Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 5.februārī

Intervija Latvijas Radio 5. februāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis.

— Ir 12 un 30 minūtes, programma "Pusdiena", un, kā bieži pirmdienās, mūsu ciemiņš ir Vaira Vīķe-Freiberga, Valsts prezidente. Labdien, prezidentes kundze!

V.Vīķe-Freiberga: — Labdien!

— Jā, pēc ilgāka laika mēs tiekamies programmā "Pusdiena", un, protams, jāatskatās uz tiem darbiem, uz tām novitātēm, ko nācies piedzīvot jums pēdējās nedēļās, īpaši, protams, ārpus Latvijas. Vispirms par Strasbūru, par Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju un arī par Davosu . Šķiet, jāsāk ar Davosu, jo tas ir tāds svaigāks un cilvēkiem atmiņā pārsvarā no ārzemju mediju ziņojumiem, mazāk, vienīgi varbūt ar jūsu preses dienesta starpniecību, arī par jūsu gaitām. Sakiet, kas no šīs izcilo cilvēku kompānijas jums palicis visspilgtākā atmiņā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, ļoti daudz, tā ir tiešām bagātīga pieredze, es varbūt vēlētos pasvītrot trīs atziņas, kas skanēja cauri visam forumam, kas būtu būtiskas mums pašiem, domājot par savu nākotni. Un tās ir atziņas par to, kas tādā valstī ir nepieciešams, kur nepieciešams ieguldīt, lai tā varētu pievienoties attīstīto un attīstošos valstu pulkam, nevis atpalikt arvien vairāk. Un pirmais ir ieguldījums izglītībā, zinātnē un tehnoloģijās. Un te jau mēs tūliņ redzam, ka mūsu valstī vēl ļoti daudz ir jāpiestrādā, jāmaina savas prioritātes un sava izpratne par ieguldījumiem, lai mēs mainītu, es domāju, diezgan radikāli un kardināli savu attieksmi. Es priecājos vismaz, ka valdība ir jau apstiprinājusi nopietnu ieguldījumu informācijas tehnoloģijas izglītības pastiprināšanai nākamiem gadiem, tas ir ļoti būtisks un svarīgs solis. Otrais, kas tika uzsvērts, — lai valstī notiktu attīstība, ir nepieciešamas infrastruktūras, kas būtu sacensībspējīgas ar citām zemēm, tām tātad ir jābūt līmenī. Vai tie būtu ceļi, vai tie būtu komunikāciju tīkli, piemēram, telefona līnijas un to cenas interneta savienojumiem. Ja interneta savienojumi par daudz dārgi, tad, protams, visa e–attīstība valstī tiek kavēta. Tāpat komercattīstībai, mazo un vidējo firmu attīstībai, ceļu infrastruktūra, dzelzceļa infrastruktūra nav adekvāta, arī tā tiek nopietni kavēta. Tātad infrastruktūras un ieguldījums tajās ir ļoti būtisks. Un beidzot trešais akcents, kas nāca skaidri visām diskusijām cauri, ir tas, ka valstij ir jābūt atvērtai, ar labu klimatu investoriem un tādai, kas vieš uzticību vispār, spējot pierādīt gan savu stabilitāti, gan savu politisko briedumu, gan savu spēju tikt pāri korupcijai un savu spēju izveidot vienādus spēles noteikumus visiem — gan saviem ļaudīm, gan tiem, kas nāk no ārzemēm.

— Jā, jūs minējāt šīs konkrētās tēmas, šos konkrētos atzarus, sakiet, vai Davosa ir tas forums, kurā, arī precizējot valstu vajadzības vai vienas valsts vēlēšanos rekomendēt kaut ko citai, ir iespējams gūt, teiksim, Latvijas gadījumā tieši šādā investīciju piesaistē jau jūsu minētajos jautājumos; vai tas nav tas līmenis, kurā notikt šādām sarunām?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, Davosa tomēr ir būtiska tādā nozīmē, ka tur notiek domu izmaiņa un liela daļa no manām tikšanām pie tam bija tādas, kur tika īpaši ielūgti valstu līderi, finansu un biznesa speciālisti uz konfidenciālām sarunām, tādām, kur pēc tam tikai tika sagatavots kopējs preses ziņojums, bet kur tās sarunas detaļas netiek izpaustas. Tā doma ir tātad sanākt kopā un tiešām visiem kopā izprast, izdebatēt par procesiem, kas pasaulē notiek, kāpēc notiek un kā nākotnē varētu notikt. Te ir jautājums par izpratni.

