Turpinājums no 1. lpp.

Šajā jautājumā tomēr virsroku guva Satversmei juridiski atbilstošais viedoklis par noteikumu kā likumprojektu izskatīšanas nepieciešamību Saeimā — no teorētiskā viedokļa, bet no praktiskā viedokļa — ja komisija nevirza noteikumus izskatīšanai Saeimas plenārsēdē (un tādas iespējas ir), tad šie noteikumi tā arī paliek "likuma surogāti". Vēl vairāk — šādi noteikumi ar voluntāru darbību pašreiz tiek padarīti no "surogātu likuma" par īstenu likumu ar to, ka tiek iekodificēti likumos un tāpēc no šīm normām pazūd to izdevējs — izpildvara. Satversmes normu, kas korespondējas ar 81.pantu, juridiskā analīze disonē ar Satversmē izpildvarai piešķirto likumdošanas tiesību un faktisko stāvokli par Ministru kabineta pieņemto noteikumu apstiprināšanas pašreizējo praksi Saeimā.

Kā jau iepriekš norādīts, izpildvaras likumdošanas tiesība ir iekļauta nodaļā "Likumdošana", nevis nodaļā, kas nosaka Ministru kabineta pamatfunkcijas, tas ir, šajā ziņā Ministru kabinets pielīdzināts tautas pārstāvniecības institūcijai. 81.panta kārtībā izdotie noteikumi, kuriem ir likuma spēks, pēc to iesniegšanas Saeimā atkarībā no komisijas ieskata var netikt virzīti izskatīšanai Saeimā un būt spēkā bez Saeimas akcepta.

Tātad Ministru kabineta izdotie noteikumi, kas nodoti komisijām, no vienas puses "apspriežami kā likumprojekti likumdošanas kārtībā", bet no otras puses — tie ir jau spēkā. Šo noteikumu izskatīšanas termiņš Saeimā nav noteikts, un tie pat vispār praktiski var būt neizskatīti. Šāds stāvoklis no juridiskā viedokļa drīzāk rada haosu likumdošanā nevis to sakārto. Norādītā haosa padziļinājums veidojas vēl Saeimu maiņas gadījumā, jo — kā tas ir pašreiz — 6.Saeimai nav pienākums turpināt 5.Saeimā neizskatīto likumprojektu apspriešanu, lai gan šādu rīcību neparedz neviens normatīvais akts. Visnotaļ jāšaubās, vai valsts varas augstākajai institūcijai — Saeimai — nav tiesību un pienākumu pārmantojamības, balstoties tikai uz to, ka ir mainījušies deputāti. Ja valsts vara mainās demokrātiskā ceļā saskaņā ar Satversmi un nenotiek valsts varas tiesību un pienākumu pārmantojamība, rodas zināmas šaubas arī par valsts starptautisko prestižu un nopietnām attiecībām ar citām valstīm.

Kontekstā ar jau norādītajiem apstākļiem var pamanīt šo noteikumu lomu saistībā ar Satversmes VI nodaļu "Tiesa". Satversmes 82.pants nosaka, ka "likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi", bet 83.pants peredz, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Savukārt likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros (64.pants). Tātad Satversme nosaka tautas pārstāvniecības institūciju — Saeimu — kā likumdevēju un tiesas spriešanu pēc likumdevēja gribas un darbības rezultātā izdotajiem likumiem. Satversme pietiekami skaidri un viennozīmīgi nosaka pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un tiesnešu padotību vienīgi likumam.

Arī likums "Par tiesu varu" šo jautājumu traktē identiski. Nevienā normatīvajā aktā nav noteikts, ka tiesneši būtu padoti "noteikumiem, kuriem ir likuma spēks" vai nenoraidītiem noteikumiem, kas apspriežami kā likumprojekti likumdošanas kārtībā. Vienīgais izņēmums gan ir Administratīvo pārkāpumu kodeksa 2.pants, kas nosaka: "administratīvo pārkāpumu likumdošanas aktus veido šis kodekss un citi likumi, kā arī Ministru kabineta noteikumi, kuri izdoti Satversmes 81.panta kārtībā".

Manuprāt Satversmē dotajam jēdzienam "likums" var būt tikai tiešs un precīzs šī vārda burtisks iztulkojums — likums kā likums, kas arī tieši izriet no Satversmes. Jāšaubās, vai Satversmē lietoto jēdzienu "likums" var tulkot paplašināti kā normatīvo aktu, kas sevī līdz ar to arī varētu ietvert izpildvaras izdotos noteikumus. Domājams, ka šāds iztulkojums nebūtu pieļaujams. Likumus pieņem un var pieņem tikai Saeima kā pārstāvniecības institūcija un šo normatīvo aktu — likumu — pieņemšana, izsludināšana un spēkā stāšanās notiek stingri un precīzi noteiktās procedūras kārtībā un ietvaros.

Neviena no šīm pazīmēm nepiemīt un nav identiska vai vienāda ar tiem noteikumiem, procedūru un sekām, kas ir Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem. Turklāt jau pašā Satversmē Ministru kabineta normatīvajiem aktiem ir dots arī pavisam cits nosaukums, kas norāda uz šo normatīvo aktu atšķirību. Starp likumu un noteikumiem, kuriem ir likuma spēks, ir principiāla atšķirība pēc formas, satura un būtības, un tos nevar identificēt kā vienu un to pašu aktu.

5.Saeimas laikā Ministru kabinets pieņēma vairākus noteikumus, kuriem ir likuma spēks kā materiālo tiesību normas, piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodeksā.