Piecstāvu Ķengarags un Blaumaņielas nams

Žurnālists Voldemārs Hermanis

Šajā Rīgas rajonā velti meklēt jūgendstila namus kā Alberta ielā, greznas savrupmājas priežu ielokā kā Mežaparkā vai muzejmājas kā klusajā Pārdaugavā. Ķengaragam uz visiem laikiem uzspiests padomju būvniecības standarta zīmogs. Reiz kādās mājas viesībās dzirdēju četrrindi:

Velns parāva suni aiz astes

Un teica: “Tev celtnieka nags.”

Bet kāpēc tik līdzīgas kastes?

Tas taču — Ķengarags.

Tiesa, šablonveida dzīvojamo māju rindas var ieraudzīt arī Londonas priekšpilsētās, kā reliktus Ēriha Honekera ērai Austrumvācijā un, protams, visā plašajā bijušajā padomijā. Ķengarags savā ziņā ir Maskavas Čerjomušku kopija padomju Latvijas galvaspilsētā. Kā Latgales priekšpilsētas turpinājums līdzās Maskavas ielai un Rīgas–Ogres dzelzceļam tas izslējies vienveida māju rindās apmēram divu paaudžu laikā. Vēl 1933. –1934. gadā izdotajā “Konversācijas vārdnīcā” lasāms, ka tas “sastāv no izklaidām sīksaimniecībām, kas grupējas šosejas malās un Daugavas paaugstā krastā”. Kur 20. gadsimta 60. gadu sākumā parādījās piecstāvu namu būvlaukumi, toreiz bijuši sakņu dārzi, smilšaini lauki, pļavu ielāpi, upītes un strauti. Vienīgi no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Šķirotavas stacija pieredzējusi divus pasaules karus un arī cilvēku piespiedu prombraukšanu: tās priekšā nogūlis pelēks akmens ar uzrakstu: “To Latvijas iedzīvotāju piemiņai, kurus no šīs vietas čekas ešelonos aizveda PSRS tālumos uz neatgriešanos 1941. g. 14. VI, 24. VI, 1949. g. 12. I un citos gados.” Turpat stacijai līdzās vēlākos gados parādījās arī daži deviņstāvu nami.

Savulaik Ķengarags ierakstīts Rīgas kartē ar Latvijā lielāko gumijas fabriku “Kvadrāts”, kas padomju gados saukts par “Sarkano kvadrātu”. Vēlāk šeit Maskavas ielas pretējā pusē izauga lielveikals “Dole”, bet gumijas ražotāju uzņēmums sašaurinājies un atkal pārtapis par akcionāru sabiedrību “Kvadrāts”.

Dzīvojamo namu rajons veidojies ne vien kā Maskavas “forštates” piedēklis, bet arī kā spēcīgs migrantu sūklis. Mūsmājā, kas atrodas Lokomotīves ielas pašā galā, līdz 1972. gada vasarai ar savu ģimeni dzīvoja toreizējais “Rīgas Balss” žurnālists Franks Gordons. Savās Stokholmā izdotajās “Dienās un nedienās” viņš iegrāmatojis arī šī nama iemītnieku nacionālo sastāvu: “Pavisam, kā jau teicu, 120 ģimenes. No tām divas ir žīdu ģimenes, viena “jauktā” latvju– kaukāziešu, 102 lielkrievu, mazkrievu un baltkrievu, un veselas 15 latviešu ģimenes.” Iedzimtie kā minoritāte, kā saliņa sveštautiešu masā. Jau sākoties Atmodai, kopā ar citiem latviešu bērnu vecākiem, to skaitā manu kaimiņu Aivaru Berķi, nakts stundās dežurējām pie 62. vidusskolas. Mācību gads vēl nebija sācies, bet skolai kāds ļaundaris regulāri dauzīja logu stiklus. Te nu grūti iztikt bez nelielas atkāpes.

Skola — mikrorajona demogrāfiskais spogulis un arī politiskais barometrs. 1973. gada 1. septembrī ar lielu pompu durvis vēra Rīgas 72. vidusskola, tolaik viena no lielākajām visā PSRS. Celta pēc eksperimentāla projekta un domāta 2500 audzēkņiem, vesels divplūsmu mācību kombināts. Uz svinīgo brīdi bija ieradusies arī Padomju Savienības varoņa Mihaila Orlova māte, kura vārdā saucās tagadējā Ikšķiles iela. Skolā, protams, valdošā bija krievu valoda un slāviskais gars. Kad bija radusies iespēja latviešu klasēm pāriet uz netālo 62. vidusskolu, uzradās neapmierinātie interfrontes kūdītāji.

Pēc visa tā vismaz ārēji iestājās līdzsvars un paklausība Latvijas Republikas likumiem. Tagad, ieejot 72. vidusskolā, pretim skan paskaļas krievu bērnu balsis, lasāmi uzraksti un mācībstundu plāni valsts valodā, un, kā apgalvo mācību pārzine Zinta Liepiņa, skolas absolventiem nav valodas problēmu, lai iestātos Latvijas augstskolās. No bijušajiem audzēkņiem pasaulē vistālāk startējis barjerskrējējs Staņislavs Olijars. Skolēnu skaits pamazām sarūk, bet, kā plānots, 2002. gada 1. septembrī mācības sāks 1570 bērni.

Vēl krietni pirms S. Olijara pie pašas augstākās proves medaļas bija tikusi ātrslidotāja Lāsma Kauniste. Atceros brīdi, kad sporta reportieris Arnolds Markss, cits mans kaimiņš no blakus parādes durvīm, vēl slieksni nepārkāpis, pavēstīja: “Ķengaragam ir sava pasaules čempione!” Tas bija noticis Grenoblē 1969. gadā.

Ķengaragam ir arī savs dabas dots spirgtums un saulrietu pievilcība. Tā vislabāk izjūtama Daugavmalā, kas kļuvusi par īstu promenādi gan vasaras plaukumā, gan baltās ziemas dienās. Žēl, ka vairs uz Doles salu nekursē un krastmalā nepiestāj kuģīši, upe reti aizsalst tā, lai droši varētu doties paslēpot uz pretējā krasta pauguriem un pasveicināt Garlību Merķeli Katlakalna kapos. Bet pavisam netālu no Daugavas krasta mūs priecē divi Eiropas mēroga pieturpunkti. Pirmais ir 1978. gadā dibinātais Cietvielu fizikas institūts, kas savus bijušos pētniekus ievirzījis kā Latvijas valdības, tā Latvijas Universitātes un Zinātņu akadēmijas vadībā. Otrs — atpūtas centrs “Lido”, šis latviešu uzņēmēja Gunāra Ķirsona veidotais fenomens, kur reizumis ieraudzīt vaigu vaigā var arī Igaunijas premjerministru, ārvalstu vēstniekus un tūristus no eksotiskām zemēm. Un tas viss vietās, kur pasenos laikos bijis necils zvejnieku ciemats.

*

Tas bija tālajā 1963. gada jūnijā, kad regulāri sāku virināt durvis namā Blaumaņa ielā 38/40. Biju kļuvis par tolaik Latvijā vadošās avīzes “Cīņa” štata darbinieku toreiz vēl topošajā ārzemju informācijas nodaļā.

Tas pēc savas gaisotnes bija nevis Rūdolfa Blaumaņa, bet drīzāk Pētera Stučkas renesanses un neostaļinisma laiks. Ņikitas Hruščova atkusnis jau bija garām, Mihaila Gorbačova iekustinātās pārmaiņas — vēl patālu priekšā. Likās, kompartijas funkcionāri, ja vien varētu, mestos saplosīt Gunāru Priedi par viņa lugu “Smaržo sēnes”, kuru parasti pieminēja kā antipartijiskas literatūras paraugu. Toni partijas sapulcēs bieži vien uzdeva “nelokāmās komunistes” Aina Rudene un Ernestīne Niedre, P. Stučkas hronista un apoloģēta Jāņa Niedres dzīvesbiedre. Jo bieži redakciju apmeklēja ārvalstu kompartiju vadītāji un korespondenti, kuriem vienmēr tika atgādināts: “Cīņa” ir pati vecākā komunistiskā avīze pasaulē, pat nedaudz apsteidzot franču “Humanitē”.

Tolaik avīzes slejās neiztrūkstoši bija M. Vilka (Mavrika Vulfsona) starptautiskie apskati un Artūra Zvezdova komentāri par monopoliem, sociālajām un politiskajām kolīzijām Rietumos. Artūrs regulāri lasīja franču, itāļu, vācu un citu eiropiešu kreisos preses izdevumus, bija interesants prātnieks un sarunu biedrs. Tajā laikā viņš strādāja žurnālā “Zinātne un Tehnika”, bija galvenais redaktors. Artūrs sasveicinoties parasti teica: “Atčāpoju un atnesu vienu gabaliņu.” Viņš apcerēja, piemēram, ANO ģenerālsekretāra Dāga Hammaršelda mīklaino bojāeju, Patrisa Lumumbas un Merilinas Monro likteni, citas 60. gadu aktualitātes, allaž parakstīdamies kā J. Svira. Pats mira, tikko pārkāpis četrdesmit gadu slieksni.

Ēriks Hānbergs savos “Mirklīšos” jau aprakstījis drūmā partijnieka Arvīda Pelšes uznācienu Blaumaņielas namā “Cīņas” pirmorganizācijas partijas sapulcē. Vēlākajos gados kā runātāji tika aicināti arī ministri, rajonu komiteju pirmie sekretāri, citi amatvīri. Bet otrā stāva mazajā zālītē savu filmu par sievietes ķirurģisku pārtapšanu vīrietī rādīja akadēmiķis Viktors Kalnbērzs, dzeju tur tika lasījis Bruno Saulītis un psihoterapijas seansu rīkojis doktors Jānis Zālītis. Tur arī saviesīgi vakari, veltīti starptautiskajai sieviešu dienai, “Cīņas” iznākšanas kārtējai gadskārtai, līdzīgu svētku sakarā. Līdz 70. gadu vidum par tādu pulcēšanās vietu kalpoja līdzās esošā lielā zāle, kurā vēlāk tika ierīkota papīra noliktava.

Zem šī paša jumta, tikai kāpņu pašā augšgalā, atradās otras lielākās latviešu avīzes — “Padomju Jaunatnes” — redakcija. Teikt, ka starp vecāko māsu un laikrakstu komjaunatnes centrālkomitejas kalpībā valdīja koleģiālisma gars, būtu liels pārspīlējums. “Cīņas” vadītāji par savu misiju uzskatīja pārējo preses izdevumu pārraudzību, galvenais redaktors Ilmārs Īverts allaž bija nasks uz kodīgām replikām un citām pamācībām. Taču reiz “vecbiedriem” un “jauniešiem” tika vēlēts kopīgi nosvinēt Sarkanās armijas dienu (23. februāri), degvīnu dzerot no zaldātu katliņiem un rīkojot pat karnevālu. Šķiet, tas bija “Expo–67” gadā, kad daudzu skatieni pievērsās ne tik daudz Maskavai, kā Monreālai.

Šajā namā gadiem ilgi mājojušas leģendas par cilvēkiem, kas tur pēckara gados strādājuši. Par labsirdīgo Aleksandru Čaku un ekstravaganto Mirdzu Ķempi, par valodnieku Hermani Bendiku, kurš reizēm kliedzis tā, ka skanējis uz Blaumaņa ielas. Daudz draiskulību pieredzējusi fotolaboratorija pagrabstāvā, kur pie fotovīriem Bonifācija Tiknusa un Vladimira Filatova kā sapulču turpinājums, glāzītes cilājot vai šahu spēlējot, ilgi nerima atraisītas un neformālas sarunas. Atceros arī brīdi, kad Ē. Hānbergs gandrīz pie rokas pa kabinetiem vadāja un iepazīstināja mūs ar jauniņo lauksaimniecības nodaļas darbinieku Jāni Peteru. Savukārt Eva Mārtuža, toreiz redakcijas tehniskā sekretāre, savā neziņā bija pārcentusies un uz kārtējo “Cīņas” plānošanas sanāksmi saaicinājusi arī “Padomju Jaunatnes” pārstāvjus.

No šodienas augstumiem grūti aptvert ne tikai partijiskās cenzūras žņaugus, bet arī primitīvismu pie paša informācijas konveijera. Pēdējās ziņas no LATINFORM, oficiālās ziņu aģentūras Palasta ielā, cigarešu tipa lapiņās uz redakciju veda dežurējošais šoferis. Privātā iniciatīva — nevis svēta, bet ik uz soļa apkarojama lieta. Kad reiz uz Blaumaņielas līdzās redakcijas blakusnamam nez no kurienes parādījās celtnis, lai ašāk pārcilātu mantas, uzreiz tika dota redaktora komanda rīkot izmeklēšanu: kura organizācija iedrošinājusies tādu patvaļību? Protams, bija materiāls arī operatīvai publikācijai.

Jau minētais I. Īverts savu darbību kā “Cīņas” redaktors bija sācis, nomainot no “Brīvās Zemes” redakcijas mantotās mēbeles. Kā spriež kinokritiķis Vents Kainaizis, “viņš bija traģiska personība, nodarot ļaunumu visai latviešu kultūrai, bet vienlaikus arī iedīdīja citādu attieksmi pret žurnālistiku un vērienīgāku domāšanu”. Strādādams kultūras un vēlāk informācijas nodaļā, V. Kainaizis bija saņēmis uzdevumu intervēt Nāzimu Hikmetu, aprakstīt krievu kultūras dižgara Ļeva Tolstoja dzimto ciemu Jasnaja Poļana, doties pie pirmā PSRS kosmonauta Jurija Gagarina mātes un citos interesantos komandējumos.

1972. gadā “Cīņā” sākās Jāņa Britāna ēra ar pavisam citu vadības stilu, bet 1978. gada vasarā visi pārcēlās uz Preses namu. 1991. gada barikāžu laikā mazajā un lielajā zālē uz laiku iemājoja “Neatkarīgās Cīņas” kolektīvs. Taču tas jau būtu pavisam cits stāsts, kam par laimi, daudz vairāk līdzdalībnieku un aculiecinieku.