Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, gleznotāja Biruta Baumane

Foto: A.F.I.

Rīgas man ir vairākas. Bērnu dienās Tērvetē tā mirgoja tālumā un Ziemassvētku brīvdienās, tur ciemojoties ar mammiņu, sagaidīja ugunīs mirdzoša, vilinoša un noslēpumaina. Ģimnāzijas laikos Jelgavā, slepeni braukājot uz Rīgas Operas baletskolu un bieži paliekot uz izrādēm Operā, Rīga un Opera man kļuva it kā viens un tas pats.

Un tad es kļuvu par rīdzinieci. Mana Rīga nu veidojās tādā daudzstūrī: Mākslas akadēmija — Kauliņzāle (kur atradās Helēnas Tangijevas–Birznieces baletstudija) — Universitāte (kur studēju filosofiju) — mājas Aleksandras Beļcovas dzīvoklī, kur dzīvoju Romāna Sutas bijušajā darbnīcā. Tas bija pats Rīgas centrs, pati Rīgas sirds, un ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī kultūras nozīmē. Vēlāk šis daudzstūris mainījās un paplašinājās, un tomēr palika centrs. Tajā nu ietilpa arī Mākslinieku savienība Benjāmiņu mājā, Maija Silmale Alberta ielā, Ģertrūdes iela, kur dzīvoju es, Rīgas bāri "skapis" un "bedre", kur sēdēju ar draugiem.

Bet nu es esmu Pārdaugavā. Pārdaugava arī ir Rīga. Līdz šim tikai zināju, ka kaut kur ir atnācis pavasaris, un par to pārliecinājos, aizbraucot uz Vējzaķsalu vai Lakstīgalu salu un saplūcot pureņu pušķi, kas brīnišķīgi svaigi smaršoja pēc pavasara, vai arī ziedēšanas laikā kaut kur redzot ziedam ābeles vai ceriņus (tie skumji atgādināja, ka šis pavasaris jau beidzas). Bet nu es biju pavasaros tieši iekšā. Un arī baltajās ziemās un domīgajos, zeltotajos rudeņos.

Spirgta, smaršīga gaisa šalts iesitās sejā, pirmoreiz izkāpjot Pārdaugavā no tramvaja. Jā, te bija pavisam cita pasaule. Bijām atbraukuši meklēt vietu mājas celšanai.

Ar to sākās mana Pārdaugava.

Smaršas un smaidi. Ābeļdārzi. Mazi, vecīgi, mīlīgi namiņi, grimstoši kuplos, ziedošos dārzos. Puķes. Cilvēki smaidīja, sveicinājās, parunājās. Vietai garu piešķir cilvēks. Tepat netālu dzīvoja Gunārs Cilītis, Ojārs Vācietis, Jānis Stradiņš, Arvīds Ozoliņš, Kārlis Miesnieks un taisni pretī pāri ielai Jānis Osis. Spertālu mājā, kurai bijis skaists dārzs, dzīvoja Marga Spertāle un Milda Grīnfelde. Kad sacēla jaunās mājas, te ieradās vesela mākslinieku kolonija — Boriss Bērziņš, Auseklis Baušķenieks, Būmaņi, Herberts Siliņš un citi, un rakstnieki Ēvalds Vilks, Egons Līvs un citi.

Vieta — tā ir cilvēki, kā es lasīju par slavenajām mākslinieku kafejnīcām Monparnasā. Manā mājā bija izveidojusies gaisotne, kurā tik viegli radīt. Māksla un dzīve gāja juku jukām, tās gandrīz vairs nebija atšķiramas. Tur bija bohēma, kura tik vajadzīga radošam cilvēkam, lai viņš ilgāk būtu kā bērns, prastu priecāties un brīnīties par dzīvi, un kurā mēs bagātinājām cits citu. Tur bija draudzība un mīlestība, kas dzīvi dara krāšņu. Manā mājā skanēja mūzika — īsta, dzīva, liela. To uzbūra Valdis Jancis un Māris Villerušs. Bet viņi nebija vienīgie. Še tapa arī daļa no Artura Grīnupa 6. simfonijas, dzejas, un manas bildes gleznojās pašas.

