Mēs savā zemē:

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs intervijā Latvijas Radio 1.augustā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Intervija Latvijas Radio 1. augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pateicos visiem klausītājiem, kas uzdevuši dažādus jautājumus, un pie tiem tūlīt arī ķersimies klāt. Varbūt sākšu ar jautājumu, kas pierakstīts pirmais. Tad, kad stājāties amatā, solījāt, ka rūpēsieties par mājokļiem. Klausītāji saka tā: ierēdņa vidējā alga ir 200 latu, tātad ja Rīgā grib tikt pie dzīvokļa, cik ilgi ir jāstrādā jūsu ministrijas ierēdnim, lai nopirktu īres tiesības, kuras, kā zināms, ir vismaz 2000 latu.

Vladimirs Makarovs: — Tur ir jāatgriežas manā personīgajā pieredzē pagātnē, kad es biju skolotājs, un sieva, kas joprojām ir skolotāja, tad mums arī nebija iespējas tikt pie dzīvokļa. Tomēr mēs sakrājām pirmajai iemaksai kooperatīvam dzīvoklim, pēc tam maksājām atbilstošu laiku. Bet pie dzīvokļa tikām pietiekami ātri. Es domāju, ka šodien cilvēks, kas saņem virs simt latiem, var tomēr atļauties drosmi ņemt kredītu bankā un iegādāties dzīvokli, un pēc tam maksāt. Jā, protams, ilgu laiku, bet citas iespējas nav. Jo diez vai ir prātīgi iesaldēt naudu zeķē.

— Tad, kad sākām to sarunu, jūs runājāt par ļoti skaistu perspektīvu, ka tie kredītu procenti, kuri šobrīd bieži sniedzas pāri 10, būs zemi un varētu būt pat 5 vai 6. Tas likās tāls sapnis.

V.Makarovs: — Domāju, ka tas tālais sapnis lēnām sāk piepildīties — "Hipotēku un zemes banka" sāks mājokļu kreditēšanas programmu šī gada oktobrī, un kredīta procenti būs zem desmit. Nākamais solis ir milzīgs darbs ar Pasaules banku. Ir piesaistīti arī Dānijas valdības līdzekļi, lai izveidotu mājokļu aģentūru, kas strādās pie konkrētām speciālām atbalsta programmām īpašām iedzīvotāju grupām. Ar īpašajām grupām es šajā gadījumā domāju jaunas ģimenes ar maziem bērniem, kas šobrīd Latvijā dzīvo vistrūcīgāk. Lai mani atvaino pensionāri, bet, ja apskatāmies statistiku, tad tomēr visgrūtāk klājas ģimenēm ar maziem bērniem, kuru apgādībā ir vairāk cilvēku. Līdz ar to tās arī varētu būt pirmās atbalsta programmas. Ceru, ka pirmie rezultāti, ko mēs varētu baudīt, būs tuvākajos gados.

— Tie būtu dzīvokļi viņiem?

V.Makarovs: — Tie būtu nosacījumi, ar kādiem šīs jaunās ģimenes varētu tikt pie dzīvokļa. Domāju, ka šī valsts kādu laiku neko nevarēs nevienam dāvināt, bet veidot apstākļus, lai cilvēks, kam ir izglītība, lai cilvēks, kas ir atbildīgs un vēlas strādāt, varētu sev un saviem bērniem nodrošināt normālus sadzīves apstākļus.

— Savulaik, kad vēl bija vecā dome, tika runāts, ka varētu kādreiz būt kaut kas līdzīgs. Piemēram, mēs zinām, ka Amerikā ir firmas, kas ceļ privātmājas un tad piedāvā tās milzīgi ilgā termiņā. Mēs ar savām algām (nezinu, kādas tās būtu) varētu tādā veidā tikt ne tikai pie dzīvokļiem, bet pie kaut kādām privātmājiņām.

