Lai vairāk cienām savu tautu un mūsu Latviju!

Pēdējā laikā diemžēl arvien biežāk nākas dzirdēt, ka mums, latviešiem, esot pārāk maz pašcieņas par sevi kā tautu, kā arī par maz lepnuma par mūsu Latvijas valsti.

Par to domājot, es atceros savus iespaidus kādā starptautiskā, sociālajai politikai veltītā konferencē vienā nelielā Rietumeiropas valstī. Gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā tā ir par Latviju daudzkārt mazāka, bet ekonomiskās un sociālās attīstības ziņā savukārt daudz, daudz augstāku līmeni sasniegusī Luksemburga.

Gluži vai ar balto skaudību klausījos šīs valstiņas ļaužu dziļa iekšēja lepnuma caurstrāvoto stāstījumu par savu lielisko zemi un čaklo un ar kultūras mantojumu bagāto tautu. Bija jāsecina, ka šīs Luksemburgas ļaužu izteikti patriotiskās un savā izpausē dziļi dvēseliskās izjūtas ir ļoti, ļoti daudz palīdzējušas viņiem gan gadsimtu gaitā saglabāt savu valstisko patstāvību, gan arī sasniegt šobrīd vienu no pašiem augstākajiem saimnieciskās dzīves un visas tautas labklājības līmeņiem pasaulē.

Vai tiešām mēs, latvieši, būtu mazāk čakli nekā luksemburgieši? Vai tiešām mēs mazāk mīlētu savu Latvijas valsti?

Sagaidu, ka kādi no šo rindu lasītājiem man tūlīt iebildīs, norādot uz mūsu valsts ievērojami zemāko saimnieciskās un sociālās attīstības līmeni salīdzinājumā ar tikko minēto Luksemburgu…

Jā, jau jā! Taču tieši tāpēc mums šodien ir sevišķi nepieciešama šī pašcieņa, šis lepnums par savu tautu, par saviem līdzcilvēkiem, par savu valsti.

Tas taču ir tāds latos, eiro vai dolāros neizmērojams mūsu attīstību stimulējošs garīgs bezmaksas resurss, kura pietiekamība vai deficīts galu galā ir atkarīgs tikai no katra paša!

Lai to labāk saprastu, atgriezīsimies pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vēsturē. Atcerēsimies tos Latvijas Dziesmu svētkus, kuru norisē nebija iekļauts ne leģendārais diriģents maestro Haralds Mednis, ne arī Jāzepa Vītola patriotiskā dziesma “Gaismas pils”.

Un tad tiešām notika padomju gados šķietami neiespējamais… Desmitiem tūkstošu dziedātāju un klausītāju vienbalsīgi skandētie vārdi: “Gaismas pili”! Medni! Gaismas pili! Medni!…” piespieda varas pārstāvjus piekāpties un atļaut šo dziesmu nodziedāt, ja nemaldos, pat atkārtoti. Šis arī bija viens no tiem garīgās nacionālās kopības pacēluma brīžiem, kuri, tāpat kā radošo savienību kopīgais plēnums, tautas manifestācijas Mežaparkā un Daugavmalā un Tautas frontes nodibināšana, tajos trauksmainajos gados tik bieži kopīgi skandējot “Vienoti Latvijai”, cauri trešajai Atmodai palīdzēja atgūt Latvijas neatkarību.

Ticu, ka šāda Latvijas atdzimšanai tik ļoti vajadzīgā savas tautas, savas valsts kopības apziņa par spīti visam ir tomēr mūsu sirdīs vēl saglabājusies. To spilgti apliecināja tas iekšējais lepnums un pacilātība, ar kādu Rīgas astoņsimtgadei veltītajos dziesmu svētkos mēs, visu paaudžu dziedātājas un dziedātāji, klausītājiem arvien dedzīgāk piebalsojot, ar sirdsdegsmi atkārtojām mūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas atklāšanas uzrunā teiktos iedvesmojošos vārdus par mūsu kā tautas stiprumu un diženumu, par mūsu gribēšanu un varēšanu, ikvienam neatlaidīgi domāt un darboties mūsu tautas, mūsu valsts, mīļās un vienīgās Latvijas izaugsmei.

Vairāk cienīsim savu tautu un mūsu Latviju! Tad arī citi vairāk cienīs mūs.

Prof. Jānis Porietis, vīru kora “Tēvzeme” seniors, daudzu Dziesmu svētku dalībnieks

2001. gada 2. augustā