijas pieaicināt no katras partijas vienu vai divus cilvēkus un teikt — redziet, izveidosim vienu tādu kopīgu valdību, kura atbildīs, es vēlreiz gribu citēt valdības deklarāciju, Latvijas stratēģiskajām interesēm.

Rezultāts pašreiz ir tāds, ka puse deputātu, apmēram puse deputātu tātad, neatbalstīs šīs valdības darbību. Un deklarācijā parādās visas tās nepilnības, kuras varēja novērst, ja tiešām kāds tik ļoti iestājas par šīm Latvijas nacionālajām interesēm.

Runas un stenogrammas nobeigums —

nākamajā numurā

Vispirms jau kaut vai tāds piemērs, ka šī deklarācija netika iesniegta acīmredzot valodas korektūrā, jo pretējā gadījumā neparādītos tādas brīnumainas lietas kā, runājot par kultūru, teiksim, tāds teikums, ka tiks ieturēts noteikts kurss uz kultūras uzplaukumu. Es saprotu, ka kultūru vai nu veicina vai atbalsta, bet neietur noteiktu kursu. Vai arī tas, ka kultūras potenciāls ir pamatresurss. Tā ir septiņdesmito gadu augstāko partijas skolu leksika, un te man gribētos teikt, ka Dunkera kungam, kas būs kultūras ministrs, taču bija ļoti vienkārši šo visu izlasīt un izsvītrot ārā ar sarkanu zīmuli. Tas vienkārši rāda to, cik liela paviršība ir pieļauta jau šādās deklarācijas varbūt ārējās formās un izpausmēs.

Protams, visnopietnākā lieta ir tāda, vai šī valdība ar 27 ministriem jebkurā gadījumā ievēros taupības režīmu un bezdeficīta budžetu.

Ja mēs skatāmies tādas sadaļas kā sociālā politika un tautsaimniecība, tad es viegli secināju, ka budžeta deficīts būs jāpalielina nākošā gada laikā vismaz 10 reizes. Tas nu gan ir jāpasaka Ministru prezidenta kandidātam godīgi. Tas ir minimums — 10 reizes būs jāpalielina budžeta deficīts, lai izpildītu tikai varbūt trešo daļu no tiem solījumiem, kas šeit ir ierakstīti.

Ko nozīmē ilgtermiņa dzīvokļu kreditēšanas programma 25–30 gadiem uz praktiski maziem procentiem? Latvijā pašreiz apmēram 1 miljonam cilvēku ir neapmierinoši dzīves apstākļi. Tas nozīmē apmēram 3000 jaunu dzīvokļu pie vidējas izmaksas — 20 tūkstoši latu. Dzīvokļi būs vēl dārgāki. Tas ir apmēram 6 miljardi latu jeb 10–11 miljardi dolāru, kas nepieciešami šādas programmas īstenošanai. Protams, tas tiks realizēts, es domāju — Latvijā, bet acīmredzot ne ātrāk kā pēc kādiem septiņiem vai astoņiem gadiem. Ierakstīt ar vieglu roku nozīmē vienkārši piemānīt šos cilvēkus.

Ko nozīmē eventuālā labklājības ministra raksti avīzēs, ka no Vācijas te ripos milzīgi daudz smago automobiļu kravu ar rīsiem, ar šprotēm, ko izdalīs vietējiem iedzīvotājiem, ja Latvijas lauksaimniecības produkcijas realizētājiem ir pašiem problēmas ar šīs produkcijas realizēšanu. Ko nozīmē ievest bezgalīgos daudzumos lētas, otrās šķiras, teiksim, tekstilpreces vai lietotus apģērbus un izdalīt viņus trūcīgajiem, ja Latvijas tekstilrūpniecība nevar pilnībā realizēt savu produkciju? Es domāju, ka šīs lietas vajadzētu nopietni apsvērt.

