Par Latvijas pensionāru dzīvi un darbību

Veltījums Pasaules veco ļaužu gadam

Priekšvārds

No brošūras "Latvijas pensionāru dzīve un darbība"

Cilvēka vecumu, protams, vispirms nosaka viņa nodzīvotie gadi. Pēc tiem vadoties, mēs runājam par jauno, vidējo un vecāko jeb trešo paaudzi.

Viens no jaunās paaudzes dzīves pamatuzdevumiem ir mācīties, apgūt iepriekšējo paaudžu uzkrāto pieredzi un prasmi.

Vidējā paaudze ar savu aktīvo dzīvesdarbību savukārt rada arvien jaunas visai sabiedrībai un tās progresam nepieciešamās materiālās un garīgās vērtības.

Kādi tad ir trešās paaudzes galvenie uzdevumi?

Visaptveroši varētu sacīt, ka trešajai paaudzei ar savu dzīvesdarību ir pēc iespējas vispusīgāk un plašāk jāpalīdz divām iepriekšējām paaudzēm veikt tām raksturīgos uzdevumus. Taču kā mēdz teikt — viegli pasacīt, bet ne tik viegli izdarīt... Jā, tā jau tas diemžēl ir arī šajā gadījumā. Nodzīvoto daudzo gadu smagums, daudz lielākas rūpes par savas veselības saglabāšanu, vientulības izjūtas piezagšanās un citas trešās paaudzes ļaudīm daudz vairāk raksturīgās iezīmes bieži vien kavē viņiem aktīvāk iekļauties mūsdienu dzīves sarežģītajā, dinamiskajā un strauji mainīgajā plūsmā, lai pēc iespējas pilnīgāk nodotu nākamajām paaudzēm savu lielo, bagāto dzīves pieredzi, savas plašās zināšanas un prasmi.

Un tad palīgā nāk visdažādākās šīs trešās paaudzes ļaužu sabiedriskās nevalstiskās organizācijas — klubi, pulciņi, biedrības un tamlīdzīgi. Tām apvienojoties, gan reģionālajā, gan arī profesionālajā līmenī savukārt rodas iespēja apmainīties ar pieredzi, organizēt plašāka mēroga pasākumus un, pats svarīgākais, labāk aizstāvēt trešās paaudzes ļaužu kopējās sociālās intereses. Tieši tāpēc arī mūsdienu pasaulei ir tik raksturīga dažādu šīs paaudzes ļaužu nevalstisku apvienību, nevalstisku sabiedrisku organizāciju veidošanās.

Šāda organizācija, proti, Latvijas Pensionāru federācija (LPF) 1992.gada martā izveidojās arī mūsu valstī. Mūsu federācijā kā jumta organizācijā šobrīd jau ir iestājušās 82 vietējās senioru apvienības no visas Latvijas.

Jāatzīmē, ka citās Austrumu un Viduseiropas valstīs katrā no tām vēsturiski ir izveidojušās vairākas pensionāru jumta organizācijas. Tas, protams, apgrūtina veco ļaužu darbības koordinēšanu visas valsts mērogā šais zemēs.

LPF jau kopš deviņdesmito gadu vidus aktīvi sadarbojas ar vairākām starptautiskajām pensionāru organizācijām — "Help Age International", EURAG, NORSAM, EPSO un citām. Sadarbībām ar "Help Age International" (HAI) top grāmata angļu valodā par veco ļaužu dzīvi un darbību Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs, tostarp arī Latvijā. Pateicoties LPF, vietējo apvienību vadītājiem un federācijas domes un valdes locekļiem arī tika savākts un apkopots plašs materiāls par Latvijas trešās paaudzes ļaužu sociālo situāciju un viņu aktivitātēm.

Ar HAI un mūsu Labklājības ministrijas finansiālo atbalstu šis materiāls jau pārtulkots angļu valodā un nosūtīts iepriekš minētā izdevuma redkolēģijai Londonā. Šajā brošūrā tas savukārt tiek publicēts latviski, dodot pielikumā arī svarīgākos LPF darbību atspoguļojošos dokumentus, literatūras un citu avotu sarakstu, kā arī norādot tos cilvēkus, kuru sagatavotie raksti, intervijas, kā arī viņu vēstulēs izteiktās domas un priekšlikumi ir izmatoti šī izdevuma tapšanā. Diemžēl šī izdevuma gluži finansiāli ierobežotais apjoms neļāva izmatot šos materiālus visā to lielajā apjomā. Jānorāda, ka mūsu federācija nevāc no pensionāriem biedru naudu. Savu darbību tās vadība veic bez algas, mitinoties Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības bez maksas mums nodotajā istabiņā. Tāpēc LPF ieceru īstenošana var notikt tikai to naudas līdzekļu ietvaros, kurus federācijai nesavtīgi ziedo uzņēmumi, bankas vai privātpersonas. LPF pateicas Unibankai, Rīgas Centrālajam tirgum, Latvijas Tirdzniecības flotes jūrnieku arodbiedrībai, Latvijas Dzelzceļnieku pensionāru apvienībai, savienībai "Turība", Turaidas pensionāru klubam, Lavrentjevas kundzei, Latvijas Komunālās saimniecības, sadzīves pakalpojumu un rūpniecības uzņēmumu darbinieku arodbiedrībai LAKRS, Rīgas krematorijai par naudas ziedojumiem mūsu federācijai tās funkciju veikšanai, kā arī Labklājības ministrijai par atbalstu Eiropas Savienības PHARE/LIEN programmas kopīgi ar Dāniju veidotā projekta "ODIN/VITA Latvija" īstenošanā. Šī projekta izstrādē un izpildē lielu darbu ieguldīja arī Dānijas puses pārstāvji Rolfs Dreslers un Kristiāns Rīss, kā arī tā koordinatore no Latvijas puses Sarma Novicāne.

Tāpat esam ļoti pateicīgi Nīderlades karalienes Juliānas fodam par finansiālo atbalstu LPF laikraksa "Latvijas Pensionārs" izdošanai nepieciešamā tehniskā nodrošinājuma — datora un kopējamās iekārtas iegādei.

Materiālu par Latvijas trešās paaudzes ļaužu dzīvi publicēšanā starptautiskos izdevumos, mūsu federācijai lielu atbalstu vienmēr ir snieguši EURAG prezidente Edme Mandžersa–Anena, Berlīnes senioru enerģiskā vadītāja Kate Trēznreitere, kā arī Eiropas Brīvprātīgo pensiju fondu kluba ģenerālsekretārs Tjerī Kristopuls un "Help Age International" pārstāvis Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs Pols Hinklifs. Paldies arī viņiem!

Šī izdevuma tapšanā lietu darbu ieguldīja arī teksta tehniskā redatore Inga Stodere, tā angliskā varianta tulkotāja Inga Nemše, LPF priekšsēdētāja pirmā vietniece Aija Kušķe, kā arī LPF Vidzemes novada pensionāru apvienības priekšsēdētāja Līvija Liepa, LPF Zemgales reģiona apvienības priekšsēdētāja Aina Verze, LPF Latgales reģiona priekšsēdētāja Zofija Zujeva, LPF Kurzemes reģiona apvienības priekšsēdētājs Arnolds Upmalis, LPF Rīgas reģiona pensionāru savienības priekšsēdētājs Teodors Ērenštreits un federācijas lietvedes Vera Bokuma un Lilija Šalimova, kā arī laikraksta "Latvijas Pensionārs" redaktors Kārlis Bormanis. Sirsnīgs paldies par to!

Pateicamies par sadarbību Latvijas Universitātes izdevniecībai "Universitātes Avīze", personīgi vadītājai Ilzei Brinkmanei, datorsalicējam Guntaram Stepānam un maketēšanas konsultantam Tomam Grīnbergam.

Mūsu pateicība arī apgāda "Imanta" vadītājam Imantam Briedim un visam tā kolektīvam. Paldies arī datorsalikuma korektoriem Jānim Prūsim un Valdim Šaplakam. Paldies par organizatoriska rakstura atbalstu arī Jolantai Seilei un Monikai Škaparei.

Profesors Jānis Porietis , Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētājs, krājuma sastādītājs un redaktors

Latvijas vecie ļaudis

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas iedzīvotāju, it īpaši veco laužu, sociālais stāvoklis strauji pasliktinājās. Inflācija 1992.un 1993.gadā krasi pazemināja iedzīvotāju dzīves līmeni, jo cenu kāpums pārsniedza iedzīvotāju ienākumu pieauguma tempus. 1993.gada patēriņa cenu (inflācijas) rādītājs salīdzinājumā ar 1991.gadu pieauga 22 reizes, tajā pašā laikā tautsaimniecībā nodarbināto vidējās algas palielinājās tikai 15,7 reizes, bet visu iedzīvotāju naudas ienākumi (kā liecina mājsaimniecību apsekošanas dati) palielinājās 13,2 reizes. Minēto attiecību starp cenu un ienākumu kāpuma tempiem rezultātā divu gadu laikā nodarbināto pirktspēja kritās par 29 procentiem, bet iedzīvotāju reālie ienākumi — par 40 procentiem.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē saimnieciskā situācija sāka lēnām uzlaboties. Iekšzemes kopprodukts 1996.gadā pieauga par 3,3 procentiem, 1997.gadā — vēl straujāk — par 6,5 procentiem. Inflācija no 209,2 procentiem 1993.gadā samazinājās līdz 8,4 procentiem 1997. gadā un 2,8 procentiem 1998.gadā. 1998.gada pirmajā pusgadā kopprodukta pieauguma tempi turpināja paātrināties. Situācija sāka pasliktināties otrajā pusgadā sakarā ar krīzi Krievijā, tās rubļa devalvāciju un finansiālās situācijas pasliktināšanos visā pasaulē. Gada laikā no 1998.gada maija līdz 1999.gada maijam Latvijas eksports uz Krieviju samazinājās par 50,5 procentiem. Tas savukārt Latvijā izraisīja strauju bezdarba pieaugumu. No 7,3 procentiem bezdarbnieku no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 1998.gada jūlijā bezdarbnieku skaits pieauga līdz 10,1 procentam 1999.gada vidū. Gada kopprodukta pieaugums 1998.gadā vairs bija tikai 3,4 procenti, bet 1999.gadam to prognozē tikai 1 procentu. Tā visa rezultātā pasliktinājās nodokļu ievākšana un pieauga valsts kopbudžeta, tostarp arī sociālā budžeta, deficīts. 1999.gada jūlija vidū sociālā budžeta deficīts bija 47,9 miljoni latu. Salīdzinājumam jāmin, ka šai laikā Latvijā mēnesī izmaksāto pensiju summa bija 38 miljoni latu. Savukārt neiekasētais valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds uz 1999. gada 1.maiju jau bija 143,7 miljoni latu. Tādējādi tiek apdraudēta turpmākā pensiju izmaksa, jo tās maksā no valsts sociālā budžeta.

Sociologu firmas "Latvijas fakti" aptauja 1999.gada jūnijā parādīja šādu ainu: vērtējot savas ģimenes materiālo situāciju, 6,7 procenti aptaujāto atbildēja, ka tā aizvadītā gada laikā ievērojami pasliktinājusies. Ka tā pasliktinājusies, uzskatīja 39,9 procenti respondentu, 43,5 procentiem aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ģimenes materiālais stāvoklis palicis bez izmaiņām, 14,9 procentiem — uzlabojies. Tikai pusprocents respondentu vērtēja, ka tas ievērojami uzlabojies.

Pēc pirktspējas paritātes aprēķiniem, Latvija pēc IKP uz vienu iedzīvotāju vēl tālu atpaliek no attīstīto rietumvalstu līmeņa, jo 1997.gadā tas bija 27 procenti no vidējā Eiropas Savienības līmeņa un bija viens no zemākajiem starp Centrāleiropas valstīm. Svarīgākie sociālie rādītāji mēnesī 1999.gada pirmajā ceturksnī bija šādi: vidējā pensija — 55 lati; iztikas minimums — 83 lati; vidējā alga (neto) — 96 lati un minimālā mēnešalga — 50 lati.

