Pauls Pumpēns, molekulārbiologs

— Redzēt Rātslaukumu un mirt?

— Vai tad tas būs tāds, kā bija?

— Nē, vienā upē nevar divreiz.

— Var, citādi nebūtu vērts dzīvot.

Mūsu laikabiedru
saruna pirms divkaujas

Būdams profesionāls pilsētnieks un rīdzinieks, kas pamanījās piedzimt un nodzīvot visu savu mūžu pašreizējā mājoklī pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, vistuvāk par visu es ņēmu pie sirds to, kas notiek ar Rīgu jeb, manā terminoloģijā, ar Pilsētu. Ja pavisam godīgi, tad tuvāk, pat daudz tuvāk par savām ķīmijas studijām vai mēģinājumiem molekulārajā bioloģijā. Varbūt tāpēc, ka šajā interesē pret Pilsētu neiejaucās praktiskas vai savtīgas dabas notis. Teiksim, es nekad neuzdrošinātos (pat domās ne!) kļūt par Pilsētas vēsturnieku vai arheologu, vai arhitektu, vai gidu, vai domes locekli. Nekad es nepavadītu garos ziemas vakarus bibliotēkās vai arhīvos, nekad neieklausītos lēnīgos veco rīdzinieku nostāstos, nevāktu parakstus par vai pret. Necīnītos par kāda pussakaltuša, suņu kārtīgi apstrādāta krūma saglabāšanu nākamām paaudzēm. Es nekad neklīstu pa mīļotās Pilsētas ielām, filozofiskās pārdomās iegrimis, ar sajūsmas pilnu skatienu vai vaļēju muti. Es to visu vienkārši neprastu, ja pat mēģinātu.

Neraugoties uz šiem maniem trūkumiem, viltīgā Pilsēta prata aizpildīt manas cinisma skartās domas un nemanāmi kļuva par manu galvassāpju jeb galvas Pilsētu. Jau sākot ar rozā bērnības laikiem, kad septiņu gadu vecumā es rūgtām asarām apraudāju Rātsnama nojaukšanu. Pie dzīvības mani toreiz noturēja tikai tas, ka Staļina blokmājas celtniecību pie Pēterbaznīcas es naivi uzskatīju par Melngalvju nama atjaunošanu. Un ar aizturētu elpu centos ielūkoties celtniecības laukumā pa sētas šķirbām. Šo sētu niķi es saglabāju un pat attīstīju vēlāk — nebija nevienas caurumotas sētas ap Pilsētas celtniecības objektiem, ko es necenstos pārvarēt ar cerības pilnu skatienu. Sevišķi pēdējos desmit gados, kad vecpilsētā sāka pakāpeniski piepildīties mani bērnības sapņi.

Īstenībā cerība parādījās jau ļoti sen. Pirmā arhitektūras akadēmiķa Artūra Krūmiņa Maskavā krieviski iespiestās grāmatas "Rīga" pēdējā frāzē. Tā pacilāti vēstīja, ka padomju vara un Staļins pats parūpēsies par to, lai fašistisko barbaru sagrautais Rātslaukums būtu pilnīgi atjaunots tā agrākajā izskatā. Lai Melngalvju nams un Rātsnams atkal varētu raudzīties viens otrā! Lielākā ironija slēpjas tai apstāklī, ka šī grāmata iznāca manā dzimšanas gadā. Un liktenis bija lēmis, lai es šo pie manas piedzimšanas paredzēto Rātslaukuma atjaunošanu tiešām varētu piedzīvot! Cilvēkam, kas nekad nav laimējis loterijā, tas ir daudz! Iznāca tātad, ka grāmatām patiešām var uzticēties? Jau agrāk to intuitīvi nojauzdams, es grāmatām uzticējos visu savu mūžu. Ne jau visām, protams. Toties daudz stiprāk nekā pašai dzīvei, kas, laikam ejot, arvien biežāk un biežāk lika vilties. Bet tikai ne Rātslaukuma atjaunošanā!