V.Makarovs: — Jā, bet paskatīsimies katrs uz sevi — cik šobrīd mēs maksājam par dzīvokli. Manuprāt, tā summa nav nekāda mazā. Bet šo dzīvošanu var padarīt racionālu: uzlikt skaitītājus, izveidot efektīvu ekonomisko apkuri, kas darbojas tikai tad, kad cilvēki ir mājās vai dzīvoklī. Un tad jau šobrīd mēs varētu ar savām algām un ienākumiem kaut kādā veidā sākt apmaksāt. Līdz ar to es tiešām ceru, ka lielās pilsētas — Rīga, Ventspils, Liepāja, Daugavpils — pašas tiks galā ar šīm problēmām. Pārējām pašvaldībām būs nepieciešams valsts atbalsts, un, vismaz uz 9. Saeimu ejot, varēs politiķi teikt — jā, šis darbs ir padarīts. Es vēlreiz saku — es nerunāju par vienu gadu, bet par laika periodu 5 – 10 gadi, jo ir jānostabilizē sistēma, ir jārada apstākļi, kā sakārtot kaut vai tās pašas daudzdzīvokļu mājas, kurās mēs esam kļuvuši par dzīvokļu īpašniekiem, bet kāpņu telpas kādreiz izskatās ārkārtīgi traģiskas. Ir jāizveido tāda forma, lai tos, kuri nevēlas, arī kaut kādā veidā organizētu uz kopējo ieguldījumu izdarīšanu.

— Cits jautājums ir tūrisma attīstība. Tas ir jautājums, par kuru arī mēs savulaik runājām, kad sākām mūsu kopējo sadarbību. Kāda situācija ir šobrīd?

V.Makarovs: — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija uz Vidzemes augstskolas izstrādāta projekta bāzes ir sagatavojusi Nacionālo tūrisma programmu, kuru esmu izdiskutējis, manuprāt, ar visām lielākajām tūrisma biznesā iesaistītajām asociācijām un firmu pārstāvjiem, un šī programma ir iesniegta valdībai. Uz ko mēs ceram? Ceram uz to, ka valdība atbalstīs šo programmu, kas veicinās, pirmkārt, Latvijas tēla popularizēšanu pasaulē. Mēs esam ieinteresēti, lai vairāk tūristu brauktu uz Latviju, atstātu šeit savu naudu, gulētu mūsu viesnīcās, izmantotu mūsu pakalpojumus, ēstu mūsu kafejnīcās un restorānos, apmeklētu mūsu muzejus un maksātu labu naudu par to, ka viņi šeit var pavadīt savu brīvo laiku. Otrkārt, mēs veicināsim vietējo tūrismu, tostarp arī lauku tūrismu. Viens "Lauku ceļotāja" projekts ir atbalstīts arī Eiropas Savienības "Life" programmā, kas ļaus sakārtot lauku tūrismu Latvijā. Valsts no Vides aizsardzības fonda tur ir gatava ieguldīt zināmus naudas resursus. Nākamais — mēs runājam par kopēju informācijas sistēmu un kaut kādu garantiju tūrisma firmām. Tad, kad viņi gadatirgos pārdod pakalpojumu, lai nebūtu tā, ka pēdējā brīdī pasākuma rīkotāji maina pasākuma termiņus, jo tūrists brauc uz noteiktu notikumu, kaut ko noteiktu skatīties, un, ja tas nenotiek, viņš jūtas vīlies. Tāpēc sakārtosim tiesisko sistēmu, kas organizē tūrismu Latvijā. Ļoti ceru, ka politiķi izvērtēs šo programmu, atbalstīs to un dos nepieciešamo finansējumu.

2001.gads būs ļoti veiksmīgs Latvijas tūrisma attīstībā, aug tūristu skaits, palielinās viesnīcu noslogojums, aug to vietu skaits, kuras cilvēki vēlas apskatīt, bet problēma ir — kā panākt, lai šis pieaugums, kas ir 2001.gadā, nesamazinātos 2002.gadā, 2003.gadā un nākamajos gados. "Rīgai – 800" — tas ir ļoti labs mērķis, ļoti labs katalizators, tikai jāpanāk, lai šis katalizators strādā arī nākamajos gados.

— Un ko tad darām, lai panāktu?

V.Makarovs: — Šobrīd mēs aptaujājam pašvaldības, kādi būs nākamie pasākumi, mēģinām strādāt ar kultūras iestādēm un ceram, ka tie cilvēki, kas ir ieraudzījuši skaisto, burvīgo Rīgu, saviem kaimiņiem, draugiem un radiem stāstīs — jā, Latvijas galvaspilsēta un Latvija pati ir tā vērta, lai atbrauktu arī tad, kad īpaši lieli svētki nenotiek.