Nākamais, protams, ir kontakti, personīgie kontakti un personīgo kontaktu tīkls un tēls, kas izveidojas par attiecīgo zemi šajā forumā. Vispārējā noskaņa, attieksme pret kādu valsti, kas rodas šajos kontaktos, būtībā ir ļoti svarīga. Piemēram, man bija izdevība tikties ar kādas firmas direktori un aprunāties ar šīs firmas augstākajām amatpersonām, tas, es domāju ir tikpat svarīgi, kā tas, ka šai firmai ir jau zināmas darbības šeit, Latvijā, un tā tālāk. Tie ir tādi procesi, kas savstarpēji viens otru papildina un kas būtībā ir ļoti būtiski.

— Jā, es nupat vietējās Latvijas ziņu aģentūrās lasīju tādu statistiku, ka Latvijā ir viens dators uz 32,2, varbūt šo komatu nav korekti minēt, tomēr apmēram uz 32 skolēniem. Kā jūs uzskatāt — vai ir īpaši korekti runāt par e-komerciju tādā vispārinātākajā vai vispārākajā pakāpē laikā, kad daudziem jauniešiem varbūt nav tā elementārākā? Ko šeit valsts var darīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, mēs nevaram tā salikt rindā visas vajadzības un tad tikai darīt to pirmo, lai tās pārējās pagaida. Mums ir visur ļoti strauji jāvirzās uz priekšu, lai intensificētu apmācību un pieeju datoriem, sākot burtiski no bērnudārza, no bērna kājas, un darīt to pēc iespējas ātri un steidzami. Te mums palīdz gan ārvalstu donori, gan arī paši latvieši, piemēram, no Amerikas "Tilts" jau gadiem ilgi dāvā lietotus datorus latviešu skolām, lai iekārtotu datoru kabinetus. Ir jāturpina ļoti intensīvi gan ar valdības ieguldījumiem, gan dāvinājumiem šis darbs. Tāpat ir svarīgi domāt par e-komerciju, jo tā ir nākotnes realitāte. Davosā, piemēram, šogad bija tādas firmas, kuru pagājušogad tur nebija, bet no tām "dat-com" firmām, kas tur bija pagājušgad, dažas jau bija pazudušas. Arī tā ir dzīves realitāte, bet tas ir lauks, kas attīstīsies, un ar to mums ir jārēķinās, mēs nevaram domāt, ka stāvēsim malā un atpaliksim, tad mēs vispār atpaliksim no visa.

— Jā, nu ko, vēl viens termins, kas tika lietots Davosas kontekstā, — smadzeņu aizplūšana, tas ir, kā saprotu, domāts par daudziem uzņēmīgiem jauniešiem, daudziem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas apgūst daudz vairāk un daudz ātrāk, ir daudz novērtējamākas, pat finansiāli novērtējamākas lietas, nekā mūsu valsts var piedāvāt apmaksāt. Vai tā arī ir globāla problēma — jaunu tehnoloģiju speciālistu klejošana pasaulē un meklēšana pēc labāka darba, un vai nav žēl, ka tieši Latvija varbūt nevar piedāvāt saviem augsti attīstītiem cilvēkiem darbu šeit par labu samaksu?