Tā mana galvas Pilsēta kļuva par vīziju uz realitātes un iztēles robežas, ar stingru noslieci tieši uz grāmatniecisko iztēli. Kas līdzinājās laikam tam, ko tagadējā sadzīvē dēvē par virtualitāti. Taču ar vienu, bet ļoti svarīgu atrunu! Rūdītam virtuālistam, Grāmatniekam ar lielo burtu, tāpat kā profesionālam arhitektūras Pētniekam, pilnīgi pietiktu ar bijušās Pilsētas un bijušo arhitektūras pieminekļu aprakstiem, attēliem un mērījumiem. Ar kvalificētu dokumentēšanu, kas būtu pietiekama vecās godības salikšanai pa arhitektūras vēstures plauktiem. Saglabājušies pieminekļi šo procesu varētu tikai traucēt. Man ar mērījumiem nepietika. Dvēseles mieru man atdeva tikai strikta norāde arhitektūras vēstures grāmatās, ka aprakstītais piemineklis ir saglabājies līdz mūsdienām. Restaurēts. Lūk, te ir tā jaunāko laiku fotoattēls. Piemineklis ir neapdraudēti apskatāms reālajā un ne tikai virtuālajā pasaulē. Ne jau tāpēc man tas bija vajadzīgs, lai es pirktu biļeti un drāztos pa galvu pa kaklu tālo pieminekli lūkot. Man tas i prātā nenāca. Man bija vajadzīga stingra apziņa, ka piemineklis — pils, baznīca, rātsnams — ir, pastāv, nekur nav palicis un būs vēl uz priekšu. Cik ilgi? Tas bija grūts, bet noslāpējams jautājums. Kā tagad mēdz teikt, mietpilsoniska tieksme, lai viss būtu tā, "kā bija". Tā urdīja mani un neļāva gūt baudu no arhitektūras grāmatām, jo tās vai nu vispār ignorēja pašreizējo situāciju, vai iekavās skarbi un bezkaislīgi konstatēja: "nav saglabājies".

Tomēr es grāmatas mīlēju, un grāmatu galvas Pilsēta bija man daudz mīļāka un reālāka par stipri nolaisto, pussagrauto un tālāk grūstošo reālo padomju Vecrīgu ar milzīgu tukšu viduci Rātslaukuma vietā, vēlāk gan izrotātu ar Sarkano strēlnieku apsūbējušo kluci un šaušalīgiem trim ļeņiniešiem garos šineļos. Ar primitīvām veco ielu struktūru iznīcinošām skolas, pirts un Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju celtnēm. Neņemot vērā šo šausmu filmu cienīgo realitāti, tieši Vecrīga uz ilgu laiku kļuva par manu vienīgo Pilsētu. Jo 19. un 20. gadsimtu mijas celtnes man bija visapkārt, pats tādā dzīvoju. Un tās es, kā laikam vairums rīdzinieku, neuztvēru sevišķi nopietni. Līdz Jānis Krastiņš atklāja mums jūgendstila metropoli tās īstajā krāšņumā un piespieda mūs pacelt galvas un palūkoties sev apkārt. Bet tas notika jau krietni vēlāk, tikai 1980. gadā.

Tātad vecpilsēta kā visa sākums un visa galvenā mēraukla, viduslaiki kā visu laiku kvintesence. Dīvaini, bet tieši tādu iespaidu, varbūt pat pret savu gribu, atstāja mana pirmā grāmata par Rīgas arhitektūras pieminekļiem, ko bija uzrakstījuši prominenti padomju arhitekti Evalds Kiše un Leons Plauciņš. 1956. gadā izdotās grāmatas "Rīgas arhitektūras pieminekļi" supervāks ar pirmskara Daugavas panorāmu nostiprināja manu jau pieminētajā rozā bērnībā radušos pārliecību, ka agrāk ir bijis labāk un vienīgais ceļš uz laimi ir ceļš atpakaļ. Tātad vecpilsēta jāuztaisa tāda, "kā bija". Tādai optimistiskai cerībai bija savs pamats. Grāmata plaši operēja ar pirmskara fotoattēliem, un slinkākam rīdziniekam pat radās iespaids, ka, ja ne Rātsnams un Melngalvju nams, tad to tuvākie kaimiņi vēl joprojām stāv, kur stāvējuši, un ir sameklējami dabā. Šo pašu vecpilsētas un viduslaiku nemirstības ideju pauda arī unikālā Aleksandra Birzenieka portālu kolekcija, otrs 50. gadu oriģinālpublicējums, kas parādījās gadu agrāk, bet vēl ilgi bija sastopams grāmatu veikalos. Jāpasvītro, ka abas šīs tajā laikā ļoti svarīgas grāmatas izdeva Zinātņu akadēmija un to metieni bija patiešām milzīgi! Pat mūsdienām! Veseli 12 tūkstoši "Architektūras pieminekļiem" un 5000 "Portāliem". Tātad sapņi par bijušo Rīgu bija ne tikai aktuāli, bet arī pieprasīti! Abas grāmatas jau sen kļuvušas par bibliogrāfisku retumu.

