"Mēs esam sanākuši, mēs esam kopā, mēs esam vienoti, mēs esam Latvijas tauta!"

Svētdien, 29.jūlijā, ar Svētku gājienu Rīgas ielās un Dziesmusvētku koncertu Mežaparkā noslēdzās Dziesmu un deju svētki "Rīgai 800"

Dziesmusvētku 12 000 balsu kopkoris zem Rīgas zīmēm (augšējā attēlā) ; Svētku gājienu pie Rīgas pils sveicot — Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Imants Freiberga kungs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere (pa kreisi augšējā attēlā) , Dziesmusvētku goda virsdiriģente Ausma Derkēvica, Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, Ministru prezidents Andris Bērziņš (pa kreisi apakšējā attēlā) Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Dziesmusvētku noslēgumā Mežaparkā 2001.gada 29.jūlijā

Augsti godātie Latvijas valsts un Rīgas pašvaldības vadītāji un darbinieki,

Jūsu ekselences ārvalstu vēstnieki, godātie ārvalstu viesi,

mīļie koristi, diriģenti, virsdiriģenti, dziedātāji, spēlētāji, dancotāji,

mīļie latvieši! Sveiki svētkos!

Mēs esam sanākuši no malu malām, no Rīgas ielām un sētām, no vecpilsētas, no Pārdaugavas, no priekšpilsētām, no visiem Latvijas novadiem, no visām Latvijas malām mēs esam sanākuši, mēs esam kopā, mēs esam vienoti, mēs esam Latvijas tauta. Katrs no mums, kas šeit ir klāt, ir nācis tālu un garu ceļu.

Dzīvības ķēde, kas sniedzas atpakaļ ne tikai gadu simtos, bet arī gadu tūkstošos, paaudžu paaudzēs dzīvības dzirkstele nodota tālāk, līdz nonākusi līdz mums kā dārgs mantojums, ko nesam sevī. Mēs esam maza, bet sīksta pārdzīvotāju tauta. Mēs esam stipri tādēļ, ka tik daudz ir bijis jāpārdzīvo. Mēs esam stipra tauta. Un gadu simteņos, ko esam pārdzīvojuši, ir bijis jāmāk pielāgoties un atrast atrisinājumus vissmagākajiem uzdevumiem. Mūsu senči vienmēr to ir pratuši. Viņi bija gudra tauta ar gudru padomiņu. Mēs esam viņu mantinieki, arī mēs esam gudri. Mēs esam gudra tauta ar gudru padomiņu.

Seno, tālo laiku mājās, pavardos, krāsmatās, kas bija palikušas pēc kariem, mēra, bada laikiem, ļaudis kopa un sargāja pavarda uguntiņu, un ap pavarda uguntiņu pulcējās ģimene, saime. Tur tika kopta valoda, tradīcijas, paražas, ticējumi. Tur kultūras uguntiņa, tur valodas uguntiņa tika nodota tālāk.

Mēs esam bagāta tauta, jo daudz esam saņēmuši mantojumā. Mēs esam skaista tauta, jo mantojums ir ticis gadu simtos un tūkstošos sijāts un vētīts. Ir tikai tas, kas par labu ticis atzīts. Arī mums ir savas sprieduma tiesības un spējas, mums ir tā izdevība un pienākums atsijāt no pagātnes to, kas mums derīgs, kas mums lieti noder, kas mūsu sirdīm patīk. Pagātne ir mums, lai mēs izvēlētos, kā to pārņemt, kā to pieņemt, kā to padarīt par savu.

Rīga ir mūsu pagātne, Rīga ir mūsu mantojums, Rīga arī ir mūsu nākotnes uzdevums. 800 gadu Rīgai – tie nav tikai sveši iekarotāji. 800 gadu Rīga — tā ir pilsēta, kas radusies pirms dažas labas citas galvaspilsētas mūsu Eiropas kontinentā.

Mums Rīga ir galvaspilsēta, bet savos 800 gados šogad ir pirmā reize, kad Rīga svin savu simtgadi brīvā Latvijā zem sarkanbaltsarkanā karoga. 800 gados Rīga pirmo reizi svin savu jubileju kā neatkarīgas Latvijas galvaspilsēta.

Mūsu Rīga nav gatava. Mūsu Rīga nekad nedrīkst būt gatava. Mūsu Latvija vēl nav gatava. Mēs to vēl veidojam un ceļam. Latvija arī nekad nedrīkst būt gatava. Mēs strādāsim pie savas valsts, lai varētu būt par savu valsti tikpat lepni kā par savu tautu.

Mēs esam stipra tauta!

(Sakiet, lūdzu, visi kopā – mēs esam stipri!)

Mēs esam diženi!

Mēs esam raženi!

Mēs esam skaisti!

Mēs zinām, ko mēs gribam!

Un, ko mēs gribam, to mēs varam!

Un ko mēs varam, to mēs darām!

Mēs iesim un darīsim visi, lai Latvija būtu skaista, lai Latvija būtu dižena, lai Latvija būtu varena. Un ne tikai tauta, bet arī valsts! Un ne tikai hokeja spēlēs, bet varbūt arī Dziesmu svētkos mēs varētu teikt: Latvija! Latvija! Latvija!

Gan bij' skaista Rīgas pils, kas to tādu darināja?