— To jau vajag droši vien tagad, kad būs Rīgas astoņsimtgades svētki, lai cilvēki saka, redz, nākamgad jūs atbrauksiet, tad būs atkal tas un tas.

V.Makarovs: — Tas ir mūsu darbības galvenais jautājums, jo faktiski es jau esmu aizmirsis 2001.gadu savā darba plānā, man viņš vairs neeksistē priekš tūrisma, es jau strādāju uz 2002., 2003. un arī uz 2006.gadu, kad Latvijā gaidāms pasaules čempionāts hokejā.

— Mums ir arī citi jautājumi. Trešais lielais bloks ir par celulozes rūpnīcu, par tās vides efektivitāti, un te nu es varētu jums skaitīt ļoti daudz. Pirmām kārtām no Daugavas ņem dzeramo ūdeni, avārijas esot neizbēgamas, un ūdens tiks piesārņots. Cilvēki atceras Slokas laikus, kad tur nevarēja vairs peldēties.

V.Makarovs: — Jā, nu es esmu strupceļā, protams, no vienas puses ir mana personīgā pārliecība — Latvijā gadā izcērt četrus miljonus kubikmetru papīrmalkas un nezināmu daudzumu atstāj mežā, pat nemēģinot to savākt, jo tas nav ekonomiski pamatoti. Ja uzbūvēs rūpnīcu, kas pārstrādās trīs miljonus, tātad tikai 75 procenti no tā, kas oficiāli Latvijā šobrīd tiek izcirsts, vai tas nav pietiekami ekonomisks pamatojums. Otrkārt, salīdzināt jauno celulozes rūpnīcu ar Sloku, manuprāt, ir nekorekti, ir mainījusies pieeja, ir mainījusies vides likumdošana, un, piedodiet, mēs vairs nedzīvojam diktatūras valstī, kur tas, ko pateica, visiem bija jāņem par pilnu. Protams, mūs satrauc vides situācija, un šodien es runāju ar ietekmes uz vidi novērtējuma biroja vadītāju Avotiņa kungu, viņš teica: Latvijas valsts sastādītā programma, lai novērtētu ietekmi uz vidi, ir pietiekami smaga un respektabla, lai, atbildot uz visiem jautājumiem un piedāvājot risinājumu, mēs varētu teikt — jā, šis uzņēmums būs maksimāli nekaitīgs Latvijai un veicinās Latvijas ekonomisko attīstību. Taču tai pašā laikā es esmu arī satraukts par Daugavu, kuras ūdenskrātuves varētu strādāt kā nosēduma dīķi, jo faktiski tur ūdens apmaiņa ir ārkārtīgi lēna un varētu būt negatīvie faktori, bet šie jautājumi ir īpaši izcelti šajā programmā. Es gribētu aicināt sabiedrību nevis noraidīt šo projektu, bet pateikt – jā, mēs to gribam. Valstij tomēr ir jāpasaka savi nosacījumi, ar kādiem šo projektu var realizēt. Ļoti ceru, ņemot vērā, ka vides likumdošana šai sektorā tiešām ir kārtībā, ka mēs formulēsim savas prasības tā, lai vides aizsardzības vajadzības tiktu respektētas pilnībā. Taču tai pašā laikā ceru, ka Latvijas meža īpašnieki, Latvijas mežu izstrādātāji atradīs savu vietu, lai strādātu šim celulozes projektam, nevis pret to. Es tiešām arī ceru, ka nākotnē Latvijā uzbūvēs papīra rūpnīcu, kas ne tikai ražos celulozi, bet arī šo celulozi pārstrādās baltā, mums ikdienā tik ļoti nepieciešamā papīrā.

— Droši vien vēl daudz laika vajadzēs sabiedrības pārliecināšanai.

V.Makarovs: — Jā, bet tas ir valdības kopējais darbs, ļoti ceru uz aktīvu Zemkopības ministrijas rīcību, jo, manuprāt, šobrīd Zemkopības ministrijas rīcība vairāk atgādina situāciju, kad kustība ir viss, mērķis nav nekas. Mēs runājām, runājam, tomēr reāli nekas nenotiek.. .

