Lielākā laime jau ir pati dzīvošana

Jetes Užānes cimdiņi, ko šajās Adventes dienās var skatīt Vecrīgā, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, ir īsts Ziemassvētku pārsteigums. Brīnumaini ar tajos ieadītajiem domu un atziņu dārziem, skumjiem, dramatiskiem un arī priecīgiem, komiskiem un atjautā smaidošiem motīviem, bet visvairāk — ar pašas adītājas personības starojumu.

To, ka Jete Užāne ir neparasts cilvēks, nopratu jau pirmajā tikšanās reizē. Vispirms gan sastapos ar viņas cimdiņiem. Tas bija pirms kādiem 15 gadiem, kad Jete Užāne savus adījumus vēl regulāri sūtīja uz Rīgu, ik cimdu pāri pavadīdama ar tautasdziesmu vai kādu atbilstīgu atziņu. Izlasīju arī Monteņa rindas:

"Liktenis mums nedara ne labu, ne ļaunu: tas tikai piegādā mums izejvielu un sēklu, kuru mūsu dvēsele, kas šai ziņā ir spēcīgāka par likteni, virza un izmanto pēc savas patikas, jo viņa ir mūsu laimīgā vai nelaimīgā stāvokļa vienīgais cēlonis un vienīgā pavēlniece."

Kad vēlāk tikāmies, atzinos, ka man ar Monteņa lasīšanu visai nevedas, šķiet, esmu par kūtru, lai izsekotu viņa domai. "Ai, es jau daru citādi," teica Jetiņa. "Es izlasu trīs rindas un tad trīs dienas domāju."

Tādas, caur pašas prāta un sirds pieredzei izgājušas, ir gan pasakas un tautasdziesmas, gan gleznas un dabas vērojumi, ko Jete Užāne ieada savos cimdos.

Adīšanu māmiņa Jetei ierādīja divpadsmit gadu vecumā, kad kļuva skaidrs, ka ļaunā slimība, kas meiteni bija piemeklējusi, liegs viņai kustību brīvību un parastos bērnības priekus un vēlāk dzīvē liks paļauties tikai uz sevi. Māte bija arī tā, kas mācīja saskatīt, kādu noskaņu bagātību var panākt ar melno, balto un pelēko, ar šo vislatviskāko krāsu salikumu.

No mātes un "Latvju rakstiem" Jete apguva adīšanas vienreizvienu, tālāk gāja pati savu ceļu. Kā visās lietās. Jo arī skolā jau viņa bijusi tikai vienu vienīgu reizi — uz pārklausīšanu lasītprasmē. Toties visu mūžu viņa ir kāra lasītāja, klausītāja un skatītāja. Caur mākslas albumu un žurnālu lappusēm viņai kļuvuši tuvi latviešu un pasaules glezniecības dižgari, dažādu zemju tautas māksla. Tagad pasaules paplašināšanā palīdz arī radio un televīzija. Pēc ziemas olimpiskajām spēlēm Lillehammerē Jete lūdza nodot brīnišķīgu ziemeļnieciski latvisku cimdu pāri Norvēģijas vēstniecībai kā pateicību par to cilvēciskās tuvības un sirsnības garu, kas valdījis sacensībās, un arī par necerēto iespēju skatīt viņai mūžam neaizsniedzamās ziemeļzemes dabu, kas tik dzīvi tēlojusies acu priekšā, lasot nor-vēģu rakstnieku grāmatas.

Dāvināšanas prieks, liela dziņa vairāk dot nekā ņemt ir viens no gaišākajiem gaismas stariem, kas apmirdz Jetes Užānes personību. Nevienu, pat vissteidzīgāko ciemiņu viņa nelaiž projām bez kafijas tases. Un neviens neaiziet bez garīga spirdzinājuma. Viņas klātbūtnē šķiet kaut kā nepiedienīgi nolaisties, nokārt degunu. Jā, ļauties vājumam Jete sev noliegusi:

"Mēdz teikt, ka cerība mirst pēdējā. Man šķiet, ka es no jauna piedzimu tieši tad, kad nomira cerība. Kad zuda jebkāda cerība uz izārstēšanos, pienāca brīdis, kad neredzēju vairs dzīvei jēgu. Ko tā man varēja solīt? Varbūt aiziet pašai, aiztaupot sev sāpes un vilšanās? Pusaudzes gados nebija viegli izšķirties šais dzīves krustcelēs. Lēmumu dzīvot pieņēmu reizē ar ciešu apsolījumu pati sev — nezūdīties un nevaidēt. Neprasīt no dzīves to, ko tā man nevar dot, un visiem spēkiem censties piepildīt to, ko ir manos spēkos piepildīt."

Turēt šo solījumu droši vien palīdzējusi gan šūpulī ieliktā gaišā dzīvesziņa, ģimenes siltums un "Lejniekos" valdošais darba tikums, gan tuvība dabai. Jete pilnam baudījusi mātes, tēva, māsas un brāļu mīlestību un dzīves ritumā kļuvusi par vismīļāko krustmāmiņu visu četru brāļu bērniem un bērnubērniem.

"Kad bija stiprāka, viņa mūs visus arī apšuva, bet cimdus uz Ziemassvētkiem saņemam līdz šai dienai,"

Kas to saskaitīs, cik cimdu pāru pa šiem gadiem noadīts! Kā Andrejs Paulāns, mūža kalnā atskatīdamies uz paveikto, sacīja — es ar saviem podiem varētu visu tēvu zemīti noklāt, tā Jete Užāne droši vien varētu teikt par saviem cimdiņiem.

Un kādas atbalsis tie raisījuši, cik daudz siltuma šai pasaulē nesuši! Jo rakstu rakstos jau ieadīts gan skaistums un laba vēlējumi, gan tas spēks, kas liek atkāpties nespēkam, tikt pāri nevarēšanai.

Pirms gadiem desmit, tolaik kā TASS korespondente, uzrakstīju par Jetes Užānes neparastajiem cimdiņiem un skarbo likteni, rakstu pārpublicēja kāds krievu žurnāls ar milzīgu metienu, un man jautāja pēc Jetes Užānes adreses. Gluži iepriecināta par tādu ieinteresētību, nekādi neiedomājos, ka lielie rakstītgribētāji kāro vien pasūtīt sev kādu cimdu pāri. Vēstules sāka nākt kaudzēm. Tīrā nelaime. Un pēkšņi starp visām šīm sēnalām — īsts zelta grauds! No Maskavas piepilsētas akla meitenīte atsūtījusi savu pirmo cimdu pāri, un viņas māte Jetei saka paldies par bērnam atdoto ticību savai varēšanai pastāvēt šai dzīvē, piepildīt to.

— "Nav tāda vārda — nevar. Ir jāvar!" – arī man tā no Jetiņas galvenā dzīves mācība, — saka Elīna. Viņa te pavadījusi visas bērnības vasaras. Pirmo reizi atbrauca kopā ar vecākiem — mākslas zinātniekiem Janīnu un Māri Brančiem, kuru dzīvē Jete Užāne gan bija ienākusi nejauši, bet lielu un paliekamu vietu tajā ieņēmusi gluži likumsakarīgi. Tieši viņi kopā ar Latvijas Valsts arhīva materiālo atbalstu sarīkojuši arī pašlaik skatāmo cimdu parādi Rīgā.

Jetiņa šo izstādi bija iecerējusi jau labi pasen un kādā vēstulē tā miglaini izteicās— "ar cimdiem ir lielāki plāni, vēl negribu neko stāstīt, ja nodomi piepildīsies, Jūs jau gan zināsiet, gan redzēsiet". Šīs rindas izlasīja arī Ilze Indrāne un sāka gudrot: "Kas gan varētu būt tā nākotnes iecere? Jetiņa jau ir spējīga un diezgan neaprēķināma personība. Man liekas, ka viņa adīs vienu tik lielu cimdu, lai varētu tur satilpināt un saglabāt visus rakstus. Cimdu Latvijas lielumā, tā kā Māra Zālīte — lakatu dzejā..."

Jā, sasauce ar dzejnieces stipro, drošo lakatu Jetiņas cimdiņiem patiesi ir. Viņa tajos ieadījusi gan Atmodu ar Lāčplēsi un Spīdolu, gan Janvāra dienas līdz ar tautasdziesmu:

Saskaldīju zobentiņu,

Sakūres uguntiņu:

Lai sildās ļauna diena

Pie tērauda zobentiņa.

Bet kā visdrošākais vairogs pret ļaunu dienu jau līdzi nāk viņas pašas sirds-gudrība un gaišā dzīvesziņa. Ļaunumu viņa nekad nav laidusi tuvāk par šlipstes tiesu, kā savā laikā sacīja mūsu simt-gadnieks Ēvalds Valters. Ar kādu mierīgu apceri, bez mazākās ļaunatminības viņa Imanta Brila uzņemtajā filmā piemin kolhoza laikos piedzīvoto birztaliņas nociršanu pie tēva mājām. Kaut sāpēja briesmīgi... Cik pavasaru un rudeņu, cik lietainu, saulainu un vējainu dienu, rīta un vakara stundu viņa bērzu augumos bija skatījusies krāsu spēles un pāri tiem — mākoņu rotaļas! "Tā birztaliņa noturēja manas debesis," saka Jetiņa, droši vien domādama par tām melnajām dienām, kad nav tik viegli "noturēt debesis". Kā jaunās dienās sev solījusies, viņa nesūkstas. Ja nu vienīgi pēc 1978.gada, kopš līdzās nav vairs mātes, Jetiņa dažreiz atļaujas sevi pažēlot: "Ak, māmiņ, tu gan prastu man palīdzēt! "

Tas ir apbrīnojami, kā bērni līp ap Jetiņu un viņas pasakām! Savā laikā arī kaimiņu bērni nākuši pie viņas ābecē mācīties. "Tur tak vajadzēja būt lielai gudrībai, kā viņa varēja mūs noganīt, ratiņos sēdēdama," atceras Māra. "Bet mēs, bērni, ar savām veiklajām kājām, ar visiem stiķiem un niķiem, paši kaut kā turējāmies pie Jetiņas. Ar viņu vienmēr varēja ko jaunu piedzīvot."

Maniem mazbērniem mīļākā ir pasaka par Lācīti un Pelīti. Ne tā no bilžu grāmatas, bet no Jetiņas cimdiņiem. Jo tur pats svarīgākais brīdis ir tas, kad no Lācīša bēdām uzplaukst Prieks. "Kur krita Lācīša asariņas, tur uzziedēja zilas vizbulītes. Tāpēc pavasaros visas gravas zied tik zilas."

Elīna, kas "Lejniekos" no meitenes veidojusies par jaunavu, gandrīz vai tieši no altāra ieradās te kopā ar vīru un uz izstādi atnāca jau ar mazo Dārtu pie rokas. Viņa te līdz ar Jetiņu rīta stundā sveicinājusies ar krupīti pie sliekšņa, brokastojusi, "piekožot vējiņu" (tā viņām abām tāda iecienīta rīta maltīte), pusdienlaikā klausījusies sienāžus miķelīšu ceros un palīdzējusi ciemiņiem izrādīt Jetiņas bagāto pūru.

Tas ir tāds neaprakstāms un neaizmirstams svētbrīdis (grūti to citādi nosaukt): sirmā adītāja rāmi sēž savos ratiņos, ciemiņi lokā ap viņu, un Elīna ņem cimdus, pāri pēc pāra, liek Jetiņai pie kājām un stāsta pasaciņu, teic dzejolīti, un viņas acīs tāds mirdzums, tāds lepnums par savu Draudzeni un Skolotāju.

Sūtot sveicienu gadu mijā, Jetiņa raksta: "Nezinu, kādu laimi lai novēlu. Man liekas, ka lielākā laime jau ir pati dzīvošana."

Acu gaismu Jetiņa tai tālajai meitenei nav spējusi atdot, bet sirds gaišumu gan (vai citādi viņas joprojām sarakstītos). Ar tādu gaismas sūtību viņa laiž pasaules ceļos arī savus cimdiņus. Īsi pirms izstādes Jete Užāne rakstīja: " Tajā izstādē būs mans darbs. Jūs taču arī aiziesiet manus cimdiņus apskatīt. Aizejiet gan! Es pati jau tur nevaru būt un neredzēšu, vai skatītāju acīs atmirdz dzirkstiņa vai smaids."

Ir dzirkstiņu, ir smaidu redzēju gan daudzo bērnu, gan Ludmilas Azarovas un Ritas Valneres, Ulda Zemzara, Zigmunda Skujiņa un daudzu citu Jetes Užānes draugu un gara tuvinieku acīs. Nemaz jau nerunājot par Branču ģimeni, kas viņu godā gluži kā Māti.

Jetei Užānei rit 72.gads, un 1.decembrī Valsts prezidents viņai pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Man viņa ir vienkārši Jetiņa. Tāpat kā daudziem. Viņu ir grūti citādi uzrunāt. Arī domās.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV" un attēli no ģimenes albuma