"Dziesmusvētki pirms vairāk nekā 120 gadiem izauga no Rīgas Latviešu biedrības, un biedrība izauga no dziesmusvētkiem!" — atgādināja Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Streičs, 25. jūlijā sveicot Māmuļā Rīgas izcilākos sieviešu un vīru korus. Koncertu "Dziesmu rota Rīgai" ievadīja Rīgas Latviešu biedrības paspārnē izaugušais Latvijas Nacionālais vīru koris, kurā dziedoņus no visiem Latvijas novadiem pulcinājis maestro Edgars Račevskis. Pirmā tikšanās ar klausītājiem tam bija 1997. gadā, bet nu jau notikuši vairāk nekā simt koncertu gan pašu mājās, gan Austrijā, Vācijā un citās zemēs. Rīgas Latviešu biedrību par savu mājvietu izraudzījies arī sieviešu koris "Ausma", kas jau trīsdesmit gadus muzicē Jāņa Zirņa vadībā un daudzkārt plūcis laurus gan Latvijas, gan starptautiskos konkursos.

Svētku koncertā piedalījās Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša izlolotais "Dzintars", kas Latvijas nebrīves gados pirmais nesa pasaulei vēsti par latviešu tautas dziesmoto garu. Tagad kori vada Aira Birziņa, kas iemantojusi atzinību arī kā prasmīga koru kustības organizētāja. Kultūras un tautas mākslas centru "Ritums" pārstāvēja vīru koris "Tēvzeme" un meiteņu koris "Skanda", Rīgas Tehnisko universitāti – "Delta" un "Gaudeamus", Rīgas kultūras un tautas mākslas centru "Mazā ģilde" — vīru kamerkoris "Frachori". Skanēja latviešu kora mūzika — Bruno Skulte, Ilze Arne, Selga Mence, Andris Vecumnieks. Īpaši tika sveikti Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdis Oļģerts Grāvītis un komponists Romualds Jermaks, kuriem šajā vasarā apaļas dzīves gadskārtas. Māmuļā notika arī viens no trim Romualda Jermaka jubilejas koncertiem, kurā līdz ar viņa instrumentālo mūziku koši skanēja tautasdziesmu apdares. Jubilārs ir arī maestro Edgars Račevskis. Viņa vadībā lielais vīru kopkoris klausītājus iepriecināja ar sava diriģenta jauno dziesmu "Lai kopā uzdziedam!".

Koncertā bija daudz sirsnības un daudz ziedu — dziedātājiem, dziesmu autoriem un diriģentiem. Un arī kaut kas tāds, kas paliks ilgākai atmiņai. Atceroties Rīgas Latviešu biedrības ciešo saistību ar vispārējo dziedāšanas svētku aizsākumiem un godinot galvaspilsētas izcilāko sieviešu un vīru koru dziesmu rotu Rīgas 800 gadu jubilejai, Rīgas Latviešu biedrības karoga kātā tika iedzīta sudraba nagla. To izdarīja profesors Oļģerts Grāvītis kopā ar Dziesmusvētku virsdiriģentiem un biedrības nama koru vadītājiem Edgaru Račevski un Jāni Zirni. Visi koru diriģenti saņēma arī sudraba piemiņas zīmes, ko pēc senas rotas parauga darinājis metālmākslinieks Aivars Olšteins.

No biedrības nama koristi kopā ar visu lielo klausītāju pulku devās uz Brīvības pieminekli, zem jaunā spožumā mirdzošajām zelta zvaigznēm ieskandinot lielos Dziesmusvētkus.

Lieli ceļi, mazi ceļi, visi Rīgā satecēja…

… no mīļās un tuvās Latvijas

Marija Ceriņa, Austra Štalse, Velta Kalniņa no Bārtas etnogrāfiskā ansambļa

Daugavpils "Dzīsme" un "Dzīsmeite", Druvienas "Pērlis", Alsungas "Suitu sievas" un vēl, un vēl — svētku dienās Rīgas parkus un laukumus piedziedāja un pieskandēja folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi no visiem Latvijas novadiem. Pie Brīvības pieminekļa un Bastejkalnā dzirdējām uzstājamies ņiprās māmuļas no Bārtas, kur etnogrāfiskais ansamblis darbojas kopš 1929. gada. Marija Ceriņa, Velta Kalniņa un Austra Stalše sakās tajā dziedam jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Bet Līvānu ģimnāzijas folkloras kopa "Ceiruleits" ir Atmodas laika lolojums. To 1990. gadā izveidoja sākumskolas skolotāja Anna Kārkle. Dziesmā un ar dziesmu izauguši visi trīs viņas bērni. Agnesi redzējām dejojam, bet viņa labprāt arī dziedot, brālis spēlējot akordeonu, māsa — vijoli. Tāpat kā citi bērnu ansambļi, "Ceiruleits" kopš pašiem sākumiem piedalās festivālā "Pulkā eimu, pulkā teku" un iemantojis daudz draugu visā Latvijā.

Kopā ar Jelgavas Kultūras nama folkloras kopu "Dimzēns" svētkos piedalījās Šustiku ģimene — Ieva, viņas māmuļa Vija un trīs bērni. Jelgavas muzikālo ģimeņu saietā Šustiki tika atzīti arī par tautiskāko ģimeni. Ievai vislabāk patīkot čigānu dziesmas un ķekatās iešana, bet Ilga par skaistāko atzīst dziesmiņu: "Lieli ceļi, mazi ceļi,/ Visi Rīgā satecēja./Lieli, mazi kliņģerīši,/ Visi Rīgā cepināti."

Barkavas pamatskolas folkloras kopas "Madaviņa" vadītāja skolotāja Ingrīda Grudule uzteic gan "Pulkā eimu, pulkā teku" organizētājus, gan it īpaši Taurupes skolotājus, kas ik vasaru aicina kopā bērnus uz nometni "Trejdeviņi spēlmaņi". Tā iemantoti daudzi draugi gan Latvijas novados, gan ārzemēs. Barkavieši jau viesojušies Igaunijā, ir sadraudzējušies ar baltkrievu, lietuviešu un zviedru bērniem, ielūgti uzstāties Ungārijā. Jau septembrī ansamblis aicināts piedalīties Baltu kultūras dienās Kauņā.

Mūsu dziesmas un Latvijas turpinājums: mazā dejotāja Marta no Līvānu ģimnāzijas folkloras kopas "Ceiruleits"; Dzintars Šustiks no Jelgavas kultūras nama folkloras kopas "Dimzēns"; Taurupes pagasta kultūras nama folkloras kopa "Taureņi"

… no plašās pasaules

Dziesmu un deju vainagu Rīgas godos vija arī deviņpadsmit vieskolektīvi no vienpadsmit valstīm. Sestdien, 28. jūlijā, koncertzālē "Ave Sol" un Rīgas Kongresu namā uzstājās folkloras deju grupa "Rikuzillat" un divi Somijas kori, Beļģijas, Čehijas un Lietuvas deju ansambļi, norvēģu vīru koris "Bel Chorus", Sv.Stefana baznīcas jauktais koris no Hamburgas un sieviešu koris no Rostokas.

Latvijas Universitātes Lielajā aulā svētku koncertu ievadīja maestro Roberta Zuikas un diriģentes Māras Vārpas vadītais Amerikas latviešu apvienotais vīru koris, muzicējot kopā ar "Tēvzemes" vīriem. Dziedāja Igaunijas Televīzijas meiteņu koris, Villihas baznīcas koris "Laudate" no Vācijas un divi kolektīvi no Zagrebas — renesanses mūzikas kamerkoris un vokālais ansamblis "Glas" ("Skaņa") ar krāšņu horvātu tautas mūzikas programmu.

Latviešu Dziesmu svētkiem savu tūrisma programmu bija pieskaņojis Tokijas koris "Musica", ko uzņēma Rīgas Latviešu biedrības kamerkoris "Austrums". Kā pastāstīja viesu kora mākslinieciskais vadītājs Isao Učida, kora repertuāra pamatu veido japāņu komponistu dziesmas plašā laika diapazonā — no 19.gadsimta sākuma līdz visjaunākajiem darbiem. Lai labāk apzinātu pasaules mūzikas kultūras sasniegumus un tradīcijas, koris cenšas ik gadus apmeklēt kādu Eiropas valsti. Pērn kādā televīzijas raidījumā interesi izraisījis sižets par Dziesmu svētkiem Igaunijā un kopdziedāšanas tradīcijām Baltijā. Tad arī radusies vēlēšanās atbraukt uz Rīgu. "Te esam uzrakstījuši savu svētku sveicienu," saka kora direktore Šigeko Vatanabe. Koriste Eiko Tokunaga un koncertmeistare Hiroko Sekiguči teic, ka koristi ar prieku mācījušies Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu "Manai dzimtenei", kas gatavota kā ciemakukulis šim koncertam. Priecīgi un lepni tā skanēja kopā ar Amerikas latviešu vīru kori un "Tēvzemi", kas japāņu koristiem piebalsoja no balkona, iesaistot dziesmā arī klausītājus.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Andris Kļaviņš

Pēc koncerta Latvijas Universitātes Lielajā aulā: Tokijas koris "Musica"; kora direktore Šigeko Vatanabe un mākslinieciskais vadītājs Isao Učida

Tie, kas uz Rīgu bija braukuši no tālienes un no pavisam tuvām Eiropas zemēm, Rīgas astoņsimtgades Dziesmu un deju svētkos bija gan dalībnieki, gan skatītāji un klausītāji. Viņu autonomajam priekšnesumam 27. un 28. jūlijā bija atvēlētas vairākas prestižas vietas: Doma laukums, Vērmanes dārzs, "Ave Sol" koncertzāle, Kongresu nams, Latvijas Universitātes Lielā aula.

Varējām secināt, ka viesu kopumu šajās svētku dienās veidoja:

no Amerikas Savienotajām Valstīm — Amerikas latviešu apvienotais vīru koris, diriģenti Māra Vārpa un Roberts Zuika;

no Beļģijas Karalistes — deju grupa "Pas d’la yau", vadītāja Žaklīna Dirē–Bilēna;

no Čehijas Republikas — Haviras folkloras deju kopa "Vonička", vadītāja Libuše Hrejsemenova;

no Horvātijas — Zagrebas renesanses mūzikas koris, diriģente Heda Gospodnetiča; Zagrebas vokālais ansamblis "Glas", vadītājs Damirs Šumečkis;

no Igaunijas Republikas — Tallinas pārstāves Igaunijas Televīzijas meiteņu koris, diriģents Ārne Saluvērs;

no Lietuvas Republikas — Kauņas deju ansamblis "Suktinis", vadītāja Laima Mintaučikīte–Rekašiene;

no Norvēģijas Karalistes — Harstades vīru koris "Belchorus", diriģents Dāgs Ēriks Enkosens;

no Japānas — Tokijas koris "Musica", diriģents Onodera Keniči;

no Somijas Republikas — Helsinku jauktais koris "Vihdelaulajt" diriģents Veiko Hūskonens; sieviešu koris "Naiskuoro Posti ja telelaulajat", diriģents Veiko Hūskonens; folkloras deju kopa "Rikurillat", vadītāja Satu Sepalā;

no Vācijas Federatīvās Republikas — Hamburgas Sv. Stefana baznīcas jauktais koris, diriģents Hanss Verners Grotke; Rostokas sieviešu koris "Montagschor", diriģente Kristīna Kēlere; Villihas ev.–lut. baznīcas koris "Laudate", diriģents Volfgangs Broks.

Vairāki kori un deju kopas bija ielūguši draugus no citzemēm. Šajās dienās no brauciena uz Vāczemi atgriezušies valmierieši. Viņi Rīgas Sv. Jāņa baznīcā koncertēja kopā ar jauniegūtajiem draugiem no Bavārijas.

Taču ārkārt lielā sirsnībā tika gaidīti un uzņemti mūsu tautieši no Sibīrijas, Omskas apgabala Taras rajona Augšbebru ciema. Olgas Vakengūtes vadītā folkloras ansambļa "Varavīksne" dalībnieku tēvi un mātes, vectēvi un vecmāmiņas tur iesakņojušies vecvecāku laikā, kad Kurzemes latvieši meklēja un arī atrada auglīgu zemi šajā tāltālajā Krievzemes "prērijā". Tagad viņi sadraudzējušies ar valmieriešiem, turienes politiski represēto vīru kori "Baltie bērzi", Latvijas atkalredzes dienās bijuši arī Ikšķilē un citās vietās. Saistība nav pārtrūkusi…

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

Dziesmu un deju svētku gājienā

Svētku gājiena dalībniekus pie Rīgas pils sveic: Ministru prezidents Andris Bērziņš; Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Imants Freiberga kungs un Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere

 

Un tad nāk kopvedis, saukts par korvedi

— Un tas trīs gadu desmitus ir Alfrēds Cinovskis

Viņa dižamats ir locīts dažādos locījumos. No reizes līdz reizei, dažkārt pavisam neiedomājamos salikumos — galvenais, pats galvenākais un reizumis pat galvenākais pār visgalveno. Šādās svētku reizēs varam pavīpsnāt, pasmaidīt it kā neviļus vai laist vaļā lielo smieklu. Visbiežāk — pēc tam. Bet ne jau katru reizi. Pirms tam šķiet, ka tieši tā un ne citādi arī vajadzēja būt.

Vai gan kāds latvietis var iedomāties, ka mēs — jau 130 gadus — būtu iztikuši bez lielajiem Dziesmu svētkiem? Esam gana cildinājuši un reizumis pēluši virsdiriģentus, bijuši sajūsmā par sava pagasta diriģentu vai diriģenti, neizpratnē par kļūmēm un neveiksmēm, kas gadījušās viņai vai viņam. Mazāk sūrojušies par sevi — par dīkā palaistu mēģinājumu, par pienācīgi neapgūtām notīm, par nosnaustu pulcēšanos.

Tur, Lielajā estrādē, gan visam jābūt visaugstākajā līmenī. Pat pēc paklupiena dziesmu karos Universitātes aulā, pēc novēlota tramvaja vai autobusa, pat pēc pazudušas dalībnieka nozīmītes. Jo šim vīram tas viss šķietami neeksistē. Viņš nedalāmi ir tur, lejā, nākamo klausītāju pirmajā rindā vai maķenīt augstāk, reizumis no saules vai lietus sargājošā patvertnē, kaut gan ir bijuši gadījumi, kad šķitis, ka mitrums pa bikšu starām kāpj augšup līdz pat ceļgaliem. Ne jau tā kā šovasar, kad vajadzēja meklēt glābiņu no saules varenības, kad pat vasaras cepurīte šķita nelaikā izkaltusi lapa.

Rīgas ielās un šajā kveldīgajā saulē kopā iet un kopā ar visiem ir: noslēguma svētku administrātors Alfrēds Cinovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Imants Freiberga kungs … — un katrs no svētku dalībniekiem

Šo vīru pazīst daudzi. Viņi un viņas, kam jau kopš septiņdesmito gadu sākuma bijusi iespēja un laime jūnijā vai jūlijā pulcēties te, Mežaparkā, no Lielās estrādes aizmugures jau pusstundu pirms koncerta sākuma meklēt un atrast savu īsto un vienīgo vietu pakāpienu klaidā, ar balsi un plecu sajust savus līdzdziedātājus šajā tūkstošgalvu svētajā draudzē, ko mēs veidojam ir pēc trijām vai piecām vasarām. Un būt drošiem par to, ka te skanēs.

Viņš ir Alfrēds Cinovskis, vienkārši Alfrēds, Fredis vai Frīdis, kā nu kuro reizi saukts atkarā no pazīšanas vai tuvības pakāpes. Ja tāds vīrs pirms vairāk nekā simt gadiem mācītos pie Jāņa Cimzes Valkā vai pie Jāņa Bētiņa Irlavā, būtu skolmeistars vai vēlāk skolastēvs Vidzemē vai Kurzemē. Tāpat kā daudzi pirms mums.

Tomēr viņš piedzima trīsdesmitā gada ziedonī tajā pašā Aizputes apriņķa Apriķu pagastā, kas vēsturē ierakstīts kā pirmā latvju dzejnieka Neredzīgā Indriķa dzimtā vieta, neatkarīgās Latvijas jaunsaimnieka Andža ģimenē. Trīsdesmit hektāri, aizsarga ozollapa pie parādes tērpa bija pietiekami šausmīgs noziegums, lai viņš jau 1945. gada pavasarī atrastos kaut kur ziemeļos un vēl pēc pieciem gadiem paliktu Noriļskas mūžīgā sasaluma joslā.

Deju svētku lieluzvedumā

Deju svētku lieluzvedumā "Viena saule, viena zeme" Skonto stadionā 27.jūlijā: horeogrāfi Zigurds Miezītis, Imants Magone un deju svētku virsvadītāja Ingrīda Saulīte; Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšnieks Rolands Juraševskis un deju svētku goda virsvadītājs Uldis Žagata Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ar tādu raksturojumu dēlam ceļš nebija "varen plaši " pavērts, kā mudināja tālaika dziesmas. Sākotnēji cerīgās mācības Liepājas mūzikas vidusskolā pārtrauca dienests armijā, tolaik vēl sarkanzvaigžņotajā latviešu divīzijā, tomēr tas nebija bezgalīgs. Tiklīdz kaut cik varēja uzelpot, bija Jelgavas mūzikas vidusskola, studijas toreizējā konservatorijā, vispirms pie Gido Kokara, tad pie Jāņa Ozoliņa un citiem virsdiriģentiem.

