Eiropas kultūras mantojuma dienās, kas septembra nogalē pirmo reizi notika arī Latvijā, Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departamenta vadītājs Hose Marija Balesters ( Josč Maria Ballester ) svinīgi apliecināja Eiropas Padomes atbalstu Abavas programmai. Ko tas nozīmē mūsu valstij, kādu taustāmu labumu tāda atzīšana var dot šīs programmas iecerētājiem un īstenotājiem?

Par to bija runa starptautiskajā seminārā "Kultūrvide mūsdienu laukos", kas notika pašā Abavas senlejas centrā — Abavas pagasta Pedvālē.

Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā un Igaunijā dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības strādā bez stabilas finansiālās bāzes, visvairāk paļaujoties uz savu aktīvistu entuziasmu un nesavtību. Par lietuviešu un igauņu kolēģu veikumu konferencē stāstīja Irēna Seļukaite un Arvo Ītals.

Lietuvieši vislabāk pratuši strādāt ar cilvēkiem, rīkojot kompleksas vēsturnieku, etnogrāfu, folkloristu, ģeogrāfu un arhitektu ekspedīcijas pa visu Lietuvu. Pierakstītas mutvārdu liecības un publicētas dienasgrāmatas un lokālas monogrāfijas par ievērojamiem kultūras darbiniekiem un gluži neciliem ļaudīm, kas veido pagastu un mazpilsētiņu kultūras fonu. Visi šie materiāli tiek adresēti vispirms skolām, jo daudzās no tām skolēni fakultatīvi apgūst arī vides mācību.

Igaunijā izvērsts plašs izglītojošs darbs par lauku sētas aizsardzību, ainavas veidošanu un kopšanu. Tartu universitātes vides zinātnieku teorētisko pētījumu un Dabas biedrības praktiskās darbības svarīgākais mērķis ir saglabāt dabas vides daudzveidību, ko cilvēks ar savu saimniecisko darbību tiecas padarīt monotonu, pēc iespējas ērtāk izmantojamu — ar taisniem ceļiem, nosusinātiem purviem un lieliem tīrumu masīviem bez neviena koka. Dabas draugi aicina atkal celt godā zemniecisko gudrību — saimniekot ekoloģiski lietpratīgi un savu sētu veidot skaistu paaudžu paaudzēm. Patlaban tiek realizēts liels projekts plašākā kultūras lokā — ar izcilāko zinātnieku un speciālistu līdzdalību tiek izraudzītas 10 līdz 15 teritorijas ar Igaunijai visraksturīgāko nacionālo ainavu. Ar īpašu vides aizsardzības režīmu šīs ainavas tiks izkoptas līdz pilnībai, lai ikviens Igaunijas iedzīvotājs tās varētu izjust kā sirdij tuvas, daiļas vietas.

Kā sakārtot Latvijas ainavu? Kā nosargāt kultūras pieminekli cauri šo mērnieku laiku kaislībām? Un ko ar to darīt, ja nepietiek naudas ne restaurācijai, ne uzturēšanai? Par visu to runāja Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības aktīvisti, pašvaldību vadītāji un speciālisti no Rīgas, Liepājas un Alūksnes, Jelgavas, Preiļiem un citām pilsētām.

Kopsaucējs visām šīm rūpēm un bažām par Latvijas kultūrvides veidošanu, šķiet,izskanēja mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša izteiktajā postulātā:

— Mums jāiedzīvina vienotas kultūratbildības fenomens!

Kas tad ir kultūrvide? Pēc ZA korespondētājlocekles Aijas Mellumas domām, tā veidojas cilvēka un dabas mijiedarbībā, kas retrospektīvā sniedzas tālā pagātnē un perspektīvā ietiecas tālu nākotnē. Tā ir šādas nepārtrauktas mijiedarbības produkts, kas atrodas attīstības procesā. Ļoti būtiski ir — kādus mērķus cilvēks izvirza savai darbībai.

