“Kur palika mans brālītis?”

Par latviešu karavīru likteņiem, pirms un pēc nāves

Kur palika virsleitnants Rūdolfs Gaitars, leitnants Arnolds Treimanis un viņu cīņas biedri? — Man ne reizi vien nācies atbildēt uz šādu un līdzīgiem jautājumiem, jo nu jau daudzus gadus glabāju piezīmju grāmatiņu ar ierakstiem par 1945. gada marta kaujās pie Blīdenes un Remtes ievainotajiem karavīriem, kuru dzīvības Zantes skolā ierīkotajā lazaretē ārsti nespēja nosargāt. Mirušos guldīja pie Dārziņu māju priedulāja. Virs kapu kopiņām parādījās balti bērza krusti ar plāksnītēm, kurās bija minēti apglabāto vārdi, uzvārdi, dzimšanas un miršanas datumi, dienesta pakāpe un karaspēka daļa.

Taisnās krustu rindas nepatika jaunajai varai. Manam tēvam piedāvāja tos savākt malkai. Tēvs atteicās, bet mani aizsūtīja norakstīt apglabāto vārdus un uzvārdus. Un te nu es, ar šodienas acīm skatoties, izdarīju nepiedodamu kļūdu. Tā vietā, lai pierakstītu visus kritušos pēc kārtas, es, lielīgās ziņģes “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos” ietekmēts, arī gribēju būt sitējs un fiksēju tikai tos vārdus un uzvārdus, kam bija saskare ar 19. divīziju. Arī Vanemu Elepanu, kuru domāju igauni esam.

Un tad krusti pazuda — tos sadedzināja. Kapu kopiņas tomēr palika, jo Dārziņu saimnieka Alfrēda Upmaņa arkls netraucēja kritušo mieru un izkapts pielīdzināja tās nezāles, kas pacēla galvas dzeltenajā smiltainē. Nu mana piezīmju grāmatiņa kļuva par vienīgo izziņas avotu.

Bet tad notika nelabojamais. Panīkušā sovhoza ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai varas vīri paredzēja Zantē izveidot lielu cūkaudzēšanas kompleksu. Zem viena no korpusiem pazuda Dārziņu priedulājs un karavīru kopiņas.

Kritušo miers Latvijā tolaik tika traucēts dažādā veidā: būvējot ceļus un dzīvojamās mājas, ierīkojot ganības, sējot graudus un cukurbietes, stādot kartupeļus. Tomēr neesmu dzirdējis, ka kādā vietā mirušo piemiņa būtu apgānīta tik drausmīgi kā Zantē: kur nu vēl ļaunāks liktenis kā cilvēku pīšļiem mirkt cūku vircā.

Beidzot klāt bija laiks, kad es uzdrošinājos izvilkt piezīmju grāmatiņu no slēptuves. Laikraksts “Literatūra un Māksla” 1989. gada 30. septembra numurā publicēja manu rakstu “Viņus guldīja pie Dārziņu priedulāja”, kurā bija minēti apglabāto karavīru vārdi, uzvārdi, dienesta pakāpes, dzimšanas un miršanas dati.

Tūliņ pienāca vairākas tuvinieku vēstules, bet 1991. gada rudenī saņēmu kādas madonietes pateicību, kura rakstīja, ka jau daudzus gadus viņa ar paziņu palīdzību meklējusi savu vīru Vācijā, Anglijā, Amerikā un Austrālijā, līdz pavisam nesen viņas rokās nonācis izgriezums no “Literatūras un Mākslas”. Viņa pieļāva, ka daudzu kritušo karavīru radinieki šo sarakstu nav redzējuši un ieteica to ievietot kādā laikrakstā ar plašāku lasītāju loku. Izvēlējos “Lauku Avīzi”, un 1991. gada 15. novembrī tika publicēts raksta “Viņus guldīja pie Dārziņu priedulāja” papildināts variants. Izrādījās, ka vidzemniecei bija taisnība. Ieradās virsleitnanta Rūdolfa Gaitara sievas māsasmeita un uzticēja man raksta “Rūdolfs Gaitars un viņa rota” izgriezumu un vēl dažas publikācijas. Atbrauca Jāņa Zaura dēls Modris, kurš dzimis 1944. gadā un tēvu nav redzējis. Piezvanīja kāda ikšķiliete un stāstīja, ka neesot dzirdējusi Vanemu Elepanu igauniski runājam, toties skolas biedra latviešu valoda bijusi nevainojama.

Kādā svinīgā sanāksmē Brāļu kapos 1990. gadā es izmantoju izdevību un nodevu kritušo karavīru sarakstu Augstākās Padomes deputātam Jurim Dobelim, kurš tūliņ to uzticēja Eiženam Upmanim.