Kā tad ir mainījusies likumdošana, kas skar veco ļaužu dzīvi?

Rūpes par vecajiem ļaudīm Latvijā laika gaitā ir mainījušās. Latviešu folklorā — tautasdziesmās, pasakās un teikās — plaši atspoguļojas sabiedrības cieņas un iejūtības pilnā attieksme pret vecajiem ļaudīm kā godājamiem un aprūpējamiem patriarhālās ģimenes locekļiem. Tāpēc arī pirms Pirmā pasaules kara vecie ļaudis Latvijā tika galvenokārt aprūpēti ģimenēs.

Latvijas brīvvalsts laikā starp abiem pasaules kariem daļa veco ļaužu, piemēram, bijušie valsts kalpotāji, skolotāji, virsnieki un daži citi, saņēma arī pensijas 80 procentu apmērā no darba algas, sasniedzot 25 gadu lielu darba stāžu.

Pēc Otrā pasaules kara līdz 1956.gadam pensiju piešķīra sievietēm ar 20, bet vīriešiem ar 25 gadus lielu darba stāžu. Pensionēties sievietes varēja, sasniedzot 55, bet vīrieši 60 gadu vecumu. Pensiju aprēķināja no 12 mēnešu vidējās izpeļņas pēdējos divos gados pirms pensionēšanās.

Līdz pat 1996.gada 1.janvārim pensijas saņemšanai nepieciešamais vecums un darba stāžs nemainījās. Izmaiņas notika attiecībā uz to izpeļņu, no kuras pensiju aprēķināja. Līdz 1990.gadam to varēja rēķināt arī no konkrētās personas 5 gadu vidējās izpeļņas, 10 gadu laikā pirms pensionēšanās. Pēc tam trīs gadus pensija tika aprēķināta no konkrētās personas vidējās izpeļņas, bet nākamajos trīs gados — no vidējās izpeļņas republikā.

Sākot ar 1996.gada 1.janvāri, sāka darboties jauns pensiju likums. Pensijas lielumu abu dzimumu ļaudīm nu aprēķina no vidējās darba algas valstī un darba stāža, ne mazāka par 10 gadiem. Tagad, sākot ar 1997.gada 1.janvāri, par pensijas aprēķināšanas pamatu ņem katras personas vidējo izpeļņu. To atspoguļo katra samaksātā sociālā nodokļa apmērs. To Latvijā ievāc kopš 1991.gada, kopš 1996.gada veicot katra strādātāja nomaksātās summas individualizētu uzskaiti.

Nepasliktināsim veco ļaužu sociālo situāciju!

Šāda prasība raksturo LPF darbību, sākot ar 1999.gada otro pusi.

1999.gada jūlija sākumā darbu sāka jauna Latvijas valdība premjerministra Andra Šķēles vadībā. Lai novērstu budžeta deficītu un samazinātu valsts parādu, tika pieņemta plaša un stingra jaunās valdības darbības deklarācija. Šīs deklarācijas 6.iedaļā ir paredzēti arī tādi pasākumi, kuri pasliktinātu veco ļaužu sociālo stāvokli. Šis deklarācijas punkts skan šādi:

"6. Lai novērstu pensiju sistēmas sabrukumu un panāktu tās funkcionēšanu:

- palielināsim pensijas veumu līdz 65 gadiem;

- sākot ar 2000.gada 1.janvāri, jaunpiešķirtās vecuma pensijas izmaksāsim tikai nestrādājošiem;

- sākot ar 2000.gada 1.jūliju, pārtrauksim pensiju izmaksāšanu strādājošiem pensionāriem;

- nodrošināsim regulāru pensiju apjoma indeksāciju, ņemot vērā cenu indeksu. Līdz 2002.gadam ierobežosim to pensiju indeksāciju, kas pārsniedz trīs minimālās mēnešalgas;

- ieviesīsim valsts obligāto fondēto pensiju shēmu atkarībā no individuālajām iemaksām un šo iemaksu rentabilitātes;

- atbalstīsim drošu privāto pensiju fondu sistēmas izveidošanu līdzdalībai sociālās drošības garantēšanā".