— Es varētu stāstīt daudz un pat vēl vairāk, arī par nokļūšanu Kultūras ministrijā, vēl ministra Valdemāra Kalpiņa laikā, kur mani kolēģi bija jaunie inspektori, tolaik arī jaunie diriģenti Jānis Brants un Imants Cepītis. Bet tagad tā šķiet netverami tāla pagātne, kur vārdi runā paši par sevi. Darbi, protams, darbi.

Šādās reizēs man mēdz vaicāt, kā esmu nokļuvis Lielajā estrādē. Tie jau bija septiņdesmitie, Dziesmu svētku simtgades priekšlaiks. Man bija sava pieredze, jo 1965. un 1970. gada svētkos biju vīru koru koordinators. Galveno uzdevumu veica vecmeistars Arnolds Serdants, kas kopš 1955. gada estrādi jau bija apguvis kā galvenais komandants. Te kādu dienu tālaika ministrs Vladimirs Kaupužs man saka: "Biedram Serdantam veselības ziņā jau kļūst pārāk grūti, ņem grožus savās rokās!"

Kaut ko jau biju redzējis, kaut ko dzirdējis un sapratis, tomēr dūša drīz vien noslīdēja papēžos, jo simtgade koru kustībā uzsita lielo vilni. Man vajadzēja noturēties tā virsotnē. Divpadsmit tūkstoši koristu! Man palīgā vesela armija — 300 balsu kārtotāju. Galvenokārt Rīgas un apkaimes skolotāji. To vispirms vajadzēja apjēgt, lai tikai pēc tam darbotos. Nupat, šajos svētkos, man bija tieši sešas reizes mazāk palīgspēku, tikai piecdesmit, lai varētu turēt kopā 11 432 dziedātājus. Nu jau ir pieredze un gudrība. Tā krājusies nemitīgi un nepārtraukti, kopš 1979. gada, arī kopš skolu jaunatnes IV Dziesmu svētkiem, kurus vadīju pirmoreiz, pērnvasar jau svinējām astotos. Zināmā mērā jūtos tur līdzdalīgs, jo pēc papīriem esmu skolotājs, absolvējis LMA Mūzikas pedagoģijas nodaļu. Arī strādājis esmu vairākās skolās, tostarp prestižajā Rīgas 11. vidusskolā, tagad Rīgas Franču licejā. Varbūt tāpēc sevišķi acīgi vēroju šīsvasaras kopkori: cik tajā jaunu balsu? Par laimi, jūtu, ka veidojas saderīgs līdzsvars, ir šī paaudze, tai blakus citas. Ļoti ticu, ka pēc septiņdesmit vasarām būs arī Dziesmu svētku divsimtgade. Tagadējie skolēni tad gājienā ies augstu paceltām galvām — arī mēs bijām Rīgas astoņsimtgades svētkos!

Bet Lielajā estrādē esmu varējis vērot ne tikai virsdiriģentus vien. Vēl Jēkabu Mediņu, Teodoru Kalniņu, Jāni Ozoliņu, "mana laika" konservatorijas rektoru. Protams, vēl arī Haraldu Medni, ko varu uzskatīt par vienu no saviem labākajiem skolotājiem, jo man bija Dieva dota laime kādu laiku būt kormeistaram viņa lolotajā vīru korī "Tēvzeme".

Cits mākslinieku atzars manā tuvumā bijuši režisori. Cik atšķirīgi darbojās Pēteris Pētersons, Kārlis Auškāps, Mihails Kublinskis! Vai šajos svētkos — Uģis Brikmanis. Varu sacīt, ka man bijusi īsta teātra skola. Tagad liekas loģiski, ka dziedātāji virzās cauri klausītāju sektoriem, bet savulaik tas šķita vesels apvērsums.

Būvēta un atkal pārbūvēta Lielā estrāde. Es tagad fiziski jūtu, ka dziedātājiem nav ērti pārvietoties sašaurinātajās ejās. Redzu, ka nepieciešams vēl kāds risinājums. Kopš izveidotas abas "kabatas" — pa labi un pa kreisi, man katros svētkos ir īpaši jāskaidro, ka ierastajā centrā tik tiešām visiem dziedātājiem un jo sevišķi dziedātājām nepietiek vietas. Īpaši no meiteņu un jaunavu, kā arī jau cienījamos gados esošu dāmu klātbūtnes koros arī tagad uzskatāmi varam secināt, ka taisnība vien būs pētniekiem, kuri apgalvo: mūsu dainu dzejnieces un glabātājas, tāpat dziesmu melodiju zinātājas un mantojuma sargātājas bijušas mūsu senmātes un senvecmāmiņas.

Vai gadījušās uzskatu sadursmes? Kur nu bez tām! Citreiz kādam licies, ka vajag tikai ievērot rīkojumus, ka šis ir tīri tehnisks darbs. Esmu teicis: atnāciet stundu manā vietā.

Šos svētkus vērtēs lietpratēji, paši koristi un klausītāju simti. Jūtos gandarīts, ka šajās dienās, tāpat kā iepriekšējās reizēs pērn un pirms tam, nejutos viens un vientulīgs. Jau trešajos svētkos kopā ar mani ir bijis Jānis Baltiņš, vīrs spēka gados — Siguldas Valsts ģimnāzijas jauniešu kora "Atvars" un Alūksnes rajona skolotāju kora "Atzele" diriģents, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļas vadītājs. Aizvien vairāk jūtu, ka viņam ir pa prātam šādu lielu notikumu vēriens. Šovasar vairākkārt secināju: tieši tādu vēlētos savu pēcteci.

Kaut gan gadu pašam jau gana daudz, naktīs, ja nenāk miegs, domāju un pēc tam reizumis pat sapņoju, kas notiks pēc pāris vasarām. Kāda būs Lielā estrāde? Kādi mēs paši? Varbūt vēl es pa vidu? Gribētos jau gan.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Tā Latvija vija dziesmu vainagu Rīgai

Vienpadsmitarpus tūkstoši dziedātāju Mežaparka Lielajā estrādē svētdienas, 29.jūlija, vakarā un vismaz četrdesmit tūkstoši skatītāju viņiem pretim, vēl simti tūkstošu pie televizoru ekrāniem — tāda ir Dziesmu un deju svētku "Rīgai 800" noslēguma koncerta skaitliskā izteiksme. Emocijas, izjūtas, pārdzīvojums tika nospriegots trijās stundās, piepildītās ar dziesmu, kuras simbolisko ceļu pa Rīgas ielām cauri laikiem izveda dzeja.

Rīgas 800 gadu jubilejai veltīto Dziesmu svētku noslēguma koncerta veidotāju ideja bijusi tieši tāda — būtiskāko Rīgas maģistrāļu izdziedāšana sirds virzienā. Tiek arī paskaidrots, kāpēc tā: "Ārpus Rīgas valda laika cikliskums, savuties pilsētniekam tehnoloģiskā progresa zīmē saglabājusies laika saikne ar pagātni un nākotni, — un šo saikni uztur un glabā ielas, artērijas, kas smeļ savu spēku laikā un izdzied to telpā. Ielu nosaukumi ir pilsētnieka dzīves un ikdienas gaitu atslēgas vārdi — vitalitātes aizdedze."

Rīdziņas iela, Brīvības iela, Krišjāņa Barona iela, Krišjāņa Valdemāra iela, Vārnu iela, 11. Novembra krastmala, Rīgas bulvāru loks, Rīgas torņi — šajos pilsētas zīmju vārdos bija nosauktas koncerta atsevišķas daļas. Katra ar savu ideju, savu tēlu, savām dziesmām un muzikālo attīstību. Un visas kopā kā sonetu vainags, kā himna Rīgai. Īpašu garšu un vienlaikus likumsakarīgu ievadu katrai koncerta daļai deva latviešu dzejnieki ar savu dzeju un pārdomām. Un katrs ar savu patiesību. "Rīga ir antropoģeogrāfiska likumība — noburkšķ enciklopēdija. Bet es saku — vissvarīgākais šai vietā ir elpošana," apgalvoja Māra Zālīte, ievadot Rīgas apdziedāšanu Krišjāņa Barona ielā, kur dimdēja Rīga, skaisti dziedāja lakstīgala un cekulainā Rīgas torņa gala zīle.

Par spītīgo Rīgu Krišjāņa Valdemāra ielā runāja Imants Ziedonis. Par latviešiem, kas dzīvoja mierīgi savā stingrajā darba dzīvē, labestīgā dzīvē sevī, līdz radās pirmie censoņi, kas izgāja pasaulē, pierādīja tai, ka latvieši ir līdzvērtīgi un līdzspējīgi konkurencē. No tiem laikiem arī ilgas kopkora dziedātajā Kārļa Kažociņa dziesmā ar tik pazīstamajiem Eduarda Veidenbauma vārdiem "Kā gulbji". No tiem laikiem līdz mūsdienām stipra ir pārliecība par to, ka Daugavas abas malas ir nesadalāma vienība, ka mums viena zeme, viena mēle un viena dvēsele. Par spīti tam, ka vējš var nolauzt augstākās priedes...

Vārnu ielā vēl tagad var satikt Čaka Rīgu. "Kur tumšos gaisos atspuldz retas lampas, tur bruģakmeņi dzimst kā zvaigznāji no zampas — ei, nemels ne par Piekto gadu, ne par karu! Kāds Bermonts?... lielinieki? Ko tu lej? Aiz žoga mūzika /../" — tā Uldis Bērziņš. Un patiešām — kari un politika nāk un iet, bet logs miglā asaro vienmēr, debesis atkal un atkal ir pušu, un vienmēr sanāk tie, kas samaksājuši. Uz to vienu vietu, kas uz brieža vēl brīva, pēc tā zirga, kas vēl nav aizņemts. Tomēr kaut kur dziļumos vienmēr gruzd tas, par ko koncertā, videoprojekcijā atsaukts no aizmūžiem, runāja latviešu sirdsapziņas dzejnieks Ojārs Vācietis — turies, mana tauta, turies. Jo kāda mēra žurka, mēra kaķis ik pa laikam Rīgas mērijās.

Brīvību mīlošā Rīga ar saviem karogiem iziet 11. Novembra krastmalā. "Brīve, kur tu gaisi gaisos? / Nu ir nakts un viss ir maisos?" jautāja Māris Čaklais. Un pats atbildēja: "Tumšā naktī, zaļā zālē / Mostas mute, roka, tāle." Un arī kopkoris zināja, ka dziesma kā kliedziens var sākties pat ar klusu zilbi, ar klusu vārdu — savējie sapratīs. Pratīs nosargāt Latvei vārtu atslēdziņu, Saulei, Pērkonam un Daugavai palīdzot.

