Pulkvežleitnants Leonīds Lasmanis, Latvijas Aizsardzības ministrijas
Nacionālo bruņoto spēku Robežapsardzības spēku komandieris, — "Latvijas Vēstnesim"

— Pulkvežleitnanta kungs, šā gada decembrī jūs tikāt iecelts par Robežapsardzības spēku komandieri. Lūdzu, iepazīstiniet ar savu biogrāfiju!

— Esmu dzimis 1959.gada 29.janvārī Valmierā. Pēc tam mana ģimene pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī, kur mamma bija filozofijas pasniedzēja Pedagoģiskajā institūtā. 1976.gadā absolvēju vidusskolu, tai pašā gadā iestājos Daugavpils Augstākajā kara aviācijas inženieru skolā, ko beidzu 1981.gadā. Vienu gadu dienēju tepat Latvijā — Jēkabpilī. Pēc tam dienestu Padomju armijas rindās turpināju Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Kazahijā un Afganistānā. Mana militārā specialitāte ir kara aviācijas inženieris. Tautas atmodas laikā atgriezos Latvijā, kur tieši liktenīgajās 1991.gada augusta puča dienās lūdzu mani atvaļināt no Padomju armijas. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas sāka veidoties Valsts dienesta pārvalde, kur es turpināju militāro karjeru. Tad veidojās Latvijas robežapsardze, kurā turpināju dienestu. Vispirms biju Daugavpils robežsargu bataljona pirmais štāba priekšnieks, pēc tam šī paša bataljona komandieris. 1995.gada 5.janvārī mani iecēla par Robežsargu brigādes komandieri. Pēc Robežsargu brigādes reorganizācijas 1995.gada 1.decembrī tiku iecelts par Latvijas Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Robežapsardzības spēku komandieri.

Kādēļ es padomju laikā izvēlējos militāro karjeru? Tolaik Daugavpilī bija trīs augstskolas: Pedagoģiskais institūts, Rīgas Politehniskā institūta filiāle un Augstākā kara aviācijas inženieru skola, kurai bija ļoti augsts prestižs. Tajā varēja iegūt tiešām labu izglītību un arī teicamu fizisko sagatavotību. Uzņemšanas konkurss tur bija ļoti liels. Daudzi man teica, ka es šai augstskolā nekad neiestāšos. Tādēļ nolēmu pierādīt pretējo, ko arī izdarīju. Veiksmīgi nokārtoju iestājeksāmenus un izturēju konkursu. Tātad zināmā mērā mani stimulēja patmīlība un savas personības apliecināšanas alkas. Te jāpiebilst, ka Padomju armijai bija daudzi trūkumi (piemēram, ārpusreglamenta attiecības). Tomēr mācības karaskolā, kur bija ļoti stingra disciplīna un augsts mācību līmenis, ļoti atšķīrās no dienesta regulārajās armijas daļās.

Dienot armijā, es "izgāju" visus amatus — līdz pat aviācijas pulka inženierim. Man tā patiesi bija, kā mēdz teikt, "vīrišķības skola", kā arī lieliska iespēja praksē pārbaudīt un nostiprināt savas augstskolā iegūtās aviācijas inženiera un elektriķa teorētiskās zināšanas. Vienlaikus es paplašināju savu redzesloku: apskatīju pasauli, iepazinu daudzus cilvēkus un viņu psiholoģiju. Savukārt patvērumu no Padomju armijas militārās rutīnas un skaudrās realitātes man sniedza ģimene (man ir sieva un divi bērni) un laba literatūra. Es ļoti daudz lasīju, galvenokārt filozofiska satura grāmatas. Protams, tā īsti iekļauties padomju militāristu vidē es nespēju un negribēju, un tajā vienmēr jutos kā svešķermenis. Daudzas rūgtas un vienlaikus vērtīgas atziņas man sniedza PSRS agresija Afganistānā. Es sapratu, ka tas ir bezjēdzīgs, asiņains, nevienam nevajadzīgs karš, kas veicina Padomju armijas sabrukumu.

— Kādas ir būtiskākās problēmas, kas raksturīgas Robežapsardzības spēkiem?

— Līdz šim robežsardzei ir divas svarīgākās problēmas: nav naudas un nav noteiktas pilnvērtīgas tiesības. Izveidojot Robežapsardzības spēkus, mūsu darbs ir vērsts piecos virzienos. Organizatorisko jautājumu risināšana, likumdošanas sakārtošana, štatu izveidošana un komplektēšana, tehniskās apgādes nodrošināšana (bruņojums, datori, formas tērpi) un finansiālais nodrošinājums (lai būtu atsevišķs budžets). Nepieciešams, lai Robežapsardzības spēku štābs varētu rīkoties ar mūsu budžetu. Risinot šos jautājumus, mēs vienlaikus reorganizējam robežapsardzības dienestus. Kad šīs un daudzas citas problēmas būs sakārtotas un atrisinātas, tad arī varēs teikt, ka Robežapsardzības spēki ir izveidoti. Šis darbs mums jāveic līdz šā gada 20.decembrim.

Reorganizācija bija nepieciešama tādēļ, lai Robežapsardzības spēki organiski iekļautos Aizsardzības ministrijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Lai būtu nepieciešamā sadarbība un koordinācija, tā teikt, "pa vertikāli". Tiek pārveidoti jau esošie dienesti. Lielas pārmaiņas notiek personāla sastāvā, tās īsteno atestācijas komisijas. Piemēram, man kā komandierim līdzšinējo četru vietnieku vietā tagad ir tikai viens.

Tagad ir paaugstināts robežsargu statuss. Arī oficiāli man kā Robežapsardzības spēku komandierim ir augstāks statuss un lielākas tiesības. Es varu izlemt visus tos jautājumus, kas ir ārpus Aizsardzības ministrijas un Ārlietu ministrijas kompetences. Piemēram, esmu galvenais sauszemes robežu pilnvarotais, ko iecēlis Ministru kabinets. Man tagad ir lielākas tiesības, risinot robežu jautājumus sarunās ar attiecīgām kaimiņvalstu, piemēram, Krievijas, delegācijām. Es nevaru noteikt robežu, bet varu patstāvīgi risināt daudzus citus jautājumus: piemēram, par nelegālo imigrāciju, informācijas ieguvi un apmaiņu ar citām atbilstīgām struktūrām, par kontrabandu, nelegālo kravu transportu.

Kā jau teicu, visas problēmas galvenokārt saistās ar naudas trūkumu. Ar mums atvēlētajiem līdzekļiem robežapsardzi var tikai knapi uzturēt, bet to nevar attīstīt un pilnveidot. Mēs nekad neesam saņēmuši visus naudas līdzekļus, kas pienākas. Līdz ar to nevaram iegādāties apbruņojumu, samaksāt par degvielu un komunālajiem pakalpojumiem. Finansu deficīta dēļ mēs visus šos gadus strādājam ar samazinātiem štatiem. Tātad galvenais, lai mums būtu savs budžets, savas tiesības, sava nauda un iespējas ar to rīkoties. Tad būs iespējams uzlabot robežapsardzi.

— Viena no sarežģītākajām problēmām gan mūsu valstij kopumā, gan Robežapsardzības spēkiem ir cīņa pret kontrabandu...

— Runājot par kontrabandu un tās apkarošanu, mēs parasti domājam un kā piemērus minam tantiņas vai onkulīšus, kas pa nomaļām meža taciņām šķērso robežu ar pāris olu groziem vai tarbām ar cukuru. Tas ir sīkums, niecīga daļa, salīdzinot ar to kontrabandas preču daudzumu, kas Latvijā ieplūst caur ostām vai pa dzelzceļu. Es uzskatu, ka ir trīs kontrabandas veidi. Pirmkārt, sīkie kontrabandisti, "maišelnieki", kas nomaļās vietās nelegāli šķērso robežu. Otrkārt, vidēja ranga kontrabandisti, kas preces Latvijā nogādā pa autoceļiem, ar automašīnām, izmantojot "labi noformētus" dokumentus un nereti arī negodīgu muitnieku un robežsargu palīdzību. Treškārt, lielās "kontrabandas haizivis", kas izmanto ostas un dzelzceļus.