Sākoties kritušo pārbedīšanai, domāju, ka pirmām kārtām cilvēku cieņa tiks atdota cūku vircā gulošajiem. Diemžēl tikai pēc atkārtotiem atgādinājumiem (biju žēloties pat Vācijas vēstniecībā) 1999. gada vasarā Klausa Bergmana vīri beidzot ieradās Zantē, lai veiktu savu vācu karavīru pārbedīšanu. Iepriekš bijām vienojušies, ka es palīdzēšu meklējumos, taču jāatzīstas, ka nebiju pilnīgi drošs, jo no priedulāja, kapavietas un Dārziņu tīrumiem nebija ne miņas. To vietā rēgojās celtņu pamati un sienas, līdz krūtīm kuploja vībotnes, usnes un nātres. Nokļuvis līdz iedomātajai vietai, apstājos un lūdzu Dieviņu, ko, vectēva stāstu ietekmēts, zēna gados pavisam reāli biju saskatījis baltu bārdu un plīvojošu pelēku mēteli soļojam rudzu lauka ziedputekšņu mākoņos, mums palīgā. Jau pirmais zondes dūriens beidzās ar dobju būkšķi. Arī nākamie liecināja, ka esam pareizā vietā. Atzīstos, ka brīdī, kad zemes klēpis pakāpeniski atklāja karavīra skeletu, man šķita, ka skudriņas pa muguru tekalē. Vēlreiz pārliecinājos par Augstākā visvarenību, jo vēlāk izrādījās, ka Viņš mums norādījis uz kapavietas ziemeļrietumu stūrī aprakto — pirmo 1945. gadā apbedīto.

Izrakumu sākumu dokumentēja kinooperators Harijs Beķeris un vēlāk iekļāva daļu no tā raidījumā “Sarkanais un brūnais.” Identifikācijas žetons ļāva secināt, ka karavīrs bija dienējis vācu armijas daļās. Nākamie pieci — tāpat. Edgars Skreija no pieredzes zināja, ka 19. divīzijas karotāji bieži vien nav nēsājuši identifikācijas žetonus, tādēļ viņš vienojās ar Klausu Bergmanu, ka bez tiem esošie tiks atdoti Edgaram Skreijam apbedīšanai latviešu karavīru kapsētā Lestenē. Šķita, ka nebūs problēmu ar nezināmo pīšļu atpazīšanu, jo 1945. gadā es kritušo uzvārdus biju pierakstījis tādā secībā, kādā tos guldīja Dārziņu smiltājā. Tā kā pieļauju, ka kāds brālis vai tēvs vēl palicis nezināms, atļaujos vēlreiz atkārtot šo sarakstu.

Gados visjaunākā — tikai astoņpadsmitgadīgā Ernesta Upuaļa uzvārds mani darīja uzmanīgu jau 1945. gada vasarā un tādēļ to norakstīju ar vislielāko rūpību, taču tik un tā uzskatu, ka pie Dārziņu priedulāja aprakts Ernests Upmalis.

Pirmo karavīru rindu klāja plāna zemes kārta — tikai krietna lāpstas dūriena dziļumā, kaut gan pats redzēju, ka 1945. gada pavasarī tos guldīja krietni dziļāk. Izskaidrojums vienkāršs: kompleksu cēla nolaidenā nogāzē, kas tika terasēta. Tagad grūti pateikt, kas pasargāja apbedītos no skrēpera kausa — nejaušība vai kāda goda vīra apzināta uzdrīkstēšanās. Mans skolas biedrs Arturs Evarsons bija grupā, kas veidoja padziļinājumu kūts pamatiem. Patraucējuši pirmā apbedītā pīšļus, tālāko tranšeju vīri veidoja seklāku — virs karavīru kauliem. Neraugoties uz šādu celtniecības prasību pārkāpšanu, pamati godam balstīja celtni līdz 1999. gadam, kad nācās pat lūgt talkā buldozeru, lai piekļūtu tiem karavīru pīšļiem, kas atradās zem kūts.

Tad šķita, ka stāsts par Dārziņu kapavietā guldītajiem karavīriem tuvojas laimīgām beigām un rudenī to pīšļus varēs piepulcēt Lestenes kapsētā guldītajiem ieroču biedriem. Diemžēl sekoja negaidīti notikumi, kas, manuprāt, pārspēja iepriekšējās neģēlības — 34 karavīri, kuru piemiņa ar vārdiem, uzvārdiem un citiem datiem glabājās 54 gadus, pēkšņi kļuva nezināmi un viņu mirstīgās atliekas apbedīja Saldus rajona Novadnieku kapsētā, kur atdusas tūkstošiem vācu izcelsmes karotāju!

Formāli Klausu Bergmanu vainot nevar, jo pēc viņa apgalvojumiem nevienam no 34 apglabātajiem nebija pazīšanās zīmes. Toties bija mirušo vārdisks saraksts — arī Bergmanam tika rādīta melnā piezīmju grāmatiņa. Pierakstu secīgums ļautu ar lielu ticamību identificēt katra “nezināmā” pīšļus. Acīmredzot Klauss Bergmans neuzticējās puikas (man tajā laikā bija 13 gadu) piezīmēm. Bet te nu varu apgalvot, ka vārdi, uzvārdi un citi mani dati pilnībā sakrīt ar Jāņa Kuļikovska 1991. gada 14. decembra “Atmodā” publicētajiem faktiem par 19. divīzijas 2. pulka kritušajiem. Un galu galā bija vīru runa ar Edgaru Skreiju par 34 šķirstiņu nosūtīšanu uz Lestenes kapiem.

Es jutos ļoti neērti, kad pagājušā gada sanāksmē Lestenē pie manis pienāca Jāņa Zaura dēls Modris un vaicāja par iespējām nolikt ziedus uz sava tēva kapa. Līdz šim viņš to bija darījis pie ozola, kur Zantes pagasta vecākās Silvijas Bruces vadītā entuziastu grupa bija iekārtojusi nosacītu kapavietu. Kur nu? Es biju (un joprojām esmu) satriekts par negaidīto notikumu pagriezienu un nezināju, ko atbildēt. Ieteicu jautāt Klausam Bergmanam, Eiženam Upmanim un Nikolajam Romanovskim.

Nu pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš agrāk labi zināmie karavīri pārvērsti par “nezināmiem”. Šajā laikā vairākkārt esmu jautājis runasvīriem, kuri mīl pazīmēties dažādos saietos: kad beidzot uz Lestenes kapavietu tiks pārvestas to karavīru mirstīgās atliekas, kas bija apraktas pie Dārziņu priedulāja? Un konkrētu atbildi tā arī neesmu saņēmis.

Nesen Rīgā notika Aizsardzības ministrijas rīkotais pasaules latviešu virsnieku trešais saiets. Saticis vairākus no viņiem, izmantoju izdevību un informēju, ka vāciešu ielenkumā Novadniekos joprojām atrodas virsleitnants Rūdolfs Gaitars un leitnants Arnolds Treimanis ar saviem padotajiem… Uzklausīja. Solīja parunāt ar attiecīgajiem dienestiem Vācijā. Varbūt līdzēs?

Ir doma Novadnieku un Lestenes kapos ierīkot piemiņas plāksnes ar Dārziņu kapavietā izrakto 34 karavīru vārdiem un uzvārdiem. Darīt jau tā var, taču personīgi uzskatu, ka no Novadnieku kapuvietas jāizrok 34 no Zantes atvestie “nezināmie” (ceru, ka numerācija pastāv) un jāpārved uz Lesteni. Apsolu gādāt, ka tukšās vietas Novadniekos tiks aizpildītas, jo burtakalps Klauss Bergmans, demonstrējot savu neprasmi orientēties kartē, nespēja atrast trīs rindas vācu karavīru, kas joprojām guļ bijušā Dārziņu priedulāja ziemeļu pusē. Izdarītie kontrolrakumi liecina, ka meklēts galīgi aplam, taču vēlreiz lūgt padomu acīmredzot viņam traucēja iedomība.

Godīgi atzīšos, ka Klausa Bergmana rīcības dēļ arī es noraidoši izturējos pret Edgara Skreijas ierosinājumu pabeigt karavīru atlieku izrakšanu Zantē. Savu nostāju mainīju, vien noklausoties mācītāja Jura Rubeņa svētrunu par piedošanu, jo secināju, ka nedrīkstu viena cilvēka dēļ vairāk nekā pussimta karavīru pīšļu atstāt cūku vircā.

Vienlaikus uzskatu, ka gadījumā, ja aizvestos karavīru pīšļus no Novadnieku kapsētas atgūt neizdosies, 34 šķirstiņos vismaz jāieber pa trim saujām kapelānu iesvētītu smilšu no bijušās kapavietas Zantē un tie jāapbedī Lestenē. Un jādara tas žigli, jo pretējā gadījumā gadskārtējā sanāksmē Lestenē 34 latviešu karavīru kapavietas joprojām būs tukšas.

Dr. oec. Visvaldis Pirksts — “Latvijas Vēstnesim”

Pie Dārziņu priedulāja apglabātie