V.Vīķe–Freiberga: — Pasaulē notiek globalizācija, un tas nozīmē, ka globālās firmas, piemēram, tādas kā "Microsoft", savus darbiniekus meklē pasaules mērogā, ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs, viņiem liels procents darbinieku nāk no Indijas, tāpēc ka Indija jau ilgus gadus iegulda šajā laukā. Vai šī noplūde būtu iemesls Indijai atteikties no savas programmas attīstīt šo lauku? Noteikti nē, tas Indijai nes ļoti lielu labumu. Varētu teikt, ka ir zināma noplūde varbūt no pašiem talantīgākajiem, kas aizies pēc šiem ļoti augstajiem piedāvājumiem pie visām liela mēroga firmām, ar to ir savā ziņā jārēķinās, bet tam ir arī pat sava otra puse. Ievērojams skaits no viņiem atgriežas atpakaļ savā dzimtajā zemē, paši nodibina firmas, izmanto to pieredzi, ko viņi guvuši šajā starptautiskajā apritē, un šajā lielfirmas darbā, un nav tā, ka viss plūst tikai vienā virzienā, katrā ziņā nav tā, ka šī iemesla dēļ jebkura valsts varētu atsacīties no izglītošanas programmām aiz bailēm, ka viņiem viņus varētu atņemt. Saprotiet, mēs nevaram atļauties palikt analfabēti tāpēc, ka kāds mums varētu atņemt tos gudrākos un dot viņiem lielāku naudu.

— Jo ierobežojumi jebkurā gadījumā nav nekādas zāles, vai ne? Ar interesi vēroju to, ka Davosa tika pieteikta arī kā tāds triju Baltijas valstu kopējs forums vai kopēja uzstāšanās reize, kurā arī kārtējo reizi varēja apliecināt Baltijas reģiona vai Baltijas triju valstu vienotību un spēku. Kā tas ir izdevies?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas izdevās ļoti labi, par ko liecina ļoti lielais apmeklētāju skaits mūsu forumā, viena zāle bija pārpildīta, tur bija ļoti augsta ranga klātesošie — gan politiķi, gan arī no pasaules masu medijiem. Tēma šim forumam bija tāda, ka mēs runājām par dinamisku attīstību, ko paredzam nākamo desmit gadu laikā visā šajā Baltijas jūras austrumu krasta reģionā, un uzsvars te būtu tātad uz visu reģionu kopumā, kas padara to pievilcīgāku investoriem kā vienots stabils, labi izglītotu ļaužu apdzīvots, tehnoloģiski attīstīts un orientēts reģions, kas patlaban vēl ir finansiāli un ienākumu ziņā atpalicis no pārējās Eiropas. Tātad investoram interesants, tomēr caurmērā algas būs zemākas, bet izglītības līmenis nebūt nav zemāks, dažreiz ir pat augstāks, un tā vienotā kopējā ekonomiskā telpa padara to interesantāku, nekā ja to piedāvātu katra zeme atsevišķi.

— Jā, par otru starptautisku forumu, par Strasbūru, Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju. Latvija ir prezidējošā valsts, un kā mēs esam prezentējuši savu prezidentūras laiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka ļoti veiksmīgi, un varam arī priecāties, ka tieši šajā posmā tika apturēts Latvijas monitorings attiecībā uz cilvēktiesībām. Tieši tajā rītā, kad es uzstājos ar savu runu, tas tika nolemts un pieņemts kā lēmums, tāpat izdevība uzrunāt šo parlamentāro asambleju, es domāju, bija vērtīga, man nāca ļoti atzinīgi komentāri par to, ka viņi novērtē veidu, kādā es interpretēju un izskaidroju situāciju Latvijā. Dažs labs teica, ka tā bijusi labākā runa, ko viņš dzirdējis šajā parlamentā, tā ka, es domāju, man izdevās ļaudis pārliecināt par to, kāda situācija ir Latvijā, kaut gan, protams, bija dzirdami arī iebildumi no Krievijas un citiem delegātiem, kuri nāca ar tiem pašiem jau paredzamajiem jautājumiem par to, kāda ir krievvalodīgo situācija Latvijā, un to es centos vienkārši izskaidrot ar faktiem un ar mūsu situācijas detaļām.

