No klostera grāmatām līdz Aleksandram Čakam

Literatūrzinātnieks Ojārs Zanders

Tāpat kā ceļš pie Dieva katram cilvēkam parasti ir savs, tāpat kā katram latvietim ir sava mīļākā tautasdziesma, arī attieksme pret Rīgu katram ir citāda. Mēs visi mīlam šo brīnumskaisto, seno un reizē moderno pilsētu, bet mūsu apbrīna par Rīgu katram ir atšķirīga.

Piebildīšu, ka neesmu Rīgas iedzimtais, kurš jau no puikas gadiem izlodājis ikkatru Rīgas ieliņu. Esmu dzimis pirms septiņdesmit gadiem tālu no Rīgas, Jaungulbenes pagasta dziļā nostūrī, un man kā lauku bērnam vēl cirsta šūpuļa līksts tuvējā bērzu birzī. Mans senlaicīgais šūpulis tātad nav karājies Rīgas jūgendstila namā, bet zem lauku mājas zemajiem, piekvēpušajiem griestiem. Un tomēr. Jau gadus piecdesmit, kopš studiju laika Svešvalodu fakultātē, es esmu Rīgai “pieburtais”. To zināmā mērā noteicis arī mans četrdesmit gadus ilgais kultūrvēsturnieka darbs, strādājot gan Literatūras un mākslas muzejā, gan Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (LAB) jeb, kā parasti saka, Misiņos. Desmitiem gadu vākti materiāli, tostarp par Rīgu, veidotas daudzas izstādes (gan par rīdziniekiem, gan par Rīgas grāmatām), pētīta Rīgas kultūras mijiedarbība ar citām pilsētām, vadītas ekskursantu grupas, lasīti referāti un tā joprojām. Rīga daudzkārt pieminēta manās vairāk nekā 970 publikācijās, un Rīgai veltītas trīs no manām līdzšinējām četrām grāmatām: “Senās grāmatas Rīgā” (1988), “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” (1988) un par “Grāmatu — 2000” atzītā “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā” (2000).

Zināšanas par Rīgu esmu apguvis galvenokārt patstāvīgi, bet vēstures līkloču ceļos nav par ļaunu arī kāds pavadonis. Man blakus klejojumos pa gadsimtu lokiem brīžiem bijis gan Arveds Švābe, gan Arnolds Spekke, gan Edgars Dunsdorfs, gan Edgars Andersons, kultūrvēsturnieki Jānis Straubergs un Andrejs Johansons. No vācu autoriem vēl gribētos minēt nenogurdināmo Johanu Kristofu Broci, reformācijas vēsturnieku Leonīdu Arbūzovu un ilggadējo Rīgas pilsētas bibliotēkas pārzini Nikolaju Bušu.

Vēstures labirintos, it sevišķi tālajos gadsimtos, var nomaldīties pat ar pavadoni, un taisnība vien ir Edgaram Andersonam, kurš saka: “Izsekodams tālaika vēstures notikumus, vēsturnieks soļo kā pa purvu miglā un tumsā, sekodams kontūrām, kustībām un tālo notikumu vājām atbalsīm.” Ja jau reizēm strīdamies pat par notikumiem pirms gadiem piecdesmit, ko tad lai saka par norisēm pirms gadiem astoņsimt? Rakstot par tik seniem laikiem, būtu vēlams atturēties no kategoriskiem spriedumiem. Labāk runāsim varbūtības izteiksmē, pieļaujot arī alternatīvus risinājumus. Pētnieka rīcībā taču parasti ir ierobežota vēsturisko liecību kopa, un savus secinājumus (turklāt sev vēlamā virzienā) viņš izdara tikai šo argumentu robežās. Bet varbūt ir bijusi vēl cita materiālu kopa, kas pierādītu gluži pretējo vai vismaz apšaubītu strikti deklarēto.

