Uz to, kas nākdams nāks"

Par godu un piemiņu Mildai Brehmanei –Štengelei

Klusajā Līgatnes ielā Mežaparkā, kur pēdējos divdesmit mūža gadus pavadīja latviešu operas leģenda Milda Brehmane-Štengele, 26. jūlijā tika atklāta granītā veidota piemiņas zīme. Siluets enerģiskā kustībā, plandoša skatuves tērpa aprises. Kaut kas dižens un reizē netverams. Piemineklis lielai aktrisei, lielam radošam garam, izcilai personībai. Kaut sākumā bija iecerēta vienkārši piemiņas plāksne. No vairāku arhitektu izstrādātajiem priekšlikumiem pieņemts Ģirta Burvja piedāvātais risinājums. Skaistais gaišpelēkais akmens novietots pie nama Līgatnes ielā 1. Apkārt zaļš mauriņš, pāri tiecas kļavu un bērzu lapotnes, granītā iekalta atgādne: "Šajā mājā no 1962. līdz 1981. gadam dzīvoja operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele."

Pirmo tumšsarkano rozi pieminekļa pakājē nolika mūsu laika latviešu operas lielgars Kārlis Zariņš. Kopā ar Ievu Viļumu un Karmenu Radovsku viņi aizveda piemiņas brīža dalībniekus opermūzikas pasaulē, kuras priesteriene Milda Brehmane-Štengele bija trīsdesmit mūža gadus.

Par mākslinieces dzīves gājumu un māju Mežaparkā vislabāk zina stāstīt viņas mantiniece un piemiņas glabātāja Maija Andersone:

— Skatuves gaitas strādnieku meitene Milda uzsāka vienpadsmit gadu vecumā Apollo teātrī. Sekoja mācības dramatiskajos kursos un mūzikas skolā. 1919. gadā viņa kļuva par Nacionālās operas solisti un dziedāja visas vadošās dramatiskā soprāna partijas līdz pat 1953. gadam. Apmēram septiņdesmit lomas. Neparasti plašā diapazona balss, izcilais aktrises talants un pašaizliedzīgais darbs darīja viņu patiesi lielu, nesa žilbinošus panākumus Latvijā un viesizrādēs Eiropā. Aktrise saņēma Tēvzemes balvu un Triju Zvaigžņu ordeni.

1945. gadā Mildu Brehmani-Štengeli apcietina, apsūdzot "pretvalstiskā darbībā un valsts nodevībā". Viņai draud nāvessods, taču kolēģu liecības panāk tā nomaiņu ar septiņu gadu ieslodzījumu cietumā. Pateicoties juristes Skaidrītes Āboltiņas pūlēm, aizstāvībā iesaistās profesors Augusts Kirhenšteins, un viņam brīnumainā kārtā izdodas Maskavā panākt mākslinieces reabilitāciju, jo Berija, izrādās, bija viņu redzējis Salomes lomā Lielajā teātrī un atcerējās šo aktrisi, ko Maskavas kritiķi pēc viesizrādēm bija nosaukuši par "Šaļapinu brunčos".

Atguvusi brīvību, māksliniece atrada savu mājokli izlaupītu un tūlīt sāka meklēt iespēju tikt projām no apgānītā dzīvokļa un pilsētas kņadas. Apbūves gabals Mežaparkā tika piešķirts 1947. gadā, bet cēla viņa to drīzāk ar sirds asinīm, nevis naudu, un celtniecība ilga piecpadsmit gadu. Taču jau pašā sākumā tika saslieta mazītiņa dārza mājiņa, saukta par Zvirbuļmuižu, kur aktrise pavadīja vasaras un aicināja arī ciemos mīļus ciemiņus - Lūciju Garūtu, Felicitu Ertneri, Lidiju Freimani, Žani Katlapu, Jāni Zariņu, Pēteri Lūci. Līdz ar māju veidojās dārzs. Mīļākās puķes māksliniecei bija rozes. Kad uz skatuves ar tām vairs neapbēra, viņa rozes audzēja pati, priecādamās par katru jaunu pumpuru un atplaukušu ziedu un rakstīdama par tiem savā dienasgrāmatā.

Uz pieminekļa atklāšanas svētbrīdi bija pulcējušies mākslinieces ģimenes draugi ("Viņu mēs saucām par Lielo garu, teicām — jāiet apspriesties ar Lielo garu. Un viņai tiešām bija liels gars, bagāta dvēsele."), skolnieki un viņas talanta cienītāji ("To, kas ir Aīda, Toska, Dezdemona, Amēlija, to es uzzināju no viņas. Māksliniece savās lomās atklāja šo lielo operas tēlu būtību, dziļumu, lika domāt par mākslas augstākajām vērtībām.") un Mežaparka kaimiņi ("Viņa vienmēr mīļi sagaidīja katru ciemiņu, šai mājai bija savs starojums. Te tika runāts par dzīvi, par mākslu un arī par politiku. Tas bija interesanti.")

Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšnieka vietniece Ilona Vanadziņa teica paldies Mežaparka attīstības biedrībai un tās dvēselei, literatūrzinātniecei un esejistei Saulcerītei Viesei, kas ar lielu neatlaidību rūpējas par vides un kultūras mantojuma kopšanu. Šī skaistā piemiņas zīme ir vēl viens apliecinājums izcilai māksliniecei, radošam garam. Un Saulcerīte Viese atgādināja, ka šī ir jau trešā piemiņas zīme Mežaparka izcilajiem ļaudīm:

— Pirmā tika veidota rakstniekam Pāvilam Rozītim. Tā gan tagad diemžēl atrodas aiz augstiem žogiem. Otra ir mūsu dzejniekam un pasaku karalim Kārlim Skalbem. Un nu trešā -— Mildai Brehmanei-Štengelei. Padomā jau nākamā. Tā būs izcilajam mūziķim Arturam Bobkovicam, kas bija pirmais profesionālais latviešu simfoniskā orķestra diriģents un populārs kordiriģents, Latvijas Universitātes jauktā kora "Juventus" dibinātājs un ilggadējs vadītājs.

Bet Mežaparkā ilgāku vai īsāku laiku dzīvojuši ap divsimt ievērojamu zinātnes un mākslas pasaules cilvēku un sabiedrisko darbinieku, kas būtu pelnījuši kādu piemiņas zīmi. Un ar Rīgas domes finansiālo atbalstu esam sākuši veidot šādu zaļo kultūras taku, kas vīsies cauri visam Mežaparkam un darīs mūs visus stiprākus. Par ceļavārdiem savai kultūras programmai esam izvēlējušies profesora Paula Dāles atziņu: "Sekmēt saprašanās un laipnības kultūru, sabiedriskās kopības, izpalīdzības un draudzības garu nav vis ērtību vai patikas lieta, bet mūsu sociālais pienākums."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"s