VĒSTULES

Pasaule ienāk Latvijā, pasaulei piederīgajā

Aizvien vēl gadu mijas noskaņā domas kavējas pie Latvijas kā neatkarīgas valsts pasaulē. Un pasaules attieksmes pret mums. Attieksmes, kas parādās aizvien jaunu vēstniecību atvēršanā Rīgā, aizvien jaunu vēstnieku akreditācijā suverēnā Latvijas galvaspilsētā. Šī attieksme parādās arī daudzos šķietamos ikdienas sīkumos, kas, kopā aplūkoti, tomēr iezīmē dziļas likumsakarības. Gadu mijas priekšvakarā kāds draudzības un cieņas apliecinājums mūsu valstij bija arī ārvalstu diplomātu apsveikumi Latvijas Republikas oficiālajam laikrakstam "Latvijas Vēstnesis".

Saprotu, ka neklātos daudzo apsveikumu klāstā kādu īpaši izcelt, tomēr neslēpšu, ka sevišķu prieku sagādāja Izraēlas ārkārtējās un pilnvarotās vēstnieces Tovas Herclas laimes vēlējumi Jaunajā gadā. Vēl nupat, tikai pirms dažām nedēļām, mūsu tauta domās bija kopā ar Izraēlas tautu tās sēru dienās, izvadot mūžībā izcilo politiķi un miera cīnītāju Ichaku Rabinu. Tajās dienās, tiekoties ar Izraēlas diplomātiem un citiem Izraēlas pilsoņiem, runājot ar Latvijas ebrejiem, bija jūtams, cik bezgala dziļa ir šīs senās tautas sāpe. Viens no traģiskākajiem aizvadāmā gada notikumiem pasaules politikā.

Taču dzīve turpinās, un par to liecina arī Izraēlas vēstniecības apsveikuma kartīte ar Jaunā gada laimes vēlējumiem. Lai arī jums, Herclas kundze, lai jūsu čaklajai un varonīgajai tautai nākamais gads ir patiešām laimīgs!

Tāpat prieks bija saņemt ASV vēstniecības pirmā sekretāra Filipa Aivsa pagaru vēstuli ar atzinības vārdiem par gada nogalē publicēto ASV vēstnieka Lerija Nepera interviju, kas vēstniekam esot devusi "brīnišķīgu iespēju paust Latvijas lasītājiem ASV valdības viedokli". Filips Aivss raksta, ka ļoti skaists žests bijusi Starptautiskā sieviešu kluba pieminēšana.

Protams, ir patīkami lasīt atzinīgus vārdus par savu darbu, taču Starptautiskā sieviešu kluba pieminēšana "Latvijas Vēstnesī" nebija tikai žests, tā bija profesionāla likumsakarība. Aizvadītajā gadā esmu pārliecinājies par kādu dziļi cilvēcisku un aizkustinošu procesu Latvijā akreditētajā diplomātiskajā korpusā. Acīmredzot tālā pagātnē palicis laiks, kad diplomāti staigāja frakās un cilindros. Un līdz ar šo ārējo atribūtiku vēsturē aizgājusi arī ārēji formālā un iepriekš paredzamā izturēšanās. Tiekoties ar ārvalstu vēstniekiem, tāpat zemāka ranga diplomātiem, atkal un atkal bijis jādomā, ka bez darba pienākumiem šos cilvēkus ar Latviju saista arī patiesi cilvēciska sirsnība un draudzība. ASV vēstnieks Lerijs Nepers, nesen ieradies Latvijā, apbūra žurnālistus ar savu izteikti draudzīgo un neformālo izturēšanos, par ko jau minējām "Latvijas Vēstneša" intervijā. Intervijā, kas tika sniegta latviešu valodā, kura apgūta, gatavojoties darbam mūsu valstī. Un ja turpat līdzās reprezentablajam vēstnieka kabinetam Nepera kundze kopā ar citu vēstnieku sievām, Starptautiskā sieviešu kluba dalībniecēm, saiņo Ziemassvētku un Jaungada dāvanas Latvijas slimajiem bērniem, rodas pārliecība, ka šiem cilvēkiem Latvija nav tikai kārtējā darba un dzīves vieta. Latvija uz dažiem gadiem ir viņu mājas, un šeit viņi atstāj daļu savas sirds siltuma.

Par to bija iespējams pārliecināties arī kādā jūlija svētdienā, kopā ar Vācijas vēstnieku Reinhardu Holubeku, bezgala vienkāršu un sirsnīgu cilvēku, smailītēs nobraucot no Sabiles līdz Rendai (vēstnieks ir teicams smaiļotājs, viņš pat māk tā dēvēto "eskimosu apgriezienu"). Un tā -- daudzreiz.

Kopīga stīga mūs, Latvijas žurnālistus, un ārvalstu diplomātus vienoja vienā no pēdējiem aizvadītā gada Diplomātiskā salona vakariem, kad kopā ar Polijas vēstnieku Jaroslavu Lindenbergu un citiem poļu diplomātiem atcerējāmies izcilo poļu tautas meitu Itu Kozakēviču un viņas ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Savukārt ar Lielbritānijas vēstnieku Ričardu Ralfu nesen kādā no Žurnālistu kluba kārtējiem vakariem runājām par Latvijas virzību uz Eiropas Savienību. Kad bijām "konstatējuši pilnīgu viedokļu sakritību", ka iestāšanās šajā starptautiskajā organizācijā Latvijai ir ārkārtīgi svarīga vispirms jau no drošības viedokļa, es vēstniekam pastāstīju epizodi no sarunas ar savu māmuļu. "Vai tiešām mums atkal jāstājas kādā savienībā," viņa man ar dziļām bažām bija vaicājusi: "Vienā "savienībā" mūsu zeme jau ir bijusi." "Ja jūsu māte satiktos ar manu tēvu, tad viņi būtu absolūti vienisprātis," dzīvi atsaucās Ričards Ralfs.

Jā, katrai paaudzei sava pieredze un sava attieksme. Taču šī epizode pieredzējušo angļu diplomātu darīja vēl tuvāku mums, latviešu žurnālistiem. Lai viņam veiksme vēsajās Folklenda salās, kur Ričards Ralfs nesen iecelts par gubernatoru.

Taču laikam gan vispriecīgākais šis gads visā diplomātiskajā korpusā bijis ANO palīdzības programmas koordinatoram Latvijā Džonam Hendram -- viņa ģimenē šogad piedzima otrs mazulis. Īstens rīdzinieks!...

Bet, atceroties daudzās aizvadītā gada formālās un neformālās diplomātijas epizodes Latvijā, jākonstatē vēl kāda kopīga atziņa: pretstatā mūsu pašu sabiedrībā izplatītajam (daļēji arī masu saziņas līdzekļu sekmētajam) pesimistiskajam noskaņojumam ārvalstu vēstnieki pārsteidzoši optimistiski vērtē Latvijas šodienu un mūsu valsts perspektīvas. Esmu ne reizi vien piesardzīgi vaicājis: vai tās nav tikai pieklājības frāzes, nodeva diplomātiskajai laipnībai? Un allaž esmu saņēmis dziļi pārliecinātu atbildi: -- Nē! Salīdzinot ar citām postkomunistiskajām valstīm, dzīves apstākļi Latvijā esot labāki un ekonomikas pārkārtošana, neraugoties uz visiem sarežģījumiem un grūtībām, šeit ritot relatīvi straujāk.

Šis, 1996.gads, mūsu laikrakstu tuvina arī kādam citam visai nozīmīgam notikumam: drīz nāks klajā "Latvijas Vēstneša" 500.numurs. Laikam gan būs visai grūti atrast Rīgā kādu ārvalstu vēstniecību, kurā nebūtu šī komplekta. Gandrīz allaž, ierodoties kādā diplomātiskajā pārstāvniecībā, es uz vēstnieka darba galda redzu Latvijas Republikas oficiālo laikrakstu. Bet neformālās tikšanās reizēs -- Diplomātiskajā salonā, teātrī vai izstāžu zālē -- man no ārvalstu diplomātiem aizvien biežāk nācies dzirdēt: "Es jūsu laikrakstā lasīju..." (Jāpiebilst gan, ka nereti atzinīgus vārdus pavada vēlējums, lai "Latvijas Vēstnesis" vai vismaz tā daidžests ar oficiālo informāciju un valsts dokumentiem iznāktu arī angļu valodā. Jā, dažādi apstākļi kavējuši šī vēlējuma piepildīšanu pirmajos trīs avīzes pastāvēšanas gados. To vidū, diemžēl, arī atsevišķu politiķu neskaidrie priekšstati par valsts oficiāla laikraksta nozīmi suverēnas valsts dzīvē...)

Par visu to nākas domāt šajās dienās, kad vecais gads aizgājis pagātnē -- ar visām ķibelēm un kreņķiem, un ar visu labo, ko nesis, ko nodod šim, 1996.gadam.

Jānis Ūdris,
"Latvijas Vēstneša"
ārpolitikas virsredaktors