Viduslaiku un arī senās Rīgas pētnieku vajā virkne grūtību. Jo tālāk vēsturē, jo mazāk argumentu. Kari, ugunsgrēki un kultūras vērtību izvazāšana pa labi un pa kreisi nereti sasaistījusi pētnieka rokas. Piemēram, sāpīga un vēl šobrīd izjūtama ir Rīgas pilsētas bibliotēkas degšana 1941. gada vasarā, kad gāja bojā deviņas desmitdaļas no sakrātā. Un tomēr — arī tagad LAB fondi ir izcili bagāti.

Visai juceklīga ir viduslaiku hronoloģija, neizkopta terminoloģija, nestabila īpašvārdu rakstība. Gaužām maz ir attēlu par seno Rīgu līdz 17. gadsimtam. Daudz ko no viduslaiku rakstītā sedz anonimitātes plīvurs. Tolaiku cilvēks nesirgst ar lielību un nepūlas izcelt savu personību. Viņš strādā Dieva vārdā un rada mūžībai. Šķiet, šeit vietā ir atcerēties Umberto Eko vārdus: “Lūk, ko mums saka katra izcila grāmata — te pāri gājis Dievs.”

Rakstot par viduslaiku Rīgu un jauno laiku sākumu, nav jāvairās no salīdzinājumiem ar citu pilsētu pieredzi, no analoģijām, hipotēzēm, pieņēmumiem, rekonstrukcijām. Nekāds bubulis nav ne vēsturiskā vīzija, ne vēsturiskā intuīcija, ja vien tās spēj labāk veidot gadsimtu panorāmu. No sabirzušiem stikliņiem atkal darināt krāsainu viduslaiku mozaīku, jo viduslaiki nav bijuši ne “tumši”, ne “neinteresanti”. Tas “tumšums” gan ilgi valdījis mūsu pašu galvās, jo viduslaiku pētniecība okupācijas gados bija visai apsīkusi.

Pēdējā laikā Rīgas un Latvijas senākajai vēsturei pievērsušies rakstnieki, dzejnieki. Kopumā tas apsveicami, tomēr te ir viens “bet”. . . Rakstot par aizvēsturi, kur vispār nav nekādu rakstītu liecību, rakstnieka fantāzija var līdzināties auļojošam zirgam. Bet tur, kur jau sākas pārbaudāmi fakti, tik brīvi ar vēsturi izrīkoties nevar.

Kādā emocionāli spēcīgā teātra izrādē, kas patīk arī šo rindu autoram, vecais Viesturs sadodas rokās ar jauno Nameju, bet īstenībā tā nevarēja notikt, jo Viestura nāves gadā Namejs, domājams, vēl nebija dzimis. Nepārliecina arī aina, kad Visvalža valdītajā Jersikā skan pareizticīgo liturģija senslāvu valodā. Negribas ticēt, ka dziedātāji būtu pareizticību tikai formāli pieņēmušie latgaļi un sēļi. Vai tad Jersikā uzturējās kādi pastāvīgi Polockas “viesdziedātāji”? Nav jau mūslaiku opera, kur uzstājas tik daudzi iebraucēji. Tāpat samulsina kāda lībieša žēlabas, kurš apgalvo, ka labāk dzīvotu neauglīgā tuksnesī, jo tad viņa zemi neviens tā neiekārotu. Cilvēks savā runā var lietot tikai leksiku, kas gūta vai nu dzīves pieredzē, vai izlasīta grāmatās. Nemācītajam lībietim, kas tālāk par Daugavas un Gaujas krastiem nebija bijis, vārds “tuksnesis” bija pilnīgi svešs. Arī tālāk Eiropā tuksnešus tolaik vēl maz pazina. Ja nu vienīgi kāds krustakarotājs, kurš bijis Palestīnā. Latviski grāmatiņu “Tuksneši” tikai 1914. gadā laidis klajā Reinis Kaudzīte. . . Tātad tieši pēc septiņsimt gadiem par tuksnešiem plašāk palasīties bija iespējams arī kādam seno lībiešu pēctecim. Bet neko daudz agrāk. . .