Dienai un naktij nebija nozīmes. Un, ja man kādu laiku naktī nezvanīja telefons vai durvju zvans, es sadurstījos — vai tad nevienam vairs neesmu vajadzīga?

Naktis mīlēju vēl vairāk nekā dienas. Un pēc nenogulētām, bet dzīvotām naktīm brīnišķīgie rīti šķita kā Marisam Vētram, kas raksta: "Kā zudusi brīnišķa dzeja šķita agrie pavasara, rudens un ziemas rīti."

Dzīve mutuļoja, un ar mums bija draudzīgā, smaidošā Pārdaugava. Mazās laika zoba piešķiebtās mājiņas mums draudzīgi uzsmaidīja. Nāca Pārdaugavas pavasari, kad smaršo zeme un zāle, ievas un ceriņi, kastaņu ziedēšanas svētki, jasmīnu un liepu ziedēšanas laiks, nāca vasaras ar puķēm un dillēm dārzos, baltās ziemas, kad mājiņas apsedzās baltas un uzlika sniega cepures, un rudeņi ar dzelteno lapu birumu, un tad Pārdaugava izgreznojās ar melnām zaru mežģīnēm.

Reižu reizēm gājām kājām pār veco tiltu, kamēr Ļena, Helēna Romānova, atgrimmējās, lai pēc tam saskrietos manā mājā, kur, durvis vērdama, Ļena noteica: "Gāžas Romanovu asiņainā ķerra," apsēdās pie klavierēm, un viņas skaistā, zemā, samtainā balss laida vaļā savu plašo, dzīvespriecīgo repertuāru, un mēs saklupām ap klavierēm un rāvām līdzi. Un tad, kad Ļenas vīrs Voldemārs Šeļegovs bija atkārtoti izzvanījies, gājām visi Ļenu pavadīt pa Pārdaugavas nakti.

Bet daudzkārt tilts tapa pāriets arī no šīs puses. Tā, piemēram, kādā pirmā jūnija spirgtajā, maigi rozā rītā vai, kā teiktu Konrāds Ubāns, "kad rītausma stiepj savus rožainos pirkstus pār Rīgu", mēs četratā — Maija Silmale, Valdis Jancis, Antons Megnis un es — gājām gar Zundu, kur tad vēl bija baļķi, ko pa starpām šķīra sētas, pa kuru šķirbām līdām cauri, kamēr vienai Antons vairs cauri netika, jo šķirbas bija kļuvušas šaurākas, bet Antons miesās nebija no vārgajiem. Tā mūs pamanīja sardzīte un teica: vai, vai, dēliņ, nez kā tev mājās klāsies… Ļoti brīnījāmies un smējāmies, kad ieraudzījām, ka Antons bija visnotaļ nobučots ar lūpu krāsu. Bet Maija lūpas nekrāsoja, un es tur nebiju vainīga.

Arī tāpat vien prieka pēc klejojām pa Pārdaugavu, un kas gan tas bija par pavasari bez klejojumiem pa Zaķusalu vai arī Ķīpsalu.

Bija kāds Jāņu rīts. Saulīte tikko uzlēkusi, un mēs bijām zem mana ozola palikuši trīs pēdējie — Ļena, Gunārs Cilītis un es. Otrpus sētai (kas nu tā toreiz bija par sētu, tikai modes pēc, tai varēja viegli pārkāpt pāri) pienāca divas līgotājas ar pīrāgu šķīvi. Sākās pārdaugaviski raženas runas, ka nenoklausīties. Atklājās, ka šīs jaukās būtnes ir kefīra pārdevējas Āgenskalna tirgū, un Gunārs teicās todien pat iet iegādāties viņu labo un ārstniecisko dziru.

Tā nebija vienīgā reize, kad ozols mūs gādīgi ņēma zem saviem platajiem, zaļajiem zariem pie ugunskura. Jāņos mani neatvairāmi vilka uz laukiem Jāņu pļavas, zāļu smaršas, bet ne vienmēr varēja no Rīgas izkustināt tos, kuru Jāņos būtu pietrūcis. Un tad kādā Līgo vakarā, kad devāmies prom laukos, ozols palika klusējot, it kā pamests, it kā pārmezdams vai brīdinādams, ka tā reiz var arī pietrūkt.