— Jā, bet no darba kārtības jautājumiem, šķiet, pirmais bija balsstiesību atjaunošana vai neatjaunošana Krievijai šajā organizācijā. Kā jūs vērtējat rezultātu un nonākšanu līdz tam, jo acīmredzot nebija jau tādas īpašas vienprātības, vismaz līdz tam?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā parasti šādās organizācijās ļoti lielu lomu spēlē īpašo speciālistu ziņojums, šinī gadījumā tas bija lorda Džada ziņojums. Tas fakts, ka savā ziņojumā viņš uzvēra notikušo progresu, to, ka ir notikuši soļi uz priekšu, man šķiet, bija izšķirošais. Doma būtu tāda, ka ir vēlams Krieviju tomēr iesaistīt debatēs un diskusijās, nevis atstumt no sarunu galda, bet tādā veidā turpinot spiedienu uz to, lai cilvēktiesības Čečenijā tiktu ievērotas un lai tiktu arī saukti pie atbildības tie, kas tās pagātnē ir pārkāpuši. Bet tā doma bija tāda, ka tas varbūt būtu labāk paveicams, paturot viņus pie sarunu galda, nevis atstumjot.

— Vai tas ir jūsu viedoklis, ka tas ir labāks variants nekā līdzšinējais?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas atkarīgs no tā, kādi soļi ir sperti, un, ja lords Džads bija spējīgs savā ziņojumā teikt, ka Krievija ir spērusi pozitīvus soļus, tad to vajadzētu novērtēt, un, es domāju, ka viņi pareizi rīkojās, tā darīdami.

— Arī mūsu sarunas turpinājumā par Krieviju. Pagājušās nedēļas nogalē šeit pat, Rīgā, jūs tikāties ar premjeru, ārlietu ministru un Saeimas priekšsēdētāju un runājāt par to, ka turpmāk par vienu no ārpolitikas prioritātēm ir jāizvirza draudzīgu attiecību nodibināšana ar Krieviju. Varbūt nedaudz vienkāršoti es to saku, bet — kāds ir pamats tieši tagad šādu akcentu likt; vai ir kādi signāli no mūsu lielā kaimiņa, ka arvien lielāka mūsu centība varētu arī viņus iekustināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu redziet, Latvija savu viedokli tajā ziņā jau nav mainījusi, mēs esam nepārtraukti bijuši atvērti konstruktīvām sarunām ar Krieviju un dzīvojuši nemitīgās cerībās, ka, piemēram, mūsu starpvaldību komisija varētu turpināt savu aizsākto darbu un tā joprojām. Pēdējā laikā mums šķiet, ka nāk zināmi signāli, ja varētu tā teikt, zināmas deklarācijas no Krievijas amatpersonu puses, zināmi notikumi, kas rada pozitīvu un cerīgu atmosfēru un liek mums tomēr cerēt, ka mēs varētu tuvākā nākotnē spert zināmus soļus, kas palīdzētu šīs attiecības ievirzīt mazliet pozitīvākā gultnē.

— Kas ir šie signāli ?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka te ir vesela rinda dažādu detaļu, kaut vai minam to pašu faktu, ka mūsu parlamentārieši viesojās Krievijas parlamentā, ka ir apsolīta atbildes vizīte pie mums. Es domāju, Latvijas prezidēšana Eiropas Padomē ir ļoti nozīmīgs faktors, kas ir palīdzējis šo attiecību uzlabošanā, mūsu ārlietu ministra vizīte Maskavā ir savā ziņā nogludinājusi ceļu tālākam dialogam, un es tiešām raugos nākotnē ar lielu cerību, ka mums varētu arī notikt augstāka līmeņa tikšanās un sarunas, kas palīdzētu lietas atkal pavirzīt uz priekšu.

— Jā, pagājusī nedēļa Latvijā, šeit uz vietas, ir pagājusi "Latvijas kuģniecības" privatizācijas zīmē, zināms, ka arī jums Davosā bija sarunas un dialogi tieši par šī lielā valsts objekta pārdošanu, pēc tam arī intervijā Latvijas Televīzijā jūs teicāt, ka ir bijušas tādas kā rekomendācijas, ka, lūk, privatizācijas procesu varētu būt organizējusi vai uzturējusi kāda starptautiski atzīta investīciju banka vai investīciju firma, ka Latvijā nav noticis katrā gadījumā ne gluži tā, kā to izprot pasaulē. Kas šī bija par sarunu, un kādas bija atziņas no tās?