Ko nozīmē būt kultūras pieminekļa saimniekam? Kāds labums no tā ir valstij, pašvaldībai, privātpersonai? Vai varbūt ļaunums — par šo pieminekli taču jārūpējas, tam vajadzīgi līdzekļi, kas ne vienmēr un ne uzreiz atmaksājas, tas ir pakļauts postījumiem un dabas stihijām, īsi sakot, ekonomiskā izdevīguma pamaz. Toties labi apsaimniekots kultūras piemineklis ceļ cilvēka pašapziņu, sagādā pašapliecināšanās gandarījumu. Pašvaldībai, reģionam vai valstij tas ir arī reprezentācijas spožums.

Lūk, par Abavas programmu, par mūsu skaisto senleju ar tās daudzajiem arhitektūras pieminekļiem un kultūrainavām zina un atzinīgi izsakās Madridē un Ženēvā. Šis Eiropas Padomes atbalsts nav ļoti liels finansiālā ziņā — līdz šim tā apmaksājusi tikai konsultantu darbu un tulkošanu. Tomēr tā ir ieiešana Eiropas kultūras apritē.

Man šī Eiropas klātbūtnes dimensija Pedvāles seminārā šķita nozīmīga arī tāpēc, ka tas notika kādreizējā barona Volfganga fon Firksa pilī Firkspedvālē, kur nu jau trešo gadu saimnieko pazīstamais tēlnieks Ojārs Feldbergs ar ģimeni. Te katrs varēja pārliecināties, ko var panākt ar mērķtiecību un neatlaidību, un katrs varēja iztēloties, kāda nākotnē varētu izskatīties Abavas senleja un varbūt visa Latvija, ja ik stūrītim atrastos krietns saimnieks.

Pussagruvušo Firksu pili Ojārs Feldbergs neuzgāja nejauši. Tepat Abavas otrā krastā viņš bērnībā gājis ganos, pie radiem pavadījis vairākas vasaras. Kad pajuka iecere izveidot latviešu tēlniecības citadeli Mārupītes krastos, vajadzēja meklēt vietu, kur izvietot darbus. Mākslinieks to atrada Pedvāles pakalnos.

Nelielu materiālu un ļoti lielu morālu stimulu lielajām Pedvāles iecerēm deva ciemošanās Japānā un iepazīšanās ar japāņu slavenajiem filozofiskajiem akmens dārziem, cilvēka celtajiem dabas tempļiem. Mākslinieka izstādītais četrdaļīgais darbs "Pamatelementi" (Zeme. Uguns. Ūdens. Gaiss) tur guva ievērību starptautiskajā izstādē, un tos iegādājās muzejs Učukuši kalnā, ap 2000 metru virs jūras līmeņa.

Ojāra Feldberga akmeņi piepildījuši ar domu spriedzi veco pils ābeļdārzu. Sešpadsmit statņi gan stāv tukši — "Mentālie meteorīti" vēl neesot atgriezušies no izstādes Stokholmā. Vislabākais skatu punkts uz Pedvāles skulptūru dārzu ir pie elku liepas dižā celma, kur zaļo jaunas atvases. Turpat blakus — pēc lietpratēju ieteikuma nozāģētais vecais stumbrs, kam varētu būt vismaz 300 gadu. Tā kā redzams, ka šis stumbrs audzis no atvases, pati liepa ir kādus 700 gadus veca.

Ojārs Feldbergs savus akmeņus gan nesauc par filozofiskiem, tomēr domai te ir kur atsperties... Tā "Zeme" un "Uguns" augstu Japānas kalnos, "Mentālie meteorīti" Zviedrijas klintīs un tā paša latviešu mākslinieka rokām cirstie, plēstie, slīpētie un glāstītie akmeņi tepat Abavas pakalnā — vai tie neliek sasaukties arī cilvēkiem, kas tos skata, tiecas redzēt un sadzirdēt, ko tie mums pauž. Un jādomā arī, kā te izskatījās pirms tiem 700 gadiem, kad kāds cilvēks iestādīja šo liepu, un kā izskatīsies pēc desmit, divdesmit un simt gadiem, kad no jaunajām atvasēm te izaugs un pieņemsies spēkā jaunā liepa un tai apkārt pulsēs jauna dzīve.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore