Uz mūžību atnākot savā dzimtajā zemē

Pirmdien, 30.jūlijā, Raiņa kapos notika latviešu politiķa Fēliksa Cielēna un viņa dzīvesbiedres mākslas zinātnieces Maijas pārbedīšanas ceremonija

Pārbedīšanas ceremonijas laikā 30.jūlijā Raiņa kapos Fēliksa un Maijas Cielēnu meita Izabella Foto: A.F.I.

Aizvakar, 30. jūlijā, Raiņa kapos, Rīgā, notika izcilā latviešu politiķa, valstsvīra un diplomāta, talantīgā publicista un rakstnieka Fēliksa Cielēna (1888—1964) un viņa dzīvesbiedres mākslas zinātnieces Maijas Cielēnas (1889—1988) pārbedīšanas ceremonija. Abi politiskie trimdinieki, lai izvairītos no sagaidāmajām nacistu vai boļševiku represijām, atstāja savu dzimteni Latviju 1944. gada maijā, un urnas ar viņu mirstīgo atlieku pelniem līdz šim atradās ilggadīgās mītnes pilsētas Stokholmas Sandsborgas kapsētā. Nu beidzot ir piepildījies Fēliksa Cielēna testamentārais vēlējums, ko viņš, būdams smagi slims, 1962. gada vasarā izteica savam labajam draugam un palīgam mūža pēdējos gados Jānim Ritumam un ko varam izlasīt viņa atmiņu un atziņu grāmatas "Laikmetu maiņā" pēdējā sējumā: "Kad Latvija kļūs brīva, mana pelnu urna novietojama Rīgā, Raiņa kapos, uzliekot Zviedrijas granīta plati ar uzrakstu — Fēlikss Cielēns 7.02.1888. —196? Felix sum, es esmu laimīgs, jo cīnījos par Latvijas brīvību un uzvarēju." Tagad šis lūgums būs izpildīts, par ko galvenokārt jāpateicas Fēliksa Cielēna meitai Izabellai Cielēnai un arī viņa mazbērniem Ilmāram un Silvijai, kas nupat ieradās Rīgā, lai pārbedītu savus vecākus un vecvecākus līdzās kādreizējiem domubiedriem un līdzgaitniekiem Rainim un Aspazijai. Svinīgajā ceremonijā piedalījās sociāldemokrātu partijas vecbiedri.

Klāt bija Fēliksa Cielēna seno dienu draugu un paziņu bērni, kam pašiem jau pāri septiņdesmit, gan ap pussimtu jaunās paaudzes LSDSP biedru, tostarp partijas tagadējie politiskie līderi Juris Bojārs, Arnis Mugurēvičs, Jānis Dinēvičs, Māris Tralmaks, Viola Lāzo, gan kultūras un sabiedriskie darbinieki. Svešatnē mirušajiem brīvas un demokrātiskas Latvijas valsts veidotājiem tika veltīti daudzi sirsnīgi un dziļu cieņu apliecinoši vārdi, paužot gandarījumu par viņu simbolisko atgriešanos dzimtajā zemē, par ko ilgus gadus sapņots un cerēts.

Neparasti bagāts un vēsturiskiem notikumiem piesātināts ir bijis Fēliksa Cielēna, politiķa, valstsvīra un literāta, mūžs, tas lieliski atainots mūsu tautas likteņgaitu

Izabella Cielēna (centrā) un viņas bērni Silvija un Ilmārs pie Fēliksa un Maijas Cielēnu pārbedījuma vietas Foto: Jurģis Skulme

kontekstā viņa plašajos memuāros "Laikmetu maiņā", kas sešdesmito gadu sākumā nākuši klajā Stokholmā, bet nupat ar meitas Izabellas Cielēnas gādību atkārtoti izdoti Latvijā. Jau agrā jaunībā viņš aktīvi iesaistījies sociāldemokrātiskajā kustībā un palicis uzticīgs eiropeiskās sociāldemokrātijas un tautas brīvības idejām līdz pat mūža beigām, tādēļ kopumā gandrīz 40 gadus dažādos laikos bijis spiests pavadīt politiskā trimdā atrautībā no dzimtenes. Uzturoties savulaik emigrācijā Pēterburgā un Rietumeiropā, ieguvis teicamu jurista izglītību un spožas svešvalodas zināšanas. Būdams viens no rosīgākajiem mazinieciskā virziena pārstāvjiem sociāldemokrātu partijā, F.Cielēns jau 1915. gada novembrī — Pirmā pasaules kara laikā — izstrādājis pirmo Latvijas autonomijas projeketu, bet 1918. gadā kļuvis par vienu no jaunodibinātās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadītājiem. Pēc atgriešanās no Parīzes miera konferences 1919. gada augustā, kur viņš bija Latvijas delegācijas loceklis, F.Cielēns tūdaļ aktīvi iesaistījies politiskajā darbībā — jaunās, neatkarīgās Latvijas Republikas starptautiskā prestiža, drošības un valsts iekārtas veidošanā un stiprināšanā. Visā parlamentārās demokrātijas laikā viņš bijis viens no izcilākajiem un rosīgākajiem politiķiem, ko labi pazina kā erudītu un savos uzskatos konsekventu cilvēku ne vien Latvijas sabiedrībā, bet arī daudzu ārvalstu politiskajās un diplomātiskajās aprindās. Viņš ir bijis gan mūsu valsts priekšparlamenta — Tautas padomes — loceklis (1919—1920), gan Satversmes sapulces (1920—1922) un visu pirmo četru Saeimu deputāts (1922—1933), gan ārlietu ministra biedrs (1923), gan 13 mēnešus ārlietu ministrs (1926—1928), gan Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē (1933—1934). Kopumā ilgāk nekā desmit gadus vadījis Ārlietu komisiju Satversmes sapulcē vai Saeimā. Likteņa ironija, ka pēc 1934. gada 15.maija apvērsuma Fēliksam Cielēnam—vienam no neatkarīgās Latvijas valsts pamatu licējiem — kā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma pretiniekam atņemta Latvijas pavalstniecība. Pēc atgriešanās dzimtenē vācu okupācijas laikā viņš aktīvi iesaistījies nelegālā nacionālās pretestības kustības centra — Latvijas Centrālās padomes — darbā, aicinot pretoties gan nacistu, gan boļševiku varai.

Maija Cielēna nākusi no slavenās Eliasu dzimtas. Viņas brāļi Ģederts un Kristaps savulaik guvuši lielu ievērību gan mākslas pasaulē, gan sociāldemokrātiskajā kustībā. Atrodoties emigrācijā, Maija Cielēna studējusi literatūru un mākslas vēsturi Briseles, Grenobles un Parīzes universitātē. Tieši Parīzē Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada 19. jūnijā viņa apprecējusies ar Fēliksu Cielēnu — abu kopdzīve ciešā garīgā tuvībā kā gaišos, tā arī tumšos laikos ilgusi pusgadsimtu. Ļoti daudz Maija Cielēna ir rakstījusi gan par mākslas vēsturi, gan par jaunākajām mākslas aktualitātēm. Bet īpaši lieli nopelni viņai bijuši trimdas laikā Zviedrijā, palīdzot publicista un rakstnieka darbā savam vīram, kas neizārstējamas acu slimības dēļ piecdesmito gadu sākumā kļuva pavisam neredzīgs.

Mintauts Ducmanis, "LV" nozares redaktors