V.Vīķe–Freiberga: — Man bija vairākas sarunas ar ļaudīm, kas ir pasaules līmeņa eksperti privatizācijas jautājums, no kuriem vairāki ir piedalījušies vairāku zemju, agrāko komunistisko zemju dažādu lielu svarīgu objektu privatizācijas procesos. Viņu secinājums bija visiem vienāds, ka vislabākais aģents, varētu teikt, šādām rīcībām ir kāda neitrāla, ārpus valsts stāvoša organizācija, nevis pašas valsts privatizācijas aģentūra. Tas ir pirmais noteikums. Un otrs — ka, piemēram, starptautiska investīciju banka būtu tāda, kas spētu visprofesionālāk un visuzticamāk noteikt šī uzņēmuma īsteno tirgus cenu. Tas aspekts arī ir ļoti būtisks. Un viens cits svarīgs aspekts — ka šādā privatizācijas procesā būtu ļoti svarīgi konkrēti noteikt arī to, ka jebkādi likumīgi, legāli apgrūtinājumi, kas varētu uzņēmumam būt no iepriekšējām saistībām, jebkādas tiesas prāvas, kas pret to varētu tikt izvirzītas, tiktu specifiski un konkrēti noteiktas privatizācijas procesā. Es šorīt centos pārbaudīt, ja nemaldos, nolikumu, ko mūsu Ministru kabinets ir pieņēmis, nav konkrēti atrunāts šis jautājums, un, šķiet, tas ir ļoti būtisks, tam būtu jābūt atrunātam, savādāk Latvijas valsts var atrasties ar ļoti smagiem apgrūtinājumiem sev uz pleciem, kas tai būtu jāuzņemas pēc tam, kad šis uzņēmums jau būtu privatizēts. Un tas nedrīkstētu notikt, nekādā ziņā tas nedrīkstētu notikt.

— Jā, un šajās dienās precedents acīmredzot ir noticis, jo Gdaņskas rūpnīca jau paziņojusi par Gdaņskas rūpnīcas un kuģniecības sakariem, iepriekš ir jau ziņots, ka Latvija var zaudēt pat 30 miljonus. Kā jums šķiet — vai šajās dienās nebūtu bijusi vajadzīga kāda valdības reakcija vai Kuģniecības vadības reakcija, kas pagaidām, cik man zināms, nav bijusi?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, pirmais, kas būtu svarīgi — lai būtu absolūti kategoriski un skaidri atrunāta šī lieta, ka par šiem eventuāliem zaudējumiem Latvijas valsts nenes atbildību, ka tikai "Latvijas kuģniecība" nes atbildību, tas ir elementāri.

— Jā, "Latvijas kuģniecības" garā privatizācijas gaita neapšaubāmi atstāj iespaidu vai iet tādā ļoti ciešā sakabē ar iekšpolitiskajiem jautājumiem. Kā jums šķiet — vai tas nekļūst jau par tādu ārkārtīgi riskantu pasākumu mūsu lielo partiju savstarpējos kontaktos, es nerunāju tikai par iespējamu valdības krīzi, kas varbūt jau bijusi un nepamanīti pagājusi, varbūt vēl tikai turpināsies. Vai tas nav nedaudz bīstami tieši iekšpolitiski?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, dzīve vispār ir bīstama, saprotiet, katrs solis uz ielas jums var būt bīstams, ir jāmāk to spert adekvāti un atbilstoši. Šajā gadījumā mūsu partijām tas tiešām būs pārbaudes akmens, viņiem ir jāspēj rīkoties tādā veidā, ka vispirms jāsaglabā funkcionētspējīga valdība un, otrkārt, jānodrošina, ka šis process virzās uz priekšu, lai Latvija neradītu tādu iespaidu par sevi kā valsti, kas nav spējīga pabeigt savu privatizācijas procesu iekšējas nestabilitātes, politisku ķildu vai varbūt korumpētības draudu dēļ. Saprotiet, tas iespaids gan mums pašiem par savām spējām, gan citiem, uz mums raugoties, būtu vispār graujošs, ja mēs beigu beigās kapitulētu šī uzdevuma priekšā un teiktu: ziniet, tas mums ir par sarežģītu, mēs neesam spējīgi to izdarīt. Taisni otrādi — šī ir tā reize, kad, kā saka, savas zeķītes ir jāpavelk uz augšu un bikšu štrumbantes jāsašnallē un tiešām jāmetas pie darba, lai to izdarītu korekti un nevainojami.