Kā jau to būtu viegli iedomāties, par galveno grāmatnieciskās iedvesmas avotu man visu padomju laiku kalpoja antikvariāts Pētera Stučkas ielā 4, pareizāk, Centrālā antikvariāta filiāle, kas tolaik vēl nebija kļuvusi par "Planētu". Pie laipnākās un jaukākās pārdevējas — Jirgenas kundzes — veidojās mana Pilsētas kolekcija. Lai cik tas liktos dīvaini, padomju vara neliedza izplatīt daudzus cara, Latvijas Republikas un pat vācu okupācijas laika (!) izdevumus. Tiesa, tos, kas prata taktiski distancēties no politikas. Piemēram, "emigranta" Pētera Ārenda grāmatas par nopostīto Melngalvju namu un Pēterbaznīcu. Nevaru noturēties, neatļaujoties garāku citātu no pirmās Pētera Ārenda 1943. gadā izdotās grāmatas ievada: "Milzīgajā cīņā par jaunu un labāku dzīvi, kas tagad liek nodrebēt pasaulei, iet bojā arī daudzas senatnes vērtības. Arī Rīga, kas 1941. g. jūnija pēdējās dienās kļuva par tautu cīņas arēnu, pie sevis to sāpīgi pieredzēja. Kad kara troksnis apklusa, izrādījās, ka bojā gājusi daļa akmenī kaltās senās Hanzas pilsētas Rīgas vēstures. Liesmām par upuri bija kritis Rīgas Vecpilsētas kodols, kur starp daudziem vēsturiski un mākslinieciski zīmīgiem namiem atradās tādas vienreizējas vērtības kā vecākais Rīgas profānās arhitektūras piemineklis — viduslaiku tradīcijām apdvestais Melngalvju nams, senatnīgā Sv.Pētera baznīca ar tās brīnišķīgo koka torni un Rātsnams ar neaizvietojamo ilgus gadus krāto Rīgas pilsētas bibliotēku." Kāda reti pravietiska attieksme pret politikām un varām! Tik smagā laikā autors palika uzticīgs Pilsētai. Mēģināja saskatīt tai labu nākotni. Un nevis kādai kārtējai varai. Apbrīnas vērta ir Pētera Ārenda prasme saglabāt reizē objektivitāti un optimismu.

Lai cik tas liktos dīvaini, 70. gados šis optimisms pat pieauga, jo Pēterbaznīca taču tapa atjaunota! Tāpēc es varēju atļauties jau ar vieglāku un gaišāku dramatisma pieskaņu šķirstīt savu unikālo Vilhelma Neimaņa grāmatas eksemplāru. Pati V. Neimaņa grāmata "Riga und Reval" parādījās 1908. gadā kā 42. izdevums slavenajā sērijā "Berūhmte Kunststätten". Tātad pasaulslavenā sērijā par slavenākiem pasaules kultūras centriem! Pirmā sērijas grāmata bija veltīta Romai, otrā — Venēcijai, 6. — Parīzei, 12. — Maskavai, 32. — Sanktpēterburgai. Pēc 38. izdevuma ceļotāju ērtībai sērija iznāk jau kabatas formātā. Jauno sēriju atklāj Atēnas, un tām uzreiz seko "Riga und Reval"!!! Tikai kā 3. grāmata jaunajā sērijā parādās Berlīne. Kā jūs sapratāt, šī grāmatu un kultūrvēstures atkāpe man bija vajadzīga tādēļ, lai parādītu augsto mūsu Pilsētas statusu uzreiz pēc tās septiņsimtgades svinībām. 800. jubileju mēs diemžēl sagaidām daudz provinciālākā statusā. Pasaules mērogā, protams. Bet cerība nav jāzaudē. Var taču būt tā, "kā bija", vai ne?