Jā, vēl ir ļoti interesanta programma. Tiks dotēta bezmaksas medicīniskā palīdzība katram — arī turīgajam. Pie tirgus ekonomikas. Arī miljonāriem. Var būt 15 vai 20 procentu cilvēku, kuri dzīvo samērā labi. Kāpēc viņiem būtu pilnīgi jādotē šī minimālā programma, ja valstij ir knapi naudas, lai varētu dotēt invalīdiem un mazturīgajiem šo veselības aizsardzības programmu? Taču varbūt tad vajadzēja rakstīt skaidri un gaiši, ka jāliek uzsvars uz šīm iemaksām, uz apdrošināšanas sistēmu un valstij nav jāpalīdz bagātniekiem un tiem, kuri spēj paši rūpēties par savas veselības aizsardzību. Tajā pašā laikā, es domāju, arī Saeimas deputāti varētu apmaksāt šo savas veselības aizsardzības minimālo programmu, nevis gaidīt no valsts kaut kādu bezmaksas ārstēšanu.

Izglītība. Pirmais, ko es gribēju šajā valdības deklarācijā atrast — kāda tad ir valdības politika pret valsts valodu vispārizglītojošās skolās, vidusskolās. Es vispār šādu sadaļu neatradu. Es atradu vispār kaut ko brīnumainu šajā valdības deklarācijā. Es citēšu: "Jebkuras valodas skolās ir jārada apstākļi skolnieku iesaistīšanai kultūras tradīcijās." Vai es pārklausījos vai tā ir kaut kāda kļūda? Es ceru, ka eventuālais Ministru prezidents mums izskaidros šo lietu. Kas tad Latvijā tagad būs? Jebkuras valodas vidusskolas visās vietās, arī novuss, kas ir viena no latviešu tautas tradīcijām. Tātad būs arī novusa turnīri, teiksim, dažādu valodu skolās. Un mēs it kā būsim izpildījuši šo valdības deklarācijas prasību.

Mēs taču visu laiku runājām, ka viss darbs Izglītības ministrijā bija orientēts uz to, lai šī nācijas veidošana un integrēšana uz šīs vienkopienas, nevis divkopienu valsti tiktu veidota caur šo valsts valodu, caur izglītības reformu. Mēs taču esam iesnieguši pat likumu tagad par valsts valodu. Un, ja parādās kaut kas tāds par jebkuras valodas apmācībām skolās, tad man vienkārši ir skaidrs, ka šeit vai nu nav panākta vienošanās — es saprotu, ka varbūt ir jāturas pie sociālistu balsīm par katru cenu šeit — vai arī vienkārši šis jautājums ir kaut kādā veidā izlaists no redzesloka.

Tagad vissmagākā lieta, protams, ir tautsaimniecība. Par šo tautsaimniecību varētu varbūt runāt pāris stundu, bet mani uztrauc tikai viena lieta. Un tas ir tas, ka tiks noteiktas kaut kādā veidā administratīvi, tikai nav teikts, kas to noteiks — partija vai valdība, vai frakcija — valstiski stratēģiskās nozares un rūpnīcas, kuras nebūs pakļautas privatizācijai. Tātad faktiski šajā valdības deklarācijā ir skaidri un gaiši pateikts, ka tiks apturēta privatizācija. Tas ir ļoti interesanti, jo noteikt, kādā veidā mēs varētu, teiksim, apturēt privatizāciju vienā jomā un administratīvi regulēt kaut kādu paātrinātu privatizāciju otrā jomā, ir ļoti bīstams eksperiments. Un tas praktiski ir atkārtots visās NVS valstīs — gan Ukrainā, gan Baltkrievijā, un rezultāts ir redzams. Un es domāju, ka te ir ļoti nepārdomāti ierakstīt šādus bīstamus eksperimentus, ka mēs atgriežamies pie administratīvi centralizētās tautsaimniecības vadīšanas. Jūs daudzās vietās izlasīsiet, ka tiks pārskatītas un likvidētas dublējošās institūcijas, bet galvenais, ka valdība noteiks, valdība regulēs, valdība subsidēs un tā tālāk.

