JĀNIS MUIŽNIEKS, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Raksta otrā daļa

Pirmā daļa —

"LV" vakardienas, 193. numurā

5.Saeimas laikā Ministru kabinets pieņēma vairākus noteikumus, kuriem ir likuma spēks kā materiālo tiesību normas, piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Tiesai, izskatot lietas, ir jāpiemēro šo materiālo tiesību normas. No iepriekšizklāstītā Satversmes normu iztulkojuma par tiesnešu padotību tikai likumam, tas ir, prasības par pakļaušanos likumam, kļūst apšaubāma praksē esošā kārtība, ka tiesa var piemērot arī Ministru kabineta noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Ja tiesa piemēro noteikumus, kuriem ir likuma spēks, tad tiesneši līdz ar to pakļaujas izpildvaras normatīviem, bet ne likumam. Šādā veidā izpildvara vēl vairāk nostiprina savas varas dominantes pozīcijas ar to, ka likumdošanas funkciju veikšanas rezultātā nosaka tiesas spriešanu krimināllietās, civillietās un administratīvajās lietās par sodiem, sankcijām un juridiskajām sekām. Respektīvi, tiesa kā viena no valsts varām tiek pakļauta līdzvērtīgai varai — izpildvarai, tas ir, šajā jomā izpildvara realizē savu politiku ar tiesas rokām.

Pašreizējos apstākļos, ņemot vērā, ka Satversme piešķir izpildvarai likumdošanas tiesības un tāda norma pastāv, ne mazāk svarīgi ir apskatīt šajā normā iekļautos noteikumus no juridiskā iztulkojuma un Ministru kabineta prakses viedokļa. 5. Saeimā, laikā starp sesijām, Ministru kabinets, izdodot noteikumus Satversmes 81.panta kārtībā, centās ievērot tikai šādus noteikumus:

1. Lai šie noteikumi būtu izdoti laikā starp Saeimas sesijām. Jāatgādina, ka šī prasība, izdodot pirmos noteikumus, netika ievērota, par ko Saeima plaši diskutēja — ir vai nav sācies rudens.

2. Ar izdotajiem noteikumiem negrozīt tos likumus, kas ir minēti šajā Satversmes 81.pantā.

Arī šeit ir jāatgādina, ka dzelzceļa tarifi tika grozīti ar izpildvaras normatīvu, par ko arī notika diskusija un kas arī ne ar ko nebeidzās.

3. Ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākošās sesijas atklāšanas iesniegt izdotos noteikumus Saeimai.

Šo likuma prasību Ministru kabinets gan tika ievērojis.

Bez jau nosauktajiem Satversmes 81.pants paredz arī vēl divas daudz būtiskākas prasības, kurām pastāvot, Ministru kabinets var izdot noteikumus. Tie ir šādi: 1. Tiesība. 2. Neatliekama vajadzība.

Satversmes 81.pants nosaka, ka "...Ministru kabinetam ir tiesība...". Šis vārds "tiesība" arī manuprāt nozīmē tiesību, tas ir, izvēles iespēju, nevis pienākumu vai obligātumu.

Šīs Satversmē paredzētās izvēles iespējas Ministru kabinets, populistiski argumentējot ar neizskatīto likumprojektu daudzumu Saeimā, tās neoperativitāti — no vienas puses — un — no otras puses — ar savu operativitāti, apstākļu un vajadzību zināšanām, pārvērta par savu pienākumu un goda lietu izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.

Par nodomiem izmantot Satversmes 81.pantu pilnā apjomā Ministru kabinets publiski un ar lepnumu ziņoja katrreiz vēl pirms pārtraukuma pasludināšanas Saeimā starp sesijām. Šos dotos solījumus Ministru kabinets arī godam pildīja, izdodot lielāko daļu noteikumu, kuriem ir likuma spēks, Saeimas sesiju pārtraukuma pēdējās dienās.

Nākošais, pēdējais — pats svarīgākais un būtiskākais noteikums Satversmes 81.panta normas izmantošanai ir "...ja neatliekama vajadzība to prasa...". Šo noteikumu Ministru kabinets vispār neuzskatīja par normā eksistējošu. Saeimā atsevišķie iebildumi, galvenokārt no pozīcijas puses, diemžēl bija pārāk bikli un nenoteikti, lai spētu kaut ko grozīt. Satversmē iekļautais jēdziens "neatliekamā vajadzība" manuprāt ir iespējamās objektīvās un reālās īstenības atspoguļojums, kas liek valdībai izdot noteikumus Saeimas sesiju starplaikā. Citiem vārdiem runājot, neatliekamā vajadzība ir tāds objektīvo apstākļu kopums (gadījums), kuru likumdošanas nenovēršanas vai nelikvidēšanas, vai neizslēgšanas rezultātā var vai iespējams iestāties nelabvēlīgas (nenovēršamas) juridiskas, ekonomiskas vai sociālas sekas, tas ir, šo seku novēršana vajadzīga un nepieciešama tūlīt un nevar gaidīt Saeimas sesijas atklāšanu.

Ministru kabinets, izdodot noteikumus, kuriem ir likuma spēks, nepieciešamo vajadzību traktēja nevis no objektīvās nepieciešamās vajadzības viedokļa, bet gan no subjektīvā skatpunkta. Normas subjektīvais traktējums balstījās uz to, ka Ministru kabinets varēja izdot noteikumus, neizsverot jautājumu, vai neatliekamā vajadzība ir objektīva un vai šāda jautājuma tūlītēja neatrisināšana neradīs kādas nelabvēlīgas sekas — no vienas puses un — no otras — uz to, ka Ministru kabinets, izdodot noteikumus, vadījās tikai un vienīgi no "savas" neatliekamās vajadzības. Šī "sava" neatliekamā vajadzība raksturojas pat ar to, ka Ministru kabinets izdeva tādus noteikumus, kurus jau Saeimas sesijas laikā pats bija iesniedzis kā likumprojektus, Saeimas sesijas laikā nemaz nemēģināja steidzināt Saeimu tos izskatīt, lai gan paši valdības locekļi arī bija deputāti.

Ja piekrīt Ministru kabineta "neatliekamās vajadzības" traktējumam, tad kļūst skaidrs, ka Satversmes 81.panta normā ietvertā "neatliekamā vajadzība" ir vienkārši lieka. Domājams, ka ikvienam juristam ir jāpiekrīt tam, ka likuma normā ietvertos noteikumus, piemērojot likumu, nevar nedz ignorēt, nedz arī neredzēt vai izlikties neredzam. Un, ja kādi noteikumi likumā ir, tad tie ir jāievēro gan no viņu pašu jēgas, gan no likuma konteksta kā šaurākā, tā arī plašākā nozīmē. No sādu prasību viedokļa, šķiet neapšaubāmi, izriet secinājums par neatliekamās vajadzības objektivitāti, kas pastāv ārpus Ministru kabineta gribas vēlmes.

Tādā veidā Ministru kabinets drastiskā veidā ekspluatēja Satversmes 81.pantu, pretī nesaņemot uz to pilnvarotās un tiesīgās institūcijas juridisko izvērtējumu. Satversmes 81.panta kārtībā izdoto noteikumu, kuriem ir likuma spēks, juridiskais izvērtējums ietilpst Satversmes (konstitucionālās) tiesas funkcijās, bet tādas tiesas nav joprojām. Un tas ir nesaraujami saistīts ar izpildvaras dominantes tieksmēm, bet tas jau varētu būt problēmas izklāsta turpinājums.

No visa iepriekšizklāstītā, paturot kā primāro varas nodalīšanas principu, lai sabalansētu izpildvaras un likumdevēja varas juridisko un faktisko stāvokli, varētu izdarīt divus secinājumus:

1. Radikālais — Satversmes 81.panta izslēgšanu un līdz ar to liedzot izpildvarai likumdevēja funkcijas.

Taču paturot vērā to, ka Satversme ir valsts pamatlikums un valsts pamatlikums nav tas likums, kuru var nepārtraukti grozīt, tad šie labojumi varētu būt izdarīti kopā ar citiem nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem.

2. Precīza, pamatota un juridiski korekta Satversmes 81.panta izmantošana, izpildvarai realizējot savas tiesības un Saeimai rīkojoties atbilstoši Satversmes un Kārtības ruļla prasībām, bet strīdus gadījumā jautājumu izlemjot Satversmes tiesai.