Mans V.Neimaņa grāmatas eksemplārs piederēja rīdziniekam Igoram V. Stepanovam, kas dzīvoja, kā grāmatā ierakstīts, 9. līnijā 46, dz. 6. Viņam tas bija līdzi tad, kad Vecrīgas katastrofas laikā Jāņa ielas 5. nama pagrabā viņš slēpās no ugunsgrēka. Tur viņš ar zīmuli ierakstīja piezīmi grāmatas divu lapu — 32. un 33. — malās. Pieliekot zvaigznīti pie teksta 33. lappusē, kas paziņo, ka Pēterbaznīcas torņa augstums sasniedz 436 pēdas: "....des Turms Höhe 436 Fuss Holl. MA" *. Un šī ar zīmuli rakstītā piezīme ir šāda: "Anmerkung des Inhabers des Buches. 30 VI im Keller Johannisstrasse N 5 Igor Stepanovs. Ø *Abgebrannt und eingestūrzt nach dem Bombardement (Bombardierung?) 29/30 VI 1941." Šis vecais rīdzinieks kā notikumu tiešs aculiecinieks ar rūgtu sāpi fiksēja notiekošo. Bet viņš, man nez kāpēc šķiet, ne mirkli nešaubījās, ka viss būs, "kā bija". Un mums to ar savu ierakstu novēlēja.

Neslēpta viduslaiku romantika un pat apoloģētika ir sakoncentrēta divos greznos albumos: pirms kara iznākušā F.Baloža un R.Šnores "Senajā Rīgā" un tā nedaudz pārveidotajā vācu okupācijas laika epigonā, uz kura jau parādījās H. Šrēdera kā izdevēja vārds. Abi albumi plaši izmantoja Vēstures muzeja ikonogrāfiju, J. K. Broces krājumu un citas laikabiedru zīmētās liecības, galvenokārt par vecpilsētu. Tagad tādi izdevumi nav retums, bet šo agrāko "bilžu grāmatu" kvalitāte joprojām nav pārspēta.

Par visvērtīgāko manu guvumu antikvariātā kļuva tomēr patiesi unikāls izdevums par visām Rīgas dzīves sfērām, ko sagatavoja par godu Rīgas 700 gadu jubilejai, bet, kā jau pie mums vienmēr notiek, nokavēja un izdeva tikai 1903. gadā. Tātad "Riga und seine Bauten" (Rīga un tās celtnes). Kad Jirgenas kundze paņēma šo grāmatu no plaukta, lai man to parādītu, es pirmoreiz mūžā (varbūt arī vienīgo, nekas taču neatkārtojas!) izjutu to, ko sieviešu romānos sauc par īstu laimi. Šī grāmata kā neizsmeļams faktu krājums ne tuvu nav zaudējusi savu nozīmi arī tagad. Tā bija pirmā mana grāmata, kas vedināja uz domu, ka Pilsētā ir ne mazums interesanta arī bez viduslaikiem un ārpus vecpilsētas robežām.

Par to, ka bez viduslaikiem pašā vecpilsētā ir daudz kā cita vērtīga, mums visai negaidīti atklāja Jurija Vasiljeva sāga par klasicismu jeb "Klasicisms Rīgas arhitektūrā". Grāmata parādījās 1961. gadā un ilgi bija sastopama veikalu plauktos, mūsdienās gan kļuvusi par bibliogrāfisku retumu, pat neraugoties uz savu paprāvo 1 500 eksemplāru metienu. Ja tagad Kristofa Hāberlanda vārds ir iemūžināts restaurēto namu sienās, toreiz tas retajam bija zināms. J.Vasiljevs parādīja mums, ka klasicisms, tāpat kā Rīgā retais baroks, tāpat kā tā saucamais manierisms, nebija Pilsētas ienaidnieks. Vēl lielāks pārsteigums man bija kādu laiciņu vēlāk nākusī atziņa, ka Vecrīgas seju, pareizāk — mums ierasto ikdienas seju, veido nevis viduslaiki, nevis agrākie arhitektūras laikmeti, bet gan 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma stili: eklektisms un vēl lielākā mērā jūgendstils. Un tieši ar jūgendstilu Jaunrīga top ne mazāk interesanta kā pati vecpilsēta.

Pēkšņi izrādījās, ka jūgendstils, tāpat kā manu profesionālo uzdevumu objekts — ģenētika, ir ne tikai ghjlf;yfz ltdrf bvgthbfkbpvf (imperiālisma pērkama meiča — krievu val. ), bet arī varens mākslas strāvojums. Par šo atziņu mums jāpasaka īsti vēsturisks paldies Jānim Krastiņam, kas ar savu jau pieminēto "Jūgendstilu Rīgas arhitektūrā" pārvarēja veselus kalnus samilzušu stereotipu. Tad ar savu otru ne mazāk revolucionāru grāmatu, šoreiz par Rīgas eklektismu, Jānis Krastiņš reabilitēja arī tā sauktos pseidostilus, kas ilgāku laiku tika uzskatīti par pseidomākslu. Tos visus sāka cienīgi dēvēt par vēsturiskiem stiliem, pašā sliktākajā gadījumā — par eklektismu, šim terminam pakāpeniski zaudējot raksturīgo ideoloģiskā lamuvārda piegaršu. Tā nu abi, jūgends un eklektisms, ģenētika un molekulārā bioloģija, atgriezās padomju cilvēka apziņā, iznīcinot padomju stereotipus un gatavojot augsni dumpim pret padomju dogmātiku vispār. Kā Vecrīgas cerību apoteozi atceros Andreja Holcmaņa grāmatas "Vecrīga — pilsētniecisks ansamblis" parādīšanos. A.Holcmanis nekautrējās pateikt, ka Vecrīgā daudz kas var tikt izveidots tā, "kā bija". Grāmatas iznākšanas brīdī — 1992. gadā — sabiedrība vēl bija vienota savās vēlmēs redzēt Rātslaukumu. Nesaskaņas un ķildas nāca vēlāk.

19. un 20. gadsimtu mija izcēlās ar nepieredzētu pietāti pret vecpilsētu. Rīgas 700 gadu svinībām par godu kanāla malā tika uzcelta vesela Vecrīga ar seno celtņu imitācijām. Šim svinībām ir veltīts viens patiesi unikāls izdevums, kas stāsta par 700 gadu saturisko pusi — par 20. gs. sākuma Rīgu, tās vērienīgās rūpniecības ražojumiem, grandiozās izstādes paviljoniem, par jau minēto mākslīgo vecpilsētu. Pietāte pret vecpilsētu balstījās uz laikmeta romantiskām noskaņām. Romantismu baroja jūgendstils, kas gribēja un prata veiksmīgi sadzīvot ar viduslaiku vecpilsētas substrātu. Pēc manām domām, jūgendstils bija pēdējais no lieliem arhitektūras virzieniem, kas uz to bija spējīgs. Visām turpmākajām arhitektūras modēm jau piemita neslēpta agresivitāte pret vecpilsētu. Par to, ka Rīgas ziedu laiki izbeidzās ar Pirmo pasaules karu, uzskatāmas liecības var gūt Andra Caunes veco atklātņu krājumā. Kādi rakursi! Pilnvērtīgs ielu tīkls. Nekādu robu, tukšumu, spraugu. Kailo ugunsmūru skaits minimāls. Un kādi neaizmirstami autora komentāri! Īsts saldais ēdiens vecpilsētas draugiem!

Ar 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem Vecrīgas plānā sāk parādīties tādas vietas, ko vislabāk raksturo krievu jēdziens gecnshm (tukšājs), kam diemžēl nav precīza latviska sinonīma. Tauta laikam agrāk bija ļoti kārtīga. Robs, tukšums tomēr nav īsti precīzi vārdi. Pēc Otrā pasaules kara šādu robu kļuva daudz vairāk. Tikai jānoplāta rokas, ka mūsdienās pēkšņi ir uzradušies cilvēki, daudz cilvēku, pat ļoti cienījamu, kas šos tukšos veidojumus dēvē par "zaļām zonām", apskates punktiem vai vēl kādā citā ērmotā vārdā. Un grasās tos glabāt kā acuraugu. It sevišķi ja pionieri tur kādreiz iesprauduši zemē pa kādam nīkuļojošam zariņam. Masu psihoze? Kremļa vai Baltā nama garā roka? Vai tā pati vecā labā cilvēku psiholoģijas mīkla? Vai tiešām atliek cerēt tikai uz cilvēka genoma struktūras atšifrēšanu un gēnu terapiju?

