Meži ir Latvijas lielākā atjaunojamā dabas bagātība. Mežu platības un koksnes resursu apjoma un kvalitātes pieaugums ir vairāku Latvijas mežkopju paaudžu darba rezultāts. Latvijas mežu bagātības, kas aizņem 42 procentus no kopējās valsts teritorijas, ir būtiskākais elements ekoloģiskās stabilitātes un vides kvalitātes nodrošināšanā. Meža nenoplicinošas apsaimniekošanas politikas un tās stabilitātes nodrošināšana ir valsts uzdevums. Šajā virzienā arī tika orientēti likumi un citi tiesību akti, kurus pēdējos gados ir izstrādājis Valsts meža dienests. Meža nenoplicinošas apsaimniekošanas jautājumi pēdējā laikā ir kļuvuši īpaši svarīgi arī starptautiskajā mērogā.

Pašreiz Latvijas meži nodrošina darba vietas mežsaimniecībā, mežrūpniecībā un koksnes pārstrādē, īpaši lauku rajonos, tādējādi kalpojot par sociālās drošības papildu atbalstu lauku iedzīvotājiem pašreizējo sociālekonomisko pārmaiņu laikā.

Meži dod būtisku ieguldījumu Latvijas ekonomikā, it īpaši ārējās tirdzniecības attīstībā. Meža un koksnes produkcija ir lielākā grupa Latvijas eksportā un ir gandrīz puse no Latvijas eksporta uz Eiropas Savienības valstīm. Meža nozare ir pierādījusi savu konkurētspēju un reālu pārorientāciju uz Rietumu tirgu.

Lai Latvijas meži arī nākotnē priecētu mūs ar savu zaļumu, nodrošinātu veselīgu vidi valsts iedzīvotājiem un balstītu mūsu tautsaimniecību, likumdošanā tiek atspoguļotas tās īpatnības, kas piemīt mežam kā vides sastāvdaļai un kā apsaimniekošanas objektam. Šī īpatnība ir ļoti ilgais mežsaimnieciskās aprites cikls — skuju kokiem normāli — 80 līdz 100 gadu. Lai arī ikdienas skatījumā mežs liekas kā kaut kas nemainīgs, īstenībā tas ir ļoti ilgs process, kur šodien pieļautās kļūdas nebūs iespējams atrisināt ne gada, ne divu un arī ne desmit gadu laikā, tas būs darbs vairākām mežkopju un meža īpašnieku paaudzēm.

Meža apsaimniekošanā pastāv trīs būtiski ierobežojumi — neizņemt no meža vairāk, kā tas pieaug, visu izcirsto atjaunot un izdarīt to tā, lai neciestu vide — ainavas, ekosistēmu, sugu un sugas iekšienē esošā daudzveidība un to līdzsvars. Šo principu īstenošana ir daudz sarežģītāka, un tai ir izstrādāta un pastāvīgi tiek pilnveidota tiesību aktu sistēma, kas regulē attiecības starp indivīdu, meža īpašnieku, uzņēmēju, sabiedrību un mežu.

Ekonomiski tas nozīmē veidot regulāciju meža nozarē tā, lai nodrošinātu līdzekļu plūsmu no tirgus atpakaļ uz mežu. Tas ir nepieciešams, lai kompensētu to, ko mēs no meža paņemam. Pretējā gadījumā daudzkārt minētā frāze par meža izlaupīšanu kļūtu patiesa.

Ar patiesu cieņu,—

Arvīds Ozols,