Varētu vaicāt, kas mani pamudināja trīs no savām līdzšinējām grāmatām veltīt Rīgai. Vairākus gadus pirms 1988. gada, kad atzīmējām Rīgas grāmatiespiešanas četrsimtgadi, atklājās, ka latviešu valodā par to maz rakstīts un arī vācu publikācijās daudz kas novecojis. Tādēļ tapa grāmata par pirmo Rīgas poligrāfu Nikolausu Mollīnu. Sekoja ceļvedis izstādei “Senās grāmatas Rīgā”, kuras ar labiem panākumiem tika rādītas arī Vācijā. Un visbeidzot tapa grāmata par Rīgu kā Hanzas kultūras iezīmētu pilsētu. Tas ir skatījums uz Rīgas kultūrvēsturi pirmajos piecos pilsētas pastāvēšanas gadsimtos. Tās ir 396 lielformāta lappuses ar vairāk nekā 470 attēliem. Autora koncepciju it kā veido trīs koncentriski apļi. Mazākais ir senā Rīga, lielākais — visa Hanzas reģiona kultūra, bet pats lielākais — visa tālaika Eiropas kultūra. Eiropas kulturālā integrācija viduslaikos bijusi ciešāka, nekā parasti domājam, un Rīga Eiropas kultūras apritē ir jau no 13. gadsimta. Hanzas pilsētu kopība bija sava veida Eiropas savienība, lai arī ierobežotā ģeogrāfiskā telpā. Hanzas pilsētām daudz kas bijis līdzīgs arhitektūrā, mākslā, arī sadzīvē. Hanzas kuģi pārvadājuši ne tikai preces, bet arī mākslas vērtības. Arī Hanzas tirgotāji manifestēja savu ticību Dievam, ceļot katedrāles un baznīcas, protams, ar tirgotāju pragmatisko taupību.

Jāatmet iesīkstējušais uzskats, ka viduslaiku rīdzinieks bijis maz zinoša, māņticīga būtne. Viņš dzīvojis intensīvu garīgo dzīvi, iespējams, bijis pat laimīgāks par mums, jo viduslaiku cilvēkam bija vienots skatījums uz Dievu un pasauli. Protams, viduslaiku cilvēks apzinājās savas dzīves īslaicīgumu, viņu pastāvīgi apdraudēja stihiskas nelaimes, mēris, lepra un citas ligas. Pat dzīves ziedonī cilvēks nereti bija nāves apdraudēts, tādēļ kā caurviju motīvs it visur skanēja pāri: “ Memento mori!” (Atceries nāvi!) Viduslaikos neturēja par svarīgu cilvēka dzimšanas dienu (kas bieži arī palikusi nefiksēta), toties epitāfijas uz kapakmeņiem baznīcās daiļrunīgi stāsta par godam nodzīvoto mūžu.

Grāmatu par Rīgu kā Hanzas pilsētu rakstīju arī tādēļ, ka līdz šim esam svārstījušies starp divām galējībām. Ja raksta rīdzinieki, liekas, ka neeksistē pārējā pasaule. Toties, ja raksta lībekieši, Hamburgas autori vai kādi citi Vāczemes ļaudis, liekas, ka Rīga vēl nav iezīmēta uz pasaules kartes. Lokālpatriotisms nav labākais padomdevējs, un no tā šaurības nav saskatāmi pasaules kultūras augstākie torņi.

Savas grāmatas 21 nodaļā es mēģināju parādīt, kā sāka celt senlaicīgo Rīgu 1201. gadā un kā tā oficiāli iekļāvās Hanzas pilsētu savienībā 1282. gadā. Ko par šo trauksmaino gadsimtu stāsta Indriķa hronika, un kādēļ tieši cistercieši bija lielākais klosteris Rīgas apkaimē. Kā veidojās pirmās skolas un bibliotēkas Rīgā, un kā zinātkārie rīdzinieki meklēja savu alma mater pārējā Eiropā. Cik strauja bija reformācijas gaita Rīgā un pārējā Livonijā, un toties cik vēlu Rīgā iesākās grāmatiespiešana (1588). Cik nedroši un bikli ir pirmie zinātnes un literatūras asni Rīgā. Kā te aizsākusies teātra māksla un mūzika. Kā Rīga parādās toreizējās vēsturiskajās hronikās un ģeogrāfiskajās kartēs. Vai varam runāt par tā sauktajiem Rīgas humānistiem, un kādēļ tik īss bija viņu darbības laiks. Kā Rīga, atrazdamās gan Vācu ordeņa, gan Rīgas arhibīskapa interešu konfliktā, lauza sev ceļu uz neatkarību un patstāvību. Kā pamazām tā dēvētajos poļu un zviedru laikos apdzisa Hanzas kultūras vēlīnais starojums.