Jā, un nu jau trīs metru attālumā no ozola sākas asfalts — vienaldzīgs, nejūtīgs, nekad nebijis dzīvs.

Kādā pavasarī — tas bija pats ābeļu ziedēšanas laiks — man apkārt sākās ugunsgrēki — dedzināja ziedošos ābeļdārzus un mazās mājas. Saule sildīja, ābeles ziedēja, un sarkanas liesmas pacēlās tam visam pāri un to sadedzināja.

Tad sākās Pārdaugavas slepkavošana: buldozeri, drupas, neiedomājamas atkritumu kaudzes, kas gadiem gulēja nekustinātas un nevienam nevajadzīgas un auga augumā, mirstošas mājas bez cilvēkiem, melnām, tumšām logu acīm, kamēr vienā reizē pa logiem izšāvās liesmu mēles vai māja vienkārši saļima zem buldozera nejūtīgā grūdiena. Un tur bija dzīvotas dzīves, dārgas un vienreizīgas dzīves, kas neatgriežas, ko katru tikai vienreiz Dievs nosūta pasaulei — dzīvošanai.

Kad tā padomā, visus šos garos gadus esmu dzīvojusi it kā ierakumos, it kā kazarmās, jo būvētāji bija zaldāti. Kad vairākas vasaras aizbraucu uz Sibīriju vai kuģoju pa Tālajiem Austrumiem, mājās braucot, domāju — nez vai mana pamestā māja vēl stāvēs savā vietā, un starp milzīgiem smilšu kalniem un bedrēm atradu — tā vēl stāvēja.

Tagad es vairs neiedrošinātos to pamest vienu kā, piemēram, toreiz, kad, steigā izbraukusi, lai dotos pa Jeņiseju un Sibīrijas taigu, vilcienā pie Rēzeknes sāku šaubīties, vai neesmu atstājusi ieslēgtu gludekli. Lūdzu Rēzeknes stacijas priekšnieku piezvanīt uz Rīgu manam kaimiņam, lielajam aktierim Jānim Osim, lai viņš izdauza ķēķa logu un izņem pletīzeri. Bet Jānis Osis logu neizdauzīja, viņš bija pielicis trepes pie ķēķa loga un ik pa brīdim kāpis skatīties, vai kas nedeg. Nedega, jo pletīzeris tomēr nebija atstāts vadā, tikai satiekot aktieris allaž apprasījās: nu, vai pletīzeris nav ieštepselēts?

Visbriesmīgākās bija koku nāves. Kā tik tos nemēģināja kāds celtnis vai buldozers izkustināt, un kā pēc sīkstas turēšanās pie savas zemes, kurā viņi bija ar saknēm ieauguši, kura bija viņu zeme, tie gāzās — ar kādu drausmu aizmūža šalkoņu vai koka vaidu. Un tad stiprās saknes, nevarīgi gulēdamas uz zemes, stāvēja gaisā — likās, ka tās briesmīgā izmisumā kliedz. Tā bija aizgājuši visi Dzirciema ielas varenie skaistuļi, un lielās ievas, kādas nekur citur nebiju redzējusi, — kā tās smaršoja pavasara naktīs, kad atgriezos mājās. Bet acīmredzot ir cilvēki, kam skaistums traucē.

Tagad agros pavasaros vairs gaisu netricina putnu treļļi un lakstīgalas, vēstot pavasari. Vārda dienās vairs nemodina Dārza ielas pūtēju pāra tauru skaņas apsveicot. Kaimiņi ir nomainījušies — ne kā toreiz, kad, atgriežoties no manas pirmās personālizstādes kārtošanas, mani sagaidīja gleznotāja Kārļa Miesnieka kundzes Olgas "ieliktā" alus kanna ar paskaidrojumiem, kā apieties ar to, kad sākt to garšot, un pēc tam otrā dienā pēc izstādes atklāšanas, kad māja steigā bija atstāta tukša, atgriežoties ar lielu baru ciemiņu, mūs sagaidīja manas labās kaimiņienes sarūpēts un saklāts galds. Tagad tai vietā pa logiem birst iekšā akmeņi kopā ar logu stikliem, anonīmu roku mesti. Daudzu mazo Pārdaugavas māju, kurām katrai bija sava seja, kuras prata smaidīt un kuras uzrunāja mūs un iedvesmoja, vietā tagad ir bezsejainas, grūti atšķiramas "kazarmas".

