Paliek Latvija, paliek Rīga, paliekam mēs!

Lielo Dziesmu un

deju svētku izskaņā

Jā, patiesi — kas paliek pēc šādas tūkstošu pulcēšanās reizes? Turklāt šie gan būtībā bija kārtējie svētki, kad traucāmies klausīties dziedātājus koru karā Universitātes aulā, kad vērojām viesu korus no daudzām valstīm, kad gribējām būt Lielās estrādes tuvumā Mežaparkā, lai dzirdētu tūkstošbalsību. Bet mūsu lielsvētki reizē ir arī deju un instrumentālās mūzikas svētki, kad nepietiek ar brīvdabas skatuvēm, kad vajadzīgs plašs stadions.

Un tomēr — šie bija ārkārtas svētki. Rīgas astoņsimtgades sakarā. Tāpēc ar daudziem pārsteidzošiem pavērsieniem, ar patīkamām un varbūt reizēm ne tik tīkamām neparastībām.

Dalībnieku gājiens svētdienas rītā meta labi pārdomātu līkumu apkārt vecpilsētai. Daudzi ievēroja, ka no Doma laukuma plašuma, kur tas sākās, pilsētu un rajonu kolonnas strauji ievirzījās šaurajā Zirgu ielā, lai tad meklētu izeju Līvu laukuma mājīgumā. Saderīgā kārtā netrūka arī katram latvietim pazīstamo arkla vilcēju, kas, pajūgos iestreņģēti, drošu roku grožus sajuzdami, nenieka nebijās no dalībnieku drūzmas, sasaukšanās, dziedāšanas un dejotāju spēlēšanās apstājas brīžos, bet dabas noliktajā laikā un vietā atstāja savus zirgābolus. Un pirmie gājēji, izgājuši savu maršrutu, uzklausījuši vēlīgu skatītāju sveicienus un mudinājumus, suminājuši sastatnes nometušo un jaunā cēlumā redzamo Brīvības pieminekli, jau pēc pusotras stundas sasniedza Pils laukumu.

Paliek, protams, arī šādas atmiņas. Līdztekus lielkoncertu iespaidiem, nejauši sastaptie jaunības vai vīra gadu draugi un paziņas, kuri tagad dzied jau citā korī vai dejo vidējās paaudzes ansamblī. Bet ir arī atmiņas, kas urdī, lai domātu par priekšdienām. Kāda sirsnīga pēcpusdiena Dziesmu svētku parkā, kas tagad atguvis Viestura dārza vārdu. Tur bija tikai daži kori, skanēja tikai dažas dziesmas. Neteiksim, ka tikai daži klausītāji, kaut gan to varētu būt bijis krietni vairāk. Dainis Īvāns pie simtgades laika pieminekļa komponistu bareljefu aizvēnī teica varbūt īsāko, bet nebūt ne maznozīmīgāko runu savā politiķa mūžā. Par to, kā mēs jūtamies ar dziesmu, un par dziesmu, kāds ir tās spēks, un par mirkli, kas paver mūžības vārtus.

Bet profesors Dziesmu svētku vēstures pētnieks Oļģerts Grāvītis tūlīt jūtu uzplūdā vaicāja:

— Šie vīri te noraugās uz mums no saviem bareljefiem un pašu komponēto dziesmu pirmajām taktīm metāla plāksnē un nevis mēmi klusē, bet gan skaļi vaicā, varbūt pat jau kliedz: "Mīļie kungi, Rīgas un visas Latvijas domnieki! Vai tiešām jūs desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas neesat pamanījuši, ka mūsu rindā nav Baumaņu Kārļa, Latvijas valsts himnas "Dievs, svētī Latviju!" autora, un mēs te dziedam bez viņa notīm? Kur klusais Jānis Norvilis, kas latvju tautai devis "Svēto mantojumu" un Raiņa apgaroto "Daugav’s abas malas"? Kur nule uz tēvzemi pārvestais Jānis Kalniņš, kas mums kopā ar Plūdoni dāvājis "Lai līgo lepna dziesma"? Līdz nākamajiem XXIII vispārējiem Dziesmu svētkiem, kas paredzēti 2003. gadā, vēl ir laiks, un mēs labprāt būtu viņu sabiedrībā!"

Turpat piemiņas vietā sastopam koristu goda virsdiriģenti Terēziju Broku un dejotāju goda virsvadītāju Uldi Žagatu. Cik īss un ietilpīgs ir viņu komentārs: "Labi gan, ka mēs te stāvējām un to visu dzirdējām. Lai paliek, kas celts un izveidots pirms trīsdesmit gadiem. Bet mēs esam ieguvuši jaunu elpu!"

Paliks, gan paliks pieminekļi, un vēl jauni nāks klāt. Taču ir mirkļi, kad liekas būtiski no šādiem svētkiem saglabāt ne tikai atmiņas, avīzes, kur daudz kas aprakstīts, paša vai citu fiksētus attēlus, kas laika gaitā neizbālē. Pat pēc pāris gadiem vēl uzliksim cepurīti ar gadskaitļiem "800" vai "2001", uzvilksim krekliņu ar emblēmas atgādinājumu. Bet tie, kas atkal brauks uz nākamajiem svētkiem jau pēc pāris gadiem, pie saviem goda tērpiem piespraudīs šīsvasaras nozīmīti ar nepārprotamo atgādni "Rīgai 800".

Par zīmīgiem akcentiem vedinās atcerēties neparasti krāšņā grāmata "Dziesmu un deju svētki", kas tapusi Preses nama tipogrāfijā un daudziem kļuvusi par kārotu izdevumu ar simt lielformāta lappusēm, ar priekšzīmīgu iespiedumu uz cēlā krītpapīra. Teksts aptver vēsturi un mūsdienas, ir viela pārdomām un lietišķa informācija, sākot no komponistu un diriģentu biogrāfiju datiem un beidzot ar dalībnieku (gan tikai koletīvu, nevis personāliju) sarakstiem un abu lielkoncertu — dejotāju "Viena saule, viena zeme" un dziedātāju "Visi ceļi guniem pilni" — programmām. Neatceros citu pēdējā laika iespēju vienkop redzēt visu Latvijas lielāko centru ģerboņu krāsainus attēlus, sākot ar Ainažiem, Aizkraukli un Aizputi, beidzot ar Viļaku, Viļāņiem un Zilupi. Ir te arī samērā jaunu ģerboņu parāde, teiksim Alojai, Brocēniem, Cesvainei un Dagdai vai Stendei, Vangažiem un Viesītei. Gluži kā Latvijas mazā enciklopēdija miniatūrā.

Varbūt vēl lai ieskatāmies kādās rindkopās no zīmīgākajām apcerēm? Profesors, Dr. habil. art. Ojārs Spārītis vairāklappušu ilustrētā tekstā cita starpā "iemet" šādus teikumus:

"Vai gan citādi pēc Rīgas būtu tīkojuši Ivans Bargais, Stefans Batorijs, Gustavs Ādolfs un Pēteris Lielais? Šiem varenajiem centās līdzināties arī XX gadsimta tirāni, kuru karapūļi pārstaigāja Rīgu, to postīdami un dedzinādami, iznīcinādami pilsētas iedzīvotājus un degradējot tās kultūras simbolus. Taču Rīgai arvien ir bijis svarīgi piesaistīt enerģiskus un zinošus ļaudis un padarīt par pilsētas patriotiem gandrīz ikvienu ienācēju jau pirmajā paaudzē."

Savu artavu devusi mūzikas vēsturniece Ilma Grauzdiņa emocionālā vēstījumā "Dziesma Rīgai un Rīga dziesmai":

"Rīgā, kā zināms, ir notikuši visi vispārējie Dziesmu svētki, izņemot ceturtos, kuri bija sarīkoti Jelgavā. Pašreizējām rīdzinieku paaudzēm par dziesmu svētku tiešo simbolu ir kļuvusi Lielā estrāde Mežaparkā. Un daudzi būs ar mani vienisprātis, ka ir dziesmas, kas, Mežaparkā dziedātas, iegūst pavisam īpašu auru un izteiksmību. Jāzepa Vītola "Gaismas pils" tikai kopkora skanējumā grimst un atkal ceļas tik pilnīgā cieņā un varenībā. Emiļa Melngaiļa "Jāņuvakars" tikai Mežaparka priežu ielokā līgo tik diženā krāšņumā. Tikai te Emīla Dārziņa dziesmas "Lauztās priedes" balsu līniju bangas iegūst masīvu skaņu viļņu draudīgumu un gaviļu jūsmu."

Līdz šim necilātiem un reizumis tīši noklusētiem faktiem pieskaras Oļģerts Grāvītis, varbūt pat polemiskā rakstā ar šķietami neitrālu virsrakstu "Rīga — Dziesmu svētku šūpulis", itin kā iejuzdamies Doma gaiļa lomā:

"Es viņus visus savā garajā mūžā esmu redzējis. Gan Jāni Ivanovu, Jāni Ķepīti, Arvīdu Žilinski — VII vispārējo Dziesmu svētku dalībniekus Latvijas konservatorijas korī, gan pirmo pēckara gadu X Dziesmu svētku 5000 dalībnieku bērnu kopkora jauniešus Ilmu Grauzdiņu, Arnoldu Klotiņu, Jāni Torgānu un daudzus citus. Dziesmu svētku kustības fenomena galvenā īpašība — izauklēt savā klēpī simtus, pat tūkstošus latviešu profesionālās mūzikas darbinieku."

Savukārt jaunībā atsperīgais un priekšzīmīgais LVU "Danča" dejotājs un solists Ēriks Tivums kļuvis arī par asprātīgu rakstītāju. Būtu pat pārsteidzoši, ja šādā kopkrājumā neatrastu viņa kārtējo improvizāciju "Deju Rīgā, Rīgā deju". Sākums vien mudināja izlasīt visu līdz galam:

"Sen mēs zinām un lepojamies ar faktu, ka ik latvietim pieder pa tautasdziesmai. Latviešu folkloras krātuvē Barontēva Dainu skapī glabājas miljons tautasdziesmu. Sakrāto horeogrāfisko vienību ir četrdesmit reižu mazāk — ap 25 000 deju un rotaļdeju. Tomēr tā nav slikta attiecība: ja dziesmu vēl varam dungot katrs savā nodabā, tad dejai nepieciešami vismaz divi, vēl labāk — četri, seši vai pat astoņi, un tad jau iznāk kadrilis, maģais dancis, trīssolis un trīspāris, bet visvairāk kustēšanās prieks atplaukst virtenēs un riņķos, gatvēs un līnijās. Latvietis it kā grib izdejot Lielvārdes jostu visā tās burvju zīmju pilnajā noslēpumainībā. Aiz katras zīmes — sava dievība, lūgsna, sava vēsture un savs sapnis. Tos visus kopā sien Rīga. Vai katram rīdziniekam ir sava deja?"

Varbūt kādam liksies, ka apceres veidotas pārāk īsi un konspektīvi. Vajadzētu lasīt kaut ko arī par folkloras ansambļiem, kuru netrūka šajos svētkos, pat par pūtēju orķestriem, kas spēlēja ielās un laukumos, gājienu laikā un pat Lielajā estrādē. Šī tomēr nav grāmata parastajā izpratnē. Ir radusies pirmā šāda tik apjomīga Dziesmu svētku grāmata. Vienlīdz dalībniekiem, klausītājiem un skatītājiem. Tomēr ne kā reklāmas izdevums, kur pieminēts arī "Latvijas Vēstnesis", bet gan kā bagātīgs izziņu krājums. Ne tikai šai jubilejas reizei vien.

Varētu pat nerunāt, ja medus podā nebūtu ielijis kāds rūgts piliens. Grāmatu tomēr nav dabūjuši daudzi gribētāji. Pat oficiālā laikraksta redakcijā iegriezās dziedātāja no Alūksnes rajona skolotāju kora (!). Viņi esot palikuši bešā. Varot uzteikt Tautas mākslas centra izdotā žurnāla "Dziesmusvētki" redakciju un TMC darbiniekus, kas katram dāvinājuši svētkiem veltīto numuru. Tāds ticis arī "Atzeles" dziedātājiem, tomēr viņa nezinot, vai grāmatu dabūjis pat diriģents. Lai gan — kļūmes atgadās pat saskanīgā ģimenē.

Mēs katrs ejam un nākam uz svētkiem pa savu ceļu. Varam priecāties līdzi valmieriešiem un dobelniekiem, rēzekniešiem un tukumniekiem, kas saņēmuši sudraba kausus. Kora "Kamēr…" jaunavas un jaunekļi Lielajā estrādē sarīkoja ovācijas savam diriģentam, kas turēja rokā Lielo balvu. Kārtējo kora zeltlietu krājumā. Ar sūru darbošanos un mērķtiecīgu rīcību kaldinātu. Bet jo nozīmīgāku tieši šādos svētkos.

Taču šie bija visas Latvijas svētki. Jau mājās atgriezušies alūksnieši un valcēnieši, liepājnieki un ventspilnieki, daugavpilieši un rēzeknieši. Ar labi padarīta dziesmudarba un dejasmākas apliecinājumu. Un tas ir pats svarīgākais. Tas, kas paliek pāri pēc saules un lietus, pēc sviedriem un gavilēm. Rīga dzirdēja un sadzirdēja.

Mintauts Ģeibāks — "Latvijas Vēstnesim"

Rīga – Gulbene, 2001. gada 2. augustā