Skaistā Rīga lepojas pilsētas bulvāru lokā, kur ziediem rotātas pļavas un dziesmām viļņojas gaiss. Par Rīgu, savu Rīgu, zelta bezdelīgu, laimes šūpolēm reiz rakstīja Aleksandrs Čaks. Par to pašu skaisto Rīgu Mežaparkā dziedāja arī kopkoris. "Astoņi gadsimti vienreiz mūžā / šī Tev ir pirmā un mūžīgā reize / otras vairs nebūs / tā saka sirds," paša koncerta noslēgumā atgādināja Jānis Peters. Un dziedātāju Latvija atsaucās Mārtiņa Brauna dziesmā: "Vēl vienreiz, tikai vēl vienreiz mēs / Dzīvosim torņos un nomalēs. / Dejosim mēs, / Spēlēsim mēs, / Svilposim mēs / Ērģelēs!" Ar "Gaismas pili" un dziesmu "Manai dzimtenei" noslēdzās dziesmu vainags Rīgai. "Pūt, vējiņi" kā vienmēr piecēla kājās skatītājus. Dziedāja līdzi tie jau iepriekš, tik daudz kā nekad. Jo repertuārs bija tik pazīstams. Tāpat kā Rīga, tās ielas un parki, viss, kura dēļ mēs šo pilsētu saucam par savu, lai no kura Latvijas nostūra nāktu.

Šis Dziesmu svētku noslēguma koncerts bija neparasts. Arī nepierasts, ne tāds kā vienmēr. Viedokļi par to, iespējams, ir dažādi. Savs skatījums dziedātājiem, savs diriģentiem, savs skatītājiem. Taču nenoliedzami koncerts bija svētki. Dziedātāju dāvana Rīgai bija izdevusies. Pateicoties koncerta mākslinieciskajam vadītājam Sigvardam Kļavam, režisoram Uģim Brikmanim, galvenajam māksliniekam un scenogrāfam Aigaram Ozoliņam un, protams, virsdiriģentiem — Imantam Kokaram, Edgaram Račevskim, Jānim Zirnim, Romānam Vanagam, Sigvardam Kļavam, Mārim Sirmajam. Reizē ar Rīgu Dziesmu svētku estrādē tika sumināti arī diriģenti brāļi Imants un Gido Kokari 80 gadu jubilejā, Maestro Leonīds Vīgners — 95. gadu slieksni pārkāpjot.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga dziesmu svētku "Rīgai 800" noslēguma koncertu iezīmēja ar aicinājumu apliecināt vārdos to, ko vienotā dziesmā Mežaparkā dziedātāju tūkstoši izdziedājuši jau krietni vairāk nekā simt reižu, — mēs ticam sev kā tautai, mēs kopā esam stipri un laimīgi. Un protam priecāties par to tā kā neviena cita tauta zem saules.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

 

Par svētku norises dalībniekiem — skaitļos

Rīgas astoņsimtgadei veltītajos Dziesmu un deju svētkos bija aicināti piedalīties:

286 kori (11371 dalībnieks),

188 deju kolektīvi (5780),

8 pūtēju orķestris (333),

23 tautas mūzikas ansambļi (242),

34 folkloras kopas (553),

32 tautas lietišķās mākslas studijas (806),

15 teātri (247),

31 mazākumtautību mākslinieciskais kolektīvs (602),

16 ārzemju kolektīvi (kori, vokālie ansambļi, deju ansambļi, folkloras deju grupas un citas vienības ar 471 dalībnieku).

Pavisam lēsts, ka 2001. gada Dziesmu un deju svētkos no 27. līdz 29. jūlijam (kopkoru dižkoncerts gan beidzās 30. jūlijā pulksten 0.50, pēc dažām ziņām, 1.10) būtu piedalījušies 633 kolektīvi ar 20405 dalībniekiem. Šajās dienās galīgie skaitļi vēl precizējami. Tāpat tas, cik klausītāju un skatītāju bijis visos sešos koncertos. Datori joprojām strādā.

Nav gan iespējams saskaitīt, cik skatītāju bija dalībnieku gājienu četrās stundās Rīgas ielās, cik klausītāju laukumos.

Tomēr precīzi zināms, ka daudz. Pat ļoti daudz.

 

 

 

 

 

 

Goda virsdiriģente Terēzija Broka un virsdiriģents Imants Kokars

Dziesmusvētku virsdiriģentu seniors profesors Leonīds Vīgners un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Svētku un mākslas darba prieks — kopīgā sajūsmā

Dziesmu karos — spraigāk kā jebkad, labāk kā jebkad

Kaut arī šie nebija tradicionālie, bet gan Rīgas 800 gadu jubilejai veltīti Dziesmu svētki, bez tradicionālajām koru sacensībām tie neiztika. Savu varēšanu un sagatavotību svētkiem kori apliecināja skatēs, kas no 21.aprīļa līdz 20.maijam notika rajonos un reģionos. Par tiesībām piedalīties koru konkursā, kas 27. jūlijā notika Latvijas Universitātes Lielajā aulā, cīnījās 92 Vidzemes, 61 Kurzemes, 28 Zemgales, 16 Latgales un 90 Rīgas kori. Žūrijas komisijā, ko vadīja maestro Imants Kokars, strādāja tādas

Dziesmu svētku jaundarbu autori Zigmars Liepiņš un Juris Karlsons; Mārtiņš Brauns un Uģis Prauliņš

mūzikas dzīves autoritātes kā Ausma Derkēvica, Anita Garanča, Sigvards Kļava, Arturs Maskats, Inta Pīrāga un Kaspars Putniņš. Konkursam tika izvirzīti 17 kori.

Saskaņā ar konkursa noteikumiem kori varēja dziedāt tikai latviešu mūziku. Un tas bija pirmais priecīgais atklājums — cik gan bagāts un krāsains ir latviešu tautasdziesmu pūrs, klasikas mantojums un mūsdienu komponistu sniegums! Skanēja ļoti laba mūzika, arī tādas sarežģītas kompozīcijas kā starptautisku ievērību guvušais Maijas Einfeldes darbs "Pie zemes tālās...", Valta Pūces piecas Katulla dziesmas, kas piedzīvoja pirmatskaņojumu, un Pētera Vaska izsmalcinātā kora mūzika. Liepājas "Aija" bija izvēlējusies savas novadnieces Selgas Mences

dziesmas, bet "Ezerzeme" — Ilonas Rupaines latgaliešu tautas dziesmu apdares. Pirms darīt zināmus sacensības rezultātus, žūrija izteica atzinību visiem koristiem un diriģentiem, kas piedalījušies konkursā un apliecinājuši tik augstu meistarību. Un tie nebija tikai vārdi — izcilo koru sniegumu novērtēja arī paši dziedātāji, uzgavilējot gan saviem diriģentiem, gan nesenajiem konkurentiem.