Ja nu visu savu kūsājošo enerģiju šī publika novirzītu no pusnokaltušiem kociņiem uz Pilsētas koka arhitektūru. Tur tie paši koki taču iemūžināti. Jo pa šo laiku savdabīgā Pilsētas koka arhitektūra, unikālais koka jūgends neatgriezeniski iet bojā. Un to atjaunot būs grūtāk nekā dažu labu stādījumu. Domāju, ka tas pat nebūs iespējams.

Šķietami tik vienkāršā atziņa, ka Vecpilsētas nopostīšana iesākās jau pirms Otrā pasaules kara katastrofas, man tomēr prasīja ilgāku laiku. Liekas neticami, bet tieši Latvijas Republikas arhitekti pirms Otrā pasaules kara aizsāka graujošu Vecrīgas izkropļošanu. Doma laukuma attīrīšana, kvartālu nojaukšana starp Rātslaukumu un Daugavu, Kara muzejs, Finansu ministrija, Ekonomiskais veikals. Šī barbarisma īstos apmērus tā pa īstam un visubeidzot var aptvert tikai pēc fundamentālās 1998. gadā izdotās Jāņa Lejnieka grāmatas "Rīga, kuras nav" izlasīšanas. Šī grāmata pagaidām ir pēdējā, kas iznākusi savulaik tik populārajā, savā laikā ļoti pieprasītajā un zinātniski augstvērtīgā AMP (Arhitektūras un mākslas pieminekļu) sērijā. Latviešu padomju arhitekti godam turpināja savu pirmskara priekšgājēju tradīcijas. Pierādījumus katrs lasītājs var ātri piemeklēt savus.

Zināmas renesanses iezīmes parādījās tikai 80. gados. Tika uzsākta apzināta robu aizpildīšana ar vecpilsētai pieņemamām celtnēm. Beidzot sāk ievērot veco ielu tīklu. Beidzot jaunuzceltās ēkas kļūst idejiski un telpiski tuvas pārejam vecpilsētas substrātam. Kā sava veida parafrāzes par agrāko arhitektūras mantojumu tās izrādās pieņemamas šedevru fona lomas pildīšanai. Un, visbeidzot, tiek runāts par Rātslaukuma atjaunošanu!!!

Vai tiešām ir laiks ļauties priekam un eiforijai? Izrādās, nekā. Mēs nebūtu īsteni tautieši, ja neatrastu kašķi pat tik cildenās lietās kā vecpilsētas saglabāšana un atjaunošana. Nu grāmatu laikam ir beigas. Pienācis histērisko mediju laiks. 20. un 21. gs. mija iezīmējas ar to, ka skaļākās balsis ar avīžu, radio, televīzijas svētību saceļ fantasmagorisku kņadu ap vienkāršām lietām. Nu jau neko nevar saprast. Tie paši arhitekti, kas daudz darīja Rātslaukuma labā, aicina izsludināt moratoriju Vecrīgas apbūvei un tajā pašā laikā jūsmo par "minimālismu" un "gerkānismu", ko pa pakaļdurtiņām ielaiž Audēju ielā 14. Zaļie vāc parakstus par to, lai neviena lapa nenokristu no tiem pašiem pionieru lolojumiem, kas nīkst nopostītu ēku vietā. Ja šajā laikā Vecpilsētai būtu jākalpo par iedvesmas avotu, tad tikai absurda teātrim.

Vēl vairāk. Talkā nāk pasaules modes untumi un UNESCO eksperti kā arhitektūras jaunā viļņa karstgalvji. Vēsturisku celtņu atdarinājumi tiek pasludināti par tabu un pakļūst zem veto. Kopijas, mulāžas, modeļi, disnejlendas. Kādi nievājoši apzīmējumi tiek veltīti topošām Rātslaukuma celtnēm. Palikt uzticīgam vecajai labajai Rātslaukuma idejai kļūst bīstami. Tādus bez īpašām ceremonijām piepulcina bezgaumīgo mietpilsoņu kohortai. Sāk izpausties arhitektūrideoloģiskās atšķirības starp 1901. un 2001. gada svinībām. Jo 700 gadu atzīmētāji pat nenojauta, ka labākas Rīgas nebūs vai tik drīz nebūs, vai varbūt nebūs nemaz.