Šeit ir arī viens liekulības piemērs. "Tiks noteikts alkoholisko dzērienu un tabakas ražošanas, importa un tirdzniecības valsts monopols".

Mīļie deputāti! Valsts monopols. Ja mēs gribam atņemt valsts monopolu tirdzniecībai, tad ir jābūt valsts veikaliem kā ALKO sistēmai Somijā, ja tiek šeit iesniegts likums, kurā šņabi paredzēts sākt pārdot no sešiem rītā, un pēc tam kvēli saka, ka, lūk, šis ir tas īstais likums, jo katrs var saņemt licenci un tirgot degvīnu pēc šī iesniegtā projekta no pulksten 6.00 rītā līdz 22.00 vakarā, tad būtu vismaz kautrējušies teikt, ka tas ir domāts dzeršanas ierobežošanai. Vismaz vajadzēja rakstīt, ka no 13.00 vai 14.00 dienā līdz 18.00 vakarā, es nezinu. Bet tas atkal, protams, ir ētikas jautājums.

Vēl es gribu pieminēt ārpolitiku. Te jau pareizi Vītola kungs pieminēja, ka nekādas garantijas Latvijai nedos ne Krievija, ne Amerikas Savienotās Valstis. Es tikai gribētu pateikt, ka šadas garantijas nav pat arī Izraēlai, kurai ir ļoti spēcīgi izstrādāta aizsardzības sistēma, un vienkārši ļoti naivi ir ierakstīt ārpolitiskajā deklarācijā šādas lietas. Galīgs mīts ir, piemēram, teikums, ka valdība uzskata par nepieciešamu precizēt sertifikātu pielietošanas iespējas lielo uzņēmumu privatizācijā, dodot iespēju visiem Latvijas iedzīvotājiem tos izdevīgi realizēt. Es domāju, ka vairāk vai mazāk, sliktāk vai labāk iepriekšējā Saeimas sastāvā tika izstrādāti šie projekti par sertifikātu realizēšanu zemes reformā, dzīvokļu privatizācijā, mazajā privatizācijā. To visu varētu atbalstīt, bet es domāju, ka valdībai jau nu ir skaidrs un Kreitusa kungam vislabāk, ka vienīgā problēma ir šie no PSRS smagās industrijas mantotie lielie, ražošanai nepiemērotie korpusi ar milzīgiem siltuma zudumiem, kā "Liepājas metalurgs" — 5 līdz 6 miljoniem. Un, ja valdība raksta, ka viņa gribēs par sertifikātiem, tā sakot, šos milzīgi neefektīvos korpusus un uzņēmumus iedot pensionāriem vai vēl kādiem, tad tā ir aplama ideja.

Beigās es gribētu pateikt, ka es ļoti cienu partiju avīzes, un es gribētu citēt kāda politiķa teicienu, ka partijas prese ir derīga tikai sprāgušu zivju ietīšanai. Es tam pilnīgi piekrītu. Bet šeit ir labs teiciens — ja vienā maisā ieliek, es uzvārdus necitēšu, jo šie uzvārdi bija noteikti, ja vienā maisā ieliek jau iepriekš minētos blēžus un gāž ar rungu, tad, ticiet man, garām nekad jūs netrāpīsiet.

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, jūsu laiks ir beidzies! Cik minūšu.

A.Kiršteins.

Paldies par uzmanību, un es aicinu tomēr šajā gadījumā izmantot to, kas ir ierakstīts šajā valdības deklarācijā, — nepalaist garām izdevību tomēr sastādīt tādu valdību, kuru atbalstītu vairāk nekā 60 līdz 65 procenti, un izdarīt to, ko mēs jau teicām Čevera kungam, ka, atturoties balsot par šo valdību, mēs dodam Čevera kungam iespēju iesaistīties daudz nopietnākā valdībā un acīmredzot nospēlēt daudz lielāku lomu Latvijas politikā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs! Nav godīgi pateikt paldies par uzmanību un pēc tam turpināt runāt. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcijas deputāts!

J.Dobelis

(LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Es laikam sākšu ar to, ka izteikšu zināmu atzinību Čevera kungam par viņa lielo uzņēmību. Un es saprotu arī tās dvēseles mokas, kādas viņš pārdzīvo šajā brīdī. Bet tomēr varbūt vismaz daļēji mēģināsim novērtēt to, kas atbilst patiesībai. Un, ja nu ir kaut kur pārlieku dominējis pēcrevolūcijas lozungs Krievijā, ka galvenais nav zināšanas, bet galvenais ir pārliecība, tad tas ir ļoti spilgi parādījies, sastādot šo valdību. Ideāli. Es domāju, ka nākotnē mūsu vēstures studētāji varēs noteikti runāt par šo mūžam dzīvo ideju ietekmi uz šodienas Latviju. Te ir ļoti jauks mēģinājums ideāli sadalīt vietas starp visiem partneriem, lai maksimāli nodrošinātu to minimālo pāreju pār 50. Un skaidrs ir arī tas, ka šīs runas, kurās izskan kritika par deklarāciju, kritika par šīs valdības veidošanas procesu, daļu vismaz uzjautrina un nekādas nopietnas klausīšanās šeit nav. Un to vajadzētu vienreiz visiem saprast šeit un nerunāt liekulīgi, jo to jau mēs redzējām tad, kad apsprieda iepriekšējās valdības iesniegto deklarāciju. Tā bloka pārstāvji, kas šodien pretendē uz vietu valdībā, neizrādīja absolūti nekādu interesi par šo deklarāciju, pilnīgi atteicās runāt par to šeit, jo viņiem bija skaidrs, bija saskaitīts, vai pietiks balsis, lai izgāztu šo valdību, vai nepietiks, un nebija jāvelk laiks un lieki te jāuzstājas. Loģiski, un tā arī šodien vajag runāt — jums pietiek tās 50 balsis vai 51. Nu un viss ir kārtībā. Man jau daži pārstāvji no šī bloka teica, ka sportā arī pietiek uzvarēt arī viena punkta starpību, ar tā skaitās uzvara. Jā, nu jautājumā par uzvaru... Šodien arī presē parādījās — uzvarēs Čevera valdība, uzvarēs... Ko viņi uzvarēs? Viņi neko neuzvarēs, un, ja nu kaut ko uzvarēs, tad varbūt palasīsim vēsturi nedaudz un atcerēsimies, ka bija tāds jēdziens kā "Pirra uzvara" Varbūt par šo jēdzienu pēc kāda gada mēs parunāsim šeit un paskatīsimies, kurš tad smaidīs un kā viņš smaidīs. Ir ļoti lietderīgi kādreiz atcerēties kaut vai neseno pagātni. Gribētos arī atgādināt varbūt šeit vienu tādu faktu, kas man kādreiz izraisa pārdomas, cik ārkārtīgi populāri bija 1988.gadā seši cilvēki, kuri bija galvenie Latvijas Tautas frontes vadītāji. Neviena no viņiem šodien nav vairs starp vadošajiem Latvijas politiķiem. Un laiciņš nemaz tik ilgs nav pagājis. Tā ka, nu, turpināsim šo sacensību, galu galā es ceru, ka tā būs Latvijas labā. Protams, saruna ir sākusies. Ceru arī, ka šī saruna būs par darbu, jo jēdziens "darbs" te ļoti bieži izskanēja visu laiku nepārtraukti. Nu labi, ja jau runājam par darbu, tad arī atcerēsimies, kurš atbild par savu darbību, kā nosaka Latvijas Republikas Satversme, it īpaši 27. un 59.pants, kas būs ļoti bieži jāatceras. Ministru kabinets par savu darbību atbild Saeimas priekšā. Nejauksim tiesības un pienākumus. Un tomēr galvenais darbs, vismaz tā vajadzētu būt, ritēs šeit, Saeimā, un pieprasījumi un jautājumi, un izteikumi nāks no šejienes un atbildes nāks no Ministru kabineta, un nekad nebūs otrādi.