Īsi pirms pusnakts tika nosaukti novadu sacensības uzvarētāji, kas turpināja cīņu par Lielo balvu. Savu vērtējumu varēja izteikt arī klausītāji, izšķirot Skatītāju balvas likteni. Spraigo un skaisto dziesmu karu uzvarētāji tika sumināti svētku noslēguma koncertā Mežaparkā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Tradicionālajā koru konkursā, ko dēvējam arī par dziesmu karu, 27. jūlijā bija aicināti kolektīvi no visiem novadiem un no Rīgas. Šoreiz koru skates norisi ietekmēja iepriekšējās atlases rezultāti, vērtējot rajonus un novadus.

Vidzemi pārstāvēja piecas vienības:

Baldones jauniešu koris, diriģente Brigita Kalniņa, Ogres tautas nama sieviešu koris "Rasa", diriģentes Aira Birziņa un Baiba Āboliņa, Cēsu Pils koris, diriģente Marika Austruma, Valmieras kultūras nama jauktais

Rīgas mērs Gundars Bojārs un goda virsdiriģents Jānis Dūmiņš; goda virsdiriģente Ausma Derkēvica sveic Vidzemes labākā kora diriģentu Guntaru Ķirsi; goda virsdiriģents Jānis Dūmiņš sveic Kurzemes labākā kora diriģentu Romānu Vanagu; goda virsdiriģents Gido Kokars sveic Zemgales labākā kora diriģentu Jāni Zirni; pēc Rīgas labākā kora lauriem un Lielās balvas iegūšanas priecājas Rīgas diriģents Māris Sirmais Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

koris "Valmiera", diriģents Guntars Ķirsis, Ogres pilsētas jauktais koris "Ogre", diriģents Jānis Zirnis.

Kurzemi bija uzticēts pārstāvēt trim koriem. LU aulā dziedāja:

Liepājas tautas mākslas un kultūras centra sieviešu koris "Aija", diriģente Gunta Vite, Tukuma rajona skolotāju koris "Vanema", diriģents Romāns Vanags, Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas jauktais koris, diriģenti Benita Paegle un Normunds Priednieks.

Zemgali reprezentēja divas vienības:

Dobeles rajona skolotāju koris "Sidrabe", diriģents Jānis Zirnis, Jelgavas pilsētas kultūras nama "Rota" kamerkoris "Mītava", diriģente Agija Pizika.

Latgali pārstāvēja divas skanīgas saimes:

Rēzeknes pilsētas kultūras nama jauniešu koris "Ezerzeme", diriģenti Ēriks Čudars, Anda Lipska un Rota Salmiņa, Daugavpils latviešu kultūras nama jauktais koris "Daugava", diriģents Jevgenijs Ustinskovs.

Rīgai visas Latvijas koru lielskatē bija pieci pārstāvji:

Rīgas kultūras un tautas mākslas centra "Mazā ģilde" jauniešu koris "Balsis", diriģenti Agita Ikauniece un Ints Teterovskis, Rīgas Latviešu biedrības sieviešu koris "Ausma", diriģents Jānis Zirnis, Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris "Gaudeamus", diriģents Ivars Cinkuss, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu koris "Kamēr...", mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, diriģents Ainārs Rubiķis, sieviešu koris "Dzintars", mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa.

Koru skate beidzās krietni pēc pusnakts, taču klausītāju un dziedātāju interese auga augumā.

 

Daudzie klausītāji ar gandarījumu secināja, ka koru dziesmu pūru pēdējos gados papildinājuši jauni skaņdarbi, kuru autori ir Selga Mence, Maija Einfelde, Leons Amoliņš, Pēteris Plakidis, Pēteris Vasks, Arturs Maskats, Roberts Liede un citi. Par vienu spilgtākajiem pārsteigumiem kļuva rēzeknietes Ilonas Rupaines latgaliešu tautasdziesmas mūsdienīgā apdarē.

Žūrija Dziesmu svētku virsdiriģenta profesora Imanta Kokara vadībā (tajā darbojās arī Ausma Derkēvica, prof. Anita Garanča, Inta Pīrāga, Sigvards Kļava, Arturs Maskats un Kaspars Putniņš), izvērtējot sniegumu, par vislabākajiem atzina:

no Vidzemes

Valmieras kultūras nama jaukto kori "Valmiera",

diriģents Guntars Ķirsis;

no Kurzemes

Tukuma rajona skolotāju kori "Vanema",

diriģents Romāns Vanags;

no Zemgales

Dobeles rajona skolotāju kori "Sidrabe",

diriģents Jānis Zirnis;

no Latgales

Rēzeknes pilsētas kultūras nama jauniešu kori "Ezerzeme",

diriģenti Ēriks Čudars, Anda Lipska un Rota Salmiņa;

no Rīgas

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu kori "Kamēr...",

mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais.

Rīgas jauniešu koris "Kamēr..." izpelnījās koru sacensības Lielo balvu. Rīgas pilsētas dome, atzīmējot Latvijas galvaspilsētas astoņsimtgadi, korim piešķīrusi 800 latu prēmiju.

Savukārt klausītāju balvu izpelnījies Rēzeknes jauniešu koris "Ezerzeme".

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"