71 gadu veca, dzīvo Gulbenē, Kalpaka ielā 54–2.

Esmu nestrādājoša pensionāre, atraitne. Meita ar savu ģimeni dzīvo laukos, Gulbenes rajonā.

Mana pensija ir 58 lati mēnesī. No tās apmēram 28 lati jāizdod īrei un komunālajiem pakalpojumiem. Daudz, apmēram 15 latus mēnesī, esmu spiesta izdot par zālēm. Pārējā nauda — kādi 50 santīmi dienā — paliek pārtikai un dažu citu pašu nepieciešamāko preču iegādei.

Salīdzinājumā ar astoņdesmitajiem gadiem, kad es kā vietējā universālveikala direktora vietniece aizgāju pensijā un saņēmu pensiju 120 rubļus mēnesī, mans sociālais stāvoklis ir pasliktinājies un nav apmierinošs. Tāpēc audzēju ziedus, lai gūtu papildu ienākumus un varētu palīdzēt mazbērniem, jo arī meitas ģimenei neklājas viegli.

Lai tomēr saglabātu dzīvesprieku, cik laiks un spēki atļauj, piedalos vietējā kultūras dzīvē.

Lai Latvijas ekonomiskais un sociālais stāvoklis uzlabotos, ir labāk jāievāc nodokļi. Mana pieredze liecina, ka tirdzniecībā nodokļu ievākšanu nevarēs uzlabot tik ilgi, kamēr tirgotāji vairumtirdzniecības bāzēs varēs iegādāties preces nevis ar bankas pārskaitījumu, bet par skaidru naudu.

Vēl Gulbenes pilsētā tika intervēti 8 citi pensionāri. Viņu lielākajai daļai sociālā situācija un tās vērtējumi bija līdzīgi Zentas Krustozoliņas teiktajam. Aptaujāto pensijas apjoms bija no 53 latiem (Anna Mūrniece, 63 gadus veca, dzīvo Līkajā ielā 36, bijusī mūzikas skolotāja, pirms pensionēšanās arī sakaru darbiniece) līdz 70 latiem (Gaida Dzērve, 71 gadu veca, dzīvo Dzirnavu ielā 17, bijusī apdrošināšanas aģente) mēnesī.

Izdevumu struktūra aptaujātajiem pensionāriem samērā līdzīga, un tie tiek segti, taupot uz uztura rēķina, ko Skolas ielā 1a–20 dzīvojošais 67 gadus vecais Ivars Lasis (bijušais finansu darbinieks) raksturo kā "pusbada režīmu".

Aptaujāto pensionāru ieteikumi valdībai bija: "...stingrāk kontrolēt muitu un apkarot dzeršanu un zagšanu..." (Mūrniece), "... attīstīt ražošanu, apkarot kontrabandu..." (Lasis), "... gādāt par jaunām darbavietām, atbalstīt lauksaimniecību un rūpniecību, un panākt, lai godīgi tiktu maksāti nodokļi...". "Lai pensionāri varētu dzīvot normāli, pensija būtu nepieciešama vismaz 100 latu mēnesī," sacīja 68 gadus vecā Velta Stabulniece, dzīvojoša Līkajā ielā 10–8, bijusī grāmatvede.

Visi aptaujātie pensionāri cenšas piedalīties pilsētas kultūras dzīvē, cik iespējams palīdzēt viens otram, pieskata kaimiņu bērnus (Velita Mikova, 64 gadi, Skolas ielā 17–52, bijusī vietējās autostacijas priekšniece), vasarās palīdz radiniekam laukos (Heronims Kazačenoks, 73 gadi, Rīgas ielā 32–1, bijušais inženieris).