— Jā, premjerministrs Andris Bērziņš jau ir teicis — sak, nekas, ja arī šoreiz neizdosies, mēģināsim izstrādāt citus noteikumus, bet mēs nekur nesteigsimies. Kas, jūsuprāt, šobrīd ir svarīgi, lai ar šo n-to mēģinājumu tomēr pabeigtu Kuģniecības privatizāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju gan, ka būtu ļoti svarīgi, lai tieši šis mēģinājums arī sekmīgi izietu galā, jo savādāk mēs radām iespaidu par tādu valsti, kas ir nekompetenta un pati nezina, ko dara, piedodiet, bet kā citādi to iztulkot.

— Vēl par šo nedēļu. Jums ir paredzētas triju dienu vizītes Rēzeknē un Ludzā, tātad Latgalē. Vairākas dienas jūs pavadīsit tur, kādēļ tik ilgi, un kas īpašs jūs ir piesaistījis Latgalei?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, kā zināt, mana programma ir iepazīt dzimto zemi un apbraukāt visu Latviju un iepazīties ar visiem reģioniem un to specifiku. Latgale ir pietiekami liela un pietiekami specifiska, lai būtu pelnījusi uzmanību. Un šoreiz tad arī centīsimies aizbraukt uz tālākām vietām, tur ir paredzēta ļoti plaša programma, būs iespēja gan apciemot nelatviešu skolas, tikties ar iedzīvotājiem, runāt ar Latgales Attīstības aģentūras ļaudīm, ar kuriem man jau ir bijis tas gods tikties agrāk, bet tieši ar viņiem runāt detalizēti par dažādiem projektiem, kas Latgalē patlaban tiek realizēti vai arī iecerēti, un arī domāt par nākotnes attīstības iespējām šajā reģionā.

— Jā, priekšvēlēšanu cīņas, es domāju, pašvaldību priekšvēlēšanu cīņas, vismazāk ir vērojamas Latgalē. Ir zināma epopeja ar Silajāņu pagastu, kurā vispār neviens nav pieteicies kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Sakiet, kādēļ ir tā, un vai arī jūs kaut kādā veidā pievērsīsit uzmanību tam, kādas ir Latgales pašvaldības un to aktivitāte, kādēļ tik zema?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir viens no jautājumiem, par ko vēlētos ar viņiem aprunāties. Katrā ziņā ir skaidrs, ka nelatviešu procents šajos reģionos rada ļoti īpatnēju situāciju, kas varbūt apgrūtina mūsu visu darbošanos, ir arī jautājums par informācijas telpu, kurā viņi dzīvo, tātad valodas un valodas mācības jautājums. Šajā reģionā ir daudz īpatnēju jautājumu, kas noteikti ir jārisina, jārisina patlaban un tūliņ un pragmatiskā veidā, lai situāciju uzlabotu. Un pašvaldības — tā ir vietējā vara, kas vistiešākā veidā veido, teiksim, kādu pārraudzes aparāta sistēmas kontaktu ar vietējo iedzīvotāju. Un, ja vietējais iedzīvotājs "no apakšas uz augšu" nav spējīgs deleģēt kādus pārstāvjus, kas spētu runāt kādas kopības vārdā, tad, protams, tā ir nopietna lieta. Tas nozīmē, ka viss demokrātijas process tur patlaban vēl mazliet par lēnu kustas uz priekšu, es domāju, ka tur vēl ir jāpiestrādā pie tā.

— Un, visbeidzot, pavisam drīz pēc šīs intervijas jūs tiksities ar Somijas premjeru Pāvo Liponenu, kurš ir divu dienu vizītē Latvijā. Kā jūs vērtējat Somijas un Latvijas attiecības patlaban, un kas ir darāms tieši šobrīd?

V.Vīķe–Freiberga: — Mūsu attiecības ar Somiju ir lieliskas, un, ja tas būtu iespējams, tās varētu kļūt vēl labākas nākotnē, tāpēc ka līdz šim Somija tomēr ir izveidojusi ciešākus kontaktus ar Igauniju kā savu tiešo kaimiņzemi un arī tādu, ar kuru vieno gan valodas, gan kultūras kopība. Somijai patlaban ir paredzēts vairāk pievērst uzmanību abām pārējām Baltijas valstīm, gan Latvijai, gan Lietuvai, it īpaši tas attiecas uz sadarbību aizsardzības jomā, bet arī citos, piemēram, kultūras laukā. Ir paredzēti mūsu rakstnieku tulkojumi somu valodā un dažādi citi sadarbības projekti, tā ka mēs varam tikai priecāties par šo somu gatavību savus skatienus vērst tālāk uz dienvidiem, ne tikai uz savu tiešo kaimiņzemi.

— Paldies, lai jums veicas šodien, tiekoties ar Somijas premjeru, un, protams, arī braucienā pa Latgali!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— uzrunā studentu korporācijai "Spīdola"

Uzruna studentu korporācijai "Spīdola" Rīgas pilī 2001.gada 2.februārī

Mīļās filistres,

tautietes, meitenes!

Mīļās spīdolas!

Man prieks jūs sveikt šeit, Rīgas pilī, kā korporāciju, no kuras ievēlēta pirmā Latvijas prezidente sieviete, pirmā Latvijas prezidente korporācijas locekle, pirmā spīdola.

Tikko Davosā Pasaules ekonomikas forumā notika Sieviešu līderu padomes rīkotās vakariņas, kurās dalībnieki bija aicināti izteikties par vadību un riska faktoriem, kādus uzliek līdera pozīcijas. Kāpēc vēl arvien ir maz sieviešu valstu vadībā, banku vadībā, starp lielāko uzņēmumu un finansu kompāniju direktoriem? Savā runā es minēju, ka jau gadu simtiem Eiropas tradīcijās pastāv stereotipi, kas piedēvē sievietēm un vīriešiem noteiktas īpašības, nosaka, kas ir sievišķīgs un kas — vīrišķīgs, un šīs tradīcijas ir pretējas tām īpašībām, kas ļautu sievietēm būt līderēm.

Sievietēm uzticēta ne tikai bērnu dzemdēšana, ko nosaka pati daba iepretim aktīvajam vadības stilam. Runā es arī stāstīju par to, cik ļoti tieši pirms došanās bēgļu gaitās septiņu gadu vecumā mani bija ietekmējusi tikko lasītā Homēra "Odiseja". Arī Odisejs bija zaudējis dzimteni, devies aizrautīgos ceļojumos, kamēr Penelope sēdēja mājās, auda, cīnījās ar preciniekiem un visumā vadīja garlaicīgu dzīvi. Tieši Odisejam bija tas skaistais un pasakainais, viss stāsts bija par viņu. Toreiz, par laimi, to lasīju kā mazs cilvēkbērns, ne kā meitenīte.

Šiem cilvēkiem, kas piedalījās diskusijā, man nebija laika izstāstīt par to, ko mūsu tautai nozīmē Raiņa Spīdola, Brigaderes Maija, stiprās latviešu sievietes tēls. Jūs to zināt, esat dzīvojušas ar šo latviešu sievietes arhetipu. Pēc tā sieviete ir ne tikai skaista un iznesīga, bet arī gudra, droša, izdarīga, spējīga pieņemt lēmumus. Ceru, ka sievietes prezidentes piemērs nākotnē daudzām sievietēm liks saprast, ka viņām visas durvis ir vaļā.

Es stāstīju arī par to, ka, pieņemot Ziemassvētku vecīti no Lapzemes pie Rīgas pils, pie manis pieskrēja kāda meitenīte, kas sacīja, ka izaugot arī gribētu kļūt par prezidenti. Davosā kāda sieviete pēc šī stāsta pienāca klāt un sacīja, ka viņa vēlētos, kļūstot pieaugusi, tāpat kā es, būt prezidente, tikai vienīgā nelaime, ka viņa jau esot pieaugusi.

Es domāju, ka korporācija "Spīdola" man ir palīdzējusi kļūt tādai, lai es varētu kļūt par prezidenti.

Šajā Spīdolas vārda dienā es sveicu jūs visas un novēlu spīdolām dzīvē izdošanos un laimi.

Vivat, crescat, floreat "Spīdola" in eternum!