— J autājums par mazajām HES. Zvanīja no Ērgļu puses un teica, ka kādus piecus kilometrus no Ērgļiem grasās celt kārtējo HES. Tur jau esot vesela rinda HES ik pa pieciem kilometriem. Vai patiešām nevarot apturēt šo HES celtniecību, turklāt tur esot unikāli skaista daba, kura tādā veidā tiekot izpostīta.

V.Makarovs: — Man kā kaislīgam ūdensceļotājam, protams, uzreiz un tūlīt gribas aizliegt celt HES Ogrē, Salacā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šobrīd veic inventarizāciju par mūsu hidroresursiem, tiek analizētas upes pēc tā, kādas zivis tajās mīt, vai šīs upes ir interesantas tūrismam, vai šo upju krastos ir kādi pieminekļi, kurus varētu iznīcināt applūdinot Mēs piedāvāsim valdībai šādu nosacījumu — šīs upes ir izmantojamas mazo HES būvniecībai, bet uz šīm upēm ir aizliegums. Jo, piemēram, uzbūvēt Salacā HES nozīmē apdraudēt Latvijai atvēlēto kvotu lašu nozvejai, jo Salaca ir viena no lašupēm, pēc kuras tiek rēķināts, cik lielu kvotu atvēl Latvijai. Un tādēļ mēs, vides aizsardzības speciālisti, ņemot vērā tikai šo faktoru, sakām — nē HES būvniecībai Salacā. Un domāju, ka, vērtējot Ogres kā tūrisma upes nozīmi, mēs arī teiksim — nē jauna HES būvniecībai Ogres upē.

— Kad tas būs, jo sacelta jau vesela rinda?

V.Makarovs: — Drīz, drīz, drīz.

— Jautājums par desmit metru tauvas joslu pie ūdens tilpēm, kuru neievēro. Klausītāji zvana un jautā, kāpēc pieņem likumu, kura īstenošanu pašvaldība nespēj nodrošināt?

V.Makarovs: — Tad man ir jāsaka tā — varbūt nepieņemsim nevienu likumu, arī tādu, ka jāmaksā nodokļi, jo tik ilgi, kamēr sabiedrība uzskatīs, ka tas ir liels gods — pārkāpt likumu, neievērot likumu, tik ilgi arī būs problēmas ar šī likuma ievērošanu. Un, ja paši kaimiņi tajā brīdī, kad ir runa par attiecīgā žoga nojaukšanu, ar putām uz lūpām aizstāv šo likumpārkāpēju, par ko gan pārvēršas mūsu sabiedrība? Man šodien bija tāds interesants jautājums par korupciju: cik ilgi Latvijā būs korupcija? Mana atbilde skan ļoti vienkārši — tik ilgi, kamēr mēs, Latvijas iedzīvotāji, mēģināsim pārkāpt likumu un šo likuma pārkāpumu mēģināsim atbalstīt ar kukuļdošanu, jo, kad ir nepieciešams dot dāvanu — tad, kad mēs neievērojam likumu, bet gribam panākt, lai mūsu ieceres tomēr realizētos. Tāpēc uzskatu — tauvas josla ir ārkārtīgi nepieciešama mūsu iedzīvotāju lielum lielā vairākuma interesēs. Tie cilvēki, kas saņem algu no mūsu — nodokļu maksātāju — kabatām, jāpiespiež pildīt savas funkcijas. Tās ir būvvaldes, tie ir pašvaldību vadītāji, tā ir policija, jā, protams, arī valdība, kurai atsevišķos gadījumos jāiejaucas, lai pieņemtu lēmumu. Bet principā šis sīkais likumpārkāpums dzīvo turpat mūsu mīļajās, visu aizsargātajās un cienītajās pašvaldībās.

— Kuras arī, kā saka klausītājs, droši vien ir korumpētas.

V.Makarovs: — Jā, tātad ar šo pašu klausītāju balsīm ievēlētas. Un tad ir jautājums — cik ilgi mēs tos cilvēkus, kurus pazīstam, tikai tāpēc, ka viņš ir mans kaimiņš Jānis, atbalstīsim pat tad, kad mēs zinām, ka šis Jānis regulāri pārkāpj likumu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā