"Vakardiena ir tepat tuvumā, kad mēs katrs kļuvām par sirdsapziņu"

— Kurts Fridrihsons

Misiņa bibliotēkā atvērta izstāde "Distances"—
Kurta Fridrihsona darbi izsūtījumā 1951–1956.
Kā atgādinājums un piemiņa, kā cilvēcības liecība

Šie akvareļi un zīmējumi tapuši sešos nebrīves gados dzeloņstieplēm apjoztā lēģerī tālu Sibīrijā, bet no tiem vilnī pretim milzīgs gara enerģijas spēks. Tas izdzēš piecdesmit gadu distanci, liek sajust tepat mums līdzās mākslinieku un viņa likteņbiedrus, liek ar sirdi izdzīvot latviešu tautas ciešanu ceļu. Šo dienu liecības glabājas arī Valsts arhīvā. Kurta Fridrihsona tiesas lietā ir vairāk nekā 600 lappušu. Apsūdzības lieta numur 15551. Divi biezi sējumi. Ekspozīcijai nodotas dokumentu kopijas: kratīšanas orderis, pratināšanas protokols, spriedums. Viss krievu valodā.

Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite dod vārdu izstādes iekārtotājai galvenajai bibliogrāfei Artai Porietei:

— Iekārtojot šo izstādi, man visu laiku līdzās bija mākslinieka izteiktā doma: "Vakardiena ir tepat tuvumā, kad mēs katrs kļuvām par sirdsapziņu." Paldies visiem, kas palīdzējuši izstādes veidošanā. Vislielākais paldies mākslinieka dzīvesbiedrei Zentai Fridrihsonei un rakstniecei Gundegai Repšei par lielo uzticēšanos un uzdrošināšanos nodot sabiedrībai šīs ļoti intīmās Kurta Fridrihsona dzīves liecības.

Izstādes nosaukuma autore ir Gundega Repše. Viņas grāmatā "Pieskārieni" un paša Kurta Fridrihsona 1944. gadā iznākušajā monogrāfijā "Purvīts. Kēnigs. Munks. Mazarēls" izteiktās domas un atziņas uztur labu dialogu ar izstādītajiem darbiem un skatītāju. Vaicāta par savām izjūtām šajā izstādē, Gundega Repše saka:

Vaicāta par savām izjūtām šajā izstādē, Gundega Repše saka:

— Sākumā mani māca dziļas šaubas, vai šāda izstāde ir jāveido. Es mēģināju iztēloties, vai mākslinieks pats būtu gribējis publiskot savus intīmos tā laika dzīves lieciniekus, jo viņš pats nekad šos darbus nepārcilāja, viņiem nepieskārās. Bet, kad es pārcilāju, šķiroju, skatīju šos darbus, mani caursita ārkārtīgi vitāls, liels spēka vilnis. Īsts, sajūtams spēks. Un tad es domāju — kālab ne? Šajos laikos, kas tik veikli nodēvēti par grūtiem laikiem, varbūt vajag salīdzināt ar šādu likteni, parādīt, ko cilvēks var izdarīt ar savu likteni un vēl pēc piecdesmit gadiem dot mums spēku.

Ar lielu aizkustinājumu par Kurta Fridrihsona mākslu runā Helmi Rožankovska, kas Bostonā vada Latviskā mantojuma fondu un kopā ar dzīvesbiedru mērojusi tālo ceļu no ASV, lai būtu klāt izstādes atklāšanā. Viņa nāk no Vidzemes, visu darba mūžu strādājusi par zobārsti un vienmēr interesējusies par daiļajām mākslām, īpaši par literatūru un glezniecību. Ar pašu mākslinieku viņai nav bijis lemts tikties, bet astoņdesmitajos gados iepazītās pasāžas viņai atklājušas Kurta Fridrihsona savdabīgo, ārkārtīgi daudzveidīgo un smalko mākslas pasauli, kas kļuvusi ar katru gadu tuvāka:

— Kad 1992.gadā pēc pusgadsimtu ilgās atšķirtības pirmo reizi atbraucu uz dzimteni, iepazinos ar mākslinieka kundzi Zentu Fridrihsoni. Viņa paša jau vairs nebija. Bet ar katru ceļojumu esmu varējusi arvien dziļāk un dziļāk ieskatīties Kurta Fridrihsona pasaulē. Kad iepriekšējo reizi ciemojos, tas bija 15.septembrī, vēl smaržoja Kurta dzimšanas dienas rozes, mēs dzērām kafiju, un Fridrihsona kundze teica: "Es jums parādīšu savus dārgumus." Un viņa atnesa lielu lādi ar zīmējumiem, ko saņēmusi ar daudzajām vēstulēm no izsūtījuma. "Tā taču ir izstāde!" — es teicu. Zenta piekrita: "Jā, tā varētu būt izstāde, diemžēl man nav spēka tādu sarīkot." Es uzreiz iedomājos Misiņa bibliotēku un jau otrā dienā runāju par to ar Anniņu, bibliotēkas vadītāju. Kad februārī saņēmu ielūgumu uz šo izstādi, man no prieka rokas notirpa. Es domāju, ka šī izstāde ir Kurta kredo. Tā rāda, ka māksla visgrūtākajos laikos var palīdzēt izturēt, redzēt gaismu, kad visapkārt ir tikai tumsa.

Kurts Fridrihsons par to izteicies vēl precīzāk: "Vajag sevi pieradināt nenosmakt pat bezgaisa telpās. Disciplīna mākslā tev atļaus atrasties tur, kur tu gribēsi būt, un arī — kad tu tur gribēsi atrasties. Tad tev var piederēt visas pasaules salas un arī visas gaisa pilis. Mākslā matērijai ir smieklīga vērtība." Dzīvojot ar šo pārliecību, viņš Sibīriju atcerējās arī kā dzīves skolu, kur sastapies ar ļoti interesantām personībām, ar īstu gara aristokrātiju: "Es neuztveru sevi par cietēju. Man tikai bija vairāk barjeru nekā citiem māksliniekiem. Īpaši "likteņa gados"."

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

 
Izstādes atklāšanā: rakstniece Gundega Repše, izstādes iekārtotāja Arta Poriete, Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite ...

.
.. dzejnieks Māris Čaklais, Gundega Repše, Arta Poriete — par sev tuvo