Varētu jautāt: kurš no Rīgas astoņiem gadsimtiem man šķitis tas interesantākais un līdz ar to personīgi tuvāks? Bet tas ir tāpat kā vaicāt daudzbērnu mātei, kurš viņai no bērniem mīļāks. Katram mākonim ir sava zelta maliņa, katram gadsimtam ir sava gaisma un ēnas. Un arī savi paradoksi.

Lūk, 13. gadsimts, kuru ievadot cisterciešu abats Joahims de Fjore (1135–1202) pareģoja, ka tas būšot Svētā Gara laikmets. Bet vai tā bija? Eiropa mutuļoja karos un nesaskaņās, toties Latvijas teritorijā turpinājās lībiešu un latviešu cilšu izmisīgā cīņa gan ar vācu iekarotājiem, gan ar igauņiem un lietuviešiem. Rīga cieta arī no Vācu ordeņa un Rīgas arhibīskapa nesaskaņām. Kāds gan te Svētā Gara laikmets?

Mēs parasti cildinām latīņu valodu, šo viduslaiku esperanto, kas vienojusi tālaika garīgo eliti. Bet Tulūzas koncils 1228. gadā aizliedz tulkot nacionālajās valodās gan Bībeli, gan citus garīgos rakstus. Un tā latīņu valoda paradoksālā kārtā kļūst par sava veida šķērsli nacionālo kultūru izveidei.

Retais no mūsdienu rīdziniekiem zina, ka tagadējā Daugavas grīva izveidojusies tikai 17. gadsimtā un cisterciešu klostera pēdas, ko sāka celt 13. gadsimta sākumā, meklējamas toreizējā Daugavgrīvā (iepretim Vecdaugavas stacijai ceļā uz Vecāķiem). Cistercieši, vismaz sākumā, vērsās pret klosteru un baznīcu ārējo skaistumu, un sociāli arī tagad aktuāli skan šī mūku ordeņa aizsācēja Francijā Bernāra no Klervo teiktie vārdi: “Akmeņus jūs ietērpjat zeltā, bet saviem bērniem ļaujat staigāt kailiem. “

Visai mūsdienīgi skan arī 13. gadsimta autora Cēzarija no Heisterbahas “Sarunas par brīnumiem” (kur skarti arī notikumi Latvijā). Autors te stāsta par kādu 13. gadsimta juristu, kurš savā dzīvē tik daudz melojis, ka pēc viņa nāves nelaiķa mutē nav atraduši mēli. Lūk, kā!

Bet, nopietnāk runājot, 13. gadsimts jau rada to Rīgas vecpilsētas plānojumu, kas pamatos pastāv vēl šobrīd. Šinī gadsimtā Rīgas pilsoņu kopu veido ne tikai iebraucēji vācieši, bet arī vietējo lībiešu, zemgaļu, kuršu, latgaļu un sēļu pēcnācēji, kā to rāda ieraksti tā sauktajā Rīgas parādu grāmatā (“ Das Rigische Schuldbuch” ), kas rakstīta no 1286. līdz 1352. gadam. Lai nu kas, bet parādu taisītāji rīdzinieki ir bijuši jau tolaik, un arī tas skan visai mūsdienīgi!