Kā mūžīgajā pretstatu vienībā un cīņā, te ir arī sava līdzība starp divām jubilejām divu varenu gadsimtu sākumos. 20. gs. iesoļoja nebijušā tempā ar nebijušu zinātnes un mākslas uzplaukumu, ko pavadīja fantastiska eiforija cilvēka spēju, spēka un saprāta slavināšanā. Ko atnesa tautām 20. gs., nebūtu vērts atkārtot — to zina visi. 21. gs. ienāk ar vēl lielāku tempu, ar vēl fantastiskākiem zinātnes sasniegumiem. Cilvēka un dzīvnieka genomu atšifrēšana, dzīvo būtņu klonēšana, gēnu terapija. Globālie sakari un datu bāzes, internets. Principiāli jaunas tehnoloģiskās iespējas visās cilvēka darbības jomās!

Lai cik tas liktos dīvaini, tieši celtnes, māja kā cilvēka miteklis izrādās viskonservatīvākās šajās ātruma spēlēs. Arhitektūra izbauda visumā minimālas kvalitatīvās pārmaiņas. Vairāk kvantitatīvas. Šajā ziņā arhitekti var apskaust biologus, kur pat piecus gadus vecas gudrības jau vairs nav gudrības. Arhitekta jājamzirdziņš ir jaunie materiāli. Bet forma? Vai vispār ir iespējamas pievilcīgas jaunas formas? Tādas, kas atbilstu cilvēka mērogam? Kas varētu radīt to miera sajūtu, ko mēs meklējam vecpilsētās? Varbūt arhitektūra kā māksla vispār izzūd? Tā, kā kādreiz fiziķiem pēkšņi izzuda elektrons. Varbūt paliek tikai arhitektūras vēsture? Vai nav tā, ka arhitektūru nomaina celtniecība un dizains? Kā modernu, ērtu un lētu tehnoloģiju summa?

Vēl trakāk — nav īpaši jābēdājas par arhitektūras nāvi. Līdzīgs liktenis piemeklēs arī bioloģiju. Molekulārā bioloģija kā darbības sfēra jau tagad par 99% sastāv no tehnoloģijas. Genoma struktūras noteikšana, klonēšana, gēnu terapija — tās ir tādas pašas tehnoloģiju summas kā mūsdienu celtniecība. Tās visas balstās uz kādreiz bijušo ideju līķiem.

Tomēr dabaszinātnēm ir sava perspektīva — jo galvenais par dzīvības būtību taču paliek nesaprasts un varbūt netiks saprasts nekad. Vai tāda perspektīva ir arhitektūrai? Vai formu skaits nav ierobežots? Vai ir iespējams radīt jaunas, vēl nebijušas formas?

Bet mums vajadzīga vecpilsēta, tur ir silti un mājīgi. Mums vajadzīga utopija, tādi nu esam. Vai to spēs aizvietot antiutopija — visi šie klozetveida "gerkānismi," kas nekautrējas no tā, ka ir kaili. Tāpēc arī nebaidās no tā, ka kāds uzsauks šo slaveno frāzi par vāji apģērbto karali. Jācer, jo arhitekti, tāpat kā fiziķi un biologi, taču arī ir dažādi. Cerība nomirt nedrīkst, it sevišķi ja tā ir pēdējā.

Vari man uzticēties, cienījamo lasītāj! Kā jau bija norādīts, es taču esmu ne tikai profesionāls rīdzinieks, bet arī profesionāls pilsētnieks. Kā visnegantāko nelaimi es uztvertu pat domu par dzīvošanu, teiksim, laukos vai mazpilsētā. Tāpēc es varu būt pietiekami kvalificēts! Pateikt, ka Rīga man bija (ir?) iedvesmas pilsēta, nozīmē nepateikt neko. Rīga man bija un paliek vienīgā mīlestība. Ne aklā, tikai tāpēc, ka neko labāku neesmu redzējis. Ne sliņķa, tāpēc ka vecā brūte ir pierasta un pie citas slinkums aiziet. Ne patriota, tāpēc ka šeit tu esi piedzimis, te tev arī nomirt būs. Nē, šī Pilsēta ir mana apzināta mīlestība.

Bet Rātslaukums?

Nevar taču būt, ka tas ir vajadzīgs tikai man. Cits jautājums, cik ilgi tam būs lemts dzīvot? Ja nu patiešām upē nevar iekāpt divreiz? Vai tad ir vērts dzīvot?