Vienīgi koki vēl ir tie, kas palikuši no vecās, labās — īstās Pārdaugavas, tie koki, kuri izglābušies no nāves, kas tik kāri tos pļāva ar nez no kādiem svešumiem nākušu cilvēku rokām, kuru sirdis laikam nekad nav bijušas dzīvas.

Ziemā koki ir kaili un vientuļi, un to lielās ilgas un izmisums izloka un samezglo viņu zarus, kas stiepjas debesīs. Agros pavasaros to zaru melnās mežģīnes izgrezno Pārdaugavu, kailie stumbri kļūst pavisam zaļi, gribas noglaudīt liegi izlocījušos, zaļganos stumbrus un vērot traģiski sagrieztos un neatrisināmi samezglotos kā cilvēku likteņus.

Un tad nāk lielais, brīnumainais, svinīgais svētbrīdis — pirmais zaļums, līdz kamēr sākas lielie ziedēšanas svētki. Vasarā koki noslēpjas lapās, ir visi kopā un sačukstas. Un lapu žūžas, kas ir kā jūras šalkas, tikai savādākas, tāpat kā jūras šalkas, mierina, un glāsta maigais vējiņš, kas nāk caur atvērto logu.

Šie koki ar rievainām it kā senu rūnu rakstu norakstītām mizām liekas kā no zemes iekšienes cauri gadiem un mūžiem virszemē iznākusi dzīvība.

Kad tā eju caur savu Pārdaugavu, es sev saku: nemaz tā nebēdājies un neskaties uz šiem kokiem — katrs ir dzīvs un savādāk skaists. Tie ir kā nedzirdama mūzika. Tā paglābj.

Bet, kad, pārbraukusi pāri Daugavai, izkāpju Rīgas centrā, jūtos kā svešumā. Te pāri gājis ne tikai cirvis un zāģis, bet vēl daudz nežēlīgāki rīki, kas iznīcina dabas ne ar ko nesalīdzināmo, nepārspējamo, gadu desmitos un simtos neatgūstamo harmoniju un skaistumu — sakropļo to, padzen tās dvēseli. Kāds klajs un nemīlīgs kļuvis Vērmaņdārzs, ir zāģēti koki, izņemti soliņi, vienā daļā stāv auto, un tas viss apjozts ar dzelzs sētu. Tas nav vairs lepnais, visiem atvērtais Vērmaņdārzs, ko īpašniece Anna Ģertrūde Vērmane reiz dāvāja Rīgas iedzīvotājiem un kāds tas visus šos gadus tiešām bija — tajā katrs varēja ieiet, apsēsties un justies kā savā dārzā. Un kāds pliks un neglīts kļuvis kanāls, šis idilliskais, skaistais nostūris pašā Rīgas centrā, kur, tikai pāris soļus pasperot sāņus, mirklī varēja izbēgt nomācošajai ielas kņadai, kur pavasaros pastaigājās iemīlējušies un studenti pirms lekcijām pārlaida skatu lekcijām, uz mirkli izsprukuši brīvā dabā. Kur palikuši skaistie koki, kas, tik gleznieciski pārkārušies pār ūdeni, spoguļojās tajā? Un krasts, kas bija tik dabīgi jauks, ir izbagarēts.

Pa ielām pastaigājas švītīgi cilvēki melnās ādas jakās, un pa starpām — švītīgi melnā ar baltām krūtežām ģērbti, svarīgām, trulām, tukšām sejām, un izaicinošas, izkrāsojušās minimeitenes. Pa kuru laiku viņi uzradušies, un kādi viņi izskatījās pirms gadiem desmit?

Tikai sena melodija, ko spēlē ielas muzikants, kā nomaldījusies, šķība un greiza, nepareiza klīst pa Vecrīgas ielām, slapstīdamās gar ielu stūriem, it kā meklēdama tos laikus, kad še staigāja ļaudis, kuru dvēselēs bija kaut kas no šīm dziesmām, un viņi tās dziedāja ar pilnu krūti — viņi tajās izdziedāja savu sirdi.