Pozitīvi, protams, vērtējams, ka Rīgas pilsētai ir jau savi tiesību kodeksi. To apstiprina arī “Atskaņu hronika”, kas tapusi gadsimta beigās: “Ir Rīgai savas tiesības,/ Kā liecina to grāmatas.” Skaistas rokraksta grāmatas latīņu valodā no šī gadsimta vēl tagad atrodamas LAB, piemēram, “Dāvida psalmi” un “Zālamana līdzības”.

14. gadsimts Rīgas un arī pārējās Eiropas vēsturē šķiet klusāks, rāmāks nekā iepriekšējais, spilgtiem notikumiem nabagāks. It kā spēku uzkrāšanas laiks, kaut gan šos spēkus krietni vājina mēra epidēmija, kas plosās ap gadsimta vidu, netaupot, protams, arī rīdziniekus. Zīmīgi, ka pēc nesaudzīgās mēra epidēmijas (1348–1351) visā Eiropā sākas intensīvs baznīcu un katedrāļu celtniecības bums, jo pārbiedētais viduslaiku pilsonis vairs nežēlo naudu vismaz savas dvēseles glābšanai. Blakus jau tā plašajam svēto kultam un ticības eiforijai arī līdz Rīgai nonāk tā sauktās jaunās dievbijības ( Devotio moderna ) vilnis. Skaista ir LAB saglabātā “Missale Rigense” — misāle Rīgai, kas reiz gulējusi uz Rīgas Doma Svētā Krusta altāra.

Kristietībai krietni kaitē arī pāvestu Aviņonas trimda (1309–1378), kad arī Rīgas arhibīskapi, kā teikt, dienesta darīšanās brauca ne vairs uz Romu, bet gan uz Franciju. Iespējams, ka Rīgas arhibīskaps Frīdrihs fon Pernšteins (1304–1341), kurš vairāk uzturējās Aviņonā nekā Rīgā, šinī laikā ticies ar netālu no Aviņonas dzīvojošo Petrarku — arī dedzīgu rokraksta grāmatu vācēju. Piebildīsim, ka Rīgas bīskapa bibliotēka pēc viņa nāves nonāk pāvesta īpašumā un, pāvesta tālāk dāvātas, grāmatas noklīst līdz Spānijai un Portugālei.

Jā, 14. gadsimts nav tikai ticības gadsimts. Tas ir arī Dantes, Petrarkas, Bokačo, Čosēra, Viklifa laikmets, kuri jau izsējuši savu brīvdomības sēklu. Bet Hanzas pilsētu savienībai ( Unio hanseatica ) tas ir ekonomiskās varenības un politiskās ietekmes zenīts. Katrs gadsimts ir tik vien interesants, cik mēs to saprotam un izjūtam. Var pievienoties 19. gadsimta angļu dzejnieka Viljama Bleika teiktajam: “Katrs gadsimts ir Kenterbērijas svētceļojums; mēs visi tanī piedalāmies, katrs būdams kāds no tēliem. “

15. gadsimts nereti dēvēts par Gūtenberga gadsimtu, jo grāmatu iespiešanas māksla ir ieguvums visai Eiropai, tostarp rīdziniekiem. Pirmās ziņas par grāmatu iepirkumu Rīgas pilsētai ir no 1470. gada. LAB līdz šim saglabāti 210 šī gadsimta iespieddarbi — inkunābulas, galvenokārt Vācijas, bet arī Šveices, Itālijas, Francijas, Holandes un Beļģijas izdevumi. Ne visas Rīgas klosteru grāmatas pēc reformācijas 16. gadsimtā nonākušas pilsētas bibliotēkā, bet vairums gan. Vecākais inkunābulas fragments, kas šobrīd glabājas Rīgā, ir lapa no, domājams, vēl paša Johana Gūtenberga Maincā 1460. gadā drukātā enciklopēdiskā darba “ Catholicon ”. Varam lepoties ar grāmatām, kuru vienīgais līdz šim saglabājies eksemplārs pasaulē atrodams Rīgā. Tāda ir, piemēram, 1500. gadā Lībekā iespiestā “ Missale Viburgense ”, ko savam Svētā Stefana altārim Rīgas Svētā Pētera baznīcā pērk Rīgas latviešu tautības transportstrādnieki. 15. gadsimtā nav aizmirstas arī grāmatu pārrakstīšanas tradīcijas, to apliecina LAB saglabātā latviešu — franču lūgšanu grāmata, tā dēvētā “Stundu grāmata”. To rotā brīnumskaistas miniatūras, ko vēl pēc piecsimt gadiem nav sagrauzis laika zobs. Kādā Hanzas tirgoņu aprindās populārā skaitāmā pantiņā Rīga nodēvēta par “kaņepāju un sviesta namu”. Bet Rīga 15. gadsimtā jau ir arī ievērojams kultūras vērtību nams.

Dažādā ziņā spraigs Rīgas vēsturē ir 16. gadsimts. Katoliskā Rīga ap 1522. /1523. gadu kļūst evaņģēliska… “Evaņģēlijs uzvar un izplatās Livonijā, sevišķi pie rīdziniekiem, no kuriem nesen saņēmu vēstules un sūtni. Tik brīnišķīgs ir Kristus,” pacilāts raksta Mārtiņš Luters kādā vēstulē 1524. gadā. Rīga ir tiešām viens no pirmajiem luterticības centriem Ziemeļeiropā un Austrumeiropā, un kā tāds tas vērtējams arī turpmākos četrsimt gadus. Saviem ticības brāļiem Rīgā, Tērbatā un Rēvelē (Tallinā) M. Luters sūtījis kopumā ap septiņpadsmit ar savu roku rakstītus un Vitenbergā drukātus vēstījumus. M. Lutera rakstu pirmizdevumu kolekcija LAB var mēroties ar līdzīgām pašā Vācijā. Mums ir pat M. Lutera un F. Melanhtona oriģinālvēstules. Reformācijas pozitīvais devums ir arī 1524. gadā dibinātā Bibliotheca Rigensis , reformētā Domskola un garīgo tekstu mēģinājumi (1525) arī latviešu valodā.

Tādēļ izbrīnu, gan nepatīkamu, daudziem rīdziniekiem radīja pirms pāris gadiem Rīgā īslaicīgi demonstrētā filma “Anna” — par pārliecinātās mūķenes Annas Netkenas dzīvi. Tik daudz muļķību samērā īsā filmā ilgi nebija redzēts. Katram ir tiesības uz savu vēstures skatījumu, bet uz apzinātu faktu falsifikāciju un netaktiskiem izlēcieniem pret citu konfesiju kristiešiem — diez vai. Stāvokli neglābj tas, ka filmas titros kā konsultants minēts kāds bīskaps. Vēsturi kropļot nav ieteicams pat kardināliem un pāvestam.

Vēl ap 1544. gadu Sebastjans Minsters savā “Kosmogrāfijā” par rīdziniekiem saka: “Vienīgi tirgoņu bagātība Livonijā ir lielā godā, bet zinātnes te nevērtē pavisam.” Gadsimta nogalē rīdzinieki, kā saka, mēģina laboties. 1588. gadā top pirmā Rīgas tipogrāfija, atjauno un papildina Rīgas Domskolu, sarosās Rīgas humānisti. Bet, ak vai! Ar ilgstošo poļu — zviedru karu daudz kam labi aizsāktajam tiek pielikts punkts.

Pretrunīgi vērtējams 17. gadsimts. Gustava Ādolfa ienākšana Rīgā 1621. gadā it kā ievada labos zviedru laikus, bet katrai maizes šķēlei ir arī sava garoza. Rīga gan ir lielākā pilsēta zviedru valstī, bet ne noteicošā. Depešas un rīkojumi no Stokholmas ne vienmēr izraisa rīdzinieku līksmību.

Galvenā ieguvēja tolaik ir latviešu grāmatniecība un zinātkārie latviešu jaunekļi, tostarp impulsīvais latviešu cilmes rīdzinieks Jānis Reiters (ap 1632. — ap 1695.g.). Pazīstamais Georgs Mancelis var ar lepnumu sacīt: “Dažu labu arāja dēlu Dievs jau par mācītāju un baznīcas kungu cēlis.” 1638. gadā Rīgā nāk klajā pirmā vācu — latviešu vārdnīca “ Lettus ”. Šī raksta autoram interesantu vārdnīcas eksemplāru izdevās atrast Braunšveigas pilsētas bibliotēkā. Grāmata ar paša G. Manceļa ierakstu saglabājusies Braunšveigas pilsētas sindika (juriskonsulta) un bibliofila Johana Kamana personīgajā krājumā. No 1685. līdz 1694. gadam Rīgā sagatavo latviešu Bībeles izdevumu. Bet 17. gadsimts ir vēl arī intensīvs raganu un burvju prāvu gadsimts, un te galvenie cietēji ir latviešu tautības cilvēki.

18. gadsimts Rīgas vēsturē it kā dalāms divās daļās. Pēc postoša kara un mēra ar 1710. gadu iestājas ilgstoša stagnācija. Toties — kas par uzplaukumu 18. gadsimta otrajā pusē! Hartknohu grāmatu apgāds izveidojas par lielāko Baltijā. Piecus gadus (1764–1769) Rīgā aizvada viņa draugs Johans Gotfrīds Herders. Te top viņa pirmie izcilākie darbi, te veidojas viņa izpratne par latviešu folkloru. 1768. gadā uz Rīgu līdz mūža galam (1823) pārnāk čaklais Rīgas vēstures apzinātājs un pētnieks Johans Kristofs Broce. 1782. gadā ver durvis stacionārais Rīgas pilsētas teātris, bet gadsimta pašā nogalē uz vēstures skatuves uzkāpj latviešu aizstāvis Garlībs Merķelis.

Plaša amplitūda ir 19. gadsimta Rīgai, un neba to ietvert pāris teikumos. Rīgā viesojas un uzstājas pasaules mēroga mūziķi. Te veidojas Riharda Vāgnera (1837–1839) talants. 1868. gadā dibina Rīgas Latviešu biedrību, un tās pirmais izcilākais veikums ir Pirmie latviešu dziedāšanas svētki 1873. gadā. Blakus vāciskajai Rīgai pašapzinīgi un droši nostājas arī latviskā Rīga.

20. gadsimtā (1918. g. 18. XI) Rīgā tiek proklamēta Latvijas valsts. Gar šīs valsts simboliem — Brīvības pieminekli un Brāļu kapiem — ejam vēl šobrīd. Bet šī gadsimta kultūru jau veidojuši arī mūsu pašu laikabiedri, ieskaitot Rīgas dzejnieku Aleksandru Čaku. Par sevi personīgi gribētu sacīt ar Kārļa Skalbes vārdiem: “Es neesmu varējis noslēgties tīrā dzejas pasaulē, kā to būtu gribējis, bet dzīvojis līdz tautas likteņiem. Esmu gājis visur, kur esmu dzirdējis aicinājumu. “

Ko lai saku tev, 21. gadsimta rīdziniek, kurš pārdzīvosi mūs visus vēl ilgi. Atceries aizgājušos pilsētas gadsimtus! Nekautrējies pacelt acis pret Rīgas baznīcu gotiskajiem torņiem, ieklausies brīdi ērģeļmūzikas skaņās zem sirmā Doma velvēm! Arī pilsēta ir kā gotiska katedrāle, ja to sagrauj, tā jāatjauno atkal Dievam un mūžībai par godu.

Esi uzticīgs Rīgai, gan staigājot pa tās bruģakmeņiem, gan atceroties to svešatnē! Aizstāvi Rīgu, ja tai dara pāri! Uz kāda senā 17. gadsimta Rīgas lielgabala, kas saucas “Lielais pūķis”, bijis rakstīts: “Mana tēvija ir Rīgas pilsēta, / Es pretošos tās ienaidniekam. // Upi es nosargāšu tīru, / Lai tas nāk par svētību visai kopienai. “ Līdzīgi sacīsim arī mēs!