Lai pret to sekmīgi cīnītos, nepieciešams nostiprināt robežas, sakārtot likumdošanu un cieši sadarboties atbildīgajām organizācijām un struktūrām (robežapsardzei, policijai, Valsts ieņēmumu dienestam, Muitas departamentam).

Tam vajadzīgi lieli naudas līdzekļi. Ja Robežapsardzības spēki tos saņemtu, pēc pusgada mēs varētu strādāt daudz iedarbīgāk. Un, kaut vai veiksmīgi apkarojot kontrabandu, ievērojami papildināt valsts kases ieņēmumus.

— Joprojām tiek diskutēts jautājums — kā pakļautībā vajadzētu atrasties Robežapsardzības spēkiem. Aizsardzības ministrijas (kā līdz šim), Iekšlietu ministrijas vai varbūt tiešā valdības pakļautībā?

— Kā pakļautībā vajadzētu atrasties Robežapsardzības spēkiem? Tas ir politisks lēmums, kas jāpieņem Saeimai un valdībai. Tomēr jāņem vērā citu valstu pieredze, kas nereti gan ir visai atšķirīga. Man personīgi ir vienalga, kam būs pakļauti Robežapsardzības spēki. Galvenais — lai mēs varētu strādāt, pildīt savus dienesta pienākumus. Kopumā robežsargiem ir laba sadarbība ar pārējām Latvijas tiesību sargāšanas institūcijām un drošības struktūrām, piemēram, ar policijas vadību, Valsts ieņēmumu dienestu, Muitas departamentu. Drīzumā Robežapsardzības spēki noslēgs savstarpējās sadarbības līgumu ar Zemessardzi. Tomēr pagaidām "klibo" savstarpēja informācijas apmaiņa, piemēram, par zagtajām automašīnām. Daudz aktīvāka varētu būt mūsu sadarbība ar Imigrācijas policiju, Transporta policiju.

— Sasāpējusi problēma Latvijas bruņotajos spēkos ir tā dēvētās ārpusreglamenta attiecības. Lielā mērā tas ir mantojums no bijušās Padomju armijas.

— Ārpusreglamenta attiecības patiesi ir ļoti sasāpējusi un grūti izskaužama problēma. Te nu jāsaka tā — kāda valsts, tāda armija. Mūsu valsts joprojām atrodas pilnveidošanas procesā, ko apgrūtina daudzas negācijas. Armijā tās bieži izpaužas koncentrēti, saasināti. Ārpusreglamenta attiecību saknes bieži vien atrodamas ģimenē, skolā, citur sabiedrībā. Jauniesaucamie nereti nāk no vides, kurā valda varmācība, nežēlība un visatļautība. Dienestā tiek iesaukti jaunieši ar ļoti zemu izglītības līmeni, slimi ar dažādām, pat hroniskām, slimībām. Armijā pagaidām vēl ir maz inteliģentu virsnieku, instruktoru, virsdienesta karavīru. Virsniekam ir jābūt ne vien labam militārajam speciālistam, bet arī labam psihologam, kas saprot savu padoto problēmas, pazīst viņus kā cilvēkus un prot novērst dažādas konfliktsituācijas. Virsniekam ir jābūt audzinātājam un tēvam. Bet pie mums šīs funkcijas bieži vien pilda maz izglītoti kaprāļi. Kad dienests armijā būs prestiža lieta un par virsniekiem un karavīriem centīsies kļūt labākie jaunekļi, tad, iespējams, stāvoklis mainīsies uz labo pusi.

Pagaidām mums armijā visai vāji ir attīstīts psiholoģiskais dienests. Nākotnē to vajadzētu izveidot. Tikai ar zinātnieku, psihologu, dažādu testu palīdzību var noteikt, vai cilvēks var dienēt armijā, tieši kādās daļās vai spēkos un kādas funkcijas viņam var uzticēt. Nereti ārpusreglamenta attiecības var sakņoties viena vai vairāku indivīdu psiholoģiskajās īpašībās.

Tomēr daudzas problēmas armijā nemaz nerastos, ja mums būtu augsti attīstīts patriotisms. To var panākt ar valstiskuma audzināšanu, sākot ar bērnudārzu, turpinot to vidusskolā un beidzot augstskolā. Ir nepieciešama savas brīvības novērtējuma sajūta, valsts suverenitātes apziņa, tēvzemes mīlestība.

— Tomēr ārpusreglamenta attiecību izskaušanā, cik var spriest, daudz dara Kara prokuratūra.

— Jā, bet Kara prokuratūra šajā jomā varētu darīt vēl vairāk. Pašlaik tā ierodas pie mums vai citās aizsardzības struktūrās, apkopo attiecīgos materiālus, veic izmeklēšanu, ierosina krimināllietas. Bet kara prokurori varētu mums palīdzēt veikt profilakses un audzināšanas darbu. Pēc iespējas vairāk varētu apmeklēt armijas daļas, izskaidrot karavīriem likumus, iepazīstināt viņus, kāda likumdošanā paredzēta atbildība par ārpusreglamenta attiecībām vai citiem likumpārkāpumiem.

— Kas jūsu darbā, dienestā jums sagādā vislielāko sarūgtinājumu un vislielāko gandarījumu?

— Vislielāko rūgtumu man sagādā tas, ka ne vienmēr pietiekami labi tiek saprasta un novērtēta Robežapsardzības spēku nozīme, nepieciešamība nostiprināt Latvijas robežu un valsts drošību. Šajā sakarā es vēlētos citēt Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vārdus, ko viņš teica Rēzeknē 1994.gada 19.janvārī: "Robežai ir milzīga nozīme valsts dzīvē. Ja nav robežas, nav arī valsts. Un jāmācās tas saprast..."

Vislielāko gandarījumu man sagādā tas, ka cilvēki, tauta, pēdējā laikā arī politiskie darbinieki un valstsvīri tomēr nav aizmirsuši robežsargus. Mēs gūstam arvien lielāku sapratni un atsaucību pašu mājās — te es gribētu minēt lielo atbalstu, ko mums sniedz sabiedriskā organizācija — Latvijas Republikas valsts robežu drošības atklātais atbalsta fonds "Patriots". Tāpat lielu materiālo un morālo atbalstu saņemam no Zviedrijas valdības. Piemēram, tā kopš 1993.gada ir sniegusi materiālo palīdzību apmēram 600000 ASV dolāru vērtībā.

— Mēs, pulkvežleitnanta kungs, visu laiku runājam par robežapsardzes darba problēmām. Lūdzu, mazliet raksturojiet sevi.

— Manas dzīves devīze vienmēr ir bijusi: darbs un pienākums. Tādēļ man ir ļoti maz brīva laika. Parasti to pavadu kopā ar ģimeni, pastaigājoties dabā vai lasot labu literatūru. Man patīk divi sporta veidi: šahs un volejbols. Šahs asina prātu. Volejbols sniedz "pleca", kolektīvisma sajūtu, tātad saprašanos ar cilvēkiem. Ļauj iepazīt cilvēkus. Kaut gan... katrā cilvēkā mājo Dievs un velns. Ja cilvēka dvēselē 51 procents ir no Dieva, tad cilvēks ir labs, un otrādi. Vai cilvēks sevi pilnveidos, kļūs labāks vai sliktāks, tas ir atkarīgs ne vien no dievišķā, bet arī no paša cilvēka.

Viesturs Avots,

"LV" nozares redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"