Tagad par iecerēto valdību. Protams, skaidri mēs varam noteikt — jebkurā gadījumā ir darbības mērķi, ir darbības mehānisms, ir ieceres un ir komanda, izpildītāji. Un bez tam visam ir jābalstās uz sistēmas stabilitāti. Un tāpēc īsi par katru no manis minētajiem jēdzieniem. Nu, protams, mērķi ir brīnišķīgi. Man bieži acīs ieriesās asaras, lasot šo deklarāciju. Es atceros utopistu darbus, atceros Sensimona un Furjē izteiktās idejas, it īpaši Furjē būdiņas. Šad un tad pārlasiet, tas ir ļoti veselīgi. Man liekas, ka tie vīri drusciņ nopietnāk uz tām lietām skatījās. Un, protams, laika ierobežotības dēļ, kā es redzēju, 51 deputātu galīgi neinteresēja šīs valdības deklarācijas apspriešana, tāpēc diemžēl man nebūs iespējams dziļāk ieskatīties, bet man ļoti patīk tas sākums. Te šī bloka partijas ir apvienojušās ar mērķi pilnvērtīgi īstenot vēlētājiem dotos solījumus. Es ļoti labi atceros vienu no šīm partijām, kura jau pirms vēlēšanām apsolīja sarīkot grandiozāko uguņošanu Latvijas vēsturē par godu galīgai uzvarai pār komunismu. Es tagad saprotu, ka visas šīs partijas nu ir apvienojušās un turpinās svinēt galīgo uzvaru pār komunismu. Nu brīnišķīgi! Es domāju, ir ļoti interesanti šad un tad pārlasīt tiešām šādus solījumus, šādas izrunāšanās un saprast, ka ir cilvēki, kuriem vienkārši nav nekādu principu. Vajadzības gadījumā viņš komunistu kaut kur uzsēdinās, vajadzības gadījumā viņš to komunistu no turienes nocels nost un ietērps goda svārkos. Visu noteiks situācija. Un ja šo piecu komunistu pēcteču balsis šodien ir ļoti vajadzīgas, tad, dabīgi, nekādas runas vairs nevar būt, kad tie ir kaut kas slikts.

Tālāk ir interesanti, protams, vairāki punkti, bet es tikai divus minēšu. Piemēram, es saprotu tā — ja raksta, tad uzraksta kaut ko tādu, kas rāda ceļu uz tavu mērķu īstenošanu. Ja tikai ierobežojas ar pašas lietas nosaukšanu, ar to, ka demogrāfiskās situācijas atveseļošanai valsts veiks ilglaicīgu pasākumu kompleksu... Nu labi, ko nozīmē — veiks kompleksu, par to lai runā literāti. Bet kas tad tas būs? Nekavējoties tiks izstrādāts tas un tas, uz ko balstīsies tas. Pēc atvieglotiem noteikumiem saņems medikamentus, kā arī Latvijā ražotus produktus un preces. Tātad skaidrs, ka tie, kas ēdīs Latvijā ražotus produktus un preces, var būt droši, ka viņi varēs sekmīgi risināt demogrāfiskās problēmas. Nekas cits par šo jautājumu šeit vairs pateikts nav.

Otrs. Cik reižu nav runāts par robežapsardzību un par viņas problēmām! Cik reižu nav runāts par to, ka Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kurā robežapsardzības spēkiem ir stingri atšķirīga pakļautība no praktiski visām Eiropā esošajām valstīm! Mēs arī labi zinām, ko esam saņēmuši no šīm Eiropas valstīm, kur ir bijusi runa par īpašu uzmanību Baltijas valstīm attiecībā uz robežu apsardzību un par nespēju šodien nopietni ieguldīt līdzekļus, pamatojoties uz mūsu struktūru īpatnējo pakārtotību. Bet es saprotu — ja šeit šodien būtu runa par robežapsardzības saistību ar Iekšlietu ministriju, tādā gadījumā Kostandas kunga pakļautībā būtu ļoti varena komanda, pulka orķestris un trīs pavāri, un augšā būtu aizsardzības ministrs.