Salīdzinājumā ar iepriekš aplūkotajiem Gulbenes pensionāriem lielāks optimists bija 70 gadus vecais Eriks Imants no Vidus ielas 27. Lūk, viņa stāstītais:

"Kopš 1946.gada līdz pat aiziešanai pensijā strādāju par tapsētāju. Tagad arī reizēm piepelnos gadījuma darbos — tāpat tapsētāja amatā.

Esmu atraitnis un dzīvoju atsevišķi no dēla, vedeklas un mazbērniem. Tā kā man pašam ir sava māja ar dārzu un es pats sevi varu aprūpēt, es personiski esmu apmierināts ar pensiju, jo es labi saprotu un redzu, kas notiek valstī. Nav jau viegli palielināt pensijas. Faktiski pēc pensijas pielikuma 1998. gadā sociālais stāvoklis ir jau daļēji uzlabojies. Es ticu, ka sociālais stāvoklis valstī kļūs labāks līdz ar jaunu darbavietu radīšanu un pareizu nodokļu iekasēšanu.

Mani brāļi un māsas dzīvo laukos. Es bieži viņus apciemoju, izpalīdzot lauku darbos, piemēram, siena vākšanas laikā. Tāpat palīdzu apkopt dārziņus tiem, kas dzīvo pilsētās."

Veco ļaužu aktīvā darbība kā veselības saglabāšanas un ilga mūža nodrošināšanas labākais medikaments

Ir brīži, kad jūtos kā karaliene

Jau četrus gadus Jēkabpils rajona kultūras nama paspārnē darbojas senioru koris "Atvasara", pie kura šūpuļa stāvējusi tā vienīgā vadītāja un diriģente Skaidrīte Pugača. Šajā laikā tas ir izveidojies par viskuplāko kori rajonā, kurā dzied ap 50 vecākās paaudzes cilvēku.

Skaidrīte Pugača dalās savās pārdomās par kopējo ceļu uz dziesmu šo gadu garumā.

"Ļoti bagātina garīgais kontakts, kas radies saskarsmē ar dziedātājiem. Tie ir augstas sirds kultūras cilvēki, kuriem tuvs teātris un koncerti, laba dzeja, rokdarbi un kulinārija. Viņi gaida kora mēģinājumu, lai izrautos no vientulības, lai kaut uz brīdi aizmirstu savas bēdas."

Esam koncertējuši un ciemojušies pie mūsu draugu koriem Alūksnē, Cēsīs, Ogrē, Madonā, Rīgā, Rojā un citur.

Kāda dzīves patiesība saka: "Nevajag ļaut dienām ritēt vienmulībā. Tad nejutīsim saules siltumu un nedzirdēsim, kā puķes sarunājas. Nevajag ļaut sadrupt sapņiem. Tad neredzēsim augstu debesīs…"

Upīštēvs — pagasta "ātrā palīdzība"

Vienu no sakoptākajām sētām — Leimaņu pagasta "Liepiņas" — zina vietējie ļaudis. Šeit mīt vīrs ar rokām Artūras Upītis, kuru dēvē par Upīštēvu. Ja kādam saimniecībā derīgam rīkam gadās ķibele, griežas pie viņa, jo zina, ka meistara prasmīgajās rokās tas atgūs "otro jaunību".

Jaunības laikos darbnīcās apguvis metāldarbus, pats virpo, metina. Viens no tādiem darbiem ir medussviede, ar kuru uzreiz iespējams iztukšot četrus rāmīšus. Meistaram tā izmaksājusi septiņus latus, nerēķinot paša darbu, bet veikalā tāda nopērkama par 76 latiem. Upīštēvs tik atsmej, ka šajos laikos jāprot visu pašam taisīt.

Viņa mūža garums ieritējis astotajā gadu desmitā, un cauri meistara rokām izgājuši 23 mācekļi.

Skaistās sētas labais gariņš ir saimniece Vilma, tāpēc šeit visus atnācējus priecē lielziedu klematis. Krāšņi ziedu dārziņi un rūpīgi pļauts zāliens kā zaļš paklājs ieskauj māju. Šais mājās uzskata, ka sakopta sēta ir īsta latvieša dzīvesveids, nevis izrādīšanās iemesls.