Kad svētku līksmībā skan zvani un debess zvaigžņu pulkos mirdz...

Turpinājums no 1.lpp.

Taču tā gluži nebija. Mēs tikai gribējām ieturēties, pirms Mīci jūgt kamanās un izlaist līkumu pa ziemas ceļu . Togad nebija nekāds dziļais sniegs. Atkušņi nāca viens pēc otra, bet svētku vakarā, kā par laimi, piesala un lielceļš vizēja vienā ledū. Vecāmāte vēl bija sapīkusi, kad vectēvs lūdza kamanās, — sak, tu jau, vecais pagāns, mani uz baznīcu vis nevizināsi un pa tādu ceļu nav ko ķēvi mocīt. Mēs abi lūdzām, un vectēvs teica, ka Mīce apkalta uz goda un viņš mūs vedīšot uz mežu, kur esot skaistāk nekā baznīcā.

Un tad mēs braucām. Nakts tikai iesākumā likās tumša, un Mīce rēgojās baltāka par sniegu. Kad acis aprada, ziemas skaistums vīdēja ik uz soļa.

Lēnītēm pāri laukiem līdz lielajai gravai. Tad vectēvs uzdabūja Mīci līdz rikšiem, apkaltās slieces iespiedzās, kur sniega kārta bija izdilusi plāniņa, vectēvs ieaurojās (kā jau pagāns), un pakavu atmestās sniega pikas mums triecās sejās. Ielīksmojos līdzi vectēvam un sāku klaigāt. To vecāmāte nevarēja paciest, un nu jau mēs atkal braucām lēni un klausījāmies meža klusumā. Lai to labāk dzirdētu, vectēvs pat apturēja Mīci. Tumšas, kuplas egles abpus ceļam, zvaigžņota taciņa debesīs. Un tik labi ap sirdi, ka neko labāku vairs nevar vēlēties."

Baltās, piesnigušās ziemas ar spožām zvaigznēm vakaros un silto, mājīgo skolas namu no savas Tērvetē pavadītās bērnības atceras gleznotāja Biruta Baumane :

"Platā, labā skolas ēka.. ir siltas, jaunas dzīvības pilna. Un priekšā ir Ziemassvētki — vēl divi mēneši, vēl viens. Un tad tie ir klāt. Tas ir pats lielākais, jaukākais, laimīgākais notikums par visu. (Reiz sapnī būšu vēlreiz skolas Ziemassvētkos — ienākusi pa skolas ārdurvīm, tuvojos pa priekštelpām lielajai klasei, kur notiks Ziemassvētki; jau ir sanākuši cilvēki — kas tā ir par neizsakāmu laimes sajūtu, tikpat liela un brīnišķīga kā bērnībā.)

Bet tas viss laiks pirms Ziemassvētkiem, kas uz tiem ved, arī ir viens prieks un laime — papiņš jau sāk mācīt kora dziesmas, ir izmeklēta ludziņa, ko spēlēt, un deklamācijas. Un sākas mēģinājumi. Un tad jau nāk kārta dekorācijām un kostīmiem. Un visbeidzot lielajā klasē no dēļiem tiek sasista pati skatuve..

Kādos vārdos lai izsaka to sajūtu, kas pārņem, kad koris papiņa vadībā uzsāk "Klusa nakts, svēta nakts"! Mammiņa ir vienmēr teikusi, ka ar šo dziesmu sākas Ziemassvētki — bez tās Ziemassvētku nav. Ar to ielīst tevī tikai Ziemassvētkiem vien piemītoša svētuma, laimības siltā dvesma. Kas tā ir? Kāpēc? No kurienes tā nākusi? Kas piešķīris mums šo neizsakāmo sajūtu? Vai tā ir dvesma no dievības laukiem?

Lielajā eglē deg sveces, un koris dzied "Svēta nakts, ak izlej tu", "Ak eglīte, ak eglīte". Tad ir kārta deklamācijām:

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,

Un, maigi dziedot, pulkstens skan.

Mirdz šur tur ciemos ugunis,

Un sirds tā laimīgi pukst man..."

Pats Ziemassvētku vakars gan tiek svinēts mājās, ģimenē: "Ir liela gatavošanās, noslēpumainas sarunas, nereti vāciski vai krieviski, lai bērni nesaprastu. Jau kādu laiku iepriekš ir nokauta cūka (kādā rītā uzmostos no drausmīgas kviekšanas, arī dienā tādās reizēs bērniem nav atļauts iziet no guļamistabas). Pēc tam lielā grāpī vārās cūkas bēres, vēlāk — skrandži. Piebāž asins un aknu desas, bet pīrāgus, ķimeņmaizītes un plātsmaizes cep tikai pašā Ziemassvētku dienā. Jau no rīta kuras lielā maizes krāsns. Kad tā ir izkurējusies, ogles savelk priekšpusē un ar garo koka lizi krāsnī iešauj plātis. Mans darbs ir nosmērēt pīrāgus ar olas dzeltenumu. Un ne jau tas vien notiek ķēķī.

Mēs ar Zigīti (mākslinieces brālis Zigrīds — A.R.) nu visur esam pa kājām un pievakarē nedrīkstam iet mūsu zālē, arī lūrēt pa atslēgas caurumu ne. Bufete ir pilna ar visvisādiem gardumiem — tur ir konfektes, šokolādes, halva metāla kastītēs un nezin kas vēl. Lielais ēdamistabas galds klājas. Viss ir saposts, mazgāts un tīrīts. Mēs esam sapucēti. Un tad arī veras zāles durvis. Tur nu tā stāv — lielā, krāšņā Ziemassvētku egle līdz griestiem un biezi noaugušiem zariem, kas nokarājas līdz pat grīdai. Galotnē atkal ir spožais pīķis kā katru gadu un pa zariem mūsu mīļās, trauslās Ziemassvētku mantiņas — Zigīša skaistais putns ar slaido, spilgti zaļganzilo, izliekto kaklu un kronīti galvā, kas man vienmēr paticis visvairāk, mans dzeltenais putniņš, zvaniņi, taures, sēnīte, bumbuļi un citas mantas, kurām nav tik garš mūžs, tādēļ arī tās nav tik mīļas. Laiks lietām piešķir sevišķu mīļumu un vērtību.

Taču dīvainā kārtā īstais Ziemassvētku vakars mājās man palaikam saistās arī ar kādu vilšanos — es vienmēr esmu iedomājusies kaut ko "vēl vairāk".. Bet, kad nu esmu vīlusies un, kā parasti, izniķojusies, tad jaukie Ziemassvētki var sākties. Nu jā, un, jo ilgāk tie turpinās, jo jaukāki top."

Novēlam arī visiem mūsu lasītājiem ilgus un priecīgus Ziemassvētkus! Lai ir ko atcerēties un bērnubērniem stāstīt!

"Latvijas Vēstnesis"